20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/19

Ziņotāja:

Christa SCHWENG

Līdzziņotājs:

Panagiotis GKOFAS

2.1.

EESK ir pārliecināta, ka integrācija ir vajadzīga mūsu sabiedrībai, ja vēlamies saglabāt sociālo kohēziju.

2.2.

EESK uzskata, ka nekavējoties jāizveido kopēja Eiropas patvēruma sistēma, jāveic padziļināta Dublinas regulas reforma un jāīsteno Eiropas migrācijas plāns, lai panāktu atbilstošus rezultātus un atjaunotu uzticēšanos sabiedrības vērtībām.

2.3.

EESK norāda, ka integrācija ir divvirzienu process. Integrācijas politikas paraugprakse attiecas ne tikai uz bēgļiem, bet arī uz vietējiem iedzīvotājiem. Šāda pieeja ir ļoti svarīga, lai sabiedrība atbalstītu integrācijas pasākumus. Svarīga nozīme šajā procesā ir plašsaziņas līdzekļiem, vietējās pārvaldes iestādēm, arodbiedrībām, darba devēju organizācijām un nevalstiskajām organizācijām (NVO). Lai uzņemošajās valstīs radītu labvēlīgu attieksmi pret bēgļiem, jo īpaši laikā, kad ekonomikas izaugsmes prognozes dažās valstīs ir pieticīgas un darba tirgus ir saspringts, integrācijas pasākumi un sociālie ieguldījumi būtu vienādi jānodrošina gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī bēgļiem atbilstoši katras mērķgrupas īpašajām vajadzībām.

2.4.

Ja paredzams, ka lēmums par patvēruma piešķiršanu būs pozitīvs, valodas apmācība būtu jānodrošina drīz pēc reģistrēšanas. Šajā apmācības procesā arī būtu jāsniedz pamatinformācija par vērtībām, kultūrām un procesiem, kā arī jānosaka prasmes un kvalifikācija. Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) varētu palīdzēt tādu metožu izstrādē, kas ļauj noteikt izcelsmes valstī iegūtās prasmes.

2.5.

EESK iesaka īpašu izmanību pievērst nepilngadīgajiem, it īpaši nepavadītiem nepilngadīgajiem, jo viņi bieži vien ir guvuši traumatisku pieredzi un viņiem ir vajadzīga sociāla un pedagoģiska palīdzība. Ir jānodrošina ātra integrācija skolu sistēmā vai konsultācijas par profesionālās apmācības iespējām.

2.6.

EESK uzsver, ka bēgļiem jābūt pieejamai informācijai par tiesībām un pienākumiem vietējā sabiedrībā kopumā un darba tirgū it īpaši. Lai nepieļautu negodīgu konkurenci, kā arī sociālo un algu dempingu, pret bēgļiem darba tirgū jāizturas tāpat kā pret vietējiem iedzīvotājiem.

2.7.

EESK atkārtoti pauž atzinību par solidaritāti, ko izrādījušas atsevišķas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, arodbiedrības, darba devēju organizācijas, privātpersonas un uzņēmumi, it īpaši mikrouzņēmumi un amatniecības MVU, kas ir brīvprātīgi palīdzējuši patvēruma meklētājiem. EESK uzsver, cik svarīgi ir (it īpaši ārkārtas humanitāro situāciju laikā) aizsargāt un atbalstīt šādas individuālas darbības ar atbilstošiem stimuliem, tādā veidā veicinot solidaritāti pilsoniskajā sabiedrībā.

2.8.

EESK uzsver, ka ES tūlītējā rīcība šajā situācijā ir jābalsta uz solidaritātes un atbildības un izmaksu taisnīga sadalījuma principu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantā.

2.9.

Dalībvalstīm un ES kompetentajām iestādēm, tostarp tranzītvalstīs, būtu jāsadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, veicot uzraudzību, datu informācijas atjaunināšanu un koordināciju, lai varētu nodrošināt efektīvāku kopējo ES patvēruma politiku. Saskaņotas un atjauninātas statistikas sistēmas ir jāizstrādā, lai noteiktu ES un dalībvalstu politikas iespējas.

2.10.

Lai bēgļu integrācija būtu sekmīga ilgtermiņā, gan atbilstīgi Juncker plānam, gan papildus tam ir jāpieliek lielākas pūles, lai palielinātu ieguldījumus, kas veicina ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Papildu ieguldījumi integrācijas pasākumos un sociālie ieguldījumi būtu vienādā līmenī jānodrošina gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī bēgļiem atbilstoši katras mērķgrupas īpašajām vajadzībām. EESK ir norādījusi, ka finanšu darījuma nodoklis varētu labvēlīgi ietekmēt publiskās finanses, nodrošinot taisnīgāku finanšu nozares ieguldījumu. Ņemot vērā ārkārtējos apstākļus un saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, ar bēgļu uzņemšanu saistītās papildu izmaksas pēc rūpīgas pārbaudes nebūtu jāiekļauj dalībvalstu budžetu deficīta aprēķinos. Ieguldījumi integrācijas pasākumos īsā un vidējā termiņā ir lieli, bet tie būtu jāuzskata par tādiem ieguldījumiem cilvēkos, kas ilgtermiņā atmaksāsies. Ja integrācija būs veiksmīga, tā veicinās sociālo kohēziju, ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu. Arī Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) budžets būtu atbilstoši jāpalielina, lai varētu labāk līdzfinansēt bēgļu integrācijas pasākumus, it īpaši tajās dalībvalstīs, kas uzņēmušas vairāk bēgļu, nekā paredzēts noteiktajās kvotās.

3.1.

Konflikti Tuvajos Austrumos ir izraisījuši vēl nepieredzētu bēgļu pieplūdumu Eiropā. Cilvēku plūsma no kara plosītām valstīm saplūda ar to cilvēku plūsmu, kas savu valsti gribēja pamest ekonomisku iemeslu dēļ. Visas Eiropas valstis ir parakstījušas 1951. gadā noslēgto Ženēvas Konvenciju par bēgļa statusu, un ar šo konvenciju tiek garantētas bēgļu pamattiesības, lai aizsargātu šo neaizsargāto grupu. Ņemot vērā cilvēku lielo skaitu un lai ievērotu Ženēvas Konvenciju un vispārējos cilvēktiesību principus, ir svarīgi ekonomiskos migrantus skaidri nošķirt no bēgļiem, proti, cilvēkiem, kuriem vajadzīgs aizsargājamas personas statuss (it īpaši patvērums vai alternatīvā aizsardzība).

3.2.

Lai gan no personīgā viedokļa ir pilnībā saprotams, ka cilvēki pamet savu valsti cerībā atrast labākus ekonomiskos apstākļus ārzemēs, vairumā dalībvalstu pašlaik valda tāds stāvoklis un sabiedrības noskaņojums, kas prasa veikt šo skaidro nošķiršanu. Ekonomiskajiem migrantiem ir jāatgriežas izcelsmes valstīs, ja viņu lūgumam piešķirt aizsargājamas personas statusu nav pamata. Gadījumos, kad lūgums piešķirt starptautisku aizsardzību ticis noraidīts, dalībvalstīm jāievēro ES Rīcības plāns par atgriešanu, kā arī Rokasgrāmata atgriešanas jautājumos.

3.3.

Tādēļ vajadzīga kopēja Eiropas patvēruma sistēma ar efektīvu ārējo robežu aizsardzību, pienācīgu reģistrāciju tā dēvētajos “karstajos punktos” (hotspots), patvēruma pieteikumu ātru izskatīšanu un, ja patvēruma pieteikuma noraidīšanas gadījumā starptautiska aizsardzība netiek piešķirta, – kārtību attiecībā uz migrantu atgriešanu izcelsmes valstīs vai attiecīgi trešā valstī, ar kuru noslēgts atpakaļuzņemšanas nolīgums. Varētu būt svarīgi un efektīvi izveidot “karstos punktus” arī trešās valstīs, kurām ar ES ir kopēja robeža un kuras ir noslēgušas nolīgumus par migrācijas politiku, lai tur veiktu reģistrāciju un pieņemtu patvēruma pieteikumus.

3.4.

Notikumi 2015. gada otrajā pusē apliecināja, ka trešo valstu valstspiederīgie bieži vien ierodas Eiropā ar parasti kontrabandistu radītām nepamatotām cerībām un izskaistinātu priekšstatu par dzīvi ES. Saskaroties ar realitāti, šo cilvēku reakcija ir vilšanās un dažos gadījumos brīvprātīga atgriešanās. Brīvprātīgas atgriešanās programmas dalībnieki varētu palīdzēt savas piederības valsts iedzīvotājiem sniegt reālu priekšstatu par dzīvi Eiropā, un tas citus varētu atturēt no došanās bīstamajā ceļojumā uz Eiropu.

3.5.

Papildus tam, ka jāpanāk Eiropas kopējās patvēruma sistēmas spēja pilnībā darboties un jānodrošina taisnīga un ilgtspējīga pienākumu un izmaksu sadale, un lai mazinātu spiedienu uz pašreizējo patvēruma sistēmu, vajadzēs ātri – 2016. gada pirmajā ceturksnī (kā paziņojis Komisijas priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker) – pieņemt jaunu Eiropas pieeju attiecībā uz migrāciju, kā arī padziļināti reformēt Dublinas regulu, kas spēs risināt īstermiņa un ilgtermiņa problēmas. EESK savu viedokli paudīs atsevišķā atzinumā.

3.6.

EESK 2015. gada decembrī pieņemtajā rezolūcijā par bēgļiem uzsvērts, ka “pašreizējā situācijā Eiropas Savienībai ir nepieciešams izveidot drošus humanitāros koridorus bēgļiem no valstīm, ko skāris karš un ko apdraud terorisms, un tas jādara kopīgi ar valstīm, kurās šie bēgļi ir koncentrēti visvairāk”. EESK atkārtoti norāda, ka reģistrācijas procesam jau tagad vajadzētu notikt ārpus ES.

3.7.

Karš, klimata pārmaiņas un izredžu trūkums trešās valstīs var turpināt vai pat palielināt bēgļu un migrantu pieplūdumu. Migrāciju veicinošo faktoru ierobežošana kopumā ir pasaules līmeņa uzdevums. Taču šis atzinums attiecas tikai uz to cilvēku integrāciju, kuriem piešķirts aizsargājamas personas statuss vai kuri iesnieguši lūgumu piešķirt šādu statusu.

4.1.

Prezidentvalsts Nīderlande rosināja ņemt vērā integrācijas pieredzi no iepriekšējām krīzēm, kas radīja lielas bēgļu plūsmas. EESK secināja, ka pašreizējā bēgļu krīze nav salīdzināma ar iepriekšējām, pirmkārt, cilvēku skaita dēļ – ES robežu caur Grieķiju 2015. gadā šķērsoja vairāk nekā 900 000 migrantu – un, otrkārt, krīzes straujās attīstības dēļ, kas rada pastiprinātu nedrošību vietējos iedzīvotājos. Raugoties, piemēram, uz Austriju, kur 90. gadu sākumā, bēgot no kara bijušajā Dienvidslāvijā, ieradās aptuveni 90 000 bēgļu, ir redzama skaidra atšķirība — cilvēkiem no Bosnijas bieži vien bija radinieki Austrijā vai viņi tur jau bija strādājuši. Austrijas uzņēmumi nekavējoties atzina izcelsmes valstī iegūtās kvalifikācijas, un sievietes vienmēr bija pilnvērtīgi piedalījušās darba tirgū. Tas palielināja ģimeņu ienākumus un veicināja to mobilitāti, neļaujot veidoties īpašiem bēgļu rajoniem un veicinot labāku sociālo integrāciju skolās un darba tirgū.

4.2.

Stāvoklis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados nav gluži salīdzināms ar pašreizējo stāvokli. Pašlaik Eiropā ierodas cilvēki, kuru sagatavotība nav tik viendabīga, proti, dažiem ir akadēmiskais grāds, ko var salīdzināt ar Eiropā piešķirto, citiem ir izglītība, kurai Eiropā varētu nebūt tūlītēja pielietojuma, savukārt vēl citiem ir ļoti zema izglītība un daudzas sievietes nekad nav bijušas nodarbinātas. Turklāt cilvēki uzņemošajās valstīs, kas joprojām cīnās ar ekonomikas krīzes sekām, parasti ir visai atturīgi pret svešzemniekiem, kuri ir konkurenti darba tirgū.

5.1.

Saskaņā ar UNHCR nav vienprātības par imigrantu integrācijas definīciju attīstīto valstu kontekstā un nav arī oficiālas definīcijas starptautiskajās bēgļu tiesībās. Vispārēja izpratne par integrāciju kā procesuālu, individuālu un divvirzienu procesu ir pamatā daudziem valdību un zinātnieku centieniem definēt integrāciju vai integrētu sabiedrību.

5.2.

UNHCR definīcijas pamatā ir izpratne par integrāciju kā divvirzienu procesu, un tā priekšnoteikums ir “pielāgošanās”, no vienas puses, un, no otras puses, “uzņemšana”. Taču tas nenozīmē, ka bēglim ir jāatsakās no savas kultūras identitātes, tādējādi integrācija atšķiras no asimilācijas (1). Šī definīcija atbilst EESK viedoklim (2).

5.3.

EESK ir uzsvērusi, ka integrācija ir jāsaista ar vērtībām un principiem, kas izklāstīti Līgumā, Pamattiesību hartā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, stratēģijā “Eiropa 2020”, nodarbinātības politikā un Sociālajā programmā. EESK uzskata, ka šāda atsauce ir ļoti svarīga, jo tā ņem vērā, ka dažās sociālās un politiskās jomās Eiropā pašlaik ir vērtību krīze. Integrācija un ekonomiskā un sociālā kohēzija ir “vienas monētas divas puses” (3). Pienācīgu dzīves apstākļu un izredžu nodrošināšana ikvienam veicinās integrācijas pasākumu pieņemšanu.

5.4.

Imigrantu integrācijas politikas kopējie pamatprincipi (2004) un to īstenošanas instruments “Kopīgā integrācijas programma” (2005) ir pamats migrantu integrācijas definēšanai ES, un saskaņā ar tiem integrācija ietver šādus elementus:

5.5.

Lai gan šie principi vienādi attiecas gan uz migrantu, gan bēgļu integrāciju, EESK arī tos uzskata par pamatu bēgļu integrācijai. Tomēr, ņemot vērā to cilvēku lielo skaitu, kuri ierodas Eiropā, ir jāveic papildu pasākumi, lai nodrošinātu valodas apmācību, mājokļus un integrāciju darba tirgū.

5.6.

Lai uzņemošajās valstīs radītu labvēlīgu attieksmi pret bēgļiem, jo īpaši laikā, kad ekonomikas izaugsmes prognozes dažās valstīs ir pieticīgas un darba tirgus ir saspringts, integrācijas pasākumi un sociālie ieguldījumi būtu vienādi jānodrošina gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī bēgļiem atbilstoši katras mērķgrupas īpašajām vajadzībām. EESK ir norādījusi, cik svarīgi ir apvienot un iekļaut sociālos mērķus integrācijas kontekstā (4).

5.7.

EESK ir pārliecināta, ka bēgļu integrācija ir pilnīgi nepieciešama mūsu sabiedrībai, ja vēlamies saglabāt sociālo kohēziju. Ja nenotiek integrācija, var veidoties paralēlās sabiedrības, kas var destabilizēt uzņemošās valstis. Tāpēc mūsu interesēs ir sākt integrācijas pasākumus sākuma posmā. Plašsaziņas līdzekļi būtu jārosina apzināties integrācijas nozīmi un savu lomu labvēlīgas politiskās un sociālās attieksmes veidošanā.

5.8.

Demogrāfiskās tendences vairumā Eiropas valstu norāda uz darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanos. Lai nākamajām paaudzēm varētu nodot ilgtspējīgas sociālās sistēmas, par prioritāti jākļūst visa darbaspēka integrācijai darba tirgū neatkarīgi no, piemēram, dzimuma, vecuma, fiziskajām spējām, reliģiskās piederības, seksuālās orientācijas vai (etniskās) izcelsmes. Ieguldījumi integrācijas pasākumos īsā un vidējā termiņā ir lieli, bet tie būtu jāuzskata par tādiem ieguldījumiem cilvēkos, kas ilgtermiņā atmaksāsies. Ja integrācija būs veiksmīga, tā veicinās sociālo kohēziju, ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu.

5.9.

Izšķiroša nozīme integrācijā ir vietējam līmenim, jo tā ir vieta, kur cilvēki dzīvo kopā un kur integrācijas trūkums ir jūtams vispirms. Kopienām būtu jāsaņem padomi un ieteikumi par labi funkcionējošiem integrācijas pasākumiem, proti, tādiem kā bēgļu aicināšana iesaistīties vietējās brīvprātīgo apvienībās (piemēram, arodbiedrībās, nevalstiskās organizācijās, ugunsdzēsēju biedrībās vai sporta klubos).

5.10.

Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē, kas veltīta integrācijas jautājumiem (5), ir apkopota plaša informācija par integrācijas piemēriem. Izmantojot meklēšanas filtrus, var atrast paraugprakses piemērus, kas saistīti ar, piemēram, konkrētu valsti, integrācijas jomu, mērķa grupu. Šīs tīmekļa vietnes popularizēšana būtu jāturpina, lai iedvesmotu dalībvalstis, vietējās pašvaldības, nevalstiskās organizācijas un sociālos partnerus īstenot integrācijas pasākumus.

5.11.

Pamatojoties uz EESK priekšlikumu, jau tiek īstenota strukturēta sadarbība starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, EESK un Eiropas Komisiju, izmantojot Eiropas Migrācijas forumu, kas nodarbojas ar visiem jautājumiem saistībā ar migrāciju, patvērumu un integrāciju. Būtu arī lietderīgi paplašināt Padomdevējas komitejas personu brīvas pārvietošanās jautājumos pilnvaras attiecībā uz bēgļu integrāciju, jo tā ir struktūra, kurā valdības apspriežas un apmainās idejām ar sociālajiem partneriem. Šī komiteja varētu nodrošināt papildu iespējas labākās pieredzes apmaiņai.

6.1.

Patvēruma meklētājiem, kuri (vairumā gadījumu) pēc nogurdinoša un bieži vien traumatiska ceļojuma ierodas Eiropā, vispirms ir vajadzīga vieta, kur palikt un atpūsties. Šis laiks iestādēm būtu jāizmanto, lai viņus pienācīgi reģistrētu un sākotnēji novērtētu, vai viņiem ir izredzes iegūt bēgļa statusu. Šajā gadījumā integrācijas pasākumi būtu jāsāk agrīnā posmā. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas nesen veiktu pētījumu īpaša medicīniskā aprūpe ir vajadzīga bēgļiem, kuriem izveidojies pēctraumatiskā stresa sindroms, jo tas bieži vien ir viens no lielākajiem šķēršļiem integrācijai.

6.2.

Integrācija ir iespējama, ja ir vismaz pamatzināšanas tajā valodā, kurā runā uzņemošajā valstī. Tāpēc valodas apmācība patvēruma procedūras laikā būtu jāsāk pēc iespējas ātrāk. Lai tas būtu iespējams un varētu nodrošināt apmācību ļoti daudzajiem patvēruma meklētājiem, jāizveido jaunas struktūras un jāuzlabo vadības koordinācija. Valodu kursi būtu jāizmanto arī tam, lai patvēruma meklētājus iepazīstinātu gan ar vērtībām (piemēram, vienlīdzīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem, vārda brīvība, aizliegums pielietot vardarbību ģimenē), gan ar uzņemošās valsts kultūru. Šos kursus var arī izmantot, lai patvēruma meklētājiem sniegtu pamatnorādes par jautājumiem saistībā ar organizācijām, iestādēm un informāciju, ko meklēt, ja rodas problēmas. Patvēruma meklētāji bieži ir atšķirīgu kultūru pārstāvji. Darbības, kas tiek veiktas bez izpratnes par uzņēmējvalsts pamatvērtībām, tiesībām un pienākumiem, var kaitēt integrācijai.

6.3.

Bēgļu bērniem pēc iespējas ātrāk būtu jāsāk apmeklēt skolas kopā ar vietējiem bērniem un jāsaņem atbalsts valsts valodas apguvē. Īpaša uzmanība ir jāpievērš nepilngadīgajiem, it īpaši nepavadītiem nepilngadīgajiem, kuri bieži vien ir guvuši traumatisku pieredzi. Ja vecuma dēļ viņi vairs nevar apmeklēt skolu, būtu jānodrošina atbilstoši un īpaši šādai grupai paredzēti piedāvājumi, lai neradītu vilšanos. Dalībvalstīm būtu jāzina, kādas ir traumatisku pieredzi guvušo bērnu un nepavadītu nepilngadīgo īpašās vajadzības, un jāsniedz viņiem sociāla un pedagoģiska palīdzība (piemēram, Vīnes pilsēta cenšas nepavadītos bērnus ievietot audžuģimenēs, izmantojot pašreizējās programmas).

6.4.

Lai nodrošinātu ātru integrāciju darba tirgū, būtiska nozīme ir agrīnai sertifikātu, prasmju un kvalifikāciju identifikācijai un klasifikācijai. Patvēruma meklētāja profesionālās prasmes un kvalifikācijas, iesaistot darba tirgus ekspertus, būtu jāapzina jau patvēruma procedūras sākumā. Šie aspekti ir nepieciešami mērķtiecīgai valodas apguvei, mācību kursu uzsākšanai, profesionālo kvalifikāciju atzīšanai, vajadzīgo vidējā līmeņa kvalifikāciju nodrošināšanai un piemērota darba efektīvai atrašanai. Taču prasmju konstatēšana var būt ļoti sarežģīts process. Daudziem bēgļiem nav līdzi pat savu personu apliecinošu dokumentu, nemaz jau neminot apliecinājumus un sertifikātus, kas pierāda viņu kvalifikācijas līmeni. Dažādas dalībvalstis (piemēram, Vācija un Austrija) pašlaik izstrādā dažādas prasmju un kompetenču pārbaudes metodes. Cedefop varētu nodrošināt platformu savstarpējas mācīšanās vajadzībām un labākās pieredzes apmaiņai šajā jomā.

6.5.

Patvēruma procedūrām bieži ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, un patvēruma meklētājos tas rada neziņu. Ilgais periods, kad patvēruma meklētājs nevar lemt par savu dzīvi, var izraisīt psihosociālu nestabilitāti, pašapziņas zudumu un atkarības sindromu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt nodarbinātības iespējas pat pēc bēgļa statusa saņemšanas. Bērnus tas ietekmē vēl vairāk, jo viņiem ir vajadzīga stabila vide. Tāpēc EESK aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk lemt par patvēruma procedūrām. ESAO sniegtā informācija (6) par patvēruma meklētāju integrācijas atbalstīšanu liecina, ka Grieķijā, Beļģijā un Dānijā ir visīsākās patvēruma procedūras, kas ietver valodas apmācību, pieaugušo izglītību un ar darbu saistītu apmācību.

6.6.

Attiecībā uz prognozēto ekonomikas izaugsmi un situāciju darba tirgū valstis var izmēģināt pasākumus, lai samazinātu gaidīšanas laiku piekļuvei darba tirgum. Kamēr Vācija un Ungārija jau ir samazinājušas gaidīšanas laiku piekļuvei darba tirgum, Somija, Beļģija un Luksemburga ir veikušas dažus pasākumus, lai to samazinātu. Taisnīgi, pārredzami un saprātīgi noteikumi attiecībā uz to, kā patvēruma meklētājiem tiek piešķirta piekļuve darba tirgum, novērš nedeklarētu nodarbinātību un padara pasākumus pieņemamākus vietējiem iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā būtu jānodrošina, ka cilvēkiem, kam ir aizsargājamo statuss, ir izredzes palikt uzņemošajā valstī, ja viņi ir integrējušies darba tirgū vai uzņēmējvalsts sabiedrībā. Patvēruma meklētāji ir jāinformē, ka viņu iespējas piekļūt darba tirgum ir atkarīgas no valsts, kurā viņi ir lūguši patvērumu. Zināšanu trūkuma dēļ daži dodas uz citu dalībvalsti, lai tur atrastu darbu. Patiesībā viņi nonāk neatbilstīgā situācijā, un no tā varētu viegli izvairīties, ja viņi būtu pienācīgi informēti.

6.7.

Saistībā ar integrāciju ļoti liela nozīme ir mājokļu nodrošināšanai – izmitināšanas centri apmierina tūlītējās vajadzības pēc atpūtas (un bieži vien daudz ilgāku laiku nekā plānots), bet apmešanās tajos uz ilgāku laiku apgrūtina integrāciju. Austrijā ir izstrādāts privāto mājokļu projekts Kosmopolis. Tā ir jaunbūvju teritorija, kurā noteikts skaits dzīvokļu ir rezervēts bēgļiem, kas jau ir nodarbināti. Lai novērstu nesaskaņas starp bēgļiem un citiem šajā teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem, netālu ir izveidots informācijas centrs. Portugālē starp Lisabonas pašvaldību un Portugāles nevalstiskajām organizācijām noslēgtais protokols ļauj nodrošināt mājokļus bēgļiem un piekļuvi pašvaldības sniegtajiem pakalpojumiem saistībā ar apmācību, izglītību un integrāciju darba tirgū (7).

6.8.

Pēc pozitīva lēmuma par patvēruma meklētāja statusa piešķiršanu bēglim mājoklis ir jāatrod pašam. Šis laiks bieži vien ir ļoti grūts, jo sākotnēji piešķirtais valsts atbalsts beidzas un bēglim jāmeklē darbs tāpat kā uzņemošās valsts iedzīvotājiem.

6.9.

Šajā kontekstā īpaša nozīme ir valsts nodarbinātības dienestam. Pirmkārt, tam aktīvi jāpilda savs uzdevums kā ilgtspējīgas nodarbinātības veicinātājam. Taču tam ir arī jālemj par papildu kvalifikācijām, kas bēglim būtu jāiegūst, lai varētu gūt panākumus darba tirgū. Jākonstatē un jāņem vērā tas, ka pat pēc ceturtā uzturēšanās gada nodarbināti ir tikai 25 % bēgļu un pat līdz 10. gadam šis skaits ir aptuveni 50 % (8). Ar katru bēgli varētu noslēgt individuālu integrācijas līgumu, kurā būtu norādīti attiecīgie pasākumi, kas jāveic (papildu apmācība, pieteikumu skaits u. c.), lai pilnībā integrētos darba tirgū. EESK uzsver: lai nepieļautu negodīgu konkurenci, kā arī sociālo un algu dempingu, pret bēgļiem darba tirgū jāizturas tāpat kā pret vietējiem iedzīvotājiem. Ja bēglim nav izredžu atrast darbu saprātīgā laikā, kā laba alternatīva varētu tikt piedāvāts brīvprātīgais darbs sabiedrības labā. Tas varētu palīdzēt bēglim papildus apgūt valodas prasmes un integrēties sabiedrībā.

6.10.

Labs piemērs ir Vācija, kas nesen nolēma ieviest īpašu identifikācijas karti, kas paredzēta tieši patvēruma meklētājiem. Pēc pirmreizējās reģistrācijas karte kļūst par galveno un obligāto identifikācijas līdzekli, kas savienots ar galveno datubāzi, kurā glabājas informācija, piemēram, par personas izglītību un profesionālo pieredzi.

6.11.

Gan bēgļu, gan arī vietējo iedzīvotāju vidū ir cilvēki, kam ir interese par uzņēmējdarbību un kam piemīt tās prasmes. Būtu viņiem jāsniedz informācija un norādes par to, kā uzsākt uzņēmējdarbību un kļūt par darba devēju.

6.12.

Vācijā un Slovākijā pašlaik notiek debates par to, kā bēgļiem ar augstu kvalifikāciju profesijās, kurās vērojams prasmju trūkums, varētu dot piekļuvi darba tirgum, izmantojot īsākas procedūras.

6.13.

Bēgļiem ir vajadzīga informācija par darba tirgu kopumā, profesionālās apmācības iespējām un pieejamajām darbvietām. Tā kā procentuāli liela daļa bēgļu ir parastajā studentu vecuma grupā (16 līdz 25 gadi), pirms apmācības sākuma ir jāsniedz pamatinformācija un sagatavošanas kursi dažādās profesionālajās jomās. Vācijas tirdzniecības un rūpniecības kameras ir uzsākušas iniciatīvas, lai palīdzētu ar darbā iekārtošanu, piemēram, rīkojot intervijas, kas līdzinās ātrās iepazīšanās sarunām. Vācijas tirdzniecības un rūpniecības kameras atbalsta uzņēmumus, kas nodrošina kvalifikācijas un apmācību bēgļiem, īstenojot projektu “Apņemšanās nodrošināt apmācību”. Tās arī cenšas piesaistīt brīvprātīgus sponsorus, kas atbalstītu bēgļus un uzņēmumus, sniedzot konsultācijas abām pusēm. Tirdzniecības un rūpniecības kameras arī atbalsta bēgļus, kuri vēlas uzsākt uzņēmējdarbību.

6.14.

Austrijā ir uzsākts projekts, kura mērķis ir, iesaistot valsts nodarbinātības dienestu un konsultantus, iekārtot jaunus bēgļus brīvajās mācekļa vietās. Pirms oficiāla māceklības līguma parakstīšanas var būt paredzēts stažēšanās periods. Vēl jāmin Austrijas Federālais dzelzceļš (ÖBB), kas sācis īstenot projektu “Daudzveidība kā iespēja” (Diversität als Chance) un piedāvājis mācekļa vietas 50 nepavadītiem bēgļiem, kuri ir 15 līdz 17 gadus veci.

6.15.

Lai veicinātu augsti kvalificētu migrantu integrāciju, Austrijas Federālā ekonomikas kamera ir izstrādājusi programmu “Darbaudzināšana migrantiem”, kas ir paplašināta, lai tā attiektos arī uz augsti kvalificētiem bēgļiem. Darbaudzinātāji ir cilvēki, kas ir labi integrēti Austrijas darba tirgū un atbalsta migrantus darba meklēšanas laikā, sniedzot informāciju vai pat piekļuvi savam profesionālajam tīklam. Šī programma arī palīdz novērst ar kultūru saistītus pārpratumus.

6.16.

Vairākās dalībvalstīs par bēgļiem rūpējas tā dēvētie “bēgļu draugi”. Viņi brīvprātīgi iesaistās dažādās organizācijās un regulāri tiekas ar vienu bēgli, lai izveidotu personiskas attiecības. Vēl jo svarīgāk tas ir tādēļ, ka daudzi bēgļi ir nepavadīti nepilngadīgie, kas atstājuši savas ģimenes. “Bēgļu draugi” varētu arī uzlabot priekšstatu par bēgļiem savā valstī.

6.17.

Sociālo partneru organizācijas dažās dalībvalstīs (piemēram, Spānijā, Francijā, Vācijā, Čehijas Republikā, Austrijā) ir aicinājušas savas valdības efektīvāk darboties bēgļu integrācijas jomā. Spānijas ikgadējā nodarbinātības plānā tika iekļauts papildu pasākums, kas paredzēts tieši bēgļu integrācijai darba tirgū.

6.18.

Dānija bēgļu integrācijai darba tirgū izmanto tā dēvēto “kāpņu modeli”. Pirmajā posmā (4–8 nedēļas) tiek apzinātas konkrētā bēgļa prasmes un pasniegtas dāņu valodas stundas. Otrajā posmā (26–52 nedēļas) praktikants strādā kādā uzņēmumā (darba devējam neradot nekādas izmaksas) un turpina apgūt dāņu valodu. Pēc tam bēglis ir gatavs uzsākt darbu ar algas subsīdiju. Efektīvi izmantojot šādus modeļus, būtu jāveicina jaunu nodarbinātības iespēju radīšana un jānovērš vietējo iedzīvotāju izstumšana no darba tirgus (bez “virpuļdurvju efekta”).

6.19.

Lai nodrošinātu godīgu konkurenci, neatkarīgi no darba ņēmēja valstspiederības vai statusa ir pilnībā jāievēro darba nosacījumi, tostarp attiecībā uz algām (lex loci laboris). Dalībvalstīm ir jānodrošina efektīvi pasākumi, mehānisms un administratīvā spēja to īstenot. Arodbiedrības atbalsta bēgļus vai migrējošos darba ņēmējus, kuriem nav dokumentu, lai varētu pieprasīt savu tiesību ievērošanu (Beļģijā – Ecole des solidarités, Austrijā – UNDOK).

7.1.

EESK norāda: lai pasākumiem būtu ilgstoša labvēlīga ietekme uz sabiedrību, tie ir attiecīgi jāfinansē. Lai bēgļu integrācija būtu sekmīga ilgtermiņā, gan atbilstīgi Juncker plānam, gan papildus tam ir jāpieliek lielākas pūles, lai palielinātu ieguldījumus, kas veicina ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Papildu ieguldījumi integrācijas pasākumos un sociālie ieguldījumi būtu vienādā līmenī jānodrošina gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī bēgļiem atbilstoši katras mērķgrupas īpašajām vajadzībām. EESK ir norādījusi, ka finanšu darījuma nodoklis varētu labvēlīgi ietekmēt publiskās finanses, nodrošinot taisnīgāku finanšu nozares ieguldījumu. Ņemot vērā ārkārtējos apstākļus un saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, ar bēgļu uzņemšanu saistītās papildu izmaksas pēc rūpīgas pārbaudes nebūtu jāiekļauj dalībvalstu budžetu deficīta aprēķinos (9).

7.2.

Sākotnējās uzņemšanas dalībvalstīm, piemēram, Itālijai, Maltai, Spānijai un Grieķijai, būtu jāsaņem tiešs ekonomisks atbalsts par katru bēgli vai migrantu tā, lai tās varētu pareizi un ātri apstrādāt patvēruma pieteikumus vai arī organizēt atgriešanu, ja patvēruma piešķiršanas prasības nav izpildītas. Būtu jānodrošina, ka dalībvalstis, kas uzņemas atbildību par lielāka bēgļu skaita integrāciju savā sabiedrībā, nekā to prasa solidaritātes princips, var rēķināties ar ES finansiālu atbalstu.

7.3.

Vairāk finanšu līdzekļu būtu jāatvēl Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam (AMIF), lai varētu labāk sadarboties ar dalībvalstīm bēgļu integrācijas finansēšanā, un līdzekļi būtu it īpaši jāpiešķir vietējo pašvaldību un nevalstisko organizāciju īstenotajām programmām. Arī Eiropas Sociālā fonda budžets būtu pietiekami jāpalielina, lai varētu atvieglot bēgļu sociālo integrāciju, sieviešu līdztiesības nodrošināšanu, uzņēmumu atbalstīšanu un bēgļu integrāciju darba tirgū (tā nav iespējama bez dialoga un sadarbības ar sociālajiem partneriem). Savukārt no Eiropas Reģionālās attīstības fonda būtu jāatvēl papildu līdzekļi pilsētu teritorijām, kas īsteno bēgļu uzņemšanai un integrācijai vajadzīgos pasākumus.

7.4.

Būtu jāapsver starptautiskās sadarbības iespējas bēgļu integrācijas finansēšanā, it īpaši sadarbībā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju un Starptautisko Migrācijas organizāciju.