15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/36

1.1

Jautājums par Eiropas pasivitātes izmaksām, kas atkal kļuvis aktuāls gandrīz ceturtdaļgadsimtu pēc Cecchini 1988. gada ziņojuma, šķiet, piemērots un interesants veids, kā panākt progresu debatēs par turpmāko Eiropas veidošanu. Cecchini ziņojumā šis temats konkrēti apskatīts vienotā tirgus aspektā, bet šobrīd tas jāskata plašāk un jāapspriež izmaksas, ko Eiropā rada nepabeigta ekonomikas un politiskā savienība. Tās izmaksas jau tagad ir ļoti augstas un, ja nekas netiks darīts, tās pieaugs vēl vairāk.

1.2

Šis jautājums īpaši aktuāls ir situācijā, kad finanšu tirgu spiediena un jaunu saistošu institucionālo noteikumu ietekmē dalībvalstīm būs jādara vairāk, lai samazinātu parādu apjomu. Kā, nekaitējot izaugsmei, panākt, lai izdarītu to, kas nepieciešams finanšu tirgū? Lai nenonāktu bezgalīgā depresīvā spirālē un samazinātu nabadzību un trūkumu lielai Eiropas iedzīvotāju daļai, pareizākais būtu apvienot Eiropas līmenī zināmu daļu izdevumu un īstenot tālejošākus ES politikas pasākumus. Tas Savienībai dotu iespēju atjaunināt saimniecisko darbību, nodrošināt spēcīgu ekonomisko, rūpniecisko un tehnoloģisko identitāti globalizācijas apstākļos un aizstāvēt Eiropas sociālo modeli, kas būtiski sekmējis tādas Eiropas izveidi, kādu mēs to pazīstam šobrīd.

1.3

Uzdot jautājumu par Eiropas pasivitātes izmaksām tā, kā to ieteikts darīt šajā atzinumā, droši vien rada zināmas metodoloģiskas un tehniskas grūtības, bet galvenā priekšrocība ir tā, ka tas ļauj izvirzīt racionāli grūti apstrīdamus argumentus izkļūšanai no krīzes un ekonomikas un politiskās savienības izveides pabeigšanai Eiropā. Būtībā ir vajadzīga stingra griba, lai pārliecinātu sabiedrisko domu, ka jāatrod tādi problēmu risinājumi, kuros subsidiaritāte būtu virzīta uz mērķi panākt “vairāk labākas Eiropas”, lai gan patlaban daži politiskie spēki mēģina visu vainu uzvelt Eiropas Savienībai.

1.4

Šajā aspektā stratēģijā “Eiropa 2020” ietverti ļoti interesanti elementi. Atzinīgi vērtējams tās tālejošais mērķis veicināt efektīvu konverģenci, izmantojot kopējās politikas jomas un mērķus un pastiprinātu koordināciju starp dalībvalstīm visos līmeņos un visās jomās, kurās ES līmeņa pieeja netiek piemērota vai arī tā vēl tikai tiek veidota. Taču jānoskaidro, vai šī stratēģija atbilst mērķim izveidot efektīvu ekonomikas un politisko savienību, kas spētu stiprināt Eiropas pozīciju globalizētā pasaulē, un vai šai stratēģijai, kāda tā ir patlaban, būs lielāki panākumi nekā Lisabonas stratēģijai.

1.5

Mums šķiet, ka jārīkojas vēl tālejošāk, proti, jāiesaistās eurozonas 17 dalībvalstu un ES 27 dalībvalstu vadītāju plānotajās pusgada debatēs un jāpanāk, lai Eiropas vadītāji un sabiedriskā doma apzinātos, ka valstu, Eiropas un pasaules attiecībās jāīsteno “Kopernika revolūcija”. Jautājums par Eiropas pasivitātes pašreizējām un turpmākajām izmaksām ir lieliska iespēja, lai darbotos šajā virzienā. Ar pamatotiem pierādījumiem par priekšrocībām ekonomikas, politikas un sociālajā jomā jāatspēko eiroskeptiķu nostāja un jāpārliecina sabiedriskā doma, ka Eiropa nav problēma, bet risinājums.

1.6

Iepriekš minētā pieeja ļautu samazināt izmaksas, optimizēt izdevumus un maksimāli izmantot iespējas, lai atbilstoši reaģētu uz pašreizējām problēmām un stratēģiskā līmenī rastu risinājumu, kas visiem sniedz priekšrocības.

1.7

Ņemot vērā visus minētos aspektus, Eiropas pasivitātes izmaksas jāanalizē daudz plašāk, nekā tas ierosināts Eiropas Komisijas pasūtītajā pētījumā “Eiropas pasivitātes izmaksas: ES vienotā tirgus neizmantotais potenciāls”. Mums nav vajadzīgs kārtējais pētījums (iespējams, ļoti kvalitatīvs), kas “gulēs grāmatplauktos” un kuru laiku pa laikam izmantos kāds augsta līmeņa speciālists.

1.8

EESK aicina Komisiju, pirmkārt, pēc iespējas precīzāk novērtēt visas ar Eiropas pasivitāti saistītās izmaksas, kas saistītas ar šajā atzinumā minētajiem aspektiem, un to ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi. Otrkārt, Komiteja ierosina stratēģijā “Eiropa 2020” iekļaut skaitliskus mērķus šo izmaksu samazināšanai, kā arī izstrādāt skaidru rīcības plānu un mehānismu tā īstenošanas sistemātiskai novērtēšanai.

2.1

Pēdējos gados EESK vairākos atzinumos apskatījusi Eiropas pasivitātes izmaksu jautājuma dažādus aspektus (1). Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija 2010. gada beigās atsāka debates par Eiropas pasivitāti. Turklāt Eiropas Komisija pasūtīja vērienīgu pētījumu, lai aktualizētu Cecchini ziņojumā sniegto informāciju (2), (3).

2.2

Šķiet, ka Komisijas un Parlamenta izvēlēto metodi un pētījuma tematu galvenokārt pamatoja Vienotā tirgus akta II sagatavošana, kaut arī abu iestāžu paziņojumos uzsvērta nepieciešamība virzīt un balstīt šo tematu uz pētījumā iegūtiem “zinātniskiem datiem” (4). Atgādināsim, ka Cecchini ziņojumā izmantotie diezgan sarežģītie modeļi savulaik ļāva noskaidrot, ka ieguvums varētu būt 4,5 % – 7 % no Kopienas IKP (12 dalībvalstis) un no 2 līdz 5 miljoniem papildu darbavietu izveide Kopienā. Šo prognožu pamatā bija metodoloģiska pieeja un pamatpieņēmumi, kurus var kritizēt un apstrīdēt. Neraugoties uz to, ka komunikācijas aspektā minētā pieeja un pieņēmumi bija ļoti veiksmīgi, tomēr, cik mums zināms, par šīm prognozēm vēlāk nav veikts novērtējums, kas ļautu noskaidrot, vai tās bijušas precīzas (5).

2.3

EESK pauž gandarījumu, ka šis temats gandrīz ceturtdaļgadsimtu pēc Cecchini ziņojuma publiskošanas atkal kļuvis aktuāls. Taču izvēlētā pieeja, t. i., piemērot tādu pašu metodoloģiju un ar konkrētiem skaitļiem vēlreiz izvērtēt, kādu saimniecisko labumu varētu gūt, ja tiktu atcelti tirdzniecības šķēršļi vienotajā tirgū, labākajā gadījumā šķiet ierobežojoša un sliktākajā — pilnīgi nepiemērota vismaz divu savstarpēji saistītu iemeslu dēļ.

2.4

Pirmkārt, pastāv risks, ka debates par Eiropas pasivitātes izmaksām izvērtīsies tīri tehniska (lai neteiktu tehnokrātiska) rakstura debatēs, taču — neraugoties uz ļoti sarežģītu instrumentu iespējamu izmantošanu — sociālajās zinātnēs tehniskais aspekts bieži vien ir tikai šķietams.

2.5

Otrs — vēl svarīgāks — iemesls ir tas, ka šobrīd apstākļi ir pilnīgi atšķirīgi. 1988. gadā debatēs galvenokārt apspriests stāvoklis kopējā tirgū, ko vēlāk pārdēvēja par vienoto tirgu. Šajā ziņā Cecchini ziņojums bija ļoti noderīgs, jo tajā norādīti un skaitļos izteikti tirgū vērojamie šķēršļi un kavēšanās. Turklāt tas ļāva pamatot atjaunināšanas programmu un sekmēt pozitīvu dinamiku, īstenojot Delors programmu 1992. gadam un tajā izvirzīto mērķi.

2.6

Stāvoklis vienotajā tirgū vairs nav galvenā problēma 2012. gadā. Ceturtdaļgadsimta laikā vienotā tirgus veidošanā panākta būtiska virzība uz priekšu, bet svarīgākais — situācija ir būtiski mainījusies, un, šķiet, ka salīdzinājumā ar 80. gadu beigām to raksturo vismaz piecas jaunas svarīgas iezīmes: 1) plašāka globalizācija ar jaunietekmes valstu, piemēram, Brazīlijas, Indijas un jo īpaši Ķīnas, ienākšanu starptautiskajā tirgū, savukārt 80. gados Eiropas konkurenti galvenokārt bija attīstītās valstis; 2) attīstības līmenis, ekonomikas struktūras un sociālās sistēmas Eiropas Savienībā, kuras sastāvā ir 27 dalībvalstis, ir neviendabīgākas nekā 80. gados; 3) Eiropas veidošanā panākts būtisks progress, ieviests euro un izveidota ECB; 4) kopš 30. gadiem nepieredzēti plaša ekonomikas krīze, kas vēl joprojām nav pārvarēta un patlaban raksturojama kā valsts parāda krīze; 5) jāpanāk, ka Eiropas valstis turpmākajos gados samazina sava parāda apjomu.

2.7

Ņemot vērā minētās iezīmes, Komiteja ierosina apspriest Eiropas pasivitātes izmaksas no gluži cita viedokļa. Patlaban Eiropā galvenā problēma ir ne tik daudz kavēšanās vienotā tirgus izveidē (kas vienlīdz izdevīga gan mūsu konkurentiem, gan pašiem eiropiešiem), bet gan spēcīgas ekonomiskās, rūpnieciskās un tehnoloģiskās identitātes veidošana daudzpolāras globalizācijas apstākļos, kad Eiropai vēl nepieredzēti plašas sistēmiskas krīzes apstākļos nākas saskarties ar arvien sīvāku konkurenci, īpaši no tā dēvēto jaunietekmes lielvalstu puses.

2.8

Tāpēc debates jāvirza uz kopējām Eiropas pasivitātes izmaksām, ko rada nepabeigtā Eiropas veidošana. Šīs izmaksas noteikti pārsniedz izmaksas, ko varētu radīt pašreizējie šķēršļi dalībvalstu iekšējā tirdzniecībā. EESK apzinās, ka nebūs viegli šo tematu apskatīt tik plašā un politiskā aspektā, bet mūsu skatījumā pašreizējos apstākļos tas ir vienīgais iespējamais risinājums, lai debates būtu lietderīgas (6).

3.1

Pirms 60 gadiem eiropiešu cerība dzīvot miera apstākļos tika īstenota, izveidojot pirmo Eiropas Kopienu — EOTK. Līdz pat 1992. gadam virzība uz integrāciju bija lēna, bet nepārtraukta. Pēdējos 20 gados neapšaubāmi liels progress bija Savienības paplašināšana līdz 27 dalībvalstīm, bet tas arī bija vienīgais pilnvērtīgais progress. Savienības integrācijas padziļināšana, ko ierosināja jau 80. gadu sākumā, tika aizmirsta. Vienotā valūta, iekšējais tirgus, kohēzijas politika un KLP neapšaubāmi ir svarīgi acquis, taču nepilnīgi un nepietiekami, lai izveidotu patiesi funkcionējošu Savienību.

3.2

Papildus debašu jautājumiem ir arī debates par jēdzienu. Ko nozīmē izmaksas? Ko nozīmē Eiropas pasivitāte? Ko nozīmē pasivitāte? Ar Eiropu vai Eiropas pasivitāti var saistīt visu. Ir grūti objektīvi izvēlēties, uz kuriem instrumentiem, politikas jomām un sabiedriskajām vērtībām tas attieksies, noteikt to ietekmi un noskaidrot, kurā (ES/valstu/vietējā) līmenī to īstenošana būs visefektīvākā, nolemt, kādā izteiksmē aprēķināt izmaksas/ieguvumus, un cik ilgā termiņā tie jāanalizē (te nav uzskaitītas visas grūtības). Ņemot vērā visus minētos faktorus, ir skaidrs, ka nebūs viegli vienoties par stingru metodoloģisku pieeju un apskatīt jautājumu plašākā aspektā. Eiropas Parlamenta paziņojumā par metodoloģiskajiem aspektiem iekļauti noderīgi skaidrojumi par šo tematu un nepārprotami norādīts uz tā sarežģītību.

3.3

Taču neatkarīgi no izvēlētās pieejas pat visplašākās šā jēdziena definīcijas nenodrošina, ka debatēs tiks iekļauta tā sabiedrisko pamatvērtību daļa (piemēram, miers un pilsoņu brīva pārvietošanās), kas Eiropas veidošanas procesā radīta nedaudz vairāk kā pusgadsimta laikā.

3.4

Nemēģinot izteikt skaitļos minēto vērtību ietekmi uz Eiropas iedzīvotāju labklājību vai veidot alternatīvu vēsturi (kas būtu noticis, ja Eiropa nebūtu veidojusies tāda, kāda tā ir tagad?), — laikā, kad jautājums par Eiropas pasivitātes izmaksām kļūst arvien aktuālāks, — ir lietderīgi atgādināt, ka Eiropas kontinenta vēsture ne vienmēr ir bijusi tāda, kādu mēs to pazīstam no 1945. gada līdz mūsdienām. Miers, labklājība, pamattiesības (kas noteiktas ES Pamattiesību hartā (7)), personu brīva pārvietošanās un preču brīva aprite, iespēja izmantot vienotu valūtu, šķērsojot robežas, cenu stabilitāte un citas priekšrocības, kas ir mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa, daudziem no mums (īpaši jaunajai paaudzei) šobrīd liekas pašsaprotamas un dabiskas: kontroles uz Francijas un Vācijas robežas tiktu uzskatītas par nesaprotamu dīvainību, bet varbūtēja karadarbība starp Eiropas valstīm — par neizdevušos joku. Protams, ir grūti un pat neiespējami ar pārliecību apgalvot, kāda būtu pašreizējā situācija, ja mēs būtu palikuši nacionālu valstu sistēmā, taču var apgalvot, ka Eiropas veidošana vismaz ir veicinājusi šo sabiedrisko vērtību rašanos un padarījusi tās visiem tik acīmredzamas un ierastas.

3.5

Bet vai tas nozīmē, ka tās ir nemainīgas? Mēs nevaram būt par to pilnīgi pārliecināti. Jebkuram Dienvidslāvijas iedzīvotājam 80. gados etnisko kopienu bruņota konflikta iespējamība liktos absurda un neiespējama, tomēr tas nenovērsa ļoti asiņainu karadarbību pēc valsts sabrukuma. Var izzust arī citi, vairāku gadu desmitos īstenotie acquis: pēdējā laikā komentētāji, eiroskeptiski noskaņotās politiskās partijas un /vai populisti, bet arvien biežāk arī tradicionālie politiskie spēki nekautrējoties pieļauj iespēju par robežkontroles atjaunošanu un eurozonas izjukšanu.

3.6

Pat neņemot vērā visekstrēmākos scenārijus, šobrīd ir skaidrs, ka atsevišķu nozīmīgu institūciju, piemēram, vienotās valūtas, pilnīgas vai daļējas izzušanas gadījumā būs jārisina jautājums par Eiropas pasivitātes izmaksām. Lai arī vairākkārt kritizēts tā metodoloģiskais aspekts, UBS bankas nesen veiktajā pētījumā (8) aprēķināts, ka “vājākai” valstij izstāšanās no eurozonas pirmajā gadā vien izmaksās 40–50 % no IKP. Pat ja no eurozonas izstāsies kāda “spēcīga” valsts (piemēram, Vācija), šīs izmaksas pirmajā gadā attiecīgajai valstij sasniegs 20–25 % no IKP, t. i., no EUR 6 000 līdz 8 000 uz vienu iedzīvotāju. Papildus jāņem vērā arī destabilizējoša ietekme uz politikas jomu, iespējamā konkurence starp valūtām un līdz ar to šo valūtu konkurējošā devalvācija, protekcionisma politiku atdzimšana valstu līmenī un varbūtējas katastrofālā ietekme uz ekonomikas dalībnieku turpmāko darbību. Šo tendenču rezultātā Eiropa var nonākt depresijā vairāku gadu garumā. Šādu notikumu sekas nav prognozējamas, bet var paredzēt būtiskas izmaiņas ģeopolitiskajā struktūrā, kurā veidosies jaunas alianses, kas savukārt varētu destabilizēt Eiropu kā vienotu politisku un ekonomisku veselumu.

4.1

Pretēji demagoģiskajām idejām, ko izplata zināmi politiski spēki daudzās ES dalībvalstīs, īpaši kopš 2008./2009. gada krīzes un daudzajām problēmām, kas radās pēc tam, pašreizējās ekonomiskās problēmas nav saistītas ar “Briseles eirokrātu pārspīlējumiem”, bet gan ar nepabeigtu Eiropas veidošanas procesu. Patiesībā joprojām nav sasniegts mērķis — izveidot un monetāro savienību. Dalībvalstu un ES iestāžu ieinteresētības trūkums (par ko liecina fakts, ka tās arvien atlikušas uz vēlāku laiku efektīvai ekonomikas integrācijai vajadzīgo pasākumu īstenošanu), kā arī leģitimitātes un demokrātijas trūkums lēmumu pieņemšanā (dažās dalībvalstīs tas tika spēcīgi propagandēts) galu galā pēc ārkārtīgi smaga ārējā asimetriskā šoka mazināja uzticēšanos tirgiem. Šī situācija savukārt arvien vairāk apdraud Savienības dalībvalstu konkurētspēju, izaugsmi, nodarbinātības jomu, sociālo kohēziju un pat demokrātisko leģitimitāti kontinentā.

4.2

Monetārā savienība, kas izveidota bez efektīvas ekonomikas savienības, ir apliecinājusi savas ierobežotās iespējas, jo galarezultātā palielinājušās atšķirības, nevis panākta konverģence. Mūsdienās Eiropa vairs nevar gaidīt, ka lietas tālākā nākotnē nokārtosies pašas no sevis. Ir divas iespējas: vai nu aktīvi darboties, lai pabeigtu efektīvas Eiropas ekonomikas savienības izveidi, tostarp radot efektīvu mehānismu, kas ļautu pārvarēt asimetriskus satricinājumus, vai uzņemties Eiropas pasivitātes milzīgās izmaksas.

4.3

Par to liecina pašreizējās problēmas ar euro, būtībā “nepabeigtu” valūtu. Valsts parāda relatīvais līmenis eurozonas dalībvalstīs kopumā un pat lielākajā daļā “apdraudēto” Eiropas valstu ir zemāks nekā tā dēvētajās “attīstītajās” valstīs, piemēram, ASV, Apvienotajā Karalistē un Japānā. Dolārs, sterliņu mārciņa un jena tiek uzskatīti par “atzītu” lielvalstu valūtu, bet euro tiek uzskatīts par valūtu, kuras piederība nav skaidra (9); euro tēlu vājina arī Eiropas Centrālajai bankas uzticētās ierobežotās pilnvaras un efektīvas ekonomikas pārvaldības trūkums ES mērogā. Šo iemeslu dēļ ir būtiski veidot patiesu Eiropas ekonomisko savienību, kurā ir skaidri un pirmām kārtām izpildāmi noteikumi un skaidra atbildība katrā līmenī, un tāpēc ir vajadzīgas pamata politiskas reformas, kas šādai savienībai dotu nepieciešamo leģitimitāti.

4.4

Ir grūti aprēķināt, cik kopumā izmaksās šī uzticības vājināšanās tirgos, kas lielā mērā bijusi par iemeslu pašreizējai recesijai. Tomēr Eiropas pasivitātes izmaksas valstu budžetiem, kaut vai, piemēram, riska iemaksas, kas patlaban noteiktas dažām valstīm, eurozonā kopumā, bet, protams, ar ļoti lielām atšķirībām atkarībā no valsts, varētu būt no 0,4 % līdz 1, 5 % no IKP 2012. gadā (9 līdz 36 miljardi EUR) un sasniegt 1,8 % no IKP 2013. gadā (42 miljardi EUR), un 2,4 % no IKP 2014. gadā (56 miljardi EUR) (10).

4.5

Pabeigta ekonomikas savienības izveide, īpaši plašāka budžeta un fiskālā integrācija, ko regulē stingri noteikumi, būtu varējusi novērst šīs riska iemaksas, ja Eiropas līmenī būtu ieviesti līdzekļu apvienošanas mehānismi (piemēram, eiroobligācijas vai citi), nevis veikti neatliekami ad hoc pasākumi, kuri ārkārtas apstākļos vairākkārt pielāgoti un papildināti. Eiropas valstis nedrīkst asi reaģēt, tām jāpieņem rīcības plāns un jāīsteno saskaņotas institucionālas reformas, lai rastu pašreizējai krīzei visaptverošu risinājumu, kas iezīmēs patiesi pozitīvu virzību.

4.6

Nesen sperti daži soļi šajā virzienā. Taču tie, šķiet, nav pietiekami.

5.1

Briseles samitā 2011. gada 9. decembrī pieņemtās saistības attiecībā uz Māstrihtas stabilitātes paktā noteikto disciplīnu paredz dalībvalstu valsts deficīta krasu samazināšanu, ieviešot automātiskas sankcijas gadījumos, kad konstatēts līdzsvarota budžeta normas (t. s. “zelta likuma”) pārkāpums. Līdz ar to ne tikai finanšu tirgu spiediena ietekmē, bet arī ievērojot jaunos saistošos noteikumus, valstis būs spiestas aktīvāk rīkoties, lai samazinātu parādu.

5.2

Vairāku ES valstu vadītājiem uzdotais jautājums par stāvokli valsts parāda jomā līdzinās “riņķa kvadratūrai”: kā atjaunināt uzticēšanos tirgiem ar tādiem pretrunīgiem līdzekļiem kā valsts deficīta krasa samazināšana un — gandrīz vienlaikus — izaugsmes atjaunināšana. Viena iespēja, kā atrisināt šo sarežģīto vienādojumu, būtu atcelt nevajadzīgo dublēšanos starp dalībvalstīm, gūstot tādējādi apjomradītus ietaupījumus un vienlaikus izstrādājot pamatu turpmākajiem budžeta stimulēšanas pasākumiem Eiropas līmenī. Ar šādu rīcību varētu novērst vai vismaz ierobežot dalībvalstu īstenotās taupības politikas negatīvās sekas, nekaitējot iedzīvotājiem sniegto publisko pakalpojumu kvalitātei, un vienlaikus novērst izšķērdību, ko rada 27 atšķirīgu, bieži vien nesaskaņotu politiku īstenošana vienās un tajās pašās jomās. Šī ideja diemžēl nav īstenojama apstākļos, kad ES budžetam atvēlēts 1 % no IKP; tā ir arī pretrunā ieteikumam samazināt budžeta izdevumus visos līmeņos, tai skaitā Eiropas līmenī.

5.3

Eiropas valstu kopējais aizsardzības budžets 2010. gadā bija gandrīz EUR 200 miljardi, tomēr šajā jomā īstenotās valstu politikas ir sadrumstalotas un lielākoties nepietiekami efektīvas (11). Neraugoties uz daudzām iniciatīvām Eiropas un valstu līmenī, aizsardzības aprīkojuma apropriācijas un pētniecības un izstrādes programmas (ap 20 % no kopējā budžeta) ir gandrīz vienīgās jomas, kurās izdevumi ir apvienoti, bet pat šajās jomās, pēc EAA datiem, to apjoms 2010. gadā bija 22 % (12). Pētījumos par šo tematu norādīts, ka minētajos posteņos izdevumu apvienošanas gadījumā varētu ietaupīt 32 % jeb EUR 13 miljardus (13).

5.4

Šo pieeju varētu piemērot arī citām valstu suverēnajām prerogatīvām, piemēram, diplomātiskajam dienestam, muitai, robežsardzei, civilajai aizsardzībai, krāpšanas apkarošanai u. c. Neraugoties uz iespējamām nesaskaņām attiecībā uz izdevumu precīzu aprēķināšanu, izdevumu samazināšana visās šajās jomās ir tikai politiskas gribas jautājums.

5.5

Eiropas pasivitātes fiskālās izmaksas ir vēl viens faktors, kas palielina budžeta izmaksas. Dalībvalstu fiskālā konkurence nav regulēta atbilstīgi ES kopējām interesēm. Līdz ar to mobilai pārvietojamai nodokļu bāzei uzlikti pārāk mazi nodokļi, bet pārējām nodokļu bāzēm — pārāk lieli nodokļi, tādējādi samazinot Eiropas un dalībvalstu nodokļu ieņēmumus (un tātad radot izmaksas). Turklāt šāda situācija rada nelīdzsvarotību, nevienlīdzību un jo īpaši apjomīgas sociālās izmaksas, pret kurām sabiedriskā doma pauž negatīvu attieksmi.

5.6

Sociālajā jomā jau notikušas debates par Eiropas pasivitātes izmaksām. Preču brīva aprite, kurā konkurences politikai un patērētāju labklājībai ir prioritāra nozīme un sociālās atšķirības tiek izlīdzinātās, pamatojoties uz zemāko līmeni, nevar būt vienīgais Eiropas veidošanas pamatprincips. Lai arī nereti izskan nosodījums par šķietamo “Eiropas diktātu”, jāatgādina, ka arī šajā gadījumā problēma saistīta nevis ar to, ka ir pārāk daudz, bet gan ar to, ka ir pārāk maz Eiropas. Vairāku pētījumu secinājumos norādīts, ka papildus nevienlīdzībai un apjomīgām sociālajām izmaksām, īpaši pašreizējos apstākļos, Eiropas pasivitātei šajā jomā ir arī augstas saimnieciskās izmaksas (14). Empīriskie dati liecina, ka taisnīga un efektīva sociālā politika sekmē makroekonomisko stabilizāciju, mazinot ciklisko parādību mērogu, un sekmējot līdzekļu labāku piešķīrumu, kā arī iedzīvotāju labklājību kopumā (15). Kvalitatīvas sociālās politikas palīdz mazināt “nepareizas izvēles” iespējas, internalizēt dažas ārējās izmaksas un stiprināt darbaspēka un plašākā nozīmē “sociālā kapitāla” kvalitāti. Eiropas Sociālās hartas mērķis bija noteikt visām dalībvalstīm pamatnoteikumus šajā jomā. Šobrīd, šķiet, ka vajadzētu darīt vairāk un izstrādāt strukturētu sistēmu sociālās politikas konverģencei, lai izvairītos no tā, ka sociālo atšķirību un vispārējā nabadzības palielināšanās rada nopietnus šķēršļus ievērojamai, līdzsvarotai un ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei.

5.7

Nepietiekami regulēta fiskālā un sociālā konkurence ekonomikas telpā, kurā preču, pakalpojumu un kapitāla apritei nav daudz šķēršļu, rada ļoti nevēlamas tendences globalizētas ekonomikas apstākļos. Pakāpeniska rūpniecības struktūras izjukšana vairākās ES valstīs ir realitāte, pret kuru stingri iebilst iedzīvotāji un kura rada arī stratēģiskas problēmas dalībvalstīm, jo šī tendence ir ļoti izteikta, īstermiņā vai vidējā termiņā grūti apturama, un tai ir smagas sekas (16). Tā kā rūpniecības politikā prioritāte ir valstu nostādnēm, palielinās atšķirības un tiek pieņemti individuāli, nepietiekami optimāli un dažkārt pat neefektīvi risinājumi (17), bet jaunietekmes valstis tajā pašā laikā īsteno “bezaizspriedumu” rūpniecības politiku, balstoties uz vāju valūtu un aktīvu publisko atbalstu (18). Tā vietā lai apvienotu līdzekļus vai vismaz koordinētu to izlietojumu problēmu risināšanai, vairākas lielās Eiropas valstis tā iemesla dēļ, ka nav Eiropas enerģētikas kopienas (19), aizvien vairāk ir spiestas slēgt divpusējus nolīgumus ar trešām valstīm tādās svarīgās jomās kā enerģētika, pētniecība un izstrāde (20). Neapšaubāmi, ka ES politika noteikti būtu daudz efektīvāks risinājums.

5.8

ES budžets pētniecībai un izstrādei laika posmam no 2014. gada līdz 2020. gadam ir 0,08 % no ES IKP, t. i., 20 līdz 30 reižu mazāks nekā valstu budžeti. Nesen izstrādātā pētījumā secināts, ka viens papildu euro, kas no valsts budžeta ieguldīts ES nozīmes pētniecības projektā, piesaista 0,93 EUR no privātā sektora (21). ES 7. pētniecības pamatprogramma (2007.–2013. gadam), kurai piešķirti EUR 50,5 miljardi, apliecina, ka tas nav tikai tukšs solījums un ka iespējams īstenot kopēju politiku šajā jomā. Šai programmai ir būtiski rezultāti: tiek lēsts, ka galarezultātā viens pamatprogrammā ieguldītais euro dos rūpniecisku pievienoto vērtību no 7 līdz 14 EUR apmērā. Pētniecības ĢD veiktajās makroekonomiskajās analīzēs prognozēts, ka ilgtermiņā līdz 2030. gadam, pateicoties 7. pamatprogrammai, tiks izveidotas 900 000 darbavietas, tai skaitā 300 000 darbavietas pētniekiem. Ar šīs pamatprogrammas atbalstu paaugstināsies konkurētspēja, un līdz 2030. gadam ES eksporta apjoms palielināsies par aptuveni 1,6 %, bet importa apjoms samazināsies par aptuveni 0,9 %.

5.9

Kopējā rūpniecības politikā obligāti jāņem vērā vides problēmjautājumi, un tā cieši jāsaista ar ES enerģētikas politiku. Vidējā un īstermiņā enerģētikas jautājumu risināšana valsts līmenī var šķist vienkāršākais risinājums, bet ilgtermiņā tā var radīt apjomīgas izmaksas, jo palielināsies atkarība no naftas ražotājām valstīm un enerģijas patēriņa izdevumi. Šo problēmu varētu atrisināt ar ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūras attīstībā un jaunu enerģijas avotu plašākā izmantošanā, šajā nolūkā īstenojot ES nozīmes pētniecības un izstrādes pasākumus (22). Enerģētikas ĢD uzdevumā veiktajā Accenture pētījumā norādīts, ka, izmantojot atjaunojamos energoresursus, piemēram, vēja enerģiju Apvienotajā Karalistē un saules enerģiju Spānijā, un savstarpēji savienojot valstu tīklus, līdz 2020. gadam Eiropas patērētāju rēķinus varētu samazināt par aptuveni EUR 110 miljardiem.

5.10

Pašreizējā krīzes situācijā pieaug ilgtermiņa bezdarbs, un pastāv risks, ka tas varētu kļūt pastāvīgs. Tas varētu traucēt iedzīvotājiem darbavietā realizēt savas spējas un neļautu Eiropas ekonomikai izmantot viņu potenciālu. Šāda situācija ir pretrunā ar iekļaujošas izaugsmes mērķi, un tāpēc intensīvi ir jāmeklē ilgtermiņa risinājumi, tostarp, būtu jāpanāk publisks finansējums iekļaujošām darbavietām, lai saglabātu darba iemaņas, kā arī pārkvalificēšanās pasākumiem, lai palīdzētu iedzīvotājiem pielāgoties darba tirgus turpmākajām vajadzībām.