15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/9

1.1.

Tās Eiropas valstis un reģioni, kuriem raksturīga enerģētiskā izolētība šā jēdziena plašākajā nozīmē, saskaras gan ar ekonomiska, gan sociāla rakstura grūtībām; nereti šādas valstis un reģioni lielā mēra ir atkarīgi no fosilo energoresursu importa. Tāpēc iespējamas lielas cenu atšķirības, kas savukārt izraisa atšķirības gan no solidaritātes, gan no Eiropas teritoriju vienmērīgas attīstības viedokļa.

1.2.

Padome 2011. gada februārī ir izvirzījusi mērķi novērst enerģētisko izolētību, un EESK šo mērķi atbalsta. Lai to īstenotu, Komiteja atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir ap prioritārajiem koridoriem attīstīt energotīklu starpsavienojumus starp Eiropas Savienības valstīm. “Enerģijas salu” pievienošanu trešo valstu tīkliem var uzskatīt par prioritāru gadījumos, kad šāda izvēle ir visatbilstošākā enerģijas piegādes nodrošināšanai un dažādošanai.

1.3.

Dalībvalstīs, kuras skar enerģētiskās izolētības problēmas, situācija nav vienāda ne no enerģijas ražošanas, ne importa iespēju viedokļa. Visām “enerģijas salām” un arī ES dalībvalstīm starpsavienojumu izveide ir nepieciešamība, taču vienlaikus katrā konkrētā gadījumā enerģijas jautājumiem būtu jārod atbilstošs vietēja līmeņa risinājums.

1.4.

Attiecībā uz Baltijas valstīm un Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm EESK aicina novērst enerģijas tirgus principu un enerģijas piegādes starp Krieviju un ES interpretācijas atšķirības, kā arī to atspoguļot starptautiskajos nolīgumos, no kuriem viens varētu būt jaunais, enerģijas jautājumiem veltītais partnerības un sadarbības līgums (sk. Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (12562/2011 – 2012/2050(INI)).

1.5.

Attiecībā uz Dienvidaustrumeiropas Enerģētikas kopienu EESK aicina attīstīt gan ārējo konsultāciju un integrācijas dimensiju, gan arī jaunu “organizētas pilsoniskās sabiedrības darbības” aspektu.

1.6.

Dažās no enerģijas viedokļa izolētās Eiropas valstīs un to reģionos situācija acīmredzami ir īpaša. Ņemot vērā Kipras Republikas ģeostratēģisko stāvokli, tā varētu kļūt par īstu enerģijas mezgla punktu gan atjaunojamās enerģijas, gan gāzes tīklu jomā. Uz salām vispār būtu jāattīsta vietējā enerģijas ražošana. Un tādā veidā salas varētu kļūt par īpašu izmēģinājumu vietu (test-beds), kur demonstrēt un apstiprināt jaunās energotehnoloģijas. Piešķirot ES finansējumu izstrādei un demonstrēšanai, būtu jānosaka vērtēšanas kritēriji, kuros ņemtas vēro to īpatnības un vajadzības šādu pasākumu īstenošanai. Kopīgiem spēkiem tad varētu novērst tos trūkumus enerģētikas jomā, kuru dēļ salas nav pietiekamā mērā saistītas ar pārējo Eiropu.

1.7.

EESK ierosina vienlaikus veicināt gan starpsavienojumu uzlabošanu, gan vietējo atjaunojamo energoresursu attīstīšanu, gan arī energoefektivitātes un enerģijas pieprasījuma optimizācijas pasākumu īstenošanu. Piemērojot vērtēšanas kritērijus ES programmām šajā jomā un it īpaši — atlasot enerģētikas infrastruktūras kopīgu interešu projektus, būtu jāpatur prātā izvirzītais mērķis, proti, mazināt enerģētisko izolētību.

1.8.

Jebkurā gadījumā, ja ES kopā ar dalībvalstīm, nozares pārstāvjiem un pilsonisko sabiedrību attiecīgajos reģionos neuzņemsies ātri uzsākt iniciatīvas pakāpeniskai enerģētiskās izolētības novēršanai, ievērojami grūtāk būs pilnībā īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un pilnībā izmantot jau uzsāktos kopīgos centienus Eiropas Savienības izaugsmes un konkurētspējas atbalstam.

1.9.

EESK uzskata, ka šajā situācijā enerģētisko nabadzību nevar uzskatīt tikai par valsts vai pat vietēja līmeņa problēmu, kas saistīta tikai ar sociālo politiku. Ņemot vērā, ka daļa no šāda veida nabadzības galvenajiem iemesliem nav tikai konkrētas valsts problēma, EESK vēlas, lai enerģētisko nabadzību izraisošo lielo nelīdzsvarotību izlīdzināšanai risinājums tiktu rasts ES enerģētikas politikas ietvaros. Tātad konkrēti politikas pasākumi jāvērtē, ņemot vērā to iespējamo ietekmi uz faktoriem, kas var palielināt vai samazināt enerģētisko nabadzību.

1.10.

EESK uzskata, ka “enerģijas salu” pastāvēšanas dēļ sabiedrībai rodas papildu izmaksas. Izmaksas būtu jāizvērtē un risinājumi to samazināšanai jāiekļauj kopējā pieejā. Būtu jāizveido Eiropas enerģētikas politika, un tās īstenošanai jāparedz līdzekļi, turklāt vienlaikus ņemot vērā gan dalībvalstu savstarpējo atkarību enerģētikas jomā, gan arī grūtības, ar kādām tās saskaras. Lai pilnībā izvērtētu minētā aspekta ietekmi, EESK aicina Eiropas Komisiju veikt visaptverošu pētījumu par to, kādas izmaksas rada Eiropas integrācijas trūkums enerģētikas jomā.

1.11.

EESK aicina pārredzami, visaptveroši un precīzi izvērtēt fosilo energoresursu, kā arī atjaunojamo energoresursu izmaksas, tostarp arī ārējās izmaksas un netiešās, ar tīklu uzlabošanu, ar rezerves jaudu un ar zaļajām tehnoloģijām nepieciešamo atbalstu saistītās izmaksas. Šāds izvērtējums ir vajadzīgs, lai pēc iespējas atbilstošāk varētu virzīt gan politisko izvēli, gan izvēli attiecībā uz ieguldījumiem, it īpaši vērā ņemot atjaunojamās enerģijas izmantošanas straujo attīstību dažās “enerģijas salās” un tās eksportu uz ES dalībvalstīm vai trešām valstīm.

2.1.

Prezidentvalsts Kipras pieprasījums ir vēl viens piemērs tam, ka nepieciešama enerģētikas politikas “eiropeizācija” un “Eiropas enerģijas kopienas” izveidošana, kā EESK to savulaik jau rosinājusi (1). Lai to īstenotu, būtu jāstiprina teritoriālā kohēzija un par Eiropas teritoriju attīstību būtu jāveido vienots redzējums. “Enerģijas salu” labākas savienošanas mērķis tādējādi saskan ar konkrētajām pamatnostādnēm sadarbības uzlabošanai enerģētikas jomā, kas aplūkotas 2012. gada janvārī pieņemtajā Komitejas atzinumā par tematu “Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana Eiropas Enerģētikas kopienas izveidē” (2).

2.2.

Prezidentvalsts Kipras atzinuma pieprasījuma un arī Eiropas līmeņa apspriešanās (sk., piemēram, Eiropadomes 2011. gada 4. februāra secinājumus, EUCO 2/1/11 REV 1) kontekstā šajā atzinumā izmantotais jēdziens “enerģētiska izolētība” vai “enerģijas salas” attiecināms uz salu vai kontinentālām teritorijām, kur vietējo enerģijas avotu ir maz vai arī to nav vispār un kuras pietiekamā mērā nav savienotas ar enerģijas tīkliem; šādas teritorijas tāpēc nereti ir atkarīgas no ārējiem enerģijas avotiem vai piegādātājiem. Dalībvalstu enerģijas bilances ir dažādas, un tās atspoguļo to ievērojamās savstarpējās atšķirības.. “Enerģijas salas” vienlaikus ir gan tehniskas, gan (ģeo)politiskas (atkarība no viena piegādātāja) dabas koncepcija.

2.3.

Vērā ņemami būtu šādi aspekti: starpsavienojumu trūkums, atkarība no viena enerģijas avota un/vai viena piegādātāja, atrašanās tālu no enerģijas ražošanas vietas un/vai lielajiem enerģijas tīkliem, ieguldījumu izmaksas attiecībā pret tirgus apjomu, grūtības izmainīt valstu enerģētikas politikas pamata tendences, kā arī ģeogrāfiskās un klimata īpatnības.

2.4.

Pēc Eurostat definīcijas Eiropas Savienībā ir vairāki simti dažāda lieluma salu, turklāt arī to statuss ir atšķirīgs. Līdzās četrām dalībvalstīm, proti, Kiprai, Īrijas Republikai, Maltai un Apvienotajai Karalistei, Eiropā ir arī vairāk nekā 286 citas salas, un uz tām dzīvo vairāk nekā 10 miljoni iedzīvotāju; tādas salas ir Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā, turklāt trim dalībvalstīm pieder salas arī tālākajos reģionos (Spānijai Kanāriju salas, Portugālei Madeiras un Azoru salas, savukārt Francijai Reinjona, Majota, Gviāna, Martinika, Gvadelupa un Senmartēna). Šajā atzinumā jautājums par dalībvalstu salām un tālākajiem reģioniem atsevišķi netiek aplūkots.

2.5.

Taču pastāv arī cita veida enerģētiskā izolētība, kas galvenokārt saistīta ar 20. gadsimta vēstures aspektiem. Pireneju pussala arī tikpat kā ir uzskatāma par “enerģijas salu”, jo gan Franko režīma, gan Salazara diktatūras laikā lielākā daļā politikas jomu, proti, transporta, īpaši dzelzceļa transporta, un elektrības jomā, priekšroka tika dota autarķijai ar pavisam nelielu ārējo savienojumu daudzumu — pamatā ar Eiropas kontinentu caur Franciju. Pēdējo divdesmit gadu situāciju mainīt nav izdevies, jo dažādu projektu īstenošanu Pireneju pussalas tīklu uzlabošanai kavē spēcīga vietējā līmeņa opozīcija. Tomēr minētā problēma tiek risināta. Drīzumā tiks izveidots jauns līdzstrāvas savienojums ar Vidusjūras dienvidrietumu reģionu. Lai gan Francijas un Spānijas elektroenerģijas starpsavienojums tiek uzlabots (2014. gadā tranzīta jauda no 1 400 MW palielināsies līdz 2 800 MW), turpmākajos gados neapšaubāmi būs jāplāno jauni elektroenerģijas savienojumi starp Pireneju pussalu un Eiropas kontinentu. Būtu jāatbalsta mērķis līdz 2020. gadam panākt 4 000 MW lielu savienojumu jaudu, it īpaši — ar jauniem elektroenerģijas starpsavienojumiem Atlantijas okeāna piekrastē. Šo projektu būtu jāiekļauj Eiropas kopīgu interešu projektu sarakstā, kuru iecerēts izveidot saskaņa ar regulu par Eiropas tīkla infrastruktūru.

2.6.

Arī Baltijas valstis (Lietuva, Latvija un Igaunija) savā ziņā ir “enerģijas salas” Eiropas Savienības teritorijā, jo to tīkli pilnībā ir atkarīgi no kādreizējā “īpašā” piegādātāja, proti, Krievijas (lai gan mazākā mērā — tomēr arī no Baltkrievijas). Šajā reģionā Eiropas integrācija enerģētikas jomā ir prioritārs jautājums. Paradoksāli ir tas, ka Lietuva, Latvija un Igaunija — pilntiesīgas politiskās savienības dalībvalstis — enerģijas jomā arvien vēl nav daļa no Eiropas iekšējās integrācijas un solidaritātes “savienības”. Kā var pieņemt situāciju, ka minētās valstis ir atkarīgas no trešās valsts — tagad arī PTO locekles, kas neievēro Eiropas standartus piekļuvei tīkliem, kas nav pievienojusies Eiropas Enerģētikas hartai un kas neveicina starpsavienojumu uzlabošanu ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm? EESK mudina mazināt Krievijas un Eiropas enerģijas tirgu savstarpējās atšķirības un noslēgt jaunu, vērienīgu un visaptverošu partnerības un sadarbības nolīgumu, kurā būtu iekļauta īpaša, sadarbībai enerģētikas jomā veltīta sadaļa (sk. Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (12562/2011 – 2012/2050(INI)).

2.7.

Eiropas dienvidi (Balkānu reģions) ir tranzīta reģions. Dažu valstu (Horvātijas, arī Serbijas, Melnkalnes, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas u. c. valstu) panāktais progress, gatavojoties pievienoties ES, rada nepieciešamību tālāk attīstīt attiecības ar ES teritorijā esošajām kaimiņvalstīm (Rumāniju, Bulgāriju, Grieķiju, Slovēniju, Austriju, drīzumā arī Horvātiju). Enerģētikas kopienas izveidošana šajā reģionā liecina par izpratnes palielināšanos, tā jāveicina un jāpapildina, it īpaši, par enerģētikas stratēģijas jautājumiem rīkojot efektīvas un pārredzamas konsultācijas ar reģiona pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

2.8.

Visas Eiropas Savienības dalībvalstis lielā mērā savstarpēji viena no otras ir atkarīgas. Dažas valstis, piemēram, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, īpaši — Ungārija, kas īsti nav uzskatāmas par “enerģijas salām”, [enerģijas jomā] ir ļoti atkarīgas no kaimiņvalstīm. Tāpēc EESK uzskata, ka vajadzīga kopēja, situācijai atbilstoša enerģētikas politika. Šajā sakarā būtu nepieciešama Eiropas Savienības mērogā apspriešana, lai veicinātu ES solidaritāti. Uz šo aspektu norādīts arī LESD 194. pantā.

3.1.

Ar jēdzienu “enerģētiskā izolētība” apzīmētās situācijas ir atšķirīgas, taču neatkarīgi no tā šādas izolētības sekas ir diezgan līdzīgas. Izolētības rezultātā gandrīz vienmēr vērojama

3.2.

Pieprasījums pēc enerģijas ir liels, un tas palielinās gan “enerģijas salās”, gan arī citās Eiropas Savienības teritorijās. Šādos apstākļos potenciāli vājāku un jebkurā gadījumā dārgāku piegāžu sekas negatīvi un spēcīgi ietekmē “enerģijas salu” ekonomisko konkurētspēju. Līdz ar to var tikt apdraudētas dažas rūpniecības nozares un tātad arī nodarbinātība, jo daži tautsaimniecības darbības veidi var kļūt nerentabli.

3.3.

Tādā pat veidā enerģijas lielās cenas negatīvi ietekmē mājsaimniecību budžetu. Ilgu laiku enerģētiskā nabadzība tika uzskatīta tikai par valsts vai pat vietēja līmeņa problēmu. Tieši pasākumi iedzīvotāju atbalstam jāveic minētajos līmeņos. Daļa no enerģētiskās nabadzības būtiskākajiem iemesliem nav tikai konkrētas valsts problēma, tāpēc enerģētisko nabadzību varētu mazināt, lielo nelīdzsvarotību izlīdzinot ES enerģētikas politikas ietvaros.

3.4.

Turklāt bieži vien lielā atkarība no fosilā kurināmā, īpaši naftas, izmantošanas izraisa augsta CO2 emisiju līmeņa saglabāšanos. Ņemot vērā vides kvalitātes standartus (direktīva par rūpnieciskajām emisijām) un rūpes par cilvēku veselību kopumā, būtu jāveic būtiski ieguldījumi emisiju samazināšanai. Arī šie tēriņi būtu jāiekļauj “enerģijas salu” kopējās izmaksās par enerģiju.

3.5.

Enerģētiskas izolētības sekas attiecīgajās teritorijās rūpīgāk būtu jāizvērtē gan no izaugsmes, gan konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības viedokļa, turklāt kamēr jebkurā ES vietā nedarbojas pilnīgi izveidots enerģijas tirgus, arī pārējā ES teritorijā minētās sekas būtu izvērtējamas no solidaritātes, kohēzijas un ieņēmumu nepietiekamības viedokļa. EESK uzskata, ka “enerģijas salu” pastāvēšanas dēļ sabiedrībai rodas papildu izmaksas. Minētās izmaksas būtu jāizvērtē, un risinājumus to samazināšanai vajadzētu iekļaut kopējā pieejā. Būtu jāpabeidz veidot Eiropas enerģētikas politiku, un tās īstenošanai jāparedz līdzekļi, turklāt vienlaikus ņemot vērā gan to, cik liela ir dalībvalsts [enerģētiskā] atkarība, gan arī grūtības, ar kādām tā saskaras.

3.6.

Runa nav tikai par pastiprinātas Eiropas integrācijas priekšrocību pierādīšanu, bet arī par mērķi sekmēt rūpniecības attīstību un tātad arī nodarbinātību. Eiropas rūpniecības konkurētspēja ir atkarīga no daudziem faktoriem, kurus publiskās iestādes var ietekmēt maz vai pat nevar ietekmēt vispār. Uzdevums tātad ir panākt, lai enerģētikas politika, kuru Eiropas Savienība var ietekmēt un tas tai arī ir jādara, nekļūst par ierobežojošu faktoru izaugsmei un nodarbinātībai. EESK aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju nekavējoties īstenot jau noteiktos enerģijas izmaksu samazināšanas un piegāžu drošības pastiprināšanas pasākumus, piemēram, labāk koordinēt valstu lēmumus par enerģijas jautājumiem, infrastruktūras un tīklus plānot kopīgi, veidot Eiropas apvienības fosilo energoresursu pirkšanai un, ja vajadzīgs, noteikt pilnvaras Eiropas sarunām ar ārējiem partneriem.

4.1.

Pašreizējā situācijā lietderīgi šķiet divi risinājumi: pirmkārt, pastiprināta savstarpējo savienojumu veidošana ar “enerģijas salām” iekšējā enerģijas tirgū (infrastruktūras un tirgus organizācija), lai veicinātu solidaritāti un nodrošinātu Eiropas tīklu tehniskās organizācijas atbilstību ES politiskajiem un likumdošanas mērķiem, un, otrkārt, atbalsts alternatīvo enerģijas avotu izmantošanai, t. i. vietējai enerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem. Tāpēc būtu jāapzinās, kāds ir potenciāls (ja tāds ir) un jāierosina pasākumi tā pilnvērtīgai un ilgtspējīgai izmantošanai. Turklāt enerģijas pieprasījumu varētu optimizēt, veicinot energoefektivitāti un pieprasījumu pārvaldīšanai izmantojot viedtīklus.

4.2.

Eiropas Komisija jau ir uzsākusi būtiskas reformas energoapgādes infrastruktūru atbalsta politikas jomā. It īpaši tas attiecas uz starpsavienojumiem (Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu) — to atzinīgi novērtējusi arī EESK (3). Turklāt iesākto darbu kopīgā infrastruktūru plānošanā būtu lietderīgi turpināt, kā EESK to ierosinājusi atzinumā par enerģētikas kopienu (4). Eiropadome 2002. gada martā nolēma noteikt dalībvalstīm mērķi, proti, tām jāizveido elektroenerģijas savstarpējie savienojumi, kas atbilst vismaz 10 % no uzstādītās ražošanas jaudas. Uz vairākām Eiropas “elektrības [telpas] robežām” šis mērķis vēl ne tuvu nav sasniegts un tās arvien vēl ir pārslogotas.

4.3.

Atjaunojamo energoresursu izmantošanas ievērojamais pieaugums Ziemeļjūrā, kā arī saules un vēja enerģijas izmantošanas pieaugums Eiropas dienvidos radīs pieprasījumu pēc jaunas “viedākas” infrastruktūras, lai labāk integrētos lielajā Eiropas tīklā. Šādu viedtīklu attīstīšana varētu dot iespēju līdz 2020. gadam patēriņu samazināt par 9 % un oglekļa dioksīda emisijas — par 9 % līdz 15 %. Mazākos tirgos viedtīklu un pieprasījumu pārvaldības risinājumu izmantošana būtu vieglāka, turklāt izdotos sasniegt labus rezultātus. Tādējādi kopā ar pastiprinātiem energoefektivitātes pasākumiem enerģijas pieprasījumu varētu būtiski optimizēt. Iecerētie ieguldījumi — un tie varētu būt apjomīgi — būtu jāsaista ar šīs jomas darbību pilnīgu kontroli, enerģijas izmaksu samazināšanu laikā, kad cenas paaugstinās, un mazāku vajadzību pēc ieguldījumiem jaudas palielināšanā enerģijas ražošanai no parastiem energoresursiem (samazinot darbības iespēju apjomu) vai atjaunojamiem energoresursiem.

4.4.

Elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-E) lēš, ka turpmāko desmit gadu laikā Eiropā jaunas augstsprieguma līnijas būtu jāuzbūvē 52 300 km garumā. Lai to īstenotu, kopumā būs jāiegulda 104 miljardi euro, jāīsteno aptuveni 100 prioritāri projekti, no kuriem 80 % būtu saistīti ar atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstīšanu. Mēroga jēdziena piemērošana attiecībā uz “enerģijas salām”, kurām ir atjaunojamo energoresursu izmantošanas potenciāls, integrāciju padara vēl sarežģītāku, ja arī to tīkli ir nelieli. No atjaunojamiem energoresursiem rūpnieciskajās ražotnēs ražotas enerģijas jauda (pretstatā decentralizētai ražošanai) var veidot salīdzinoši lielu ražošanas un patēriņa daļu, taču, ņemot vērā iespējamos piegāžu pārtraukumus, tās rezultātus pārvaldīt ir daudz grūtāk.

4.5.

Tātad starpsavienojumu uzlabošana ir būtiska gan no piegādes drošības pastiprināšanas viedokļa, gan arī tāpēc, lai panāktu labāku enerģijas ražošanas un patēriņa savstarpējo līdzsvaru paplašinātā tīklā, ņemot vērā atjaunojamo energoresursu izmantošanas straujo attīstību. Tas pats attiecas arī uz enerģijas ražošanas jaudu, izmantojot parastos energoresursus — tos enerģijas ražošanai izmanto tad, kad būtiski samazinās vai tiek apturēta enerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem.

4.6.

Strauji attīstoties atjaunojamo energoresursu izmantošanai, būtu jāparedz elastīgas un atbilstīgas rezerves jaudas, kas spēj darboties ar zemu pamatslodzi. Sašķidrinātas dabasgāzes izmantošana varētu būt risinājums, lai novērstu atkarību no viena gāzes piegādātāja un tā noteiktajām augstajām cenām; šāds risinājums būtu elastīgāk piemērojams, turklāt ne tik dārgs kā naftas lietošana, pie tam tādējādi varētu atbalstīt atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstību.. Taču, lai attīstītu sašķidrinātas dabasgāzes izmantošanu, nepieciešami būtiski ieguldījumi ostu un uzglabāšanas infrastruktūrās.

4.7.

EESK ir pārliecināta: Eiropas enerģētikas sistēmas nākotnei ir it sevišķi vajadzīgi labāki starpsavienojumi un atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstība, tas it īpaši attiecas uz “enerģijas salām”, lai uzlabotu piegāžu drošību. Lai gan arī turpmāk pārsvarā tiks izmantoti fosilie energoresursi, tomēr, palielinoties enerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem, būs nepieciešami būtiski tīklu uzlabojumi gan valstu, gan arī Eiropas mērogā (saskaņā ar EESK atzinumu par tematu “Enerģētikas ceļvedis 2050” un tā saukto “no regrets” risinājumu) (5).

4.8.

Taču šādu risinājumu nevar efektīvi īstenot bez pārredzama, visaptveroša un precīza izmaksu izvērtējuma. Lai pēc iespējas atbilstošāk varētu virzīt gan politisko izvēli, gan izvēli attiecībā uz ieguldījumiem, ir vajadzīgs iespējami objektīvs aprēķins par fosilo energoresursu izmantošanas — tostarp ārējām — izmaksām un arī par papildu izmaksām saistībā ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Šāds izvērtējums ir ļoti aktuāls arī tāpēc, ka pētījums par netiešajām izmaksām ir ļoti pretrunīgs.

4.9.

Attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem būtu jāņem vērā ne vien ieguldījumu apjoms jaunās ražošanas jaudās, bet arī izmaksas, kas saistītas ar tīklu uzlabošanu un ar iespējamām subsīdijām. Tieši saistībā ar subsīdijām vairāk būtu jāatbalsta teritorijas, kuras ir enerģētiski vairāk atkarīgas un kurās atjaunojamo energoresursu izmantošana līdz šim bijusi mazāk attīstīta. Tomēr ir svarīgi, lai zaļās enerģijas ražošanas apjoma pieaugums atbilstu tīkla uzlabošanas tempam. Tāpat būtu jānosaka nepieciešamā rezerves jauda uz papildu atjaunojamas enerģijas ražošanas vienību. Rezerves jaudu var arī importēt, taču, lai to īstenotu, jānodrošina gan starpsavienojumi, gan arī efektīva sadarbība reģionālā un Eiropas līmenī. Paredzot nosacījumus atbalstam atjaunojamo energoresursu jomā, minētos aspektus būtu jāņem vērā, lai atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstības tempu varētu saskaņot ar atbalstam paredzēto izdevumu apjomu — šos izdevumus sedz nodokļu maksātāji.

4.10.

Kad visas šīs izmaksas ir precīzi izvērtētas, tās būtu jāsalīdzina ar izmaksām par fosilo energoresursu importu, tostarp ar izmaksām saistībā ar politiskajiem un vides aspektiem. Šāds salīdzinājums ir vajadzīgs, lai varētu izvērtēt pozitīvo un negatīvo ietekmi uz reģiona konkurētspēju. Arī šādā kontekstā dažās “enerģijas salās” enerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem var attīstīties strauji, plānojot tās eksportu uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm vai trešām valstīm.

4.11.

EESK vēlas, lai šajā jomā prioritāra nozīme tiktu noteikta infrastruktūras stiprināšanai valstīs un reģionos, kur vērojama enerģētiskā izolētība, lai, nosakot prioritāros koridorus, tiktu ņemta vērā to pastiprinātā atkarība. Kā viens no pirmajiem piemēriem labai politikas koordinācijai un enerģijas veidu dažādošanai reģionā varētu būt Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns (BEMIP). Tas palīdzētu savienot reģiona, un it īpaši Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, enerģētikas tīklus.

4.12.

Zināmi uzlabojumi vērojami Lietuvas un Latvijas sadarbībā. Šajā jomā izstrādāta pamatiniciatīva, proti, Klaipēdā (Lietuvā) tiks būvēts sašķidrinātās gāzes terminālis, no kura gāzi piegādās gāzes krātuvēm Inčukalnā (Latvijā). Lietuva pauž viedokli, ka minētajās krātuvēs varētu veidot “reģiona gāzes rezerves”. Šajā sakarā EESK atgādina Komitejas ierosinājumu par fosilo energoresursu apvienošanu un savstarpēju vienošanos par gāzes iepirkumu, veidojot apvienības (6). Lietuva, Latvija un Igaunija, sadarbībā ar citam ES dalībvalstīm, it īpaši Poliju, izstrādā un īsteno elektrotīklu starpsavienojumu projektus “LitPol Link”, “Nordbalt” un “Estlink 2”. Visas trīs Baltijas valstis turpina darbu, lai pilnībā integrētos Eiropas enerģētiskajā sistēmā, sinhronā režīmā savienojot savu pašreizējo sistēmu ar kontinentālās Eiropas elektroenerģijas tīkliem (pašlaik notiek priekšizpēte). Baltijas valstis kopīgi attīstīta arī Visaginas atomelektrostacijas projektu; tā īstenošana varētu palīdzēt nodrošināt energoapgādes drošību šajās valstīs un kļūt par svarīgu elementu integrācijai Eiropas elektroenerģijas sistēmā.

4.12.1.

Kipras jaunā enerģētikas dimensija (Kipras teritoriālajos ūdeņos atklātas ievērojamas gāzes ieguves iespējas) šai valstij reģionā var nodrošināt būtisku lomu. Ja Kiprā vērā ņemami palielināsies enerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem un šī valsts iesaistīsies iepriekš minētajos projektos, tā varētu kļūt par īstu enerģētikas centru, kas vērsts uz labāku reģionālo integrāciju, un par kaimiņattiecību politikas dalībnieku enerģētikas jomā. Nesenais lēmums par uzņēmumiem, kas būs atbildīgi par Kipras gāzes krājumu izmantošanu, vienlaikus nodrošinās gan labāku integrāciju Eiropas Savienībā, gan veicinās aktīvu kaimiņattiecību politiku.

4.13.

Turklāt atkarību no viena piegādātāja varētu mazināt 3. enerģētikas tiesību aktu kopuma īstenošana. Būtisks ir arī jautājums par to, kā reģionā organizēt tirgu; Lietuva un Igaunija jau iesaistījušās Nord Pool Spot, kas ir Baltijas un Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgus. Nākamgad tam plāno pievienoties arī Latvija. Turklāt EESK mudina Baltijas valstis meklēt kopīgus risinājumus savu vajadzību nodrošināšanai, kā arī veicināt reģionālu dialogu par enerģētikas jautājumiem.

4.14.

Starpsavienojumi pastiprināti jāveido ar Eiropas Savienībai kaimiņos esošām trešām valstīm, kuras enerģiju var ražot un eksportēt vai arī nodrošināt tās tranzītu uz ES no ražošanas vietas. Galvenokārt tas attiecas uz enerģētikas jomas projektiem Vidusjūras reģionā (Vidusjūras reģiona saules enerģijas izmantošanas plānu, Medgrid, Vidusjūras reģiona valstu savienības enerģētikas aspektu, Desertec u. c. projektiem), kuros iesaistīties būtu jāmudina attiecīgās valstis (Kipru, Maltu) vai reģionus (Krētu, Sardīniju, Korsiku, Sicīliju un Baleāru salas).

4.15.

Arī [Dienvidaustrumeiropas] Enerģētikas kopienā būtu nepieciešama gan ārējo konsultāciju un integrācijas dimensija, gan arī jauns “organizētas pilsoniskās sabiedrības darbības” aspekts. Šajā jomā būtiska nozīme ir EESK apvienotajām konsultatīvajām komitejām (ar bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, Melnkalni, Horvātiju), kā arī valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm un līdzīgām dalībvalstu iestādēm.

4.16.

Turklāt lielāks uzsvars būtu nepieciešams atjaunojamo energoresursu izmantošanas demonstrēšanai un attīstīšanai, it īpaši saistībā ar Enerģētikas ceļvedi 2050. gadam un neseno Komisijas paziņojumu “Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem – būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012) 271 final).

4.17.

Eiropas Savienībā un pie tās robežām vajadzīgi risinājumi un konkrēti priekšlikumi, iesaistot

4.18.

Ilgspējīgi var būt tikai starpvalstu un sadarbspējīgi risinājumi. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par piegādes, tīklu būvniecības, pētniecības vai izstrādes u. c. jomām, enerģētikas politiku nevar īstenot tikai dažas Eiropas Savienības valstis un “autonomā” veidā, jo tādā gadījumā būtiski tiktu ietekmēta situācija arī citās valstīs. Tāpēc nepieciešama stingrāka koordinācija un enerģijas veidu dažādošana, piemēram, to dalībvalstu un reģionu starpā, kuriem raksturīga enerģētiskā izolētība un kuru enerģētikas politikai ir daudz ierobežojumu. Tādējādi valstis un reģioni varētu parādīt ceļu tādai ciešākai sadarbībai Eiropas līmenī, kas sniegtos tālāk par “enerģētiskās neatkarības” rūpēm vien.

4.19.

Šajos risinājumos (infrastruktūras, enerģijas ražošana no atjaunojamiem resursiem, valstu un reģionu enerģētikas politikas pastiprināta koordinācija), ņemot vērā to ietekmi enerģijas veidu dažādošanas, tirgus organizēšanas, cenu un konkurētspējas jomā, kā arī saistībā ar vides apsvērumiem un sociālu atzīšanu, būtu vairāk jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, Šajā sakarā EESK atgādina par to pilsoniskās sabiedrības foruma priekšlikumu enerģētikas jautājumā, kas tika izklāstīts dokumentos par Eiropas enerģētikas kopienu (7).