32001L0044

Padomes Direktīva 2001/44/EK

(2001. gada 15. jūnijs),

ar ko groza Direktīvu 76/308/EEK par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā, kas radušies no darbībām, kas pieder pie Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības maksājumu un muitas nodokļu piedziņā un attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa un dažu akcīzes nodokļu piedzīšanu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 93. un 94. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1],

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu [2],

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [3],

tā kā:

(1) Lai nodrošinātos pret krāpšanas attīstības izraisītiem draudiem Kopienas un dalībvalstu finansiālām interesēm un iekšējam tirgum, būtu jāmaina esošie savstarpējās palīdzības pasākumi attiecībā uz piedziņu, kas izklāstīti Direktīvā 76/308/EEK [4].

(2) Attiecībā uz iekšējo tirgu Kopienas un valstu finansiālās intereses, kuras aizvien vairāk apdraud krāpšana, jāaizsargā tā, lai labāk pasargātu iekšējā tirgus konkurētspēju un fiskālo neitralitāti.

(3) Lai labāk pasargātu dalībvalstu finansiālās intereses un iekšējā tirgus neitralitāti, Direktīvā 76/308/EEK izklāstītās savstarpējās palīdzības jomai būtu jāpievieno prasījumi attiecībā uz dažiem ienākuma un īpašuma nodokļiem un dažiem apdrošināšanas prēmiju nodokļiem.

(4) Lai nodrošinātu lietderīgāku un efektīvāku prasījumu piedziņu, par kuru iesniegts piedziņas lūgums, pret dokumentu, kurš atļauj prasījuma izpildi, būtu jāizturas kā pret tās dalībvalsts dokumentu, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde.

(5) Savstarpējās palīdzības izmantošana piedziņā nevar, izņemot ārkārtējus apstākļus, būt pamatota ar mantiskiem labumiem vai ieinteresētību iegūtajos rezultātos, bet gan, ja piedziņa rada noteiktu problēmu, dalībvalstīm būtu jāspēj vienoties par atlīdzināšanas pasākumiem.

(6) Šīs direktīvas izpildei nepieciešamie pasākumi būtu. jāparedz saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru īstenošanas kārtību [5]

(7) Tāpēc atbilstīgi ir jāgroza Direktīva 76/308/EEK,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Direktīvu 76/308/EEK ar šo groza šādi.

1. Virsrakstu aizstāj ar šādu:

"Padomes 1976. gada 15. marta Direktīva 76/308/EEK par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā attiecībā uz zināmiem nodokļiem un citiem pasākumiem"

.

2. Direktīvas 2. pantu aizstāj ar šādu:

"2. pants

Šī direktīva attiecas uz visiem prasījumiem, kas saistīti ar:

a) atlīdzību, intervenci un citiem pasākumiem, kas ir daļa no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) pilnīgas vai daļējas finansēšanas sistēmas, ieskaitot summas, kas iekasējamas saistībā ar šādām darbībām;

b) nodokļiem un citiem maksājumiem, kuri paredzēti saskaņā ar kopīgo tirgus organizāciju cukura nozarē;

c) ievedmuitas nodokļiem;

d) izvedmuitas nodokļiem;

e) pievienotās vērtības nodokli;

f) akcīzes nodokļiem par:

- tabakas izstrādājumiem,

- spirtu un alkoholiskiem dzērieniem,

- minerāleļļām;

g) ienākuma un kapitāla nodokļiem;

h) apdrošināšanas prēmiju nodokļiem;

i) procentiem, administratīviem sodiem un naudas sodiem, un neparedzētām izmaksām par a) līdz h) punktā minētiem prasījumiem, izņemot visas krimināla rakstura sankcijas, kuras par tādām noteiktas ar tiesību aktiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde."

3. Direktīvas 3. pantu papildina ar šādiem ievilkumiem:

"— "ievedmuitas nodoklis" nozīmē muitas nodokļus, maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību uz importu un citus importa maksājumus, kas paredzēti saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku vai saskaņā ar īpašiem pasākumiem, ko piemēro zināmām precēm, kas rodas lauksaimniecības produktu pārstrādes rezultātā,

— "izvedmuitas nodoklis" nozīmē muitas nodokļus, maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību uz eksportu un eksporta maksājumus, kas paredzēti saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku vai saskaņā ar īpašiem pasākumiem, ko piemēro zināmām precēm, kas rodas lauksaimniecības produktu pārstrādes rezultātā,

— "ienākuma un kapitāla nodokļi" nozīmē tos, kas ir uzskaitīti Direktīvas 77/799/EEK [6] 1. panta 3. punktā, to skatot saistībā ar minētās direktīvas 1. panta 4. punktu,

— "apdrošināšanas prēmiju nodokļi"

nozīmē:

Austrijā: | i)Versicherungssteuerii)Feuerschutzsteuer |

Beļģijā: | i)Taxe annuelle sur les contrats d'assuranceii)Jaarlijkse taks op de verzekeringscontracten |

Vācijā: | i)Versicherungssteuerii)Feuerschutzsteuer |

Dānijā: | i)Afgift af lystfartøjsforsikringerii)Afgift af ansvarsforsikringer for motorkøretøjer m.v.iii)Stempelafgift af forsikringspræmier |

Spānijā: | Impuesto sobre la prima de seguros |

Grieķijā: | i)Φόρος κύκλου εργασιών (Φ.Κ.Ε)ii)Τέλη Χαρτοσήμου |

Francijā: | Taxe sur les conventions d'assurances |

Somijā: | i)Eräistä vakuutusmaksuista suoritettava vero/skatt på vissa försäkringspremierii)Palosuojelumaksu/brandskyddsavgift |

Itālijā: | Imposte sulle assicurazioni private ed i contratti vitalizi di cui alla legge 29.10.1967 No 1216 |

Īrijā: | levy on insurance premiums |

Luksemburgā: | i)Impôt sur les assurancesii)Impôt dans l'interêt du service d'incendie |

Nīderlandē: | Assurantiebelasting |

Portugālē: | Imposto de selo sobre os prémios de seguros |

Zviedrijā: | nav |

Apvienotajā Karalistē: | insurance premium tax (IPT). |

Šo direktīvu piemēro arī prasījumiem attiecībā uz identiskiem vai analoģiskiem nodokļiem, kas papildina vai aizvieto apdrošināšanas prēmiju nodokļus, kuri minēti sestajā ievilkumā. Dienas, kad šādi nodokļi stājas spēkā, dalībvalstu kompetentās iestādes paziņo cita citai un Komisijai."

4. Direktīvas 4. panta 2. punktā vārdus "vārdu un adresi" aizvieto ar "vārdu,adresi un jebkuru citu saistībā ar identifikāciju būtisku informāciju, kura parasti pieejama lūguma iesniedzējai iestādei".

5. Direktīvas 5. panta 2. punktā vārdus "vārdu un adresi" aizvieto ar"vārdu, adresi un jebkuru citu saistībā ar identifikāciju būtisku informāciju, kura parasti pieejama lūguma iesniedzējai iestādei".

6. Direktīvas 7., 8., 9. un 10. pantu aizstāj ar šādiem.

"7. pants

1. Lūgumam veikt prasījuma piedziņu, ko lūguma iesniedzēja iestāde adresē lūguma saņēmējai iestādei, jāpievieno lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī izdots dokumenta oriģināleksemplārs vai kopija, kas atļauj piedziņas izpildi, un vajadzības gadījumā arī citu prasījuma piedziņai nepieciešamo dokumentu oriģināleksemplāri vai apliecinātas kopijas.

2. Iesniedzēja iestāde var izteikt lūgumu veikt piedziņu tikai tad, ja:

a) prasījums un/vai dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi, nav apstrīdēts tās atrašanās dalībvalstī, izņemot gadījumus, kad piemēro 12. panta 2. punkta otro daļu;

b) tā savā dalībvalstī ir piemērojusi atbilstošas prasījuma piedziņas procedūras, ko var īstenot, pamatojoties uz panta 1. punktā minēto dokumentu, un veikto pasākumu iznākumā prasījums netiks pilnībā apmaksāts.

3. Prasījumā par piedziņu norāda:

a) vārdu, adresi un jebkuru citu būtisku informāciju attiecībā uz attiecīgās personas un/vai trešās personas, kas pārvalda viņa vai viņas aktīvus, identifikāciju;

b) vārdu, uzvārdu un jebkuru citu būtisku informāciju attiecībā uz iesniedzējas iestādes identifikāciju;

c) atsauci uz dokumentu, kas pieļauj tā izpildi un kuru izsniegusi dalībvalsts, kurā atrodas iesniedzēja iestāde;

d) prasījuma veidu un apjomu, ieskaitot pamatkapitālu, procentus un jebkuras citas saņemamās sankcijas, naudas sodus un izmaksas, kas norādītas to dalībvalstu valūtās, kurās atrodas abas iestādes;

e) dienu, kurā iesniedzēja iestāde un/vai prasījuma saņēmēja iestāde paziņojusi adresātam par dokumentu;

f) dienu, no kuras, un periodu, kurā saskaņā ar dalībvalstī, kurā atrodas iesniedzēja iestāde, spēkā esošajiem tiesību aktiem, ir iespējama izpilde;

g) jebkuru citu būtisku informāciju.

4. Lūgums pēc piedziņas arī ietver iesniedzējas iestādes apliecinājumu, kas apstiprina atbilstību 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

5. Tiklīdz lūguma iesniedzējai iestādei kļūst zināma jebkāda informācija, kas saistīta ar lietu, uz kuras pamata ir iesniegts lūgums veikt prasījuma piedziņu, lūguma iesniedzēja iestāde nosūta šādu informāciju lūguma saņēmējai iestādei.

8. pants

1. Dokuments, kas atļauj prasījuma izpildi, tiks nekavējoties atzīts par pamatotu un automātiski apstrādāts kā dokuments, kas atļauj prasījuma izpildi dalībvalstī, kurā atrodas iestāde, kas saņēmusi lūgumu.

2. Neatkarīgi no 1. punkta, ja tas vajadzīgs un ir saskaņā ar lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī spēkā esošiem noteikumiem, dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi, var tikt pieņemts, atzīts, papildināts vai aizstāts ar dokumentu, kas atļauj piedziņas izpildi šīs dalībvalsts teritorijā.

Dalībvalstis šādu pieņemšanu, atzīšanu, papildināšanu vai aizstāšanu cenšas paveikt trīs mēnešu laikā pēc piedziņas lūguma saņemšanas dienas, izņemot gadījumus, kad piemēro trešo daļu. Lūgumi nevar tikt noraidīti, ja dokuments, kas atļauj izpildi, ir pienācīgi sastādīts. Lūguma saņēmēja iestāde informē iesniedzēju iestādi par trīs mēnešu perioda pārsniegšanas iemesliem.

Ja kāda no šīm formalitātēm kļūst par iemeslu prasījuma vai dokumenta, kas atļauj piedziņas izpildi un kuru izsniegusi iesniedzēja iestāde, apstrīdējumam, tad piemēro 12. pantu.

9. pants

1. Prasījumus piedzen lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts valūtā. Visu prasījuma daudzumu, ko piedzinusi lūguma saņēmēja iestāde, lūguma saņēmēja iestāde nosūta iesniedzējai iestādei.

2. Ja to pieļauj normatīvie un administratīvie akti, kas ir spēkā lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, kā arī pēc apspriešanās ar lūguma iesniedzēju iestādi, lūguma saņēmēja iestāde var piešķirt parādniekam maksāšanas termiņu vai samaksu pa daļām. Jebkādi procenti, ko par šādu papildus piešķirtu laiku iekasē lūguma saņēmēja iestāde, arī jāpārskaita lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstij.

Procenti par maksājuma aizkavēšanu tiek iekasēti saskaņā ar dalībvalsts, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde, normatīvajiem un administratīvajiem aktiem un pārskaitīti uz dalībvalsti, kurā atrodas lūguma iesniedzēja iestāde, no dienas, kad dokuments, kas atļauj prasījuma piedziņas izpildi, saskaņā ar 8. pantu ir ticis tieši pieņemts, atzīts, papildināts vai aizvietots.

10. pants

Neatkarīgi no 6. panta 2. punkta piedzenamie prasījumi negūs obligātu labumu no priekšrocībām, kas saistītas ar līdzīgiem prasījumiem, kas rodas dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde."

7. Direktīvas 12. panta 2. punktu groza šādi:

a) pirmajam teikumam pievieno šo: "ja vien saskaņā ar otro daļu lūguma iesniedzēja iestāde nepieprasa citādi";

b) pievieno šādu daļu:

"Neatkarīgi no 2. punkta pirmās daļas lūguma iesniedzēja iestāde saskaņā ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā tā atrodas, var pieprasīt lūguma saņēmēju iestādi apstrīdētu prasījumu piedzīt, ciktāl šādu darbību pieļauj ar lietu saistītie normatīvie un administratīvie akti, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde. Ja apstrīdēšanas rezultāti ir attiecīgi par labu parādniekam, lūguma iesniedzēja iestāde ir atbildīga par piedzīto summu atlīdzināšanu, ieskaitot visas izmaksājamās kompensācijas, saskaņā ar likumiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde."

8. Direktīvas 14. panta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

"Saņēmējas iestādes pienākums nav:

a) sniegt 6. līdz 13. pantā paredzēto palīdzību, ciktāl lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti paredz šādas darbības attiecībā uz valsts prasījumiem, ja parādnieka situācijas dēļ prasījuma piedzīšana radītu nopietnas ekonomiskas vai sociālas grūtības iestādes atrašanās dalībvalstī;

b) sniegt 4. līdz 13. pantā paredzēto palīdzību, ja sākotnējais lūgums saskaņā ar 4., 5. vai 6. pantu attiecas uz prasījumu, kurš ir vecāks par pieciem gadiem, skaitot no brīža, kad, ievērojot iesniedzējas iestādes dalībvalsts spēkā esošos normatīvos un administratīvos aktus, izveidots dokuments, kurš atļauj piedzīšanu, līdz lūguma dienai. Tomēr prasījuma vai dokumenta apstrīdēšanas gadījumos termiņa sākums ir brīdis, kad lūguma iesniedzēja valsts konstatē, ka prasījums vai izpildes kārtība, kas atļauj piedziņu, vairs nevar tikt apstrīdēta."

9. Direktīvas 17. pantā vārdus "un ar tiem saistītajiem dokumentiem" aizvieto ar "izpildi atļaujošam dokumentam un citiem saistītiem dokumentiem".

10. Direktīvas 18. pantu aizstāj ar šādu:

"18. pants

1. Lūguma saņēmēja iestāde piedzen no attiecīgās personas un ietur visas ar piedzīšanu saistītās izmaksas, kuras tai radušās, saskaņā ar dalībvalsts likumiem, kurā tā atrodas, kas attiecas uz līdzīgiem prasījumiem.

2. Dalībvalstis atsakās no savstarpējām prasībām attiecībā uz atlīdzību par izmaksām, kas radušās, sniedzot šajā direktīvā paredzēto savstarpējo palīdzību.

3. Ja piedziņa rada zināmu problēmu, ir saistīta ar ļoti lielām izmaksām vai attiecas uz cīņu pret organizēto noziedzību, lūguma iesniedzēja un saņēmēja iestāde drīkst vienoties par attiecīgajam gadījumam īpašiem atlīdzināšanas pasākumiem.

4. Lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts ir atbildīga attiecībā pret lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsti par visām izmaksām un visiem zaudējumiem, kas radušies nepamatotu darbību rezultātā, ja darbības izrādījušās nepamatotas prasījuma būtības dēļ vai arī tādēļ, ka lūguma iesniedzējas iestādes izdotais dokuments nav bijis spēkā."

11. Direktīvas 20. pantu aizstāj ar šādu:

"20. pants

1. Komisijai palīdz piedziņas komiteja, še turpmāk "Komiteja", ko veido dalībvalstu pārstāvji un kuras priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis.

2. Ja ir norāde uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā minētais laikposms ir trīs mēneši.

3. Komiteja apstiprina savu reglamentu."

12. Direktīvas 22. pantu aizstāj ar šādu:

"22. pants

Saskaņā ar 20. panta 2. punktā paredzēto procedūru pieņem sīkākus noteikumus attiecībā uz to, kā ir īstenojams 4. panta 2. un 4. punkts, 5. panta 2. un 3. punkts, 7., 8., 9., 11. pants, 12. panta 1. un 2. punkts, 14. pants, 18. panta 3. punkts un 25. pants un kā nosakāmi līdzekļi, ar kuru palīdzību ir veicama saziņa starp iestādēm, kā arī konversijas noteikumus, piedzīto summu pārskaitīšanas noteikumus un noteikumus par konkrētu minimālo prasījuma summu, saistībā ar kuru var iesniegt palīdzības lūgumus."

13. Direktīvas 25. pantam pievieno šādu daļu:

"Ik gadu katra dalībvalsts informē Komisiju par to informācijas, paziņošanas un piedziņas lūgumu skaitu, kas katrā gadā nosūtīti un saņemti, attiecīgo prasījumu summu un piedzītajām summām. Komisija ik pēc pāris gadiem ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šo pasākumu izmantošanu un sasniegtajiem rezultātiem."

2. pants

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai, vēlākais, 2002. gada 30. jūnijā izpildītu šās direktīvas prasības. Par to dalībvalstis tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem šos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka metodes, kā izdarīt šādas atsauces.

2. Dalībvalstis Komisijai dara zināmus galveno noteikumu tekstus, kas iekļauti tiesību aktos, ko tās pieņēmušas jomā, uz ko attiecas šī direktīva, kopā ar tabulu, kas norāda to, kā šīs direktīvas noteikumi atbilst valstu pieņemtajiem noteikumiem.

3. pants

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

4. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Gēteborgā, 2001. gada 15. jūnijā

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

B. Ringholm

[1] OV C 269, 28.8.1998., 16. lpp. unOV C 179, 24.6.1999., 6. lpp.

[2] OV C 150, 28.5.1999., 621. lpp. un 2001. gada 16. maija atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

[3] OV C 101, 12.4.1999., 26. lpp.

[4] OV L 73, 19.3.1976., 18. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1994. gada Pievienošanās aktu.

[5] OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

[6] Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīva 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo nodokļu jomā (OV L 336, 27.12.1977., 15. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1994. gada Pievienošanās aktu.

--------------------------------------------------