—

atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

atcelt 2019. gada 21. marta lēmumu ar atsauci Ares(2019)1889562 par prasītāja atjaunošanu darbā amata pakāpē AD 8/5;

—

atcelt 2019. gada 21. oktobra lēmumu ar atsauci Ares(2019)6485832, kas paziņots tajā pašā dienā un ar ko iecēlējinstitūcija noraidījusi 2019. gada 21. jūnijā iesniegto prasītāja sūdzību ar atsauci R/348/19 par apstrīdēto lēmumu;

—

atzīt kaitējumu, kas nodarīts līdz ar to, ka zaudētas iespējas tikt paaugstinātam, un ar to, ka viņam liegtas tiesības palikt amatā; šajā nolūkā piespriest Komisijai samaksāt atlīdzību, kas provizoriski novērtēta 300 000 (trīs simt tūkstoši) euro apmērā, kas tiesvedības gaitā tomēr varētu tikt palielināts vai samazināts;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus atbilstoši Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamentam.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots pienākums izpildīt Vispārējās tiesas spriedumus atbilstoši LESD 266. pantam, kā arī tiesiskās paļāvības un labticības principi. Prasītājs uzsver, ka Komisija pati atzīst, ka tā nav atjaunojusi viņa karjeru, ko tai bija pienākums darīt, izpildot 2018. gada 13. decembra spriedumu CX/Komisija (T-743/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:937). Viņš piebilst, ka Komisija nav veikusi nedz atkārtotu pārbaudi par viņa stāvokli, nedz salīdzinošu nopelnu izvērtējumu attiecībā pret citu paaugstināmo ierēdņu nopelniem. Visbeidzot, prasītājs uzskata, ka iepriekš minētais Vispārējās tiesas spriedums, ar ko tika atcelts lēmums par atstādināšanu no amata, ir uzskatāms par apstiprinājumu, kas var radīt pamatotas cerības attiecībā uz to, ka iecēlējinstitūcija atjaunos viņa karjeru, ievērojot labticības, lojalitātes un godīguma prasības, kā arī piemērojamās normas un principus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un ka līdz ar to trūkst pamatojuma. Prasītājs šajā ziņā uzsver, ka apstrīdētā dienesta vēstule neietver pamatojumu attiecībā uz lēmumu par viņa klasificēšanu AD 8 pakāpes 5. līmenī. Viņš norāda, ka runa ir par “nelabvēlīgu aktu”, nevis par “vienīgi apstiprinošu aktu”, jo ar šo dienesta vēstuli tiekot īstenots un paziņots Komisijas lēmums, kas rada nelabvēlīgas sekas, lai arī tas esot izteikts klusējot un neesot iepriekš paziņots prasītājam.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta materiālo tiesību kļūda, acīmredzama kļūda vērtējumā, Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “noteikumi”) 45. panta vispārīgo īstenošanas noteikumu pārkāpums un procesuālo noteikumu pārkāpumi. Prasītājs uzskata, ka nekur noteikumos nav paredzēts, ka lēmums disciplinārlietā par pazemināšanu pakāpē automātiski būtu pārāks par vēlāk pieņemtu lēmumu par paaugstināšanu amatā, ja abu lēmumu adresāts ir viens un tas pats ierēdnis un ka paaugstināšana amatā pēc būtības ir juridisks akts, kas nepieļauj nedz apturošu vai atceļošu nosacījumu, nedz ierobežojumu laikā. Tātad prasītāja karjeras atjaunošana brīdī Komisijai esot bijis jāapsver tas, ka viņš kopš 2010. gada 1. janvāra bija klasificēts AD 10 pakāpē. Turklāt prasītājs apgalvo, ka pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi lēmumu par atstādināšanu no amata, Komisijai, lai atjaunotu viņu darbā un atjaunotu viņa karjeru, bija arī pienākums atsākt amatā paaugstināšanas procedūru tajā stadijā, kurā tā bija apturēta saskaņā ar noteikumiem, piemērojot noteikumu 45. panta vispārīgo īstenošanas noteikumus. Visbeidzot, kā norāda prasītājs, karjeras lojālas, nopietnas un labticīgas atjaunošanas nolūkā Komisijai bija pienākums, ievērojot labas pārvaldības principu, detalizēti izvērtēt visu informāciju, kas dotu iespēju galu galā pieņemt pamatotu lēmumu attiecībā uz amata pakāpi, kurā tai būtu bijis pienākums viņu atjaunot darbā. Taču tā to neveica, turklāt pirms sava lēmuma pieņemšanas pat neuzklausīja prasītāju.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots ierēdņu vienlīdzīgu iespēju un vienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem princips un princips par tiesībām veidot karjeru. Prasītājs apgalvo, ka nav ievērots princips par tiesībām veidot karjeru, kas ir ierēdņiem piemērojamā vienlīdzīgas attieksmes principa speciāls veids, ciktāl administrācija laikposmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 1. maijam ignorēja gan šo principu par tiesībām veidot karjeru, gan noteikumu 5. panta 5. punktu kopsakarā ar noteikumu I pielikuma B punkta normām un noteikumu normām par ierēdņu paaugstināšanu amatā, no kuriem izrietot, ka prasītājs 2014. gada 1. janvārī būtu varējis tikt paaugstināts AD 11 pakāpē, bet pēc tam, 2018. gada 1. janvārī – AD 12 pakāpē. Turklāt šie paši apsvērumi ļaujot secināt, ka nav ievērota ierēdņu iespēju un attieksmes pret ierēdņiem vienlīdzība, jo attieksme pret prasītāju neesot bijusi tāda pati kā pret pārējiem ierēdņiem.