1.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 110/30

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/27/EK (1998. gada 19. maijs) par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (3) ir vairākkārt būtiski grozīta (4). Skaidrības un praktisku iemeslu labad būtu lietderīgi veikt attiecīgās direktīvas kodifikāciju.

(2)

Dažās direktīvās, kas uzskaitītas šīs direktīvas I pielikumā, ir paredzēti noteikumi attiecībā uz patērētāju interešu aizsardzību.

(3)

Mehānismi, kas pašlaik nodrošina minēto direktīvu izpildi gan valsts, gan Kopienas līmenī, vienmēr neļauj laikus pārtraukt pārkāpumus, kuri kaitē patērētāju kopējām interesēm. Kopējās intereses nozīmē intereses, kas neietver to indivīdu interešu uzkrāšanu, kuriem pārkāpums ir radījis kaitējumu. Tas neskar atsevišķas prasības, ko iesniedz indivīdi, kuriem pārkāpums ir radījis kaitējumu.

(4)

Tiktāl, ciktāl tas attiecas uz mērķi izbeigt praksi, kas ir nelikumīga saskaņā ar valstu tiesību aktiem, valstu pasākumu efektivitāte, transponējot iepriekš minētās direktīvas, tostarp to aizsardzības pasākumu efektivitāte, kas pārsniedz attiecīgajās direktīvās noteikto līmeni, ja tie atbilst Līgumam un ja tos pieļauj minētās direktīvas, var tikt mazināta, ja minētā prakse izraisa sekas dalībvalstī, kur tā nav aizsākta.

(5)

Minētie sarežģījumi var traucēt iekšējā tirgus sekmīgu darbību, jo to rezultātā ir pietiekami pārvietot nelikumīgas prakses avotu uz citu valsti, lai tā būtu ārpus jebkāda veida likuma piemērošanas lauka. Tas izraisa konkurences izkropļojumus.

(6)

Minētie sarežģījumi var mazināt patērētāju uzticību iekšējam tirgum un ierobežot to organizāciju darbības jomu, kas pārstāv patērētāju kopējās intereses, vai tādu neatkarīgu valsts iestāžu darbības jomu, kuras ir atbildīgas par patērētāju kopējo interešu aizsardzību, ja tās nelabvēlīgi ietekmē prakse, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām.

(7)

Minētā prakse bieži pārsniedz dalībvalstu robežas. Ir steidzami vajadzīgs zināmā mērā tuvināt valstu tiesību aktus, kas ir izstrādāti, lai izbeigtu iepriekšminēto nelikumīgo praksi neatkarīgi no dalībvalsts, kurā šī nelikumīgā prakse ir izraisījusi sekas. Attiecībā uz jurisdikciju tā neierobežo starptautisko privāttiesību normas un spēkā esošās konvencijas starp dalībvalstīm, vienlaicīgi ievērojot dalībvalstu galvenās saistības, kas izriet no Līguma, un jo īpaši tās, kuras ir saistītas ar iekšējā tirgus sekmīgu darbību.

(8)

Paredzētās darbības mērķi var sasniegt tikai Kopiena. Tādēļ tas uzliek Kopienai saistības rīkoties.

(9)

Līguma 5. panta trešajā daļā Kopienai ir uzlikts par pienākumu nepārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu Līguma mērķus. Saskaņā ar minēto pantu pēc iespējas ir jāņem vērā valstu tiesību sistēmu īpatnības, piedāvājot dalībvalstīm dažādas iespējas ar līdzvērtīgu ietekmi. Tiesām vai administratīvām iestādēm, kas ir kompetentas pieņemt nolēmumu sakarā ar šajā direktīvā minētajiem pieteikumiem/iesniegumiem, vajadzētu būt tiesīgām pārbaudīt iepriekšējo nolēmumu sekas.

(10)

Vienai iespējai vajadzētu ietvert prasību vienai vai vairākām neatkarīgām valsts iestādēm, kas ir īpaši atbildīgas par patērētāju kopējo interešu aizsardzību, izmantot rīcības tiesības, kuras noteiktas šajā direktīvā. Otrai iespējai būtu jāparedz tas, ka šīs tiesības īsteno organizācijas, kuru mērķis ir aizstāvēt patērētāju kopējās intereses, saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem.

(11)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt izvēlēties vienu no šīm divām iespējām vai tās apvienot, valsts līmenī izveidojot iestādes un/vai organizācijas, kas atbilst šīs direktīvas mērķiem.

(12)

Attiecībā uz pārkāpumiem Kopienas iekšienē šīm iestādēm un/vai organizācijām būtu jāpiemēro savstarpējas atzīšanas princips. Dalībvalstīm pēc to valsts iestāžu pieprasījuma būtu jāinformē Komisija par to valsts iestāžu nosaukumu un mērķi, kuras ir tiesīgas iesniegt pieteikumu/iesniegumu savā valstī saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem.

(13)

Komisijas ziņā ir nodrošināt šo tiesīgo iestāžu saraksta publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Līdz publicē pretēju paziņojumu, uzskata, ka tiesīgajai iestādei ir rīcībspēja, ja tās nosaukums ir iekļauts minētajā sarakstā.

(14)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt iepriekšēju apspriešanos pusei, kura gatavojas prasīt aizliegumu, lai dotu atbildētājam iespēju izbeigt apstrīdēto pārkāpumu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai šī iepriekšējā konsultācija notiktu kopīgi ar šo dalībvalstu izraudzītu neatkarīgu valsts iestādi.

(15)

Ja dalībvalstis ir noteikušas, ka būtu jānotiek iepriekšējai apspriedei, pēc apspriešanās pieprasījuma saņemšanas būtu jānosaka divu nedēļu termiņš, pēc kura beigām, ja pārkāpuma pārtraukšana nav panākta, pieprasītājai pusei ir tiesības bez turpmākas kavēšanās iesniegt pieteikumu/iesniegumu kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē.

(16)

Ir vajadzīgs, lai Komisija sagatavo ziņojumu par šīs direktīvas darbību, un jo īpaši par tās darbības jomu un iepriekšēju apspriešanos.

(17)

Piemērojot šo direktīvu, nevajadzētu skart Kopienas konkurences noteikumu piemērošanu.

(18)

Šī direktīva nedrīkstētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz II pielikuma B daļā minētajiem termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos un to piemērošanai,

a)

nolēmumu ar visu pienācīgo lietderību, vajadzības gadījumā ar saīsināto tiesāšanās procedūru pieprasot izbeigt vai aizliegt jebkādus pārkāpumus;

b)

ja vajadzīgs, tādus pasākumus kā nolēmuma publicēšana pilnībā vai daļēji veidā, ko uzskata par atbilstīgu, un/vai korektīva paziņojuma publicēšana nolūkā novērst pārkāpuma seku turpināšanos;

c)

ciktāl atļauj attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēma, lai nodrošinātu nolēmumu izpildi, nolēmumu pret zaudējošu atbildētāju par maksājumu valsts kasē vai jebkuram saņēmējam, ko izraugās saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ja tiesu vai administratīvu iestāžu noteiktā termiņā nav izpildīts nolēmums, fiksētā apmērā par katru kavēto dienu vai jebkuru citu summu, kas noteikta valsts tiesību aktos.

a)

viena vai vairākas neatkarīgas valsts iestādes, kas īpaši atbild par 1. pantā minēto interešu aizsardzību dalībvalstīs, kur pastāv šādas valsts iestādes, un/vai

b)

organizācijas, kuru mērķis ir aizsargāt 1. pantā minētās intereses saskaņā ar to valstu tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem.

a)

šīs direktīvas darbības jomu saistībā ar to personu kopējo interešu aizsardzību, kuras veic komerciālu, rūpniecisku, amatniecības vai profesionālu darbību;

b)

šīs direktīvas darbības jomu, kas noteikta I pielikumā uzskaitītajās direktīvās;

c)

vai 5. pantā minētā iepriekšēja apspriešanās ir palīdzējusi efektīvai patērētāju aizsardzībai.