Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62020TN0037

    Lieta T-37/20: Prasība, kas celta 2020. gada 22. janvārī – Apvienotā Karaliste/Komisija

    OV C 95, 23.3.2020, p. 38–39 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

    23.3.2020   

    LV

    Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

    C 95/38


    Prasība, kas celta 2020. gada 22. janvārī – Apvienotā Karaliste/Komisija

    (Lieta T-37/20)

    (2020/C 95/48)

    Tiesvedības valoda – angļu

    Lietas dalībnieki

    Prasītāja: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (pārstāvji – Z. Lavery un T. Buley, Barrister)

    Atbildētāja: Eiropas Komisija

    Prasījumi

    Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

    atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2019/1835 (1) daļā, ar ko jēdziena “aktīvs lauksaimnieks – saistīti uzņēmumi” nepilnības dēļ no Eiropas Savienības finansējuma ir izslēgti Apvienotās Karalistes akreditētajām maksājumu aģentūrām radušies konkrēti izdevumi, kurus tās ir attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA); un

    piespriest Komisijai atlīdzināt Apvienotās Karalistes tiesāšanās izdevumus.

    Pamati un galvenie argumenti

    Lai pamatotu prasību, prasītāja izvirza vienu pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1307/2013 (2) 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācijas kļūdu.

    Apvienotā Karaliste šo pamatu balsta uz septiņiem argumentiem.

    Pirmkārt, Komisija esot kļūdījusies, interpretēdama 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējumu. Ar to netiekot aizliegts veikt maksājumu tikai tādēļ vien, ka maksājuma pieprasītājs ietilpst uzņēmumu grupā, kurā ietilpstoši atsevišķi citi uzņēmumi veic darbības, kas netiek atbalstītas.

    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka šīs normas formulējumu neesot iespējams interpretēt tā, kā to ir darījusi Komisija. Gramatiski interpretējot, esot skaidrs, ka aizliegums attiecas uz gadījumu, ja pati grupa veic attiecīgo darbību. Šis nosacījums neesot izpildīts gadījumā, kad tiešā maksājuma pieprasītājs ir uzņēmējsabiedrība, kura pati kā tāda atbilst jēdzienam “lauksaimnieks” 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, bet kura pati kā tāda neveic attiecīgo darbību.

    Treškārt, Apvienotās Karalistes interpretāciju pastiprinot apstāklis, ka 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējums atspoguļojot 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumu, kurā ir definēts jēdziens “lauksaimnieks”. “Lauksaimnieks” var būt a) viena (fiziska vai juridiska) persona, kura veic lauksaimniecisku darbību, vai b) šādu personu grupa. Pēdējā minētajā gadījumā atsevišķais “lauksaimnieks” 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ietilpst fizisku vai juridisku personu kopumā. Šis teikums neesot interpretējams tādējādi, lai 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā varētu ieviest “saistītu uzņēmumu” elementu, tādēļ 9. panta 2. punkta a) apakšpunktam šāda nozīme neesot piedēvējama.

    Ceturtkārt, vārdu savienojums “fizisku vai juridisku personu grupa” esot ietverts arī citviet regulā, tomēr nešķiet, ka Komisija to konsekventi būtu interpretējusi atbilstoši savai 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācijai. Apvienotā Karaliste uzskata, ka šis izšķirīgais formulējums esot jāinterpretē vienveidīgi skaidri viscaur Regulā Nr. 1307/2013.

    Piektkārt, Apvienotā Karaliste arī apgalvo, ka Komisijas interpretācijā esot konstatējama papildu lingvistiska problēma. Izšķirīgajā jēdzienā atsauce uz “fizisku” personu esot lieka. Pietiktu vienīgi atsaukties uz “juridisku personu grupu”. Fiziska persona nevarot nedz piederēt citai fiziskai vai juridiskai personai, nedz arī būt saistīta ar citām šādām personām tādējādi, lai viens uzņēmums būtu saistīts ar citu uzņēmumu.

    Sestkārt, Apvienotās Karalistes nostāja tiekot apstiprināta ar plašākiem teleoloģiskas interpretācijas apsvērumiem, ar kuriem tiekot apgāzti Komisijas argumenti. Saskaņā ar 10. apsvērumu tiešos maksājumus nepiešķir “fiziskām un juridiskām personām, ja vien šīs personas nevar pierādīt, ka to lauksaimnieciskā darbība nav maznozīmīga”. Šī pieeja pilnībā atbilstot tam, kā Apvienotā Karaliste interpretē 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu, un esot pretēja Komisijas veiktajai interpretācijai.

    Visbeidzot, ar 9. panta 2. punkta c) apakšpunktu tiekot piešķirti izņēmumi no 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertā aizlieguma gadījumā, ja maksājuma pieprasītājs (atsevišķa persona vai grupa) atbilst a) un c) apakšpunktiem. Ja maksājuma pieprasītāji var pierādīt, ka viņu lauksaimnieciskā darbība “nav maznozīmīga”, uz viņiem attiecoties b) apakšpunkts. Tādēļ esot skaidrs, ka likumdevējs nav vēlējies automātiski izslēgt maksājumus personām, kuras veic darbības, kas netiek atbalstītas.


    (1)  Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2019/1835 (2019. gada 30. oktobris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2019, L 279, 98. lpp.).

    (2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1307/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (OV 2013, L 347, 608. lpp.).


    Top