1)

Vai risinājumi, kas izriet no 2019. gada 24. janvāra sprieduma lietā Morgan Stanley & Co International plc pret Ministre de l’Économie et des Finances C-165/17, ir piemērojami gadījumā, kad filiāle kādā dalībvalstī, pirmām kārtām, veic darījumus, kas ir apliekami ar PVN, un, otrām kārtām, sniedz pakalpojumus tās saimnieciskās darbības pastāvīgajai vietai un filiālēm, kas veic uzņēmējdarbību trešajā valstī?

2)

Ja dalībvalstī uzņēmējdarbību veicoša filiāle pieprasa atskaitīšanas tiesības, pamatojoties uz izdevumiem, kas tai radušies, lai sniegtu pakalpojumus tās saimnieciskās darbības pastāvīgajai vietai trešajā valstī, proti, finanšu un bankas pakalpojumu eksportam, vai nodokļu maksātājs var atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, piemērojot [Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.)] 169. panta a) punktu vai piemērojot šī paša panta c) punktu?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un ja filiāle var prasīt atskaitījumu saskaņā ar 169. panta a) punktu, ar kādiem nosacījumiem banku darījumi, ko veic trešā valstī uzņēmējdarbību veicoša saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, var tikt uzskatīti par tādiem, kas dod tiesības uz atskaitīšanu, ja tie būtu veikti dalībvalstī, kurā ir radušies izdevumi, uz kuriem attiecas pievienotās vērtības nodoklis? Apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā un gadījumā, ja filiāle var prasīt atskaitījumu atbilstoši 169. panta c) punktam, kādos apstākļos pakalpojumu saņēmējs var tikt uzskatīts par ārpus Eiropas Savienības uzņēmējdarbību veicošu, ja filiāle atrodas Eiropas Savienībā un veido vienu un to pašu juridisko vienību ar saimnieciskās darbības pastāvīgo vietu?