—

atzīt, ka prasība bija pieņemama un pamatota, ciktāl prasītāja ir apstrīdējusi pasākumu Nr. 12 (iemaksa FFHG (1) kapitāla rezervē) ar pamatojumu, ka ar šo pasākumu tiek finansēts atbalsts FFHG darbībai;

—

pārējā daļā atcelt Vispārējās tiesas 2019. gada 12. aprīļa spriedumu lietā T-492/15;

—

apmierināt pirmajā instancē izvirzīto prasījumu un atcelt tā pamatā esošo Komisijas lēmumu (2014. gada 1. oktobris) SA.21121 (2) (izņemot pasākumu Nr. 12, ciktāl tas ticis izmantots atbalsta FFHG darbībai maksājumiem);

—

pakārtoti — nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Prasītāja esot individuāli skarta jau saskaņā ar spriedumu lietā COFAZ (3) un tādējādi tai esot bijusi interese celt prasību. Tas izrietot no apstākļa, ka Komisija neesot ņēmusi vērā būtiskus faktiskā sastāva elementus un papildu priekšrocības, kaut arī prasītāja tai šos pasākumus esot darījusi zināmus. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi prasītājas procesuālās tiesības.

—

Ja būtu jāpiemēro tā saucamā Mory judikatūra (4), tad, pakārtoti, būtu bijis jāpiemēro otrais gadījums. Prasītājas procesuālo tiesību pārkāpuma dēļ nevar uzskatīt, Komisija būtu veikusi noteikumiem atbilstošu izmeklēšanas procedūru. Arī šajā gadījumā prasītāja bija individuāli skarta un tai tādējādi bija interese celt prasību.

—

Pakārtoti, prasība par pieņemamu būtu jāatzīst arī tad, ja tiktu piemērots tā saucamās Mory judikatūras otrais gadījums, atbilstoši kuram prasītājai būtu jāpierāda atbalsta būtiska ietekme uz tās konkurences stāvokli. Šādā gadījumā esot jāapvērš pierādīšanas pienākums, vai katrā ziņā prasītājai tas jāatvieglo, jo Komisija apzināti esot ignorējusi tai zināmos lēmuma pieņemšanai nozīmīgos faktus. Tikai pakārtoti esot jākonstatē, ka prasītāja tik tiešām ir pierādījusi šādu būtisku ietekmi. Viss pārējais Vispārējās tiesas norādītais pamatojums pārsniedzot Tiesas judikatūrā noteikto un radot juridiski kļūdainu izpratni par konkrēto tirgu. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa esot izmainījusi un saīsinājusi kā prasītājas, tā arī Komisijas sniegtos faktu izklāstus, sagrozījusi apstrīdētā lēmuma saturu un pārkāpusi noteikumus par pierādīšanas pienākumu.

—

Arī atbalsta shēmu gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka prasība bija jāatzīst par pieņemamu, pamatojoties uz Montessori spriedumu (5).

—

Individuāla atbalsta bez izmeklēšanas gadījumā prasība esot bijusi katrā ziņā jāatzīst par pieņemamu atbilstoši Mory judikatūras pirmajam gadījumam, jo Komisija par to nebija uzsākusi padziļinātu izmeklēšanu.