10.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 73/21

1)

Vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem principā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā T.U.L.P.S. 88. pants, saskaņā ar kuru “derību rīkošanas atļauju var izdot tikai un vienīgi tām personām, kuras ir saņēmušas koncesiju vai ministrijas vai kādas citas iestādes, kurai ar likumu ir paredzētas tiesības organizēt vai pārvaldīt derības, atļauju, kā arī personām, kurām derību rīkošanu ir uzticējis veikt koncesijas vai atļaujas saņēmējs”, un 2010. gada 25. marta Dekrētlikuma Nr. 40, kas apstiprināts ar Likumu Nr. 73/2010, 2. panta 2.b) punkts, saskaņā ar kuru “testo unico delle leggi di pubblica sicurezza [Likumu sabiedriskās drošības jomā konsolidētais teksts], kurš atsaucas uz vēlāk grozīto Karaļa 1931. gada 18. jūnija dekrētu Nr. 773, 88. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētā atļauja, ja tā tiek izsniegta komercdarbības azartspēļu un derību rīkošanas jomā, laimestus iegūstot skaidrā naudā, ir spēkā tikai tad, ja šo komercdarbību veicējiem Ekonomikas un finanšu lietu ministrijas Valsts monopolu autonomā pārvalde ir piešķīrusi atbilstošu koncesiju, lai darbotos šajā azartspēļu un derību rīkošanas jomā”?

2)

Vai iepriekš minētie EKL 43. un 49. panti ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem principā netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā 2006. gada 4. jūlija Dekrētlikuma Nr. 223, kas ir apstiprināts ar Likumu Nr. 248/2006, 38. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru “2004. gada 30. decembra Likuma Nr. 311 1. panta 287. punkts ir jāaizstāj ar tekstu šādā redakcijā:

“287.   Ar Ekonomikas un finanšu lietu ministrijas Valsts monopolu autonomās pārvaldes veiktajiem pasākumiem saskaņā ar šādiem kritērijiem ir noteikta jauna kārtība derību rīkošanai pasākumos, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes:

[…] l) ir noteikti pasākumi to koncesijas saņēmēju aizsardzībai, kuri pieņem fiksētas likmes derības par notikumiem, kas nav ekonomikas un finanšu ministra 2006. gada 1. marta Dekrētā Nr. 111 reglamentētās zirgu skriešanās sacīkstes.” ”

Jautājums par minētā 38. panta 2. punkta saderību ar iepriekš minētajiem Kopienu tiesību principiem attiecas tikai un vienīgi uz šīs tiesību normas daļām, kurās: a) ir paredzēta vispārēja tendence aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesija tika piešķirta pirms grozījumiem tiesiskajā regulējumā; b) ir ieviests pienākums jaunās pārdošanas vietas novietot noteiktā attālumā no jau atļautajām pārdošanas vietām, kas galu galā varētu de facto nodrošināt iepriekš esošā komercstāvokļa saglabāšanu. Jautājums turklāt ir par vispārīgu 38. panta 2. punkta interpretāciju, kuru ir sniegusi Valsts monopolu autonomā pārvalde, koncesiju vienošanās (23. punkta 3. apakšpunktā) iekļaujot noteikumu par koncesijas zaudēšanu, ja tieši vai netieši tiek veiktas tādas pašas pārrobežu darbības;

3)

apstiprinošas atbildes gadījumā, proti, ja iepriekšējos punktos minētie valsts noteikumi ir uzskatāmi par saderīgiem ar Kopienu tiesībām — vai EKL 49. pants ir interpretējams arī tādējādi, ka vispārējo interešu apsvērumu dēļ noteikta pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma gadījumā ir jāpārbauda, vai šīs vispārējās intereses jau nav pietiekami ņemtas vērā, pieņemot tiesību normas, veicot kontroli un pārbaudes, kam pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts tā reģistrācijas valstī?

4)

apstiprinošas atbildes gadījumā, kā minēts iepriekšējā punktā, — vai iesniedzējtiesai, izvērtējot šāda ierobežojuma samērīgumu, ir jāņem vērā fakts, ka attiecīgie noteikumi pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas valstī no kontroles intensitātes viedokļa ir tādi paši vai vēl stingrāki nekā pakalpojumu sniegšanas valstī?