18.6.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 179/10

1)

Vai tiesiskais regulējums par pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanu, kas noteikts Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (1), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Padomes 2001. gada 20. decembra Direktīvu 2001/115/EK (2), (turpmāk tekstā — “Sestā direktīva”) vai Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (3), kas bija piemērojama 2007. gadā, ir jāinterpretē tādējādi, ka nodokļu administrācija, pamatojoties uz objektīvo atbildību, drīkst ierobežot vai liegt nodokļu maksātājam tiesības uz [PVN] atskaitīšanu, kuras tas vēlas izmantot, gadījumā, ja rēķina izsniedzējs nespēj pierādīt, ka pārējo apakšuzņēmēju iesaistīšana bijusi likumīga?

2)

Vai nodokļu administrācija gadījumā, ja tā neapstrīd, ka rēķinā atspoguļotais saimnieciskais darījums ir noticis un turklāt atbilst likumā noteiktajām formas prasībām, drīkst likumīgi atteikt PVN atmaksāšanu gadījumos, kad nav iespējams identificēt pārējos rēķina izsniedzēja iesaistītos apakšuzņēmējus vai apakšuzņēmēji ir izsnieguši rēķinus neatbilstoši piemērojamo tiesību aktu prasībām?

3)

Vai nodokļu administrācijai, kura otrajā jautājumā izklāstītajos apstākļos atsaka tiesības uz PVN atskaitīšanu, ir pienākums administratīvā procesā pierādīt, ka nodokļa maksātājs, kurš izmanto tiesības uz atskaitīšanu, ir zinājis, ka tā apakšuzņēmēju tīklā esošie uzņēmumi ir rīkojušies prettiesiski, iespējams, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, vai ka minētais nodokļa maksātājs ir bijis to līdzdalībnieks?