Prasība, kas celta 2009. gada 6. aprīlī — Eiropas Kopienu Komisija/Beļģijas Karaliste

(lieta C-132/09)

2009/C 153/39

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — B. Eggers un J.-P. Keppenne)

Atbildētāja: Beļģijas Karaliste

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Komisija apgalvo, ka ir pārkāpts 1962. gada oktobrī noslēgtais nolīgums starp Eiropas skolu padomi un Beļģijas Karalisti, pēdējai atsakoties segt tās teritorijā esošo Eiropas skolu kustamo mantu un didaktisko materiālu izmaksas.

Savas prasības pamatojumam prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka no 1994. gada 21. jūnija Konvencijas, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus, (1) 6. panta otrās daļas izriet, ka ikvienai dalībvalstij ir jāattiecas pret Eiropas skolām kā pret izglītības iestādēm, ko reglamentē valsts publiskās tiesības. Līdz ar to Beļģijas valsts iestādēm ir jāfinansē Eiropas skolas un jāattiecas pret tām tāpat kā pret valsts publiskajām skolām gan attiecībā uz pirmo aprīkojumu, kas saistīts ar Eiropas skolas atvēršanu un paplašināšanu, gan attiecībā uz ikgadējām šo skolu apsaimniekošanas un darbības izmaksām. Izglītības Beļģijā iekļaušana Kopienu kompetencē nevar šajā sakarā attaisnot Beļģijas iestāžu atteikumu finansēt Eiropas skolu ikgadējās darbības izmaksas, jo no pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalsts nevar izvairīties no pienākumiem, kurus tā ir uzņēmusies, deleģējot šīs kompetences īstenošanu publiskām valstij pakļautām iestādēm.

Atbildot uz Beļģijas iestāžu izteiktajiem iebildumiem, Komisija apgalvo, otrkārt, ka Eiropas skolu padomes sanāksmē Karslruē 1967. gada maijā nekādi netika apšaubīti finansēšanas pienākumi, kas ir saistoši šai valstij kā atrašanās vietas valstij.

Vispirms Eiropas skolu padome Karlsrūē ir tikai izstrādājusi vadlīnijas tipveida nolīguma ar Eiropas skolu atrašanās vietas dalībvalstīm protokolam un katrā ziņā tai nebija kompetences, ievērojot normu hierarhiju, grozīt 1962. gada nolīgumu par atrašanās vietu.

Turklāt šis Karlsrūes “lēmums” nekādā ziņā nav jāinterpretē kā “vēlāka vienošanās starp dalībniekiem” vai “līguma piemērošanas prakse” Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē attiecībā uz to, kā jāinterpretē nolīgums par atrašanās vietu, jo nepastāv pastāvīgu aktu vai deklarāciju pēctecība, kas radītu šaubas par nolīgumā par atrašanās vietu paredzēto finansēšanas pienākumu. Daudzi dokumenti un finansējumi, ko Beļģija ir veikusi pēc 1967. gada, cita starpā apstiprina šo pienākumu segt kustamo mantu un didaktisko materiālu izmaksas tās teritorijā esošām Eiropas skolām.

(1)  OV L 212, 3. lpp.