13.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/81

1.

uzsver, ka vienotajam tirgum ir liela nozīme ekonomikas izaugsmes veicināšanā, ieguldījumu palielināšanā, dzīves līmeņa paaugstināšanā un darbvietu radīšanā reģionos un pilsētās visā Eiropas Savienībā;

2.

uzsver vienotā tirgus izveides pabeigšanas steidzamību attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kā teikts vienotā tirgus stratēģijā, un norāda, ka pakalpojumu jomā vēl ir daudz būtisku ekonomisko šķēršļu;

3.

uzsver, ka pakalpojumi ir būtisks Eiropas ekonomikas elements, kurš veido apmēram 70 % no IKP un darbvietām; tomēr norāda, ka ES pakalpojumu nozarei raksturīgs lēns produktivitātes pieaugums un vāja konkurence, kas kavē tās iespēju izmantošanu; uzsver, ka to šķēršļu likvidēšana pārrobežu pakalpojumu sniegšanā, ko rada atšķirīgie valstu noteikumi un procedūras, dotu pakalpojumu sniedzējiem un klientiem lielākas iespējas pilnībā izmantot iekšējā tirgus potenciālu; tādēļ aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis turpmāk pieņemt pasākumus, kas paātrinātu pakalpojumu nozares produktivitātes pieaugumu, palielinātu uzņēmumu savstarpējo konkurenci un novērstu regulatīvos un procesuālos šķēršļus, kuri ierobežo pārrobežu pakalpojumu sniegšanu;

4.

uzsver, ka pakalpojumi ir svarīgs starpposma ieguldījums tautsaimniecībā un ka konkurētspējīgiem pakalpojumiem, jo īpaši uzņēmējdarbības pakalpojumiem, ir liela nozīme, lai palielinātu produktivitāti un izmaksu konkurētspēju citās nozarēs, piemēram, ražošanā, kas ir izšķirīgi svarīgas reģionālajai un vietējai ekonomikai;

5.

norāda, ka desmit gadus pēc Pakalpojumu direktīvas pieņemšanas tās iespējas palielināt pakalpojumu brīvu apriti vēl nav pilnībā izmantotas un ka pakalpojumu sniedzēji daudzās pakalpojumu nozarēs joprojām saskaras ar virkni šķēršļu, ja tie vēlas veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī vai sniegt pagaidu pārrobežu pakalpojumus; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt pieņemt pasākumus, kas šos šķēršļus novērstu; norāda, ka aplēses liecina, ka šķēršļu novēršana pārrobežu tirdzniecībā un ieguldījumi pakalpojumu nozarē saskaņā ar sistēmu, kas jau ir paredzēta Pakalpojumu direktīvā, ES IKP varētu palielināt par 1,7 %;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri likvidēt nepamatotus birokrātiskos šķēršļus pakalpojumu aprites jomā un uzskata, ka priekšlikumi var sniegt ieguldījumu īsta vienotā pakalpojumu tirgus izveidē, tādējādi veicinot arī ekonomikas izaugsmi, ieguldījumus un nodarbinātību Eiropas reģionos un pilsētās; tomēr uzsver, ka pakalpojumu paketes īstenošanā jāievēro proporcionalitātes un subsidiaritātes principi;

7.

uzsver šīs paketes dažādo elementu savstarpējo mijiedarbību un to, ka tie jāuzskata par daļu no vienota veseluma un šajā saistībā jānovērtē atsevišķu priekšlikumu priekšrocības;

8.

uzskata, ka priekšlikums par paziņošanas procedūru, visticamāk, būtu jāgroza, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-320/16 Uber France SAS, kurā ģenerāladvokāts 2017. gada 4. jūlijā sniedza provizoriskus secinājumus, norādot, ka “dalībvalstis var aizliegt un sodīt par tādu prettiesisku pārvadāšanas darbību, kādu veic UberPop, turklāt tām nav pienākuma iepriekš paziņot šo normatīvā akta projektu Komisijai”;

9.

norāda, ka ar Pakalpojumu direktīvu dalībvalstīm ir noteikts pienākums samazināt administratīvos šķēršļus, kas attur pakalpojumu sniedzējus no pārrobežu darbības veikšanas, bet tā šajā ziņā nav bijusi pietiekami efektīva;

10.

atzinīgi vērtē jauno pakalpojumu e-karti kā ieguldījumu, kas palīdz veicināt pakalpojumu sniedzēju mobilitāti, bet prasa precizēt, cik lielā mērā jaunā pakalpojumu e-karte attiecas uz jau pastāvošām sistēmām, tādām kā pašreizējā Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI) un Eiropas profesionālā karte. Uzskata, ka e-karte var palīdzēt mazināt administratīvo sarežģītību un izmaksas pārrobežu pakalpojumu sniedzējiem, pildot administratīvās formalitātes; šis aspekts it īpaši skar MVU, kas veido reģionu un vietējās ekonomikas pamatu, jo tos, veicot pārrobežu darbību, administratīvā sarežģītība ietekmē visvairāk;

11.

iebilst pret koncepciju, ka galvenā atbildība par procedūru tiek pārlikta uz izcelsmes dalībvalsts pārvaldes iestādēm, ciktāl tas ir pretrunā ar uzņemošās dalībvalsts principu, kas ir Pakalpojumu direktīvas pamatā. Pakalpojumu e-karte faktiski nedrīkst novērst vai traucēt kontroli, kas attiecīgajām uzņemošās dalībvalsts publiskajām iestādēm jāveic attiecībā uz tās teritorijā veiktajām saimnieciskajām darbībām. Pakalpojumu e-kartes priekšlikums, kādu to iesniegusi Komisija, ļautu pakalpojumu sniedzējiem sadarboties tikai ar izcelsmes dalībvalsti kā starpnieku un saskaņot datu apmaiņu, pamatojoties uz izcelsmes valsts principu;

12.

rodas jautājums, kāda būs priekšlikuma par Eiropas pakalpojumu e-karti ietekme uz pašreizējām nozaru sociālajām ID kartēm, kas jau ieviestas pēc dalībvalstu kompetento publiskās pārvaldes iestāžu vai sociālo partneru iniciatīvas;

13.

konstatē, ka priekšlikumā nav norādīts, kādi elementi izcelsmes dalībvalstij ir jāizvērtē, lai deklarētu, ka konkrētajam pakalpojumu sniedzējam ir likumīgs statuss tās teritorijā, savukārt Direktīvā 2014/67/ES ir uzskaitīti faktiskie elementi, pēc kuriem jānosaka, vai minētais uzņēmums attiecīgajā dalībvalstī tiešām veic būtiskas darbības;

14.

šajā kontekstā atgādina, ka A1 portatīvo veidlapu izsniegšana saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu jau ir ļāvusi atklāt dažas potenciālās problēmas, ko rada fakts, ka tikai izcelsmes dalībvalsts ir tiesīga apstiprināt ārvalstu pakalpojumu sniedzēju datus, it īpaši fiktīvas pašnodarbinātības gadījumā. Ietekmes novērtējumā, kas pievienots priekšlikumam, ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā, šajā saistībā teikts, ka A1 portatīvajās veidlapās ietvertās informācijas precizitāti nav iespējams garantēt, jo cita starpā nosūtītāju valstu pārvaldes iestādes neveic oficiālu kontroli (1);

15.

konstatē, ka daži pakalpojumu e-kartes elementi — informācijas vienreizējas iesniegšanas princips, tās neierobežotais derīgums, dalībvalstīm uzliktais pienākums izmantot pakalpojumu e-kartē ietverto informāciju bez iespējām vēlāk pārbaudīt sniegtās informācijas derīgumu, kā arī ierobežojošas atcelšanas procedūras, par kurām galīgo lēmumu var nākties pieņemt tiesai, — varētu apdraudēt valsts tiesību aktu ievērošanas kontroli, kā arī darba ņēmēju un patērētāju tiesību ievērošanu;

16.

konstatē, ka ir paredzēts, ka Eiropas pakalpojumu e-kartē jābūt iekļautai informācijai par apdrošināšanas segumu. Taču kartes neierobežotais derīguma termiņš liek domāt, ka informācija būs jāsniedz tikai vienu reizi, kas varētu mazināt pārbaužu un kontroles efektivitāti uzņemošajās dalībvalstīs;

17.

uzsver to, ka pakalpojumu e-karte būtu pieejama gan pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz pārrobežu pakalpojumus īslaicīgi, gan tiem, kuri sniedz pakalpojumus, nodibinot filiāli, aģentūru vai biroju citā dalībvalstī;

18.

uzskata, ka ir svarīgi tas, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt e-kartes pieejamību ir obligāts, savukārt pakalpojumu sniedzējiem, vai tie būtu pašnodarbinātas personas vai uzņēmumi, tās izmantošana ir brīvprātīga;

19.

norāda, ka pakalpojumu e-kartes kā brīvprātīgi izmantojama līdzekļa akceptēšana būs atkarīga no acīmredzamās pievienotās vērtības, ko tā nodrošina pakalpojumu sniedzējiem, un no uzņēmumu un attiecīgo pārvaldes iestāžu centieniem dalībvalstīs, tostarp reģionālajā un vietējā līmenī, pēc iespējas plašākā mērogā veicināt izpratni par e-karti un tās priekšrocībām;

20.

kritiski vērtē klusējot piešķirtu apstiprinājumu, ja noteiktajā termiņā uzņemošās dalībvalsts iestāde nav sniegusi atbildi uz pakalpojumu sniedzēja e-kartes pieteikumu; atbilstoša atļaujas fikcija būtu jāsvītro bez aizstāšanas vai vismaz jānosaka pienācīgi pārbaudes un izskatīšanas termiņi;

21.

pauž nožēlu, ka svarīgi pakalpojumu e-kartes aspekti, tostarp informācija par to, kas jāietver standarta pieteikuma veidlapā, un par dokumentiem, kas jāietver pieteikumā kā pamatojoši pierādījumi, nav iekļauti tiesību akta projektā, bet ir paredzēts, ka Komisija tos noteiks deleģētajos aktos; norāda, ka tas varētu liegt reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm iesaistīties lemšanā par šiem svarīgajiem jautājumiem; pieprasa, lai Eiropas Reģionu komitejai tiek iesniegti visi dokumenti, kas saistīti ar minētajiem deleģētajiem aktiem, tajā pašā laikā, kad tos iesniedz dalībvalstu ekspertiem, Eiropas Parlamentam un Padomei, un lai tai ir piekļuve to Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kuras sagatavo attiecīgos deleģētos aktus, lai Komiteja varētu laikus iesniegt iespējamus nepieciešamos komentārus;

22.

norāda, ka e-kartes darbības joma pirmajā posmā aprobežojas tikai ar uzņēmējdarbības pakalpojumiem un būvniecības pakalpojumiem, kuras ir tautsaimniecībai īpaši svarīgas nozares, bet kurās abās ir ierobežota pārrobežu tirdzniecība un ieguldījumi, kā arī niecīgs produktivitātes pieaugums, un kuras tādēļ varētu gūt labumu no lielākas pārrobežu konkurences;

23.

uzsver, ka pakalpojumu e-kartes sistēmas netraucētas darbības pamatā būs dalībvalstu sadarbība, pielietojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu, kurā ir ietvertas reģionālās un vietējās pašvaldības, tāpēc valsts iestādēm vairāk jāizmanto šī platforma un jāveic lielāki ieguldījumi tās attīstībā; tā kā no platformas efektivitātes būs atkarīga citu svarīgu pakalpojumu paketes elementu, it īpaši paziņošanas procedūras, īstenošana, aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu, lai platformu pielāgotu vajadzīgo procedūru atbalstam;

24.

tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, ka pakalpojumu e-kartes apstrādes sistēma ir saskaņota ar jau izveidotajām elektroniskās apstrādes sistēmām dalībvalstīs un ka ir atvieglota sadarbspēja ar dalībvalstu sistēmām;

25.

aicina Eiropas Komisiju vēl vairāk paplašināt pakalpojumu e-kartes darbības jomu, lai nākotnē tā būtu pieejama iespējami lielākam skaitam nozaru, tostarp mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, kā arī novatoriskiem un strauji augošiem uzņēmumiem;

26.

atbalsta koncepciju, ka no pakalpojumu sniedzējiem tiek iekasēta maksa par pakalpojumu e-kartes izsniegšanu, ar nosacījumu, ka maksas līmenis nav nesamērīgi augsts; iesaka Komisijai rūpīgi uzraudzīt un ziņot par dalībvalstu piemērotās maksas līmeņiem, jo tie var būt svarīgs rādītājs par e-kartes kā brīvprātīgi izmantojama līdzekļa pieņemšanu;

27.

uzskata, ka no pakalpojumu sniedzēju viedokļa pakalpojumu e-kartes nozīmīga priekšrocība ir noteikums, ka dalībvalstu pārvaldes iestādes nedrīkst pieprasīt no e-kartes turētāja nekādu informāciju, kas jau ietverta e-kartē, tostarp par publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, dalību metu konkursā vai koncesijas piešķiršanu, meitasuzņēmumu dibināšanu vai filiāļu reģistrāciju saskaņā ar uzņēmējdarbības tiesībām vai reģistrāciju obligātajās sociālās apdrošināšanas shēmās, jo tas kopumā samazinās pakalpojumu sniedzēju administratīvās un atbilstības nodrošināšanas izmaksas, tādējādi padarot e-karti tiem pievilcīgāku un veicinot tās izmantošanu;

28.

uzsver, ka iepriekš minētais var praktiski ietekmēt organizatoriskās un elektroniskās procedūras, piemēram, attiecībā uz publisko iepirkumu reģionālajās un vietējās pašvaldībās, un var būt nepieciešami pārejas periodi, lai spētu sekmīgi pielāgot sistēmas jaunajām prasībām;

29.

atbalsta noteikumus, ar ko atvieglo administratīvo formalitāšu ievērošanu saistībā ar darbinieku norīkošanu darbā, un noteikumus, ar ko atvieglo apdrošināšanas seguma iegūšanu pāri robežām sniegtajiem pakalpojumiem, jo arī tie padara e-karti pievilcīgāku pakalpojumu sniedzējiem un veicina tās izmantošanu;

30.

uzsver, ka saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas noteikumiem tiesību akti neietekmē vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu definīciju vai organizēšanu un tos nepiemēro ar ekonomiku nesaistītiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem un pakalpojumiem, ko bieži sniedz vietējā un reģionālā līmenī, un ka tie neietekmē darba tiesības vai nodarbinātības nosacījumus;

31.

aicina Komisiju attiecībā uz pakalpojumu e-karti ieviest efektīvas kontroles sistēmas, lai novērstu negodīgu konkurenci un krāpšanu. Šādu kontroles pasākumu stingra piemērošana, kas būtu balstīta ne tikai uz elektronisko datu kontroli, ļautu mazināt iespējamo sociālo dempingu un nedeklarētu nodarbinātību;

32.

apšauba, vai, ieviešot pakalpojumu e-karti, pakalpojumu sniedzēju ieguvumi atsver no kartes izrietošo administratīvo slogu attiecīgo dalībvalstu iestādēm, tostarp reģionālā un vietējā līmenī, ņemot vērā arī to, ka jau tagad visās dalībvalstīs ir pieejami vienoti kontaktpunkti attiecībā uz jautājumiem un problēmām saistībā ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un ka dalībvalstu iestādēm ir iespējama informācijas apmaiņa, izmantojot IMI. Komiteja pauž arī nožēlu par to, ka priekšlikumā nav skaidri noteikts, kuri pakalpojumu sniedzējiem uzliktie administratīvie pienākumi vairs nebūs jāveic e-kartes turētājiem. Tāpēc Komiteja uzskata, ka pakalpojumu e-karte ir problemātiska samērīguma ziņā;

33.

atbalsta principu, ka valstu noteikumi, kas ierobežo uzņēmējdarbības veikšanas brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedrīkst būt diskriminējoši valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ un tiem jābūt samērīgiem un pamatotiem ar sevišķi svarīgiem iemesliem, kas saistīti ar sabiedrības interesēm;

34.

atbalsta pasākumus, ar ko uzlabo paziņošanas procedūru par pakalpojumiem, jo pieredze Pakalpojumu direktīvas īstenošanā liecina, ka spēkā esošā kārtība nav efektīva, ņemot vērā, ka nav skaidrs paziņošanas pienākuma tvērums, tādējādi dalībvalstis to pilda atšķirīgā veidā un ieinteresētajām personām nav piekļuves paziņojumiem;

35.

uzskata, ka, veicot jebkādas reformas, būtu jāievēro dalībvalstu tiesības reglamentēt pakalpojumus savā teritorijā atbilstīgi Pakalpojumu direktīvā noteiktajiem principiem;

36.

atzīmē, ka Eiropas Komisijas norādītās problēmas, piemēram, nepilnīgu ziņošanu par visiem regulatīvajiem pasākumiem, varētu novērst, arī uzlabojot Pakalpojumu direktīvā paredzēto pašreizējo paziņošanas sistēmu. Tas, kāda pievienotā vērtība ir jaunajai paziņošanas procedūrai, kura rada papildu ierobežojumus valstu likumdevējiem, tostarp reģionālā un vietējā līmenī, un ir sarežģītāk īstenojama, būtu jāizvērtē, ņemot vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

37.

atzinīgi vērtē skaidrojumu par konkrētajiem pasākumiem, par kuriem dalībvalstīm ir pienākums ziņot, un par šajā saistībā iesniedzamo informāciju;

38.

atbalsta lielāku pārredzamību, bet uzskata, ka būtu izsmeļošāk jānorāda konkrētās iespējas, kas tiks dotas ieinteresētajām personām, lai sekmētu komentāru sniegšanu apspriešanas posmā;

39.

prasa no direktīvas piemērošanas jomas izslēgt leģislatīvus aktus, kas attiecas tikai uz vietējo līmeni;

40.

uzskata, ka apspriešanās nedrīkstētu būt par šķērsli dalībvalstij pieņemt attiecīgo pasākumu;

41.

uzskata, ka Komisijai 6. panta 1. punktā paredzētajā brīdinājumā ir sīki jāizklāsta iemesli, kādēļ tā uzskata, ka attiecīgais pasākuma projekts nav saderīgs ar Pakalpojumu direktīvu, un jāsniedz iespējamie ieteikumi attiecībā uz pasākuma projekta izmaiņām, kas novērstu Komisijas aizdomas; šajā nolūkā ierosina veikt grozījumus direktīvas projektā;

42.

uzskata, ka Komisijai pēc brīdinājuma izdošanas jābūt pienākumam iesaistīties dialogā ar attiecīgajām kompetentajām iestādēm, tostarp reģionālajā un vietējā līmenī;

43.

pauž bažas, ka 7. pantā ierosinātais lēmums nepamatoti ierobežo valsts, reģionālā un vietējā līmeņa likumdevēju brīvību; uzskata, ka tam vajadzētu būt nesaistošam ieteikumam, kas neliedz valsts un reģionālā līmeņa likumdevējiem pabeigt likumdošanas procesu, ņemot vērā minēto Komisijas ieteikumu; norāda, ka Komisija ir tiesīga apstrīdēt ieviesto tiesību aktu likumību Eiropas Savienības Tiesā un ka tā ir ievērojama potenciāla sankcija, ko valsts un reģionālie likumdevēji, kuri saņēmuši Komisijas brīdinājumu/ieteikumu attiecībā uz nesaderību, noteikti ņemtu vērā;

44.

uzskata, ka direktīvas projektā paredzētie skaidrojumi par paziņojamo pasākumu darbības jomu un iesniedzamo informāciju, kā arī uzlabotā apspriešanās procedūra, brīdināšanas mehānisms un noteikumi par Komisijas ieteikumu attiecībā uz nesaderību, ir pietiekami, lai nodrošinātu labāku paziņošanas procedūru, kas ir efektīva un kurā vienlaikus tiek ievērotas valsts un reģionālo likumdevēju prerogatīvas;

45.

ierosina, lai Komisija sagatavotu aplēses par to paziņojumu skaita gadskārtējo pieaugumu, kurus tā varētu saņemt jaunās paziņošanas procedūras iznākumā, lai vajadzības gadījumā tā varētu plānot atbilstošu spēju nodrošināšanu gaidāmo apjomu efektīvai izskatīšanai tiesību aktu projektā noteiktajā laikposmā;

46.

uzsver, ka profesionāliem pakalpojumiem ir liela tautsaimnieciskā nozīme, jo tie veido 22 % no visas nodarbinātības īpatsvara ES, kas ir 47 miljoni darbvietu;

47.

uzsver, ka profesionālo pakalpojumu reglamentēšana joprojām ir dalībvalstu prerogatīva un ka dalībvalstu ziņā ir valsts, reģionālā vai vietējā līmenī izlemt, vai un kā reglamentēt profesiju, ņemot vērā nediskriminēšanas un proporcionalitātes principus;

48.

norāda, ka profesionālos pakalpojumus var reglamentēt valsts regulējuma ietvaros vai profesionālo struktūru pašregulēšanas ietvaros un ka daudzos gadījumos reglamentēšana dalībvalstīs tiek veikta reģionālajā un vietējā līmenī, tādējādi radot ļoti sarežģītus un neviendabīgus apstākļus, kuros dalībvalstīm jāpilda pienākums nodrošināt samērības novērtējumu, tostarp attiecībā uz visu tieši skarto ieinteresēto personu iesaisti;

49.

atzīst, ka Eiropas Savienībā profesiju reglamentēšana tiek pārbaudīta neviendabīgi un tas negatīvi ietekmē pakalpojumu sniegšanu un profesionāļu mobilitāti; atzīst, ka ES līmenī ir vēlams nodrošināt saskaņotāku tiesisko regulējumu, lai novērtētu, cik samērīgas ir jaunās vai grozītās prasības attiecībā uz piekļuvi reglamentētām profesijām vai strādāšanu reglamentētā profesijā, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru;

50.

uzskata par svarīgu, ka priekšlikumā paredzēts atstāt dalībvalstīm un to kompetentajām reģionālā un vietējā līmeņa struktūrām tiesības pieņemt lēmumu par to, ko un kā reglamentēt, tomēr ir jānodrošina, lai šie lēmumi būtu pamatoti ar pierādījumiem un pieņemti pēc pārredzama un objektīva novērtējuma, ko vienoti piemēro visās dalībvalstīs un kurā ņemti vērā konstatētie sabiedrības interešu mērķi;

51.

uzskata, ka 6. pantā noteiktais visaptverošais kritēriju kopums būtu jāuzskata par indikatīvu, jo ne visi kritēriji ir piemērojami vai vienlīdz svarīgi katrā atsevišķā gadījumā; uzskata, ka samērības novērtējumiem jābūt ne tikai rūpīgiem, objektīviem un pamatotiem ar pierādījumiem, bet arī atbilstīgiem, jo viena universāla risinājuma pieeja daudzos gadījumos varētu radīt nevajadzīgu slogu. Turklāt 6. pantā noteiktās prasības to apjoma un sarežģītības dēļ ir pārmērīgas;

52.

atzinīgi vērtē noteikumus, kas dod ieinteresētajām personām iespēju paust viedokli par jauniem normatīviem vai administratīviem aktiem, kuri ierobežo piekļuvi reglamentētām profesijām vai strādāšanu šajās profesijās, un uzskata, ka pienācīga regulējuma nodrošināšanas nolūkā izšķirīga nozīme ir pārredzamībai un visu ieinteresēto personu iesaistei;

53.

norāda, ka jaunie samērības noteikumi, kuros paredzēta normatīvo un administratīvo aktu sistemātiska uzraudzība un visaptveroša, objektīva un uz pierādījumiem pamatota samērības novērtējuma veikšana, piedaloties arī neatkarīgām kontroles padomēm un plašāk iesaistoties ieinteresētajām personām, palielinās darba apjomu un izmaksas dalībvalstu pārvaldes iestādēm, tostarp reģionālajā un vietējā līmenī. Tas it īpaši attiecas uz 4. pantu, kurā noteikts, ka samērības novērtējums jāveic ne tikai, ieviešot jaunus noteikumus par reglamentētām profesijām, bet arī veicot grozījumus jau esošajos noteikumos, kas ir uzskatāma par pārmērīgu prasību;

54.

pieņem zināšanai Komisijas centienus nodrošināt profesiju regulējuma atbilstību mērķim, mudinot dalībvalstis pārskatīt, vai to prasības profesiju jomā ir vajadzīgas valsts sabiedriskās politikas mērķu sasniegšanai;

55.

atzinīgi vērtē norādes par dalībvalstu profesiju regulējuma reformu, kuras varētu būt ļoti noderīgas, palīdzot dalībvalstīm pielāgot savu tiesisko regulējumu profesijām ar lielu izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciālu, tostarp attiecībā uz arhitektiem, juristiem, grāmatvežiem, patentu aģentiem, nekustamā īpašuma aģentiem un gidiem;

56.

piebilst, ka norādes ir paredzētas Eiropas pusgada novērtējumu papildināšanai, un uzskata, ka ir vērts tās iekļaut Eiropas pusgada procesā;

57.

uzskata, ka daži pakalpojumu paketē iekļauto priekšlikumu aspekti liek uzdot svarīgus jautājumus saistībā ar subsidiaritāti un proporcionalitāti (2); norāda, ka vairāki valstu un reģionālie parlamenti ir snieguši pamatotus atzinumus par subsidiaritātes un proporcionalitātes problēmām, paužot arī bažas par iespējamu iejaukšanos valsts likumdošanas procedūrās;

58.

pauž bažas, ka priekšlikumi attiecībā uz pakalpojumu e-karti, paziņošanas procedūru un samērības novērtējumu radīs papildu administratīvo slogu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām, tādējādi ietekmējot to administratīvās spējas un budžetu.