12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/111

1.

atkārtoti aicina ES līmenī izvirzīt tālejošākus mērķus attiecībā uz energoefektivitāti un atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, kas līdz 2030. gadam būtu jāpalielina attiecīgi līdz 40 %;

2.

atbalsta trīs galvenos pasākumu kopuma “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” mērķus: 1) izvirzīt energoefektivitāti pirmajā vietā, 2) iegūt vadošo lomu atjaunojamo energoresursu jomā pasaules mērogā, 3) nodrošināt taisnīgus nosacījumus patērētājiem; tomēr pauž neapmierinātību ar to, ka papildinošie tiesību akti un neleģislatīvas iniciatīvas neļauj sasniegt šos mērķus pilnībā un ka pietiekama uzmanība nav pievērsta atkarības mazināšanai no importa, kas energoresursu struktūrā atspoguļo visu tīro vietējās izcelsmes energoavotu (gan atjaunojamo, gan tradicionālo) īpatsvaru;

3.

šajā sakarā aicina Eiropas Komisiju par augstāko prioritāti noteikt energoefektivitāti, to uzskatīt par infrastruktūras prioritāti un nodrošināt, ka valsts subsīdijas un finanšu atbalsta instrumenti, kas paredzēti energoefektivitātes veicināšanai, tiek klasificēti kā kapitāla izmaksas; tas ļautu uzlabot energoefektivitātes sistēmas drošumu un uzticamību. Tādējādi varētu noteikt skaidru politiku attiecībā uz mājsaimniecību aizsardzību un konkurētspējas veicināšanu Eiropā;

4.

atzinīgi vērtē priekšlikumus, ar ko paredz izveidot Enerģētikas savienības pārvaldības regulējumu, kurš ļautu vienkāršot un pilnveidot pašreizējos plānošanas, ziņošanas un uzraudzības noteikumus enerģētikas un klimata jomā, un aicina dalībvalstis un Komisiju pārvaldības politiskajā procesā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

5.

konstatē un uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela nozīme saistībā ar stratēģisko vadību līmenī, kas ir vistuvākais patērētājiem, kā arī saistībā ar decentralizētu enerģijas ražošanu, pienācīgu investēšanas apstākļu veicināšanu un saiknes veidošanu starp enerģētikas un klimata politiku un pasākumiem, kuri jāveic tādās jomās kā mājokļi, enerģētiskā nabadzība, transports, ekonomikas attīstība, zemes izmantošana un telpiskā plānošana;

6.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību vadošo lomu šādās jomās: enerģētikas politikas īstenošana, projekti, kas saistīti ar enerģētiku, jo īpaši ar atjaunojamiem energoresursiem, kā arī ilgtspējīgu energopatēriņa modeļu un paraugprakses popularizēšana patērētāju vidū;

7.

brīdina, ka ES un dalībvalstu līmenī izvirzīto klimata aizsardzības un enerģētikas mērķu sasniegšana būs apdraudēta, ja Enerģētikas savienībā netiks oficiāli atzīts, ka enerģētikas politikas īstenošanā vadošā loma ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

8.

norāda uz to, ka nacionālo enerģētikas un klimata plānu sagatavošanas procesam jābūt pārredzamam un šie plāni jāizstrādā ar atbildības sajūtu, lai vietējie dalībnieki, uzņēmumi un citas ieinteresētās personas zinātu, ko var sagaidīt no valstu valdībām un kā, piemēram, tiks nodrošināta pienākumu pildīšana, un kādus pasākumus varētu veikt gadījumā, ja izrādītos, ka ar nacionālajiem plāniem nepietiek, lai sasniegtu ES līmenī izvirzītos mērķus;

9.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija atzīst, ka pāreja uz tīru enerģiju nebūs iespējama, ja neiesaistīsies daudzās ieinteresētās personas, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, kā arī reģionālo un vietējo līmeni, un tādēļ aicina dalībvalstis debatēs par enerģētikas pārkārtošanu, jo īpaši saistībā ar integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem, pienācīgi iesaistīt pilsētas un reģionus, lai rastu dažādu nozaru vajadzībām atbilstīgus risinājumus;

10.

tomēr konstatē, ka, neraugoties uz atšķirīgajiem konstitucionālajiem noteikumiem dažādās ES dalībvalstīs, priekšlikumos par pārvaldību, izņemot 10. panta vispārīgos noteikumus par sabiedrisko apspriešanu, kuros teikts, ka “(..) sabiedrībai tiek dotas agrīnas un reālas iespējas iesaistīties (..) plānu projektu sagatavošanā (..)”, nav konkrētu norāžu uz institucionālo lomu, kāda ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, nemaz nerunājot par citām ieinteresētajām personām;

11.

ierosina apsvērt, vai nebūtu vēlreiz jāpārskata ES noteikumi par valsts atbalstu enerģētikas nozarē, lai pilsētu pasākumus sekmētu, piemēram, izstrādājot īpašas vietējo pasākumu pamatnostādnes, kuru mērķis būtu vienkāršot spēkā esošo regulējumu, un paredzot īpašus izņēmumus enerģijas projektiem, ko enerģētiskās nabadzības mazināšanas nolūkā īsteno, atjaunojot komunālos un sociālos mājokļus. Tāpēc jāgādā par to, lai pilsētu noturība un enerģētikas pārkārtošana tiktu izvirzītas par prioritātēm nākamajā satvarā, kas sākas 2020. gadā;

12.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstu valdības pastiprināt sadarbību ar vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekiem, it īpaši ar vietējām un reģionālajām enerģētikas aģentūrām, tās iesaistot gaidāmo nacionālo klimata aizsardzības un enerģētikas plānu izstrādē, un tādējādi no politikas, kurā iesaistās tikai daži dalībnieki, pāriet uz politiku, kas ļauj iesaistīties visiem;

13.

šajā saistībā norāda uz vairākiem veiksmīgiem atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas projektiem, ko, izmantojot privātpersonu investīcijas elektroenerģijas un siltuma ražošanā no atjaunojamiem energoresursiem un sadarbojoties ar MVU, NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ierosināja un izstrādāja vietējā līmenī;

14.

atzīmē, ka liels skaits citu svarīgu dalībnieku, piemēram, mazie un vidējie uzņēmumi, NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vietējā līmenī darbojas energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā;

15.

runājot par atbalstu, kas dalībvalstu valdībām vajadzīgs, lai ESIF ietvaros izstrādātu virkni daudzsološu projektu, kuri sekmētu ES klimata un enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu, uzsver nepieciešamību iesaistīt arī vietējos dalībniekus. Pateicoties jaunizveidotajam Eiropas Investīciju konsultāciju centram, būtu jāpaātrina to pilsētu atbalstīšanas procedūra, kas ir apņēmušas izstrādāt projektus ar zemu CO2 emisijas līmeni;

16.

atsaucoties uz Eiropas Investīciju bankas programmām JASPERS un ELENA, aicina arī turpmāk īstenot mērķorientētas tehniskās palīdzības programmas, kas nepieciešamas, lai atbalstītu pilsētu un reģionu centienus nodrošināt investīcijas tālejošu projektu īstenošanai, tostarp veicinot lielas investīciju projektu platformas izveidi un apvienojot nelielus un izkliedētus projektus, kuri veicina oglekļa emisijas samazināšanu;

17.

norāda, ka ES Enerģētikas savienības pārvaldības mērķim jābūt plānošanas vienkāršošanai un pilnveidošanai praksē un uzraudzības un ka ziņošanas vajadzībām šajā ziņā jāizveido efektīvas saiknes ar esošajām iniciatīvām;

18.

uzsver, ka ir vajadzīga efektīva koordinēšana starp valsts un vietējo un reģionālo līmeni saistībā ar plānošanu, īstenošanas procedūru un ziņošanu enerģētikas un klimata politikas jomā. Tādējādi varētu novērst nevajadzīgu birokrātiju un ievērot prasības par labākas likumdošanas nodrošināšanu;

19.

norāda uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jau tagad aktīvi darbojas pasākumos, kas virzīti uz klimata aizsardzību un pielāgošanos klimata pārmaiņām, un daudzas no tām jau ir izstrādājušas stratēģijas, rīcības plānus un uzraudzības procedūras, jo īpaši saistībā ar Pilsētas mēru pakta iniciatīvu, kura aptver vairāk nekā 5 679 rīcības plānus ilgtspējīgai pilsētu attīstībai enerģētikas jomā;

20.

uzsver, ka dalībvalstu plāni un mērķi ir efektīvi jāsasaista ar vietējā un reģionālā līmeņa mērķiem un jābalsta uz reālistisku un saskaņotu ieguldījumu, ko sniedz atsevišķi reģioni un nozares;

21.

norāda, ka līdzdalība nenozīmē tikai apspriešanos, bet arī aktīvu darbību konkrētu pasākumu ierosināšanā un izstrādāšanā;

22.

pauž nožēlu, ka pašreizējos ieteikumos par Enerģētikas savienības pārvaldību nav paredzēta pietiekami skaidra daudzlīmeņu pieeja, un tāpēc aicina dalībvalstu valdības nodibināt enerģētikas dialoga platformas, lai visi valdības un pārvaldības līmeņi un visas attiecīgās ieinteresētās personas tiktu iesaistītas gan nacionālo klimata aizsardzības plānu izstrādē, gan arī to uzraudzīšanā un ziņošanā par tiem, kā arī ar Eiropas Komisijas palīdzību organizēt viedokļu apmaiņu starp dažādu valstu enerģētikas dialogiem, lai nodrošinātu saskaņotību un risinātu pārrobežu problēmas;

23.

norāda uz efektīvas daudzlīmeņu pārvaldības dažādajām priekšrocībām: iedzīvotāji un uzņēmumi piedalās pasākumos attiecībā uz klimata pārmaiņām, un tādējādi ikviens no tiem uzņemas lielāku atbildību par šo procesu; tas palielina iespējas gūt panākumus, jo, pieaugot pārvaldības pārredzamībai, pieaug arī iedzīvotāju atbildības sajūta;

24.

uzsver, ka priekšlikuma 11. pants (Reģionālā sadarbība) attiecas tikai uz sadarbību starp dalībvalstīm, nevis uz sadarbību starp dažādiem vietējiem pārvaldes līmeņiem vienas dalībvalsts ietvaros vai atsevišķu dalībvalstu starpā; aicina dalībvalstis un Eiropas iestādes nodrošināt arī pietiekamu atbalstu vietējo un reģionālo iestāžu sadarbībai, it īpaši pārrobežu sadarbībai, lai koordinētu darbības valstu integrēto klimata un enerģētikas plānu izpildei;

25.

aicina Eiropas Komisiju dalībvalstīm adresētajos dokumentos, kuros izklāstītas pamatnostādnes attiecībā uz ziņošanu par valsts enerģētikas politiku un tās plānošanu, iekļaut sadaļu par daudzlīmeņu pārvaldību;

26.

atkārtoti aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis izstrādāt tiesisko regulējumu, kas būtu izdevīgs gan enerģijas galapatērētājiem, gan arī ražojošajiem patērētājiem (prosumers) un pārējiem enerģijas piegādātājiem, kuri darbojas enerģijas mazumtirdzniecības tirgū; uzsver arī, ka decentralizēta ražošana un pašražošana no atjaunojamiem resursiem rada vairākas priekšrocības enerģētikas sistēmai (samazināta vajadzība pēc pārvades infrastruktūras un uzturēšanas, lielāks noturīgums un elastība) un ka šīs priekšrocības būtu jāatspoguļo, nosakot godīgu cenu no šādām shēmām iegūtam enerģijas pārpalikumam, kas tiek ievadīts tīklā; tāpēc mudina dalībvalstis izstrādāt vai turpināt piemērot inovatīvas cenu veidošanas sistēmas, lai risinātu šo jautājumu;

27.

norāda uz to, ka ir vajadzīgas kompetenta speciālista konsultācijas, kas tiktu sniegtas pareizā un atbilstīgā veidā un tā, lai mērķgrupai tās būtu pieejamas ar vietējo komunikācijas kanālu starpniecību, un kurās tiktu izskaidroti tehniskie, kā arī finansiālie un praktiskie aspekti, kā ieviest tehnoloģijas ar zemu CO2 emisijas līmeni;

28.

uzsver, ka, pateicoties energovadības jomā veiktiem pasākumiem, patērētājiem vajadzētu būt iespējai kontrolēt savu patēriņu tā, lai viņi varētu aktīvi piedalīties tirgū un izmantot iedarbīgas un piemērotas patērētāju aizsardzības procedūras; īpaši svarīgi tas ir cīņā pret enerģētisko nabadzību; tāpēc RK aicina ES līmenī izstrādāt kopīgu enerģētiskās nabadzības definīciju un nākt klajā ar konkrētiem politikas priekšlikumiem attiecībā uz visneaizsargātākajiem patērētājiem, aizsargāt viņus pret nepamatotu padeves pārtraukšanu, noteikt prioritāti viņu labā veicamiem energoefektivitātes pasākumiem un sniegt viņiem aktuālu informāciju;

29.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā “Paātrināt inovāciju tīras enerģijas jomā” (COM(2016) 763) galvenā uzmanība pievērsta divām nozīmīgām politiskajām prioritātēm: izveidot spēcīgu Enerģētikas savienību ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku un sniegt jaunu impulsu nodarbinātībai, izaugsmei un investīcijām;

30.

aicina izveidot uzņēmējdarbībai, inovācijai un investīcijām labvēlīgu vidi un procedūras, izmantojot mērķorientētus signālus, stratēģijas, standartus un noteikumus un sniedzot piemērotu atbalstu ar tādu finanšu instrumentu starpniecību, kas ļauj izmantot publiskos līdzekļus privāto investīciju atvieglošanai (un attiecīgos gadījumos sniegtu atbalstu riska mazināšanai);

31.

atkārtoti norāda uz to, cik svarīgi ir veidot enerģētikas politiku ciešā sinerģijā ar Eiropas Savienības pētniecības un inovācijas politiku; uzsver, ka vietējā līmenī jāturpina veicināt inovāciju tādās jomās kā atjaunojamie energoresursi, ilgtspējīga mobilitāte, pašreizējās energoinfrastruktūras modernizēšana, viedo spēkstaciju būvniecība, oglekļa dioksīda piesaiste un enerģijas uzglabāšana; tāpēc aicina Komisiju gādāt par inovatīvu projektu labāku atbalstīšanu attālākajos reģionos, lai tie kļūtu par īstām laboratorijām enerģētikas pārkārtošanas vajadzībām;

32.

uzskata, ka viedo pilsētu iniciatīvu ietvaros ir svarīgi veidot vietējo pašvaldību partnerības saistībā ar inovāciju tīras enerģijas jomā, lai piesaistītu tādas jomas kā enerģijas taupīšana pilsētas transportā, starpreģionālās transporta stratēģijas, sadarbība jauno uzglabāšanas tehnoloģiju jomā un viedas publiskās ēkas. Būs svarīgi panākt labāku sinerģiju starp Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, lai īstenotu pārrobežu projektus ilgtspējīgas enerģijas jomā;

33.

atzinīgi vērtē to, ka uzsvars ir likts uz atvērtu inovāciju un atvērtu zinātni, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī pilsoniskajai sabiedrībai dotu iespēju tālāk attīstīties, pamatojoties uz jaunām atziņām;

34.

uzsver, ka steidzami būtu jāatsakās no tieša vai netieša atbalsta (kā arī no dažu dalībvalstu piešķirtā atbalsta), kas veicina fosilo kurināmo patēriņu, jo tas slēpj faktiskās šāda kurināmā izmaksas, kas rodas sabiedrībai un videi, mākslīgi uztur zemas cenas un tādējādi kavē inovāciju tīras enerģijas jomā;

35.

atbalsta to, ka ir ierosināts izmantot juridisku instrumentu, lai paātrinātu inovatīvu mazoglekļa tehnoloģiju attīstīšanu un to efektīvu izmantošanu. Pāreja uz mazoglekļa ekonomiku prasa investīcijas viedās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmās un energoefektivitātes palielināšanu rūpniecības, būvniecības un transporta nozarē, kā arī līdzfinansējumu projektiem, kas paredzēti investīcijām atjaunojamos energoresursos;

36.

uzsver, ka Enerģētikas savienības pārvaldībai būtu jārada pamats, kas ļauj sasniegt mērķus (piemēram, vieglāka piekļuve publiskā un privātā sektora partnerībām), lai paātrinātu projektu īstenošanu, samazinātu birokrātiju, apzinātu visus šķēršļus, kas traucē vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un paredzamību investoriem;

37.

atbalsta priekšlikumu par to, ka iepirkums jāizmanto kā efektīvs līdzeklis, lai izveidotu mazoglekļa tehnoloģiju tirgu;

38.

uzskata, ka ierosinātā regula nerada šaubas par tās atbilstību subsidiaritātes principam. Tomēr bažas rodas par tās atbilstību proporcionalitātes principam, jo ierosināto pārvaldības sistēmu var uzskatīt par pārāk sarežģītu, pārlieku detalizētu un pārmērīgi striktu attiecībā uz ziņošanas intervāliem. RK būtu vēlējusies, lai pārvaldības sistēma būtu tikusi ieviesta nevis ar regulu, bet gan ar direktīvu, kas federālās valstīs dotu iespēju pienācīgi iesaistīt reģionālās pašvaldības.