13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/120

Ziņotāja:

Laure BATUT

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) vēlas atgādināt, ka ES enerģētikas tiesību aktu kopumā ierosināts par centrālo elementu izvirzīt patērētāju, un vēlētos, lai šī koncepcija tiktu definēta un piemērota. Patērētājs varēs pildīt savu jauno funkciju tikai tad, ja viņš var balstīties uz skaidriem tekstiem, kas dod viņam iespējas rīkoties. EESK uzskata, ka Enerģētikas savienības veiksmīgai īstenošanai ir vajadzīgs nākotnes redzējums par to, kādu labumu ES pilsoņi un uzņēmumi gūs no šā projekta, piemēram, lielāku vienlīdzību.

1.2.

EESK uzskata, ka uz enerģijas pieprasījumu vērsti pasākumi, plašāk informējot iedzīvotājus un speciālistus (izglītība, apmācība), var palielināt viņu atbildību par energoresursu izvēli un patēriņu. Energoefektivitāti var uzskaitīt bilancēs, kas attiecas uz enerģijas vajadzībām, tā var palīdzēt samazināt patēriņu un līdz ar to arī ietekmēt izmaksas pat tad, ja cenas pieaug. Tomēr ar energoefektivitāti vien nevar atrisināt problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām, piegādes drošību vai nabadzību (1). Energoefektivitāte un enerģijas taupīšana nav enerģijas avots.

1.3.

EESK iesaka nākamajos gados paplašināt datu izvērtēšanu, iekļaujot tajā pētījumus par lielāku skaitu enerģijas avotu, un pievērst uzmanību trim patēriņa veidiem: mājsaimniecību, rūpniecības uzņēmumu un pakalpojumu uzņēmumu patēriņam.

1.4.

Ziņojumā būtu jāiekļauj arī novērtējums par atbildēm uz enerģijas pieprasījumu, lai noskaidrotu, cik lielā mērā vajadzības ir apmierinātas par pieņemamu cenu (LESD 14. pants).

1.5.

EESK iesaka ziņojumā uzmanību pievērst tam, cik lielas summas uzņēmumi un/vai patērētāji ir novirzījuši pētniecībai un izstrādei un pētījumu par enerģijas uzglabāšanu ņemšanai vērā, un šīs summas būtu jāatspoguļo enerģijas cenā un tīklu finansēšanas izmaksās.

1.6.

Būtu jāaprēķina videi nodarīta kaitējuma izmaksas, turklāt tām jābūt viegli pieejamām visiem.

1.7.

EESK iesaka Komisijas divgadu ziņojumu par enerģijas cenām un izmaksām sākumā iekļaut terminu skaidrojumu, lai tādējādi ziņojumi būtu saprotami ikvienam patērētājam.

1.8.

Paturot prātā pārredzamības mērķi, Komiteja aicina Komisiju pievienot īsu pārskatu par katru izvērtēto dalībvalsti, ietverot tajā piecus atsauces punktus katram enerģijas avotam:

2.1.

Eiropas Komisija 2014. gadā sagatavoja pirmo ziņojumu par enerģijas cenām un izmaksām Eiropas Savienībā (ES). Apkopoto datu nepilnības dēļ Komisija iesniedza priekšlikumu regulai (2) par Eiropas statistiku attiecībā uz dabasgāzes un elektroenerģijas cenām.

2.2.

Ziņojums izstrādāts ar mērķi pārbaudīt stāvokli iekšējā enerģijas tirgus veidošanā, kas vēl nav pabeigta, un palīdzēt noteikt turpmākos pasākumus, lai palielinātu energoefektivitāti un piegādes drošību šajā kopīgas kompetences jomā.

3.1.

Izskatāmais ziņojums ir otrais Komisijas ziņojums. Tajā novērtētas enerģijas cenas gāzes, elektroenerģijas un naftas produktu sektorā un to ietekme uz mājsaimniecībām un rūpniecības uzņēmumiem, un norādīts, kurām ES politikām ir stratēģiska nozīme, lai izveidotu enerģētikas savienību.

4.1.

Lai ietekmētu elektroenerģijas cenas, Komisija minējusi prasības: izvērst energoefektivitāti un izmantot alternatīvos energoresursus, turklāt šajā jomā Savienība vēlas būt līderpozīcijā pasaulē.

4.2.

No fosilā kurināmā iegūtās elektroenerģijas neto imports Savienības dalībvalstīs patiešām ir palielinājies, līdz ar to ir palielinājusies arī to atkarība, un tāpēc ir atsākušās sarežģītās debates par slānekļa gāzi un naftu.

4.3.

Vairumtirdzniecības cenas kopš 2008. gada ir regulāri samazinājušās un vienotajā tirgū izlīdzinājušās, samazinot ogļu un gāzes cenas. Tomēr daudzi valsts līmeņa faktori neļauj šo cenu kritumu atspoguļot mazumtirdzniecības cenās, kuras joprojām pieaug, jo tajā pašā laikposmā vidējā cena mājsaimniecībām pieauga par 3,2 %:

4.4.

Elektroenerģijas cena uzņēmumiem ir pieaugusi mazāk: no 2008. līdz 2015. gadam par 0,8 % – 3,1 % gadā, turklāt lielajiem patērētājiem bija noteikti pielāgoti tarifi.

4.5.

Komisija norāda, ka vērojamas ļoti lielas atšķirības starp dalībvalstīm, un nodokļu un nodevu faktora ietekmē mājsaimniecībām noteikto cenu starpība var būt pat trīskārša (59 % Dānijā, 5 % Maltā).

4.6.

Vidēji elektroenerģijas cena Eiropā ir augstāka nekā ASV, bet daudz zemāka nekā Japānā.

5.1.

Gāze veido 23 % no ES primārās enerģijas patēriņa. 15 % gāzes izmanto elektroenerģijas ražošanai, un tā nodrošina trešdaļu no mājsaimniecību un uzņēmumu enerģijas vajadzībām.

5.2.

ES ir atkarīga no gāzes importa (69 %) un nedaudziem piegādātājiem, tādēļ tai jāseko līdzi cenu svārstību tendencēm pasaulē.

5.3.

Kopš 2013. gada vairumtirdzniecības cenas ir kritušās par 50 % tādēļ, ka ir samazinājies globālais pieprasījums, gāzes cenas ir indeksētas atbilstīgi naftas cenām, kā arī ASV ražotās slānekļa gāzes dēļ.

5.4.

Kopš 2008. gada mazumtirdzniecības cenas mājsaimniecībām ir pieaugušas par 2 % gadā. Arī šajā gadījumā būtisks ir nodokļu un nodevu komponents, kas palielinājies par 4,2 % gadā un, ņemot vērā tīkla izmaksas, izskaidro lielās atšķirības starp dalībvalstīm, kur augstākā cena (Zviedrijā) ir četras reizes lielāka nekā viszemākā cena (Rumānijā).

5.5.

Rūpniecības uzņēmumiem un lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem cenas ir samazinājušās, un cenu veidošanā noteicošais ir enerģijas komponents. Tas ļāva vairumtirdzniecības cenas pārnest uz mazumtirdzniecības cenām, nodrošinot lielāku konverģenci vienotajā tirgū.

5.6.

Pasaules mērogā Eiropai ir vidēji konverģences rādītāji ar samazināšanās tendenci kopš 2013. gada, kaut gan cenas joprojām ir augstākas nekā ASV un Krievijā.

6.1.

No 2014. gada maija līdz 2016. gada janvārim, 19 mēnešos, jēlnaftas cenas ASV dolāros samazinājās par 77 %, bet vēlāk palielinājās, tomēr tikai līdz 50 % no 2014. gada cenām.

6.2.

Tas mazāk ietekmēja mazumtirdzniecības cenas, jo euro vērtība attiecībā pret dolāru ir kritusies un nodokļi un nodevas joprojām ir svarīgs cenu elements.

Savienība ir noteikusi minimālās akcīzes nodokļa likmes (4), bet dalībvalstis parasti tās pārsniedz: 2015. gadā nodokļi veidoja 63 % no benzīna un 57 % no dīzeļdegvielas vidējās mazumtirdzniecības cenas, bet šo nodokļu īpatsvars dalībvalstīs ir atšķirīgs.

6.3.

Jāsecina, ka kopš iepriekšējā ziņojuma cenas par enerģiju no trim avotiem ir samazinājušās un samazinājums ir pārnests uz vairumtirdzniecības cenām. Tas ir ietekmējis arī naftas produktu mazumtirdzniecības cenas, savukārt gāzes un elektroenerģijas cenas ir paaugstinājušās, jo ir palielinājušās tīkla izmaksas un jo īpaši nodokļi un nodevas.

7.1.

Attiecībā uz šiem trim avotiem, kopš 2008. gada enerģijas patēriņš mājsaimniecībās ir bijis diezgan stabils.

Mājsaimniecību izdevumi par enerģiju pieauga sakarā ar gāzes un elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenu kāpumu (izņemot transportu). Līdzekļu daļa, ar ko mājsaimniecības sedz izdevumus par enerģiju, dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga, turklāt tas, protams, visvairāk skar trūcīgās mājsaimniecības: 8,6 % 2016. gadā, 6,2 % 2004. gadā. Attiecīgajā periodā mājsaimniecību patēriņš samazinājās par 4 %.

7.2.

Komisija uzsver, ka enerģētiskās nabadzības novēršanai ir vajadzīgi uz neaizsargātiem patērētājiem orientēti sociālie pasākumi.

8.1.

14 energoietilpīgu rūpniecības nozaru analīze liecina, ka no 2008. gada līdz 2013. gadam enerģijas izmaksas uzņēmumiem ir samazinājušās un pēdējos gados enerģijas izmaksu īpatsvars ražošanas izmaksās vidēji ir no 5 % līdz 10 %. Tas saistīts ar cenu kritumu lielajiem enerģijas patērētājiem, nodokļu atbrīvojumiem un samazinājumiem, nevis tieši ar energoefektivitātes pasākumiem.

8.2.

Komisija uzskata, ka starptautiskā mērogā Savienība nav ļoti energoietilpīga tautsaimniecība un paredzams, ka konkurētspējīgs un efektīvi funkcionējošs enerģijas tirgus visrentablākajā veidā nodrošinās uzņēmumiem un mājsaimniecībām vajadzīgo enerģiju, nepieļaujot inflācijas ietekmi un bez publisko pārvaldes iestāžu subsīdijām, kas rada nepamatotus tirgus traucējumus: 2012. gadā subsīdijas sasniedza 113 miljardus euro, no tiem 17,2 miljardi bija tiešās subsīdijas, bet 2014. gadā iekasēti enerģijas nodokļi 263 miljardu apmērā, t. i., 1,88 % no Eiropas Savienības IKP.

9.1.

Enerģija ir viens no galvenajiem elementiem tautsaimniecībā un mājsaimniecībās. Enerģijas patēriņš rada CO2 emisijas, kurām ir kaitīga ietekme uz klimatu un dzīvām būtnēm. Savienība ir uzsākusi pāreju uz mazoglekļa ekonomiku. Izpratnei par enerģijas izmaksu un cenu noteikšanas mehānismiem vajadzētu būt faktoram, kas sekmē pāreju un enerģētiskās nabadzības novēršanu (5).

9.2.

Izskatāmais Komisijas ziņojums liecina, ka Savienībā ir nevis viena enerģijas cena, bet gan vairākas cenas dažādiem energonesējiem, kas atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, valsts prakses un lietotāju patēriņa ieradumiem ir atšķirīgi.

9.3.

Vairākās ES valstīs tiek publicēts “Enerģijas cenu barometrs” (Eiropas Klimata fonds) mājsaimniecībām, un arī Komisija jau divus gadus publicē savus ziņojumus.

10.1.

Pasaulē patērētās enerģijas šobrīd joprojām galveno avotu – naftas, ogļu un gāzes –, kā arī biomasas, kodolenerģijas, elektroenerģijas uzglabāšana un pārvadāšana nav iespējama vienādā veidā:

10.2.

Enerģijas cenas ietekmē kādas nozares konkurētspēju atkarībā no tiešā enerģijas patēriņa un preču ražošanas starppatēriņā izmantotā enerģijas daudzuma. Zemas enerģijas izmaksas var ietekmēt konkurētspēju (sk. ASV slānekļa gāzi), lai gan tās nav ražīguma strukturāls faktors.

10.3.

Daudzas dalībvalstis importē enerģiju no kaimiņos esošajām ES dalībvalstīm vai kaimiņvalstīm: piegādes drošību un cenas ietekmē ģeopolitiskā situācija.

10.4.

Naftas barela cena vienmēr ir izteikta dolāros: valūtas kurss, un tātad Eiropas ekonomikas konkurētspēja kopumā, ir faktors, kas ietekmē konkurenci un cenu veidošanu galapatērētājam.

10.5.

Uzņēmumu un mājsaimniecību maksātā enerģijas cena ietekmē globālo pieprasījumu. ES tirdzniecībā preču apmaiņa galvenokārt norit starp dalībvalstīm, un tirgotas tiek pārstrādātas preces, kuras ir īpaši jutīgas pret enerģijas cenu svārstībām.

11.1.1.

Cenas vai izmaksas? Sarunvalodā šos jēdzienus bieži vien jauc vienu ar otru. Komisijas ziņojums [COM(2017) 769] būtu skaidrāks, ja jēdzieni būtu lietoti konsekventi.

11.1.2.

No tiem uzskatāmāk redzama cena. Cena izsaka energoprodukta vai energopakalpojuma vienības maiņas vērtību. Pilnīgi “brīvā” tirgū cena būtu piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvara faktors.

11.1.3.

Attīstītā pasaules tirgū cenu ir tikpat daudz, cik daudz ir tirgu. Turklāt katrā darījumu posmā cenu ietekmē ārēji faktori. Cenu ietekmē arī dalībvalstu iekšpolitikas aspekti, piemēram, nozares struktūra, nodokļi, klimats, mājsaimniecību pirktspēja, uzņēmumu konkurētspēja utt.

11.1.4.

Enerģētikas savienība, ievērojot subsidiaritātes principu, varētu izlīdzināt šos faktorus, kas rada atšķirības un nevienlīdzību eiropiešu vidū.

11.2.1.

Izmaksas atbilst cenai, ko maksā par enerģijas izejvielām, kas nepieciešamas preces ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai un to nodošanai patērētāju rīcībā (“Les prix et les coûts des sources d’énergie” [Energoavotu cenas un izmaksas], Jean-Marie Martin-Amouroux, 20.02.2017.). Atkarībā no izraudzītā patērētās enerģijas ražošanas veida izmaksas var būt ļoti atšķirīgas (SWD(2016) 420 final).

11.2.2.

Runājot par MVU, kas veido 90 % no ES ekonomikas struktūras, pat tad, ja tie nav reģistrēti kā energoietilpīgi uzņēmumi, to iepirktās enerģijas izmaksas un to pārstrādātajos pirmapstrādes produktos ietvertās enerģijas izmaksas var būtiski ietekmēt saražoto preču pašizmaksu un to tirdzniecību.

11.2.3.

Turklāt enerģijas izmaksas nav viegli maināms faktors, tas ir obligāts izdevums; kad enerģijas izmaksas ir būtisks ražošanas izmaksu faktors, tās ietekmē preču pārdošanas cenu, patērētāju pirktspēju un var palēnināt pieprasījuma palielināšanos (attiecībā uz automobiļiem). Uzņēmumi var aizstāt vienu enerģijas avotu ar citu. Ja nafta kļūst pārāk dārga, izmanto gāzi utt.

11.2.4.

Jautājums par enerģijas izmaksām ir saistīts ar Eiropas diplomātiju un Eiropas rūpniecības politikas noteikšanu ne tikai attiecībā uz energoietilpīgu nozaru uzņēmumiem.

12.1.

Izskatāmais dokuments ir daļa no tiesību aktu kopuma “Tīra enerģija visiem Eiropas iedzīvotājiem” (6), kurā Komisija sniedz pārskatu par enerģijas cenām un izmaksām Eiropā. EESK pauž nožēlu, ka tajā nav vairāk uzsvērta enerģētikas pārkārtošanas perspektīva. Diferencētas izmaksas sadalījumā pa dažādiem elektroenerģijas ražošanas avotiem būtu labāk saprotamas. Enerģijas īpatsvars kādā precē ir atkarīgs no visas ražošanas ķēdes un enerģijas izmaksām. Šeit ir runa par uzņēmumu konkurētspēju un līdz ar to – par uzņēmumu spēju radīt ilgtspējīgas darbvietas un aizsargāt vidi.

12.2.

Dažādo ES dokumentu dēļ Eiropas Savienība ir kļuvusi par kopīgu atsauci valstu cīņā pret siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām, energoefektivitātes veicināšanā un atjaunojamo energoresursu plašākā izmantošanā. Tomēr energoresursu “kombinācijas” izvēle ir dalībvalstu ziņā. Starp dalībvalstīm vērojamas atšķirības, piemēram, nodokļu jomā un klimata pārmaiņu apkarošanas politikas jomā. Šāda situācija ir iemesls dempingam, kas apgrūtina Enerģētikas savienības pārvaldību (7).

12.3.

Pieejā, kas balstīta vienīgi uz konkurenci un atbilst 80. gadu sauklim, nav ņemta vērā ne enerģētikas nozares reālā situācija pasaulē, ne arī Savienības jaunās pamatnostādnes: sistēmas centrālais elements ir patērētājs, un mēs vairs nevaram nožēlot “tirgus nepilnības” un daudzos publiskās intervences pasākumus enerģētikas nozares atbalstam, kurus var uzskatīt par subsīdijām, un nozīmīgo nodokļu bāzi valsts ieņēmumos. To var nosaukt par pārdali, kas kompensē enerģijas sociālās izmaksas, kuras daudzi iedzīvotāji vairs nespēj segt.

12.4.

Enerģijas, īpaši elektroenerģijas, cenu kāpums var būt par iemeslu darbvietu pārvietošanai; darba ņēmējiem, uzņēmumiem un ieguldītājiem ir vajadzīga stabila valsts politika.

12.5.

Joprojām vērojama nevienlīdzība starp iedzīvotājiem un starp dalībvalstīm. Nevienlīdzība pastāv arī starp energoietilpīgiem uzņēmumiem un pārējiem uzņēmumiem, kā arī starp privātpersonām un uzņēmumiem. Līdz ar Eiropas tirgus liberalizāciju, kas sagrāva valstu monopolus, lai ieviestu konkurenci, kas nāktu par labu patērētājiem, palielinājās galapatēriņa rēķini par gāzi un elektroenerģiju un tā netraucēja radīt nekonkurējoši oligopolinekonkurējošus oligopolus. Komiteja uzskata, ka “patērētāju” līdztiesība, ko dēvē arī par izlīdzināšanu, varētu kļūt par ES jēdzienu.

12.6.

Viens no Komisija ziņojumiem attiecas uz inovācijas paātrināšanu tīras enerģijas jomā (8), kurā norādīts, ka Eiropas “[e]nergosistēmā ir sasniegts lūzuma punkts” un atjaunojamie energoresursi tajā kļūst arvien konkurētspējīgāki. Eiropadome ir pieņēmusi pasākumus attiecībā uz ekonomikas dekarbonizāciju un enerģijas tirgus integrāciju. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars elektroenerģijas ražošanā pieaug, un energointensitātes līmenis – ar ko mēra enerģijas patēriņu attiecībā pret ekonomikas efektivitāti – pazeminās, īpaši attīstītajās tautsaimniecībās.

12.7.

Izskatāmajā paziņojumā izklāstīts tiesību aktu kopums, kura pamatā ir trīs galvenie mērķi:

12.8.

Savienībai būtu radikāli jāmaina pieeja jautājumiem, kas saistīti ar cenām un izmaksām, un jāņem vērā neaizsargātu patērētāju grupas un jānorāda, cik lielā mērā valsts politikā ir jāfinansē atjaunojamā enerģija, lai neradītu mājsaimniecībām pārāk smagu nodokļu slogu. Komisija norāda uz intuitīvāku, patērētājam tuvāku reģionālo pieeju, lai virzītos uz vienoto tirgu.

12.9.

Komisija uzsver, ka enerģētiskās nabadzības novēršanai ir vajadzīgi uz neaizsargātiem patērētājiem orientēti sociālie pasākumi. Tas ir labi, taču šos pasākumus finansē ne jau ar enerģētikas nozaru lielo uzņēmumu peļņu, bet gan ar iedzīvotāju maksātajiem nodokļiem un dalībvalstu budžeta līdzekļiem.

12.10.

Komiteja norāda, ka ziņojumā ietverta plaša informācija, kas iegūta no daudziem dalībniekiem, taču pauž nožēlu, ka šāda cenu un izmaksu pārredzamība nenonāk līdz mājsaimniecībām: atjaunojamo energoresursu gadījumā tīkla izmaksas var palielināt cenu par 50 % (Stratēģiskās analīzes centra (Centre d’analyse stratégique) ziņojums, 2012. gads, Francija). Lai patērētāji varētu izdarīt izvēli un pieņemt lēmumu, ir vajadzīgi pilnvērtīgi statistikas dati, kuru vākšana ierosināta Komisijas priekšlikumā regulai (sk. 1. zemsvītras piezīmi). Informācijā būtu jāietver arī videi radītā kaitējuma izmaksas, un tai jābūt viegli pieejamai visiem tiem, kuriem šie pasākumi paredzēti un kuri vēlas saprast, kā un kāpēc viņi saņem enerģiju un maksā par to.