PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.           PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

Šengenas starpvaldību sadarbības ietvaros tika ieviesti sīki izstrādāti noteikumi par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus sešu mēnešu laikposmā (tā dēvētās īstermiņa uzturēšanās)[1]. Tas tika veikts, lai nodrošinātu Šengenas zonas drošību[2] un sniegtu brīvību brīvi pārvietoties šajā zonā, tostarp trešo valstu valstspiederīgajiem. Šie noteikumi tika izstrādāti detalizētāk un konsolidēti Eiropas Savienības sistēmā pēc Amsterdamas līguma spēkā stāšanās. Šā priekšlikuma nolūkā spēkā esošo tiesību aktu galvenie elementi ir šādi.

– Regulā (EK) Nr. 562/2006 (Šengenas Robežu kodekss) un tās turpmākajos grozījumos[3] cita starpā ir paredzēti nosacījumi trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanai īstermiņa uzturēšanās nolūkā.

– Regulā (EK) Nr. 539/2001 (Vīzu regula) un tās turpmākajos grozījumos[4] ietverts to trešo valstu saraksts, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu saraksts, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas.

– Regulā (EK) Nr. 810/2009 (Vīzu kodekss) un tās turpmākajos grozījumos[5] ir noteiktas saskaņotas procedūras un nosacījumi īstermiņa vīzu pieteikumu apstrādei un izsniegšanai.

– Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (ŠK)[6], un tās grozījumos noteikts princips par īstermiņa vīzu savstarpēju atzīšanu. Tajā arī noteikts, ka trešo valstu valstspiederīgajiem ir tiesības uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, brīvi pārvietoties, ja attiecīgajiem valstspiederīgajiem ir derīga uzturēšanās atļauja vai derīga ilgtermiņa vīza, ko izdevusi kāda no dalībvalstīm[7].

Protams, trešo valstu valstspiederīgajiem ir iespējams Šengenas zonā uzturēties ilgāk par trim mēnešiem vai 90 dienām, bet tas nebūtu jādara, pamatojoties uz esošajiem noteikumiem par īstermiņa uzturēšanos. Šim nolūkam būtu nepieciešams apmesties uz dzīvi kādā no dalībvalstīm, tādējādi trešo valstu valstspiederīgajiem vajadzētu pieteikties uzturēšanās atļaujai vai ilgtermiņa vīzai attiecīgajā dalībvalstī. Šādas atļaujas ir uz mērķi balstītas – tās izsniedz darba, uzņēmējdarbības, studiju, ģimenes atkalapvienošanās u.c. mērķiem, bet principā ne tūrisma mērķiem. Nav vispārīgu, horizontālu ES līmeņa noteikumu, ar ko paredz nosacījumus uzturēšanās atļauju vai ilgtermiņa vīzu izsniegšanai, bet ir nozaru direktīvas, kas attiecas uz konkrētām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām, piemēram, darbiniekiem vai studentiem. Tomēr šajās direktīvās nav paredzēta pilnīga saskaņošana, un dalībvalstīm ir rīcības brīvība savos tiesību aktos noteikt izņēmumus un atkāpes, kā arī precizēt konkrētus noteikumus.

Šengenas acquis ietvertais 90/180 dienu ierobežojums nav unikāls tiesību normās, kas attiecas uz ārvalstniekiem. Valstu tiesību aktos, kas attiecas uz ārvalstniekiem, parasti tiek nošķirta īstermiņa uzturēšanās (viens, trīs, seši mēneši) – “apmeklētāji” –, jo īpaši tūrisma nolūkos un ar mazāk striktiem nosacījumiem, un trešo valstu valstspiederīgo uzņemšana ilgākam laikposmam – tām personām, kas vēlas strādāt, studēt, utt., un kurām piemēro stingrākus nosacījumus. Tomēr neatkarīgi no šķirtnes starp īstermiņa apmeklējumiem un dzīvošanu un nosacījumiem, kas ārvalstniekiem jāizpilda, valstu tiesību aktos paredzētas atbilstošas atļaujas, lai personas varētu ieceļot, uzturēties un dzīvot dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi no plānotā uzturēšanās ilguma (vīzas ar dažādiem derīguma termiņiem, vīzu pagarinājumi, pagaidu uzturēšanās atļaujas, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, utt.)

Pašreizējā Šengenas un ES migrācijas acquis, salīdzinot ar valstu tiesību aktiem, tomēr nav paredzēta sistēma, ko piemērotu visa veida paredzamajiem uzturēšanās gadījumiem. Iepriekšminēto juridisko un politisko iemeslu dēļ Šengenas acquis attiecas uz īstermiņa uzturēšanos visu dalībvalstu teritorijā, bet ES tiesiskie instrumenti, kas izstrādāti imigrācijas/uzņemšanas politikas jomā, izveido ietvaru valstu tiesību aktiem, kas piemērojami trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai uz laikposmu, kas ir ilgāks par trim mēnešiem, attiecīgo valstu pašu teritorijā.

Šengenas zona ir paplašinājusies līdz 26 valstīm, un daudziem trešo valstu valstspiederīgajiem, piemēram, tūristiem, izpildītājmākslas nozares pārstāvjiem, pētniekiem, studentiem u.c., ir leģitīmi iemesli ceļošanai šajā zonā ilgāk nekā 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, bet tas nenozīmē, ka viņi ir uzskatāmi par imigrantiem. Šīs personas nevēlas un/vai viņām nav nepieciešams uzturēties kādā konkrētā dalībvalstī ilgāk par trim mēnešiem. Tomēr Šengenas vīzas vai citas atļaujas, uz kā pamata uzturēšanās Šengenas zonā tiktu atļauta ilgāk par trim mēnešiem vai 90 dienām, nepastāv.

Komisija jau gadiem no trešo valstu valstspiederīgajiem – gan tiem, kuriem ir nepieciešamas vīzas, gan tiem, kuriem tās nav vajadzīgas – saņem daudz sūdzību un lūgumu atrast risinājumu šai problēmai. 90 dienu/180 dienu ierobežojums varētu būt bijis atbilstīgs Šengenas sadarbības piecu dibinātāju valstu teritorijas lielumam. Tomēr tagad, kad Šengenas zonu veido 26 dalībvalstis, minētais ierobežojums rada ievērojamus šķēršļus daudziem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir leģitīmas intereses ceļošanai dalībvalstīs. Šā iemesla dēļ dalībvalstīm iet secen arī ekonomiskas iespējas.

Galvenā sūdzība, ko pauž ceļotāji, kas ziņo par problēmām, ir tāda, ka viņi plāno apceļot Eiropu/dalībvalstis. Viņi vēlas palikt Šengenas zonā ilgāk par 90 dienām (jebkurā 180 dienu laikposmā). Tātad, ja šīs personas ir trešo valstu valstspiederīgie, kam nepieciešamas vīzas, viņi nevar pieteikties uz īstermiņa “Šengenas” vīzu, jo šīs vīzas tiek izsniegtas ceļojumiem, kas nepārsniedz 90 secīgas dienas. Arī tie trešo valstu valstspiederīgie, kam vīzas nav nepieciešamas, parasti nedrīkst uzturēties ilgāk par 90 dienām. Bet neviena no abām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām neplāno uzturēties ilgāk par 90 dienām kādā konkrētā dalībvalstī, tāpēc viņi nevar pieprasīt attiecīgās valsts ilgtermiņa vīzu[8] vai uzturēšanās atļauju.

Šī tiesību normu nepilnība starp Šengenas acquis un ES un valstu imigrācijas noteikumiem nozīmē, ka minētajiem ceļotājiem viņu pēdējā secīgo 90 dienu uzturēšanās dienā būtu jāatstāj Šengenas zona un jānogaida 90 dienas ārpus dalībvalstu teritorijas, pirms viņi varētu atkal likumīgi atgriezties. Šo situāciju nevar pamatot ar dalībvalstu drošības apsvērumiem, un tā nekalpo dalībvalstu ekonomiskām, kultūras un izglītības interesēm.

Izpildītājmākslas nozares interešu grupas un apvienības uzsver, ka viņiem bieži vien ir problēmas, organizējot turnejas Eiropā 90 dienu/180 dienu uzturēšanās ierobežojuma dēļ. Ceļojošas trupas parasti neizpilda dzīvesvietas prasības, kas ļautu māksliniekiem, darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem iegūt ilgtermiņa vīzas vai uzturēšanās atļaujas. Tā kā šādu trupu darbinieki parasti ir ļoti specializējušies un apmācīti, parasti nav iespējams viņus aizvietot, vai arī aizvietošana būtu dārga vai ļoti traucējoša. Saskaņā ar Eiropas Cirku asociācijas (ECA) sniegtajiem piemēriem uzstāšanās reizē (tas ir, katrā pilsētā, kurā uzstājas labi pazīstama grupa) zaudētie ieņēmumi bija apmēram EUR 380 000 vienā gadījumā un EUR 920 000 citā gadījumā (vietējā nodarbinātība tehniskajiem darbiniekiem, uzkodu kiosku un uzkopšanas darbiniekiem, vietas noma, nodokļi un nodevas, vietējie piegādātāji, drukas pakalpojumi, reklāma, pakalpojumi, viesnīcas un restorāni, vietējie transporta pakalpojumi, katrā pilsētā samaksātās darba algas). ECA ziņoja arī par gadījumiem, kad trupai bija jāaizvieto/jārotē sastāvs un pavadošais personāls, lai ievērotu uzturēšanās ierobežojumu. Vienā gadījumā 36 darbinieku aizvietošana trupai izmaksāja apmēram EUR 110 000. Kā apgalvo Eiropas Izpildītājmākslas nozares darba devēju asociāciju līga (Pearle*) tas, ka nepastāv alternatīva atļauju sistēma, ES katru gadu izmaksā no EUR 500 miljoniem līdz 1 miljardam, kas ir ievērojama summa pašreizējā finanšu un ekonomikas situācijā.

Ceļojumu aģentūras, kā arī virkne Komisijai adresētu jautājumu liecina, ka aizvien vairāk individuālo ceļotāju (studenti, pētnieki, mākslinieki un kultūras jomas profesionāļi, pensionāri, uzņēmēji, pakalpojumu sniedzēji u.c.) izrāda lielu interesi par to, lai varētu brīvi pārvietoties Šengenas zonā ilgāk nekā 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā.

Turklāt ir daudz trešo valstu valstspiederīgo, kas jau dzīvo Šengenas zonā, pamatojoties uz dalībvalsts izsniegtu ilgtermiņa vīzu vai uzturēšanās atļauju, un šīm personām ir nepieciešamība vai vēlme ceļot uz citām dalībvalstīm viņu uzturēšanās laikā vai pēc tam. Piemēram, trešo valstu valstspiederīgie studenti var vēlēties apceļot Šengenas zonu pēc studiju beigšanas, piemēram, 6 mēnešus, pirms viņi atgriežas mājās. Saskaņā ar ŠK 21. pantu, šādām personām principā ir tiesības brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā, pamatojoties uz derīgu ilgtermiņa vīzu vai uzturēšanās atļauju, bet 90 dienu/180 dienu ierobežojums attiecas arī uz šīm personām.

Vispārīgais noteikums lielajam vairumam ceļotāju problēmas nerada, un šo noteikumu vajadzētu paturēt. Bet jau 2001. gadā Komisija atzina, ka šo noteikumu nepieciešams papildināt, ieviešot atļauju tādam uzturēšanās ilgumam Šengenas zonā, kas pārsniedz trīs mēnešus. Komisija iesniedza priekšlikumu Padomes direktīvai par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem trešo valstu valstspiederīgajiem būtu tiesības ceļot dalībvalstu teritorijā laikposmus, kas nepārsniedz trīs mēnešus, ieviešot īpašu ceļošanas atļauju un paredzot nosacījumus attiecībā uz ieceļošanu un pārvietošanos laikposmiem, kas nepārsniedz sešus mēnešus[9].

Komisija ierosināja ieviest īpašu ceļošanas atļauju trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri plāno ceļot dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 6 mēnešus jebkurā 12 mēnešu laikposmā. Šī atļauja būtu devusi tiesības uzturēties Šengenas zonā secīgi 6 mēnešus, bet atļaujas saņēmēji vienā konkrētā dalībvalstī neuzturētos ilgāk par trim mēnešiem. Šo priekšlikumu, kas attiecās arī uz vairākiem citiem jautājumiem, piemēram, izraidīšanu, Komisija 2006. gada martā oficiāli atsauca. Tobrīd dalībvalstīm galvenās raizes sagādāja juridiskais pamatojums un prognozējamā birokrātija saistībā ar plānoto atļauju. Dažas no dalībvalstīm nepiekrita plānam ieviest atļauju trešo valstu valstspiederīgajiem, kam nepieciešama īstermiņa uzturēšanās vīza, jo šīs valstis uzskatīja, ka atļauja varētu ietekmēt īstermiņa vīzu režīma viengabalainību.

Iepriekšminētā juridiskā nepilnība liek dalībvalstīm pielāgot noteikumus un izmantot tiesiskos instrumentus, kas nav paredzēti, lai pagarinātu likumīgu uzturēšanos Šengenas zonā, – piemērojot ŠK 20. panta 2. punktu[10] vai izsniedzot vīzas ar ierobežotu teritoriālo derīgumu saskaņā ar Vīzu kodeksa 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu[11]. Minētā prakse ir sīki aprakstīta ietekmes novērtējuma 7. pielikumā[12], kas pievienots vienlaikus iesniegtajam priekšlikumam Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Savienības Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss)(pārstrādāta redakcija)[13].

Tāpēc ir vēlams ieviest jauna veida vīzu trešo valstu valstspiederīgajiem – gan tiem, kuriem vīza nav nepieciešama, gan tiem, kuriem tā ir vajadzīga –, kuriem ir likumīga interese apceļot Šengenas zonu ilgāk nekā 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā.

Šā priekšlikuma mērķis ir novērst tiesību aktu nepilnību starp Šengenas acquis par īstermiņa uzturēšanos un ES/valstu tiesību aktiem par dzīvesvietu konkrētā dalībvalstī,

– izveidojot jauna veida vīzu (“apceļošanas vīza”) tiem plānotās uzturēšanās gadījumiem divās vai vairākās dalībvalstīs, kas ilgs vairāk nekā 90 dienas, bet ne vairāk kā 1 gadu (ar iespēju pagarināt vīzu uz laiku, kas nepārsniedz 2 gadus), ar nosacījumu, ka pieteicējs neplāno uzturēties vienā un tajā pašā dalībvalstī ilgāk nekā 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, un

– nosakot pieteikuma procedūras un apceļošanas vīzu izsniegšanas nosacījumus.

Priekšlikumā netiek reglamentēti ne nosacījumi un procedūras trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai tādam uzturēšanās ilgumam vienā dalībvalstī, kas pārsniedz trīs mēnešus, ne arī nosacījumi un procedūras darba atļauju vai līdzvērtīgu atļauju (t.i., piekļuvei darba tirgum) izsniegšanai.

Lai gan priekšlikumā paredzēts, ka jaunā veida vīzas apstrādei būtu piemērojami daudzi Vīzu kodeksa noteikumi, ir pamatoti iesniegt atsevišķu priekšlikumu, nevis iestrādāt noteikumus Vīzu kodeksa grozījumu priekšlikumā, jo Vīzu kodeksa grozījumu priekšlikuma tvērums ir noteikumi un procedūras vīzu izsniegšanai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam vīzas nepieciešamas (sal. ar Regulas (EK) Nr. 539/2001 I pielikumu).

2.           APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

· Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Apraksts par apspriešanos ar ieinteresētajām pusēm ir ietverts 1. daļā minētajā ietekmes novērtējumā. Kopumā ņemot, interešu grupas – jo īpaši mākslinieku apvienības – apstiprina, ka esošā tiesiskā regulējuma nepilnība nopietni kavē mobilitāti – gan profesionālo, gan izklaides –, un pozitīvi vērtē jauna veida vīzas ieviešanu. Lielākā daļa dalībvalstu tomēr šķiet skeptiski noskaņotas attiecībā uz nepieciešamību rīkoties, ņemot vērā to, ka šī rīcība ietekmētu ierobežotu pieteicēju grupu. Dažas no dalībvalstīm izteica bažas par juridisko pamatojumu (sal. ar 3. daļu).

· Ietekmes novērtējums

Ietekmes novērtējums par tādas atļaujas ieviešanu, kuras rezultātā trešo valstu valstspiederīgie Šengenas zonā var uzturēties ilgāk nekā 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ir iekļauts ietekmes novērtējumā, kas pievienots priekšlikumam par Vīzu kodeksa grozījumiem.

Ietekmes novērtējumā tika apsvērti divi regulējuma varianti.

Vienā no variantiem tika paredzēta jauna veida atļauja attiecībā uz plānotu uzturēšanos Šengenas zonā, kas ilgtu vairāk nekā 90 dienas, bet ne vairāk kā 360 dienas, un šī atļauja būtu piemērojama tikai ierobežotai trešo valstu valstspiederīgo grupai: māksliniekiem (vai sportistiem), kultūras nozares profesionāļiem un viņus pavadošajiem darbiniekiem, ko nodarbina uzticami un pazīstami izpildītājmākslas uzņēmumi vai organizācijas, un tuvākajiem ģimenes locekļiem, kas ceļo kopā ar iepriekšminētajām personām. Labuma guvēju loka ierobežošana, to attiecinot uz šo grupu, tika balstīta uz to, ka minētās personas šķiet trešo valstu valstspiederīgo galvenā grupa, kuru ietekmē šābrīža regulējuma nepilnība.

Citā politikas variantā tika paredzētas līdzīgas atļaujas ne tikai minētajai īpašajai trešo valstu valstspiederīgo kategorijai, bet visiem trešo valstu valstspiederīgajiem (tas ir, individuāliem ceļotājiem, piemēram, tūristiem, pētniekiem, studentiem, uzņēmējiem). Tā kā problēmas pamatā ir tiesību aktu nepilnība starp Šengenas acquis par īstermiņa uzturēšanos Šengenas zonā un tiesību aktiem par trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu dalībvalsts teritorijā uzturēšanās ilgumam, kas pārsniedz 90 dienas, nereglamentējošs politikas variants netika izstrādāts.

Ietekmes novērtējumā tika demonstrēts[14], ka tādas atļaujas neesība, uz kuras pamata ceļotāji Šengenas zonā varētu uzturēties ilgāk nekā 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, Eiropas Savienībai rada ievērojamus ekonomiskus zaudējumus. Saskaņā ar ietekmes novērtējuma pamatā esošo pētījumu to personu skaits, kas potenciāli gūtu labumu no jaunās atļaujas, ir samērā ierobežots. Pirmā varianta īstenošana varētu attiekties uz aptuveni 60 000 pieteicēju, bet otrā varianta īstenošana potenciālo pieteicēju skaitu varētu dubultot. Šie skaitļi ir diezgan mazi, ņemot vērā to, ka 2012. gadā bija vairāk nekā 15 miljoni Šengenas vīzas pieteikumu un pieteicēju skaits pastāvīgi pieaug.

Tomēr šie ceļotāji tiek uzskatīti par tiem, kas tērē daudz, un tāpēc ir iespējams, ka viņi radītu ievērojamus ieņēmumus un veicinātu ES ekonomisko aktivitāti, jo īpaši tad, ja viņi Šengenas zonā uzturētos ilgāk. Pirmais variants katru gadu varētu radīt aptuveni EUR 500 miljonu papildu ieņēmumus Šengenas zonai. Otra varianta ekonomiskā ietekme tiek lēsta EUR 1 miljarda apmērā. Abos variantos ekonomisko ieguvumu radītu “jaunie” ceļotāji, kurus piesaistītu jauna iespēja uzturēties Šengenas zonā ilgāk, neizmantojot neērtas alternatīvas, kas ir bīstami tuvu nelikumībām, piemēram, iegūstot vīzas ar ierobežotu teritoriālo derīgumu.

Ietekmes novērtējumā arī tika norādīts, ka administratīvās izmaksas jaunā veida atļauju apstrādei nebūtu ievērojamas, ņemot vērā ierobežoto gaidāmo pieteikumu skaitu un maksājamo nodevu. Šobrīd trešo valstu valstspiederīgajiem, iesniedzot jaunu vīzu pieteikumus vai esošu vīzu pagarinājuma pieteikumus, jau ir jārēķinās ar izmaksām. Attiecībā uz otro variantu ietekmes novērtējumā tika norādīts uz konkrētu risku – daži no jaunās atļaujas turētājiem varētu mēģināt meklēt darbu melnajā tirgū.

3.           PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

· Sīkāks priekšlikuma izskaidrojums

Šā priekšlikuma mērķis ir novērst tiesību aktu nepilnību. Tāpēc priekšlikuma 1. pantā tiek ieviesta jauna veida vīza, dēvēta par “apceļošanas vīzu” (T-veida vīza). Šajā pantā ir paskaidrots arī tas, ka regula neietekmē uzņemšanas/imigrācijas acquis. Tas nozīmē, piemēram, ka regula neietekmē dalībvalstu tiesību aktus par sekām, kādas rodas, trešo valstu valstspiederīgajiem nedzīvojot attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar viņu uzturēšanās atļauju, kamēr viņi ceļo citās dalībvalstīs uz apceļošanas vīzas pamata. Regula neattiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas izmanto mobilitāti (ES iekšienē) saskaņā ar ES noteikumiem.

2. pantā noteikts pamatprincips ar savstarpējām atsaucēm uz noteikumiem Vīzu kodeksā un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulā (EK) Nr. 767/2008 par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un datu apmaiņu starp dalībvalstīm saistībā ar īstermiņa vīzām (VIS regula)[15]. Apceļošanas vīza daudzos veidos ir diezgan atšķirīga no īstermiņa vīzas, kā tā definēta Vīzu kodeksa 2. pantā. Tomēr tā ir ļoti līdzīga vienotai vīzai, jo principā tā ir derīga visā dalībvalstu teritorijā. Jaunā veida vīzas tiek ieviestas, pamatojoties uz īstermiņa vīzu un atļauju juridisko pamatojumu, tas ir, LESD 77. pantu. Tāpēc principā ir pamatoti apceļošanas vīzai piemērot Vīzu kodeksa attiecīgos noteikumus. Turpmākajos noteikumos (4.–9. pants) tiek precizēts sīkāk, kuri Vīzu kodeksa noteikumi būs piemērojami attiecībā uz apceļošanas vīzu izsniegšanas nosacījumiem un procedūrām, un tiek noteiktas atkāpes no šiem noteikumiem, kā arī šo noteikumu papildinājumi, ņemot vērā jaunā veida vīzu specifiskumu. Tādēļ turpmākie panti līdzinās Vīzu kodeksa struktūrai, ņemot nodaļu pēc nodaļas, un apstiprinot, vai katrs atsevišķais noteikums ir piemērojams un vai ir kādi papildinājumi vai atkāpes. Tā kā Komisija vienlaikus ierosina Vīzu kodeksa pārstrādāto redakciju[16], šajā priekšlikumā būs ietvertas atsauces uz regulas ierosinātās pārstrādātās redakcijas noteikumiem, nevis uz esošās regulas noteikumiem[17]. VIS regula ar grozījumiem, kas ietverti šajā priekšlikumā, pilnībā būs piemērojama apceļošanas vīzai bez atkāpju un papildinājumu vajadzības.

3. pantā ir paredzēts, ka konkrētas Vīzu kodeksā ietvertas definīcijas (piemēram, “trešās valsts valstspiederīgais”, “vīzas uzlīme”, “pieteikums”, “konsulāts”) ir piemērojamas arī šim priekšlikumam. Turklāt tajā tiek definēta “apceļošanas vīza” kā kādas dalībvalsts izsniegta atļauja plānoti uzturēties divās vai vairāk dalībvalstīs uz laiku, kas pārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ar nosacījumu, ka pieteicējs neplāno uzturēties vienā un tajā pašā dalībvalstī ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā[18]. Ar šo pēdējo ierobežojumu tiek izslēgti pieteikumi uzturēties vienā dalībvalstī ilgāk par trim mēnešiem.

4. pantā noteikti tie Vīzu kodeksa noteikumi par iestādēm, kas piedalās ar pieteikumiem saistītās procedūrās, kuri būtu jāpiemēro apceļošanas vīzai. Ir izslēgta iespēja iesniegt pieteikumus apceļošanas vīzai pie ārējām robežām, jo, atļaujot uzturēties Šengenas zonā uz laiku līdz, iespējams, diviem gadiem, nepieciešama rūpīga pārbaude, ko nav iespējams veikt pie ārējām robežām. Šajā pantā ir arī atkāpe no Vīzu kodeksa 5. panta, norādot, ka dalībvalsts, kas ir kompetenta izskatīt pieteikumu un pieņemt par to lēmumu, ir tā dalībvalsts, kuras ārējo robežu pieteikuma iesniedzējs ir plānojis šķērsot, lai ieceļotu dalībvalstu teritorijā. To var pamatot tādējādi, ka daudziem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas vēlas apceļot Šengenas zonu ilgāk nekā 90 dienas, pašreizējā Vīzu kodeksa noteikumi (galvenais apmeklējuma mērķis, ja ņem vērā uzturēšanās ilgumu vai nolūku) nebūtu piemērojami. Apmeklējuma mērķis principā ir vienāds visās dalībvalstīs (piemēram, uzstāšanās vai tūrisms), bet daudzos gadījumos pieteikuma iesniedzēji iepriekš var nezināt, cik ilgi viņi uzturēsies dažādās dalībvalstīs. Visbeidzot, 4. pantā atsevišķām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām ir ļauts iesniegt pieteikumu apceļošanas vīzai tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņi likumīgi atrodas. Tas ir pamatoti, jo daudziem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas uzturas dalībvalstu teritorijā, kā arī tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem nav nepieciešama vīza, lai uzturētos uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas (īstermiņa uzturēšanās), ir pietiekami finanšu līdzekļi un likumīga interese ceļot citās dalībvalstīs ilgāk nekā 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, vienlaikus dzīvojot/uzturoties konkrētā dalībvalstī (vai tūlīt pēc šādas uzturēšanās). Ne Savienības drošības, ne ekonomiskajās interesēs nav pieprasīt, lai šādas personas atstātu Šengenas zonu un pieteiktos apceļošanas vīzai viņu izcelsmes valstī.

5. pantā noteikti tie Vīzu kodeksa noteikumi, kas ir piemērojami apceļošanas vīzas pieteikuma iesniegšanai, kā arī papildu noteikumi un izņēmumi. Tajā ir prasība pieteikuma iesniedzējam iesniegt derīgu ceļošanas dokumentu, ko atzīst dalībvalsts, kas ir kompetenta izskatīt pieteikumu un pieņemt lēmumu par to, kā arī vēl vismaz viena no tām dalībvalstīm, kuras tiks apmeklētas. Papildu nosacījums pieteikuma iesniedzējiem ir iesniegt piemērotus pierādījumus, ka viņi plāno uzturēties vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijā ilgāk nekā 90 dienas kopumā, nevienas attiecīgās dalībvalsts teritorijā neuzturoties ilgāk par 90 dienām jebkuru 180 dienu laikposmā. Šajā pantā nav atkāpes no Vīzu kodeksa attiecībā uz vīzu nodevu, kas tādējādi būs EUR 60 (tas ir, standarta vīzas nodeva īstermiņa vīzas pieteikumiem). Tas ir pamatoti, jo konsulātu uzdevumi neatkarīgi no tā, vai tie apstrādā īstermiņa vai apceļošanas vīzu pieteikumus, pamatā ir vienādi. Būtu jāpiemēro arī Vīzu kodeksa noteikumi par atbrīvojumu no vīzas nodevas vai tās samazinājumu. Līdzīgi piemēro Vīzu kodeksa noteikumus par pakalpojuma maksu, ko var pieprasīt ārpakalpojumu sniedzēji un kas nedrīkst pārsniegt pusi no EUR 60 vīzas nodevas.

Vēl viens svarīgs kritērijs, kas ir noteikts šajā pantā ir tāds, ka pieteikuma iesniedzējiem būs jāpierāda pietiekami līdzekļi iztikai un stabila ekonomiskā situācija, iesniedzot algas aprēķinus vai bankas kontu izrakstus par pēdējiem 12 mēnešiem pirms pieteikuma iesniegšanas un/vai apliecinošus dokumentus, kas pierāda, ka viņi savas uzturēšanās laikā likumīgi iegūs pietiekamus finanšu līdzekļus (piemēram, pierādījumi par tiesībām uz pensiju). Saskaņā ar šo pantu pieteikuma iesniedzēji, kuriem būs apceļošanas vīza, tajā dalībvalstī, kurā viņi likumīgi atrodas, drīkstēs pieteikties darba atļaujai, kas nepieciešama attiecīgajā dalībvalstī. Šis noteikums netraucē citu noteikumu piemērošanu saistībā ar piekļuvi darba tirgum, un tas neregulē, vai darba atļauja ir nepieciešama; tas arī neietekmē darba atļaujas izsniegšanas nosacījumus. Ar šo normu tiek reglamentēta tikai pieteikuma iesniegšanas vieta, ciktāl trešo valstu valstspiederīgie drīkstētu pieteikties darba atļaujai, neatstājot Šengenas zonu. Šajā pantā paredzēti konkrēti procesuāli atvieglojumi (piemēram, iespējams atbrīvojums no konkrētu apliecinošu dokumentu iesniegšanas) atsevišķām pieteikumu iesniedzēju kategorijām, kas strādā vai ir uzaicināti strādāt uzticamos un pazīstamos uzņēmumos, organizācijās vai iestādēs, jo īpaši vadības līmenī vai pētnieka, mākslinieka, kultūras jomas profesionāļa statusā u.c. Ieinteresētās puses pareizi apgalvo, ka attiecībā uz šīm personu kategorijām procedūra būtu jākoncentrē ne tikai uz individuālo pieteikuma iesniedzēju, bet arī uz nosūtošā/uzņemošā/uzaicinošā uzņēmuma/organizācijas/iestādes uzticamo statusu.

Papildus atsaucei uz tiem Vīzu kodeksa vispārīgajiem noteikumiem par pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu, kuri ir piemērojami apceļošanas vīzām, 6. panta galvenais noteikums ir tāds, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš pieteikuma iesniedzēja finanšu statusam – pietiekamiem finanšu līdzekļiem iztikai visam plānotās uzturēšanās ilgumam, ieskaitot pietiekamus līdzekļus, lai samaksātu par izmitināšanu. Šajā pantā ir arī noteikts vispārīgs 20 kalendāro dienu termiņš lēmuma pieņemšanai par pieteikumu. Tas ir vairāk nekā pašreizējais īstermiņa vīzu pieteikumu apstrādes laiks, un tas ir pamatots ar nepieciešamību rūpīgi pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja finanšu stāvokli.

Tā kā ir nepieciešams precizēt mijiedarbību starp uzturēšanos, kas pamatota ar esošām īstermiņa vīzām, ilgtermiņa vīzām un uzturēšanās atļaujām, un uzturēšanos, kas pamatota ar apceļošanas vīzām, lai jaunā veida vīzas iestrādātu sistēmā, 6. pantā ir atļauts uzturēšanos, pamatojoties uz apceļošanas vīzām, kombinēt ar iepriekšējām un turpmākām bezvīzu uzturēšanos, īstermiņa vīzām, ilgtermiņa vīzām vai uzturēšanās atļaujām. Līdzīgi noteikumi tiks ieviesti Vīzu kodeksā un Šengenas Robežu kodeksā.

7. pantā ir noteikumi par apceļošanas vīzas izsniegšanu, kur būtu jāpiemēro arī konkrēti Vīzu kodeksa noteikumi. Šajā pantā noteikts, ka ar apceļošanas vīzu vienmēr ir jāatļauj vairākkārtēja ieceļošana. Attiecībā uz atļautās uzturēšanās ilgumu – skatot kopā ar 8.pantu – priekšlikumā paredzēta iespēja uzturēties Šengenas zonā līdz laikam, kas nepārsniedz divus secīgus gadus, visiem tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri var pierādīt, ka viņi atbilst nosacījumiem saistībā ar tik ilgu laikposmu. Izvērtējot pieteikumu, jo īpaši, nosakot atļautās uzturēšanās ilgumu, konsulātiem būtu jāņem vērā visi attiecīgie faktori, piemēram, tas, ka pilsoņi no tām trešām valstīm, kuru valstspiederīgajiem īstermiņa uzturēšanās gadījumos parasti netiek prasīta vīza, nerada nelikumīgas migrācijas problēmas vai drošības apdraudējumu. Vīzas derīguma termiņam būtu jāatbilst atļautās uzturēšanās ilgumam. Pamatojoties uz vīzas būtību, šajā pantā izslēgta iespēja izsniegt apceļošanas vīzu ar derīgumu, kas ierobežots vienas dalībvalsts teritorijā. Apceļošanas vīza pēc definīcijas ir tāda, kam jāļauj pieteikuma iesniedzējiem brīvi pārvietoties vairākās dalībvalstīs.

Apceļošanas vīza ir vienotas formas vīza (vīzas uzlīme), kā definēts Regulā (EK) Nr. 1683/95, un tajā ir burts “T” kā norāde par vīzas veidu. LESD 77. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir atsauce gan uz “vīzām”, gan “īstermiņa uzturēšanās atļaujām”. Ņemot vērā, ka uzturēšanās atļaujas saskaņā ar 2002. gada 13. jūnija Regulu (EK) Nr. 1030/2002[19] tiek izsniegtas (plastikāta) kartes formā, un paturot prātā, ka vairums dalībvalstu konsulātu nav aprīkoti, lai varētu izsniegt atļaujas karšu formā, prasība izsniegt jaunās atļaujas karšu formā dalībvalstīm radītu pārmērīgu slogu.

8. pants attiecas uz izsniegtas vīzas grozījumiem, tas ir, pagarināšanu, anulēšanu un atcelšanu. Tajā ir paredzēta iespēja pagarināt atļauto uzturēšanās ilgumu uz laiku, kas nepārsniedz 2 gadus. Atšķirībā no noteikumiem par īstermiņa vīzas pagarināšanu, pieteikuma iesniedzējiem nebūs jāpamato “ārkārtas” apstākļi. Daudziem šā veida vīzas pieprasītājiem (jo īpaši izpildītājmākslas nozares pārstāvjiem) bieži vien nepieciešams palikt Šengenas zonā ilgu laiku, neapmetoties uz dzīvi nevienā no dalībvalstīm. Lai pieteiktos apceļošanas vīzas pagarinājumam, pieteikuma iesniedzējiem būs jāpierāda, ka viņi vēl aizvien atbilst ieceļošanas un vīzas izsniegšanas nosacījumiem un ka turpmākā uzturēšanās atbildīs prasībai neuzturēties vienā konkrētā dalībvalstī ilgāk par 90 dienā jebkurā 180 dienu laikposmā.

9. pantā precizēta Vīzu kodeksa sadaļa “Administratīvā vadība un organizācija”, kas būs piemērojama arī apceļošanas vīzu izsniegšanas nolūkam. Šengenas vietējās sadarbības ietvaros konsulātiem būtu jāapmainās ar statistikas datiem un citu informāciju par apceļošanas vīzām.

10.–16. pants ir tā dēvētie nobeiguma un/vai darbības noteikumi, kuri citu starpā sniedz operatīvas norādes attiecībā uz apceļošanas vīzu pieteikumu apstrādi (tajos tiks sniegti precizējumi attiecībā uz saikni starp Vīzu kodeksa noteikumiem un šajā priekšlikumā ietvertajiem noteikumiem), pārraudzību, stāšanos spēkā u.c. Galvenais Šengenas Robežu kodeksa un VIS regulas grozījumu mērķis ir iekļaut apceļošanas vīzu Šengenas acquis.

Pirmām kārtām un galvenokārt tas nozīmē, ka Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā ietvertie ieceļošanas nosacījumi tiks piemēroti, izsniedzot apceļošanas vīzu, un turklāt ir jānodrošina, ka apceļošanas vīzu pieteikumi/vīzas tiek reģistrētas VIS. Tomēr jānorāda, ka priekšlikums attiecas arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas īstermiņa vīzas prasība (sal. ar Vīzu regulas II pielikumu, un kuru dati tādējādi netiek reģistrēti VIS), jo principā ceļotāji no šīm valstīm nerada dalībvalstīm nelikumīgas migrācijas vai drošības riskus. Tāpēc, paturot prātā proporcionalitātes principu, pirkstu nospiedumu iegūšana no šādu trešo valstu (piemēram, Austrālijas, Kanādas, ASV) valstspiederīgajiem nav pamatota. Šis izņēmums ir paredzēts 5. pantā, un tas ļauj dalībvalstīm pieņemt apceļošanas vīzu pieteikumus no šo trešo valstu pilsoņiem elektroniski vai pasta sūtījumu veidā.

Nepieciešams sīkāk paskaidrot 12. pantu. Ar to daļēji atceļ ŠK 20. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru gadījumos, kad dalībvalsts ir noslēgusi divpusēju vienošanos par vīzu režīma atcelšanu ar tādu trešo valsti, kura ir Vīzu regulas II pielikuma sarakstā (“bezvīzu saraksts”), pirms stājās spēkā ŠK (vai pirms dalībvalsts vēlāk pievienojās Šengenas Nolīgumam), attiecīgā divpusējā nolīguma noteikumi var būt pamatā tam, ka dalībvalsts attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem pagarina bezvīzu uzturēšanos savā teritorijā ilgāk par trim mēnešiem.

Tādējādi, piemēram, Kanādas, Jaunzēlandes vai ASV pilsoņi var uzturēties šajās dalībvalstīs uz laiku, kas paredzēts divpusējā nolīgumā par vīzu atcelšanu, kurš ir spēkā starp dalībvalstīm un šīm trim valstīm (parasti trīs mēneši), papildus vispārīgajam 90 dienu uzturēšanās ilgumam Šengenas zonā. Attiecībā uz šīm valstīm Komisija apzinās, ka pastāv vairāki divpusēji nolīgumi, kas nozīmē, ka šo valstu pilsoņi var likumīgi uzturēties Šengenas zonā faktiski neierobežotu laikposmu, pamatojoties uz īstermiņa vīzu atcelšanu. Piemēram, Jaunzēlandei ir 16 divpusējas vienošanās par vīzu atcelšanu, tādējādi kopā ar 90 dienu uzturēšanās ilgumu, kas pamatots ar Vīzu regulu, tās pilsoņi faktiski var palikt Šengenas zonā 51 mēnesi (trīs mēneši plus 48 mēneši).

Jau 1998. gadā dalībvalstis uzskatīja, ka šāda neierobežota uzturēšanās nav savienojama ar zonas bez robežām būtību. Izpildu komiteja pieņēma lēmumu saskaņot tos nolīgumus, ar ko atceļ prasību par vīzu[20]. Saskaņā ar šo lēmumu dalībvalstīm savos divpusējos nolīgumos bija jāievieš standartklauzulas, ar kurām ierobežo bezvīzu uzturēšanās ilgumu Šengenas zonā (nevis katras attiecīgās dalībvalsts teritorijā) līdz trim mēnešiem sešu mēnešu laikposmā.

Pēc tam, kad pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā Šengenas acquis tika iekļauts Kopienu sistēmā, ŠK 20. panta 2. punkts bija ne vien pretrunā ar bezrobežu zonas būtību, bet tas kļuva nesaderīgs ar Līgumu – Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 62. panta 3. punktā paredzēja “pasākumus, kas paredz nosacījumus, saskaņā ar kādiem trešo valstu pilsoņi var brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā ne ilgāk par trim mēnešiem”. Tāpēc Komisija 2001. gada iniciatīvā par tiesībām ceļot ierosināja atcelt 20. panta 2. punktu.

Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) “īstermiņa uzturēšanās” Šengenas zonā vairs nav ierobežota uz laiku līdz trim mēnešiem – tajā nav precizēts uzturēšanās ilgums. Tomēr 20. panta 2. punkts un divpusēju “uzturēšanās pagarinājumu” esība vēl joprojām nav savietojama ar līguma 77. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu, jo kopējo vīzu politiku nevar balstīt uz pagātnē noslēgtu divpusēju nolīgumu esību. Trešo valstu valstspiederīgo brīvības ceļot apmēram nevajadzētu būt atkarīgam no pagātnē noslēgtu divpusēju nolīgumu skaita un satura. Tie paši noteikumi būtu jāpiemēro tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam vīzas nav nepieciešamas. 20. panta 2. punkta īstenošana rada praktiskas problēmas un tiesisko nedrošību gan iestādēm, gan ceļotājiem, jo īpaši attiecībā uz to, kad ceļotājiem jāatstāj Šengenas zona. Turklāt turpmākajai ieceļošanas/izceļošanas sistēmai nepieciešami skaidri noteikumi, un tehnisku iemeslu dēļ, pārbaudot atļautās uzturēšanās ilgumu, nevar ņemt vērā divpusēju vienošanos par vīzu atcelšanu turpmāku iespējamu piemērošanu. Visbeidzot, viens no mērķiem, kāpēc tiek ieviesta apceļošanas vīza, ir nodrošināt tiesisko regulējumu un atbilstošas atļaujas, ļaujot tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam vīza nav nepieciešama, uzturēties Šengenas zonā ilgāk nekā 90 dienas.

Priekšlikumā paredzēts piecu gadu pārejas laikposms dalībvalstīm, lai tās pakāpeniski izbeigtu divpusējo nolīgumu ietekmi, ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās ilgumu Šengenas zonā. Tam ir nepieciešams laiks, un jāatzīst, ka dažas trešās valstis uzskata, ka status quo saglabāšana ir ļoti svarīga.

No politiskā viedokļa tas ir saprotams. Nolīgums par vīzu režīma atcelšanu ir viens no tiem juridiskajiem instrumentiem, kas sniedz konkrētu un tiešu labumu pilsoņiem abās pusēs. Jāpaskaidro, ka 20. panta 2. punkta daļēja svītrošana nenozīmē, ka arī šie nolīgumi nekavējoties un pilnībā kļūst nepiemērojami. Turklāt, aizvietojot esošo sistēmu, kurā īstermiņa uzturēšanās tiek pagarināta, pamatojoties uz vecajiem divpusējiem nolīgumiem par vīzu režīma atcelšanu, ar jaunā veida vīzu, kuru izsniedz uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu – ar iespēju pagarināt uz laiku, kas nepārsniedz divus gadus – praksē daudziem ASV, Kanādas, Jaunzēlandes u.c. valstspiederīgajiem neradītu nekādas negatīvas sekas. Daudzi no tiem, kas vēlas uzturēties gadu vai ilgāk, visticamāk, šajā laikposmā strādās, un tāpēc viņiem būs nepieciešams apmesties vienā no dalībvalstīm un pēc tam pieteikties ilgtermiņa vīzai un uzturēšanās atļaujai.

· Saikne ar vienlaikus ierosināto regulas priekšlikumu Vīzu kodeksa pārstrādātajai redakcijai un citiem priekšlikumiem

Sarunas par vienlaikus ierosināto regulu Vīzu kodeksa pārstrādātajai redakcijai radīs ietekmi uz šo priekšlikumu, tāpēc sarunu procesā būtu jāpievērš īpaša uzmanība, nodrošinot nepieciešamo sinerģiju starp šiem diviem priekšlikumiem. Ja šo sarunu laikā izrādīsies, ka ir iespējams tos pieņemt līdzīgā termiņā, Komisija iecerējusi šos divus priekšlikumus apvienot vienā pārstrādātā priekšlikuma redakcijā.

Tāpat arī vēlāk būs jānodrošina sinerģija starp priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru izveido ieceļošanas/izceļošanas sistēmu (IIS), lai reģistrētu to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un izceļošanas datus, kuri šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas[21]. Ja tiks nolemts izmantot IIS, lai kontrolētu apceļošanas vīzu turētāju ieceļošanu un izceļošanu pie ārējām robežām, iespējams, būs nepieciešamas izmaiņas minētās regulas priekšmetā un darbības jomā[22].

· Juridiskais pamats

LESD 77. pantā Savienībai tiek piešķirta kompetence rīkoties saistībā ar īstermiņa uzturēšanās jautājumiem Šengenas zonā. LESD 77. panta 2. punktā paredzēts:

“[..] Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus par:

a) kopēju vīzu un citu īstermiņa uzturēšanās atļauju politiku;

b) kontroli, kādu veic attiecībā uz personām, kas šķērso ārējās robežas;

c) nosacījumiem, ar kādiem trešo valstu pilsoņiem ir īslaicīga ceļošanas brīvība Savienības teritorijā;”

Šajā priekšlikumā ietverti pasākumi, kas attiecas uz katru no minētajiem trim elementiem. Tāpēc šķiet, ka LESD 77. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunkti ir piemērots priekšlikuma juridiskais pamats.

LESD 79. pantā Savienībai tiek piešķirtas pilnvaras kopējas imigrācijas politikas ietvaros izdot tiesību aktus par ilgtermiņa vīzām un uzturēšanās atļaujām, kas abas ir saistītas ar likumīgu uzturēšanos dalībvalstīs, tas ir, ilgtermiņa uzturēšanos tikai vienā dalībvalstī. 79. panta 1. punkta ievaddaļā, kā arī 2. punkta b) apakšpunktā ir tieša atsauce un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs. Šā priekšlikuma mērķauditorija nedz vēlas, nedz tai ir nepieciešams uzturēties kādā no dalībvalstīm – tā vēlas ceļot pa Eiropu, tas ir, pārvietoties Šengenas zonā, pirms to atkal atstāt. Tāpēc LESD 79. pants nav piemērots priekšlikuma juridiskais pamats.

EKL 62. panta, kas bija spēkā pirms LESD 77. panta, trešajā daļā paredzēja “pasākumus, kas paredz nosacījumus, saskaņā ar kādiem trešo valstu pilsoņi var brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā ne ilgāk par trim mēnešiem”. LESD 77. panta 2. punkta c) apakšpunktā “īslaicīga” uzturēšanās vairs nav ierobežota līdz trim mēnešiem. Šī skaidrā izmaiņa Līgumā likvidēja šķērsli, kāds līdzīga priekšlikuma pieņemšanai varētu būt bijis saskaņā ar iepriekšējiem līgumiem.

Visbeidzot, LESD 77. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunkts ir piemērots juridiskais pamats šim priekšlikumam, kā mērķis ir reglamentēt trešo valstu valstspiederīgo pārvietošanos Šengenas zonā un no kā ir izslēgtas situācijas, kurām piemērojams LESD 79. pants (ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas vienas dalībvalsts teritorijā). Pēdējais no minētajiem elementiem tiek nodrošināts ar ierosināto definīciju, saskaņā ar kuru apceļošanas vīzas turētājiem nebūs atļauts uzturēties vienā un tajā pašā dalībvalstī ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā.

· Subsidiaritātes un proporcionalitātes princips

Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. panta 3. punktā paredzēts, ka jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, Savienība rīkojas tikai tad, ja dalībvalstis nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus, bet ierosinātās darbības mēroga vai seku dēļ tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī. Attiecībā uz šo priekšlikumu ir nepārprotami skaidrs, ka nepieciešama rīcība Savienības līmenī. Jebkura atļauja, kas būtu derīga visās dalībvalstīs, var tikt ieviesta tikai ES līmenī – citu dalībvalstu apceļošanas vīzu savstarpējā atzīšana nevar tikt izveidota valstu līmenī. Izsniegšanas nosacījumiem un procedūrām būtu jābūt vienādām visās dalībvalstīs. To var panākt tikai ar rīcību Savienības līmenī.

LES 5. panta 4. punktā noteikts, ka Savienības rīcība ir samērīga ar līguma mērķu sasniegšanai nepieciešamo. Šīs ES rīcības izvēlētajam veidam jārada iespēja sasniegt priekšlikuma mērķi un to īstenot pēc iespējas efektīvāk. Šajā priekšlikumā nav ietverti tādi elementi, kas nebūtu tieši saistīti ar mērķiem. Tas ir arī proporcionāls izmaksu ziņā. Tāpēc priekšlikums atbilst proporcionalitātes principam.

· Juridiskā instrumenta izvēle

Ar šo priekšlikumu tiks izveidota jauna veida vīza, kas principā būs derīga visās dalībvalstīs, kā arī tiks noteikti šīs vīzas izsniegšanas nosacījumi un procedūras. Tādējādi par juridisko instrumentu var izvēlēties vienīgi regulu.

4.           PAPILDU ELEMENTI

· Līdzdalība

Šis priekšlikums balstās uz Šengenas acquis, jo tas attiecas uz kopējās vīzu politikas turpmāku attīstību. Tāpēc ir jāņem vērā šādas sekas saistībā ar dažādajiem protokoliem, kas pievienoti līgumiem, un nolīgumiem ar asociētajām valstīm.

Dānija. Saskaņā ar 1. un 2. pantu (Nr. 22.) Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās tādu Padomes pasākumu pieņemšanā, kas paredzēti LESD trešās daļas V sadaļā. Tā kā šī regula balstās uz Šengenas acquis, Dānijai saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo regulu, būtu jāizlemj, vai tā šo regulu ieviesīs savos tiesību aktos.

Apvienotā Karaliste un Īrija. Saskaņā ar 4. un 5. pantu Protokolā par Šengenas acquis iekļaušanu Eiropas Savienības sistēmā un Padomes Lēmumu 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā, un Padomes Lēmumu 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās kopējās vīzu politikas īstenošanā un jo īpaši Regulas (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) īstenošanā. Tādēļ Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tām nav saistoša un nav jāpiemēro.

Islande un Norvēģija. Piemēro procedūras, kas noteiktas Asociācijas nolīgumā, ko noslēgusi Padome, Islandes Republika un Norvēģijas Karaliste par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē, tā kā šis priekšlikums pamatojas uz Šengenas acquis, kā paredzēts šā nolīguma A pielikumā[23].

Šveice. Šī regula pilnveido Šengenas acquis noteikumus tā nolīguma nozīmē, kurš noslēgts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[24].

Lihtenšteina. Šī regula pilnveido Šengenas acquis noteikumus tā protokola nozīmē, kurš parakstīts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[25].

Kipra. Šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai kā citādi ir ar to saistīts, kā paredzēts 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktā.

Bulgārija un Rumānija. Šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai kā citādi ir ar to saistīts, kā paredzēts 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā.

Horvātija. Šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai kā citādi ir ar to saistīts, kā paredzēts 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā.

2014/0095 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA,

ar ko izveido apceļošanas vīzu un groza Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu, un groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 un Regulu (EK) Nr. 767/2008

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 77. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu[26],

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[27],

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)       Savienības tiesību aktos ir ieviesti saskaņoti noteikumi par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos dalībvalstīs uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā.

(2)       Ir pieņemtas vairākas nozaru direktīvas attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas noteikumiem dalībvalsts teritorijā uz laiku, kas ir ilgāks par trim mēnešiem. Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu 21. pantā[28] tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir kādas dalībvalsts izsniegtas derīgas uzturēšanās atļaujas vai ilgtermiņa vīzas, paredzēta brīvība pārvietoties pārējo dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā.

(3)       Gan tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir nepieciešama vīza, gan tiem, kuriem tā nav nepieciešama, var būt likumīga interese ceļot Šengenas zonā ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā, neuzturoties nevienā konkrētā dalībvalstī ilgāk par 90 dienām. Tāpēc būtu jāpieņem noteikumi, kas šo iespēju ļautu.

(4)       Izpildītājmākslas nozares pārstāvji jo īpaši saskaras ar grūtībām, organizējot turnejas Savienībā. Arī studenti, pētnieki, kultūras jomas profesionāļi, pensionāri, uzņēmēji, pakalpojumu sniedzēji un tūristi var vēlēties uzturēties Šengenas zonā ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā. Atbilstošu atļauju neesība nozīmē, ka tiek zaudēti potenciālie apmeklētāji un, attiecīgi, ciesti ekonomiski zaudējumi.

(5)       Līgumā tiek izšķirti nosacījumi ieceļošanai dalībvalstīs un kopējas īstermiņa vīzu politikas attīstība, no vienas puses, un nosacījumi ieceļošanai ar mērķi likumīgi uzturēties dalībvalstī un ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšana šim mērķim, no otras puses. Tomēr līgumā nav definēts īstermiņa uzturēšanās jēdziens.

(6)       Būtu jāievieš jauna veida vīza (“apceļošanas vīza”) trešo valstu valstspiederīgajiem – gan tiem, kuriem vīza nav nepieciešama, gan tiem, kuriem tā ir vajadzīga –, kuri plāno pārvietoties divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā ilgāk par 90 dienām, ar nosacījumu, ka viņi neplāno uzturēties vienas un tās pašas dalībvalsts teritorijā ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā. Vienlaikus būtu jāsaglabā noteikums par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā kā vispārīga robežšķirtne starp īstermiņa un ilgtermiņa uzturēšanos, jo tā nerada nekādas problēmas lielajam vairumam ceļotāju.

(7)       Atbilstošos gadījumos apceļošanas vīzu pieteikumiem un izsniegšanai būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. xxx/201x[29] un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 767/2008[30] noteikumi. Tomēr, ņemot vērā to trešo valstu valstspiederīgo, kuri pieteiktos apceļošanas vīzām, dažādās vajadzības un apstākļus, kā arī ekonomisko un drošības apsvērumu dēļ būtu jāievieš īpaši noteikumi cita starpā par iestādēm, kas piedalīsies procedūrās, pieteikumu iesniegšanas posmā, pieteikumu izskatīšanā un lēmumu pieņemšanā par tiem, kā arī apceļošanas vīzu izsniegšanā vai atteikšanā.

(8)       Padomes Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumā[31] uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgajiem būtu jāgūst konkrēti labumi, tādi kā atbrīvojums no pirkstu nospiedumu iegūšanas prasības.

(9)       Lai nodrošinātu tiesisko drošību, būtu jāprecizē mijiedarbība starp uzturēšanos, kas pamatota ar īstermiņa vīzām, ilgtermiņa vīzām un uzturēšanās atļaujām, un uzturēšanos, kas pamatota ar apceļošanas vīzu. Vajadzētu būt iespējai uzturēšanos, pamatojoties uz apceļošanas vīzām, kombinēt ar iepriekšējām un turpmākām bezvīzu uzturēšanos, īstermiņa vīzām, ilgtermiņa vīzām vai uzturēšanās atļaujām.

(10)     Būtu jābūt iespējai pagarināt atļauto uzturēšanos, ņemot vērā konkrētus ceļošanas plānus un vajadzības, ar nosacījumu, ka apceļošanas vīzas turētāji turpina atbilst ieceļošanas un vīzas izsniegšanas nosacījumiem un var pierādīt, ka viņu pagarinātās uzturēšanās laikā viņi turpina atbilst prasībai par neuzturēšanos vienas un tās pašas dalībvalsts teritorijā ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā.

(11)     Apceļošanas vīzu sistēma būtu jāiekļauj attiecīgajos Šengenas acquis juridiskajos instrumentos. Tāpēc Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 562/2006[32] un Regulā (EK) Nr. 767/2008 būtu jāveic grozījumi. Ieceļošanas nosacījumi, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 562/2006 5. pantā, būtu jāpiemēro kā vīzas izsniegšanas nosacījumi. Apceļošanas vīzu pieteikumi un lēmumi par apceļošanas vīzām būtu jāreģistrē vīzu informācijas sistēmā.

(12)     Pēc apceļošanas vīzas ieviešanas būtu jāgroza 20. panta 2. punkts Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu, jo tas neatbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktam sakarā ar to, ka kopējo vīzu politiku nevar balstīt uz dalībvalstu noslēgtu divpusēju nolīgumu par vīzu režīma atcelšanu esību vai neesību. Trešo valstu valstspiederīgo brīvības ceļot apmēram nevajadzētu būt atkarīgam no pagātnē noslēgtu tādu divpusēju nolīgumu skaita un satura.

(13)     Būtu jāparedz piecu gadu pārejas periods pakāpeniskai divpusējo nolīgumu ietekmes izbeigšanai, ciktāl šī ietekme attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās ilgumu Šengenas zonā.

(14)     Lai nodrošinātu vienādus šīs regulas īstenošanas nosacījumus, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras attiecībā uz norādījumu izstrādi par to praksi un procedūrām, kas dalībvalstīm jāievēro, apstrādājot apceļošanas vīzu pieteikumus. Šīs pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011[33]. Šādu īstenošanas aktu pieņemšanai būtu jāizmanto pārbaudes procedūra.

(15)     Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un respektēti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šīs regulas mērķis ir nodrošināt pilnīgu hartas 7. pantā garantēto privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, 8. pantā garantēto personas datu aizsardzību un 24. pantā garantēto bērnu tiesību ievērošanu.

(16)     Attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic saskaņā ar šo regulu, dalībvalstīm piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK[34].

(17)     Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, ieviest jaunu vīzas veidu, kas ir derīga visās dalībvalstīs, un izstrādāt vienādus izsniegšanas nosacījumus un procedūras, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šos mērķus var sasniegt tikai Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(18)     Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Tā kā šī regula pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo regulu, izlemj, vai tā šo regulu ieviesīs savos tiesību aktos.

(19)     Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā[35], tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(20)     Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā[36], tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(21)     Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[37], šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta B punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK[38] par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai.

(22)     Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[39], šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK[40] 3. pantu.

(23)     Attiecībā uz Lihtenšteinu saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā[41], šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B. punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES[42] 3. pantu.

(24)     Attiecībā uz Kipru šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis, vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktā.

(25)     Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis, vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā.

(26)     Attiecībā uz Horvātiju šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I nodaļa – Vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets un piemērošanas joma

1.         Šajā regulā noteikti apceļošanas vīzu izsniegšanas nosacījumi un procedūras.

2.         To piemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nav ES pilsoņi Līguma 20. panta 1. punkta izpratnē, neskarot:

a)         tiesības brīvi pārvietoties, kas piešķirtas trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi;

b)         tām pielīdzināmas tiesības, kas ir piešķirtas trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuriem saskaņā ar nolīgumiem starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un attiecīgām trešām valstīm, no otras puses, ir dotas tādas tiesības brīvi pārvietoties, kas ir pielīdzināmas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām.

3.         Šī regula neietekmē Savienības noteikumus un valstu tiesību aktus, kas piemērojami trešo valstu valstspiederīgajiem attiecībā uz:

a)         atļauju uzturēties vienā dalībvalstī ilgāk par trim mēnešiem un tai sekojošu pārvietošanos uz citu dalībvalstu teritoriju;

b)         piekļuvi darba tirgum un saimnieciskas darbības veikšanu.

2. pants

Regulas (EK) Nr. 767/2008 un Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] piemērošana

1.         Apceļošanas vīzām piemēro Regulu (EK) Nr. 767/2008.

2.         Apceļošanas vīzām piemēro Regulu (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)], kā tas paredzēts 4.–10.pantā.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā:

(1) piemēro definīcijas, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 2. panta 1. un 11.–16. punktā;

(2) “apceļošanas vīza” ir dalībvalsts izsniegta atļauja plānoti uzturēties divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas pārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ar nosacījumu, ka pieteicējs neplāno uzturēties vienā un tajā pašā dalībvalstī ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā.

II nodaļa – Apceļošanas vīzu izsniegšanas nosacījumi un procedūras

4. pants

Iestādes, kas piedalās ar pieteikumiem saistītās procedūrās

1.         Piemēro Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 4. panta 1., 3., 4. un 5. punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 2. un 3. punktu.

2.         Pieteikumus neizskata un lēmumus par tiem nepieņem pie dalībvalstu ārējām robežām.

3.         Dalībvalsts, kas ir kompetenta izskatīt apceļošanas vīzas pieteikumu un pieņemt par to lēmumu, ir tā dalībvalsts, kuras ārējo robežu pieteikuma iesniedzējs ir plānojis šķērsot, lai ieceļotu dalībvalstu teritorijā.

4.         Pieteikumus, ko iesniedz Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgie, kas likumīgi atrodas dalībvalsts teritorijā, var iesniegt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ar nosacījumu, ka kompetentās dalībvalsts konsulātam ir vismaz 20 kalendārās dienas lēmuma pieņemšanai par pieteikumu.

5.         Pieteikumus, ko iesniedz trešo valstu valstspiederīgie – neatkarīgi no to valstspiederības –, kuriem ir dalībvalsts izsniegta derīga uzturēšanās atļauja vai ilgtermiņa vīza, var iesniegt attiecīgās dalībvalsts teritorijā vismaz 20 kalendārās dienas pirms uzturēšanās atļaujas vai ilgtermiņa vīzas derīguma termiņa beigām.

6.         Šā panta 4. un 5. punktā minētajos gadījumos dalībvalsts, kas ir kompetenta izskatīt apceļošanas vīzas pieteikumu un pieņemt par to lēmumu, ir tā dalībvalsts, kurā pieteikuma iesniedzējs plānojis ieceļot pirmajā, izmantojot apceļošanas vīzu.

5. pants

Pieteikums

1.         Piemēro Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 8. panta 1., 2., 5., 6. un 7. punktu, 9. pantu, 10. panta 1. punktu un 3. līdz 7. punktu, 11. panta b) un c) apakšpunktu, 12. pantu, 13. panta 1. punkta a) līdz d) apakšpunktu, 13. panta 5., 6. un 7. punktu, 14. un 15. pantu.

2.         Apceļošanas vīzas pieteikuma veidlapa ir ietverta I pielikumā.

3.         Papildus tiem kritērijiem, kas noteikti Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 11. panta b) un c) apakšpunktos, pieteikuma iesniedzēji iesniedz ceļošanas dokumentu, ko atzīst dalībvalsts, kura ir kompetenta izskatīt pieteikumu un pieņemt par to lēmumu, kā arī vismaz vēl viena dalībvalsts, kuru ir plānots apmeklēt.

4.         Papildus Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 12. panta 7. punktā uzskaitītajām personām pirkstu nospiedumu ņemšanas prasība neattiecas uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas uzskaitīti Padomes Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumā. Šādos gadījumos VIS ievada ierakstu “nav piemērojams” atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 767/2008 8. panta 5. punktam.

5.         Papildus Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 13. panta 1. punktā uzskaitītajiem apliecinošiem dokumentiem pieteikuma iesniedzēji iesniedz:

a)         piemērotus pierādījumus, ka viņi plāno uzturēties divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā ilgāk nekā 90 dienas jebkuru 180 dienu laikposmā, nevienas attiecīgās dalībvalsts teritorijā neuzturoties ilgāk par 90 dienām jebkuru 180 dienu laikposmā;

b)         pierādījumus, ka viņiem ir veselības apdrošināšana attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz to dalībvalstu valstspiederīgajiem, kuras pieteikuma iesniedzēji plāno apmeklēt.

6.         Pietiekamus līdzekļus iztikai un stabilu ekonomisko situāciju pierāda, iesniedzot algas aprēķinus vai bankas kontu izrakstus par pēdējiem 12 mēnešiem pirms pieteikuma iesniegšanas, un/vai apliecinošus dokumentus, kas pierāda, ka iesniedzēji savas uzturēšanās laikā likumīgi gūs labumu vai iegūs pietiekamus finanšu līdzekļus.

7.         Ja apmeklējuma mērķim nepieciešama darba atļauja vienā vai vairākās dalībvalstīs, iesniedzot pieteikumu apceļošanas vīzai, ir pietiekami pierādīt, ka iesniedzējiem ir tās dalībvalsts darba atļauja, kura ir kompetenta izskatīt pieteikumu apceļošanas vīzai un pieņemt lēmumu par to. Apceļošanas vīzas turētāji dalībvalstī, kurā viņi likumīgi uzturas, drīkst pieteikties nepieciešamajai darba atļaujai nākamajā dalībvalstī, kuru viņi plāno apmeklēt.

8.         Konsulāti var atcelt prasību iesniegt vienu vai vairākus apliecinošus dokumentus, ja pieteikuma iesniedzējs strādā vai ir uzaicināts strādāt uzticamā uzņēmumā, organizācijā vai iestādē, kas konsulātam ir zināma, jo īpaši vadības līmenī vai pētnieka, studenta, mākslinieka, kultūras jomas profesionāļa, sportista statusā vai kā darbinieks ar īpašām zināšanām, un ja konsulātam šajā sakarā ir iesniegti pietiekami pierādījumi par pieredzi un tehniskām zināšanām. Prasību var atcelt arī pieteikuma iesniedzēja tuviem ģimenes locekļiem, tai skaitā laulātiem, bērniem, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, un bērna, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, vecākiem, ja tie plāno ceļot kopā.

6. pants

Pieteikuma izskatīšana un lēmumu pieņemšana par to

1.         Piemēro Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 16. un 17. pantu, 18. panta 1., 4., 5., 9., 10. un 11. punktu, 19. pantu un 20. panta 4. punkta pēdējo teikumu.

2.         Papildus Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 17. panta 1. punktā noteiktajām pārbaudēm par pieteikuma pieņemamību kompetentais konsulāts pārbauda, vai ceļošanas dokuments atbilst 5. panta 3. punktā noteiktajai prasībai.

3.         Apceļošanas vīzas pieteikuma izskatīšana ietver novērtējumu, vai pieteikuma iesniedzējam ir pietiekami līdzekļi iztikai visam plānotās uzturēšanās ilgumam, tostarp izmitināšanas izdevumiem, ja vien iesniedzēju neizmitina uzaicinošais vai uzņemošais uzņēmums, organizācija vai iestāde.

4.         Apceļošanas vīzas pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu par to veic neatkarīgi no uzturēšanās, kas atļauta, pamatojoties uz iepriekš izsniegtām īstermiņa vīzām vai īstermiņa vīzu režīma atcelšanu, ilgtermiņa vīzām vai uzturēšanās atļaujām.

5.         Lēmumu par pieteikumiem pieņem 20 kalendārajās dienās no pieņemama pieteikuma iesniegšanas dienas. Izņēmuma kārtā šo laikposmu var pagarināt līdz, ilgākais, 40 kalendārajām dienām.

7. pants

Apceļošanas vīzas izsniegšana

1.         Piemēro Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 21. panta 6. punktu, 24. panta 1., 3. un 4. punktu, 25. punktu, 26. panta 1. un 5. punktu, 27. un 28. pantu, 29. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) līdz iii) punktu, v) un vi) punktu un b) apakšpunktu, un 29. panta 3. un 4. punktu.

2.         Apceļošanas vīza ir derīga vairākām ieceļošanas reizēm visu dalībvalstu teritorijā, neskarot 5. punktu.

3.         Lēmumu par atļautās uzturēšanās ilgumu pieņem pēc pieteikuma rūpīgas pārbaudes. Atļautās uzturēšanās ilgums nepārsniedz vienu gadu, bet saskaņā ar 8. pantu to var pagarināt uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu.

4.         Apceļošanas vīzas derīguma termiņš atbilst atļautās uzturēšanās ilgumam.

5.         Ja pieteikuma iesniedzējam ir ceļošanas dokuments, ko atzīst viena vai vairākas, bet ne visas dalībvalstis, apceļošanas vīza ir derīga to dalībvalstu teritorijā, kuras atzīst ceļošanas dokumentu, ar nosacījumu, ka attiecīgajās dalībvalstīs plānotās uzturēšanās ilgums nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā.

6.         Apceļošanas vīzas izsniedz, izmantojot vienotu vīzu formu, kas paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1683/95[43], vīzas tipu ailē norādot ar burtu “T”.

7.         Papildus Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 29. panta 1. punktā uzskaitītajiem iemesliem vīzu atsaka, ja pieteikuma iesniedzēji neiesniedz:

a)         piemērotus pierādījumus, ka viņi plāno uzturēties divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā ilgāk nekā 90 dienas jebkuru 180 dienu laikposmā, nevienas attiecīgās dalībvalsts teritorijā neuzturoties ilgāk par 90 dienām jebkuru 180 dienu laikposmā;

b)         pierādījumus, ka viņiem ir veselības apdrošināšana attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz to dalībvalstu valstspiederīgajiem, kuras pieteikuma iesniedzēji plāno apmeklēt.

8.         Lēmumu par atteikumu un iemeslus, kas ir tā pamatā, paziņo pieteikuma iesniedzējam, izmantojot II pielikumā iekļauto standartveidlapu.

8. pants

Grozījumi izsniegtā vīzā

1.         Piemēro Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 30. panta 1., 3., 6. un 7. punktu un 31. panta 1. līdz 5. punktu un 7. un 8. punktu.

2.         Papildus Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 30. panta 1. punktā paredzētajiem īpašajiem apstākļiem vīzas pagarināšanai, apceļošanas vīzas turētāji var iesniegt pieteikumu vīzas pagarināšanai dalībvalstu teritorijā ne agrāk kā 90 dienas līdz un ne vēlāk kā 15 dienas pirms viņu apceļošanas vīzas termiņa beigām.

3.         Pieteikumu par pagarināšanu izskata un lēmumu par to pieņem tās dalībvalsts konsulāts, kuru plānots apmeklēt kā nākamo.

4.         Pieteikuma iesniedzēji lūdz pagarinājumu, iesniedzot aizpildītu pieteikuma veidlapu, kas ietverta I pielikumā.

5.         Par šādu pieteikumu termiņa pagarināšanai iekasē nodevu – EUR 30.

6.         Attiecībā uz darba atļauju, ja tāda ir, piemēro 5. panta 7. punktu.

7.         Lēmumu par pagarinājuma pieteikumu pieņem 15 kalendārajās dienās no pieteikuma iesniegšanas dienas.

8.         Iesniedzot pieteikumu par termiņa pagarināšanu, pieteikuma iesniedzēji pierāda, ka viņi vēl aizvien atbilst ieceļošanas un vīzas izsniegšanas nosacījumiem un ka viņi izpilda prasību neuzturēties vienas dalībvalsts teritorijā ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā.

9.         Izskatot pagarinājuma pieteikumu, kompetentā iestāde pamatotos gadījumos var uzaicināt pieteikuma iesniedzēju uz pārrunām un lūgt papildu dokumentus.

10.       Pagarinājums nepārsniedz vienu gadu un kopējais atļautās uzturēšanās ilgums, t. i., sākotnējais atļautās uzturēšanās ilgums un tā pagarinājums, nepārsniedz divus gadus.

11.       Lēmumu par atteikumu pagarināt termiņu un iemeslus, kas ir tā pamatā, paziņo pieteikuma iesniedzējam, izmantojot II pielikumā iekļauto standartveidlapu.

12.       Pieteikuma iesniedzējiem, kam pagarinājums ir atteikts, ir tiesības iesniegt pārsūdzību. Pārsūdzības ceļ pret to dalībvalsti, kas ir pieņēmusi galīgo lēmumu par pagarinājuma pieteikumu, un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Dalībvalstis sniedz pieteikuma iesniedzējiem sīku informāciju par procedūru, kas jāievēro pārsūdzības gadījumā, kā norādīts II pielikumā.

13.       Lēmumu par apceļošanas vīzas anulēšanu vai atcelšanu un par iemesliem, kas ir tā pamatā, paziņo pieteikuma iesniedzējam, izmantojot II pielikumā iekļauto standartveidlapu.

III nodaļa – Administratīvā vadība un organizācija

9. pants

Administratīvā vadība un organizācija

1.         Piemēro Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 35. līdz 43. pantu, 45. pantu, 52. panta 1. punkta a), c) līdz f) un h) apakšpunktu, un 52. panta 2. punktu.

2.         Dalībvalstis saskaņā ar III pielikumu vāc gada statistikas datus par apceļošanas vīzām. Šos statistikas datus nosūta Komisijai līdz katra gada 1. martam par iepriekšējo kalendāro gadu.

3.         Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā noteiktā plašai sabiedrībai sniedzamā informācija par pieteikumu izskatīšanas termiņu ietver arī apceļošanas vīzām noteiktos termiņus, kā paredzēts šīs regulas 6. panta 5. punktā.

4.         Vietējās Šengenas sadarbības ietvaros Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 46. panta nozīmē apmainās ar ceturkšņa datiem par iesniegtajiem apceļošanas vīzu pieteikumiem, izsniegtajām un atteiktajām vīzām, kā arī informāciju par pieteikumu iesniedzēju veidiem.

IV nodaļa – Nobeiguma noteikumi

10. pants

Norādes par šīs regulas praktisko piemērošanu

Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, izstrādā darbības norādes par šīs regulas noteikumu praktisko piemērošanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 11. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

11. pants

Komiteju procedūra

1.         Komisijai palīdz ar Regulas (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] 51. panta 1. punktu izveidotā komiteja (Vīzu komiteja).

2.         Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

12. pants

Grozījumi Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu

Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu, 20. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2. Šā panta 1. punkts neietekmē katras līgumslēdzējas puses tiesības izņēmuma situācijās pagarināt ārvalstnieka uzturēšanos tās teritorijā ilgāk par 90 dienām.”

13. pants

Grozījumi Regulā (EK) Nr. 562/2006

Regulu (EK) Nr. 562/2006 groza šādi:

1) regulas 5. pantu groza šādi:

a)         panta 1. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“b) viņiem ir derīga vīza, ja tā vajadzīga saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001*, vai derīga apceļošanas vīza, kā tā definēta Regulas (ES) Nr. xxx/201x (xxx)** 3. panta 2. punktā, derīga uzturēšanās atļauja vai derīga ilgtermiņa vīza;

_________

*Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001* (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp).

** Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. xxx/201x (xxx), ar ko izveido apceļošanas vīzu un groza Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu, un groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 un Regulu (EK) Nr. 767/2008 (OV L xxx).”

b)         panta 1.a punktu aizstāj ar šādu:

“1.a Šā panta 1. punkta īstenošanas nolūkā par ieceļošanas dienu uzskata pirmo uzturēšanās dienu dalībvalstu teritorijā un par izceļošanas dienu uzskata pēdējo uzturēšanās dienu dalībvalstu teritorijā. Uzturēšanās laikposmus, kas atļauti saskaņā ar apceļošanas vīzu, uzturēšanās atļauju vai ilgtermiņa vīzu, uzturēšanās dalībvalstu teritorijā ilguma aprēķinā neņem vērā.”

c)         pievieno šādu 3.a punktu:

“3.a Šā panta 1. līdz 3. punkts attiecas mutatis mutandis uz ieceļošanu, kas saistīta ar uzturēšanos, pamatojoties uz derīgu apceļošanas vīzu.”.

2) regulas 7. panta 3. punktu groza šādi:

a)         apakšpunktu aa) aizstāj ar šādu:

“aa) ja trešās valsts valstspiederīgajam ir 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētā apceļošanas vīza, ieceļošanas pārbaudē iekļauj arī vīzas/apceļošanas vīzas turētāja identitātes un vīzas/apceļošanas vīzas īstuma pārbaudi, izmantojot Vīzu informācijas sistēmu (VIS) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 767/2008*** 18. pantu;

_________

***Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 767/2008 (2008. gada 9. jūlijs) par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un datu apmaiņu starp dalībvalstīm saistībā ar īstermiņa vīzām (VIS regula) (OV L 218, 13.8.2008., 60. lpp.).”;

b)         apakšpunkta ab) pirmspēdējo teikumu aizstāj ar šādu:

“Tomēr visos gadījumos, kad rodas šaubas par vīzas vai apceļošanas vīzas turētāja identitāti un/vai vīzas vai apceļošanas vīzas īstumu, VIS izmanto, lai sistemātiski pārbaudītu gan vīzas ielīmes numuru, gan pirkstu nospiedumus.”;

c)         punkta c) apakšpunkta i) punktu aizstāj ar šādu:

“i) pārbaude par to, ka attiecīgai personai ir derīga vīza, ja tā ir vajadzīga saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001, vai derīga apceļošanas vīza, izņemot gadījumus, ja personai ir derīga uzturēšanās atļauja; šāda pārbaude var ietvert meklēšanu VIS saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 767/2008 18. pantu;”.

14. pants

Grozījums Regulā (EK) Nr. 767/2008

Regulu (EK) Nr. 767/2008 groza šādi:

1) regulas 1. pantu aizstāj ar šādu:

“Šī regula nosaka ar Lēmuma 2004/512/EK 1. pantu izveidotās Vīzu informācijas sistēmas (VIS) mērķus, darbības virzienus un atbildību par VIS. Tā rada nosacījumus un procedūras datu apmaiņai starp dalībvalstīm attiecībā uz īstermiņa vīzu un apceļošanas vīzu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. xxx/201x* 3. panta 2. punktu pieteikumiem un ar tiem saistītajiem lēmumiem, ieskaitot lēmumus par vīzu anulēšanu, atsaukšanu vai pagarināšanu, ar mērķi atvieglot minēto pieteikumu un ar tiem saistīto lēmumu pārbaudi.

_________

* Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. xxx/201x (xxx), ar ko izveido apceļošanas vīzu un groza Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu, un groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 un Regulu (EK) Nr. 767/2008 (OV L xxx).”;

2) regulas 4. pantu groza šādi:

a)         panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu:

“e) “apceļošanas vīza” saskaņā ar Regulas (ES) Nr. xxx/201x 3. panta 2. punktu;”;

b)         panta 4. un 5. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“4. “pieteikuma veidlapa” ir vienota vīzas pieteikuma veidlapa saskaņā I pielikumu Regulai (ES) Nr. xxx/201x [Vīzu kodekss (pārstrādātā redakcija)] vai I pielikumu Regulai (ES) Nr. xxx/201x;

5. “pieteikuma iesniedzējs” ir jebkura persona, kurai saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001** ir vajadzīga vīza un kura ir iesniegusi vīzas pieteikumu vai jebkura persona, kura ir iesniegusi apceļošanas vīzas pieteikumu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. xxx/201x;”;

_________

**Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp).”;

3) regulas 14. panta 2. punktu papildina ar šādu e) apakšpunktu:

“e) pēc apceļošanas vīzas turētāja pieprasījuma un nepārtrauktas atbilstības attiecīgajiem nosacījumiem.”.

15. pants

Pārraudzība un izvērtējums

Līdz [trīs gadi pēc šīs regulas piemērošanas] Komisija izvērtē šīs regulas piemērošanu.

16. pants

Stāšanās spēkā

1.         Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

2.         To piemēro no [seši mēneši pēc regulas spēkā stāšanās dienas].

3.         Šīs regulas 12. pantu piemēro no [5 gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

4.         Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā –                                                   Padomes vārdā –

priekšsēdētājs                                                                          priekšsēdētājs

[1]               Jānorāda, ka līdz 2013. gada 18. oktobrim Šengenas acquis attiecīgajos noteikumos bija atsauce uz “trim mēnešiem sešu mēnešu laikposmā, skaitot no pirmās ieceļošanas valstī dienas”. Regulā (ES) Nr. 610/2013 (OV L 182, 29.6.2013., 1. lpp.) tika pārformulēts “īstermiņa uzturēšanās” jēdziens (tas ir, Šengenas acquis piemērojamība attiecībā uz laikposmu) – tajā ir atsauce uz “90 dienām 180 dienu laikposmā”.

[2]               http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/what-we-do/policies/borders-and-visas/schengen/index_en.htm.

[3]               Konsolidētā versija ir pieejama šajā vietnē:

                http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CONSLEG:2006R0562:20100405:LV:PDF.

[4]               Konsolidētā versija ir pieejama šajā vietnē:

                http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CONSLEG:2001R0539:20110111:LV:PDF.

[5]               Konsolidētā versija ir pieejama šajā vietnē:

                http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CONSLEG:2009R0810:20120320:LV:PDF.

[6]               OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.

[7]               Ja vien nav norādīts citādi, “dalībvalstis” nozīmē ES dalībvalstis, kas pilnībā piemēro kopīgo vīzu politiku (visas ES dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti, Bulgāriju, Horvātiju, Īriju, Kipru un Rumāniju), kā arī Šengenas asociētās dalībnieces (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice).

[8]               Sal. ar ŠK 19. pantu, minēta 6. zemsvītras piezīmē.

[9]               COM(2001) 388 galīgā redakcija. OV C 270, 25.9.2001., 244. lpp.

[10]             “Ārvalstnieki, kam nav vajadzīga vīza, var brīvi pārvietoties Līgumslēdzēju Pušu teritorijās ilgākais 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, [..]. Šā panta 1. punkta noteikumi neietekmē katras Līgumslēdzējas Puses tiesības pagarināt ārvalstnieka uzturēšanos tās teritorijā uz laiku, kas ilgāks par 90 dienām, ja radušies ārkārtas apstākļi vai arī atbilstīgi kādam divpusējam līgumam, kas noslēgts pirms šīs Konvencijas stāšanās spēkā.”

[11]             “Vīzu ar ierobežotu teritoriālo derīgumu izsniedz izņēmuma kārtā šādos gadījumos: [..] b) ja pēc konsulāta ieskatiem pamatotu iemeslu dēļ pieteikuma iesniedzējam izsniedz jaunu vīzu tajā pašā 180 dienu laikposmā, kura laikā viņš jau ir izmantojis vienotu vīzu vai vīzu ar ierobežotu teritoriālu derīgumu ar uzturēšanās termiņu 90 dienas.”

[12]             SWD(2014) 68.

[13]             COM(2014) 164.

[14]             Ietekmes novērtējumā norādīts arī tas, ka ir ārkārtīgi sarežģīti novērtēt ekonomisko un finanšu ietekmi šajā jomā, jo trūkst datu un konkrētas metodoloģijas šādu aplēšu veikšanai, tāpēc tie skaitļi, kas minēti šajā rindkopā, jāuztver piesardzīgi.

[15]             OV L 218, 13.8.2008., 60. lpp.

[16]             COM(2014) 164.

[17]             Tāpēc šajā priekšlikumā būs jāatspoguļo arī grozījumi, kas veikti Vīzu kodeksa pārstrādātās redakcijas priekšlikuma likumdošanas procesā.

[18]             Kā minēts iepriekš, trešo valstu valstspiederīgie, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir nepieciešama vīza vai nav, saskaņā ar īstermiņa režīmu var uzturēties Šengenas zonā uz laiku, kas nav ilgāks par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā, un tas nozīmē, ka viņi var uzturēties arī tikai vienā dalībvalstī. Atkarībā no ieceļošanas un izceļošanas reizēm tas nozīmē, ka 1 gada laikā maksimālais likumīgais uzturēšanās ilgums ir 180 dienas (2x90 dienas). Ņemot vērā to, ka apceļošanas vīzas varētu izsniegt uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu (360 dienas), ir nepieciešama atsauce uz “180 dienu laikposmu”, lai nodrošinātu, ka apceļošanas vīzas turētāji nebūtu zaudētāji attiecībā uz atļautas uzturēšanās ilgumu vienā un tajā pašā dalībvalstī, salīdzinot ar tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam vīza nav nepieciešama, vai ar vairākkārtējas ieceļošanas īstermiņa vīzu turētājiem, kuru vīzas ir derīgas 2 vai vairāk gadus. Ja atsauces uz “180 dienu laikposmu” nebūtu, tas nozīmētu, piemēram, ka Krievijas pilsonis ar vairākkārtējas ieceļošanas īstermiņa vīzu, kas derīga 1 gadu, principā var uzturēties vienā un tajā pašā dalībvalstī 180 dienas (kas nav secīgas) vīzas derīguma termiņa – 1 gada – laikā, bet 1 gadu derīgas apceļošanas vīzas turētājs savas vīzas derīguma termiņa laikā vienā un tajā pašā dalībvalstī varētu uzturēties tikai 90 dienas.

[19]             OV L 157, 15.6.2002., 1. lpp.

[20]             SCH/Com-ex (98) 24, 23.6.1998.

[21]             COM(2013) 95 final, 28.2.2013.

[22]             Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko ievieš vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie ārējām robežām, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz tranzītu caur to teritorijām vai iecerēto uzturēšanos to teritorijās uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas 180 dienu periodā, Horvātija un Kipra dažus dokumentus vienpusēji atzīst par līdzvērtīgiem savām valsts vīzām, un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 895/2006/EK un Lēmumu Nr. 582/2008/EK (COM(2013) 441 final, 21.6.2013.) noteikti tiks pieņemts krietnu laiku pirms šā priekšlikuma pieņemšanas. Tad, kad minētais jaunais “tranzīta lēmums” tiks pieņemts, šim priekšlikumam tiks pievienots jauns pants ar mērķi iestrādāt apceļošanas vīzu turpmāka lēmuma 2. pantā. Prognozējot, ka ar jauno lēmumu atcels Lēmumu Nr. 895/2006/EK un Lēmumu Nr. 582/2008/EK, šajā priekšlikumā nav ietverts noteikums par pēdējo abu minēto lēmumu grozījumiem.

[23]             OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

[24]             OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

[25]             OV L 160, 18.6.2011., 19. lpp.

[26]             OV C , , … lpp.

[27]             OV C , , … lpp.

[28]             Konvencija, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.

[29]             Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. xxx/201x (xxx), ar ko izveido Savienības vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (pārstrādāta redakcija) (OV L, x, xxx, x. lpp.)

[30]             Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 767/2008 (2008. gada 9. jūlijs) par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un datu apmaiņu starp dalībvalstīm saistībā ar īstermiņa vīzām (VIS regula) (OV L 218, 13.8.2008., 60. lpp.)

[31]             Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp).

[32]             Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), (OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.)

[33]             Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.)

[34]             Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.)

[35]             Padomes Lēmums 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.)

[36]             Padomes Lēmums 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.)

[37]             OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

[38]             Padomes Lēmums 1999/437/EK (1999. gada 17. maijs) par dažiem pasākumiem, lai piemērotu Eiropas Savienības Padomes, Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.)

[39]             OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

[40]             Padomes Lēmums 2008/146/EK (2008. gada 28. janvāris) par to, lai Eiropas Kopienas vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (OV L 53, 27.2.2008., 1. lpp.)

[41]             OV L 160, 18.6.2011., 21. lpp.

[42]             Padomes Lēmums 2011/350/ES (2011. gada 7. marts) par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā saistībā ar kontroles atcelšanu pie iekšējām robežām un personu pārvietošanos (OV L 160, 18.6.2011., 19. lpp.)

[43]             Padomes Regula (EK) Nr. 1683/95 (1995. gada 29. maijs), ar ko nosaka vienotu vīzu formu (OV L 164, 14.7.1995., 1. lpp.)