7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/99

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

—

ņemot vērā redzējumu 2050. gadam un 2020. gada pamatmērķi, ko ES valstu un valdību vadītāji pieņēma 2010. gada martā,

—

ņemot vērā Vides padomes 2011. gada 21. jūnija un 19. decembra secinājumus par „ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam”,

—

īpaši ņemot vērā ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) līgumslēdzēju pušu 10. konferences (COP 10) rezultātus, jo īpaši stratēģisko plānu bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam un Aiči mērķus, Nagojas Protokolu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un par godīgu un vienlīdzīgu to ieguvumu sadali, kas gūti no šo resursu izmantošanas,

—

ņemot vērā Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) un Konvenciju par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (CMS),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas” (COM(2010)0672) un Komisijas priekšlikumus par KLP reformu pēc 2013. gada,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2011)0500) un tā pavaddokumentus,

—

ņemot vērā stratēģisko finanšu shēmu 2014.–2020. gadam,

—

ņemot vērā apkopojošo ziņojumu par biotopu veidu un sugu aizsardzības statusu atbilstīgi Biotopu direktīvas 17. pantam (COM(2009)0358),

—

ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par rezolūciju par KLP nākotni pēc 2013. gada (2) un 2011. gada 23. jūnija rezolūciju „KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas” (3),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Natura 2000 finansēšana. Ieguldījums Natura 2000 — ieguvumi dabai un cilvēkiem” (SEC(2011)1573),

—

ņemot vērā pētījumu „Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A7-0101/2012),

A.

tā kā ES neizdevās sasniegt savu 2010. gada mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā;

B.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija periodu no 2010. līdz 2020. gadam ir pasludinājusi par bioloģiskās daudzveidības desmitgadi;

C.

tā kā bioloģiskā daudzveidība ar savu nodrošināto ekosistēmas pakalpojumu palīdzību gan tieši, gan netieši būtiski ietekmē cilvēka dzīvības pastāvēšanu un sabiedrības labklājību — piemēram, ieguvumi, ko nodrošina tikai Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīkls Natura 2000, tiek lēsti līdz pat 200–300 miljardu euro vērtībā, un pilnslodzes ekvivalentu darbavietu skaits, kuras saņem tiešu atbalstu no šo teritoriju un to apkārtnes apmeklētāju izdevumiem, ir aptuveni 4,5–8 miljoni;

D.

tā kā bioloģiskās daudzveidības izzušana pašlaik ik gadu samazina mūsu globālo IKP par 3 %;

E.

tā kā gandrīz 65 % biotopu veidu un 52 % sugu, kas uzskaitīti Biotopu direktīvas pielikumos, ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss;

F.

tā kā 88 % zivju krājumu ir nozvejoti, pārsniedzot maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

G.

tā kā pāri ES robežām ir jau pārkļuvuši vairāk nekā 11 000 svešzemju sugu, no kurām vismaz 15 % ir invazīvas sugas, kas apdraud bioloģisko daudzveidību;

H.

tā kā lauksaimniekiem ir būtiska nozīme ES bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanā; tā kā 1992. gadā bioloģisko daudzveidību pirmo reizi mudināja iekļaut kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) un tā kā pēc tam, īstenojot 2003. gada reformu, šajā politikā tika ieviesti tādi pasākumi kā savstarpējā atbilstība, vienotais lauksaimniecības maksājums un lauku attīstība, kuri veicina bioloģisko daudzveidību;

I.

tā kā maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem ir daudzsološs un inovatīvs finanšu instruments bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai;

J.

tā kā klimata pārmaiņas apdraud biotopus un sugas; tā kā dabas aizsardzība un bioloģiskā daudzveidība ir ļoti svarīga, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām;

1.

pauž nožēlu par to, ka ES neizdevās sasnieg 2010. gada mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā;

2.

atzinīgi vērtē un atbalsta ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam, tostarp visus tās mērķus un darbības; tomēr uzskata, ka dažas darbības varētu tikt stiprinātas un raksturotas precīzāk un ka vajadzētu izvērst konkrētākus pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu stratēģijas īstenošanu;

3.

uzsver nepieciešamību steidzami rīkoties un noteikt augstāku politisko prioritāti bioloģiskajai daudzveidībai, lai sasniegtu ES 2020. gada pamatmērķi bioloģiskās daudzveidības jomā un īstenotu globālās saistības bioloģiskās daudzveidības jomā; uzsver, ka, pastāvot atbilstošiem finanšu līdzekļiem un politiskajai gribai, eksistē instrumenti, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir kopīgs uzdevums, kam apņēmīgi jāpievēršas daudzām ieinteresētajām personām;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam un norāda, ka klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, invazīvu sugu radītie draudi un pārmērīgs dabas resursu patēriņš ir starptautiska un starpreģionāla mēroga problēmas, kas ietekmē visus ES iedzīvotājus neatkarīgi no to dzīvesvietas pilsētā vai lauku teritorijā, un ir steidzami jārīkojas visos valdības līmeņos — vietējā, reģionālā un valsts līmenī —, lai šo ietekmi mazinātu;

5.

tādēļ aicina dalībvalstis integrēt stratēģiju savos plānos, programmās un/vai valsts stratēģijās;

6.

uzskata, ka nedrīkst vājināt pašreizējos ES tiesību aktos noteiktos bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumus;

7.

turklāt uzskata, ka jaunā stratēģija nedrīkst neizdoties; tādēļ aicina Komisiju reizi divos gados iesniegt Parlamentam progresa ziņojumu, kurā Padome un Komisija sīki aprakstītu situāciju;

8.

uzsver, ka īstais pārbaudījums ES apņemšanās īstenošanai, lai sasniegtu bioloģiskās daudzveidības mērķi, un galvenais šīs problēmas risinājums nav jaunā stratēģija, bet gan gaidāmās reformas kopējās lauksaimniecības un zivsaimniecības politikā un daudzgadu finanšu shēmā; turklāt norāda, ka pirmās stratēģijas galvenais neveiksmes iemesls bija tas, ka bioloģiskās daudzveidības aizsardzība netika pietiekami integrēta citos ES politikas virzienos;

9.

uzskata, ka saistībā ar sarežģījumiem 2010. gadam noteikto mērķu sasniegšanā ir padziļināti jāpārbauda līdz šim izmantotās metodes; uzskata, ka jāveic stratēģiski pētījumi, ietverot visus komponentus, kas varētu ietekmēt aizsargātās teritorijas, un ka šie pētījumi būtu jāiekļauj pilsētvides plānošanā un jāpapildina ar izglītojošām un informatīvām kampaņām par vietējo dabas resursu un to saglabāšanas nozīmi;

10.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās skar ne tikai sugas un biotopus, bet attiecas arī ģenētisko daudzveidību; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju ģenētiskās daudzveidības saglabāšanai;

11.

norāda, ka mūsu dabas mantojums ir nozīmīga ekoloģiska vērtība, kas ir būtiska cilvēku labklājībai; uzskata, ka visām dalībvalstīm būtu jāsadarbojas un jāsaskaņo centieni, lai uzlabotu dabas resursu izmantošanas efektivitāti un novērstu neto zaudējumus bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā gan lauku, gan pilsētu teritorijās;

12.

uzsver, ka ir svarīgi iekļaut bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un saglabāšanu visu ES politikas nostādņu izstrādē, īstenošanā un finansēšanā, tostarp tādās jomās kā lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība, reģionālā attīstība un kohēzija, enerģētika, rūpniecība, transports, tūrisms, attīstības sadarbība, pētniecība un inovācija, lai saskaņotu ES nozaru un budžeta politikas nostādnes un nodrošinātu, ka ES ievēro saistības attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības aizsardzību;

13.

uzsver, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija būtu pilnībā jāintegrē stratēģijās, kas sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām;

14.

atgādina, ka piesardzības princips nodrošina juridisko pamatu, ko var izmantot visiem tiesību aktiem un lēmumiem, kuri skar bioloģisko daudzveidību;

15.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmas pakalpojumu aizsardzība, novērtēšana, kartēšana un atjaunošana ir būtiska, lai izpildītu ceļvedī „Resursu ziņā efektīva Eiropa” noteiktos mērķus, un aicina Komisiju un dalībvalstis kā īpašu pasākumu izskatīt iespēju iesniegt grafiku ES sniegto ekosistēmu pakalpojumu kartēšanai un izvērtēšanai, kas ļautu veikt mērķtiecīgus un efektīvus pasākumus, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju;

16.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās rada sabiedrībai ārkārtīgi lielas ekonomiskās izmaksas, kas līdz šim ir sekmīgi integrētas ekonomikas un citās politikās; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis noteikt ekosistēmu pakalpojumu ekonomisko vērtību un iekļaut to grāmatvedības sistēmās kā pamatu ilgtspējīgākām politikas nostādnēm; uzskata, ka neviens ekonomikas modelis, kurā nav paredzēta pienācīga bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, nav dzīvotspējīgs; uzsver arī to, ka ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības pasākumiem ir ievērojams potenciāls, lai radītu jaunas prasmes, darba vietas un uzņēmējdarbības iespējas;

17.

uzsver nepieciešamību veikt rūpīgu ietekmes novērtējumu, lai noteiktu dažādu ekonomikas nozaru negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību;

18.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir saistīta ar pamatiniciatīvu „Resursu ziņā efektīva Eiropa”, un atgādina, ka reģionālajai politikai ir būtiska nozīme ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā, jo tā atbalsta darbības, ar kurām risina klimata, enerģētikas un vides problēmas;

19.

apgalvo, ka liels skaits jauno infekcijas slimību ir zoonozes (tās izplatās savvaļā, starp mājdzīvniekiem un cilvēkiem), un atzīst, ka savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecība un izmaiņas zemes izmantojumā un apsaimniekošanā var izraisīt jauna veida vai citādāku saskarsmi starp cilvēkiem, mājdzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem un augiem, kas varētu sekmēt slimību pārnešanu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; uzsver, ka ir ļoti svarīgi integrēt bioloģiskās daudzveidības stratēģijas tādās politikas jomās kā dzīvnieku veselība, dzīvnieku labklājība un tirdzniecība;

20.

tomēr uzskata, ka gadījumos, kad trūkst datu, var būt nepieciešami novērtējumi, kuros rūpīgi novērtēta ietekme uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu;

21.

uzsver nepieciešamību apturēt ES dabas aizsardzības tiesību aktu aptverto sugu un biotopu stāvokļa pasliktināšanos un panākt to stāvokļa ievērojamu un izmērāmu uzlabošanos ES līmenī; norāda, ka tas būtu jāveic tādā veidā, lai uzlabotu vismaz vienu no Biotopu direktīvas 1. pantā definētajiem aizsardzības statusa parametriem, nepasliktinot nevienu citu parametru;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis apņemties pieņemt integrētas stratēģijas, lai noteiktu katra ģeogrāfiskā apgabala dabas vērtības un kultūras mantojuma īpatnības, kā arī vajadzīgos apstākļus to saglabāšanai;

23.

uzsver, ka ir konkrēti jārīkojas, lai efektīvi īstenotu mērķus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jomā; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, tikai 17 % biotopu un sugu ES un 11 % nozīmīgu ekosistēmu, ko aizsargā saskaņā ar ES tiesību aktiem, ir labvēlīgā stāvoklī; aicina Komisiju steidzami izvērtēt, kāpēc pašreizējie pūliņi nav devuši rezultātus, un apsvērt, vai ir pieejami citi instrumenti, kas varētu būt efektīvāki;

24.

uzsver — lai noteiktu skaidru virzienu 2050. gada redzējuma sasniegšanai, vismaz 40 % biotopu un sugu līdz 2020. gadam ir jānodrošina labvēlīgs aizsardzības statuss; atgādina, ka līdz 2050. gadam 100 % (vai gandrīz 100 %) biotopu un sugu jābūt labvēlīgam aizsardzības statusam;

25.

pauž bažas par būtisku biotopu, piemēram, purvāju, stāvokļa nemitīgo pasliktināšanos, kas būtu jāuzskata par prioritāti un jārisina ar tādu steidzamu pasākumu palīdzību, kuri patiešām atbilst īpašajam aizsardzības statusam, ko šiem biotopiem ir piešķīrusi ES;

26.

atzīst, ka infrastruktūras veidošana, urbanizācija, industrializācija un fiziska iejaukšanās ainavās parasti ir daži no visbūtiskākajiem ekosistēmu un dzīvotņu fragmentācijas iemesliem; aicina pašvaldības, reģionālās pārvaldes un valstu valdības saistībā ar to plānošanas noteikumiem un īstenošanas pasākumiem atbilstīgi to kompetencei, plānojot un izstrādājot gan liela, gan maza mēroga projektus, ņemt vērā šos faktorus, kuri apdraud ekosistēmas un biotopus; atzīst vietējā un reģionālā līmenī esošo spiedienu un nepieciešamību panākt ilgtspējīgu ekonomikas attīstību un iesaka vietējām un reģionālajām varas iestādēm nodrošināt līdzsvaru starp attīstību un nepieciešamību aizsargāt bioloģisko daudzveidību un dabiskos biotopus; atbalsta turpmākas reformas un reģionālu un vietēja mēroga attīstības politikas stratēģiju izmantošanu, lai nodrošinātu ieguvumus bioloģiskās daudzveidības jomā un apturētu turpmāku biotopu izzušanu, jo īpaši ekonomikas un finanšu krīzes apstākļos;

27.

atbalsta ietekmes uz vidi novērtējumu, ilgtspējīgas ietekmes novērtējumu, stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu un citu instrumentu izmantojuma paātrināšanu, lai ņemtu vērā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un klimata pārmaiņu ietekmi reģionālo un vietējo lēmumu pieņemšanā; norāda, ka visi reģioni, tostarp mazāk attīstītie reģioni, gūs labumu no projektiem, kas veicina klimata pārmaiņu mazināšanu un aizsardzību pret bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

28.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai līdz 2012. gadam tiktu pabeigts Natura 2000 teritoriju noteikšanas process saskaņā ar Aiči 11. mērķi; pauž dziļu nožēlu par kavēšanos ar jūras teritoriju noteikšanu; pauž bažas par medību atjaunošanu Donavas deltā un to iespējamo negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību; aicina Komisiju pārliecināties, ka dalībvalstis īsteno Putnu direktīvas (2009/147/EK (5)) 7. pantu, jo īpaši attiecībā uz medībām;

29.

uzsver steidzamo nepieciešamību pastiprināt centienus, lai aizsargātu okeānus un jūras vidi, gan īstenojot ES darbības, gan uzlabojot starptautisko pārvaldību attiecībā uz okeāniem un teritorijām, kas neietilpst valstu jurisdikcijā;

30.

mudina dalībvalstis ievērot juridiski noteikto termiņu apsaimniekošanas plānu vai līdzvērtīgu instrumentu izstrādāšanai attiecībā uz visām Natura 2000 teritorijām, kā paredzēts Biotopu direktīvas 4. un 6. pantā (92/43/EEK (6));

31.

uzskata, ka labāka pārrobežu sadarbība varētu nodrošināt būtiskus ieguvumus attiecībā uz Natura 2000 mērķu sasniegšanu; uzsver nepieciešamību nodrošināt ciešāku sadarbību starp Eiropas, valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm bioloģiskās daudzveidības un dabas resursu aizsardzības jomā; šajā sakarībā uzsver iespējas, ko bioloģiskās daudzveidības samazināšanās novēršanas jomā sniedz pārrobežu, starpreģionu un starptautiskā sadarbība, un uzskata, ka teritoriālās sadarbības un informācijas, pieredzes un labas prakses apmaiņas iespēju plašāka izmantošana būtiski sekmētu šā mērķa sasniegšanu; norāda, ka ar bioloģisko daudzveidību saistītu prioritāšu iekļaušana reģionālajās makrostratēģijās ir svarīgs solis pretī bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai un saglabāšanai.

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Natura 2000 tīkla atbilstīgu saglabāšanu, paredzot pienācīgu finansējumu šīm teritorijām; jo īpaši aicina dalībvalstis, sadarbojoties ar dažādām ieinteresētajām personām, izstrādāt saistošus valsts instrumentus, ar kuriem tās nosaka prioritārus aizsardzības pasākumus un ar tiem saistīto plānoto finansējuma avotu (gan no ES līdzekļiem, gan no pašu dalībvalstu budžeta);

33.

uzskata, ka ir jāuzlabo ES tiesību aktu īstenošana, jo īpaši vides jomā;

34.

ņemot vērā lielās atšķirības starp dalībvalstīm saistībā ar Natura 2000 tiesību aktu īstenošanu, aicina Komisiju vajadzības gadījumā turpināt sniegt skaidrojumus vai norādījumus, pamatojoties uz labāko praksi; turklāt aicina Komisiju sniegt norādījumus vai nodrošināt apmaiņu ar labāko praksi attiecībā uz tām teritorijām, kas atrodas līdzās Natura 2000 teritorijām;

35.

aicina Komisiju palielināt tās spēju apstrādāt un efektīvi pārbaudīt sūdzības un pārkāpumus saistībā ar Putnu direktīvas un Biotopu direktīvas atbilstīgu īstenošanu, kā arī izstrādāt atbilstīgus norādījumus dalībvalstīm par šo direktīvu faktiskās īstenošanas uzraudzību; turklāt aicina Komisiju savā pašreizējā darbā, ko tā veic saistībā ar vides tiesību aktu īstenošanas un pārbaudes uzlabošanu, iekļaut pasākumus, kas uzlabo Putnu direktīvas un Biotopu direktīvas īstenošanu un izpildi; ņemot vērā 2008. gada 20. novembra rezolūciju par Ieteikuma 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs, pārskatīšanu (7), lai stiprinātu ES tīklu vides tiesību aktu īstenošanai un ieviešanai (IMPEL), un mudina Komisiju sniegt ziņojumu par iespējamiem veidiem, kā to panākt, ietverot arī ES vides kontroles aģentūras izveidi, kā arī mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai par vides kontroli;

36.

atbalsta Komisijas iniciatīvu attiecībā uz tiesnešu un prokuroru apmācības programmām; tomēr uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jānodrošina apmācības programmu pieejamība arī profesionāļiem, kas iesaistījušies darbā ar Natura 2000 teritorijām, piemēram, reģionālajām un vietējām iestādēm, kuras atbild par tiesību aktu izpildi, un citām pārvaldes iestādēm, kas ir atbildīgas par Putnu direktīvas un Biotopu direktīvas īstenošanu;

37.

uzskata, ka ir vajadzīgas digitālas, pieejamas kartes ar precīzu informāciju par galvenajiem dabas resursiem, aizsargātajām teritorijām, zemes izmantojumiem, ūdens krātuvēm un apdraudētām teritorijām, lai sekmētu reģionālo un vietējo iestāžu iespējas nodrošināt atbilstību vides tiesību aktiem, it sevišķi tiem, kuri attiecas uz bioloģisko daudzveidību;

38.

norāda uz ES sabiedrības ierobežoto informētību par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nozīmi un par smagajām vides, sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko rada tās samazināšanās; uzsver nepieciešamību izstrādāt vispusīgāku informēšanas stratēģiju saskaņā ar Aiči 1. mērķi;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu kopā ar dalībvalstīm līdz 2013. gadam sākt lielu informatīvu kampaņu par Natura 2000, lai uzlabotu ES vides aizsardzības noteikumu piemērošanu un veicinātu vides aizsardzības, ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes un sociālās attīstības kā līdzvērtīgu principu līdzāspastāvēšanu; šajā sakarībā prasa veicināt sekmīgus projektus un izplatīt sabiedrībā informāciju par iespēju īstenot videi labvēlīgu ekonomiku teritorijās ar nozīmīgu dabas un kultūras mantojumu, piemēram, teritorijās, kas iekļautas Natura 2000 tīklā;

40.

uzsver, ka ir jāorganizē visu vecumu un sociālo grupu izglītošanas un informēšanas kampaņas par bioloģisko daudzveidību, apzinoties, ka izglītošanas kampaņas bērniem un pusaudžiem, kuri padziļināti interesējas par šo tēmu, būtu jāorganizē galvenokārt skolās; uzskata, ka izglītība un profesionālā apmācība, īpaši lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un saistītajās nozarēs, būtu vairāk jākoncentrē uz bioloģiskās daudzveidības nozīmīguma akcentēšanu;

41.

atzīst, ka liela nozīme bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā ir NVO, kas piedalās lēmumu pieņemšanas procesā, rīkojas uz vietas un palielina sabiedrības informētību;

42.

iesaka paplašināt pārvaldības jēdzienu, attiecinot to arī uz iedzīvotāju mobilizāciju un bezpeļņas organizācijām un ekonomikas dalībniekiem, turklāt pēdējā gadījumā uzsverot bioloģiskās daudzveidības integrāciju uzņēmumu stratēģijās; atzīst brīvprātīgo un sabiedriskā sektora pārstāvju vērtību un zināšanas, kā arī to darbu bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā, un aicina pašvaldības un reģionālās pārvaldes iesaistīt šīs grupas projektu plānošanā un apspriešanā, dibinot partnerības starp iestādēm, privāto sektoru un nevalstiskām organizācijām;

43.

atzīst, ka ir ļoti svarīgi saglabāt ciešas attiecības ar vietējiem dalībniekiem un attiecīgo zemes teritoriju tiešajiem apsaimniekotājiem, un tādēļ mudina Komisiju šajā sakarībā īstenot lielākus pūliņus, pievēršot uzmanību pieredzei un īpašajām zināšanām, ko šie dalībnieki var ieguldīt tiesību aktu izstrādē, lai nodrošinātu labu stāvokli biotopos, kuros atrodas bioloģiskā daudzveidība, ko vēlamies saglabāt ES;

44.

uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc nav izdevies apturēt visā pasaulē pastāvošo bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmas degradācijas tendenci, ir nepilnīgā izpratne par bioloģiskās daudzveidības komplicētību un tās komponenšu savstarpējo mijiedarbību un mijiedarbību ar dzīvo vidi, tostarp bioloģiskās daudzveidības vērtību esošajām un nākamajām cilvēces paaudzēm; vēlreiz uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības zinātne ir nepieciešamais pamats jebkuras politikas īstenošanai;

45.

tādēļ, lai izvairītos no pētniecības politikas sadrumstalotības, uzsver nepieciešamību vairāk ieguldīt bioloģiskās daudzveidības pētniecībā, tostarp saistībā ar pētniecību par vienu vai vairākām būtiskām sabiedrības problēmām, kam pievēršas programma „Apvārsnis 2020”; uzskata, ka šādu līdzekļu palielinājumu bioloģiskās daudzveidības pētniecībai varētu sasniegt, kopumā izmantojot pašreizējos līdzekļus, ņemot vērā to zemo apgūšanas līmeni; uzskata, ka pētniecība varētu ļaut labāk izprast bioloģisko daudzveidību un tās nozīmi visos cilvēka darbības aspektos, no vienas puses, un ka tā ar inovatīvu koncepciju palīdzību sekmēs jaunus un uzlabotus politikas virzienus, kā arī pārvaldības un attīstības stratēģiju izstrādi, no otras puses;

46.

uzsver, ka saistībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu ir vajadzīga daudznozaru un pārrobežu pētniecības pieeja, kas ir cieši saistīta ar tādām jomām kā ekoloģija, ģenētika, epidemioloģija, klimata zinātne, ekonomika, sociālā antropoloģija un teorētiskā modelēšana; uzsver, ka ir vajadzīgas uz zinātni pamatotas politiskās nostādnes ekosistēmu un dabas resursu ilgtspējīgas pārvaldības jomā, jo īpaši ekonomiski un sociāli svarīgajās lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības nozarēs;

47.

uzskata par būtisku, lai pieejamie zinātniskie dati par bioloģisko daudzveidību, paraugprakses piemēri tam, kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un atjaunot bioloģisko daudzveidību, un informācija par pašas dabas nodrošinātu inovāciju un attīstības potenciālu kļūtu plašāk zināma un izplatīta starp politikas veidotājiem un galvenajām ieinteresētajām personām un lai tiktu piešķirta svarīga nozīme atbilstošām IKT, ar ko sekmētu jaunu iespēju un instrumentu nodrošināšanu; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi ES Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformu, un mudina Komisiju turpināt attīstīt šo platformu un sekmēt ES ciešāku sadarbību starp administrāciju un uzņēmumiem, tostarp MVU;

48.

prasa Eiropas bioloģiskās daudzveidības informācijas sistēmas (BISE) tīmekļa portālu darīt pieejamu visās ES oficiālajās valodās, lai sekmētu datu un informācijas apmaiņu;

49.

norāda uz KBD noteikto prasību līdz 2020. gadam atjaunot 15 % no degradētajām ekosistēmām; tomēr uzskata to par minimumu un vēlas, lai ES noteiktu ievērojami augstāku atjaunošanas mērķi, kas atspoguļotu tās daudz vērienīgāko pamatmērķi un redzējumu 2050. gadam, ņemot vērā specifiskos dabas apstākļus katrā valstī; mudina Komisiju skaidri definēt, ko nozīmē „degradētas ekosistēmas”, un noteikt atskaites līniju, ko var izmantot panāktā progresa novērtēšanai;

50.

mudina Komisiju vēlākais līdz 2012. gadam pieņemt īpašu zaļās infrastruktūras stratēģiju, kuras primārais mērķis būtu bioloģiskās daudzveidības aizsardzība; uzsver, ka šī stratēģija būtu jāvērš uz mērķiem, kas saistīti ar pilsētas un lauku teritorijām, lai, inter alia, labāk izpildītu Biotopu direktīvas 10. panta noteikumus;

51.

pauž nožēlu par to, ka zaļās infrastruktūras stratēģiju Komisija plāno izstrādāt tikai 2012. gadā, turpretim enerģijas un transporta koridori jau ir noteikti Eiropas infrastruktūras paketes priekšlikumā; tādēļ aicina Komisiju paātrināt darbu pie zaļās infrastruktūras stratēģijas un nodrošināt ierosinātā 2. mērķa sasniegšanu; piekrīt, ka būtu maksimāli jāpalielina sinerģija starp enerģētikas, transporta un IKT projektiem, lai ierobežotu negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, un ka ar ES līdzekļiem būtu jāfinansē tikai tie pasākumi, kuri ir saskaņā ar ES tiesību aktiem un atbilst attiecīgajām Savienības politiskajām nostādnēm;

52.

uzsver, ka dabisko vidi nevajadzētu veidot tikai noteiktās teritorijās vien, bet tās veidošana būtu jāveicina dažādās vietās, piemēram, pilsētās, automaģistrāļu un dzelzceļu tuvumā, kā arī rūpnieciskās teritorijās, lai attīstītu patiesi zaļu infrastruktūru;

53.

mudina Komisiju izstrādāt efektīvu tiesisko regulējumu, pamatojoties uz iniciatīvu par visu neto zaudējumu novēršanu, kurā ņem vērā dalībvalstu līdzšinējo pieredzi, vienlaikus izmantojot arī standartus, kurus izmanto uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības kompensācijas programma; šajā sakarībā atzīmē, ka ir svarīgi šādu pieeju piemērot visiem ES biotopiem un sugām, uz kuriem neattiecas ES tiesību akti;

54.

aicina Komisiju īpašu uzmanību veltīt sugām un biotopiem, kuru „funkcijām” ir ārkārtīgi augsta ekonomiskā vērtība, jo turpmākie centieni saglabāt bioloģisko daudzveidību būs vērsti uz teritorijām, kas īsā laikā nodrošinās vai varētu nodrošināt saimnieciskos ieguvumus;

55.

atzīst, ka bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi nodrošina būtiskus nemateriālus ieguvumus nozaru darbībai un citiem ekonomikas dalībniekiem; aicina privāto sektoru pārstāvošās struktūras iesniegt priekšlikumus attiecībā uz to, kā vislabāk nozīmīgā mērogā saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību;

56.

atzīst nepieciešamību veicināt zaļo infrastruktūru, ekoloģiskas inovācijas un novatorisku tehnoloģiju pieņemšanu, lai radītu ekoloģisku ekonomiku, un aicina Komisiju izstrādāt labas prakses rokasgrāmatas šajā jomā; mudina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes ņemt vērā pētījuma „Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” ieteikumus, jo šis pētījums ir paredzēts kā noderīgs informatīvs līdzeklis vietējiem un reģionālajiem politikas veidotājiem, administratoriem un vadītājiem; uzsver vajadzību paplašināt un intensificēt struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu saņēmēju apmācību pašvaldībās, reģionālajās pārvaldēs un valstu valdībās darbā ar sarežģītiem Eiropas Savienības un valsts tiesību aktiem, kuru mērķis ir dabas aizsardzība un informētības palielināšana par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās nozīmību; aicina Komisiju ieviest tehniskās palīdzības mehānismus, kas paredzēti, lai reģionālā un vietējā līmenī sekmētu zināšanas par problēmām, kas saistītas ar īstenošanu;

57.

atgādina, ka vairāk nekā pusi no ES teritorijas apsaimnieko lauksaimnieki un ka lauksaimniecības zeme nodrošina svarīgus ekosistēmu pakalpojumus, un ka tai ir ievērojama sociālekonomiskā vērtība, turklāt finansējums KLP veido ievērojamu daļu no ES budžeta; uzsver, ka KLP nav saistīta ar pārtikas nodrošināšanas un lauku attīstības mērķi, bet tā ir svarīgs instruments attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, aizsardzību, klimata pārmaiņu mazināšanu un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanu; norāda, ka KLP jau ir ietverti pasākumi, kuru mērķis ir vides aizsardzība, proti, vienotais lauksaimniecības maksājums, savstarpējā atbilstība un agrovides pasākumi; tomēr pauž nožēlu par to, ka šie pasākumi līdz šim nav spējuši apturēt vispārējo bioloģiskās daudzveidības samazināšanos ES un ka lauksaimniecības zemes bioloģiskā daudzveidība turpina mazināties; tādēļ prasa pārorientēt KLP, iekļaujot noteikumu par kompensācijām lauksaimniekiem, kas nodrošina sabiedriskās preces, jo tirgū patlaban netiek integrēta to svarīgo sabiedrisko preču ekonomiskā vērtība, kuras var nodrošināt lauksaimniecība;

58.

uzsver saikni starp ūdens apsaimniekošanu un bioloģisko daudzveidību, kura ir būtisks elements dzīvības uzturēšanai un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai;

59.

uzsver — lai novērtētu izmantoto instrumentu efektivitāti, jāpāriet no pieejas, kas balstīta uz līdzekļiem, uz pieeju, kuras pamatā ir rezultāti;

60.

prasa sekmēt videi nekaitīgākus KLP I pīlāra pasākumus, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu plašākā lauksaimniecības ainavā, uzlabotu savienojamību un pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par KLP reformu, kas paredz videi nekaitīgākus KLP pasākumus, piešķirot I pīlāra maksājumus lauku saimniecību līmenī piemērotas labas pamatprakses kopumam, ietverot augseku un lauksaimniecības kultūru dažādošanu, pastāvīgās ganības un minimālās „ekoloģiski nozīmīgās platības”; uzsver, ka šādiem ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanas pasākumiem jābūt īstenojamiem un tie nedrīkst radīt lieku birokrātiju; atkārto savu aicinājumu sniegt ar platību saistītu atbalstu Natura 2000 tīklam atbilstoši tiešo maksājumu shēmai; uzskata, ka resursu ziņā efektīva un videi un klimatam nekaitīga lauksaimniecības prakse nodrošinās gan lauksaimniecības uzņēmumu ilgtspēju, gan ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku, un atzīst, ka KLP varētu būt nozīmīga loma, lai to panāktu;

61.

prasa videi nekaitīgu praksi pielāgot dažādo dalībvalstu lauksaimniecības daudzveidībai, ņemot vērā, piemēram, Vidusjūras reģiona valstu īpašo situāciju, kas nav atrisināta ar ierosinātajiem sliekšņiem attiecībā uz lauksamniecības kultūru dažādošanu un ekoloģiski nozīmīgu zemi; norāda, ka apvienotas kultūras, pastāvīgas kultūras (olīvu birzis, vīna dārzi, ābeļdārzi) un rīsu lauki ir daži tādas prakses piemēri, kam jābūt saderīgai ar videi nekaitīgāku praksi, ievērojot lielo ekoloģisko un saglabāšanas vērtību, kas piemīt dažām no šīm lauksaimniecības sistēmām;

62.

apstiprina, ka jaunajā KLP jāpalielina atbalsts publiskā un privātā sektora dalībniekiem, kas nodarbojas ar meža bioloģiskās daudzveidības aizsardzību attiecībā uz sugām, biotopiem un ekosistēmas pakalpojumiem, un atbilstības kritēriji jāattiecina arī uz jomām, kas saista Natura 2000 teritorijas;

63.

aicina visus KLP maksājumus, tostarp arī tos, kas veikti no 2014. gada, balstīt uz stingriem savstarpējas atbilstības noteikumiem, kuri palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumu un ir ietverti Putnu direktīvā un Biotopu direktīvā (nemazinot pašreizējos standartus, kas piemērojami laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam), tiesību aktos par pesticīdiem un biocīdiem un Ūdens pamatdirektīvā (8); aicina paredzēt attiecīgajām personām vienkāršus un pārredzamus noteikumus;

64.

prasa pastiprināt II pīlāra pasākumus un visās dalībvalstīs krasi uzlabot šā pīlāra koncentrēšanos uz vidi un tā agrovides pasākumu efektivitāti, tostarp izmantojot obligāto izmaksu minimumu vides pasākumiem, piemēram, agrovides pasākumiem, Natura 2000 un meža vides pasākumiem, un atbalstīt bioloģiski vērtīgās lauksaimniecības sistēmas un bioloģisko lauksaimniecību; uzsver, ka šajos abos pīlāros ietvertajiem vides pasākumiem vajadzētu būt savstarpēji pastiprinošiem;

65.

atzīst Eiropas Revīzijas palātas kritisko ziņojumu par agrovides shēmām; norāda, ka ar 22,2 miljardiem euro, kas pieejami 2007.–2013. gadam, ir izdevies sasniegt tikai dažus mērķus vides jomā; mudina Komisiju nodrošināt, ka turpmāk agrovides subsīdijas tiks apstiprinātas, tikai ievērojot stingrus kritērijus vides jomā;

66.

vērš uzmanību uz to, ka lauksaimniecības degvielu pieprasījuma palielināšanās un ar to saistītais spiediens kāpināt to ražošanu jaunattīstības valstīs apdraud bioloģisko daudzveidību, īpaši jaunattīstības valstīs, degradējot un pārveidojot arī tādus biotopus un ekosistēmas kā mitrājus un mežus;

67.

uzskata, ka jāpastiprina lauksaimniecības prakses kontrole, lai novērstu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; jo īpaši uzskata, ka jākontrolē vircas novadīšana un visjutīgākajās teritorijās tā pat ir jāaizliedz, lai saglabātu ekosistēmas;

68.

mudina Komisiju un dalībvalstis izpētīt dažās Eiropas daļās pamesto zemes platību fenomenu, atbalstot mērķtiecīgu bioloģiskās daudzvbeidības saglabāšanu un nepieļaujot pārtuksnešošanos, vienlaikus nodrošinot jaunas sociāli ekonomiskās iespējas lauku attīstībai; tomēr uzsver nepieciešamību ievērot spēkā esošās zemes īpašumtiesības; uzsver arī to, ka Eiropas lauksaimniekiem ir svarīga nozīme kā ainavu „sargiem”;

69.

brīdina, ka no saglabāšanas viedokļa augsti novērtētas dažādas sugas un dzīvotnes, ieskaitot tās, ko aizsargā ar ES tiesību aktiem, ir atkarīgas no agrovides sistēmām, kurās cilvēku klātbūtne ir galvenais faktors; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir apturēt un novērst zemes pamešanu; atbalsta palīdzības palielināšanu mazai un vidējai lauksaimniecībai, ģimenes lauksaimniecībai un ekstensīvajai lauksaimniecībai, kas veicina dabas resursu pienācīgu saglabāšanu;

70.

aicina Komisiju saistībā ar jauno KLP reformu pastiprināt savus centienus, atbalstot tās lauksaimniecības nozares, kuras nodrošina būtisku devumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, un it īpaši biškopības nozari; norāda, ka savvaļas un pieradinātie kukaiņi, piemēram, bites, nodrošina 80 % ziedošo augu apputeksnēšanu un draudošā kukaiņu populācijas samazināšanās ir milzīga problēma sabiedrībai, jo lauksaimnieciskā un tādējādi arī pārtikas ražošana lielā mērā ir atkarīga no ziedošo augu apputeksnēšanas; tāpēc uzsver, ka veicamajos pasākumos bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai īpaša uzmanība jāpievērš biškopībai;

71.

uzsver, ka ir svarīgi apturēt un novērst sugu un augu daudzveidības samazināšanos, kas pasliktina ģenētisko bāzi, no kuras ir atkarīgs cilvēku un dzīvnieku uzturs; atbalsta nepieciešamību veicināt tradicionālās lauksaimniecībā izmantojamās šķirnes, kas raksturīgas noteiktiem reģioniem; prasa izstrādāt atbilstošus tiesību aktus un stimulus saimniecību ģenētisko resursu, proti, vietēji pielāgotu sugu un šķirņu, dažādības saglabāšanai un turpmākai attīstībai;

72.

uzsver, ka ir nepieciešama efektīvāka Eiropas līmeņa sadarbība zinātnisko un lietišķo pētījumu jomā par dzīvnieku un augu ģenētiskajiem resursiem, lai nodrošinātu to saglabāšanu un uzlabotu to spēju pielāgoties klimata pārmaiņām un lai veicinātu to efektīvu izmantošanu ģenētiskās uzlabošanas programmās;

73.

prasa sākt konkrētu rīcību, lai sasniegtu Aiči 5. mērķi, kas paredz līdz 2020. gadam vismaz uz pusi samazināt un, ja iespējams, gandrīz pilnībā novērst visu dabisko biotopu, ietverot mežu, zudumu, kā arī būtiski samazināt degradāciju un sadrumstalotību;

74.

aicina Komisiju, tiklīdz tiks pabeigts pētījums par Eiropas patēriņa ietekmi uz mežu izciršanu, ietvert pētījuma rezultātus jaunās politikas iniciatīvās, lai pievērstos konstatētajiem ietekmes veidiem;

75.

aicina dalībvalstis pieņemt un īstenot mežu apsaimniekošanas plānus, ņemot vērā atbilstīgu sabiedrisko apspriešanu, tostarp efektīvus pasākumus aizsargāto sugu un biotopu, kā arī saistīto ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanai un atjaunošanai;

76.

mudina dalībvalstis un Komisiju veicināt mežu apsaimniekošanas plānu pieņemšanu, arī izmantojot lauku attīstības pasākumus un LIFE+ programmu; uzsver nepieciešamību mežu apsaimniekošanas plānos ietvert īpašus bioloģiskās daudzveidības pasākumus, jo sevišķi īpašus pasākumus aizsargājamo sugu un dabisko biotopu saglabāšanai, lai uzlabotu to statusu Natura 2000 teritorijās un ārpus tām;

77.

mudina dalībvalstis izstrādāt savus mežsaimniecības politikas virzienus, pilnībā ņemot vērā mežu nozīmīgumu bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā, zemes erozijas novēršanā, oglekļa piesaistīšanā un gaisa attīrīšanā, kā arī ūdens cikla uzturēšanā;

78.

mudina dalībvalstis nodrošināt, lai to mežu apsaimniekošanas plānos paredzētajās meža ugunsgrēku novēršanas shēmās tiktu iekļauti ekosistēmas pasākumi, kuru mērķis ir palielināt mežu izturību pret ugunsgrēkiem;

79.

atzinīgi novērtē Komisijas priekšlikumus par KZP, kurai būtu jāgarantē uz ekosistēmu balstītas pieejas īstenošana un atjauninātas zinātniskas informācijas izmantošana, kas kalpo kā pamats ilgtermiņa pārvaldības plāniem attiecībā uz visām komerciāli izmantotām zivju sugām; uzsver, ka, tikai nodrošinot zivju krājumu ilgtermiņa ilgtspējību, mēs varam nodrošināt Eiropas zivsaimniecības nozares ekonomisko un sociālo dzīvotspēju;

80.

uzsver, ka neviena valsts nevar atrisināt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmu, jo īpaši jūras ekosistēmās, un ka dalībvalstu valdībām ir efektīvāk jāsadarbojas un jākoordinē savi centieni, lai risinātu šo pasaules mēroga problēmu; uzsver, ka apņēmīga bioloģiskās daudzveidības politikas īstenošana ir lietderīga gan sabiedrībai, gan arī ekonomikai;

81.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest aizsargātās jūras teritorijas, kurās uz saimnieciskajām darbībām, arī zvejošanu, attiecina pastiprinātu, uz ekosistēmu balstītu pārvaldību, ļaujot saskaņot vides saudzēšanu un ilgtspējīgas zvejniecības praktizēšanu;

82.

uzsver, ka vēl aizvien ir lieli trūkumi zināšanās par jūras ekosistēmu stāvokli un zvejas resursiem, un aicina pastiprināti vērst ES centienus uz jūras izpēti;

83.

prasa Komisijai un dalībvalstīm apvienot savus centienus, apkopojot zinātniskos datus par zivju populācijām, gadījumos, kad tās ir nepietiekamas, ar mērķi piedāvāt ticamākus zinātniskos ieteikumus;

84.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai izveidotu „Eiropas krastu apsardzi”, atbalstot kopīgu uzraudzības un inspekcijas jaudu un nodrošinot izpildi;

85.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt centienus līdz 2015. gadam nodrošināt nozvejas samazināšanos zem maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma (MSY) līmeņiem un ņemt vērā ekoloģiskos apsvērumus, nosakot MSY; tomēr uzsver, ka atbilstošu zinātnisko datu trūkumu nevajadzētu izmantot kā bezdarbības attaisnojumu un ka šādos gadījumos zvejas izraisītas zivju mirstības rādītāji piesardzības dēļ būtu jāsamazina; atgādina tiesisko pienākumu — kā norādīts Jūras stratēģijas pamatdirektīvā (MFSD) (9) — nodrošināt, ka visi komerciāli izmantotie zivju krājumi līdz 2020. gadam iekļaujas drošās bioloģiskajās robežās;

86.

norāda, ka apņemšanos līdz 2015. gadam uzturēt vai atjaunot zivju krājumus līdz līmeņiem, kas pārsniedz tādus, kuri nodrošinātu MSY, kā noteikts Komisijas ierosinātajā KZP reformas tiesību aktu kopumā, apstiprināja valstu un valdību vadītāji 2002. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgā;

87.

uzsver, ka zvejniecības pārvaldībai jāveicina labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšana atbilstoši Putnu direktīvai un Biotopu direktīvai, kā arī laba vides stāvokļa mērķa sasniegšana saskaņā ar MFSD; uzsver, ka ilgtermiņa pārvaldības plāniem jābūt balstītiem uz daudzām sugām, nevis uz vienu sugu, un ka jāņem vērā visi zivju populāciju aspekti, jo īpaši lielums, vecums un reproduktīvais stāvoklis, lai labāk atspoguļotu uz ekosistēmu balstītu pieeju, un ka to izstrādei jānosaka stingri termiņi;

88.

uzsver, ka jaunajai KZP un visiem dalībvalstu vēlāk pieņemtajiem pasākumiem pilnībā jāatbilst šādām direktīvām — 92/43/EEK, 2009/147/EK un 2008/56/EK;

89.

uzsver, ka mērķis novērst tādu mazāk vērtīgu mērķsugu izmetumu un tādu aizsargātu sugu izmetumu un piezveju, kuras nav mērķsugas, tostarp vaļveidīgo sugas, jūras bruņurupuču sugas un jūras putni, būtu jāiekļauj KZP un jāīsteno steidzamā kārtā; turklāt uzsver, ka jaunajā KZP būtu jāietver skaidrs pienākums atlaist sugas, kas nav mērķsugas, nodrošinot lielas izdzīvošanas iespējas;

90.

norāda, ka jānosaka pasākumi, kas vērsti pret zivju mazuļu un mazizmēra zivju izbrāķēšanu vai nozveju, kas pārsniedz kvotu, lai neparedzētu nepareizus stimulus izbrāķēto zivju izcelšanai krastā un komercializēšanai;

91.

uzsver, ka jānosaka mērķi un termiņi jaudu pārpalikuma samazināšanai, lai varētu īstenot flotes jaudas neto samazinājumu;

92.

atzīmē, ka nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja (NNN zveja) nopietni apdraud jūras vides bioloģisko daudzveidību, un uzsver, ka jāpastiprina sadarbība starp dalībvalstīm un trešām valstīm, lai izskaustu šādu NNN zveju;

93.

atzīmē, ka zvejas rezervju (teritoriju, kurās zvejas darbības var aizliegt vai ierobežot) izveide ir ļoti efektīvs un rentabls pasākums, lai ilgtermiņā sasniegtu zivju krājumu saglabāšanu; šajā sakarībā aicina dalībvalstis un Padomi noteikt zvejas rezerves un apsvērt tajās paredzētos pārvaldības noteikumus, īpaši koncentrējoties uz zivju krājumu audzētavām vai nārsta vietām;

94.

aicina Komisiju izstrādāt uzticamus vides ilgtspējības indikatorus, tostarp attiecībā uz jūras un piekrastes ilgtspējību, lai novērtētu panākumus bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā;

95.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai veiktie pasākumi novērš gan jaunu invazīvu svešzemju sugu iekļūšanu ES, gan pašlaik noteikto invazīvo svešzemju sugu izplatīšanos jaunās teritorijās; jo īpaši aicina paredzēt skaidras pamatnostādnes atbilstoši KLP lauku attīstības regulējumam, lai nodrošinātu, ka apmežošana nekaitē bioloģiskajai daudzveidībai, un nesniegtu finansiālo atbalstu svešzemju un invazīvu sugu stādīšanai; uzsver nepieciešamību pēc mērķtiecīgām stratēģijām un aktualizētiem sarakstiem gan ES līmenī, gan dalībvalstīs; uzskata, ka šīs stratēģijas nebūtu jāpievēršas tikai tām sugām, kuras tiek uzskatītas par prioritārām, kā ierosināts bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 5. mērķī; mudina Komisiju atbalstīt pasākumus, kas līdzīgi projektā DAISIE (Eiropas invazīvo svešzemju sugu saraksta sagatavošana) ietvertajiem pasākumiem, lai uzlabotu zināšanu bāzi;

96.

mudina Komisiju 2012. gadā nākt klajā ar jaunu likumdošanas priekšlikumu, kas ietvertu vienotu koncepciju invazīvu svešzemju augu un dzīvnieku sugu jautājumā, lai izveidotu kopīgu ES politiku par aizkavēšanas, uzraudzības, izskaušanas un pārvaldības pasākumiem attiecībā uz šādām sugām un par ātrās reaģēšanas sistēmām šajā jomā;

97.

atzīst, ka preventīvi pasākumi ir rentablāki un vides ziņā vēlamāki nekā pasākumi, ko veic pēc invazīvu svešzemju sugu ieviešanas un iedzīvošanās; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti noteikt preventīvus pasākumus invazīvu svešzemju sugu ieviešanai, kā atbalstīts Konvencijas par bioloģisko daudzveidību hierarhiskajā pieejā attiecībā uz šādām sugām;

98.

uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai tirdzniecība ar apdraudētajām sugām, kas iekļautas Starptautiskās Dabas un dabas resursu saglabāšanas savienības izveidotajā sarkanajā sarakstā, tiek veikta, ievērojot pastiprinātus ierobežojumus un jo īpaši — striktu regulējumu; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt eksotisku un svešzemju sugu importu un regulāri par to ziņot, un nodrošināt Zooloģisko dārzu direktīvas (10) pilnīgu īstenošanu; aicina Komisiju izvērtēt un sagatavot priekšlikumus par aizliegumu pārdot kā lolojumdzīvniekus savvaļā noķertus dzīvniekus;

99.

aicina Komisiju atzīmēt spēkā esošās valstu stratēģijas un rīcības plānus un nodrošināt, ka salu biotopi tiek proporcionāli ņemti vērā gaidāmajā invazīvo svešzemju sugu regulējumā;

100.

atgādina savstarpējo saikni starp bioloģisko daudzveidību un klimata sistēmu; pauž bažas par klimata pārmaiņu būtisko negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un uzsver ar bioloģiskās daudzveidības samazināšanos saistīto saasināto ietekmi uz klimatu, jo degradējas dabiskajā vidē esošās oglekļa dioksīda piesaistītājsistēmas; uzsver steidzamo nepieciešamību aizsargāt bioloģisko daudzveidību arī, lai ierobežotu klimata pārmaiņas un saglabātu dabiskās oglekļa dioksīda piesaistītājsistēmas;

101.

mudina Komisiju ierosināt tiesību aktus Nagojas Protokola īstenošanai, lai Savienība, cik vien drīz iespējams, var ratificēt protokolu;

102.

ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmas pakalpojumu globālo raksturu, kā arī to svarīgo nozīmi ilgtspējīgas attīstības globālo mērķu sasniegšanā, uzsver, ka ES stratēģijai arī jāpalielina ES centieni novērst bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un tādējādi efektīvāk veicināt tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu līdz 2015. gadam;

103.

uzskata, ka jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jautājums jārisina visaugstākajā līmenī Rio+20 konferencē, kas notiks Riodežaneiro 2012. gada jūnijā;

104.

atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 6. decembra rezolūciju (11), kuras mērķis ir nodrošināt pasaules zivsaimniecības ilgtspēju un kurā uzsvērts, ka nepieciešama steidzama rīcība, lai panāktu, ka pasaules okeāni un jūras tiek izmantoti ilgtspējīgi;

105.

atzinīgi vērtē 2011. gada novembrī prezentēto plānu, ko izstrādāja četras ANO aģentūras (UNESCO, FAO, UNDP un IMO), lai mudinātu valstis atjaunot savu apņemšanos samazināt okeānu degradāciju un novērst tādus draudus, kā pārmērīga nozveja, piesārņojums un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās.

106.

mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt sekmēt visā ES kopēju pieeju dabas aizsardzības jomā; atzinīgi vērtē to, ka Komisija piekrīt, ka tai ir jāsadarbojas ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības efektīvu aizsardzību ES attālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās, kurās endēmisko sugu ir vairāk nekā visā Eiropas kontinentā; vēlas, lai tiktu uzlaboti konkrētie instrumenti, kas paredzēti bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un aizsardzībai šajos reģionos, jo īpaši sagatavošanas darbība „Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas pakalpojumi Eiropas aizjūras teritorijās” (BEST), kas ir brīvprātīga sistēma un ko Parlaments atbalsta kopš 2011. gada, un lai tiktu sniegts atbilstīgs finansējums bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu aizsardzībai ES attālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās;

107.

aicina Komisiju un ES dalībvalstis apņēmīgi īstenot un pastiprināt daudzpusējos nolīgumus vides jomā, tostarp (bet ne tikai) CITES konvenciju un CMS;

108.

aicina Komisiju un dalībvalstis efektīvi iekļaut vides ilgtspējību savās attiecībās ar trešām valstīm un tādos globālos procesos kā Tūkstošgades attīstības mērķi;

109.

mudina Komisiju palielināt ES tirdzniecības politikas ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un tādēļ atbalsta tās priekšlikumu visos jaunos tirdzniecības nolīgumos iekļaut sadaļu par ilgtspējīgu attīstību, kurā ir ietverti būtiski vides noteikumi saistībā ar tirdzniecību, tostarp bioloģiskās daudzveidības mērķi;

110.

atzīst tādu sugu nelegālas starptautiskās tirdzniecības palielināšanos, kas ietvertas CITES konvencijā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt Interpola iespējas šajā jautājumā un divpusējās diskusijās ar trešām valstīm noteikt prioritāti jautājumam par savvaļas dzīvnieku un augu nelegālu tirdzniecību;

111.

atzīst, ka ES ir galvenā savvaļas dzīvnieku un augu importētāja un ar savu politiku un komercdarbībām ietekmē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu citās pasaules daļās; aicina ES veikt pasākumus, lai samazinātu ES patēriņa modeļu negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, visos tirdzniecības nolīgumos iekļaujot iniciatīvas par ilgtspējīgu lauksaimniecību un savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecību;

112.

aicina Rio+20 pasaules augstākā līmeņa sanāksmi panākt konkrētu progresu attiecībā uz novatoriskiem un neatkarīgiem finanšu avotiem bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai jaunattīstības valstīs un uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm jābūt aktīvām, lai šajā saistībā sasniegtu rezultātus;

113.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot ES sadarbību attīstības jomā, kas nekaitē bioloģiskajai daudzveidībai, lai novērstu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, ievērojot to, ka cilvēki ar viszemākajiem ienākumiem ir visvairāk atkarīgi no ekosistēmas pakalpojumiem;

114.

atzīst, ka jāpanāk tāda tautsaimnieciska darbība, kuras pamatā ir ilgtspējīgu enerģijas avotu izmantošana, neapdraudot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas mērķu īstenošanu, un atzīst, ka šāda ekonomika varētu veicināt šo mērķu sasniegšanu; šajā sakarībā uzskata, ka ir jāievieš turpmāki aizsardzības pasākumi attiecībā uz enerģijas ražošanā izmantotās biomasas avotiem, tās efektivitāti un daudzumu; tāpat šajā sakarībā aicina Komisiju pēc iespējas drīz precizēt biodegvielu ražošanas ietekmi, tostarp netiešas zemes izmantošanas ietekmi, uz bioloģisko daudzveidību un prasa noteikt efektīvus ilgtspējīguma kritērijus visu biodegvielu ražošanai un izmantošanai, tostarp attiecībā uz cieto biomasu;

115.

aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt visas esošās videi kaitīgās subsīdijas atbilstoši objektīviem kritērijiem un aicina Komisiju līdz 2012. gada beigām publicēt rīcības plānu (tostarp grafiku) šādu subsīdiju izbeigšanai līdz 2020. gadam saskaņā ar Nagojā pieņemtajām saistībām;

116.

uzsver, cik svarīgi ir mobilizēt gan ES, gan valsts finanšu atbalstu no visiem iespējamiem avotiem, tostarp izveidot īpašu instrumentu bioloģiskās daudzveidības finansēšanai, un izstrādāt novatoriskus finanšu mehānismus — jo īpaši biotopu biržu kopā ar kompensēšanu —, lai sasniegtu bioloģiskās daudzveidības jomā noteiktos mērķus;

117.

uzsver nepieciešamību nākamajā pētniecības pamatprogrammā palielināt budžetu pētniecībai, kas pievēršas videi un bioloģiskajai daudzveidībai, proporcionāli milzīgajām vajadzībām un problēmām risināt gan bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, gan klimata pārmaiņas, lai palīdzētu novērst noteiktos zināšanu trūkumus un atbalstītu politikas veidošanu;

118.

aicina Komisiju pārskatīt, vai pašreizējais regulatīvais režīms pietiekami stimulē stratēģijas, lai veicinātu bioloģisko daudzveidību, un ierosināt izmaksu ziņā efektīvus risinājumus, samazinot ar birokrātisko slogu saistītus izdevumus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, un piešķirt līdzekļus aizsardzības un veicināšanas pasākumiem;

119.

piekrīt tam, ka labi izstrādāti tirgus instrumenti, kuru mērķis ir internalizēt ārējās izmaksas, kas saistītas ar patēriņa un ražošanas darbību ietekmi uz vidi, var palīdzēt sasniegt mērķi — apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos —, ja vien tos apvieno ar stimuliem, kas veicina videi labvēlīgus ieguldījumus attiecīgajās nozarēs

120.

atzinīgi vērtē Komisijas sākto uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformu, lai bioloģiskās daudzveidības darba kārtībā iekļautu privāto sektoru;

121.

mudina Komisiju ziņot Parlamentam un Padomei par iespējām ieviest maksājumus par ekosistēmas pakalpojumiem, ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nozīmi;

122.

aicina Komisiju un dalībvalstis līdz 2020. gadam pilnībā īstenot un finansēt jauno bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, nodrošinot, ka katrs ES finansējuma pasākums ir saskaņā ar bioloģiskās daudzveidības un ūdens aizsardzības tiesību aktiem;

123.

uzsver, ka obligāti ir jānodrošina, lai nākamā daudzgadu finanšu shēma (2014.–2020. gads) atbalsta bioloģiskās daudzveidības stratēģijā noteikto sešu mērķu sasniegšanu, un ka ir paātrināta finansējuma piešķiršana LIFE programmai; uzsver nepieciešamību koncentrēties uz korporatīvās sociālās atbildības projektiem, kuri veicina bioloģisko daudzveidību;

124.

turklāt norāda, ka bioloģiskās daudzveidības milzīgā ekonomiskā vērtība nodrošina vērā ņemamu atdevi no ieguldījumiem tās saglabāšanai; tādēļ prasa palielināt finansējumu dabas saglabāšanas pasākumiem;

125.

lai nodrošinātu atbilstošu finansējumu Natura 2000 tīklam, aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, lai ar ES un dalībvalstu līdzekļiem tiktu nodrošināts vismaz EUR 5,8 miljardus liels finansējums gadā; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai būtu pieejams atbilstošs finansējums no vairākiem ES fondiem (piemēram, no KLP, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda, kohēzijas fondiem un LIFE+ fonda) un lai starp šiem fondiem tiktu veikta labāka koordinācija un saskaņošana, inter alia, izmantojot integrētu projektu koncepciju, kas dažādos reģionos ļauj uzlabot pārredzamību ES finansējuma saņemšanā; prasa EIB iesaistīties novatorisku finanšu instrumentu izstrādē un sniegt tehniskos un konsultatīvos pakalpojumus attiecībā uz līdzfinansētiem projektiem, kas saistīti ar bioloģisko daudzveidību;

126.

pauž vilšanos par ierosināto finansējumu jaunajai programmai LIFE, kas, neraugoties uz tās ievērojamām sekmēm divu desmitgažu laikā, vēl aizvien saņem nenozīmīgu ES budžeta daļu; uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības un dabas aizsardzības plānā izklāstītajām problēmām vajadzīgs ievērojams programmai LIFE piešķirto līdzekļu palielinājums;

127.

pauž bažas, ka to projektu skaits, ko finansē saskaņā ar programmu LIFE+, ik gadu ir zem paredzētā finansējuma dažādās dalībvalstīs; aicina Komisiju novērtēt šīs nepietiekamās finansējuma apguves iemeslus un vajadzības gadījumā ierosināt grozījumus programmas vadības noteikumos attiecībā uz līdzfinansējuma līmeņiem;

128.

atzīst videi draudzīga valsts iepirkuma nozīmi un uzskata, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš tā izmantošanai, jo īpaši izvērtējot, kā to izmanto valsts iestādes, saņemot ES finansējumu; iesaka dalībvalstīs izveidot iestādes, kas būtu atbildīgas par pārvaldības un kontroles sistēmām, lai pārvaldītu struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansējuma projektus, kuri paredz šādas procedūras;

129.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieguldīt bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā un atjaunošanā, izmantojot Kohēzijas fondu 2014.–2020. gada finansēšanas periodā; iesaka arī apsvērt Natura 2000 potenciālu vietējās tautsaimniecībās un darba tirgos;

130.

atzīst, ka ekoloģiska ekonomika ir prasmju un nodarbinātības radīšanas veids un aicina to atbalstīt ar finansējumu, kas palīdzēs veidot iespējas vietējā līmenī, un cīņā par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu balstīties un vietējām un tradicionālajām zināšanām; uzsver, ka aptuveni 30 % no kopējiem kohēzijas politikai piešķirtajiem līdzekļiem 2007.–2013. gadam ir pieejami pasākumiem, kas īpaši ietekmē ilgtspējīgu izaugsmi; mudina dalībvalstis un jo īpaši vietējās un reģionālās iestādes saistībā ar bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšanu aktīvāk darboties un pastiprināt centienus, lai veiktu ieguldījumus dabas kapitāla jomā, un izmantot dabas risku novēršanai paredzēto reģionālās politikas finansējumu kā elementu dabas resursu saglabāšanai un pielāgojumu veikšanai klimata pārmaiņām, jo īpaši ņemot vērā 2014.–2020. gada programmu periodu;

131.

mudina dalībvalstis pilnībā izmantot iespēju saskaņot pašreizējās darbības programmas ar stratēģijas „Eiropa 2020” ilgtspējīgas izaugsmes mērķiem, atkārtoti izvērtējot projektu ieguldījumu prioritātes, un mudina tās efektīvāk izmantot pieejamos resursus;

132.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.