2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/56

A.

tā kā to darbinieku kategoriju atalgojuma politika finanšu nozarē un dažās biržas sarakstā iekļautajās sabiedrībās, kuru profesionālā darbība materiāli ietekmē uzņēmuma vai sabiedrības riska profilu, tika īstenota tā, lai veicinātu darījumus, kuru mērķis ir īstermiņa peļņas gūšana, veidojot arvien riskantākus uzņēmējdarbības modeļus šī mērķa sasniegšanai un tādējādi kaitējot darba ņēmējiem, noguldītājiem un ieguldītājiem, kā arī ilgtspējīgai izaugsmei kopumā;

B.

tā kā Komisijas Zaļajā grāmatā par finanšu iestāžu korporatīvo pārvaldību un atalgojuma politiku ir uzsvērts, ka efektīvu kontroles mehānismu trūkums ievērojami veicināja pārmērīga riska uzņemšanos finanšu iestādēs un ka korporatīvajā pārvaldībā vajadzētu ņemt vērā finanšu sistēmas stabilitāti, kura ir atkarīga no daudzu sistēmas dalībnieku darbības;

C.

tā kā neatbilstīgas dažu finanšu iestāžu atalgojuma shēmas, stimulējot pārmērīga un nepārdomāta riska uzņemšanos, sekmēja riska palielināšanos, kas izraisīja pašreizējo finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi, un tādējādi politikas veidotājiem un regulatoriem sagādā vislielākās rūpes;

D.

tā kā finanšu iestādēm saistībā ar to korporatīvo sociālo atbildību ir jāņem vērā sociālā vide, kurā attiecīgā iestāde darbojas, kā arī visu iesaistīto personu, piemēram, klientu, akcionāru un darbinieku, intereses kopumā;

E.

tā kā pasaules, Eiropas un atsevišķu valstu līmenī ir uzsāktas vairākas iniciatīvas, lai risinātu jautājumu saistībā ar problemātisko atalgojuma praksi, un tā kā ir nepieciešams īstenot vispusīgi saskaņotu pieeju, lai ne tikai garantētu visiem dalībniekiem vienādus noteikumus, bet arī nodrošinātu Eiropas konkurētspēju pasaulē un veicinātu ilgtspējīgu un godīgu konkurenci tirgos;

F.

tā kā Finanšu stabilitātes padomes (FSP) pamatotas kompensāciju piešķiršanas principos, kurus apstiprināja G20 valstu vadītāji, ir noteikti pieci pamatotas atalgojuma prakses elementi, un ņemot vērā, ka ir svarīgi vienlaikus veicināt šo principu īstenošanu;

G.

tā kā saskaņotie principi un jau īstenotie pasākumi atalgojuma politikas jomā būtu pastāvīgi jāpārrauga un attiecīgā gadījumā jāpielāgo, lai visā Eiropā ieviestu vienādus nosacījumus un nodrošinātu Eiropas finanšu nozares konkurētspēju pasaulē;

H.

tā kā vairāku zinātnisko pētījumu rezultāti un praktiskā pieredze liecina, ka nesaistošiem ieteikumiem atalgojuma politikas jomā ir visai neliela ietekme, tādējādi uzsverot nepieciešamību ieviest iedarbīgāku instrumentu, lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu;

I.

tā kā Komisijas ziņojumā ir norādīts, ka, neraugoties uz krīzes radīto stimulu īstenot ievērojamas reformas atalgojuma politikas jomā, tikai 16 dalībvalstis ir pilnībā vai daļēji piemērojušas Komisijas ieteikumu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas un FSP īstenotās iniciatīvas saistībā ar atalgojuma politiku finanšu nozarē un biržas sarakstā iekļautajās sabiedrībās kopumā, tomēr uzskata — paredzot finanšu iestādēm papildu regulējumu atalgojuma politikas un kapitāla prasību jautājumos, attiecīgi vajadzētu ņemt vērā finanšu uzņēmuma lielumu un tādējādi tā darbības ietekmi uz sistēmisko risku;

2.

ņem vērā ziņojumā izklāstītos priekšlikumus attiecībā uz kapitāla prasību direktīvām, kuros ierosināti saistoši atalgojuma politikas principi finanšu nozarē;

3.

uzsver, ka uzraudzības iestādēm vajadzētu lemt par to, vai finanšu iestādei vai biržas sarakstā iekļautai sabiedrībai ir vajadzīga atalgojuma komiteja; minētais lēmums būtu jāpieņem, ņemot vērā šo iestāžu vai sabiedrību lielumu, iekšējo organizāciju un to darbības veidu, jomu un sarežģītību; uzskata — ja uzraudzītājs to uzskata par vajadzīgu, atalgojuma komitejai būtu jānosaka atalgojuma politika, jābūt neatkarīgai un par savu darbību jāatbild akcionāriem un uzraudzītājiem, un tai vajadzētu cieši sadarboties ar attiecīgā uzņēmuma riska komiteju, novērtējot kompensācijas sistēmas radītos stimulus;

4.

uzsver, ka līgumu priekšmetam ir jābūt pieejamam atalgojuma komitejai, un izskatāmos līgumus minētās komitejas izstrādā tā, lai par rupju nolaidību varētu sodīt, samazinot maksājumus; rupju nolaidību konstatē jo īpaši tad, ja neievēro vajadzīgo rūpību; šādā gadījumā atalgojuma komiteja nodrošina, ka samazinājums nav tikai simbolisks, bet ievērojami palīdz kompensēt radītos zaudējumus; turklāt finanšu iestādes vajadzētu aicināt izmantot soda sankciju sistēmu, proti, ar darbības rādītājiem saistītās atlīdzības daļas atmaksāšanu, ja konstatēts, ka darbības rādītāji ir negatīvi;

5.

uzskata, ka atalgojuma komitejas priekšsēdētājam un tās balsstiesīgajiem locekļiem ir jābūt pārvaldes struktūrvienības locekļiem, kuri attiecīgajā finanšu iestādē vai biržas sarakstā iekļautajā sabiedrībā neveic nekādas izpildfunkcijas; uzskata, ka vadītājiem un valdes locekļiem nevajadzētu vienlaicīgi darboties citu sabiedrību valdēs, ja pastāv jebkāda interešu konflikta iespēja;

6.

uzskata, ka attiecīgā gadījumā būtu jādod iespēja akcionāriem piedalīties ilgstpējīgas atalgojuma politikas noteikšanā un tālab varētu dot viņiem iespēju paust savu viedokli par atalgojuma politiku, sabiedrības kopsapulcē piedaloties nesaistošā balsošanā par atalgojuma ziņojumu;

7.

uzsver, ka valdes locekļu bez izpildpilnvarām kompensācijā vajadzētu iekļaut tikai fiksētu atalgojumu un tajā nevajadzētu iekļaut atalgojumu, kas ir atkarīgs no darba rezultātiem vai akcijām;

8.

uzsver, ka riska kontrolē iesaistītajiem locekļiem vajadzētu būt neatkarīgiem no uzņēmējdarbības vienībām, kuras tie kontrolē, un viņiem vajadzētu piešķirt atbilstošas pilnvaras un atalgot viņus neatkarīgi no minēto uzņēmējdarbības vienību darbības rādītājiem;

9.

uzsver, ka atalgojumu vajadzētu pielāgot visiem riska veidiem, tam vajadzētu būt samērīgam ar riska pārvaldības rezultātiem un jāņem vērā tāda pašreizējā un iespējamā riska darbības laiks, kas ietekmē uzņēmuma vispārējos darbības rādītājus un stabilitāti;

10.

norāda, ka biržas sarakstā iekļauto sabiedrību vadītāji nedrīkst vadīties pēc savām finanšu interesēm; uzskata, ka vadītāju personīgās finanšu intereses, kas saistītas ar viņu atlīdzības mainīgo daļu, bieži ir pretrunā sabiedrības ilgtermiņa interesēm, tostarp tās darbinieku un akcionāru interesēm;

11.

uzskata, ka atalgojuma sistēmām vajadzētu būt samērīgām ar finanšu iestāžu lielumu, iekšējo organizāciju un darbības sarežģītību un tām vajadzētu atspoguļot dažādu finanšu nozaru, piemēram, banku, apdrošināšanas un fondu pārvaldīšanas nozaru, atšķirības;

12.

uzsver, ka uzraudzītājam vajadzētu pārskatīt un rūpīgi pārbaudīt augstākās vadības, par riska uzņemšanos atbildīgo personu un kontroles pienākumu veicēju darbības riska pārvaldības pasākumus; uzskata, ka šādu kārtību vajadzētu piemērot arī tiem darbiniekiem, kuru kopējais atalgojums, ieskaitot pensijas nodrošinājumu, ir līdzvērtīgs minēto darbinieku kategoriju atalgojumam;

13.

uzskata, ka atalgojuma mainīgo daļu līmeni vajadzētu noteikt, balstoties uz iepriekš noteiktiem un novērtējamiem darbības kritērijiem, kuriem vajadzētu veicināt sabiedrības ilgtermiņa ilgtspējību;

14.

uzsver, ka prēmiju fonda apmēru ar darbības rezultātiem saistītajā atalgojuma sistēmā vajadzētu saistīt ar uzņēmuma vispārējiem darbības rādītājiem un kapitāla bāzi, bet ar darbinieku individuālajiem darbības rezultātiem saistītais atalgojums būtu jānosaka, ņemot vērā gan konkrētā darbinieka sniegumu, attiecīgās uzņēmējdarbības vienības darbības rezultātus, gan iestādes vispārējos rezultātus;

15.

uzskata, ka vadītāju personīgās finanšu intereses, kas saistītas ar viņu atalgojuma mainīgo daļu, bieži ir pretrunā viņu sabiedrības ilgtermiņa interesēm; uzsver, ka vadītāju un tādu darbinieku atalgojuma politikai, kuri atbildīgi par lēmumu pieņemšanu ar riska profilu saistītos jautājumos, ir jāatbilst līdzsvarotas un funkcionālas riska pārvaldības principiem, un tādēļ ir pienācīgi jālīdzsvaro atalgojuma fiksētā un mainīgā daļa; prasa nekavējoties veikt plašus pasākumus, kas ļautu samazināt vai pat atcelt to darbinieku kategoriju atalgojuma mainīgās daļas, kuru rīcība ir izraisījusi attiecīgās sabiedrības rezultātu pasliktināšanos;

16.

uzskata, ka ir jāņem vērā ne tikai kvantitatīvais izvērtējums, bet arī ar kvalitāti saistīti izpildes kritēriji un subjektīvs vērtējums, lai noteiktu kompensācijas mainīgās daļas lielumu;

17.

uzskata, ka kompensācijas plānos nevajadzētu iekļaut garantētas prēmijas;

18.

uzskata, ka ne tikai ētisku apsvērumu dēļ, bet arī sociālā taisnīguma un ekonomikas ilgtspējības nodrošināšanai lielākā un mazākā atalgojuma starpībai sabiedrībā vajadzētu būt samērīgai;

19.

uzsver, ka uzņēmumiem vajadzētu noteikt iekšēju kārtību, ko apstiprina uzraudzītājs, lai risinātu konfliktus, kas var rasties starp riska vadības un darba struktūrvienībām;

20.

uzsver nepieciešamību attiecināt šos principus arī uz visu to darbinieku atalgojumu, kuru profesionālā darbība materiālā ziņā ietekmē uzņēmuma riska profilu, tostarp augstāko amatpersonu, par riska uzņemšanos atbildīgo personu, kontroles pienākumu veicēju un ikviena tāda darbinieka atalgojumu, kura kopējais saņemtais atalgojums, ieskaitot pensijas nodrošinājumu, ir līdzvērtīgs atalgojumam, ko saņem minēto personāla kategoriju darbinieki;

21.

uzsver, ka vadītāju un darbinieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, kuras mērķis ir aizsargāt sabiedrību vadītājus, darbiniekus un augstāko vadību no prasībām, kas saistītas ar riskantiem vai nepārdomātiem lēmumiem un darbībām, veicot amata pienākumus, neatbilst ilgtspējīgas riska pārvaldības principiem atalgojuma jomā;

22.

uzsver, ka ir jābūt pienācīgam līdzsvaram starp mainīgo un fiksēto atalgojuma daļu;

23.

ierosina, ka atalgojuma mainīgā daļa ir izmaksājama tikai tad, ja tā ir pieņemama, ņemot vērā iestādes finanšu stāvokli un kapitāla bāzi, un pamatota, ņemot vērā uzņēmuma ilgtermiņa darbības rādītājus; uzskata, ka kompetentajai uzraudzības iestādei vajadzētu piešķirt tiesības ierobežot mainīgā atalgojuma kopējo apmēru finanšu iestādēs, lai stiprinātu akciju kapitālu;

24.

uzsver, ka atalgojuma mainīgā elementa ievērojamas daļas izmaksu vajadzētu atlikt uz pietiekami ilgu laikposmu; minētās daļas lielumu un pagarinājuma termiņa ilgumu vajadzētu noteikt atbilstīgi ekonomikas attīstības ciklam, uzņēmējdarbības veidam, to ietekmējošajam riskam un attiecīgā darbinieka darbībai; tiesības uz atalgojumu, kas izmaksājams saskaņā ar atlikto kārtību, nevajadzētu iegūt ātrāk nekā proporcionāli maksājama atalgojuma gadījumā; izmaksas termiņu vajadzētu pagarināt vismaz 40 % no atlīdzības mainīgās daļas; ja atlīdzības mainīgā daļa ir īpaši liela, vajadzētu atlikt vismaz 60 % maksājumu no šīs summas, un šim pagarinājumam nevajadzētu būt īsākam par pieciem gadiem;

25.

uzskata, ka mainīgās kompensācijas ievērojamu daļu vajadzētu izmaksāt, izmantojot bezskaidras naudas instrumentus, piemēram, subordinētā parāda, iespējamā kapitāla veidā, akcijās vai ar akcijām saistītos instrumentos, ja šie instrumenti nodrošina ilgtermiņa vērtības radīšanai un riska periodiem atbilstošus stimulus;

26.

uzskata — lai novērstu “spekulācijas ar prēmijām”, atalgojuma politika būtu jāattiecina uz visu atalgojumu kopumā, tostarp pensijām un algām; uzskata arī, ka “pensijas prēmijas” vajadzētu piešķirt, izmantojot bezskaidras naudas instrumentus, piemēram, subordinētā parāda, iespējamā kapitāla veidā, izmantojot akcijas vai ar akcijām saistītus instrumentus, lai saskaņotu ilgtermiņa stimulus;

27.

ierosina noteikt atlaišanas pabalsta (“zelta izpletnis”) maksimālo summu, kas būtu līdzvērtīga direktoru divu gadu darba samaksas fiksētajai daļai, ja darba attiecības tiek pārtrauktas priekšlaicīgi, un aizliegt atlaišanas pabalsta izmaksu pienākumu nepildīšanas vai brīvprātīgas aiziešanas no darba gadījumā;

28.

prasa, lai atalgojuma politikas noteikšanā ņemtu vērā vīriešu un sieviešu līdztiesību;

29.

atkārtoti uzsver nepieciešamību piemērot sankcijas par jebkāda veida diskrimināciju uzņēmumos, it īpaši atalgojuma politikas noteikšanā, karjeras izaugsmē un vadītāju pieņemšanā darbā;

30.

uzskata, ka uzņēmumiem vajadzētu skaidri, izsmeļoši un savlaicīgi informēt par saviem kompensācijas piešķiršanas principiem un uzraudzības iestādēm vajadzētu būt piekļuvei visai informācijai, kas tām vajadzīga, lai novērtētu piemērojamo principu ievērošanu;

31.

aicina valsts uzņēmumus — tāpat kā citas sabiedrības — nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz šādu uzņēmumu atalgojuma un prēmiju politiku;

32.

prasa arī publiskot sīku informāciju par sabiedrību, tostarp valsts uzņēmumu, pensiju un papildu pensiju plāniem;

33.

aicina Komisiju padarīt stingrākus savus 2009. gada 30. aprīļa ieteikumus attiecībā uz atalgojuma struktūru un riska koriģēšanu atbilstoši Finanšu stabilitātes padomes noteiktajiem un G20 valstu 2009. gada septembrī apstiprinātajiem principiem;

34.

aicina Komisiju pieņemt stingrus un saistošus atalgojuma politikas principus finanšu nozarē, ņemot vērā ziņojumā par Kapitāla prasību direktīvu izklāstītos priekšlikumus banku sektoram, un kārtību, kas balstīta uz “ievēro vai paskaidro” principu to biržas sarakstā iekļauto sabiedrību publiskai atklāšanai, kuras neievēro minētos principus;

35.

mudina finanšu nozares uzraudzītājus īstenot Kompensācijas principu un standartu novērtēšanas metodoloģiju, ko 2010. gada janvārī ierosināja Bāzeles Banku uzraudzības komiteja;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt vispārējas starptautiskas sistēmas izveidi to personu skaita atklāšanai, kuru saņemtais atalgojums, ieskaitot tā galvenos elementus — algu, prēmijas, ilgtermiņa stimulus un iemaksas pensiju shēmā —, ir 1 miljons eiro un vairāk;

37.

aicina Komisiju apsvērt iekšējo un ārējo revidentu lomu saistībā ar efektīvas uzņēmumu vadības pilnīgu nodrošināšanu;

38.

aicina Komisiju izpētīt iespējas stiprināt to vadītāju lomu, kuriem nav izpildpilnvaru, tostarp nodrošināt, ka uzņēmumi garantē pastāvīgu apmācību un neatkarīgu atalgojumu, kas atspoguļo vadītāju bez izpildpilnvarām neatkarīgo lomu, kā arī pilnvarot uzraudzītājus intervēt “apstiprinātās personas”;

39.

aicina Komisiju savos tiesību aktu priekšlikumos precizēt uzraudzības iestāžu lomu atalgojuma politikā;

40.

uzsver, ka atalgojuma mainīgo daļu nevajadzētu izmaksāt, izmantojot līdzekļus vai metodes, kas atvieglo izvairīšanos no nodokļu nomaksas par šo atalgojumu;

41.

prasa nodrošināt to, lai atalgojuma reglamentēšanā netiktu pārkāptas Līgumos paredzētās pamattiesības, jo īpaši sociālo partneru tiesības noslēgt un īstenot koplīgumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi;

42.

aicina Komisiju izveidot ES krīzes vadības sistēmu, lai novērstu jaunu finanšu krīzi, ņemot vērā iniciatīvas, kuras veikušas starptautiskas struktūras, piemēram G20 un SVF;

43.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis atgādināt biržas sarakstā iekļautajām sabiedrībām un finanšu pakalpojumu sabiedrībām par to sociālo atbildību, to bojāto tēlu un nepieciešamību rādīt priekšzīmi starptautiskā labklājības sabiedrībā;

44.

uzskata, ka turpmāka uzņēmējdarbība vai filiāļu saglabāšana valstīs, kas atsakās sadarboties, ir pretrunā sabiedrību ilgtermiņa interesēm kopumā, un prasa Eiropas līmenī izstrādāt stratēģiju cīņai pret nodokļu oāzēm, lai īstenotu Londonā un Pitsburgā notikušajās G20 valstu sanāksmēs izteiktos paziņojumus;

45.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un ES un valstu regulatīvajām iestādēm.