21.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 21/15

1.1.

Stratēģijā “Eiropa 2020” iekļautā jaunā tirdzniecības politika ļaus risināt vides problēmas, nepieļaujot protekcionisma mēģinājumus. Tās mērķis ir veidot inovatīvu tirgu, kurā ievērotas vides prasības, un veicināt sociālo labklājību. Šī tālejošā mērķa īstenošanā ES var būt par piemēru, lai virzītu izaugsmi un modeli, ko raksturo zems CO2 emisijas līmenis, un saglabāt tādējādi līdera pozīciju klimata pārmaiņu seku apkarošanā. Ņemot vērā ekonomikas izaugsmes, transporta un tehnoloģiju izplatības ietekmi, starptautiskā tirdzniecība ir neatņemama sastāvdaļa debatēs par klimata pārmaiņām un virzību uz “zaļo” ekonomiku.

1.2.

Komiteja ļoti cer, ka PTO Dohas sarunu vispārīgais secinājums atvieglos vides preču un pakalpojumu tirdzniecību, ievērojami samazinot tarifu un beztarifu šķēršļus. Vienlaikus Komiteja arī uzskata, ka ES jāturpina rādīt piemēru, atvieglojot “zaļo” tehnoloģiju pārņemšanu tās divpusējos un reģionālajos tirdzniecības līgumos.

1.3.

Topošās tirdzniecības stratēģijas perspektīvā EESK iesaka veikt vairāk pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz vidi un sociālo jomu, tostarp ūdens apsaimniekošanu. Komiteja rosina Eiropas un trešo valstu pilsonisko sabiedrību iesaistīties ietekmes novērtējumu izstrādē divpusējo un reģionālo tirdzniecības sarunu agrīnā posmā, īpaši saistībā ar ilgtspējīgu attīstību.

1.4.

Attiecībā uz transportu EESK atbalsta vispārēju mērķu pieņemšanu, kas izvirzīti ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām (UNFCCC), proti, par 10 % samazināt gaisa transporta emisijas un par 20 % – jūras pārvadājumu emisijas. Lēmums sadalīt emisiju samazināšanas pasākumus attiecas arī uz transporta nozari, jo no 2012. gada aviācija tiks pakāpeniski iekļauta ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā (SCEQE). Eiropas iniciatīva, lai izstrādātu tāljūras transporta energoefektivitātes tālejošos mērķus, sekmētu šos pasākumus.

1.5.

Ņemot vērā Kopenhāgenas 2009. gada decembra vienošanās par klimata pārmaiņām nepārliecinošo rezultātu un tā sekas, “Klimata un enerģētikas paketē” ir paredzēts, ka 2010. gada jūnijā koplēmuma procedūrā ar Eiropas Parlamentu tiks pieņemts ziņojums, kurā ir ietverti “atbilstoši priekšlikumi” nozarēm, kas pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes riskam sakarā ar starptautisko konkurenci un/vai papildu izmaksām, kas rodas no Kopienas CO2 cenām. Lai gan līdz šim pārvirze nav novērota, sākot ar 2013. gadu šo risku nevar izslēgt. Minētajam riskam vajadzētu pieaugt, kad ES pakāpeniski palielinās izsolēs pārdodamo kvotu apjomu un lielās emisiju radītājas valstis, kas nav ES dalībvalstis, aizkavēs emisiju kvotu apmaiņas tirgu izveidošanu vai iekšējās nodevas ieviešanu.

1.6.

Īstermiņā pārvirzes riska ierobežošanai prioritāri jānotiek, palielinot emisiju kvotu bezmaksas piešķiršanu, kuras lielums/apjoms būs atkarīgs no daudzpusējo sarunu par klimata pārmaiņām progresu un rezultātiem. Šī bezmaksas piešķiršana, kas ir orientēta uz jutīgām nozarēm, kuras pamatā ir vislabākie rezultāti un, visbeidzot, kuras priekšnosacījums ir divkārša kritērija – tirdzniecības liberalizēšanas un oglekļa papildu izmaksu – ievērošana, jāparedz kā empīriski pamatots pārejas pasākums un tam jāatbilst starptautiskās tirdzniecības noteikumiem zemas oglekļa dioksīda emisijas modelim.

1.7.

Korekcija uz robežas nesaņems atbalstu PTO, kamēr Eiropas savienība dos priekšroku kvotu bezmaksas piešķiršanai. ES ETS var pielīdzināt nodevai (kuru iespējams koriģēt uz robežas) tikai tad, ja visas kvotas tiek izsolītas. Šādu korekciju būtu lietderīgi izmantot kā pagaidu līdzekli attiecībā uz atsevišķām tarifu pozīcijām, pamatotu oglekļa emisijas risku gadījumos, kad visas bezmaksas kvotas jau ir piešķirtas. PTO Strīdu izšķiršanas padomē varēs aizstāvēt tikai ļoti mērķtiecīgas un pamatotas korekcijas, kuru vienīgais mērķis ir ierobežot temperatūras paaugstināšanos 2 °C robežās saskaņā ar Kopenhāgenā panākto vienošanos.

1.8.

Ņemot vērā emisiju kvotu apmaiņas pasaules tirgus izveidošanas projektu lēno un nedrošo sagatavošanu, ES dalībvalstis vēl dažus gadus varētu būt starp nedaudzajām valstīm, kas nosaka cenu CO2. Sakarā ar oglekļa emisiju pārvirzes risku dažās Eiropas nozarēs, kas ir emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja arī iesaka ievērojami palielināt ilgtermiņa ieguldījumu apjomus ekonomikas dekarbonizācijai, izveidot paredzamu un drošu, uz stimuliem balstītu sistēmu, kas veicinātu inovāciju, pētniecību un izstrādi tīro tehnoloģiju jomā, kuras vēl nav laistas tirgū.

1.9.

Lai attīstītu zaļo ekonomiku un saglabātu līdera pozīciju, Eiropas un klimata interesēs ir īstenot tālejošu mērķi, lai līdz 2050. gadam pakāpeniski panāktu samazinājumu 80 % apmērā, izvirzot, piemēram, vidējā termiņa mērķi no 2020. līdz 2030. gadam panākt samazinājumu 25 līdz 40 % apmērā. Komiteja ierosina izstrādāt ietekmes novērtējumus (vides, nodarbinātības un attīstības jomā) lai sagatavotu pārejas pasākumus no 2020. līdz 2050. gadam.

1.10.

Cīņai pret klimata pārmaiņām vajadzīga kopīga sabiedrības rīcība valstu un Eiropas līmenī. Līdztekus tirgus spiedienam (ETS) valsts iestādēm nekavējoties jāizstrādā finanšu stimuli un nodokļu atlaides un jāpalielina ieguldījumi pētniecībā un izstrādē saistībā ar videi nekaitīgām tehnoloģijām un pakalpojumiem. Reģionālās un vietējās pašvaldības, izsludinot publiskā iepirkuma konkursu, var sekmēt videi nekaitīgu tehnoloģiju attīstību.

1.11.

Kopā ar ražotājiem – CO2 emitentiem arī patērētājam jāiesaistās cīņā pret siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām, kas ir tieši saistītas ar tirdzniecību. Komiteja aicina ieviest vienotu un stabilu produktu “oglekļa” mērīšanas metodi, kas aptver visus posmus, sākot no koncepcijas izstrādes līdz tirdzniecībai. Lai to panāktu, Komiteja iesaka pilnveidot aprites cikla analīzi, lielāku uzmanību pievēršot metodoloģiskiem pētījumiem par “oglekļa uzskaiti”. ES noteikumu izstrādes un oglekļa daudzuma marķēšanas iniciatīvai joprojām jābūt privātai un decentralizētai; savukārt kopējas mērīšanas un novērtēšanas sistēmas izveide ir nepieciešama, un tā ir Komisijas vai attiecīgas aģentūras kompetence.

1.12.

EESK iesaka precizēt vēl pirms PTO Strīdu izšķiršanas Padomes turpmākās tiesu prakses, cik lielā mērā ražošanas procesos un metodēs (RPM) ir pamatots kvotu tirdzniecības ierobežojums vides apsvērumu dēļ (1). Komiteja iesaka paplašināt PTO Tirdzniecības un vides komitejas pilnvaras, lai noskaidrotu ASV garneļu zvejas strīda juridiskās sekas.

2.1.

Iepriekšējās desmitgades raksturo starptautiskās tirdzniecības bezprecedenta paplašināšana (21 % no pasaules IKP 2007. gadā, neņemot vērā Eiropas iekšējo tirdzniecību), neraugoties uz krīzes izraisīto 12 % kritumu 2009. gadā. Ekonomikas izaugsmes, transporta un tehnoloģiju izplatīšanas ietekmes rezultātā starptautiskā tirdzniecība kļuva par neatņemamu sastāvdaļu debatēs par klimata pārmaiņām.

2.2.

Līdz šim nekāda pilnīga teorija nenosaka un neprecizē visus traucējumus un cēloņsakarības, kas saista tirdzniecību ar klimatu (2). Pētniecības darbā, mērot tirdzniecības ietekmi uz klimatu un uz vidi vispār, tiek izmantoti trīs savstarpēji saistīti mainīgie lielumi. Mēroga mainīgais lielums: tirdzniecība veicina ekonomiskās darbības palielināšanos un tāpēc, pieņemot, ka tehnoloģijas nemainās, palielina emisijas. Sastāva mainīgais lielums: ģeogrāfiska reorganizēšana pēc salīdzinošām priekšrocībām var saistīties ar emisiju palielināšanos vai samazināšanos atkarībā no vairāk vai mazāk piesārņojošiem ražošanas veidiem, kuros globalizācijas rezultātā specializējas attiecīgās valstis. Tehniskais mainīgais lielums: uzņēmumu atbalstītā pilsoniskās sabiedrības spiediena un valsts iestāžu darbības rezultātā tiek izstrādātas tīrākas tehnoloģijas, kas samazina emisijas. Eiropas uzņēmumi, kuriem piemēro ES ETS, ir vecinājuši, ka ES ir sasniegusi Kioto protokolā noteikto emisiju samazināšanas mērķi.

2.3.

Minēto triju tirdzniecības ietekmju uz CO2 emisijām summa ir negatīva sakarā ar tirdzniecības apjoma pārsvaru, kas pagaidām nekompensē tīro tehnoloģiju izplatīšanu. Attālums starp dažādām ražošanas vietām un gala patēriņa vietām nav vienīgais faktors, kas jāņem vērā; tas arī ne vienmēr ir noteicošais faktors oglekļa bilancē.

2.4.

Tomēr īpaša saikne ar klimatu ir tirdzniecības ietekmei uz transportu (3) un galu galā uz emisijām. Pašlaik nafta veido 95 % no pasaules transporta nozarē izmantotās enerģijas. Tādējādi valstu iekšzemes un starptautiskie pārvadājumi ietekmē siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju līmeni (nedaudz mazāk par 15 % no emisiju kopapjoma).

2.5.

Lielākā daļa starptautiskās tirdzniecības aprites notiek pa jūras ceļiem (90 % pēc svara). Ņemot vērā CO2 emisijas uz 1 kilometru un 1 transportējamo tonnu, šis transporta veids ir starp tiem, kas piesārņo mazāk. Tomēr jāņem vērā arī prognozes par to palielināšanos. Starptautiskā jūrniecības organizācija (SJO) uzskata, ka līdz 2050. gadam jūras transporta emisijas varētu trīskāršoties, ņemot vērā tirdzniecības apjoma palielināšanos starp dienvidu valstīm.

2.6.

Visbeidzot, ūdens krīzes draudi ir klimata sasilšanas vēl vienas nopietnas sekas. Ja netiks veiktas preventīvas darbības, tad līdz 2020. gadam puse no pasaules iedzīvotājiem būs pakļauta ūdens trūkuma riskam. Jau vairāk nekā 1,5 miljardiem planētas iedzīvotāju ir liegta piekļuve dzeramajam ūdenim un ūdens attīrīšanai. Turklāt dažos reģionos arī lauksaimniecībā trūks ūdens, kā rezultātā tirdzniecība kļūs par stratēģisku elementu valstu interešu īstenošanā energoapgādes un klimatiskās drošības, kā arī nodrošinātības ar pārtiku jomā. Sekmējot ierobežoto resursu efektīvu izmantošanu, starptautiskā tirdzniecība varētu mazināt globālo spiedienu uz ūdens resursiem.

3.1.

Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) noteica virkni klimata ietekmes samazināšanas un pielāgošanās tehnoloģiju, kuras spēj palīdzēt pārvarēt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas. Daudzas no šīm tehnoloģijām tiek apspriestas notiekošajās PTO sarunās kā vides preces un pakalpojumi, piemēram, vēja turbīnas un hidroelektrostacijas, ar saules enerģiju darbināmie boileri, fotoelementi vai aprīkojums, kas vajadzīgs iekārtu darbībai, un tehnoloģijas, kuras izmanto atjaunojamus enerģijas avotus.

3.2.

Šīs sarunas par vides precēm un pakalpojumiem, kas notiek Dohas sarunu ietvaros, var veicināt piekļuves uzlabošanos precēm un tehnoloģijai, kura ir draudzīga videi. Tomēr tūlītēji klimatiskie ieguvumi, kas var rasties no tirdzniecības liberalizācijas, ir ierobežoti. Plašam produkcijas klāstam, un tā tas ir jo sevišķi atjaunojamu enerģijas avotu gadījumā, tarifu barjeras ir zemas vai vidējas (vidēji 2 % bagātajās valstīs, 6 % – attīstības valstīs). Turpretim šķēršļi ieguldījumu jomā un beztarifu šķēršļi joprojām būtiski kavē to izplatīšanu, piemēram, tehniskie un rūpnieciskie noteikumi, administratīvie ierobežojumi, obligāta komerciāla klātbūtne importētājvalstī pakalpojumu sniedzējiem, darbības ierobežojumi ārvalstu uzņēmumiem.

3.3.

Saistībā ar Komisijas ierosināto stratēģiju “Eiropa 2020” tirdzniecības jomā EESK uzskata, ka šajā atzinumā iekļauti daži izvērtēšanas elementi attiecībā uz izvirzīto mērķi: “Tirdzniecības atvēršanas iniciatīvas tādām nākotnes nozarēm kā videi nekaitīgi izstrādājumi un tehnoloģijas, augsto tehnoloģiju produkti un pakalpojumi, un iniciatīvas starptautisko standartu noteikšanā, īpaši izaugsmes jomās”. EESK īpaši iesaka veikt vairāk pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz vidi un sociālo jomu, tostarp ūdens apsaimniekošanu. Komiteja rosina Eiropas un trešo valstu pilsonisko sabiedrību iesaistīties ietekmes novērtējumu izstrādē divpusējo un reģionālo tirdzniecības sarunu agrīnā posmā, īpaši saistībā ar ilgtspējīgu attīstību.

3.4.

Dzeramā ūdens jautājumā starptautiskā tirdzniecība var iesaistīties tehnoloģiju pārņemšanas jomā (jūras ūdens atsāļošanas iekārtas, notekūdeņu atkārtota izmantošana un ūdens attīrīšanas metodes). Tādēļ šis aspekts jāiekļauj visās īpašās sarunās par vides preču un pakalpojumu tirdzniecību, kuras iesaka EESK.

3.5.

Attiecībā uz transportu EESK atbalsta vispārēju mērķu pieņemšanu, kas izvirzīti ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām (UNFCCC), proti, par 10 % samazināt gaisa transporta emisijas un par 20 % – jūras pārvadājumu emisijas. Lēmums par kopīgiem emisiju samazināšanas pasākumiem attiecas arī uz transporta nozari, jo no 2012. gada arī aviācija pakāpeniski tiks iekļauta ES ETS. Eiropas iniciatīva, lai izstrādātu tāljūras transporta energoefektivitātes tālejošos mērķus, sekmētu šos pasākumus.

3.6.

To šķēršļu vidū, kas kavē tīro tehnoloģiju un ar tām saistīto pakalpojumu izplatīšanu, arvien aktuāla ir intelektuālā īpašuma pastiprināta aizsardzība. Pētījumi pierāda, ka intelektuālā īpašuma tiesības, sevišķi patenti, ir ievērojami palielinājušās kopš 90. gadu beigām. Lai gan jo īpaši patenti ļauj to īpašniekam ierobežot tehnoloģiju, kas ir derīgas cīņai pret klimata pārmaiņām, pieejamību, izmantošanu un izstrādi, nesenie pētījumi parāda, ka intelektuālais īpašums ir svarīgs jautājums saistībā ar ilgtermiņa ieguldījumiem un vēl nepieejamu tehnoloģiju izstrādi; turpretim īstermiņā intelektuālais īpašums, šķiet, nav visnoteicošākais šķērslis tīro tehnoloģiju izplatīšanai. Minēto tehnoloģiju tirdzniecības patentu pašreizējās vidējās izmaksas joprojām ir mērenas. Svarīgāk ir risināt problēmas sakarā ar intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu un ievērošanu, kas joprojām attur no eksportēšanas uz dažām valstīm.

3.7.

Cīņai pret klimata pārmaiņām vajadzīga kopīga sabiedrības rīcība valstu un Eiropas līmenī. Līdztekus tirgus spiedienam (ES ETS) valsts iestādēm nekavējoties jāizstrādā finanšu stimuli un nodokļu atlaides un jāpalielina ieguldījumi pētniecībā un izstrādē saistībā ar videi nekaitīgām tehnoloģijām un pakalpojumiem, kas vēl nav laisti tirgū. Reģionālās un vietējās pašvaldības, izsludinot publiskā iepirkuma konkursu, var sekmēt videi nekaitīgu tehnoloģiju attīstību.

3.8.

Savstarpējā cēloņsakarība starp tirdzniecības liberalizāciju un izaugsmi atstāj neatbildētu jautājumu par importētājvalstu uzņēmumu un patērētāju atbildību par emisijām. Puse no Ķīnas eksporta nonāk Eiropā un ASV. Jāapsver jautājums par “oglekļa uzskaiti”, kas neaprobežotos ar primāriem emisiju avotiem un iepriekšējā posma nozarēm, bet aptvertu visus komponentus – no koncepcijas izstrādes līdz tirdzniecībai.

3.9.

Komiteja konstatē, ka pašlaik sakarā ar globalizētu nozaru ģeogrāfisko sadrumstalošanos un ievērojamo mobilitāti ir grūti precīzi un ticami izmērīt oglekļa daudzumu produktā. Šīs grūtības, kas raksturīgas, ja liels skaits pasākumu un uzdevumu notiek vienlaikus, neatvieglo tādas tirdzniecības politikas definēšanu, kura vērsta uz patērētāju informēšanu un izpratnes veicināšanu, piemēram, privātas marķēšanas iniciatīvas, ekomarķējums un sertifikācija. Individuālās attieksmes un izvēles maiņa krīzes laikā liecina, ka šie mehānismi ir jāveicina; tomēr Komiteja uzskata, ka tie neaizvieto valsts iestāžu normatīvos pasākumus saistībā ar emisiju tiešu aplikšanu ar nodokli. Komiteja iesaka uzlabot izmantošanas cikla analīzes (ICA) un padziļināti pētīt sarežģītus metodoloģiskus jautājumus, kas jo sevišķi skar oglekļa uzskaiti, kā arī finanšu aspektus saistībā ar decentralizētas oglekļa uzskaites izveidi visiem dalībniekiem, kuri iesaistīti ražošanas procesā.

3.10.

Jebkurā efektīvā vides politikā jābūt iespējai atšķirt produktus pēc to ražošanas procesiem un metodēm (RPM). Pāreja uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku varēs notikt tikai tad, ja būs iespējams atšķirt produktus, kas ir ražoti ar metodēm, kurām ir zems siltumnīcefekta gāzu emisijas līmenis. Tas nozīmē, ka dažas metodes, salīdzinot ar citām, ir jāveicina. Ja patērētāji pēc marķējuma varētu atšķirt produktus pēc to ražošanas veida (ekoloģiska vai neekoloģiska), tas mainītu konkurences apstākļus un ļautu secināt, ka divi, atšķirīgi ražoti produkti nav vienādi.

3.11.

Tā kā pašlaik pasaulē CO2 vērtība ir diferencēta, jautājums par produktu līdzību, kas ir PTO galvenais koncepts, ir neatņemama sastāvdaļa debatēs par tirdzniecību un klimatu. EESK iesaka precizēt vēl pirms PTO Strīdu izšķiršanas Padomes turpmākās tiesu prakses, cik lielā mērā ražošanas procesos un metodēs (RPM) ir pamatots kvotu tirdzniecības ierobežojums vides apsvērumu dēļ (4). Komiteja iesaka paplašināt PTO Tirdzniecības un vides komitejas pilnvaras, lai noskaidrotu ASV garneļu zvejas strīda juridiskās sekas.

4.1.

Sarunas tirdzniecības un klimata pārmaiņu jomā noris saskaņā ar diviem dažādiem grafikiem: tirdzniecības sarunām ir vajadzīgas politikas jomas un pasākumi, kas iesniedzas tālu ilgtermiņā, bet klimata sarunas ir vērstas uz tūlītējiem pasākumiem. Šī grafiku pārklāšanās ir par iemeslu tirdzniecības un klimata pārmaiņu politikas sarežģītajām attiecībām. Klimata pasākumiem var būt īstermiņa ietekme uz tirdzniecību; savukārt tirdzniecības pasākumi ietekmēs klimatu tikai tālā nākotnē.

4.2.

Ideālā pasaulē CO2 būtu vienota cena; tādējādi tas orientētu pasaules ekonomiku uz izaugsmi, kas rada mazāk siltumnīcefekta gāzu emisiju, nediskriminējot un nekropļojot konkurenci starp valstīm. Pašreizējā klimata pārmaiņu sarunu posmā ir skaidrs, ka šī ideālā pasaule netiks sasniegta drīz. Vēl ilgus gadus CO2 cena pasaulē nebūs vienota: no 20 līdz 30 euro par tonnu atkarībā no paredzētā vidējā līmeņa Eiropā, salīdzinot ar nulli lielākajā daļā citu valstu vai reģionu.

4.3.

EESK atzīst, ka šajā nepilnīgajā pasaulē konkurētspējas zaudēšanas un oglekļa emisiju pārvirzes (siltumnīcefekta gāzu emisiju radošu uzņēmumu pārcelšana ārpus valstīm un reģioniem, kur CO2 ir ar visaugstākajiem nodokļiem) risks skar pirmām kārtām valstu grupu, kuras labprātīgi apliek ar nodokli CO2 emisijas, proti, Eiropu. Starptautisku nozaru nolīgumu izstrāde un ieviešana ir atklātu debašu temats jau vairāk nekā desmit gadus. Tā kā konsenss nav panākts, jautājums joprojām ir neatrisināts, bet šajā virzienā var meklēt jaunas iespējas nozarēm, kas patērē daudz energoresursus. Atjaunojamu energoresursu attīstība un viedie tīkli arī varētu ierobežot konkurētspējas samazināšanos.

4.4.

Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu (5) atbilstīgi 2010. gada marta deklarācijai, kurā norādīts, ka Eiropas uzņēmumiem jānodrošina līdzvērtīgi apstākļi ar konkurējošiem ārvalstu uzņēmumiem. Nozarēm, kurām draud uzņēmumu pārcelšana, nekavējoties pēc Kioto perioda (2013–2014) vajadzētu piešķirt papildu bezmaksas finansējumu līdz pat 100 % apmērā saskaņā ar daudzpusējo sarunu rezultātiem klimata pārmaiņu jautājumos.

4.5.

Turpmākajā posmā, kad visas kvotas tiks izsolītas un to vērtību varēs pielīdzināt nodevai, pielāgošanas pasākumi uz robežas ļaus risināt problēmas saistībā ar konkurētspējas samazināšanos, ko rada emisijas līmeņa pazemināšanas centieni, kuri Eiropā ir daudz vērienīgāki nekā tās tirdzniecības partnervalstīs. Neatkarīgi no tā, vai pielāgošanas pasākumi robežas būs ievedmuitas nodeva, oglekļa iekļaušanas mehānisms uz robežas vai prasība Eiropas importētājiem iegādāties emisijas kredītus Kopienas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ES ETS jeb “Eiropas oglekļa tirgus”) ietvaros, tie varētu sekmēt problēmu risināšanu saistībā ar klimata pārmaiņu radīto izmaksu internalizāciju to nozaru saimnieciskajā darbībā, uz kurām attiecas ES ETS.

4.6.

Pētījumi liecina, ka konkurētspējas zaudēšana un oglekļa emisiju pārvirze nešķiet nozīmīga divos pirmajos ES ETS ieviešanas posmos. No 2005. līdz 2012. gadam emisijas kvotas tiek piešķirtas dāsni un lielākajā daļā gadījumu – bez maksas (6). Tā kā nepastāv pasaules oglekļa tirgus, kas būtu ideālais risinājums, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta dažādu emisijas tiesību apjoma noteikšanas un tirdzniecības sistēmu izveidošanu, kuru pamatā ir Eiropas sistēma vai citas tikpat efektīvas kvotu ierobežošanas vai tirdzniecības sistēmas. Komiteja iesaka izpētīt visas to saskaņošanas grūtības un risinājums, balstoties uz reģionālo integrāciju un ņemot vērā valūtas maiņas kursu svārstības.

4.7.

Konkurētspējas zaudēšanas un oglekļa emisiju pārvirzes risks saglabājas arī trešajā ES ETS posmā (2013–2020), kura laikā ir paredzēta pakāpeniska pāreja uz piešķiršanu izsolēs un pieejamo emisijas kvotu ikgadējais samazinājums, lai sasniegtu mērķi līdz 2020. gadam samazināt emisijas par 20 %, salīdzinot ar 1990. gadu. Visbeidzot, 2025. gadā izsolē tiks izlikti 100 % no kvotām ar starpposma mērķi 70 %, kas jāsasniedz 2020. gadā. Ja tiktu pieņemts emisiju samazinājums 30 % apmērā, būtu lietderīgi pārskatīt kvotu izsoles starpposma mērķus, lai tos pielāgotu citu valstu rezultātiem, kas parakstījušas Kopenhāgenas vienošanos.

5.1.

Ņemot vērā konkurētspējas zaudēšanas un oglekļa emisiju pārvirzes riskus, kas izriet no pakāpeniskas kvotu izsoles ieviešanas un emisiju apjoma noteikšanas 2020. gadā, Komisijas klimata un enerģētikas paketē tika ierosināts risinājums divos posmos. Pirmajā posmā paredzēts identificēt skartās nozares, pamatojoties uz diviem kritērijiem: tirdzniecības intensitāte (atvērtība tirdzniecībai ārpus ES) un CO2 izmaksu ietekme. Pirmais “jutīgo” nozaru saraksts izveidots 2009. gada decembrī, un tas tiks pārskatīts ik pēc 5 gadiem. Komisija veica pētījumu par 200 līdz 300 nozarēm (7). Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka, lai, sākot ar 2013. gadu, tikai tās nozares, kas atbildīs CO2 izmaksu un tirdzniecības intensitātes kopējiem kritērijiem, varētu izmantot 100 % bezmaksas CO2 sadalījumu, pamatojoties uz kopējiem rezultātu rādītājiem. Sākotnējā izvērtējumā uzskaitītas tikai dažas nozares. Komiteja norāda, ka saskaņā ar šo prasību tikai 11 nozares (8) atbilst CO2 izmaksu un tirdzniecības intensitātes kopējiem kritērijiem.

5.2.

Nesaistoša un bez vēriena, Kopenhāgenas vienošanās nedeva gaidīto rezultātu, uz kuru EESK cerēja savā 2009. gada novembra deklarācijā. Turklāt šī deklaratīvā vienošanās, kurai nav līguma juridiskās vērtības, atstāja neatrisinātu jautājumu par Kioto protokola nākotni. Tomēr vienošanās priekšrocība ir tāda, ka tā deva sākotnējo pamatu, lai reģistrētu un salīdzinātu valstu veikumu samazināšanas jomā. Kopenhāgenas vienošanās pielikumā paredzēts, ka saskaņā ar vienošanos Eiropa saglabā savu piedāvājumu panākt SEG 30 % samazinājumu, ja “citas attīstītās valstis uzņemas saistības panākt ar iepriekšminēto salīdzināmus emisiju samazinājumus”.

5.3.

Ņemot vērā citu attīstīto valstu pašreizējās saistības, Eiropa varētu saglabāt savu sākotnējo samazināšanas mērķi 20 % apmērā. Tādējādi tā mazinātu problēmas saistībā ar konkurētspējas zaudēšanu un oglekļa emisiju pārvirzi, ar kurām saskaras Eiropas nozares, kas ir ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā. Neraugoties uz to, šī izvēle pilnībā nenovērš oglekļa emisiju pārvirzes jautājumu šādu divu iemeslu dēļ:

5.4.

Pakārtojot savu piedāvājumu 2020. gadā samazināt emisijas par 30 % citu valstu veikumam un saistībām, Eiropa padarīja sevi atkarīgu no hipotētiskas daudzpusējas vienošanās, lai kardināli mainītu izaugsmes virzību uz zemas oglekļa emisijas modeli un panāktu tādējādi 2050. gadā četrreiz mazāku emisijas līmeni. Neatkarīgi no šāda veida nosacījumiem un mērķa ekonomikas pakāpeniskai dekarbonizācijai Amerikā un Ķīnā piemēro vienpusēju augšupēju pieeju saistībā ar ieguldījumiem un inovāciju. Kopenhāgenas vienošanās daļēji ir arī izaicinājums tehnoloģijas jomā. Šis izaicinājums attiecas arī uz Eiropu.

5.5.

Lai attīstītu zaļo ekonomiku un saglabātu līdera pozīciju, Eiropas un klimata interesēs ir īstenot tālejošu mērķi, lai līdz 2050. gadam pakāpeniski panāktu samazinājumu 80 % apmērā, izvirzot, piemēram, vidējā termiņa mērķi no 2020. līdz 2030. gadam panākt samazinājumu 25 % līdz 40 % apmērā. Komiteja ierosina izstrādāt ietekmes novērtējumus (vides, nodarbinātības un attīstības jomā) lai sagatavotu pārejas pasākumus no 2020. līdz 2050. gadam.

5.6.

Nosakot vidējā termiņa mērķi, ir jāparedz arī reglamentējoši pasākumi un nodokļu stimuli, lai palielinātu ieguldījumus tīro tehnoloģiju pētniecībā un izstrādē. Komisijas paziņojumā “Eiropa 2020” (9) norādīts, ka ASV ieguldījumi pētniecībā uz izstrādē ir 2,6 %, Japānā – 3,4 %, bet Eiropā tie ir zemāki par 2 %, galvenokārt privāto ieguldījumu zemā līmeņa dēļ. Šis zemais ieguldījumu līmenis pētniecībā un izstrādē neatbilst Savienības mērķiem (3 %) un klimata pārmaiņu problēmjautājumu risināšanai. Lai īstenotu konkrētus pasākumus šajā jomā, Komiteja ierosina izstrādāt ietekmes (uz vidi, nodarbinātību un attīstību) novērtējumus, lai sagatavotu pāreju uz nākamo posmu 2020. gadā, kā arī turpmākajiem posmiem (2030., 2040., 2050. gadā).

5.7.

Abos gadījumos neatkarīgi no tā, vai tiks izvēlēts piesardzīgais vai vērienīgais variants, ES dalībvalstis riskē vēl vairākus gadus būt starp tām retajām valstīm, kas nosaka CO2 cenu (diezgan ievērojamā līmenī), izmantojot emisiju kvotu apmaiņas pasaules tirgu. Neatkāpjoties no daudzpusējiem tālejošiem mērķiem saistībā ar iesaistīto pušu (COP) nākamajām konferencēm Meksikā (2010) un Indijā (2011), Eiropa nedrīkst ignorēt arī “augšupējas pieejas” politikas pētniecības, inovācijas un ieguldījumu jomā. Tomēr paļaujoties tikai uz oglekļa tirgus ietekmi, ES riskē atstāt novārtā citas politikas jomas, kas varētu būt lietderīgas, lai veicinātu pētniecību, inovāciju un ieguldījumus. Salīdzinot ar Āziju un Ameriku, dažādi atveseļošanas plāni, kas sākti Eiropā, nav sasnieguši mērķi.

5.8.

Izvēloties piesardzīgu pieeju, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka oglekļa emisiju pārvirzes jautājumu skatīt pragmatiski. Arī turpmāk saskaņā ar Savienības stratēģisko izvēli priekšroka jādod plaši izplatītajai kvotu bezmaksas piešķiršanai. Korekcija uz robežas nesaņems atbalstu PTO, kamēr Eiropas Savienība dos priekšroku kvotu bezmaksas piešķiršanai. ES ETS var pielīdzināt nodevai (kuru iespējams koriģēt uz robežas) tikai tad, ja visas kvotas tiek izsolītas. Šādu korekciju būtu lietderīgi izmantot kā pagaidu līdzekli attiecībā uz atsevišķām tarifu pozīcijām pamatota oglekļa emisiju pārvirzes riska gadījumos, kad visas bezmaksas kvotas jau ir piešķirtas. PTO Strīdu izšķiršanas padomē varēs aizstāvēt tikai ļoti mērķtiecīgas un pamatotas korekcijas, kuru vienīgais mērķis ir ierobežot temperatūras paaugstināšanos 2 °C robežās saskaņā ar Kopenhāgenā panākto vienošanos.

5.9.

Vidējā termiņā šāda izvēle nozīmē, ka būs vajadzīgs atbilstīgs finansējums Eiropas politikai, lai mazinātu sekas. Šīs politikas īstenošana ir uzsākta ar oglekļa piesaistīšanas un uzglabāšanas izmēģinājuma projektiem, kuros paredzēta ieguldījumu un intelektuālā īpašuma kopīgas izmantošanas uzraudzības komiteja. Pagaidu pielāgošanas pasākumi būs uzticami tikai tad, ja tos papildinās inovācijas politika ar mērķi rast risinājumus ilgtspējīgai attīstībai.