11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/53

1.1.

Elektrības, gāzes un citu kurināmo veidu, piemēram, ogļu, cenas turpina augt. Šķiet, ka tuvākajos gados šī tendence saglabāsies, un gadījumā, ja netiks veikti ātri un efektīvi pasākumi, būtiski pieaugs arī visneaizsargātāko enerģijas patērētāju skaits. Šā atzinuma mērķis nav aplūkot enerģijas cenu pieauguma cēloņus, bet gan uzsvērt nepieciešamību aizsargāt visneaizsargātākos patērētājus, lai nepieļautu enerģētisko nabadzību.

1.2.

Enerģētiskās nabadzības novēršana ir jauna sociāla prioritāte, pie kuras jāstrādā visos līmeņos, un ES būtu jāizstrādā kopīgas pamatnostādnes, lai visās dalībvalstīs šī nabadzības veida izskaušanai īstenotu saskaņotus pasākumus. Būtu jāuzsver, ka ES pēdējo gadu laikā ir paveikusi ievērojamu darbu, lai aizsargātu vismazāk aizsargātos patērētājus. Tomēr daudzas dalībvalstis joprojām nepilda savas saistības, netiek īstenoti paredzētie pasākumi, un ES būtu jārīkojas saskaņā ar EK Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.

1.3.

Enerģētiskā nabadzība ietekmē ne tikai enerģētikas nozari, bet arī citas jomas, piemēram, veselības aizsardzību, patēriņu un mājokļus.

1.4.

EESK ierosina ES pieņemt kopīgu un vispārīgu termina “enerģētiskā nabadzība” definīciju, kuru katra dalībvalsts vēlāk varētu attiecīgi pielāgot. Viena iespēja būtu definēt enerģētisko nabadzību kā grūtības vai nespēju mājoklī uzturēt atbilstīgu temperatūru vai izmantot citus būtiskus energopakalpojumus par saprātīgu cenu. Tā ir vispārēja definīcija, kuru varētu papildināt arī ar citiem kritērijiem, lai aktualizētu minēto koncepciju atbilstoši sabiedrības attīstībai. Tādējādi būtu iespējams noteikt enerģētiskās nabadzības apmēru un efektīvi risināt minēto problēmu.

1.5.

EESK uzskata, ka būtu jāsaskaņo esošie statistikas dati, lai pēc iespējas precīzāk noteiktu stāvokli saistībā ar enerģētisko nabadzību Eiropā. Tādēļ ir ierosināts Eurostat un dalībvalstu statistikas iestādēs izmantot vienotu statistisko metodoloģiju enerģētiskās nabadzības problēmas apmēra noteikšanai.

1.6.

EESK, atzīst Iedzīvotāju enerģētikas jautājumu foruma (Citizen’s Energy Forum) (Londona) darbību, taču vienlaikus uzskata, ka būtu jāveido Eiropas enerģētiskās nabadzības novērošanas centrs, kas iekļautos jau esošā struktūrā, piemēram, Energoregulatoru sadarbības aģentūrā, un iesaistītu visus ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus, kuri tiešā vai netiešā veidā risina enerģētiskās nabadzības problēmu, piemēram, piegādātājus, patērētājus, veselības un vides aizsardzības uzņēmumu apvienības, arodbiedrības, enerģētikas un būvniecības uzņēmumu apvienības. Minētā struktūra būtu ļoti lietderīga, lai apzinātu pašreizējo paraugpraksi dalībvalstīs, izpētītu jaunus mehānismus enerģētiskās nabadzības novēršanai un sekmētu objektīvu, rūpīgu novērtējumu enerģētikas tirgus liberalizācijas ietekmei uz visneaizsargātākajiem patērētājiem.

1.7.

EESK ierosina ikviena enerģētikas politikas priekšlikuma izstrādē ņemt vērā enerģētiskās nabadzības aspektu.

1.8.

EESK uzsver nepieciešamību attīstīt tehnoloģisku inovāciju, lai visneaizsargātākajiem patērētājiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams, optimizētu enerģijas izmantošanas iespējas.

1.9.

Ir jāīsteno pasākumi, kas jau pieņemti attiecībā uz ēku energoefektivitāti, un šajā gadījumā — mājokļiem. Ņemot vērā grūtības, kādas varētu rasties iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, dalībvalstīm būtu jāapsver atbalsta pasākumu izveide atbilstoši valstu iespējām.

1.10.

Decentralizētā enerģijas ražošana dažos gadījumos var palīdzēt sasniegt šajā atzinumā izklāstītos mērķus (skatīt 6.8. punktu).

2.1.

Enerģijas izmantošana un tās pieejamība ir saistīta ar iedzīvotāju un sabiedrības labklājību. Enerģijai ir neskaitāmi pielietošanas veidi, bez tās nav iespējama mobilitāte, apkure vai apgaismošana tādās jomās kā rūpniecība, veselības aprūpe un lauksaimniecība, kā arī sadzīve un izklaide.

2.2.

Tādēļ enerģētiskās nabadzības koncepciju var skatīt gan makroekonomikas, gan mikroekonomikas aspektā. Pietiekamas un kvalitatīvas enerģijas pieejamība rūpniecības, lauksaimniecības un citās nozarēs ir ļoti svarīga valsts labklājībai un konkurētspējai, un enerģijas nepietiekamība var izraisīt ekonomikas krīzi, bezdarbu un nabadzību. Šajā atzinumā galvenā uzmanība tomēr pievērsta enerģētiskajai nabadzībai, kas ietekmē mājsaimniecības.

2.3.

Enerģētiskā nabadzība nozīmē to, ka mājsaimniecībai ir grūtības vai nav iespējas par pieejamu cenu nodrošināt atbilstošu apkures temperatūru mājoklī (kā piemēru varētu ņemt vērā Pasaules veselības organizācijas izmantoto definīciju, kurā norādīts, ka atbilstoša temperatūra ir 21 °C dzīvojamajā istabā un 18 °C pārējās telpās, vai jebkuru citu definīciju, kas uzskatāma par tehniski atbilstošu), kā arī izmantot citus būtiskus energopakalpojumus, piemēram, apgaismojumu, transportu, elektrību interneta lietošanai vai citus pakalpojumus par pieejamu cenu. Tā ir vispārēja definīcija, kuru varētu papildināt ar citiem kritērijiem, lai minēto koncepciju aktualizētu atbilstoši nepieciešamībai.

2.4.

Enerģētiskās nabadzības apjomu ir grūti noteikt, lai gan to iespējams novērtēt, pamatojoties uz tādiem rādītājiem kā nespēja uzturēt mājā atbilstīgu temperatūru (21 % ES-27, Eurostat), to iedzīvotāju procentuālā daļa, kuriem ir parādi, jo nav samaksāti rēķini (2007. gadā ES-27 bija 7 %), vai to mājokļu skaits, kuros tek jumti, ir plaisas vai arī citi defekti, kas ietekmē ēkas stāvokli (2007. gadā ES-25 bija 18 %, ES SILC (Survey on Income and Living Conditions — Ienākumu un dzīves apstākļu pārskats (SILC), 2007. gads). Lai gan attiecīgu statistikas datu un pētījumu trūkums nedod iespēju sniegt ticamus datus par to personu skaitu, kuras saskaras ar šo problēmu, pēc zināmo rādītāju salīdzināšanas un, ņemot vērā dažus publicētos pētījumus, tiek lēsts, ka Eiropā vismaz 50 miljoni cilvēku cieš no enerģētiskās nabadzības. (Tackling Fuel Poverty in Europe. Recommendations Guide for Policy Makers; www.fuel-poverty.org). Atsevišķi novērtējumi tomēr liecina, ka minētie skaitļi ir lielāki.

2.5.

Enerģētiskās nabadzības apjomu ir ne tikai grūti noteikt, bet pastāv arī pretrunas starp Eiropas līmeņa un valstu statistikas datiem. Piemēram, saskaņā ar ES SILC datiem Lielbritānijas iedzīvotājiem nav parādu nenomaksātu rēķinu dēļ, turpretī Valsts energoregulatora (Ofgem) dati liecina, ka tādu ir aptuveni 5 % (www.fuel-poverty.org).

2.6.

Tādu ģimeņu skaits Eiropā, kuras skar enerģētiskās nabadzība, varētu palielināties, tādēļ ka:

2.7.

Enerģētisko nabadzību ir radījis triju faktoru apvienojums, proti, zems ienākumu līmenis, nepietiekama būvniecības kvalitāte un paaugstinātas enerģijas cenas.

2.8.

Enerģētiskā nabadzība var izraisīt sekas, piemēram, veselības problēmas, piegādāto energopakalpojumu atslēgšanu, samazinātu, labklājības standartiem neatbilstošu enerģijas patēriņu vai parādu uzkrāšanos.

2.9.

Visneaizsargātākajām sociālajām grupām ir arī viszemākais ienākumu līmenis, piemēram, cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, bezdarbniekiem vai sociālo pabalstu saņēmējiem. Turklāt bieži vien cilvēki ar zemiem ienākumiem dzīvo ēkās ar nepietiekamu siltumizolāciju (“Housing Quality Deficiencies and the Link to Income in the EU”Orsolya Lelkes, Eiropas sociālās labklājības politikas un izpētes centrs, 2010. gada marts), kas vēl vairāk palielina enerģētisko nabadzību.

2.10.

Atsevišķas dalībvalstis jau ir noteikušas dažus pasākumus (EPEE darba grupa publicētais pētījums “Good practices experienced in Belgium, Spain, France, Italy and United Kingdom to tackle fuel poverty”), kas palīdz nepieļaut enerģētiskās nabadzības rašanos. Lielākā daļa labas prakses pasākumu koncentrējas uz cēloņiem, piemēram,

Līdzīgā veidā dažās dalībvalstīs ir īstenoti korektīvi pasākumi enerģētiskās nabadzības seku mazināšanai, piemēram, aizliedzot energopiegādes atvienošanu mazāk aizsargātām ģimenēm kritiskos brīžos.

2.11.

Energoefektivitātes uzlabošana ēku celtniecībā ir būtisks aspekts cīņā pret enerģētisko nabadzību. Priekšlikums pārstrādāt Direktīvu par ēku energoefektivitāti (COM(2008) 780 galīgā redakcija) varētu dot iespēju minētajā jomā.

3.1.

Eiropas ekonomika piedzīvo dziļāko lejupslīdi kopš 1930. gada. ES-27 IKP 2009. gadā samazinājās par 4,2 %, salīdzinot ar 2008. gadu, kad tika reģistrēts neliels pieaugums (+0,8 %). Ir reģistrēts būtisks bezdarba pieaugums, 2010. gada janvārī skarot 9,5 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (par 1,5 procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējā gada janvārī). Tādējādi 2010. gada pirmajā mēnesī bez darba bija 22 979 000 cilvēku. Procentuāli viszemākais bezdarba līmenis bija reģistrēts Nīderlandē (4,2 %) un Austrijā (5,3 %), turpretī visaugstākais — Lietuvā (22,9 %) un Spānijā (18,8 %) (Eurostat).

3.2.

Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plāns, ko pieņēma 2008. gada nogalē, nav devis gaidītos rezultātus. Dati par pašreizējo stāvokli rada bažas, tāpat arī fakts, ka līdzšinējās prognozes (tostarp Komisijas prognozes) attiecībā uz tuvāko nākotni paredz lēnu atlabšanu. Lai gan ir uzsākta fiskālo stimulu īstenošana 5 % apmērā no IKP (ES-27 ), tie ir nepietiekami, un trūkst atbilstoši saskaņotas stratēģijas, kā izkļūt no krīzes.

3.3.

Ekonomikas un finanšu krīze, kas sākās 2007. gadā, notika laikā, kad tika iesaldēts vai samazināts Eiropas darba ņēmēju atalgojums. Turklāt dažās dalībvalstīs ierosinātie saimnieciskie pasākumi valsts lielo parādsaistību un budžeta deficīta samazināšanai ietekmē sociālās nodrošināšanas maksājumus (pensijas, bezdarbnieku pabalstus) un sabiedriskos pakalpojumus.

3.4.

Visi iepriekš minētie aspekti rada satraucošu perspektīvu mazāk aizsargātām ģimenēm, ņemot vērā augošās energoresursu cenas.

4.1.

Vēlme liberalizēt enerģijas tirgu divās pēdējās desmitgadēs ir bijusi viena no galvenajām ES politikām. Pēc Enerģētikas padomes 1987. gada jūnija sanāksmes, kad aizsākās šis process, pirmās direktīvas, ar kurām liberalizēja gāzes un elektrības tirgu, publicēja pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, un kopš tā laika šajā virzienā ir veikti daudzi pasākumi.

4.2.

Kopumā jāteic, ka liberalizācijas procesā izvirzītie mērķi bija efektīvākas enerģētikas nozares izveide un konkurētspējīgāka Eiropas ekonomika. Tomēr ne visas dalībvalstis spēja pilnībā vienoties par pasākumiem, un faktiski dažas no tām stingri pretojas attiecīgās politikas īstenošanai.

4.3.

Šobrīd ir augsta piedāvājumu koncentrācija gan gāzes vairumtirdzniecības tirgū (10 dalībvalstīs trīs lielākie piegādātāji kontrolē 90 % tirgus vai pat vairāk), gan elektrības vairumtirdzniecības tirgū (šajā tirgū 14 dalībvalstīs trīs lielākie piegādātāji kontrolē vairāk nekā 80 % tirgus) (COM(2009) 115 galīgā redakcija).

4.4.

Liberalizācija sniedz ieguvumus patērētājiem, ja tā patiešām sekmē konkurenci, bet vairākās dalībvalstīs valsts monopolus ir aizstājuši privātie oligopoli, tādēļ ir jāpastiprina pasākumi, kuru mērķis ir veicināt pārredzamību un konkurenci enerģētikas nozarē.

4.5.

Tādēļ būtu jāuzsver, ka ir jāīsteno Trešajā enerģētikas paketē iekļautie pasākumi. Minēto pasākumu mērķis ir īsta enerģijas tirgus izveide, balstoties uz dalībvalstu sadarbību un ietverot tīklu savienojumu uzlabošanu, operatoru darbības labāku koordināciju un plašākas pilnvaras valstu regulatoriem.

5.1.

Liberalizācija sekmē enerģijas decentralizāciju un dažādošanu, un liberalizācijai vajadzētu būt līdzeklim, lai sasniegtu dažus būtiskākos mērķus, piemēram, cenu samazināšanu un garantētas piegādes, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, piedāvājuma paplašināšanu un pielāgošanu patērētāja vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz mazāk aizsargātām patērētāju grupām. Dalībvalstu sākotnējā pieredze tomēr liecina par problēmām, ko izraisa nepietiekama tarifu pārredzamība un paaugstinātas cenas.

5.2.

Vairumā dalībvalstu 2009. gada pirmajā pusē cenas bija augstākas nekā 2008. gadā, neraugoties uz to, ka naftas cenu pazemināšanās tendencei vajadzēja būtiskāk ietekmēt cenas galapatērētājiem. Šo situāciju zināmā mērā varētu izskaidrot ar laika nobīdi no brīža, kad mainās naftas cenas, līdz brīdim, kad galapatērētājiem tiek sagatavoti rēķini. Tomēr šķiet, ka cenās, kuras jāmaksā galapatērētājiem, nav pilnībā atspoguļots enerģijas vairumtirdzniecības cenu pazeminājums (skatīt COM(2009) 115 galīgā redakcija).

5.3.

Tādēļ elektrības un gāzes piegādes pakalpojumu ietekme uz mājsaimniecību budžetu nav apmierinoša. Aptuveni 60 % patērētāju norāda, ka to enerģijas piegādātājs ir paaugstinājis cenas, un tikai 3–4 % patērētāju apgalvo, ka cenas ir pazeminātas. Rezultāti elektrības un gāzes piegādes jomā ir īpaši negatīvi arī attiecībā uz piedāvājumu salīdzināmību un iespējām nomainīt piegādātāju. Enerģētikas nozare ir tā, kurā patērētāji visretāk maina piegādātājus: tikai 7 % patērētāju mainījuši gāzes piegādātāju, un 8 % — elektrības piegādātāju (Eiropas Komisija. Otrais gada pārskats par patēriņa tirgus rādītājiem ES, 2009. gada 2. februāris).

6.1.

Enerģētiskās nabadzības novēršana ir jauna sociāla prioritāte, kas jāatbalsta visos līmeņos. Lai gan ES sagatavotie juridiskie dokumenti ir kvalitatīvi (1), dalībvalstu reakcija līdz šim nav bijusi atbilstīga. Daži piemēri: neraugoties uz obligātajām prasībām, kas noteiktas direktīvās par vienoto gāzes un elektrības tirgu (pirmā Direktīva 2003/54/EK un vēlāk Direktīva 2009/72/EK), tikai 10 no 27 dalībvalstīm mazāk aizsargātajiem patērētājiem piedāvā “sociālos tarifus”, un tikai 8 dalībvalstīs ikdienā izmanto formulējumu “mazāk aizsargātie patērētāji” (Status Review of the definitions of vulnerable customer, default supplier and supplier of last resort, ERGEG, 2009. gads).

6.2.

Ne visas dalībvalstis risina šo problēmu, un tās, kuras to dara, rīkojas neatkarīgi, necenšoties panākt savstarpēju sinerģiju un tādējādi apgrūtinot enerģētiskās nabadzības apzināšanu, novērtēšanu un novēršanu Eiropas līmenī. Piemēram, Lielbritānijā enerģētiskās nabadzības definīcija atšķiras no definīcijas, kuru izmanto pārējās dalībvalstīs, nosakot, ka enerģētiskā nabadzība iestājas gadījumā, kad atbilstošas temperatūras uzturēšanai mājoklī tiek izmantoti vairāk nekā 10 % ienākumu. Arī ES dokumentos ir atšķirības minētajā definīcijā.

6.3.

Enerģētiskās nabadzības novēršana ir katras dalībvalsts, kura rīkosies atbilstoši noteiktajām pilnvarām (valsts, reģionālajā vai vietējā mērogā), pienākums, bet gadījumā, ja valsts līmenī trūkst efektīvu tiesību aktu par gāzes un elektrības piegādes nodrošināšanu, ES ir jārīkojas saskaņā ar EK Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saistībā ar citiem kurināmā veidiem, piemēram, oglēm, atbildība ir vienīgi dalībvalstu pārziņā.

6.4.

Eiropas Savienība izdod tiesību aktus enerģētikas politikas jomā, un tai ir attiecīgas pilnvaras, tādējādi tā tiešā vai netiešā veidā ietekmē enerģētiskās nabadzības stāvokli dalībvalstīs. Tādēļ ir svarīgi, lai ES rīkotos un attīstītu politiku savā kompetences jomā.

6.5.

Eiropas Komisija ierosināja Eiropas Enerģijas patērētāju tiesību hartu (COM(2007) 386 galīgā redakcija) un Eiropas Parlamenta 2008. gada 19. jūnija rezolūciju (P6 – TA(2008) 0306), attiecībā uz kuru Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja norādīja (2), ka iedzīvotāju tiesības būtu jāgarantē juridiski saistošā veidā, līdzīgi kā tas ir darīts citos gadījumos (3). Komisija minēto hartu noraidīja un dažus punktus iekļāva trešajā paketē, uzskatot, ka tās ietekme būs plašāka (piemēram, Direktīvas 2009/72/EK 7. un 8. pants).

6.6.

Saistībā ar šo atzinumu ir būtu jāatceras Eiropas Savienības Pamattiesību hartā minētais: “Apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu” (34. pants), kā arī pienākumu nodrošināt patērētāju tiesību augstu aizsardzības līmeni (38. pants).

6.7.

EESK atkārtoti norāda, ka ir jāatzīst nepieciešamība garantēt vispārējo pakalpojumu, nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kā arī ekonomiski atstumto un enerģētiskās nabadzības apdraudēto grupu aizsardzību, piemēram, aizliedzot pakalpojumu atslēgšanu kritiskos brīžos, nepieciešamība panākt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī nodrošināt saprātīgas, pārredzamas un vienkārši salīdzināmas cenas (4).

6.8.

EESK uzsver ieguvumus patērētājiem, tostarp vismazāk aizsargātajiem, kurus atsevišķos gadījumos varētu dot decentralizēta enerģijas ražošana, un tie būtu šādi: