23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/12

1.1

Sakarā ar jaunajiem globalizācijas izaicinājumiem 2006.gada martā Eiropadome Lisabonas stratēģijas atkārtotas izvēršanas ietvaros koncentrēja uzmanību uz izaugsmi un nodarbinātību — no vienas puses — un uz integrētu pieeju pārvaldībai — no otras puses.

1.2

ES jāuzņemas nodrošināt saviem iedzīvotājiem novatorisku, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu attīstību, kā arī panākt uz tās teritorijas lielāku ekonomisko un sociālo kohēziju, radot un attīstot jaunus uzņēmumus, jaunus profesionālās darbības virzienus un lielāku un labāku nodarbinātību, vienlaicīgi saglabājot Eiropas sociālo modeli, kas ir orientēts uz zināšanās balstītu ekonomiku.

1.2.1

Komiteja ir cieši pārliecināta, ka bez “jauna pārvaldības cikla, kas būtu balstīts uz partnerību un pašu atbildību” (1) visi Eiropas konkurētspējas un nodarbinātības palielināšanas pūliņi izrādītos veltīgi un ka ir nepieciešams pieņemt un ātri un plaši īstenot jaunos pārvaldības principus.

1.2.2

Komiteja uzskata, ka gan Septītās pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem, gan Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas pieeja ir pārāk vērsta “no augšas uz leju” un vēl neļauj sasniegt nepieciešamo integrāciju un valsts un privātā sektora pārstāvju, kas veicina attīstību, atbildīgu līdzdalību vietējā un reģionālā līmenī, uzlabojot sociālo partneru būtisko nozīmi ilgtspējīgas un noturīgas izaugsmes perspektīvā.

1.3

Kopā ar varas iestādēm, ekonomikas dalībniekiem un, jo sevišķi, ar sociālajiem partneriem Eiropas Savienībai vajadzētu sekmēt šo jaunā tipa partnerību vietējā līmenī, izmantojot arī iepriekš minētos divus instrumentus un veicinot jaunu “teritoriālo līgumu attīstībai globalizācijas apstākļos” (2) rašanos.

1.4

EESK ir pārliecināta, ka nepastāv pārvaldības veidi, kas būtu derīgi visiem. Katrā reģionālā/vietējā līmenī jāatrod tam atbilstoši veidi, kas vislabāk apmierina teritoriālās pārvaldības prasībām un kuri būtu saderīgi ar valsts, Eiropas un starptautisko atsauces sistēmu.

1.5

Tomēr Komiteja uzskata, ka šiem veidiem var noteikt kopējos kritērijus:

1.5.1

Visbeidzot, ir nepieciešams, ka šīs integrētās teritoriālās politikas neatņemama sastāvdaļa būtu strukturēts sociālais dialogs, kas noris caur esošo teritoriālo ekonomisko un sociālo padomju efektīvu izmantošanu kopā ar sociālajiem partneriem un organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kā arī caur ekonomiskās un sociālās partnerības efektīvu veidu radīšanu (3).

1.5.2

Šajā sakarā tiks turpināts EESK norādītais virziens, iesaistot strukturālā dialogā ar EESK atsevišķu valstu ekonomiskās un sociālās padomes vai līdzīgas iestādes.

1.6

Jaunās pārvaldības panākumi būs arvien vairāk atkarīgi no spējas identificēt efektīvāku iedzīvotājiem tuvu esamības līmeni, lai pārvaldītu problēmas un to risinājumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, vienlaicīgi saglabājot saistību un kopīgu redzējumu ar citiem darbības līmeņiem (4).

1.7

Komiteja ir pārliecināta, ka veidu, darbību un iespēju izpēte vidējā termiņā, vienlaicīgi veidojot prognozes (Foresigh), var sniegt reālu, augšup vērstu ieguldījumu sabiedrības kultūras izaugsmei un var bagātināt politisko un administratīvo lēmēju izvēles, kā arī un jo īpaši veicināt mijiedarbības starp tehnoloģijas, ekonomikas, sociālajām, politiskajām un kultūras jomām parādīšanos un nostiprināšanos reģionā, kas ir būtiskas ilgtspējīgas un konkurētspējīgas attīstības pārvaldībai.

1.8

Tā galvenais priekšnoteikums ir sociālo partneru un organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalība, lai nonāktu pie skaidras stipro un vājo pušu izpratnes un lai varētu noteikt iekšējā un starptautiskā tirgus jaunās iespējas.

1.9

Ja — no vienas puses — globalizācija izraisa konkurences spiedienu, lai modernizētu, jauninātu un celtu uz augšu vērtību skalu, un dod iespēju efektīvāk un ekonomiskāk ražot un sadalīt preces un pakalpojumus, tad — no otras puses — pastāv risks, ka, ja nekas netiks darīts, tā izraisīs jaunu ekonomikas un sociālās struktūras sadrumstalotību, īpaši teritoriālajā līmenī.

1.9.1

No šejienes Komitejai izriet nepieciešamība ķerties pēc iespējas ātrāk pie jaunu prasmju radīšanas, kas būtu spējīgas orientēt iedzīvotājus uz pārmaiņām. Jāorganizē kopēji apmācību pasākumi rajonu, uzņēmumu, finanšu un kredīta sistēmu vadītājiem, kas īstenojami kopīgi ar politisko lēmumu pieņēmējiem un valsts sektora ierēdņiem, vietējo un teritoriālo kopienu amatpersonām.

1.10

Komiteja uzskata, ka vienīgi integrēta teritoriāla pieeja un līdzdalība var nodrošināt, ka zināšanas, kas iegūtas pateicoties investīcijām pētniecībā un izstrādē, jauninājumos un izglītībā, var radīt Eiropas rūpniecības bāzei inovācijas spējas un konkurences priekšrocības, tādejādi piesaistot attiecīgajam reģionam cilvēku un finanšu kapitālu.

1.10.1

Šajos apstākļos būtiski svarīgi ir izpētīt jaunus veidus, lai piesaistītu reģionam cilvēku kapitālu, arī piedāvājot lielāku līdzsvaru starp privāto dzīvi un darbu, ieviešot stimulus, īpaši intelektuālām un augsti kvalificētām profesijām, kā uzņēmumu vadītāji, pētnieki, rūpniecības speciālisti, nodrošinot pietiekami pievilcīgus profesionālās darbības noteikumus un priekšrocības.

1.11

Komiteja uzskata, ka jauno KJP 2007. — 2013. gadam nevar skatīt atrauti no citām politikām un Kopienas reģionālās darbības programmām, jo tā vēlas risināt šīs problēmas trijos darbības virzienos: uzņēmējdarbības un jauninājumu programma, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju atbalsta programma, programma “Saprātīga enerģija Eiropai”.

1.12

Šajā sakarā Komiteja atbalsta nepieciešamību stingri koordinēt KJP ar reģionālās, kohēzijas un pārrobežu, daudzvalstu un starpreģionu sadarbības politikas pasākumiem, kā arī ar Septīto pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem, kas nozīmīgu daļu no savas programmas “Iespējas” velta pētniecības attīstībai MVU vajadzībām, “zināšanu reģioniem”, jauninājumu un inovatīvu pakalpojumu uzņēmumu vajadzībām atbalstam, kā arī nepieciešamai saiknei starp izglītības aprindām un uzņēmējiem.

1.13

Komiteja uzskata, ka bez augstas koordinācijas pakāpes, lai nodrošinātu sinerģijas un izvairītos no pārklāšanās vai pretrunām, reģioniem šīs iniciatīvas ir prioritārā kārtā jāpārformulē un atbilstoši jāpieņem prioritāras partnerības ietvaros kopīgai vietējai attīstībai.

1.14

Visbeidzot Komiteja uzsver to, kas jau tika pateikts dažos iepriekšējos tās atzinumos par modernu rūpniecības politiku: “Pietrūkst skaidras sasaistes starp centieniem ES līmenī un valdību, rūpniecības un ieinteresēto pušu nepieciešamo iesaistīšanos valstiskā un reģionālā līmenī.”

2.1

Pārvaldība: antropoloģiskā literatūra izšķir trīs pārvaldības veidus (5). Pārvaldība “no pamatiem”, kas paredz visu dalībnieku koordināciju vietējā līmenī, un to raksturo izteikta nosliece uz visām tehnoloģiskām darbībām. “Tīkla” pārvaldība balstās uz visu dalībnieku, jo sevišķi uzņēmumu, pētniecības iestāžu, finanšu organizāciju, augstas koordinācijas pakāpi tīklā. “Vadības” pārvaldība balstās uz augstu koordinācijas pakāpi un uz sevišķi svarīgu aspektu, kā finansējumi un prasmes pētniecības jomā, centralizētu pārvaldi.

—

ietvert sociālos un vides aspektus saimnieciskos lēmumos,

—

lēmumu pieņemšanas procesos izmantot kopīgu vērtību modeli un līdzdalības metodi,

—

veicināt labās prakses un visu ieinteresēto pušu pastāvīgu sadardarbību inovācijas un konkurētspējas palielināšanā.

—

identificēt sabiedrību, kas tajā dzīvo,

—

identificēt vērtības, pēc kuram tā vadās.

—

Iestāžu kapitāls: runa ir par reģiona formālo iestāžu spējām koncentrēties uz problēmu risināšanu, par lēmumu pieņemšanas procesa ātrumu, par organizāciju informētības pakāpi un to elastīgumu un, visbeidzot, par esošo saiknes veidu starp dažādām organizācijām;

—

kultūras kapitāls: to veido reģiona tradīciju mantojums, tā vērtības un pārliecības, tā valodas bagātība un, visbeidzot, tā sociālie sakari un izturēšanās veidi (7);

—

simboliskais kapitāls: to veido reģiona spēja mobilizēt nepieciešamo enerģiju, lai nodrošinātu pašam savu attīstību, kā arī potenciāls radīt tēlu, uz kuru var atsaukties uzņēmumi, kas darbojas dotajā reģionā;

—

psihosociāls kapitāls: šis kapitāla veids balstās galvenokārt uz uzticības jēdziena, uz pārliecības par kopienas esamību un par tās attīstības iespējām un, visbeidzot, uz apziņu, ka ir iespējams organizēt sadarbību ar grupām un apvienībām;

—

izzināšanas kapitāls: to pārstāv kolektīvās prasmes un to nedrīkst sajaukt ar katra indivīda cilvēkkapitālu. Izzināšanas kapitāls uzkrājas organizācijās, kas veido zināšanu infrastruktūru, proti, universitātēs, pētniecības centros, kā arī kultūras un profesionālajās organizācijās, uzņēmumos un iestādēs, kas atbildīgas par sociālā dialoga attīstīšanu (8).

2.4.1

Lai atbalstītu Lisabonas Eiropadomes izvirzītās pamatnostādnes, Komisija radīja apstākļus, lai izveidotu Eiropas pētniecības telpu (EPT) (10), kuras finansējumi tika iekļauti Sestajā pamatprogrammā, īpašu uzmanību veltot teritoriālajām prognozēm (Foresight) (11). Nedaudz vēlāk, 2001. gadā Komisija izveidoja nodaļu “Zinātniskā un tehniskā perspektīva, saikne ar IPTS” (12) ar mērķi izplatīt prognozes (Foresight) kā inovācijas paraugu.

2.5.1

Pēdējos gados ir nostiprinājies ne tikai subsidiaritātes princips, bet nozīmi ir ieguvis arī jautājums par tuvuma līmeni, proti, kultūras nostāja, kas izpaužas iedzīvotāju vēlmē piedalīties sabiedrībai svarīgo lēmumu pieņemšanā. Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, zināšanas mūsdienās izplatās ātri un tādā apjomā, kā to agrāk nevarēja iedomāties.

3.1

Trešās tūkstošgades sākumā ES atrodas dziļu strukturālo pārmaiņu priekšā, kuri dažu gadu laikā izdarīja apvērsumu pasaulē, kur darbojas un konkurē Eiropas ekonomika. Starp šīm pārmaiņām jo sevišķi jāpiemin šādas:

3.2

Aho ziņojums (13) uzsvēra jaunu pārvaldības paradigmu nepieciešamību, lai izveidotu konkurētspējīgu Eiropu, kas apzinās izaicinājumus, kurus sistēmā izraisa strukturālas pārmaiņas.

3.2.1

Šīs jaunās pārvaldības paradigmas pieņemšanas posmi:

3.3

Pētniecība un izstrāde, dizains, ražošanas sistēmas, loģistikas sistēmas (16), tirgvedība un pakalpojumi klientiem ir arvien vairāk integrēti elementi, kas līdzdarbojas kā viens veselums, kas veido saikni starp klientiem un jaunu preču izgudrotājiem.

3.4

Jaunā uzņēmumu struktūra ir arvien mazāk saistīta ar materiālā aprīkojuma pieejamību, bet arvien vairāk ar nemateriālo vērtību īpašumu. Tai ir nepieciešama “aprīkota teritorija” — ar teritoriālās pārvaldības struktūrām, kas var uzturēt preču un pakalpojumu ražošanas un sadales spējas, kā arī nodrošināt pēc iespējas labākus garantijas apkalpošanas pakalpojumus.

3.5

Izteiktas teritoriālās identitātes attīstībai, kas izpaužas sociālajā kapitālā, ir būtiska nozīme ne tikai, lai izvairītos no uzņēmumu pārvietošanas, bet arī tāpēc, ka no jauniem uzņēmumiem reģionā tiek prasīti savdabīgums un augsti pakalpojumu kvalitātes standarti. Šos standartus var sasniegt vienīgi pateicoties ieinteresētiem un sagatavotiem darbiniekiem.

3.6

Iedzīvotāju, politisko lēmumu pieņēmēju un sociālo partneru reģionālās/vietējās identitātes apziņa ļauj veikt integrētu pieeju vides un sociālajai ilgtspējai, kas ir papildu nosacījums jaunu investīciju piesaistei.

3.7

Teritoriālās identitātes apgūšana balstās uz pievienošanos kopējām vērtībām, to atzīšanas un empātijas pret tām kopīga nākotnes redzējuma ietvaros. Teritoriālās identitātes veicināšanu ietekmē:

4.1.1

Pastāv dažādi prioritārās darbības veidi, lai efektīvāk izmantotu reģionā esošo cilvēkresursu kapitālu:

4.2.1

Integrēta teritoriāla pieeja var iedrošināt un veicināt uzņēmumu, īpaši MVU, dibināšanu un attīstību, veidojot tiem labvēlīgu vidi:

4.3.1

Eiropadomes 2006. gada marta sanāksmē tika norādītas prioritātes, uz kurām jātiecas atjaunotās izaugsmes un nodarbinātības partnerības apstākļos:

4.4

Uzņēmējdarbības un jauninājumu programma (KJP) veido saskaņotu ietvaru daudzām darbībām, kas vērstas uz būtisku problēmu risināšanu, lai panāktu ES ekonomiskās un sociālās struktūras konkurētspēju un inovāciju, orientējot attīstību uz novatoriskām un ražīgām darbībām, kas sekmē vides aizsardzību un resursu efektīvu izmantošanu, kā arī ir sociāli noderīgas.

4.5

Savukārt minētās Septītās pamatprogrammas īpašās programmas “Iespējas” nolūks ir stiprināt pētniecības un inovācijas iespējas, bet jo sevišķi:

4.5.1

MVU līdzdalības uzlabošana pētniecībā un inovācijā jāīsteno arī citās Septītās pamatprogrammas īpašajās programmās (runa ir par programmām “Sadarbība”, “Idejas”, “Cilvēki”).

4.5.2

Cita būtiska iezīme, kas kopīga visām programmām, ir pienākums veicināt rezultātu efektīvāku izmantošanu, kas galvenokārt tiek īstenots reģionālā līmenī. No šī viedokļa EESK uzskata, ka ir nepieciešama augstāka koordinācijas, saistības un sinerģijas pakāpe ar Kopienas reģionālās un kohēzijas politikas pasākumiem un citiem Kopienas teritoriālās sadarbības, izglītības un apmācības atbalsta instrumentiem.

4.5.3

Turklāt pastāv nepieciešamība koordinēt iepriekš aprakstītās darbības ar reģionālās politikas programmām, kuras atsaucas uz reformētiem Eiropas struktūrfondiem.

4.6

Šīs iniciatīvas pieprasa ne tikai augstu koordinācijas pakāpi, lai nodrošinātu sinerģijas un izvairītos no pārklāšanās vai pretrunām, bet, lai būtu atbilstoši pieņemtas reģionā, tās pieprasa arī:

4.6.1

Komiteja uzskata, ka gan Septītās pamatprogramma pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem, gan Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma, par kurām EESK jau ir izteikusies, ir pārāk vērsta “no augšas uz leju” un vēl neļauj sasniegt, kas būtu vēlams, nepieciešamo integrāciju un valsts un privātā sektora pārstāvju, kas vicina attīstību, atbildīgu līdzdalību vietējā un reģionālā līmenī. Saskaņā ar šo pieeju faktiski netiek atzīta vietējo dalībnieku nozīme ciktāl viņi ir līdzatbildīgi Eiropas pārvaldībā.

4.6.2

Kopā ar varas iestādēm, ekonomikas dalībniekiem un, jo sevišķi, ar sociālajiem partneriem Eiropas Savienībai vajadzētu veicināt, izmantojot arī iepriekš minētos divus instrumentus, šo jaunā tipa partnerību vietējā līmenī, attīstot “teritoriālo līgumu attīstībai globalizācijas apstākļos” (23) jauno paaudzi. Tiem vajadzētu apvienot visas ekonomikas un nodarbinātības attīstībā ieinteresētās puses (stakeholders), lai atbilstoši rastu risinājumus tirgus un konkurētspējas izaicinājumiem, izejot no “vietējā” domāšanas veida, kas arvien vairāk kļūst par bīstamu robežu iepretim savstarpēji sasaistītām pasaules parādībām.

4.7.1

Nozīmīga daļa pasākumu ilgtspējīgas konkurētspējas labā ir vietējā un reģionālā līmeņa kompetencē. Šiem pasākumiem par prioritāti kļūst pārvaldības sistēmas un sadarbība starp dažādām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, dažādām varas institūcijām un iestādēm, sociālajiem partneriem, uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības ekonomiskajiem un sociālajiem dalībniekiem, kas mijiedarbojas reģiona ietvaros.

4.7.2

Attiecībā uz pārvaldības jēdzienu mēs atsaucamies uz to, ko Komiteja šajā sakarā jau ir paudusi agrāk: “arī privāto sektoru pārstāvošajām ieinteresētajām pusēm ir jārīkojas un jāuzņemas atbildība, ar materiālu ieguldījumu un reālu pasākumu palīdzību. Sociālais un pilsoniskais dialogs ir nozīmīgs līdzeklis” (24).

4.7.3

Attiecībā uz sociālā dialoga paplašināšanu: “Komiteja piekrīt viedoklim, ka sociālajiem partneriem, pateicoties viņu zināšanām par attiecīgo nozari, var būt liela nozīme iestāžu brīdināšanā.”

4.7.4

Komiteja uzskata, ka runa ir par spēju īstenot līdzdalībā balstītas sociālās un lēmumu pieņemšanas sistēmas, kas būtu elastīgas, proaktīvas un reaktīvas, spējīgas nodrošināt kvalitatīvi augstu politiskās, ekonomiskās un sociālās demokrātijas līmeni, vienlaicīgi nepadarot smagnēju un nepalēninot darbību un iniciatīvu attīstību.

4.7.5

Vidēja un ilgtermiņa kopīga redzējuma attīstība kļūst būtiska, tāpat kā atbildības noteikšana un sadalīšana par kopīgiem starpmērķiem, kā arī mūsdienīgu un pārbaudītu instrumentu izmantošana reģionālā līmenī, piemēram, prognozes ( foresight ).

4.8

ITP un pārvaldības stratēģija sociāli atbildīgu reģionu attīstībai.

4.8.1

Dotajos apstākļos, kas ir atvērti globālai konkurencei, pārvaldības stratēģijai sociāli atbildīgu reģionu attīstībai jānodrošina noturīgus ekonomiskās attīstības un augstas sociālas kvalitātes procesus. Šādai stratēģijai jo sevišķi jāietver: