20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/79

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apsveic faktu, ka Eiropas Padome 2004. gada 25. un 26. martā to uzaicināja izskatīt efektīvākus īstenošanas veidus un līdzekļus Lisabonas Stratēģijai, kas šobrīd atrodas tās attīstības pusceļā.

1.2

Komiteja atgādina, ka pašā sākumā, 2000. gada 24. martā, Lisabonas uzdevumos tika:

1.3

Komiteja tās pēdējo gadu debatēs, tikšanās un atzinumos ir neatlaidīgi pasvītrojusi Lisabonas stratēģijas nozīmi Savienības ekonomiskajā un sociālajā nākotnē un aicinājusi visus sabiedriski profesionālos dalībniekus ņemt tajā aktīvu dalību. Konkrēti, Komiteja pēdējā laikā ir pieņēmusi atzinumus par Eiropas uzņēmējdarbības konkurētspēju, ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (1), labāku ekonomikas vadīšanu un nodarbinātības politikas pasākumiem (2). Komiteja vienmēr ir norādījusi uz to, ka Lisabonas Stratēgijas mērķi nav sasniedzami bez pilnīgas pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanas.

1.4

Atbildot uz Eiropas Padomes uzaicinājumu, Komiteja, atsaucoties uz tās pēdējām nostādnēm Lisabonas stratēģijas jautājumā, ir:

2.1

Lisabonas stratēģija vislabāk pazīstama, zināmā veidā, kā saistības, kas pieņemtas, lai izveidotu Eiropu par pasaules dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku.

2.2

Šīs vienkāršotais Lisabonas stratēģijas apraksts ticis atkārtots bieži, tomēr ne vienmēr izprotot tās vērienu un pilnu nozīmi.

2.3

Lisabonas Stratēģija ir ļoti godkārīga vīzija visai Eiropas Savienības sabiedrībai. Stratēģijas formulējums vēlreiz nosauc Savienības galvenos mērķus, šoreiz plašākā 25 Savienības dalībvalstu mērogā.

2.4

Lisabonas Stratēģija nav:

2.5

Lisabonas Stratēģija, ja to pareizi izskaidro un saprot, ir:

2.6

Lisabonas Stratēģijas attīstības gaitā izšķiroša nozīme ir konkurētspējai un izaugsmes meklējumiem, lai tādējādi radītu uzlabotu ekonomisko labklājību, attīstītu nodarbinātību, aizsargātu un uzlabotu dzīves stila kvalitāti. No otras puses, no labākas dzīves kvalitātes, sociāliem uzlabojumiem un ekoloģiskas ilgtspējas var rasties arī izaugsme. Ar Lisabonu panāktā ekonomiskā progresa laikā nākotnē radīsies iespēja labākai tās Eiropas cilvēku daļas atbalstīšanai, kuri dzīvo zem nabadzības līmeņa ar paplašinātu sociālās iekļaušanas pielietojumu un rēķinoties ar šo sasniegumu ilgtspējību nākamām paaudzēm.

2.7

Pierādīt, ka Lisabonas Stratēģija ir saistīta tikai ar konkurētspēju, nozīmē pārprast šo tēzi.

2.8

Komiteja vispirms gribētu atzīmēt, ka Lisabonas stratēģija jau nodrošinājusi virkni pozitīvas izaugsmes pierādījumu, kas sākuši parādīties pēdējos piecos gados, un to skaitā:

2.9

Neraugoties uz pozitīvajām lietām, galvenie novērojumi liecina, ka, salīdzinot ar Lisabonā izskanējušajiem mērķiem, pēdējie pieci gadi ir likuši vilties. Eiropa ir iesprostota starp augsti attīstītu industrijas valstu un zemas produkcijas izmaksu ekonomiku konkurenci, kuras arvien vairāk pielieto jaunas tehnoloģijas, un stāv augoša konkurences izaicinājuma priekšā. Pamatu raizēm dod virkne indikatoru:

2.10

Tajā pašā laikā Lisabonas Stratēgijas reformas atpaliek:

2.10.1

Eiropas līmenī 25 dalībvalstis apņēmās pabeigt vienotā tirgus izvedi vairākās jomās (enerģētika, pakalpojumi, valsts iepirkums, Transeiropas tīkli, informācijas dienestu piemērošanās), bet palaida garām izdevību noteiktajā laika posmā īstenot nepieciešamos pasākumus.

2.10.2

Atsevišķu valstu līmenī rezultāti ir dažādi, to nepilnības galvenokārt saistītas ar:

2.10.3

Jaunās dalībvalstis bieži pārvar papildu traucēkļus sakarā ar attīstības atšķirībām, kādas pastāv, piemēram nodarbinātībā, tehnoloģijās vai apkārtējā vidē, lai gan dažreiz šie traucēkļi tiek kompensēti arī ar atjaunināšanas pasākumiem, kas ir radikālāki kā ES 15 valstīs. Pēdējo vidū ziemeļvalstis savās reformās visumā sasniegušas lielāku progresu nekā viņu dienvidu līdzinieces. Tie paši vispārējie novērojumi attiecas uz dalībvalstīm, kas spējušas līdzsvarot savu budžetu, salīdzinot ar tām, kuras ļāvušas deficītam pieaugt. Pat visprogresīvākās dalībvalstis dažās jomās atpaliek salīdzinājumā ar veiksmīgajām trešām valstīm. Reformas mērķis nav vienkārši darīt labāk nekā agrāk, bet gan darīt labāk nekā jebkur citur.

2.11

Tādējādi Lisabonas stratēģija ir iesprostota burvju aplī: zemais kāpinājums sarežģī reformu īstenošanu, kamēr reformas turpmāka novilcināšana kavē kāpinājumu un nodarbinātību. Īstenotās reformas pamatā skar ekonomikas piedāvājuma pusi. Tām nebija nekādi izšķiroši panākumi, jo tam pretī nestāvēja pietiekams pieprasījums.

2.12

Pavasara galotņu tikšanās laikā šķita, ka dalībvalstis drīzāk atbalstītu jaunas debates par Lisabonā jau noteiktajiem mērķiem – pat ja tas nozīmētu vēl papildu ieteikumu pievienošanu - nekā stingu jau notiekošo reformu stāvokļa novērtējumu un viennozīmīgi apņemties īstenot trūkstošos pasākumus noteiktā laika robežās. Jau kuro reizi tās Briselē nespēja nepārprotami izskaidrot, ko tās mājās dara vai vai kurās jomās tās nav spējušas sasniegt mērķus, par kuriem vienojušās Briselē. Reformas uzdevumu, saistību un dalībvalstu pavairošanās ir pielīdzinājusies atbilstošam skaitam nepilnību attiecībā uz kopēju atbildību, īstenošanu un saskaņošanu, kā arī atbilstošu ekonomisku ietekmi un ietekmi uz darba vietām.

2.13

Tādēļ pastāv risks, ka nepieciešamās reformas neizdosies pielietot ar pietiekamu noteiktību, lai gan saglabājot ticību, ka stratēģija var tikt īstenota. Maz ticams, ka šāds Lisabonas burbulis varētu gaidīt līdz 2010. gadam, lai tad pārplīstu.

2.14

Lisabonā noteiktais mērķis - rūpīgi plānotu reformu ceļā panākta uzlabotā konkurētspēja un tās savienošana ar ilgtspējīgu, nodarbinātību radošu ekonomisko pieaugumu un sociālās solidaritātes stiprināšanu– joprojām saglabājas būtisks Eiropai, kas šobrīd atrodas krustcelēs:

2.15

Lisabonas mērķis ir līdzsvarots, tas proporcionālā un savstarpēji iedarbīgā veidā saskaņo konkurētspējas ekonomiskos mērķus ar sociālo pieprasījumu (nodarbinātība, apmācība, sociālā kohēzija, dzīves un darba apstākļi) un, kā tas uzsvērts Gēteborgas galotņu apspriedē, vides prasībām.

2.16

Lisabonas stratēģijas metodes joprojām ir derīgas, jo tās balstās uz:

2.17

Sadarbība atvērtās koordinācijas metodes ietvaros līdz šim notika kā sadarbība starp valdībām. Vispārēji trūka demokrātiskā konsolidācija nacionālajos parlamentos. Tādēļ dalībvalstīs būtu jāiesāk parlamentāra diskusija par saistībā ar Lisabonas Stratēģiju esošiem jautājumiem.

2.18

Daudzās dalībvalstīs īpaši nepietiekama bijusi pilsoniskās sabiedrības dalībnieku vitāli svarīgā iesaistīšana un atbalstīšana. Šī ir galvenā kļūda un lielākā vilšanās Lisabonas stratēģijas īstenošanā un prasa ilgu laiku, lai izskaidrotu tās izraisītās bažas un piedzīvotās nepilnības. To apliecina pastāvīgie komunikāciju un partnerattiecību trūkumi.

2.18.1

Nepārprotami pastāv komunikāciju deficīts. Neskatoties uz pastāvīgajām debatēm par nodarbinātību, apmācību, sociālo aizsardzību, uzņēmējdarbības pārvietošanos un tehnoloģisko konkurenci, ne dalībvalstis, ne plašsaziņas līdzekļi neveido dialogu ar sabiedrisko domu par Lisabonas stratēģijas jautājumiem. Kad Eiropas pilsoņus informēja par Lisabonā noteikto konkurētspējas mērķi, vairums no viņiem nespēja saprast vai nu tā nolūku, vai vērienu. Daudzi uzskata, ka mērķis kļūt par “viskonkurētspējīgāko (…) ekonomiku pasaulē” ir vai nu nereāls vai arī nozīmē Eiropas sociālā modeļa beigas, jo nozīmētu pazemināt sociālo līmeni līdz šīs teritorijas mazāk attīstīto valstu līmenim. Šī reakcija parāda, ka nepieciešams mērķi izskaidrot, norādot, ka uzdevums ir veiksmīgi pārņemt konkurenci pasaulē, samazinot dažus mūsu traucēkļus un kompensējot tos ar labāku mūsu līdzekļu izlietojumu.

2.18.2

Daudzi cilvēki Eiropā atklāj, ka, lai gan sociālās tiesības tiek apšaubītas, labums, kas stātos to vietā – nodarbinātības un ilgspējīgas sociālās aizsardzības izteiksmē – paliek neskaidrs. Cilvēki ir ļoti nobažījušies par:

2.18.3

Pārāk daudz cilvēku Eiropā izjūt arī to, ka viņi nevar teikt savu vārdu par reformām, kas tomēr viņus tieši ietekmē un kuras, vispārīgi runājot, apdraud iepriekš iemantotos aizsardzības pasākumus un labumus. Turklāt ziņojumi no Komisijas un dalībvalstīm vispār sagādā niecīgu informāciju par pasākumiem, kas konsultētu un iesaistītu pilsonisko sabiedrību vai par partnerattiecībām ar dažādiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem (privātā sektora loma, sociālo partneru loma, valsts – privātās partnerattiecības, NVO u.c.), neskatoties uz faktu, ka saskaņā ar Lisabonas piešķirtajām tiesībām tie tika uzskatīti par ārkārtīgi svarīgiem.

3.1

Konkurētspējas uzsvēršana apliecina vajadzību sasniegt ilgspējīgu konkurētspēju atvērtā un globālā ekonomikā, paaugstinot jaunu tehnoloģiju izmantošanu, nosakot efektīvāku profesionālo apmācību, ar kvalificētiem darba ņēmējiem un uzlabojot ražīgumu. Stratēģijas galvenā koncepcija ir kvalitāte (preču, pakalpojumu, noteikumu, pārvaldības, nodarbinātības, sabiedrisko attiecību un vides kvalitāte).

3.2

Šie mērķi vislabāk būtu sasniedzami ar godprātīgāku un efektīvāku starptautisku tirdzniecības un maksājumu struktūru.

3.3

Papildus jaunajiem likumiem starptautiskajā līmenī Eiropas ekonomikai nepieciešams vienkāršot tās iekšējos noteikumus gan Kopienas, gan valstu līmenī. Pārmērīgā birokrātija kavē apņemšanos uzņemties tās iniciatīvas, kuras vajadzīgas, lai spētu konkurēt.

3.4

EESK – atšķirībā no Padomes un Komisijas – uzskata, ka vienīgi ekonomikas politikas un īpaši makroekonomikas politikas fundamentāla pārorientācija ļaus novērst šķēršļus ilgstošam un ienesīgam ES ekonomikas uzplaukumam. ES ir jāpaļaujas uz saviem pašas spēkiem, lai atkal noliktu Eiropas ekonomiku uz pieauguma un pilnīgas nodarbinātības ceļa. Līdzsvarota makroekonomikas politika, kuras definētais mērķis būtu Lisabonas Stratēģijas mērķi, konkrēti darba vietu nodrošinājums, konkurences spēju nostiprināšana, kā arī reāla apzināšanās, cik nepieciešama ir “ilgstoša” attīstība saskaņā ar Gēteborgas galotņu tikšanās laikā pieņemtajiem secinājumiem.

3.5

Monetārajai politikai būtu jāizvirza mērķis panākt līdzsvaru starp cenu stabilitāti, ekonomisko pieaugumu un nodarbinātību. Padomes rekomendētajā ekonomikas politikas apjomā tomēr neietilpst skaidrs rīkojums ECB, lai tā arīdzan uzņemtos savu atbildību attiecībā pret reālo ekonomiku (pieaugums un nodarbinātība). Šajā sakarā būtu vēlams mudināt ECB turpināt tiekties pēc stabilitātes mērķa “plašā nozīmē”, kas attiecas ne vien uz cenu stabilitāti, bet arī uz pieauguma, pilnīgas nodarbinātības un sociālās kohēzijas sistēmas stabilitāti. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau ir vairākkārt pieprasījusi, lai monetārā politika dotu ieguldījumu pieauguma un pilnīgas nodarbinātības mērķa sasniegšanā (piemēram, savā 2002. gada 19. septembra rezolūcijā Eiropas Konvencijai).

3.6

Jāpastiprina politika, kas atbalstītu uzņēmējdarbības uzsākšanu un attīstību, turklāt ieskaitot pasākumus, kas veidotu paātrinātu un izmaksu ziņā izdevīgu uzņemumu dibināšanas procesu, uzlabotu pieejamību riska kapitālam, nodrošinātu lielāku daudzumu uzņēmējdarbības apmācību programmu un ciešāku sadarbības tīklu, kas atbalstītu pakalpojumus mazajiem uzņēmumiem.

3.7

Visiem pilsoņiem jebkurā vecumā visās dalībvalstīs jābūt pieejamai mūžapmācībai un cilvēki jāiedrošina to izmantot.

3.8

Jāatraisa vienotā tirgus potenciāls. Eiropas Savienībai jāizmanto tirgus, kas ir lielāks nekā ASV vai Ķīnā, bet:

3.9

Kopienas palīdzībai būtu jābūt atkarīgai no uzlabojumiem dalībvalstīs, kurās “struktūras” nepilnības kavē pārstatīšanu.

3.10

Stiprinot administratīvo sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm, būtu jāveicina tirdzniecība un maksājumi tādās jomās kā muitas procedūras, valsts sektora līgumi un starpvalstu informācijas dienesti.

3.11

Bez tam dalībvalstis atpaliek šādās nozarēs:

3.12

Savukārt Eiropas uzņēmumi no savas puses atpaliek sekojošās jomās:

4.1

Vajadzīga skaidri formulēta stratēģija, lai veicinātu konkurētspēju un arī saglabātu sociālo kohēziju: tas varētu būt jauns rīcības plāns sociālajā politikā. Sociālajiem partneriem jāveido stratēģija, sadarbojoties ar Komisiju un dalībvalstu valdībām. Pilnībā jāapzinās, ka Lisabonas stratēģijas sociālā joma ir pilnībā jāatzīst kā galvenais faktors labklājības, ražīguma un sociālās iekļaušanas sasniegšanā un tā jākoriģē turpmākajos piecos Lisabonas stratēģijas gados.

4.2

EESK aicina dalībvalstu valdības panākt progresu Lisabonas stratēģijas ietvaros nepieciešamajos pasākumos, lai stimulētu kāroto ekonomisko pieaugumu. Īpaši tas ir nepieciešams saistībā ar jauna veida sociālo politiku. Galvenajā vietā būtu jābūt četrām jomām, kurām būtu jāpievērš īpaša uzmanība:

4.3

Lai attīstītu apmācību veidus un rastu finansējumu turpmākai kvalificētai apmācībai būtiski augstākā līmenī nekā pašreiz un daudz lielākai daļai to cilvēku, kas meklē nodarbinātību, jo īpaši tajās nozarēs, kuras acīmredzami saistītas ar progresīvām, uz zināšanām balstītām prasmēm, nepieciešami kopēji centieni, iesaistot tajos sociālos partnerus, NVO un valdības.

4.4

Sociālajiem partneriem jāizskaidro kopējie centieni darba vides un darba organizācijas uzlabošanā, lai pilnveidoto ražīgumu sasaistītu ar augstāku pievienoto vērtību katram nodarbinātajam. Lai atvieglotu dažas no tām problēmām, kas saistītas ar novecojošos darbaspēku (un to jauno cilvēku skaita samazināšanos, kuri pievienojas darba tirgum), valdībām, uzņēmējdarbības un strādnieku organizācijām jāpievērš uzmanība šīm demogrāfiskajām iezīmēm.

4.5

Tā kā pastāv īpaši jautājumi, kas skar pārmaiņu procesa nelabvēlīgi ietekmētos cilvēkus, vajadzīgas vadlīnijas, lai izveidotu aktīvāku sociālās iekļaušanas politiku.

4.6

Ar dažām nelielām pārmaiņām, tomēr joprojām ir spēkā vispārīgie mērķi, kas sociālajai politikai tika noteikti Lisabonas stratēģijas ietvaros. No otras puses, globālo uzdevumu būtība un apmērs pēdējos četros gados ir ievērojami mainījies. Strauji augošo Ķīnas un Indijas ekonomiku parādīšanās tieši ietekmējusi Lisabonas stratēģiju: arvien vairāk progresīvas tehnoloģijas produktu un pakalpojumu tiek laisti tirgū par ļoti pievilcīgām cenām. Ilgstošais augstais ražīguma kāpinājums Savienotajās Valstīs nozīmē, ka Lisabonas stratēģija dzenas pakaļ strauji kustīgiem mērķiem. Salīdzinājumā ar ASV stiprākais produktivitātes pieaugums (uz darba stundu) 90.-os gados šķietami pieder pagātnei.

4.7

Pozitīvs faktors un izaicinājums vienlaikus ir Eiropas Savienības paplašināšanās. Jaunās dalībvalstis nozīmē ārkārtīgi svarīgu iekšējā tirgus, pirktspējas un kvalificētu cilvēkresursu pieaugumu. Tomēr jaunās dalībvalstis nozīmē arī jaunus uzdevumus sociālajai iekļaušanai. Attiecībā uz cilvēkresursiem, izglītību un pieejamo apmācību, tie jāmodernizē progresīvo tehnoloģiju jomā – tāpat, kā tas jādara arī piecpadsmit dalībvalstīm.

4.8

EESK ņem vērā to vērtību, kas būtu eventuālai ilgspējīgas sociālas attīstības hartai, kura ietvertu iepriekšminētās sociālās politikas jomas un izklāstītu pilsoņu būtiskās pamattiesības. Uz šo apsvērumu pamata EESK ierosina iekļaut ilgspējīgas sociālas attīstības hartu sociālās politikas jomas darba programmā. Hartai būtu jāpievieno ES rīcības programma, kuras mērķis būtu koordinēt dažādas darbības un palīdzēt dalībvalstīm noteikt prioritārās jomas.

5.1

Ir pārskatīta ES stratēģija ilgspējīgai attīstībai un lēmums par pārskatīšanas rezultātiem ir sagaidāms Eiropas Padomes sanāksmē 2005. gada martā. Stratēģija ilgspējīgai attīstībai ietver darbību ekonomikas, sociālajā un vides jomā, kas īstenojama ar savstarpēju atbalstu.

5.1.1

Kā tas parādījās Eiropas Padomes sanāksmēs 2002. gada pavasarī, Lisabonas stratēģija ietver paralēlu darbību ekonomikas, sociālajā un vides jomā. Vides joma tika pievienota ar lēmumu Gēteborgas Eiropas Padomē.

5.2

Būtu kļūda uzskatīt Lisabonas stratēģiju un principu, kas uzsver stratēģiju ilgspējīgai attīstībai kā konfliktējošus centienus. Lisabonas stratēģijai ir noteikts skaidrs laika posms līdz 2010.gadam. Stratēģija ilgspējīgai attīstībai paredzēta neierobežotam laika posmam; tā aptver starppaaudžu jautājumus.

5.3

Paturot prātā Eiropas Padomes plānu tajā pašā laikā, proti, 2005. gada martā, pārskatīt abas stratēģijas, ir būtiski apzināties trīs aspektus:

6.1

Pretenciozajos priekšlikumos dinamiskākai Lisabonas procesu īstenošanai ir izteiktas dažādas tēmas. Lai arī neviena atsevišķa politika nav galvenā būtiskā līnija, viena tēma tomēr izceļas. Efektīva Lisabonas stratēģijas īstenošana tik tiešām pieprasa, lai Kopienas mērogā tiktu atzīti daudzi cilvēki, valdības, dienesti, organizācijas un Eiropas institūcijas.

6.2

Pozitīvā veidā atjaunotā dinamika ir atkarīga no vairākkārtējām “uz izmaiņām vērstām partnerattiecībām”. Partnerattiecību koncepcija var ilustrēt to, ka Lisabonas mērķi nav ne lejupejoši, ne attālināti no problēmām, kas ietekmē pilsoņu ikdienas dzīvi.

6.3

Komiteja uzsver, ka galvenais vājais punkts Lisabonas stratēģijas īstenošanā ir nespēja pienācīgi iesaistīt pilsoniskās sabiedrības dalībniekus - par spīti skaidri izteiktajai uzstājībai šajā punktā saistībā ar Lisabonas piešķirtajām tiesībām. Šīs vājais punkts varētu izrādīties liktenīgs stratēģijas panākumiem. Komisija ir apmierināta, ka 2004. gada 24. martā Eiropas Padome atbalstīja šīs problēmas risināšanu, izmantojot uz reformu vērstas partnerattiecības. Komiteja ir piekritusi ņemt dalību šajā procesā, iesniedzot rīcības plānu.

6.4

Komiteja gatavojas strādāt ar dalībvalstu ekonomiskajām un sabiedriskajām padomēm un visiem sabiedriski profesionālajiem partneriem, kuri vēlas būt iesaistīti pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu tīkla veidošanā, lai tādējādi sekmētu reformu izdošanos.

6.5

Tas būs savstarpēji iedarbīgs, decentralizēts tīkls, kas apvienos dalībnieku mājas lapas, lai:

6.6

Tiks izstrādāti rīcības noteikumi, lai veicinātu šādas iniciatīvas un lai tos varētu pielietot tīkla dalībnieki.

6.7

Lai izvērtētu pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, pavasara galotņu tikšanās sagatavošanas posmā ar tīkla partneriem tiks organizēta ikgadēja konference.

6.8

Komiteja gatavojas darboties kā Eiropas līmeņa forums uz valstu un Eiropas pieredzi balstītam dialogam par “uz izmaiņām vērstām partnerattiecībām” .

6.9

Šī saikne ar valstis pārstāvošajām organizācijām varētu dot labi pamatotu pieredzi, lai EESK varētu dot efektīvāku ieguldījumu gadskārtējiem pārskatiem Padomes pavasara sanāksmēs.

7.1

Lai arī uzsverot Lisabonas reformu saskaņošanas vajadzību ar Eiropas pilsonisko sabiedrību, komiteja uzskata, ka izskatīšanas procesam, kas nepieciešams, lai īstenotu Lisabonas Stratēģiju, jāatbilst trim prasībām:

7.2

Pirmām kārtām Lisabonas Stratēģijas īstenošanu nevar atlikt uz rītdienu. Ar katru dienu pieaug starptautiskā konkurence. Rezultātā rūpniecība tiek pārvietota – tā ir parādība, kas ietekmē pieaugošu skaitu reģionu un nozaru, jo tie sacenšas ar topošajām zemu algu ekonomikām, kurām ir zemas ražošanas izmaksas un bieži arī visjaunākās modernās tehnoloģijas. Efektīvi ilgtermiņa pasākumi, kas atjaunotu konkurētspēju Eiropai kā uzņēmējdarbības atrašanās vietai, nav atliekami.

7.3

Lisabonas stratēģija ir stratēģisks koncepts. Tiktāl tā ir salīdzināma ar iepriekšējiem stratēģiskajiem konceptiem, kuri nozīmīgi veicināja integrāciju. Šajos gadījumos runa bija par ciešā sadarbībā starp Komisiju un dalībvalstīm īstenotu vairākpakāpju plānu ar konkrētiem laika termiņiem un stingru īstenošanas režiju. Sešdesmitajos gados tas attiecās uz Līgumā minēto muitas savienību. Arī “Eiropa 92” panākumi bija līdzīgas plānošanas rezultāts. Monetārā savienība ir cits veiksmīgs piemērs. Minētajos gadījumos vai nu veiksmīgi tika piemērota Kopienas metode, kā muitas savienības un Eiropa 92 gadījumā, vai arī dalībvalstis ar pozitīvu līdzdarbību panāca karsti vēlēto rezultātu, proti, dalību ekonomikas un monetārajā savienībā. Problēma ir tā, ka patreiz nav neviena no šīm situācijām. Apmierinošs progress ir atkarīgs tikai no politiskās gribas.

7.4

Otrkārt, Lisabonas stratēģija nevar izdoties bez starptautiskiem noteikumiem. Eiropas darba devējiem un strādniekiem nav vēlmes sadarboties ar nevaldāmu konkurenci un iestigt nekontrolējamā izmaksu samazinājuma spirālē bez uzmanības pievēršanas veselībai, drošībai, sociālajam un vides progresam un līdzsvarotas un ilgspējīgas attīstības. Tāpēc Lisabonas reformas var izdoties tikai tad, ja Savienība savu iespēju robežās līdztekus izrādīs spiedienu uz PTO, SVF, WIPO, SDO un citām starptautiskām organizācijām, lai izveidotu globalizācijas struktūru ar godīgākiem un efektīvākiem noteikumiem. Ir būtiski konkurētspējai radīt starptautiski atzītu raksturojošu ietvaru, kas ietvertu minimālos konkurences, drošības, kvalitātes standartu, sociālo tiesību, bērnu aizsardzības, vides aizsardzības un intelektuālā īpašuma noteikumus. Būtu nereāli bez šādām garantijām mēģināt iegūt atbalstu no Eiropas sabiedrības.

7.5

Treškārt, Lisabonas Stratēģijas ieviešana nedrīkst darboties pretēji ES sociālajam modelim – pacients jāārstē, par spīti iespējamajam riskam viņu nogalināt.

7.5.1

Ir būtiski pārvarēt bailes no reformu mēroga un sociālajām izmaksām. Cilvēkus jāpārliecina, ka šīs reformas ir būtiskas Eiropas attīstības modeļa ilgspējai kā atvērtas ekonomikas daļai. Galvenajam Lisabonas Stratēģijas mērķim jānodrošina nepārtraukta dzīvotspēja Eiropas sociālajam modelim, kam mūsu pilsoņi ir tik ļoti piesaistīti un kas ir noteikts Pamattiesību hartā, tajā pašā laikā sasaistot šo modeli ar konkurētspējas prasībām.

7.5.2

Lisabonas Stratēģijai pilnā mērā jāpievēršas arī vides problēmām. Gēteborgā 2001. gadā pieņemtās saistības skaidri apstiprina un paplašina Lisabonā izteikto vēlmi saskaņot konkurētspējīgu ekonomiku ar labu dzīves kvalitāti.

7.6

Ceturtkārt, ir skaidrs, ka Lisabonas Stratēģijas panākumi ir iespējami ar spēcīgākām Eiropas, valstu un reģionu partnerattiecībām gan starp valstīm un ar sabiedriski profesionālām interešu grupām, gan sociālajiem partneriem. Pirmajos Lisabonas Stratēģijas īstenošanas gados pārāk daudzām valstīm neizdevās pilnībā iesaistīt sociālos partnerus reformu veidošanā un īstenošanā, tik tikko apspriežoties ar tām un nepilnīgi pieminot tās ikgadējos progresa ziņojumos. Atlikušajos piecos gados, kas palikuši līdz Lisabonas mērķa sasniegšanai, nedrīkst atkārtot šādas kļūdas. Mērķis netiks sasniegts bez pilsoniskās sabiedrības informēšanas, brīdināšanas, iesaistīšanas un patiesas mobilizēšanās.

8.1.1

Dalībvalstu valdībām būtu jāuzņemas skaidra un aktīvāka atbildība par Lisabonas stratēģijas darba gaitas īstenošanu. Ir būtiski, lai stratēģija “piederētu” dalībvalstīm, valdībām un nacionālajiem parlamentiem. Dalībvalstīm būtu jāizstrādā skaidri plāni ar laika termiņiem pasākumu īstenošanai, ko tās ierosina veikt, lai sasniegtu mērķus par kuriem vienošanās notikusi Lisabonai sekojošajās sēdēs.

8.1.2

Jāapzinās, kas ir Lisabonas stratēģija: ļoti ambiciozs plāns, lai Eiropā veidotu sabiedrību, kurā pastāvētu pārticība, labklājība, konkurētspēja, sociālā iekļaušana un ļoti augsta vides dimensijas apzināšanās. Uz šī pamata ir būtiski aktīvāk sazināties ar sociālajiem partneriem un organizētu pilsonisko sabiedrību. Lisabonas stratēģija pārāk lielā mērā ir tikusi uzskatīta tikai par ekonomisku plānu.

8.1.3

Atvertās koordinācijas metodei jābūt radikālākai: salīdzinošajai gada analīzei jābūt detalizētākai un dalībvalstīm uzskatamāk jānorāda, ja kopīgi noteikto mērķu sasniegšanai pastāv strukturāli vai kādi citi šķēršļi.

8.2.1

Stabilitātes un izaugsmes pakts jāpārvērš par līdzekli izaugsmei un pilnveidotam ražīgumam, koncentrējot stabilitātes mērķus uz veseliem ekonomiskiem cikliem, nevis atsevišķiem gadiem. Prasību uzturēšanai vajadzīga spriedzes brīva makroekonomiskas politikas kombinācija.

8.2.2

ECB vairāk jāņem vērā tās lēmumu plašā ekonomiskā ietekme un saskaņā ar inflācijas kontroles ierobežojumiem jādarbojas, lai atbalstītu Lisabonas mērķus.

8.2.3

Saskaņojot ekonomikas politikas starp dalībvalstīm (un to iekšienē), valdībām jānosaka sasniedzamie mērķi un jākontrolē galvenie rādītāji, lai uzskatāmi parādītu gala rezultātu.

8.2.4

Jāizstrādā kohēzijas politika, lai aktīvi ieviestu uzlabojumus konkurētspējā, kura savukārt palīdzēs samazināt ienākumu atšķirības apmērus visā Kopienā. Kohēzijas politikas ietvaros arī būtu jādefinē, kādas pieredzes būtu pieņemamas valsts palīdzību izmantošanā.

8.3.1

Īpaša uzmanība jāpievērš plānam, kas īsteno iekšējo tirgu, kas šobrīd paplašinājies līdz 25 dalībvalstīm. Eiropas Komisijai būtu jāiekļauj detalizēts ziņojums par vēl neizpildītajiem iekšējā tirgus jautājumiem Lisabonas stratēģijas ikgadējā novērtējumā.

8.3.2

Vairāki vienotajam tirgum veltīti pasākumi ir krietni nokavēti un nepieciešams tos pieņemt nekavējoties: regula, kas atceltu dubultu aplikšanu ar nodokli vienotajā tirgū; tūlītēja pieejamība vienkāršai, efektīvai Kopienas patenta izņemšanai par saprātīgu cenu; atkārtoti centieni pēc īsta un līdzsvarota iekšējā tirgus izveides pabeigšanas pakalpojumu jomā.

8.4.1

Eiropas Investīciju Bankai (EIB) un Eiropas Investīciju Fondam (EIF) sadarbībā ar Komisiju un dalībvalstīm būtu pastiprināti jāidentificē, prioritāri jāveicina un jāstrukturizē gan valsts, gan arī privātā sektora novatoriski investīciju projekti un programmas. EIF arī turpmāk būtu jāpievēršas jautājumam par augstas izaugsmes un novatorisku MVU nepieciešamību, īpaši ar riska kapitāla piedāvājumu un kredītiem MVU un pastiprinātu finansēšanas iespēju veicināšanu no EIB.

8.4.2

Stratēģijas īstenošanā būtiska ir kvalitātes koncepcija (preču, pakalpojumu, regulu, reglamentēšanas, pārvaldības, nodarbinātības, sabiedrisko attiecību un vides kvalitātes) un tai jābūt neatņemamai valstu un ES līmenī veikto gadskārtējo progresa izvērtējumu sastāvdaļai.

8.5.1

Jāapzinās, ka sociālā politika ir priekšnoteikums konkurētspējai un ražīgumam un otrādi. Paplašinātajai Eiropas Savienībai jāveido papildināts sociālās politikas plāns. Tam būtu jāpieņem ilgspējīgas sociālās attīstības hartas veids, ietverot galvenās sociālās politikas jomas un pilsoņu pamattiesības.

8.5.2

Īpaši svarīgas konkurētspējas pilnveidošanā ir četras sociālās politikas jomas: nodarbinātības politika, vecāki cilvēki darba dzīvē, aktīvāka sociālās iekļaušanas politika un veselības aprūpe, kas ietver attiecības starp veselību, sociālo aizsardzību un vidi. Visās šajās jomās ir vajadzība pēc jaunām iniciatīvām, kas apvienotas ar ciešu apspriešanos starp ES, valstu valdībām un sociālajiem partneriem.

8.5.3

Intensīvas zināšanu sabiedrības veidošana pieprasa augsta līmeņa resursus gan pamatizglītībai un tālākizglītībai, gan apmācībai. Mūžizglītība, lai arī izvērsta visās dalībvalstīs, ir jāattīsta tālāk, iekļaujot arī mūžizglītību modernizētā līmenī. Eiropas Komisijai apspriedēs ar sociālajiem partneriem jāizskaidro Viseiropas hartas izveides iespējas mūžizglītībā, ietverot alternatīvas finansēšanas iespējas.

8.5.4

ES ir jāpieņem aktīvāka kopējās migrācijas politika, kā to rekomendēja Tamperes un Saloniku Eiropadomes. Demogrāfisku, ekonomisku un sociālu iemeslu dēļ imigrācija Eiropā nākamo gadu laikā paliks galvenais jautājums. Lisabonas stratēģija aicina izstrādāt caurskatāmu likumdošanu legālo imigrantu uzņēmšanai, nodrošināt labu koordināciju starp imigrācijas politiku un nodarbinātības stratēģiju kā arī izstrādāt jaunu integrācijas un diskriminācijas novēršanas politiku.

8.6.1

Galveno balstu intensīvu zināšanu sabiedrībā veido pētniecība – gan fundamentālā, gan praktiskā. Uzņēmumi, ES drīzāk krīt atpakaļ, nevis sasniedz izdevumu palielināšanas mērķus pētniecībai, tas pats attiecas arī uz valdībām. Lielākus resursus pētniecībai var radīt privātas-valsts partnerattiecības. Eiropai ir nepieciešami aktīvi pasākumi, lai piesaistītu ārvalstu pētniekus un mudinātu citur strādājošos Eiropas pētniekus uz atgriešanos.

8.6.2

Eiropas Komisijai jāiesniedz plāns ieguldījumu palielināšanai pētniecībā, lai labāk saskaņotu ES un valstu programmas un izveidotu Eiropas Pētniecības padomi.

8.6.3

Eiropas Savienībā salīdzinājumā ar Savienotajām Valstīm neefektīvi un lēni notiek zināšanu pārcelšana no pētījuma uz rūpniecisko pielietojumu. Eiropas Komisijai jāiesniedz konkrēts plāns pasākumiem, kas veicinātu zināšanu pārcelšanu no pētījuma uz rūpniecisko pielietojumu.

8.6.4

Īpaša vajadzība pēc piekļūšanas pētījumiem un pēc atbalsta modernu tehnisko risinājumu ieviešanā ir maziem un vidējiem uzņēmumiem. EIB kopā ar Eiropas Komisiju jāizstrādā veids un līdzekļi, lai tālāk sekmētu šo zināšanu pārcelšanu.

8.7.1

Lisabonas stratēģija pamatojas arī uz trešo balstu – vides jomu. Aktīvāk jāatbalsta videi draudzīgu tehnoloģiju attīstība. Enerģijas piegādes un transporta jomās jāpaplašina kopēji valsts - privātie centieni. Tālākā perspektīvā caur vides nozari var tikt sasniegti nozīmīgi sinerģijas rezultāti.

8.7.2

Ilgspējīga attīstība katrā ziņā ir neatņemama Lisabonas stratēģijas daļa nākamajos piecos gados, bet tā sniedzas tālu aiz Lisabonas stratēģijas laika perspektīvā. Pārskatītajā stratēģijā jāiekļauj konkrēti pasākumi, kas ir savienojami ar Lisabonas stratēģijas otru pusi.

8.8.1

Atdodiet Lisabonas stratēģiju atpakaļ Eiropas pilsoņiem! Organizētai pilsoniskai sabiedrībai un sociālajiem partneriem jāspēlē lielāka un visaptverošāka loma Lisabonas stratēģijas īstenošanā. EESK izsaka pilnīgu atbalstu izteikumiem, ko šajā kontekstā izteikusi Eiropas Padome.

8.8.2

Ja sagaida, ka Lisabonas mērķi kļūs reāli sasniedzami, Eiropas Savienībai jāpiedāvā saskaņota, dinamiska un progresīva pieeja gan Savienības mērķu ziņā, gan institucionālās dinamikas ziņā. Eiropas Konstitucionālais līgums kā iespējami visnozīmīgākais šo mērķu pārstāvis pārliecinoši jāizskaidro, jāpieņem dalībvalstīs un jāiegūst Eiropas pilsoņu atbalsts.

8.8.3

Tādējādi EESK rekomendē savienot “jauno Lisabonas versiju” ar to metodi, kas tika ievērota “Eiropa 92” gadījumā. Ja par pamatu ņem pašreizējo praksi, tas nozīmē, ka ziņojumi par ekonomikas politikas virzieniem, iekšējo tirgu, nodarbinātību un Lisabonas stratēģiju tiks sintezēti vienotā, stratēģiskā plānā, kas saturēs precīzus termiņus, un šis plāns skaidri noteiks, kādam lēmumu pieņemšanas procesam par labu kāda darbība tiek sagaidīta no kā puses (no Komisijas, Padomes, dalībvalstīm) un kurā brīdī.

8.8.4

Valsts līmenī ļoti svarīgu lomu var spēlēt ekonomikas un sociālās padomes kopā ar sociālajiem partneriem un dažādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Lisabonas stratēģijas ieviešana padomēm var piešķirt ļoti īpašu lomu.

8.8.5

ES līmenī EESK ir gatava uzņemties aktīvu atbildību par Lisabonas stratēģijas īstenošanu un mērķa sasniegšanu, strādājot ciešā kontaktā ar sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām Eiropas līmenī.

8.8.6

Informējiet Eiropas pilsoņus par Lisabonas stratēģiju! Uzsveriet stratēģijas galīgos mērķus: veidot pārtikušu un labklājīgu Eiropu ar augstu konkurētspēju un pārliecību vides jautājumos. Stratēģijas īstenošana nekad nebūs veiksmīga bez aktīvas pilsoņu iesaistīšanas. EESK šiem informatīvajos centienos gatavojas dot aktīvu ieguldījumu.

8.8.7

Lisabonas stratēģijas īstenošana pieprasa skaidru politikas saskaņotību gan ES, gan valstu līmenī. Trīs Lisabonas stratēģijas balsti nodrošina unikālas iespējas sinerģijas efektiem gan ekonomiskajā, gan sociālajā un vides izteiksmē. Reaktivizējiet Lisabonas stratēģijas procesu – ar trīs balstiem kopējās politikas saskaņotības jomā.