(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka Savienība veicina augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa sasniegšanu, izmantojot pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar LESD 114. pantu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politikai jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

(2)

Patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti būtu efektīvi jāpiemēro visā Savienībā. Tomēr visaptverošā patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudē, kuru Komisija veica 2016. un 2017. gadā saistībā ar Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT), tika secināts, ka Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu efektivitāti apdraud informētības trūkums gan tirgotāju, gan patērētāju vidū un ka pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus varētu izmantot biežāk.

(3)

Savienība jau ir veikusi vairākus pasākumus, lai uzlabotu patērētāju, tirgotāju un praktizējošu juristu informētību par patērētāju tiesībām un uzlabotu patērētāju tiesību izpildi un patērētāju tiesisko aizsardzību. Tomēr vēl ir trūkumi valstu tiesību aktos, kuros nav iekļauti patiesi iedarbīgas un samērīgas sankcijas, lai atturētu un sodītu par Savienībā notikušiem pārkāpumiem, ir nepietiekami individuāli tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem, kuriem nodarīts kaitējums, pārkāpjot valstu tiesību aktus, ar kuriem transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (3), un ir nepilnības saistībā ar aizlieguma procedūru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/22/EK (4). Aizlieguma pārskatīšanas procedūra būtu jāreglamentē ar atsevišķu instrumentu, ar ko groza un aizstāj Direktīvu 2009/22/EK.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/6/EK (5), 2005/29/EK un 2011/83/ES (6) ir iekļautas prasības, ka dalībvalstīm jāparedz iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, lai novērstu to valstu noteikumu pārkāpumus, ar kuriem transponē minētās direktīvas. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (7) 21. pantā prasīts, lai dalībvalstis efektīvi, iedarbīgi un koordinēti veiktu izpildes pasākumus, tostarp noteiktu sodus, lai panāktu, ka tiek izbeigti vai aizliegti plaši izplatīti pārkāpumi vai Savienības mēroga plaši izplatīti pārkāpumi.

(5)

Spēkā esošie valstu noteikumi par sankcijām Savienībā ievērojami atšķiras. Konkrēti, ne visas dalībvalstis nodrošina, ka par pārkāpumu atbildīgajiem tirgotājiem var piemērot iedarbīgus, samērīgus un atturošus naudas sodus par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem. Tāpēc spēkā esošie noteikumi par sankcijām Direktīvās 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāpilnveido un vienlaikus jāievieš jauni noteikumi par sankcijām Padomes Direktīvā 93/13/EEK (8).

(6)

Dalībvalstīm arī turpmāk būtu jāvar lemt par piemērojamo sankciju veidu un savos valsts tiesību aktos noteikt attiecīgas procedūras sankciju piemērošanai gadījumos, kad tiek pārkāptas Direktīvas 93/13/EEK, 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES, kā tās grozītas ar šo direktīvu.

(7)

Lai atvieglinātu sankciju konsekventu piemērošanu, jo īpaši par Savienībā izdarītiem pārkāpumiem, plaši izplatītiem pārkāpumiem un Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem, kā definēts Regulā (ES) 2017/2394, Direktīvās 93/13/EEK, 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāiekļauj vienoti neizsmeļoši un indikatīvi kritēriji sankciju piemērošanai. Šajos kritērijos būtu jāiekļauj, piemēram, pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe, apmērs un ilgums un jebkura tiesiskā aizsardzība, kuru tirgotājs nodrošinājis patērētājiem par nodarīto kaitējumu. Viena un tā paša noteikumu pārkāpēja atkārtoti izdarīti pārkāpumi liecina par tendenci izdarīt šādus pārkāpumus un tāpēc ir nozīmīgs rādītājs attiecībā uz pārkāpuma smagumu, un attiecīgi liecina par nepieciešamību palielināt sankcijas apmēru, lai efektīvi panāktu atturošo iedarbību. Gūtais finansiālais labums vai novērstie zaudējumi saistībā ar pārkāpumu ir jāņem vērā, ja attiecīgie dati ir pieejami. Var ņemt vērā arī citus pastiprinošus vai mīkstinošus faktorus, ko var piemērot lietas apstākļiem.

(8)

Minētie vienotie neizsmeļošie un indikatīvie kritēriji sankciju piemērošanai varētu nebūt svarīgi, lemjot par sankcijām attiecībā uz katru pārkāpumu, īpaši attiecībā uz mazāk nopietniem pārkāpumiem. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā arī citi sankciju noteikšanai piemērojamo tiesību aktu vispārīgie principi, piemēram, princips non bis in idem.

(9)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2017/2394 21. pantu dalībvalstu kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, pret tirgotāju, kas ir atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, savā jurisdikcijā veic visus vajadzīgos izpildes pasākumus, lai panāktu, ka tiek izbeigts vai aizliegts minētais pārkāpums. Vajadzības gadījumā tās tirgotājam, kas atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, piemēro sankcijas, piemēram, naudas sodus vai periodiskus soda maksājumus. Izpildes pasākumus veic efektīvi, iedarbīgi un koordinēti, lai panāktu, ka plaši izplatītais pārkāpums vai Savienības mēroga plaši izplatītais pārkāpums tiek izbeigts vai aizliegts. Kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, izpildes pasākumus dalībvalstīs, uz kurām attiecas minētais pārkāpums, cenšas veikt vienlaikus.

(10)

Lai nodrošinātu, ka dalībvalsts iestādes var piemērot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas par plaši izplatītiem pārkāpumiem un Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem, kuriem jāveic koordinēti izmeklēšanas un izpildes pasākumi saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2394, naudas sodi būtu jāievieš kā šādu pārkāpumu sankciju elements. Lai nodrošinātu to, ka naudas sodiem ir atturoša iedarbība, dalībvalstīm savos valstu tiesību aktos būtu jānosaka maksimālais naudas sods par šādiem pārkāpumiem tādā līmenī, kas ir vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma attiecīgajā dalībvalstī vai attiecīgajās dalībvalstīs. Dažos gadījumos arī uzņēmumu grupa var būt tirgotājs.

(11)

Kā noteikts Regulas (ES) 2017/2394 9. un 10. pantā, attiecīgajā gadījumā piemērojot sankcijas, pienācīgi būtu jāņem vērā attiecīgā pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe un ilgums. Sankciju piemērošanai vajadzētu būt samērīgai un būtu jāatbilst Savienības un valstu tiesību aktiem, tostarp piemērojamajām procesuālajām garantijām un Hartas principiem. Visbeidzot, piemērotajām sankcijām vajadzētu būt atbilstošām Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu pārkāpuma raksturam un faktiskajam vai iespējamam vispārējam kaitējumam. Pilnvaras piemērot sankcijas īsteno kompetentās iestādes vai nu tiešā veidā atbilstoši savai kompetencei vai attiecīgos gadījumos vēršoties pie citām kompetentajām iestādēm vai citām publiskām iestādēm, vai attiecīgā gadījumā dodot norādījumu norīkotajām struktūrām, vai vēršoties tiesās, kas ir kompetentas pieņemt nepieciešamo lēmumu, tostarp attiecīgā gadījumā iesniedzot apelāciju, ja pieteikums pieņemt nepieciešamo lēmumu ir nesekmīgs.

(12)

Ja koordinētas rīcības rezultātā saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2394 viena kompetentā iestāde minētās regulas nozīmē piemēro naudas sodu tirgotājam, kas ir atbildīgs par plaši izplatītu pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatītu pārkāpumu, tai vajadzētu būt iespējai piemērot naudas sodu, kura apmērs ir vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma visās dalībvalstīs, uz kurām attiecas koordinētā izpildes darbība.

(13)

Dalībvalstīm nevajadzētu liegt saglabāt vai ieviest savos valsts tiesību aktos naudas sodus, kuri pamatojas uz lielāku maksimālo apgrozījumu, par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem. Būtu arī jānodrošina, ka dalībvalstis var šādus naudas sodus noteikt, ņemot vērā tirgotāja globālo apgrozījumu, vai noteikumus par naudas sodiem attiecināt arī uz citiem pārkāpumiem, uz kuriem neattiecas šīs direktīvas noteikumi un kuri saistīti ar Regulas (ES) 2017/2394 21. pantu. Prasība noteikt naudas sodu tādā apmērā, kas nav mazāks par 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma, nebūtu jāpiemēro dalībvalsts papildu noteikumiem par periodiskiem soda maksājumiem, piemēram, dienas naudas sodiem, par neatbilstību jebkuram lēmumam, rīkojumam, pagaidu pasākumam, tirgotāja saistībām vai citam pasākumam ar mērķi izbeigt pārkāpumu.

(14)

Direktīvā 93/13/EEK būtu jāiekļauj noteikumi par sankcijām, lai palielinātu to atturošo iedarbību. Dalībvalstis pašas var brīvi lemt par to, kāda administratīvā vai tiesvedības procedūra izmantojama, piemērojot sankcijas par minētās direktīvas pārkāpumiem. It īpaši administratīvās iestādes vai valstu tiesas varētu piemērot sankcijas, ja tostarp uz administratīvās iestādes ierosinātas tiesvedības pamata ir konstatēts, ka līgumu noteikumi ir negodīgi. Administratīvās iestādes vai valstu tiesas varētu piemērot sankcijas arī gadījumos, kad pārdevējs vai piegādātājs izmanto līguma noteikumus, kas valstu tiesību aktos nepārprotami atzīti par negodīgiem jebkuros apstākļos, un kad pārdevējs vai piegādātājs izmanto līguma noteikumus, kas ar galīgu saistošu lēmumu atzīti par negodīgiem. Dalībvalstis varētu nolemt, ka administratīvajām iestādēm ir arī tiesības secināt, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi. Administratīvās iestādes vai valstu tiesas sankciju varētu piemērot ar to pašu lēmumu, kurā secināts, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi. Dalībvalstis varētu noteikt piemērotus valsts līmenī īstenoto pasākumu koordinēšanas mehānismus attiecībā uz individuālo tiesisko aizsardzību un sankcijām.

(15)

Novirzot ieņēmumus no naudas sodiem, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja stiprināt patērētāju vispārējo interešu, kā arī citu aizsargājamu sabiedrības interešu aizsardzību.

(16)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka patērētājiem, kuriem kaitējumu nodarījusi negodīga komercprakse, ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai novērstu minētās negodīgās komercprakses ietekmi. Skaidrs regulējums attiecībā uz individuāliem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem atvieglotu privāttiesisko izpildi. Samērīgā un efektīvā veidā būtu jānodrošina, ka patērētāji var saņemt atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem un attiecīgā gadījumā viņiem ir tiesības uz cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu. Dalībvalstīm nevajadzētu liegt saglabāt vai ieviest tiesības uz citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, piemēram, tiesības uz remontu vai nomaiņu, patērētājiem, kuriem kaitējumu nodarījusi negodīga komercprakse, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek novērsta šādas prakses ietekme. Nevajadzētu dalībvalstīm liegt iespēju noteikt patērētāju tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas nosacījumus un sekas. Piemērojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, vajadzības gadījumā varētu ņemt vērā negodīgās komercprakses smaguma pakāpi un būtību, patērētājam nodarītos zaudējumus un citus attiecīgos apstākļus, piemēram, tirgotāja izdarīto pārkāpumu vai līguma pārkāpumu.

(17)

Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudē un vienlaicīgā Direktīvas 2011/83/ES izvērtējumā arī tika konstatētas vairākas jomas, kurās spēkā esošie Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumi būtu jāmodernizē. Tā kā digitālie rīki tiek nepārtraukti pilnveidoti, ir jāpielāgo Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti.

(18)

Tas, ka tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātāji komerciālos piedāvājumus ranžējumā ierindo augstākā vietā vai tiem piešķir lielāku salīdzinošu pamanāmību tiešsaistē veiktās meklēšanas rezultātos, būtiski ietekmē patērētājus.

(19)

Ar jēdzienu “ranžējums” apzīmē tirgotāju piedāvājumu relatīvo pamanāmību vai meklēšanas rezultātiem piešķirto atbilstību atkarībā no tā, kā tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātāji tos attēlo, izkārto vai paziņo, arī izmantojot algoritmisku secības noteikšanu, novērtējuma vai atsauksmju mehānismus, vizuālu izcelšanu vai citus uzmanības pievēršanas instrumentus vai to kombinācijas.

(20)

Šajā saistībā būtu jāgroza Direktīvas 2005/29/EK I pielikums, lai skaidri noteiktu, ka tirgotājam, atbildot uz patērētāja tiešsaistes meklēšanas vaicājumu, ir aizliegts sniegt patērētājam informāciju meklēšanas rezultātu veidā, skaidri neatklājot, ka tā ir apmaksāta reklāma vai ka ir veikta samaksa par to, lai produktiem nodrošinātu augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos. Ja tirgotājs tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājam ir tieši vai netieši maksājis par to, lai produktam nodrošinātu augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos, tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājam būtu īsā, viegli pieejamā un saprotamā veidā par to jāinformē patērētāji. Netieša samaksa var izpausties tādējādi, ka tirgotājs piekrīt meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātāja labā uzņemties jebkādas papildu saistības, kas konkrētajā gadījumā nodrošina augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos. Netieša samaksa var izpausties kā palielināta komisijas maksa par katru transakciju, kā arī dažādas kompensācijas shēmas, kas konkrētajā gadījumā nodrošina augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos. Tādi maksājumi par vispārējiem pakalpojumiem kā maksa par iekļaušanu sarakstā vai dalības maksa, kas saistīti ar plašu funkciju klāstu, kuru meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājs piedāvā tirgotājam, nebūtu jāuzskata par maksājumu ar mērķi konkrētā gadījumā produktiem nodrošināt augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos, ja vien šāds maksājums nav paredzēts augstāka ranžējuma nodrošināšanai. Tiešsaistes meklēšanas funkcionalitāti var nodrošināt dažāda veida tirgotāji, kas darbojas tiešsaistē, arī starpnieki, piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietas, meklētājprogrammas un salīdzināšanas tīmekļa vietnes.

(21)

Pārredzamības prasības attiecībā uz galvenajiem parametriem ranžējuma noteikšanai regulē arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1150 (9). Minētajā regulā noteiktās pārredzamības prasības attiecas uz plašu tiešsaistes starpnieku loku, tostarp tiešsaistes tirdzniecības vietām, bet tās piemēro tikai darījumiem starp tirgotājiem un tiešsaistes starpniekiem. Tāpēc, lai nodrošinātu patērētājiem pienācīgu pārredzamību, Direktīvā 2005/29/EK būtu jāievieš līdzīgas pārredzamības prasības, bet tās nav jāattiecina uz tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem, kam ar minēto regulu jau pieprasīts savās meklētājprogrammās ievietot viegli un publiski pieejamu aprakstu, kurš sagatavots vienkāršā un skaidri saprotamā valodā un kurā izklāstīti gan galvenie parametri, kas atsevišķi vai kopā ir svarīgākie ranžējuma noteikšanai, gan šo svarīgo parametru relatīvais nozīmīgums.

(22)

Tirgotājiem, kuri sniedz patērētājiem iespēju meklēt preces un pakalpojumus, piemēram, ceļojumus, izmitināšanu un atpūtas pasākumus, ko piedāvā citi tirgotāji vai patērētāji, būtu jāinformē patērētāji par noklusējuma galvenajiem parametriem tādu piedāvājumu ranžējuma noteikšanai, kurus patērētājs iegūst meklēšanas vaicājuma rezultātā, un par šo parametru relatīvo nozīmi salīdzinājumā ar citiem parametriem. Minētajai informācijai vajadzētu būt kodolīgai, labi pamanāmai un viegli un tieši pieejamai. Ranžējuma noteikšanas parametri ir jebkuri vispārīgie kritēriji, procesi, īpaši signāli, kas iekļauti algoritmos, vai citi pielāgošanas vai pazemināšanas mehānismi, kurus izmanto saistībā ar ranžējumu.

(23)

Prasība informēt par galvenajiem parametriem ranžējuma noteikšanai neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943 (10). Nevajadzētu tirgotājiem prasīt, lai tie sīki apraksta savus ranžējuma mehānismus, tostarp algoritmus. Tirgotājiem būtu jāsniedz vispārīgs galveno ranžējuma noteikšanas parametru apraksts, kurā izskaidroti tirgotāja izmantotie noklusējuma galvenie parametri un to relatīvais nozīmīgums salīdzinājumā ar citiem parametriem, bet minētais apraksts nav jāpielāgo katram atsevišķam meklēšanas vaicājumam.

(24)

Ja produkti tiek piedāvāti patērētājiem tiešsaistes tirdzniecības vietās, gan tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs, gan trešā persona-piegādātājs ir iesaistīti Direktīvā 2011/83/ES prasītās informācijas pirms līguma noslēgšanas sniegšanā. Tā rezultātā patērētāji, kas izmanto tiešsaistes tirdzniecības vietas, nevar skaidri saprast, kas ir viņu līguma partneri un kā ir ietekmētas viņu tiesības un pienākumi.

(25)

Tiešsaistes tirdzniecības vietas būtu jādefinē Direktīvu 2005/29/EK un 2011/83/ES vajadzībām līdzīgi kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 524/2013 (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/1148 (12). Tomēr jēdziena “tiešsaistes tirdzniecības vieta” definīcija būtu jāatjaunina un jāpadara tehnoloģiski neitrāla, lai ietvertu jaunas tehnoloģijas. Tāpēc ir lietderīgi atsaukties nevis uz “tīmekļa vietni”, bet uz programmatūru, tostarp tīmekļa vietni, tīmekļa vietnes daļu vai lietotni, ko uztur tirgotājs vai kas tiek uzturēta tirgotāja vārdā, saskaņā ar jēdzienu “tiešsaistes saskarne”, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/2394 un Regulā (ES) 2018/302 (13).

(26)

Tāpēc Direktīvās 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāparedz konkrētas informācijas prasības attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības vietām, lai, izmantojot tiešsaistes tirdzniecības vietas, informētu patērētājus par galvenajiem parametriem piedāvājumu ranžējuma noteikšanai, un par to, vai patērētāji noslēdz līgumu ar tirgotāju vai personu, kas nav tirgotājs, piemēram, ar citu patērētāju.

(27)

Tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāinformē patērētāji par to, vai trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, ir vai nav tirgotājs, pamatojoties uz trešās personas deklarāciju tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem. Ja trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, deklarē, ka ir persona, kura nav tirgotājs, tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem vajadzētu sniegt īsu paziņojumu par to, ka patērētāja tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, neattiecas uz noslēgto līgumu. Turklāt patērētāji būtu jāinformē par to, kā no līgumu izrietošās saistības tiek sadalītas starp trešajām personām, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem. Informācija būtu jāsniedz skaidri un saprotami, un ne tikai ar atsauci uz standarta noteikumiem un nosacījumiem vai līdzīgiem līguma dokumentiem. Informācijas prasībām attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecību vietu nodrošinātājiem vajadzētu būt samērīgām. Ar minētajām prasībām jācenšas panākt līdzsvaru starp augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāju konkurētspēju. Nevajadzētu pieprasīt, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji uzskaitītu konkrētās patērētāju tiesības, informējot patērētājus par to piemērojamību vai nepiemērojamību. Tas neskar patērētāju informēšanas prasības, kas noteiktas Direktīvā 2011/83/ES, un jo īpaši tās 6. panta 1. punktā. Informācija, kas sniedzama par atbildību par patērētāju tiesību nodrošināšanu, ir atkarīga no līguma noteikumiem starp tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem un attiecīgajām trešajām personām-tirgotājiem. Tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs varētu norādīt, ka par patērētāju tiesību nodrošināšanu ir atbildīga vienīgi trešā persona-tirgotājs vai arī aprakstīt savus konkrētos pienākumus, ja minētais nodrošinātājs uzņemas atbildību par konkrētiem līguma aspektiem, piemēram, piegādi vai atteikuma tiesību izmantošanu.

(28)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (14) 15. panta 1. punktu nebūtu jāpieprasa, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji pārbaudītu trešo personu-piegādātāju juridisko statusu. Tā vietā tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāpieprasa, lai trešās personas-piegādātāji, kas veic piegādes tiešsaistes tirdzniecības vietā, patērētāju tiesību aizsardzības aktu vajadzībām norādītu savu statusu “tirgotāji” vai “personas, kas nav tirgotāji” un sniegtu šo informāciju tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājam.

(29)

Tā kā vērojama strauja ar tiešsaistes tirdzniecības vietām saistīto tehnoloģiju attīstība un tā kā ir jānodrošina augstāks patērētāju tiesību aizsardzības līmenis, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieņemt vai saglabāt īpašus papildu pasākumus minētā mērķa sasniegšanai. Šādiem noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem un nediskriminējošiem, un tie nedrīkstētu skart Direktīvu 2000/31/EK.

(30)

Jēdzienu “digitālais saturs” un “digitālie pakalpojumi” definīcijas, kas minētas Direktīvā 2011/83/ES, būtu jāpielāgo definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/770 (15). Digitālais saturs, uz ko attiecas Direktīva (ES) 2019/770, aptver vienu piegādes darbību, virkni atsevišķu piegādes darbību vai pastāvīgu piegādi kādā laikposmā. Pastāvīgās piegādes elementam nav obligāti jābūt saistītam ar ilgtermiņa piegādi. Tādi gadījumi kā videoklipu straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma. Tāpēc var būt grūti nošķirt noteiktus digitālā satura un digitālo pakalpojumu veidus, jo abiem gadījumiem var būt raksturīga nepārtraukta piegāde, ko tirgotājs veic visā līguma darbības laikā. Digitālo pakalpojumu piemēri ir video un audio koplietošanas pakalpojumi un cita veida datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, mākoņglabāšana, tīmekļa e-pasts, sociālie plašsaziņas līdzekļi un mākoņdatošanas lietotnes. Nepārtrauktā pakalpojuma sniedzēja iesaiste attaisno noteikumu piemērošanu par atteikuma tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2011/83/ES un kas efektīvi ļauj patērētājam pārbaudīt pakalpojumu un 14 dienu laikā no līguma noslēgšanas dienas pieņemt lēmumu, vai to saglabāt vai ne. Daudzus tāda digitālā satura piegādes līgumus, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, raksturo viena piegādes darbība, lai sniegtu patērētājam konkrēto digitālā satura vienību vai vienības, piemēram, konkrētu mūziku vai video datnes. Uz tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, joprojām attiecas atbrīvojums no atteikuma tiesībām, kas izklāstīts Direktīvas 2011/83/ES 16. panta pirmās daļas m) punktā, kurā noteikts, ka patērētājs zaudē atteikuma tiesības, ja ir sākusies līguma izpilde, piemēram, satura lejupielāde vai straumēšana, bet ar nosacījumu, ka patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi atteikuma tiesību perioda laikā un apliecinājis, ka viņš tādējādi ir zaudējis savas atteikuma tiesības. Ja ir šaubas par to, vai līgums ir pakalpojumu līgums vai digitālā satura piegādes līgums, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz tiesībām atteikties no pakalpojumiem.

(31)

Digitālo saturu un digitālos pakalpojumus tiešsaistē bieži sniedz saskaņā ar līgumiem, kas paredz, ka patērētājs nemaksā cenu, bet sniedz tirgotājam personas datus. Direktīvu 2011/83/ES jau piemēro tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā (piemēram, tiešsaistes digitālā satura piegāde), neatkarīgi no tā, vai patērētājs maksā cenu naudā vai sniedz personas datus. Tomēr minēto direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumu līgumiem, tostarp digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs maksā vai apņemas maksāt to cenu. Līdz ar to minēto direktīvu nepiemēro digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz tirgotājam personas datus, nemaksājot cenu. Ņemot vērā līdzības un savstarpējo aizstājamību, kas piemīt maksas digitālajiem pakalpojumiem un digitālajiem pakalpojumiem apmaiņā pret personas datiem, tiem būtu jāpiemēro vieni un tie paši noteikumi saskaņā ar minēto direktīvu.

(32)

Būtu jānodrošina konsekvence starp Direktīvas 2011/83/ES un Direktīvas (ES) 2019/770, ko piemēro digitālā satura piegādes līgumiem vai digitālajiem pakalpojumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz vai apņemas sniegt tirgotājam personas datus, piemērošanas jomu.

(33)

Tāpēc Direktīvas 2011/83/ES darbības joma būtu jāpaplašina, lai ietvertu arī tos līgumus, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam sniedz vai apņemas sniegt digitālo pakalpojumu un patērētājs sniedz vai apņemas sniegt personas datus. Līdzīgi tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, minētā direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kad patērētājs tirgotājam sniedz vai apņemas sniegt personas datus, izņemot gadījumus, kad patērētāja sniegtos personas datus tirgotājs apstrādā tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu vai sniegtu digitālo pakalpojumu, un tirgotājs neapstrādā minētos datus citiem mērķiem. Jebkurai personas datu apstrādei būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (16).

(34)

Lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar Direktīvu (ES) 2019/770 gadījumos, kad digitālo saturu nepiegādā un digitālos pakalpojumus nesniedz pret cenas samaksu, Direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc personas datus vienīgi nolūkā izpildīt juridiskās prasības, kas attiecas uz šo tirgotāju. Šādas situācijas var būt, piemēram, gadījumi, kad patērētāja reģistrēšanās drošības un identifikācijas nolūkos ir prasīta piemērojamajos tiesību aktos.

(35)

Direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc vienīgi metadatus, piemēram, informāciju par patērētāja ierīci vai pārlūkošanas vēsturi, izņemot, ja šādu situāciju uzskata par līgumu saskaņā ar valstu tiesību aktiem. Tā nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad patērētājs, kas nav noslēdzis līgumu ar tirgotāju, ir pakļauts reklāmām tikai un vienīgi, lai piekļūtu digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam. Tomēr dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja paplašināt minētās direktīvas piemērošanu uz šādām situācijām vai citādi reglamentēt šādas situācijas, kas ir izslēgtas no minētās direktīvas darbības jomas.

(36)

Ar jēdzienu “funkcionalitāte” būtu jāsaprot veidi, kuros digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu var izmantot. Piemēram, jebkādu tehnisko ierobežojumu esamība vai neesamība, piemēram, aizsardzība, izmantojot digitālo tiesību pārvaldību vai reģionālo kodējumu, varētu ietekmēt digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēju pildīt visas savas funkcijas, ņemot vērā tā nolūku. Jēdziens “sadarbspēja” attiecas uz to, vai un kādā mērā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums spēj darboties ar aparatūru vai programmatūru, kas atšķiras no aparatūras un programmatūras, ar kurām parasti izmanto tāda paša veida digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Sekmīga darbība varētu ietvert, piemēram, digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēju apmainīties ar informāciju ar šādu citu programmatūru vai aparatūru un izmantot informāciju, ar ko veikta apmaiņa. Jēdziens “saderība” ir definēts Direktīvā (ES) 2019/770.

(37)

Direktīvas 2011/83/ES 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā paredzēts, ka tirgotājiem attiecīgi ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem un distances līgumiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana sākt līguma izpildi, pirms beidzies atteikuma tiesību periods. Minētās direktīvas 14. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, ka patērētājam nav jāmaksā par sniegtajiem pakalpojumiem. Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu attiecīgi ir būtiska tikai pakalpojumiem, tostarp digitālajiem pakalpojumiem, kurus sniedz pret to cenas samaksu. Tāpēc 7. panta 3. punkts un 8. panta 8. punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.

(38)

Direktīvas 2011/83/ES 16. panta pirmās daļas m) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz digitālu saturu, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, ja patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt izpildi pirms atteikuma tiesību perioda beigām un apliecinājis, ka viņš tādējādi zaudē savas atteikuma tiesības. Minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, patērētājam nav jāmaksā par patērēto digitālo saturu. Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu atbilstoši tam ir būtiska tikai attiecībā uz digitālu saturu, kuru sniedz pret tā cenas samaksu. Tāpēc 16. panta pirmās daļas m) punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.

(39)

Direktīvas 2005/29/EK 7. panta 4. punktā izklāstītas informācijas prasības attiecībā uz uzaicinājumu veikt produkta pirkumu par konkrētu cenu. Minētās informācijas prasības piemēro jau reklāmas stadijā, savukārt ar Direktīvu 2011/83/ES tiek noteiktas tādas pašas un citas detalizētākas prasības attiecībā uz informāciju vēlākā pirmslīguma stadijā (t. i., tieši pirms patērētājs noslēdz līgumu). Līdz ar to tirgotājiem var būt jāsniedz viena un tā pati informācija reklāmas stadijā (piemēram, tiešsaistes reklāma plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnē) un pirms līguma noslēgšanas (piemēram, savos tiešsaistes interneta veikalos).

(40)

Informācijas prasības saskaņā ar Direktīvas 2005/29/EK 7. panta 4. punktu ietver patērētāja informēšanu par tirgotāja sūdzību izskatīšanas procedūrām. Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudes rezultāti liecina, ka minētā informācija ir vissvarīgākā stadijā pirms līguma noslēgšanas, ko reglamentē Direktīva 2011/83/ES. Tāpēc būtu jāsvītro prasība sniegt minēto informāciju reklāmas stadijā uzaicinājumos veikt pirkumu saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK.

(41)

Direktīvas 2011/83/ES 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā paredzēts, ka tirgotājiem jāsniedz patērētājiem informācija pirms līguma noslēgšanas par atteikuma tiesībām, tostarp minētās direktīvas I pielikuma B daļā dotais atteikuma veidlapas paraugs. Minētās direktīvas 8. panta 4. punktā paredzētas vienkāršākas prasības par informāciju pirms līguma noslēgšanas, ja līgumu noslēdz, izmantojot distances saziņas līdzekli, kurā ir ierobežota telpa vai laiks informācijas parādīšanai, piemēram, telefonu, ar balsi vadāmus iepirkšanās palīgus vai īsziņas. Pirms līguma noslēgšanas obligāti sniedzamā informācija, kas jāsniedz minētajā konkrētajā distances saziņas līdzeklī vai ar tā starpniecību, ietver informāciju par atteikuma tiesībām, kā minēts 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā. Tādējādi tā arī ietver I pielikuma B daļā dotā atteikuma veidlapas parauga sniegšanu. Tomēr nav iespējams sniegt atteikuma veidlapu, ja līgums ir noslēgts, izmantojot tādu līdzekli kā telefonu vai ar balsi vadāmu iepirkšanās palīgu, un var būt tehniski neiespējami to sniegt lietotājiem draudzīgā veidā citā distances saziņas līdzeklī, uz kuru attiecas 8. panta 4. punkts. Tāpēc ir lietderīgi izslēgt noteikumu par atteikuma veidlapas paraugu no informācijas, kura tirgotājiem jebkurā gadījumā jāsniedz konkrētajā līguma noslēgšanai izmantotajā distances saziņas līdzeklī vai ar tā starpniecību saskaņā ar 8. panta 4. punktu.

(42)

Direktīvas 2011/83/ES 16. panta pirmās daļas a) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kas ir pilnībā izpildīti, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu un ar apliecinājumu, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības, tiklīdz tirgotājs būs līgumu izpildījis pilnībā. Turpretī minētās direktīvas 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā par tirgotāja pienākumiem situācijās, kurās līguma izpilde ir sākusies pirms beidzies atteikuma tiesību periods, paredzēts vienīgi, ka tirgotājiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana, bet ne apliecinājums, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad izpilde būs pabeigta. Lai nodrošinātu konsekvenci starp minētajām tiesību normām, 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā ir jāiekļauj noteikums, ka tirgotāja pienākums ir arī saņemt apliecinājumu, ka patērētājs apzinās, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad līguma izpilde būs pabeigta, ja attiecīgajā līgumā paredzēts patērētāja pienākums maksāt. Turklāt 16. panta pirmās daļas a) punkts būtu jāgroza, lai ņemtu vērā 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā veiktās izmaiņas, atbilstīgi kurām tirgotājiem izvirzītā prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt. Tomēr vajadzētu dot dalībvalstīm iespēju attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kuros patērētājs ir īpaši prasījis tirgotāja ierašanos, lai veiktu remontdarbus, neattiecināt prasību saņemt patērētāja apliecinājumu, ka viņš zaudēs atteikuma tiesības, kad līguma izpilde būs pabeigta. Minētās direktīvas 16. panta pirmās daļas c) punktā ir paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz līgumiem par tādu preču piegādi, kuras izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas. Minētais atbrīvojums aptver, piemēram, individuāli pielāgotu mēbeļu izgatavošanu un uzstādīšanu patērētāja mājoklī, ja to nodrošina saskaņā ar vienu pirkuma līgumu.

(43)

Būtu arī jāapsver iespēja Direktīvas 2011/83/ES 16. panta pirmās daļas b) punktā paredzēto atbrīvojumu no atteikuma tiesībām attiecināt uz līgumiem par enerģijas atsevišķām piegādēm ārpus enerģijas tīkla, jo tās cena ir atkarīga no izejvielu vai enerģijas tirgū notiekošām svārstībām, ko tirgotājs nevar ietekmēt un kas var rasties atteikuma tiesību periodā.

(44)

Direktīvas 2011/83/ES 14. panta 4. punktā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem gadījumā, kad tiek izmantotas atteikuma tiesības, patērētājs nesedz izmaksas par pakalpojumu izpildi, par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā. Ja kāds no minētajiem nosacījumiem ir izpildīts, patērētājam nav jāmaksā cena par pakalpojumu, sabiedriskajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, kas saņemts pirms atteikuma tiesību izmantošanas. Attiecībā uz digitālo saturu viens no minētajiem nekumulatīvajiem nosacījumiem saskaņā ar 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktu ir tas, ka nav sniegts līguma apstiprinājums, tostarp apstiprinājums par patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi pirms beidzies atteikuma tiesību periods un apliecinājums, ka rezultātā ir zaudētas atteikuma tiesības. Tomēr minētais nosacījums nav iekļauts minētās direktīvas 16. panta pirmās daļas m) punktā, kur minēti atteikuma tiesību zaudēšanas nosacījumi, radot nenoteiktību attiecībā uz patērētāju iespējām atsaukties uz 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktu, ja abi pārējie 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti un tā rezultātā saskaņā ar 16. panta pirmās daļas m) punktu ir zaudētas atteikuma tiesības. Tāpēc 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētais nosacījums būtu jāpievieno 16. panta pirmās daļas m) punktam, lai ļautu patērētājam izmantot atteikuma tiesības, ja minētais nosacījums nav izpildīts, un attiecīgi prasīt 14. panta 4. punktā paredzēto tiesību piemērošanu.

(45)

Balstoties uz automatizēti pieņemtiem lēmumiem un patērētāju attieksmes profilēšanu, kas tirgotājiem paver iespēju novērtēt patērētāja pirktspēju, tirgotāji var savu piedāvājumu cenu pielāgot noteiktiem patērētājiem vai noteiktām patērētāju grupām. Tāpēc, ja patērētājiem piedāvātā cena ir pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtu lēmumu, būtu viņiem skaidri uz to jānorāda, lai viņi lēmuma par pirkumu pieņemšanā var ņemt vērā iespējamos riskus. Minētā iemesla dēļ Direktīvā 2011/83/ES būtu jāiekļauj īpaša prasība informēt patērētāju par to, ka cena ir individuāli pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtu lēmumu. Šī informēšanas prasība nebūtu jāattiecina uz tādiem paņēmieniem kā “dinamiska” vai “reāllaika” cenu noteikšana, kas dod iespēju, reaģējot uz tirgū esošo pieprasījumu, ļoti elastīgi un ātri mainīt cenu, ja ar minētajiem paņēmieniem cena netiek pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtiem lēmumiem. Šī informēšanas prasība neskar Regulu (ES) 2016/679, kurā inter alia paredzētas arī fizisku personu tiesības nebūt tāda lēmuma subjektam, kura pamatā ir automatizēta apstrāde, tostarp profilēšana.

(46)

Ņemot vērā tehnoloģisko attīstību, jāsvītro atsauce uz faksa numuru no saziņas līdzekļu saraksta Direktīvas 2011/83/ES 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā, jo fakss pašreiz tiek reti izmantots un ir lielā mērā novecojis.

(47)

Patērētāji, pieņemot lēmumus par pirkumiem, arvien vairāk paļaujas uz patērētāju atsauksmēm un ieteikumiem. Tāpēc gadījumos, kad tirgotāji nodrošina piekļuvi atsauksmēm par produktiem, viņiem būtu jāinformē patērētāji, vai ir ieviesti procesi vai procedūras, kas nodrošina, ka publicētās atsauksmes ir snieguši patērētāji, kuri produktus ir patiešām izmantojuši vai iegādājušies. Ja šādi procesi vai procedūras ir ieviestas, tirgotājiem būtu jāsniedz informācija par to, kā tiek veiktas pārbaudes, un tiem būtu patērētāji skaidri jāinformē par to, kā atsauksmes tiek apstrādātas, piemēram, vai visas atsauksmes, gan pozitīvās, gan negatīvās, ir publicētas un vai šīs atsauksmes ir sponsorētas vai arī tās ir ietekmējušas līgumattiecības ar tirgotāju. Turklāt par negodīgu komercpraksi, kas maldina patērētājus, tāpēc būtu jāuzskata paziņojumi, ka atsauksmes par produktu snieguši patērētāji, kuri patiešām izmantojuši vai iegādājušies produktu, lai gan nav veikti pamatoti un samērīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka atsauksmes tiek saņemtas no šādiem patērētājiem. Šādi pasākumi varētu ietvert tehniskos līdzekļus, ar kuriem pārbauda tās personas uzticamību, kura ievieto atsauksmi, piemēram, pieprasot informāciju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai patērētājs patiešām ir izmantojis vai iegādājies šo produktu.

(48)

Šīs direktīvas noteikumi attiecībā uz patērētāju sniegtām atsauksmēm un ieteikumiem neskar parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus apgalvojumus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski.

(49)

Būtu arī jāaizliedz tirgotājiem iesniegt viltotas patērētāju atsauksmes un ieteikumus, piemēram, likes sociālajos plašsaziņas līdzekļos, vai šādām darbībām nolīgt citas personas, lai reklamētu savus produktus, kā arī manipulēt ar patērētāju sniegtajām atsauksmēm un ieteikumiem, piemēram, publicējot tikai pozitīvās atsauksmes un izdzēšot negatīvās. Šāda prakse varētu arī notikt, izmantojot sociālu ieteikumu ekstrapolāciju, lietotāja pozitīvo reaģēšanu uz konkrētu tiešsaistes saturu saistot ar vai pārnesot uz citu, bet saistītu saturu, un tādā veidā radot iespaidu, ka šis lietotājs pozitīvi vērtē arī saistīto saturu.

(50)

Būtu jāaizliedz tirgotājiem pārdot tālāk patērētājiem kultūras un sporta pasākumu biļetes, ko tie iegādājušies, izmantojot automatizēto programmatūru (botus), kura viņiem paver iespēju iegādāties biļetes, pārsniedzot sākotnējā biļešu pārdevēja noteiktos tehniskos ierobežojumus vai apejot citus sākotnējā pārdevēja ieviestos tehniskos līdzekļus, kam būtu jānodrošina biļešu pieejamība visām personām. Minētais aizliegums neskar nekādus citus dalībvalstu pasākumus – piemēram, biļešu tālākpārdošanas cenu regulēšanu –, ko tās var veikt, lai aizsargātu patērētāju likumīgās intereses un nodrošinātu kultūras politikas īstenošanu un visu personu plašu piekļuvi kultūras un sporta pasākumiem.

(51)

Hartas 16. pants garantē darījumdarbības brīvību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi. Tomēr dalībvalstīs veiktā preču kā tādu preču tirgvedība, kuras ir identiskas, bet patiesībā tām ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības, var maldināt patērētājus un likt viņiem pieņemt tādu darījuma lēmumu, kādu tie citādi nebūtu pieņēmuši.

(52)

Tāpēc šādu praksi var uzskatīt par neatbilstošu Direktīvai 2005/29/EK, pamatojoties uz attiecīgo elementu atsevišķu novērtējumu. Lai atvieglotu dalībvalstu patērētāju un pārtikas jomas iestādēm spēkā esošo Savienības tiesību aktu piemērošanu, Komisijas 2017. gada 29. septembra paziņojumā “ES pārtikas aprites un patērētāju tiesību aizsardzības jomu tiesību aktu piemērošana divējādas kvalitātes produktu jautājumos – īpašie aspekti saistībā ar pārtiku” tika sniegtas norādes par spēkā esošo Savienības noteikumu piemērošanu divējādas kvalitātes pārtikas gadījumiem. Šajā sakarā Komisijas Kopīgais pētniecības centrs 2018. gada 25. aprīlī iesniedza “Visaptverošu regulējumu pārtikas produktu atlasei un pārbaudei nolūkā novērtēt pārtikas produktu kvalitātes īpašības: ES saskaņotā testēšanas metodika”.

(53)

Tomēr, nepastāvot skaidriem noteikumiem, izpildes pieredze ir parādījusi, ka patērētājiem, tirgotājiem un valstu kompetentajām iestādēm varētu nebūt skaidrs, kura komercprakse varētu būt pretrunā Direktīvai 2005/29/EK. Tāpēc minētā direktīva būtu jāgroza, lai nodrošinātu juridisko noteiktību gan tirgotājiem, gan tiesībaizsardzības iestādēm, nepārprotami reglamentējot preces kā tādas preces tirgvedību, kura ir identiska tādai pašai precei, kas tiek laista tirgū citās dalībvalstīs, ja minētajai precei ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības. Kompetentajām iestādēm būtu atsevišķi jānovērtē un jāizskata šāda prakse saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK, kura grozīta ar šo direktīvu. Veicot novērtējumu, kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, tirgotāja tiesības viena un tā un paša zīmola preces pielāgot dažādiem ģeogrāfiskajiem tirgiem leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ, piemēram, valsts tiesību akti, izejvielu pieejamība vai sezonalitāte vai brīvprātīgas stratēģijas, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi veselīgai un uzturvielām bagātai pārtikai, kā arī tirgotāju tiesības dažādos ģeogrāfiskajos tirgos piedāvāt viena un tā paša zīmola preces dažādos svara vai tilpuma iepakojumos. Kompetentajām iestādēm būtu jānovērtē, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, ņemot vērā informācijas pieejamību un piemērotību. Svarīgi ir patērētājus informēt par leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ veiktu preču diferenciāciju. Tirgotājiem vajadzētu būt iespējai brīvi sniegt šādu informāciju dažādos veidos, lai patērētāji var piekļūt vajadzīgajai informācijai. Tirgotājiem informācija parasti nebūtu jāsniedz uz preču marķējuma, bet priekšroka jādod citiem informācijas sniegšanas veidiem. Būtu jāievēro Savienības noteikumi, kas attiecas uz attiecīgajām nozarēm, un noteikumi par preču brīvu apriti.

(54)

Lai gan tirdzniecība ārpus uzņēmuma telpām ir leģitīms un nostiprinājies pārdošanas kanāls, piemēram, tirdzniecība tirgotāja uzņēmuma telpās un tālpārdošana, daži īpaši agresīvi vai maldinoši tirgvedības vai pārdošanas prakses veidi saistībā ar apmeklējumiem pie patērētāja mājās vai Direktīvas 2011/83/ES 2. panta 8. punktā minēto ekskursiju laikā var radīt spiedienu uz patērētājiem veikt tādu preču vai pakalpojumu pirkumus, kurus tie citādi nebūtu pirkuši, vai pirkumus par pārmērīgām cenām, kas bieži ir ar tūlītēju samaksu. Šāda prakse bieži vien skar vecāka gadagājuma un citus neaizsargātus patērētājus. Dažas dalībvalstis uzskata minēto praksi par nevēlamu un atzīst, ka nepieciešams ierobežot ārpus uzņēmuma telpām veiktas tirdzniecības konkrētus veidus un aspektus Direktīvas 2011/83/ES nozīmē, piemēram, agresīva un maldinoša tirgvedība vai produkta tirdzniecība nelūgtu apmeklējumu laikā patērētāja mājās, vai ekskursijas. Ja šādus ierobežojumus nosaka ar patērētāju tiesību aizsardzību nesaistītu apsvērumu dēļ, piemēram, šos ierobežojumus pamatojot ar sabiedrības interesēm vai tiesībām uz patērētāju privātās dzīves neaizskaramību, ko aizsargā ar Hartas 7. pantu, tie neietilpst Direktīvas 2005/29/EK darbības jomā.

(55)

Saskaņā ar subsidiaritātes principu un lai atvieglotu izpildi, būtu jāprecizē, ka Direktīva 2005/29/EK neskar dalībvalstu brīvību pieņemt valsts noteikumus, lai vēl vairāk aizsargātu patērētāju likumīgās intereses, vēršoties pret negodīgu komercpraksi saistībā ar nelūgtiem apmeklējumiem, ko tirgotājs veic viņu mājās, lai piedāvātu vai pārdotu produktus, vai ekskursijām, kuras tirgotājs organizē ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem, ja šādu noteikumu nepieciešamību var pamatot ar patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumiem. Visiem šādiem noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem un nediskriminējošiem, un tiem nevajadzētu aizliegt minētos pārdošanas kanālus kā tādus. Ar dalībvalstu pieņemtajiem valsts noteikumiem varētu, piemēram, noteikt dienas laiku, kad patērētāju apmeklējumi mājās bez viņu īpaša lūguma nav atļauti, vai arī aizliegt šādus apmeklējumus, ja patērētājs ir redzamā vietā norādījis, ka šādi apmeklējumi nav pieņemami, vai paredzēt maksājumu procedūru. Turklāt šādos noteikumos varētu paredzēt augstāku aizsardzības līmeni patērētāju tiesību jomās, kas saskaņotas ar Direktīvu 2011/83/ES. Tāpēc Direktīva 2011/83/ES būtu jāgroza, lai ļautu dalībvalstīm pieņemt valsts pasākumus, kas nodrošina ilgāku periodu atteikuma tiesību izmantošanai un iespējas atkāpties no konkrētiem atteikuma tiesībās paredzētiem izņēmumiem. Būtu jāpieprasa, lai dalībvalstis paziņo Komisijai par visiem valsts tiesību aktiem, kas pieņemti šajā sakarā, lai Komisija varētu darīt šo informāciju pieejamu visām ieinteresētajām personām un uzraudzīt minēto pasākumu samērīgumu un likumību.

(56)

Attiecībā uz agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, Direktīva 2005/29/EK neskar nekādus uzņēmējdarbības veikšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmu nosacījumus, ko dalībvalstis var piemērot tirgotājiem. Turklāt minētā direktīva neskar valstu līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, izveidi vai sekām. Agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti citās vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, var aizliegt, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi saskaņā ar minētās direktīvas 5. līdz 9. pantu. Turklāt minētās direktīvas I pielikumā ietverts vispārējs aizliegums attiecībā uz tādu praksi, kad tirgotājs rada iespaidu, ka viņš nedarbojas nolūkā, kas saistīts ar viņa profesionālo darbību, un tādu praksi, kad tiek radīts iespaids, ka patērētājs nevar atstāt telpas pirms līguma noslēgšanas. Komisijai būtu jānovērtē, vai spēkā esošie noteikumi nodrošina pietiekamu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un piemērotus instrumentus, ar ko dalībvalstis var efektīvi cīnīties pret šādu praksi.

(57)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē valsts līgumtiesību aspekti, kas ar to nav reglamentēti. Tāpēc šai direktīvai nebūtu jāskar valsts līgumtiesību akti, kas regulē, piemēram, līguma noslēgšanu vai spēkā esamību tādos gadījumos kā piekrišanas neesamība vai neatļauta komercdarbība.

(58)

Lai nodrošinātu, ka iedzīvotājiem ir pieejama atjaunināta informācija par viņu patērētāju tiesībām un par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, tiešsaistes kontaktpunktam, ko Komisija izveidos, vajadzētu būt, cik vien iespējams, lietotājdraudzīgam, pielāgotam izmantošanai mobilās ierīcēs, viegli pieejamam un tādam, ko var izmantot visi cilvēki, tostarp personas ar invaliditāti (“piemērots visiem”).

(59)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (17) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kur ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(60)

Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu labāku izpildi un modernizēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet problēmas Savienības mēroga būtības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,