24.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 378/11

(1)

Šā ieteikuma mērķis ir nostiprināt aizdomās turētu un apsūdzētu personu tiesības uz juridisko palīdzību kriminālprocesā un pieprasīto personu tiesības Eiropas apcietināšanas ordera procesā saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (1), lai papildinātu un padarītu efektīvas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/48/ES (2) paredzētās tiesības uz advokāta palīdzību.

(2)

Tiesības uz juridisko palīdzību kriminālprocesā ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) 47. panta 3. punktā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 6. panta 3. punkta c) apakšpunktā. Tās ir atzītas arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 3. punkta d) apakšpunktā. Pamatprincipi, uz kuriem būtu jābalstās juridiskās palīdzības sistēmām, ir izklāstīti Apvienoto Nāciju Organizācijas Principos un pamatnostādnēs par juridiskās palīdzības pieejamību kriminālprocesā, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2012. gada 20. decembrī.

(3)

Tiesību uz advokāta palīdzību tvērums un saturs ir noteikts Direktīvā 2013/48/ES, un nekas no šajā ieteikumā minētā nav uzskatāms par minētajā direktīvā paredzēto tiesību ierobežojumu.

(4)

Aizdomās turētai vai apsūdzētai personai kriminālprocesā ir tiesības uz advokāta palīdzību no brīža, kad kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai citādi ir personai darījušas zināmu, ka tā tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un neatkarīgi no tā, vai personai ir atņemta brīvība. Tās piemēro līdz procesa noslēgumam, ar ko saprot galīgu jautājuma izšķiršanu par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgajā gadījumā notiesāšanu un pārsūdzībā pieņemto nolēmumu. Tiesības uz juridisko palīdzību būtu jāpiemēro tādā pašā laikposmā.

(5)

Ar jēdzienu “advokāts” šajā ieteikumā apzīmē jebkuru personu, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp pēc akreditācijas, ko veikusi pilnvarota iestāde, ir kvalificēta un tiesīga sniegt juridiskas konsultācijas un juridiskos pakalpojumus aizdomās turētām vai apsūdzētām personām.

(6)

“Juridiskā palīdzība” ir finansējums un pakalpojumi, ko sniedz dalībvalsts, nodrošinot tiesību uz advokāta palīdzību efektīvu izmantošanu. Finansējumam būtu jāsedz kriminālprocesā aizdomās turēto un apsūdzēto personu un Eiropas apcietināšanas ordera procesā pieprasīto personu aizstāvības un procesa izdevumi.

(7)

Aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām un pieprasītajām personām, kurām nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai segtu visus aizstāvības un procesa izdevumus vai daļu no tiem, būtu jāvar saņemt juridisko palīdzību, ciktāl šāda palīdzība ir nepieciešama taisnīguma interesēs.

(8)

Kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai nevajadzētu būt pienākumam pierādīt tādā līmenī, ka vairs nepastāv pamatotas šaubas, to, ka tās finanšu līdzekļi ir nepietiekami. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi, ka, lai noteiktu, vai “taisnīguma interesēs” ir nepieciešama juridiskās palīdzības sniegšana, būtu jāņem vērā šādi nekumulatīvi kritēriji: nodarījuma smagums, iespējamā soda bargums, lietas sarežģītība vai aizdomās turētās vai apsūdzētās personas personiskā situācija.

(9)

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi, ka gadījumā, ja ir iespējama brīvības atņemšana, ir uzskatāms, ka taisnīguma interešu kritērijs principā ir izpildīts.

(10)

Lēmums par to, vai juridiskā palīdzība tiek vai netiek piešķirta, būtu jāpieņem pietiekami laicīgi, lai aizdomās turētā vai apsūdzētā persona varētu izklāstīt aizstāvības lietu konkrētā un efektīvā veidā.

(11)

Ņemot vērā juridisko profesiju neatkarību, aizstāvības īstenošana pamatā ir jautājums starp aizdomās turēto vai apsūdzēto personu vai pieprasīto personu un tās pārstāvi. Lai nodrošinātu, ka juridiskie pakalpojumi, ar ko garantē tiesības uz taisnīgu tiesu, būtu augstā profesionālā kvalitātē, dalībvalstīm būtu jāizveido efektīvas sistēmas juridisko palīdzību sniedzošo advokātu pakalpojumu vispārējās kvalitātes nodrošināšanai. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizveido juridisko palīdzību sniedzošo advokātu akreditācijas sistēmas. Jebkurā gadījumā dalībvalstīm būtu jānodrošina rīcība gadījumā, ja trūkumi juridiskās palīdzības pakalpojumos ir acīmredzami vai uz tiem pietiekamā mērā ir vērsta dalībvalstu uzmanība.

(12)

Aizstāvību īstenojošiem advokātiem, kā arī amatpersonām, kuras ir iesaistītas lēmumu pieņemšanā par tiesībām uz juridisko palīdzību, piemēram, prokuroriem, tiesnešiem un juridiskās palīdzības dienestu darbiniekiem, vajadzētu saņemt pietiekamu apmācību, lai veicinātu tiesības uz juridiskās palīdzības efektīvu pieejamību.

(13)

Ņemot vērā uzticēšanās svarīgumu advokāta un klienta attiecībās, kompetentajām iestādēm, ciktāl iespējams, būtu jāņem vērā aizdomās turētās vai apsūdzētās personas prioritātes un vēlmes attiecībā uz juridisko palīdzību sniedzošā advokāta izvēli. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts, ka šīs vēlmes var neņemt vērā, ja ir pamatoti un pietiekami iemesli pieņemt, ka tas ir nepieciešams taisnīguma interesēs.

(14)

Šajā ieteikumā ir ievērotas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā atzītās pamattiesības un principi. Jo īpaši šā ieteikuma mērķis ir veicināt tiesības uz brīvību, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību. Tas būtu attiecīgi jāinterpretē un jāīsteno.

(15)

Ciktāl Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām. Tādējādi atbilstošie šā ieteikuma noteikumi būtu jāinterpretē un jāīsteno veidā, kas atbilst šīm tiesībām, kā tās interpretētas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

(16)

Dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija par darbībām, kas veiktas šā ieteikuma īstenošanai.

(17)

Komisijai 48 mēnešus pēc šā ieteikuma paziņošanas būtu jānovērtē, vai ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, tostarp leģislatīvi akti, lai nodrošinātu šā ieteikuma mērķu pilnīgu sasniegšanu,

1.

Šis ieteikums attiecas uz aizdomās turētu un apsūdzētu personu tiesībām uz juridisko palīdzību kriminālprocesā un pieprasīto personu tiesībām uz juridisko palīdzību Eiropas apcietināšanas ordera procesā nolūkā nodrošināt efektīvas tiesības uz advokāta palīdzību saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES.

2.

Aizdomās turētām un apsūdzētām personām kriminālprocesā vajadzētu būt tiesībām uz juridisko palīdzību no brīža, kad tās tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Šīs tiesības būtu jāpiemēro līdz procesa noslēgumam.

3.

Dalībvalstīm vajadzētu veikt piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka aizdomās turētām vai apsūdzētām personām un pieprasītajām personām ir tiesības saņemt efektīvu juridisko palīdzību nolūkā garantēt tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar šo ieteikumu.

4.

Aizdomās turētām vai apsūdzētām personām un pieprasītajām personām vajadzētu piešķirt juridisko palīdzību vismaz tādos gadījumos, ja tām nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai segtu dažus vai visus aizstāvības un procesa izdevumus, to mantisko apstākļu dēļ (“līdzekļu pārbaude”) un/vai ja tas ir nepieciešams taisnīguma interesēs (“lietas apstākļu pārbaude”).

5.

Būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai aizdomās turētām vai apsūdzētām personām un pieprasītajām personām padarītu pieejamu un saprotamu visu vajadzīgo informāciju par juridisko palīdzību kriminālprocesā, tai skaitā informāciju par to, kā un kur pieteikties šādai palīdzībai, pārredzamus kritērijus par to, kādos gadījumos persona kvalificējas juridiskai palīdzībai, kā arī informāciju par iespējām iesniegt sūdzību gadījumā, ja juridiskā palīdzība netiek piešķirta vai juridisko palīdzību sniedzošā advokāta pakalpojumi nav pietiekami.

6.

Ja izvērtējot, vai personai ir tiesības uz juridisko palīdzību, tiek piemērots pietiekamu finanšu līdzekļu kritērijs (līdzekļu pārbaude), būtu jāņem vērā pieprasītāja mantiskie apstākļi, balstoties uz objektīviem faktoriem, piemēram, ienākumiem, kapitālu, ģimenes stāvokli, dzīves līmeni un aizstāvības advokāta izmaksām. Ja juridiskā palīdzība paredzēta bērnam, būtu jāņem vērā bērna manta, nevis bērna vecāku vai personas, kurai ir vecāku atbildība, manta.

7.

Ja līdzekļu pārbaudē tiek ņemti vērā ģimenes mājsaimniecības ienākumi, taču starp ģimenes locekļiem pastāv strīds vai tiem nav līdzvērtīgas piekļuves ģimenes ienākumiem, būtu jāņem vērā tikai tās personas ienākumi, kura pieprasījusi juridisko palīdzību.

8.

Nosakot, vai aizdomās turētajām vai apsūdzētajām vai pieprasītajām personām nav pietiekamu finanšu līdzekļu, būtu jāņem vērā visi attiecīgie apstākļi.

9.

Ja dalībvalsts nosaka slieksni, kuru pārsniedzot tiek pieņemts, ka persona ir daļēji vai pilnībā spējīga segt aizstāvības un procesa izdevumus, nosakot šo slieksni, būtu jāņem vērā 6. punktā izklāstītie faktori. Turklāt šādam slieksnim nevajadzētu liegt personām, kuras šo slieksni pārsniedz, saņemt juridisko palīdzību attiecībā uz dažiem vai visiem izdevumiem, ja tām nav pietiekamu finanšu līdzekļu attiecīgajā lietā.

10.

Aizdomās turētām vai apsūdzētām personām un pieprasītajām personām nevajadzētu būt pienākumam pierādīt tādā līmenī, ka vairs nepastāv pamatotas šaubas, to, ka tām nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai segtu aizstāvības un procesa izdevumus.

11.

Ja tiek piemērota prasība, saskaņā ar kuru tiek pārbaudīts, vai juridiskā palīdzība ir nepieciešama taisnīguma interesēs (lietas apstākļu pārbaude), tam būtu jāietver izvērtējums par lietas sarežģītību, aizdomās turētās vai apsūdzētās personas vai pieprasītās personas sociālo un personisko situāciju, nodarījuma smagumu un iespējamā soda bargumu. Būtu jāapsver visi attiecīgie apstākļi.

12.

Situācijās, kurās persona tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīgu nodarījumu, par kuru var piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu sodu, un situācijās, kurās juridiskā pārstāvība ir obligāta, būtu jāuzskata, ka juridiskās palīdzības piešķiršana ir taisnīguma interesēs.

13.

Ja juridiskā palīdzība aizdomās turētām vai apsūdzētām personām vai pieprasītajām personām tiek piešķirta, balstoties uz lietas apstākļu pārbaudi, juridiskās palīdzības izmaksas var atgūt galīgas notiesāšanas gadījumā ar nosacījumu, ka personai atgūšanas brīdī ir pietiekami līdzekļi, ko nosaka saskaņā ar 6. līdz 10. punktu.

14.

Lēmumi par to, vai piešķirt juridisko palīdzību, būtu bez kavēšanās jāpieņem neatkarīgai iestādei, rīkojoties laikposmā, kas ļauj aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām un pieprasītajām personām efektīvi un konkrēti sagatavot savu aizstāvību.

15.

Aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām un pieprasītajām personām vajadzētu būt tiesībām uz tādu lēmumu pārskatīšanu, ar kuriem viņu juridiskās palīdzības pieprasījumu noraida pilnībā vai daļēji.

16.

Ja pieprasījumi tiek noraidīti pilnībā vai daļēji, noraidīšanas pamatojums būtu jāsniedz rakstveidā.

17.

Juridiskajiem pakalpojumiem, kas sniegti juridiskās palīdzības sistēmu ietvaros, vajadzētu būt augstas kvalitātes, lai nodrošinātu procesa taisnīgumu. Šajā nolūkā visās dalībvalstīs būtu jāizveido sistēmas, ar kurām nodrošina juridisko palīdzību sniedzošo advokātu kvalitāti.

18.

Būtu jāizveido mehānismi, kas ļauj kompetentajām iestādēm aizstāt juridisko palīdzību sniedzošos advokātus vai pieprasīt tiem izpildīt savus pienākumus gadījumā, ja šie advokāti nesniedz pienācīgus juridiskos pakalpojumus.

19.

Katrai dalībvalstij būtu jāizveido un jāuztur juridisko palīdzību sniedzošo advokātu akreditācijas sistēma.

20.

Dalībvalstis tiek aicinātas noteikt kritērijus juridisko palīdzību sniedzošo advokātu akreditācijai, ņemot vērā paraugpraksi.

21.

Darbiniekiem, kuri ir iesaistīti lēmumu pieņemšanā par juridisko palīdzību kriminālprocesā, vajadzētu saņemt pienācīgu apmācību.

22.

Lai nodrošinātu augstas kvalitātes juridiskās konsultācijas un pakalpojumus, būtu jāveicina juridisko palīdzību sniedzošo advokātu apmācība un apmācības programmu izstrāde.

23.

Juridisko palīdzību sniedzošo advokātu akreditācija būtu pēc iespējas jāsaista ar pienākumu piedalīties profesionālas tālākapmācības pasākumos.

24.

Valsts juridiskās palīdzības sistēmās, izvēloties juridisko palīdzību sniedzošo advokātu, būtu pēc iespējas jāņem vērā aizdomās turēto vai apsūdzēto personu un pieprasīto personu prioritātes un vēlmes.

25.

Juridiskās palīdzības sistēmai būtu jācenšas nodrošināt, lai juridisko pārstāvību bez pārtraukumiem veiktu viens un tas pats advokāts, ja aizdomās turētā vai apsūdzētā, vai pieprasītā persona to vēlas.

26.

Būtu jāievieš pārredzami un pārbaudāmi mehānismi, lai nodrošinātu, ka aizdomās turētās vai apsūdzētās personas un pieprasītās personas bez nepamatotas iejaukšanās var izdarīt uz informāciju balstītu izvēli par juridiskajiem pakalpojumiem, pamatojoties uz juridiskās palīdzības sistēmu.

27.

Dalībvalstīm būtu jāvāc dati par visiem attiecīgajiem jautājumiem saistībā ar šā ieteikuma īstenošanas pasākumiem.

28.

Dalībvalstīm vajadzētu (36 mēnešu laikā pēc šī ieteikuma paziņošanas) informēt Komisiju par pasākumiem, kas veikti šī ieteikuma īstenošanai.

29.

Šis ieteikums ir adresēts dalībvalstīm.