27.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 299/5

(1)

Publiski pieejamas bibliotēkas, izglītības iestādes un muzeji, kā arī arhīvi, filmu vai audioierakstu mantojuma iestādes un sabiedriskās raidorganizācijas, kuras veic uzņēmējdarbību dalībvalstīs, ir iesaistītas savu kolekciju un arhīvu plaša mēroga digitalizācijā, lai radītu Eiropas digitālās bibliotēkas. Tās palīdz saglabāt un izplatīt Eiropas kultūras mantojumu, un tas ir svarīgi arī saistībā ar tādu Eiropas digitālo bibliotēku kā Europeana izveidi. Iespiedmateriālu masveida digitalizācijas, kā arī meklēšanas un indeksēšanas tehnoloģijas palielina bibliotēku kolekciju pētniecisko vērtību. Lielu tiešsaistes bibliotēku izveide atvieglo elektronisku meklēšanas un atklāšanas rīku izmantošanu, kas pētniekiem un augstskolu mācībspēkiem ļauj piekļūt jauniem atklājumu avotiem, neliekot samierināties ar tradicionāliem, analogiem meklēšanas paņēmieniem.

(2)

Nepieciešamība sekmēt zināšanu un inovāciju brīvu apriti iekšējā tirgū ir svarīga stratēģijas “Eiropa 2020” sastāvdaļa, kā noteikts Komisijas paziņojumā “Eiropa 2020 – Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, kurā kā viena no galvenajām iniciatīvām iekļauta Eiropas digitalizācijas programmas izstrāde.

(3)

Tiesiskā regulējuma radīšana, kas atvieglotu darbu vai blakustiesību objektu, kuri aizsargāti ar autortiesībām vai blakustiesībām un kuru tiesību subjekti nav noteikti vai kuru tiesību subjekti ir noteikti, bet nav atrodami, jeb tā dēvēto nenosakāmu autortiesību subjektu darbu digitalizāciju un izplatīšanu, ir viens no Komisijas paziņojumā “Eiropas digitalizācijas programma” izklāstītās Eiropas digitalizācijas programmas paredzētajiem pamatpasākumiem. Šī direktīva attiecas uz nenosakāmu autortiesību subjektu darbu statusa juridiskās noteikšanas īpašo problēmu un tās sekām attiecībā uz atļauju ieguvušajiem izmantotājiem un tādu darbu vai fonogrammu atļautu izmantošanu, kuri tiek uzskatīti par nenosakāmu autortiesību subjektu darbiem.

(4)

Šī direktīva neskar īpašus risinājumus, kas izstrādāti dalībvalstīs, lai regulētu plašākas masveida digitalizācijas jautājumus, piemēram, tā dēvēto “komerciālā apritē neesošo” darbu gadījumā. Šādos risinājumos tiek ņemtas vērā dažāda veida saturu un dažādu izmantotāju īpatnības, un to pamatā ir starp attiecīgajām ieinteresētajām personām panāktā vienprātība. Šī pieeja tika piemērota arī saprašanās memorandā par galvenajiem principiem attiecībā uz komerciālā apritē neesošo darbu digitalizāciju un piekļuves nodrošināšanu tiem, ko 2011. gada 20. septembrī parakstīja Eiropas bibliotēku, autoru, izdevēju un mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju pārstāvji un apliecināja Komisija. Šī direktīva neskar minēto saprašanās memorandu, kurā dalībvalstis un Komisija ir aicinātas nodrošināt to, ka brīvprātīgās vienošanās, kas noslēgtas starp izmantotājiem, tiesību subjektiem un mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, lai licencētu komerciālā apritē neesošo darbu izmantošanu, balstoties uz tajā iekļautajiem principiem, valsts un pārrobežu kontekstā gūtu labumu no nepieciešamās juridiskās noteiktības.

(5)

Autortiesības ir radošās nozares saimnieciskais pamats, jo tās sekmē inovācijas, jaunradi, ieguldījumus un ražošanu. Tālab darbu masveida digitalizācija un izplatīšana ir Eiropas kultūras mantojuma aizsardzības līdzeklis. Autortiesības ir nozīmīgs mehānisms, lai radošajā nozarē nodrošinātu atlīdzību par darbu.

(6)

Kā saskaņots atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (3), no tiesību subjektu ekskluzīvajām tiesībām reproducēt un publiskot savus darbus un blakustiesību objektus izriet, ka darbus vai blakustiesību objektus var digitalizēt un publiskot tikai ar iepriekšēju tiesību subjektu piekrišanu.

(7)

Nenosakāmu autortiesību subjektu darbu gadījumā iepriekšēju piekrišanu, kas ļautu darbus reproducēt vai publiskot, nav iespējams iegūt.

(8)

Dažādas dalībvalstu pieejas nenosakāmu autortiesību subjektu darbu statusa atzīšanai var radīt šķēršļus, kas traucē iekšējā tirgus darbību un nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanu un pārrobežu piekļuvi. Šādas atšķirīgas pieejas var arī ierobežot tādu preču un pakalpojumu brīvu apriti, kuros ir integrēti kultūras materiāli. Tāpēc ir lietderīgi nodrošināt šāda statusa savstarpēju atzīšanu, jo tā ļaus piekļūt nenosakāmu autortiesību subjektu darbiem visās dalībvalstīs.

(9)

Konkrēti, nenosakāmu autortiesību subjektu darba statusa un nenosakāmu autortiesību subjektu darba atļauto izmantošanas veidu noteikšanai ir vajadzīga vienota pieeja, lai publiski pieejamām bibliotēkām, izglītības iestādēm un muzejiem, kā arī arhīviem, filmu vai audioierakstu mantojuma iestādēm un sabiedriskajām raidorganizācijām iekšējā tirgū nodrošinātu juridisko noteiktību attiecībā uz nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanu.

(10)

Kinematogrāfijas vai audiovizuālie darbi un fonogrammas, kas atrodas sabiedrisko raidorganizāciju arhīvos un kurus tās ir radījušas, ietver nenosakāmu autortiesību subjektu darbus. Ņemot vērā raidorganizāciju kā fonogrammu un audiovizuālā materiāla producentu īpašo stāvokli un nepieciešamību pieņemt pasākumus, lai ierobežotu nenosakāmu autortiesību subjektu darbu rašanos nākotnē, ir lietderīgi noteikt laika ierobežojumu attiecībā uz šīs direktīvas piemērošanu darbiem un fonogrammām raidorganizāciju arhīvos.

(11)

Šīs direktīvas nolūkos būtu jāuzskata, ka kinematogrāfijas, audiovizuālie darbi un fonogrammas, kas iekļautas sabiedrisko raidorganizāciju arhīvos un ko radījušas sabiedriskās raidorganizācijas, iekļauj kinematogrāfijas, audiovizuālos darbus un fonogrammas, kuras radītas šo organizāciju uzdevumā to vai citu tādu sabiedrisko raidorganizāciju ekskluzīvai izmantošanai, kas iesaistītas kopražošanā. Šīs direktīvas darbības jomai nebūtu jāattiecas uz kinematogrāfijas, audiovizuālajiem darbiem un fonogrammām, kas iekļautas sabiedrisko raidorganizāciju arhīvos un ko nav radījušas šīs organizācijas vai kas nav radītas šo organizāciju uzdevumā, bet kuru izmantošana minētajām organizācijām ir atļauta saskaņā ar licences līgumu.

(12)

Starptautisku savstarpējas atzīšanas apsvērumu dēļ šī direktīva būtu jāpiemēro tikai darbiem un fonogrammām, kas pirmo reizi publicēti kādas dalībvalsts teritorijā vai, ja publicēšana nav notikusi, kas pirmo reizi pārraidīti kādas dalībvalsts teritorijā, vai ja nav notikusi ne publicēšana, ne pārraidīšana, ko ar tiesību subjektu piekrišanu publiskojuši šīs direktīvas labumguvēji. Pēdējā no minētajiem gadījumiem šī direktīva būtu jāpiemēro, ja būtu pamatoti pieņemt, ka tiesību subjekti neiebilstu pret izmantošanu, kas atļauta ar šo direktīvu.

(13)

Pirms darba vai fonogrammas atzīšanas par nenosakāmu autortiesību subjektu darbu godprātīgi būtu jāveic darba vai fonogrammas tiesību subjektu, tostarp to darbu un blakustiesību objektu, kas ir iekļauti vai integrēti darbā vai fonogrammā, tiesību subjektu, rūpīga meklēšana. Dalībvalstīm būtu jāatļauj noteikt, ka šādu rūpīgu meklēšanu var veikt vai nu šajā direktīvā minētās organizācijas, vai citas organizācijas. Šādas citas organizācijas var prasīt maksu par tās veiktajiem rūpīgas meklēšanas pakalpojumiem.

(14)

Lai Savienībā nodrošinātu augstu autortiesību un blakustiesību aizsardzības līmeni, attiecībā uz rūpīgu meklēšanu ir lietderīgi paredzēt saskaņotu pieeju. Veicot rūpīgu meklēšanu, būtu jāizmanto avoti, kuros ir atrodama informācija par darbiem un blakustiesību objektiem, kā saskaņā ar šo direktīvu noteikusi dalībvalsts, kurā jāveic rūpīga meklēšana. Īstenojot to, dalībvalstis varētu atsaukties uz rūpīgas meklēšanas pamatnostādnēm, par kurām panākta vienošanās Digitālo bibliotēku augsta līmeņa darba grupas ietvaros, kura tika izveidota saistībā ar digitālo bibliotēku iniciatīvu i2010.

(15)

Lai izvairītos no meklēšanas pasākumu dublēšanās, rūpīga meklēšana būtu jāveic dalībvalstī, kurā darbs vai fonogramma pirmo reizi publicēta, vai, ja publicēšana nav notikusi, – dalībvalstī, kurā pirmo reizi notikusi pārraidīšana. Rūpīga meklēšana attiecībā uz kinematogrāfijas vai audiovizuālajiem darbiem, kuru producenta galvenā mītne vai pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā dalībvalstī, būtu jāveic attiecīgajā dalībvalstī. Attiecībā uz kinematogrāfijas vai audiovizuālajiem darbiem, kuri ir tādu producentu kopražojums, kas uzņēmējdarbību veic dažādās dalībvalstīs, rūpīga meklēšana būtu jāveic katrā no attiecīgajām dalībvalstīm. Attiecībā uz darbiem un fonogrammām, kuri nav ne publicēti, ne pārraidīti, bet kurus ar tiesību subjektu piekrišanu šīs direktīvas labumguvēji ir publiskojuši, rūpīga meklēšana būtu jāveic dalībvalstī, kurā organizācija, kas darbu vai fonogrammu ar tiesību subjektu piekrišanu publiskojusi, veic uzņēmējdarbību. Tādu darbu un blakustiesību objektu, kas ir iekļauti vai integrēti darbā vai fonogrammā, tiesību subjektu rūpīga meklēšana būtu jāveic dalībvalstī, kurā ir veikta tāda darba vai fonogrammas rūpīga meklēšana, kurā ir iekļauts vai integrēts darbs vai blakustiesību objekts. Būtu jāizmanto arī citās valstīs pieejami informācijas avoti, ja ir pierādījumi, lai pieņemtu, ka attiecīgā informācija par tiesību subjektiem ir atrodama attiecīgajās citās valstīs. Rūpīgas meklēšanas pasākumi var apkopot dažāda veida informāciju, piemēram, meklēšanas vēsturi un meklēšanas rezultātus. Lietā būtu jāsaglabā meklēšanas uzskaite, lai attiecīgās organizācijas būtu spējīgas pamatot, ka meklēšana ir veikta rūpīgi.

(16)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecīgās organizācijas saglabā rūpīgas meklēšanas uzskaiti un ka šādu meklēšanas darbību rezultāti, kas jo īpaši satur jebkādu konstatējumu, ka kāds darbs vai fonogramma ir jāuzskata par nenosakāmu autortiesību subjektu darbu šīs direktīvas nozīmē, kā arī informāciju par nenosakāmu autortiesību subjektu darbu statusa maiņu un par to, kā minētās organizācijas izmanto nenosakāmu autortiesību subjektu darbus, tiek savākti un padarīti pieejami plašai sabiedrībai, jo īpaši attiecīgo informāciju saglabājot tiešsaistes datubāzē. Ņemot vērā jo īpaši Eiropas mēroga dimensiju un nolūkā izvairīties no pasākumu dublēšanās ir lietderīgi paredzēt noteikumu par vienotas Savienības tiešsaistes datubāzes izveidošanu, kurā iekļauta šāda informācija, un pārredzamā veidā padarīt to pieejamu plašai sabiedrībai. Tas var ļaut gan organizācijām, kas veic rūpīgas meklēšanas darbības, gan tiesību subjektiem vieglāk piekļūt šādai informācijai. Datubāzei varētu arī būt nozīmīga loma iespējamo autortiesību pārkāpumu novēršanā un izbeigšanā, jo īpaši gadījumos, kad tiek mainīts darbu un fonogrammu nenosakāmu autortiesību subjektu darbu statuss. Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 386/2012 (4) Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (“Birojam”) ir uzticēti dažādi uzdevumi un darbības, kas tiek finansēti, izmantojot Biroja paša budžeta līdzekļus, lai veicinātu un atbalstītu valstu iestāžu, privātā sektora un Savienības iestāžu darbību cīņā pret intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, tostarp šo pārkāpumu novēršanā.

Atbilstīgi minētās regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktam minētie uzdevumi jo īpaši ietver tādu mehānismu nodrošināšanu, kas palīdz uzlabot apmaiņu ar attiecīgo informāciju starp dalībvalstu iestādēm tiešsaistē, un sadarbības sekmēšanu starp minētajām iestādēm. Tālab ir lietderīgi paļauties uz to, ka Birojs izveido un pārvalda Eiropas datubāzi, kurā iekļauta informācija, kas saistīta ar šajā direktīvā minētajiem nenosakāmu autortiesību subjektu darbiem.

(17)

Konkrētam darbam vai fonogrammai var būt vairāki tiesību subjekti, un pašos darbos un fonogrammās var būt iekļauti citi darbi vai blakustiesību objekti. Šai direktīvai nebūtu jāietekmē noteiktu un atrastu tiesību subjektu tiesības. Ja ir noteikts un atrasts vismaz viens tiesību subjekts, darbs vai fonogramma nebūtu jāuzskata par nenosakāmu autortiesību subjektu darbu. Šīs direktīvas labumguvējiem būtu jāatļauj izmantot darbu vai fonogrammu, kuras viens vai vairāki tiesību subjekti nav noteikti vai nav atrasti, tikai tad, ja minētie noteiktie un atrastie tiesību subjekti, tostarp tādu darbu un blakustiesību objektu, kas ir iekļauti vai integrēti darbā vai fonogrammā, tiesību subjekti, ir atļāvuši tiem īstenot reproducēšanas un publiskošanas darbības, uz kurām atbilstīgi attiecas Direktīvas 2001/29/EK 2. un 3. pants. Noteiktie un atrastie tiesību subjekti var piešķirt šo atļauju tikai attiecībā uz viņiem pašiem piederošajām tiesībām vai nu tāpēc, ka tās ir viņu pašu tiesības, vai arī tāpēc, ka šīs tiesības viņiem ir nodotas, un saskaņā ar šo direktīvu tiem nevajadzētu būt iespējai atļaut jebkādu izmantošanu to tiesību subjektu vārdā, kuri nav noteikti un atrasti. Atbilstīgi, ja iepriekš nenoteikti vai neatrasti tiesību subjekti piesaka savas tiesības uz darbiem vai fonogrammām, labumguvēji var turpināt darbu vai fonogrammu likumīgu izmantošanu tikai tad, ja attiecīgie tiesību subjekti attiecībā uz tiem piederošajām tiesībām to atļauj saskaņā ar Direktīvu 2001/29/EK.

(18)

Tiesību subjektiem vajadzētu būt tiesībām izbeigt nenosakāmu autortiesību subjektu darbu statusu, ja tie piesaka savas tiesības uz darbiem vai blakustiesību objektiem. Tiesību subjektiem, kas izbeidz nenosakāmu autortiesību subjektu darba statusu attiecībā uz darbu vai blakustiesību objektu, būtu jāsaņem taisnīga kompensācija par to darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu, un šī kompensācija jānosaka dalībvalstij, kurā uzņēmējdarbību veic organizācija, kas izmanto nenosakāmu autortiesību subjektu darbu. Dalībvalstīm būtu jāpiešķir rīcības brīvība noteikt, kādā veidā var organizēt šādas kompensācijas izmaksāšanu, tostarp noteikt brīdi, kad izmaksāšana ir paredzēta. Lai noteiktu taisnīgas kompensācijas iespējamo līmeni, būtu pienācīgi jāņem vērā inter alia arī dalībvalsts kultūras veicināšanas mērķi, izmantošanas nekomerciālais raksturs, ko veikušas attiecīgās organizācijas, lai īstenotu mērķus, kas ir saistīti ar šo organizāciju uzdevumiem sabiedrības interesēs, piemēram, mācīšanās veicināšanu un kultūras izplatīšanu, kā arī iespējamais kaitējums tiesību subjektiem.

(19)

Ja darbs vai fonogramma nepareizi tikusi atzīta par nenosakāmu autortiesību subjektu darbu tādas meklēšanas rezultātā, kas nav bijusi rūpīga, ir pieejami dalībvalstu tiesību aktos noteiktie tiesiskās aizsardzības līdzekļi par autortiesību pārkāpumu, kas noteikti saskaņā ar attiecīgajiem valstu un Savienības tiesību aktu noteikumiem.

(20)

Lai veicinātu mācīšanos un kultūras izplatīšanu, dalībvalstīm būtu jāparedz izņēmums vai ierobežojums papildus tiem, kas paredzēti Direktīvas 2001/29/EK 5. pantā. Minētajam izņēmumam vai ierobežojumam būtu jāļauj noteiktām organizācijām, kas minētas Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā, un filmu vai audioierakstu mantojuma iestādēm, kuru darbības pamatā nav peļņas gūšana, kā arī sabiedriskajām raidorganizācijām minētās direktīvas nozīmē reproducēt un publiskot nenosakāmu autortiesību subjektu darbus, ja ar šādu izmantošanu tiek pildīti to uzdevumi sabiedrības interesēs, jo īpaši kolekciju, tostarp digitālo kolekciju, saglabāšana un restaurēšana, un piekļuves nodrošināšana kultūras un izglītības vajadzībām. Filmu un audioierakstu mantojuma iestādēm šīs direktīvas nolūkos būtu jāaptver dalībvalstu izraudzītas organizācijas, kas vāc, kataloģizē, saglabā un restaurē filmas un citus audiovizuālos darbus vai fonogrammas, kas ir kultūras mantojuma daļa. Šīs direktīvas nolūkos sabiedriskām raidorganizācijām būtu jāaptver raidorganizācijas, kurām uzticēta sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja funkcija, kā to pilnvarojusi, noteikusi un organizējusi katra dalībvalsts. Ar šo direktīvu noteiktais izņēmums vai ierobežojums, lai atļautu izmantot nenosakāmu autortiesību subjektu darbus, neskar Direktīvas 2001/29/EK 5. pantā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus. To var piemērot tikai konkrētos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā darba vai blakustiesību objekta parastajai izmantošanai un kas nepamatoti neaizskar tiesību subjekta likumīgās intereses.

(21)

Lai stimulētu digitalizāciju, šīs direktīvas labumguvējiem būtu jāļauj gūt ieņēmumus saistībā ar viņu īstenoto nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu, lai īstenotu mērķus, kas saistīti ar to uzdevumiem sabiedrības interesēs, tostarp saistībā ar publiskā un privātā sektora partnerības līgumiem.

(22)

Eiropas kultūras mantojuma digitalizācijas sekmēšanā ieguldījumu var sniegt arī līgumiskās vienošanās, proti, publiski pieejamām bibliotēkām, izglītības iestādēm un muzejiem, kā arī arhīviem, filmu vai audioierakstu mantojuma iestādēm un sabiedriskajām raidorganizācijām, ievērojot šajā direktīvā minētos atļautos izmantošanas veidus, būtu jāļauj slēgt līgumus ar komerciāliem partneriem, lai digitalizētu un publiskotu nenosakāmu autortiesību subjektu darbus. Minētajos līgumos var paredzēt arī finansiālu palīdzību, ko sniedz šādi partneri. Šādos līgumos nebūtu jāparedz nekādi ierobežojumi šīs direktīvas labumguvējiem attiecībā uz to, kā viņi izmanto nenosakāmu autortiesību subjektu darbus, un nebūtu jāpiešķir tiesības komerciāliem partneriem izmantot nenosakāmu autortiesību subjektu darbus vai kontrolēt to izmantošanu.

(23)

Lai uzlabotu Savienības iedzīvotāju piekļuves iespējas Eiropas kultūras mantojumam, jānodrošina, ka nenosakāmu autortiesību subjektu darbi, kas ir digitalizēti un publiskoti vienā dalībvalstī, var tikt publiskoti arī citās dalībvalstīs. Publiski pieejamām bibliotēkām, izglītības iestādēm un muzejiem, kā arī arhīviem, filmu audioierakstu mantojuma iestādēm un sabiedriskām raidorganizācijām, kas izmanto nenosakāmu autortiesību subjektu darbus, lai pildītu savus uzdevumus sabiedrības interesēs, būtu jāspēj publiskot nenosakāmu autortiesību subjektu darbus citās dalībvalstīs.

(24)

Šī direktīva neskar dalībvalstu nosacījumus attiecībā uz tiesību pārvaldījumu, piemēram, paplašinātām kolektīvām licencēm, pārstāvības un tālāknodošanas tiesisko prezumpciju, kolektīvo pārvaldījumu vai līdzīgus pasākumus, vai jebkādu to kombināciju, tostarp masveida digitalizāciju.

(25)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanu – nevar pietiekami sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka to var labāk sasniegt Savienības līmenī, jo ir nepieciešama nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanu reglamentējošo noteikumu vienotība, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

a)

darbiem, kas ir publicēti kā grāmatas, žurnāli, laikraksti vai citādi rakstveida materiāli un iekļauti publiski pieejamu bibliotēku, izglītības iestāžu vai muzeju kolekcijās, kā arī arhīvu vai arī filmu vai audioierakstu mantojuma iestāžu kolekcijās;

b)

kinematogrāfijas vai audiovizuāliem darbiem un fonogrammām, kas ir iekļautas publiski pieejamu bibliotēku, izglītības iestāžu vai muzeju kolekcijās, kā arī arhīvu vai arī filmu vai audioierakstu mantojuma iestāžu kolekcijās; un

c)

kinematogrāfijas vai audiovizuāliem darbiem un fonogrammām, ko sabiedriskās raidorganizācijas ir radījušas līdz 2002. gada 31. decembrim (ieskaitot šo datumu) un kas ir iekļautas to arhīvos,

a)

tādas rūpīgas meklēšanas rezultātus, kuras veikušas šīs organizācijas un pēc kuras veikšanas ir izdarīts secinājums, ka darbs vai fonogramma ir uzskatāma par nenosakāmu autortiesību subjektu darbu;

b)

šo organizāciju īstenoto nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu;

c)

jebkādas izmaiņas nenosakāmu autortiesību subjektu darbu statusā atbilstīgi 5. pantam attiecībā uz darbiem un fonogrammām, kurus organizācija izmanto;

d)

attiecīgās organizācijas atbilstīgu kontaktinformāciju.

a)

publiskot nenosakāmu autortiesību subjektu darbus Direktīvas 2001/29/EK 3. panta nozīmē;

b)

reproducēt Direktīvas 2001/29/EK 2. panta nozīmē, lai digitalizētu, publiskotu, indeksētu, kataloģizētu, saglabātu vai restaurētu.