—

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/397 (1) (2022. gada 9. marts), ciktāl ar to Padomes Lēmuma 2014/145/KĀDP (2014. gada 17. marts) I pielikumam pievienotajā sarakstā ir iekļauts prasītāja vārds;

—

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/396 (2) (2022. gada 9. marts), ciktāl ar to Padomes Regulas (ES) Nr. 269/2014 (2014. gada 17. marts) I pielikumam pievienotajā sarakstā ir iekļauts prasītāja vārds;

—

piespriest Padomei izmaksāt pagaidu summu 500 000 EUR apmērā par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu. Vispirms prasītājs apgalvo, ka Padome neesot norādījusi individuālu, īpašu un konkrētu pamatojumu, kas viņam sniegtu pietiekamu informāciju par viņam noteikto ierobežojošo pasākumu pamatotību. Viņš uzskata, ka apstrīdētie lēmumi esot balstīti uz nepietiekami spēcīgiem pierādījumiem un pamatojuma, kas nav argumentēts un kura ticamība ir tikai abstrakta. Turpinājumā prasītājs uzskata, ka Padome viņam uzliek pienākumu sniegt negatīvus pierādījumus par vispārējiem faktiem, kuros viņš tiek apsūdzēts, tādējādi pārliekot pierādīšanas pienākumu, kas ir pretrunā pamattiesībām uz aizstāvību. Visbeidzot, prasītājs atsaucas uz norādītā pamatojuma nepietiekamību un ticamu un būtisku pierādījumu trūkumu šī pamatojuma atbalstam, un uzskata, ka tas neļauj veikt pienācīgu pārbaudi tiesā par viņa iekļaušanas un paturēšanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas konkrētie ierobežojošie pasākumi, likumību.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo prasītājam nebija un nav bijusi izšķiroša ietekme uz PJSC SIBUR Holding. Turklāt sabiedrība PJSC SIBUR Holding neesot būtisks ienākumu avots Krievijas valdībai un neesot ar to cieši saistīts.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērots samērīguma princips un vienlīdzīgas attieksmes princips. Prasītājs uzskata, ka viņam noteikto ierobežojošo pasākumu pamatojums ir diskriminējošs un nav samērīgs ar Padomes izvirzīto mērķi.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērotas prasītāja pamattiesības, proti, tiesības uz īpašuma neaizskaramību, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, darījumdarbības brīvība un tiesības uz nevainīguma prezumpciju.