—

atzīt viņu prasības pieteikumu par pieņemamu;

—

atcelt apstrīdētos lēmumus, jo tajos nav pausta galīga nostāja par pārmestās psiholoģiskās vardarbības faktu patiesumu;

—

piespriest atbildētājam izmaksāt katram no viņiem naudas summu 5 000 EUR apmērā ex aequo et bono kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas ir nodarīts saprātīga termiņa pārsniegšanas dēļ, pieskaitot nokavējuma procentus līdz summas pilnīgai samaksai;

—

piespriest atbildētājam izmaksāt katram no viņiem naudas summu 100 000 EUR apmērā ex aequo et bono kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas ir nodarīts ar to, ka nav pausta galīga nostāja par pārmestās psiholoģiskās vardarbības faktu patiesumu, pieskaitot nokavējuma procentus līdz summas pilnīgai samaksai;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats attiecas uz pienākuma sniegt palīdzību neizpildi un Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 24. panta pārkāpumu, jo, nepaužot galīgu nostāju attiecībā uz pārmestās psiholoģiskās vardarbības faktu pastāvēšanu, Parlamenta institūcija, kas ir pilnvarota slēgt darba līgumus, nav pildījusi tai saistošo pienākumu sniegt palīdzību.

2.

Otrais pamats attiecas uz rūpības pienākuma neizpildi un labas pārvaldības principa neievērošanu, kā arī tiesību uz cilvēka cieņu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. un 31. panta pārkāpumu, jo, nepaužot galīgu nostāju attiecībā uz pārmestās psiholoģiskās vardarbības faktu pastāvēšanu, Parlamenta institūcija, kas ir pilnvarota slēgt darba līgumus, nav ievērojusi labas pārvaldības principu un nav pildījusi savu rūpības pienākumu, šādi pārkāpdama prasītāju cilvēka cieņu.