7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/8

—

ņemot vērā ES 2010. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē (11501/2/2011), ko Eiropas Ārējās darbības dienests publicēja 2011. gada 26. septembrī,

—

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements” (COM(2011)0886),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību ticības vai pārliecības dēļ, kas pieņemti Ārlietu padomes 3069. sanāksmē 2011. gada 21. februārī Briselē,

—

ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 13. sesiju (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 19. maija rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā (3), pārskatīšanas konferencē, kas notika Kampalā, Ugandā, no 2011. gada 31. maija līdz 11. jūnijam, pieņemtās rezolūcijas un deklarācijas, kā arī ES parakstītās apņemšanās,

—

ņemot vērā 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana (4),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta Lēmumu 2011/168/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu (5) un pārskatīto rīcības plānu,

—

ņemot vērā ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja jautājumos par cilvēktiesību aizstāvju situāciju darbību, ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam (6),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai (7),

—

ņemot vērā ES pamatnostādnes par bērnu tiesību aizsardzību un ES pamatnostādnes par bērniem un bruņotiem konfliktiem, kā arī daudzās iepriekš pieņemtās Eiropas Parlamenta rezolūcijas par šiem jautājumiem,

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālu atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (8),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par sociālās politikas ārējo dimensiju, kas veicina darba un sociālos standartus un Eiropas korporatīvo sociālu atbildību (9),

—

ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam (10),

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā un pārskatīts 2005. gada februārī un 2010. gada jūnijā,

—

ņemot vērā visas rezolūcijas par steidzami risināmiem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumu gadījumiem,

—

ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju un ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūciju 66/167 par vēršanos pret neiecietību, negatīviem stereotipiem un personu stigmatizāciju, kā arī diskrimināciju, kūdīšanu uz vardarbību un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ,

—

ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku, kas pieņemti 3101. sanāksmē 2011. gada 20. jūnijā,

—

ņemot vērā 2011. gada 27. oktobra rezolūciju par Tibetu, jo īpaši par mūķeņu un mūku pašsadedzināšanos (11),

—

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par likumdošanas deleģēšanas pilnvarām (12),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes paziņojumu deleģēto aktu izmantošanu turpmākajā daudzgadu finanšu shēmā (2014–2020), kas pievienots 2011. gada 1. decembra normatīvai rezolūcijai par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1934/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai ar industrializētām valstīm un teritorijām un citām valstīm un teritorijām ar augstu ienākumu līmeni (13),

—

ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas Demokrātijas fondu, kas pieņemti 3130. sanāksmē 2011. gada 1. decembrī, un Deklarāciju par Eiropas Demokrātijas fonda izveidi, par kuru COREPER vienojās 2011. gada 15. decembrī,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

—

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju attiecībā uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, īstenošanu (14),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu (15),

—

ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā (16),

—

ņemot vērā to, ka 2011. gada 7. aprīlī Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 21. decembra rezolūciju 65/208 par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas 46/121, 47/134 un 49/179 par cilvēktiesībām un galēju nabadzību, 47/196 par Starptautiskās nabadzības izskaušanas dienas atzīmēšanu un 50/107 par Starptautiskā nabadzības izskaušanas gada atzīmēšanu un pirmās Apvienoto Nāciju nabadzības izskaušanas desmitgades pasludināšanu,

—

ņemot vērā ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes dokumentus E/CN.4/Sub.2/1996/13, E/CN4/1987/NGO/2, E/CN4/1987/SR.29 un E/CN.4/1990/15 par cilvēktiesībām un galēju nabadzību, E/CN.4/1996/25 par tiesībām uz attīstību un ANO Apakškomisijas par diskriminācijas novēršanu un minoritāšu aizsardzību rezolūciju 1996/25 par ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanu,

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu par galēju nabadzību un cilvēktiesībām (A/66/265), kurā vērtēti tiesību akti, noteikumi un prakse, kas ierobežo nabadzībā dzīvojošu personu izturēšanos sabiedriskās vietās,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 17. jūnija rezolūciju 17(13) par galēju nabadzību un cilvēktiesībām un visas citas attiecīgās Cilvēktiesību padomes rezolūcijas,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas 1325, 1820, 1888, 1889 un 1960 par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2011. gada 3. maija rezolūciju 65/276 par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras Savienības ārējās darbības instrumentu īstenošanai (COM(2011)0842),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai visā pasaulē (COM(2011)0844),

—

ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (17),

—

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

—

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu „Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681) un Edinburgas Universitātes 2010. gada oktobrī veikto pētījumu par tiesisko regulējumu cilvēktiesību un vides jomā, kurš piemērojams Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas ārpus Eiropas Savienības,

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (18),

—

ņemot vērā 2012. gada 2. februāra ieteikumu Padomei par konsekventu politiku attiecībā uz režīmiem, pret kuriem ES piemēro ierobežojošus pasākumus, kad to vadītāji īsteno personīgās un komerciālās intereses ES teritorijā (19),

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta 2011. gada 16. maija ziņojumu (A/HRC/17/27) par uzskatu un vārda brīvības veicināšanu un aizsardzību, kurā uzsvērta starptautisko cilvēktiesību normu un standartu piemērojamība attiecībā uz uzskatu un vārda brīvību internetā, kas ir bieži izmantots saziņas līdzeklis,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja jautājumos par vardarbību pret bērniem 2012. gada 13. janvāra gada ziņojumu, kurā atkārtoti apstiprināts normatīvais pamats cilvēktiesību jomā bērnu aizsardzībai pret vardarbību un aicināts veikt Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvo protokolu vispārēju ratifikāciju un piemērot valstu tiesību aktus, kas aizliedz jebkāda veida vardarbību pret bērniem,

—

ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas attīstību pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (20),

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visus saistītos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

—

ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas par cilvēktiesībām un tām pievienotos fakultatīvos protokolus (21),

—

ņemot vērā ANO Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un notiekošās sarunas par ES pievienošanos konvencijai;

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0086/2012),

A.

tā kā dibināšanas līgumi nosaka, ka Savienībai jānodrošina, lai tās ārējās darbības virzītājspēks ir šādi principi: demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība un minoritāšu tiesību ievērošana, vienlīdzība un solidaritāte, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana;

B.

tā kā taisnīgums un tiesiskums ir noturīga miera pīlāri, kas nodrošina cilvēktiesības un pamatbrīvības; tā kā Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtiem ir izšķiroša nozīme attiecībā uz cilvēktiesību atbalstīšanu, starptautiskajām tiesībām un cīņu pret nesodāmību;

C.

tā kā demokrātija, tiesiskums, taisnīgums un pārskatatbildība ir labākās cilvēktiesību, pamatbrīvību, tolerances un vienlīdzības garantijas;

D.

tā kā domas, apziņas un reliģijas brīvība ir Eiropas Savienības pamatā un tas pastāvīgi būtu jāievēro Savienības ārējā darbībā;

E.

tā kā pastāv saikne starp cilvēktiesībām un attīstību; tā kā cilvēktiesībām ir būtiska nozīme Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā un nostiprināšanā;

F.

tā kā apziņas, reliģijas, uzskatu un vārda brīvība bez riska, ka tiks piemērots valsts sods, ir universālas pamattiesības;

G.

tā kā cilvēktiesību aizstāvjiem ir ļoti liela nozīme cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā, kā arī demokrātijas konsolidēšanā;

H.

tā kā nevalstiskajām organizācijām ir būtiska nozīme demokrātiskas sabiedrības attīstībā un panākumu gūšanā, kā arī savstarpējās izpratnes un iecietības veicināšanā;

I.

tā kā daudzviet pasaulē valsts un sabiedrības noteikti ierobežojumi turpina radīt arvien pieaugošus draudus reliģijas vai ticības brīvībai, izraisot diskrimināciju, neiecietību un vardarbību pret personām un reliģiskajām kopienām, tostarp reliģisko minoritāšu pārstāvjiem;

J.

tā kā ir jāgūst mācība no Eiropas Savienības iepriekšējiem nesekmīgajiem mēģinājumiem ieviest izmaiņas savā ārējā darbībā, par svarīgāko aspektu politiskajās nostādnēs nosakot cilvēktiesības un demokrātiju, un veicināt pāreju valstīs ar autoritārajiem režīmiem un de facto atbalstu šādiem režīmiem, it īpaši valstīs, kurās stabilitātes un drošības problēmas apdraud uz principiem pamatotu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanas politiku; tā kā šīs neveiksmes liecina par nepieciešamību pārskatīt pašreizējos ES instrumentus šajā jomā un izveidot jaunus instrumentus, piemēram, Eiropas Demokrātijas fondu — lietpratīgu, aktīvi izmantojamu, vienkārši strukturētu un tādējādi izmaksu, lēmumu pieņemšanas un rezultātu ziņā efektīvu instrumentu ES rīcībā, kas spētu izmantot plašās zināšanas un informāciju par situāciju attiecīgajās ietekmes valstīs, īstenojot tiešu sadarbību ar vietējiem partneriem un mērķsadarbību Eiropas un vietējo partneru starpā un tieši vai atkārtoti piešķirot ES, dalībvalstu un citus resursus, lai abpusēji drošā un nepieciešamības gadījumā noliedzamā veidā atbalstītu pilsoniskās sabiedrības demokrātiskās opozīcijas un politisko dalībnieku centienus panākt demokrātiskas pārmaiņas nedemokrātiskās valstīs un pārejas valstīs;

K.

tā kā brīvas un godīgas vēlēšanas ir tikai pirmais solis pārejā uz demokrātiju, kas ir ilgstošs process, kura pamatā ir cilvēktiesību, tiesiskuma un labas pārvaldības ievērošana;

L.

tā kā joprojām nav panākti apmierinoši rezultāti attiecībā uz cilvēktiesību klauzulu un cilvēktiesību ievērošanas nosacījumu iekļaušanu partnerattiecību nolīgumos starp ES un trešām valstīm, lai saņemtu ES atbalstu attīstībai;

M.

tā kā 2010. gadā apritēja 10 gadi, kopš pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību; tā kā, lai to īstenotu ES un visā pasaulē, tomēr ir vajadzīgi papildu centieni;

N.

tā kā vairākas dalībvalstis var dalīties unikālā pieredzē, ko tās guvušas, likvidējot autoritārus režīmus pagātnē, un tā kā šāda pārejas pieredze būtu labāk jāizmanto Savienības attiecībās ar partnervalstīm, stiprinot demokrātiju un cilvēktiesības;

O.

tā kā ES 2010. gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē sniegts vispārīgs pārskats par ES politiku šajā jautājumā;

P.

tā kā šīs rezolūcijas mērķis ir izskatīt, novērtēt un attiecīgā gadījumā sniegt konstruktīvu kritiku par Komisijas, Padomes, augstās pārstāves un Eiropas Ārējās darbības dienesta veikto darbu cilvēktiesību jomā, kā arī Parlamenta vispārējām darbībām, lai rūpīgi aplūkotu ES darbību un sniegtu ieguldījumu Savienības šīs jomas politikas pārskatīšanā,

1.

uzsver, ka, lai Eiropas Savienība (ES) būtu uzticams ārējo attiecību dalībnieks, tai ir jārīkojas saskaņoti un atbilstīgi Līguma un acquis saistībām, kā arī jāizvairās no dubultiem standartiem starp tās cilvēktiesību politiku un citiem ārpolitikas virzieniem un starp tās iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem, kā arī attiecībās ar trešām valstīm, un šī pieeja jāapvieno ar uzdevumu izstrādāt valsts stratēģijas dokumentus par cilvēktiesībām un īstenot rīcības plānus, kuriem jāattiecas arī uz demokratizāciju, ņemot vērā katras valsts īpatnības attiecībā uz ietekmi un pilnībā izmantojot attiecīgos ES instrumentus;

2.

uzsver, ka jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka ekonomikas krīzes laikā stāvoklis pilsonisko tiesību un pamatbrīvību jomā nav apdraudēts vai nepasliktinās;

3.

turklāt uzsver, ka Savienības politikas nostādnēm jābūt ne tikai saskaņotām, bet arī jākalpo par piemēru visā ES, kā arī jābūt konsekventām un jāatbilst pamatvērtībām un pamatprincipiem, lai pēc iespējas palielinātu ES uzticamību pasaulē un cilvēktiesību pamatnostādņu efektivitāti; prasa, lai tiktu ietverta skaidra norāde, ka tiks īstenoti ieteikumi, kas pausti 2007. gada Fava ziņojumā par gūstekņu pārvadāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā, un atzinīgi vērtē iniciatīvu sagatavot Parlamenta ziņojumu par paveikto; pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz aicinājumu, ko Eiropas Parlaments skaidri izteicis iepriekš minētajā ziņojumā, vairākas ES dalībvalstis nav pilnībā un atklāti risinājušas jautājumu par to līdzdalību visā pasaulē pieļautajos cilvēktiesību pārkāpumos saistībā ar ASV pārsūtīšanas un slepenās apcietināšanas programmu un ar to saistītos cilvēktiesību pārkāpumos valstīs; uzskata, ka šāda situācija ir smags un nopietns apdraudējums ES centieniem veicināt cilvēktiesību ievērošanu pasaulē un kļūt par morālo autoritāti; aicina ES iestādes turpināt izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās veiktu pilnīgu un atklātu izmeklēšanu; uzsver, ka, lai cīnītos pret terorismu, ir svarīgi turpināt darbu saistībā ar atbildību slepenas aizturēšanas jomā;

4.

atgādina, ka ekonomiskās un sociālās tiesības ir bijušas neatņemama daļa no cilvēktiesībām kopš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948. gadā; tādēļ uzskata, ka ES jāpalīdz šīs tiesības īstenot mazāk attīstītās valstīs un jaunattīstības valstīs, ar kurām tā paraksta starptautiskus nolīgumus, tostarp tirdzniecības nolīgumus;

5.

uzskata, ka pēc patvēruma direktīvu pārstrādāšanas vairs nevajadzētu būt pastāvīgi paustajām bažām par cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī apgalvojumiem, ka dalībvalstis šajā jomā, iespējams, piemēro dubultus standartus; joprojām uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizstrādā atbilstības tabulas par direktīvu spēkā esošajiem noteikumiem, lai varētu atbilstīgi pārbaudīt to īstenošanu; uzsver, ka sarežģītais kopējas politikas izstrādes uzdevums sniedz iespēju izmantot labāko praksi; uzsver Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) nozīmi; uzstāj, ka dalībvalstīm ir zināma nozīme bēgļu pārvietošanā un atkārtoti prasa izstrādāt patiesi kopīgu ES programmu bēgļu pārvietošanai;

6.

aicina Amerikas Savienotās Valstis pildīt savu solījumu slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru; mudina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai pārvietotu no Gvantanamo centra atbrīvotos aizturētos, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstu valstspiederīgie un kurus nevar repatriēt uz viņu mītnes zemi, jo viņiem draud nāve, spīdzināšana vai cietsirdīga un necilvēcīga izturēšanās;

7.

aicina ES, dalībvalstis un Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to migrantu glābšanu jūrā, kuri cenšas iekļūt ES, un nodrošināt koordināciju un sadarbību dalībvalstu un kompetento iestāžu starpā, lai novērstu simtiem sieviešu, bērnu un vīriešu noslīkšanu un nāvi jūrā;

8.

mudina risināt sarunas par ES pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai;

9.

atzinīgi vērtē valsts stratēģijas dokumentu izstrādi par cilvēktiesībām un uzsver, ka tiem jāattiecas arī uz demokratizāciju; aicina tos nekavējoties īstenot, izmantojot rīcības plānus, kas papildinās šīs stratēģijas, pamatojoties uz plašu apspriežu procesu ar vietējām un starptautiskajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, situācijas un vajadzību analīzi katrā valstī, kā arī pilnībā izmantojot attiecīgos ES instrumentus; uzstāj, ka šie valsts stratēģijas dokumenti jāizmanto kā atsauces dokumenti, kas jāiekļauj visos politikas virzienos un attiecīgajos ārējos finanšu instrumentos; atkārtoti aicina nodrošināt valsts stratēģijas dokumentu pieejamību Parlamentam; uzsver, ka jānodrošina konsekvence un jāizvairās no dubultiem standartiem;

10.

uzsver pilsoniskās sabiedrības būtisko nozīmi demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā; aicina pabeigt kontaktpersonu iecelšanu ES delegācijās saziņai ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un cilvēktiesību aizstāvjiem; uzsver, ka ES saziņai ar pilsonisko sabiedrību būtu jābalstās uz patiesu partnerību, tostarp sistemātisku, laicīgu un regulāru dialogu ar vienlīdzīgām tiesībām, kam jānodrošina pilsoniskās sabiedrības pārstāvju aktīva līdzdalība labas pārvaldības procesā; uzsver, ka šajā sakarā apkopotā informācija ir efektīvi jāizmanto, kā arī jāaizsargā ar ES politiskajām nostādnēm, it īpaši demokrātijas un cilvēktiesību klauzulām; uzsver, ka jāuzlabo informācijas apmaiņa starp dažādiem cilvēktiesību aizstāvjiem pasaulē, lai viņi gūtu labāku izpratni par veiktajām darbībām un pasākumiem, it īpaši saistībā ar konkrētiem gadījumiem, kā arī grūtībām, ar kurām ir nācies saskarties; šajā sakarā uzsver, ka būtu jāizveido pilsoniskās sabiedrības uzraudzības mehānisms, lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības sistemātisku līdzdalību nolīgumu un programmu īstenošanā; vienlaikus atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forums un mudina ES iestādes labāk izmantot ieteikumus un deklarācijas, kas izstrādātas EP un Pilsoniskās sabiedrības foruma pirmajā sanāksmē, kas notika 2009. gadā Briselē, kā arī sanāksmēs, kas notika 2010. gadā Berlīnē un 2011. gadā Poznaņā;

11.

pauž nožēlu par to, ka dažas ES partnervalstis sāk politizētas un falsificētas tiesas prāvas pret personām, pārkāpjot cilvēktiesības un tiesiskuma pamatprincipus; pauž nopietnas bažas par to, ka, neskatoties uz starptautiskā līmenī izskanējušiem aicinājumiem, šajās trešās valstīs netiek veikti nekādi pasākumi, lai nodrošinātu un ievērotu to personu tiesības, kuras notiesātas politiski motivētās lietās;

12.

uzsver, ka pilsoņu tieša līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, sekmējot viņu tiešu dalību valsts un Eiropas līmeņa politiskajās partijās, ir būtiskas tiesības paust savu viedokli un demokrātiskas tiesības;

13.

mudina ES pielikt papildu pūles, efektīvāk iestrādāt cilvēktiesību un demokrātijas aspektu attīstības sadarbībā un panākt, lai ES attīstības programmas veicinātu partnervalstu starptautisko saistību izpildi cilvēktiesību jomā; turklāt prasa cilvēktiesību un demokrātijas aspektu iekļaut neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaistes (LRRD) programmās, jo tam ir ļoti būtiska nozīme, īstenojot pāreju no ārkārtējas humanitārās situācijas uz attīstību;

14.

atzinīgi vērtē īpašo nozīmi, kas piešķirta cilvēktiesībām, demokrātijai un tiesiskumam paziņojumā „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637), un uzsver, ka demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, laba pārvaldība, miers un drošība ir sinerģiski un savstarpēji papildinoši attīstības, nabadzības samazināšanas un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanas priekšnosacījumi; atkārtoti apstiprina uz cilvēktiesību ievērošanu vērstas attīstības politikas nozīmi un aicina ES attīstības programmās noteikt konkrētus, izmērāmus, sasniedzamus un noteiktā termiņā izpildāmus mērķus cilvēktiesību un demokrātijas jomā; aicina ES, sniedzot palīdzību attīstības jomā, galveno uzmanību pievērst atbalstam institūciju izveidei un pilsoniskās sabiedrības attīstībai saņēmējvalstīs, jo minētajiem faktoriem ir izšķirīga nozīme, lai nodrošinātu labu pārvaldību, kā arī pārskatatbildību un līdzatbildību attīstības procesos; aicina stiprināt cilvēktiesību un nosacījumu izpildes klauzulas ES atbalstītajās programmās; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju meklēt jaunas iespējas, kā uzlabot saikni starp dialogu cilvēktiesību jomā ar partnervalstīm un sadarbību attīstības jomā;

15.

uzsver, ka ES būtu jānodrošina, lai tās darbības attīstības politikas, miera veidošanas, konfliktu novēršanas un starptautiskās drošības jomā būtu savstarpēji veicinošas; šajā sakarā norāda, ka ir svarīgi izstrādāt atbilstošas stratēģijas valstīm, kurās stāvoklis ir nestabils;

16.

uzsver, ka galēja nabadzība un cilvēktiesību neesamība ir savstarpēji saistīti jautājumi, un norāda, ka jāizstrādā principu kopums par cilvēktiesību standartu un kritēriju piemērošanu cīņā pret galēju nabadzību;

17.

atkārtoti norāda, ka 70 % pasaules nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos un viņu izdzīvošana un labklājība ir tieši atkarīga no dabas resursiem, un arī pilsētās dzīvojošie nabadzīgie iedzīvotāji ir atkarīgi no šiem resursiem; aicina ES kā pamattiesības aizsargāt dabas un ļoti svarīgu resursu pieejamību iedzīvotājiem savās valstīs, kā arī zemes pieejamību un nodrošinātību ar pārtiku; pauž nožēlu par to, ka lielai daļai cilvēku nav pamatresursu, piemēram, ūdens; vērš uzmanību uz ANO Sociālās atbildības paktā minētajām tiesībām, piemēram, tiesības uz pietiekamu uzturu, obligātajiem sociālajiem standartiem, izglītību, veselības aprūpi, taisnīgiem un izdevīgiem darba noteikumiem un piedalīšanos kultūras dzīvē, kurām visām būtu jāvelta līdzvērtīga uzmanība;

18.

uzsver, ka ES gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju ir nozīmīgs, lai analizētu un novērtētu ES politiku šajā jomā; ar nožēlu konstatē, ka pirmo reizi, kopš tiek iesniegts gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, augstā pārstāve/ Komisijas priekšsēdētāja vietniece un/vai Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) šogad plenārsēdē vispār neiepazīstināja ar ziņojumu, un stingri mudina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci turpmāk Parlamentu iepazīstināt ar šādiem ziņojumiem un to darīt laicīgi;

19.

pauž nožēlu par to, ka gada ziņojums kopumā ir vairāk aprakstošs, un to, ka pārmērīga uzmanība ir pievērsta vienreizējām darbībām; atkārtoti pieprasa nodrošināt sistemātiskāku pieeju, tostarp rādītāju un etalonu izmantošanu atsevišķām valstīm, kā arī to, lai gada ziņojumā rezultāti būtu analizēti saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem, kas atvieglotu pamatotu darbības rezultātu novērtēšanu;

20.

atzinīgi vērtē šā gada ziņojuma visaptverošo sadaļu par vardarbību pret sievietēm un par bērnu tiesībām; šajā sakarā vērš uzmanību uz tādu postošu praksi kā piespiedu un selektīvie aborti gaidāmā bērna dzimuma dēļ, piespiedu sterilizācija un sieviešu dzimumorgānu kropļošana; atzīst prioritāti, kas piešķirta atbalsta centieniem, lai visā pasaulē atceltu nāvessodu, un jautājumiem par tiesu varas reformu; atbalsta augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces praktisko pieeju ES darbībai starptautiskos forumos;

21.

konstatē, ka gada ziņojumā nav atsevišķas sadaļas, kas būtu veltīta attīstībai; uzsver, it īpaši pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā un ņemot vērā pašreizējo integrēto stratēģiju cilvēktiesību jomā, ka gada ziņojumā būtu jāizveido atsevišķa sadaļa, kas būtu veltīta cilvēktiesībām un attīstībai;

22.

mudina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci, gatavojot turpmākos gada ziņojumus, aktīvi, sistemātiski un pārredzami apspriesties ar Parlamentu, kā arī savlaicīgi un visaptveroši apspriesties ar nevalstiskajām organizācijām, kas nodarbojas ar cilvēktiesību jautājumiem, publiski aicinot visas ieinteresētās organizācijas sniegt savu ieguldījumu un veicinot sociālo tīklu un plašsaziņas līdzekļu izmantošanu, lai apspriedēs iesaistītu pēc iespējas vairāk organizāciju; aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci arī sistemātiski apspriesties ar Parlamentu, kā arī ziņot par to, kā ir ņemtas vērā Parlamenta rezolūcijas; aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci pēc Parlamenta pieprasījuma regulārāk sniegt informāciju par turpmāko gada ziņojumu sagatavošanas posmiem;

23.

pieņem zināšanai augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces 2011. gada 13. decembra paziņojumu Parlamentam saistībā ar Parlamenta ilgstošo aicinājumu iecelt ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos; prasa — ja šāds amats tiks izveidots —, lai ES īpašajam pārstāvim būtu starpnozaru prasmes, kas nodrošinātu kohēzijas politikas īstenošanu, panākot cilvēktiesību integrāciju visos ES politikas virzienos; tomēr brīdina, ka, izveidojot šādu īpašā pārstāvja amatu, nevajadzētu censties nošķirt cilvēktiesību politiku no kopējās ārpolitikas stratēģijām;

24.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai starptautiskie nolīgumi, it īpaši nolīgumi tirdzniecības, enerģētikas, atpakaļuzņemšanas, drošības un tehniskās sadarbības jomā, nebūtu pretrunā ES pamatprincipiem, kas noteikti LES 21. pantā; ierosina pirms sarunu sākšanas par šādiem nolīgumiem, kā arī sarunu posmā veikt novērtējumus par ietekmi uz cilvēktiesībām, kuros būtu arī etaloni, un pēc tam iesniegt regulārus progresa ziņojumus, kuros būtu novērtējumi, ko sagatavojušas ES iestādes un par īstenošanu atbildīgie dienesti, kā arī to vietējo un starptautisko pilsoniskās sabiedrības organizāciju sagatavoti novērtējumi, kas būtu daļa no institucionalizēta pilsoniskās sabiedrības uzraudzības mehānisma; uzstāj, ka šajā sakarā pilnībā jāizmanto LES 218. pants, kurā noteikts, ka Komisijai visos posmos sarunās par starptautiskajiem nolīgumiem ar trešām valstīm ir pienākums informēt Parlamentu un Padomi; uzskata, ka šajā ziņā ir ļoti būtiski sniegt ES iestādēm augstvērtīgu un neatkarīgu informāciju par stāvokli cilvēktiesību un demokrātijas jomā konkrētās valstīs;

25.

iesaka — lai rīkotos plašāk, nekā to paredz vispārīgās idejas par cilvēktiesību iekļaušanu, — izstrādāt tādu praktisku pasākumu kopumu, kam jābūt saistošam visiem ES ierēdņiem, kuri strādā ārpus ES, kā arī visiem darbiniekiem dalībvalstīs, kuri piedalās ES aģentūru, tostarp FRONTEX, operatīvajās darbībās, un ekspertiem, kuri pārstāv ES, kurus finansē no ES līdzekļiem un kuriem jāievēro starptautiskās normas un standarti; uzsver, ka EĀDD un attiecīgajās Komisijas nodaļās apmācībai par cilvēktiesībām vajadzētu būt obligātai; iesaka uzdevumus, kas attiecas uz iekļaušanu, ietvert ierēdņu amatu aprakstos saistībā ar personāla ikgadējo novērtēšanu;

26.

turklāt iesaka — ja partnervalstī, ar kuru noslēgts starptautisks nolīgums, piemēram, partnerības un sadarbības nolīgums, notiek smags cilvēktiesību pārkāpums — ES veikt stingrākus pasākumus, lai piemērotu atbilstīgas sankcijas, kā noteikts nolīguma cilvēktiesību klauzulās, tostarp, iespējams, uz laiku pārtraukt nolīguma darbību;

27.

uzsver, ka ir svarīgi ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu izstrādāt atbilstīgas pārraudzības programmas saistībā ar ES vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem, nodrošinot, ka šīs pārraudzības programmas ir saistītas arī ar visām attīstības programmām;

28.

uzsver, ka starptautiskā taisnīguma aspektu iekļaušanai ir jābūt saistītai arī ar sistemātiskas uzmanības pievēršanu cīņai pret nesodāmību un papildināmības principu tirdzniecības, attīstības un tiesiskuma palīdzības plašākā kontekstā; uzsver, ka uzmanības centrā jābūt cietušo rehabilitācijai un reintegrācijai sabiedrībā un attiecīgajās kopienās, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātām grupām, tostarp sievietēm, bērniem, jauniešiem un personām ar invaliditāti; uzsver, ka, lai stiprinātu cilvēktiesību ievērošanu jebkurā valstī, liela nozīme ir konstitucionālo struktūru, tostarp efektīvas tiesību sistēmas, izveidei, varas dalīšanai un atzītai un neatkarīgai tiesu varai; iesaka Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus pievienot kopumam, kurā ir starptautiskie nolīgumi par labu pārvaldību un tiesiskumu, kuri jāratificē trešām valstīm, ko uzņem Vispārējā preferenču sistēmā plus (GSP+); iesaka ES nolīgumu ar trešām valstīm cilvēktiesību un demokrātijas klauzulās konsekventi iekļaut Starptautiskās Krimināltiesas klauzulas, ņemot vērā to, ka šādas klauzulas uzskatāmas par nolīgumu būtisku daļu, liekot uzsvaru uz stratēģiskajām partnerībām un valstīm, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika;

29.

atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas pieņemto rezolūciju 65/276 par ES līdzdalību Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā, kas ir pieticīgs sākums plašākiem centieniem palielināt ES nozīmi šajā organizācijā; uzsver, ka vienota nostāja nenozīmē, ka būtu jānovēršas no cilvēktiesību jautājumiem, un — gluži pretēji — uzskata, ka ES tagad ir stingri jāuzstāj uz savu tiesību izmantošanu un jāizmanto savs pastiprinātais statuss, lai īstenotu vērienīgu cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanas stratēģiju;

30.

atkārto aicinājumu Padomei pilnvarot augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci izstrādāt pamatnostādnes regulārām apspriedēm starp dalībvalstu un ES vēstniekiem, it īpaši starp vēstniekiem, kuri strādā daudzpusējā līmenī tādās pilsētās kā Ženēva un Ņujorka, lai ES varētu veiksmīgi īstenot savu ar ANO saistīto programmu un veicināt un aizsargāt cilvēktiesības;

31.

atzinīgi vērtē ES konstruktīvo darbību Cilvēktiesību padomes reformēšanā, it īpaši tās plašo atbalstu Augstā cilvēktiesību komisāra biroja neatkarībai, īpašo procedūru nozīmes un valstu pilnvaru, kā arī visu cilvēktiesību nedalāmības aizstāvēšanu; iesaka ES un tās dalībvalstīm paust skaidru nostāju pret reģionālo grupu izmantoto praksi, proti, „tīro sarakstu” iesniegšanu Cilvēktiesību padomes vēlēšanām; atzinīgi vērtē vispārējā regulārā pārskata pirmo pabeigto ciklu un iesaka ES dalībvalstīm ņemt piemēru no tā, par pamatu izmantojot šīs pirmās kārtas ieguldījumu pēc apspriedēm valstu līmenī; atbalsta vispārējā regulārā pārskata turpmāko pasākumu iekļaušanu ar trešām valstīm risināto ES cilvēktiesību dialogu darba kārtībā un valsts stratēģijas dokumentos;

32.

uzsver, ka, lai veicinātu vienprātību attiecībā uz lielāku daļu ES priekšlikumu Cilvēktiesību padomē, ir steidzami jāuzlabo ES ietekmes spēja, tostarp nodrošinot augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces atbalstu lobēšanai trešo valstu galvaspilsētās, lai panāktu atbalstu ES nostājām; atzinīgi vērtē stratēģiskāku vidēja termiņa pieeju Cilvēktiesības padomes sesiju sagatavošanai, kuras notiek Padomes Cilvēktiesību darba grupā (COHOM);

33.

atzinīgi vērtē to, ka 2011. gada 12. jūlijā tika atjaunināta ES politika attiecībā uz Starptautisko krimināltiesu; norāda, ka ar Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtiem tiek izveidots tā sauktais galējā līdzekļa mehānisms, lai sauktu pie atbildības personas, kuras atbildīgas par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, kara noziegumiem un agresijas noziegumiem, kā to paredz Romas statūtos noteiktais papildināmības princips; atzīst Komisijas centienus izveidot „ES papildināmības instrumentu kopumu”, lai atbalstītu valstu spēju attīstību un rosinātu politisko gribu izmeklēt iespējamos starptautiskos noziegumus un saukt pie atbildības vainīgos, un uzsver, ka, lai pabeigtu instrumentu kopuma izveidi, liela nozīme ir plašām apspriedēm ar dalībvalstīm, Parlamentu un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; atzinīgi vērtē dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības centienus atbalstīt papildināmības pasākumus valstīs, kurās ir izdarīti noziegumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un smagi cilvēktiesību pārkāpumi, un rosina šādus centienus turpināt; mudina ES un tās dalībvalstis pieņemt iekšējo pamatnostādņu kopumu, nosakot rīcības kodeksu saziņai ar personām, kuras meklē Starptautiskā Krimināltiesa; aicina visas dalībvalstis (it īpaši Čehiju, Itāliju, Kipru, Luksemburgu, Portugāli un Ungāriju) pieņemt valstu tiesību aktus par sadarbību ar Starptautisko krimināltiesu un noslēgt pamatnolīgumus ar Starptautisko krimināltiesu, lai atvieglotu sadarbību un galvenokārt lai nodrošinātu apcietināšanas orderu un citu Starptautiskās krimināltiesas lūgumu izpildi;

34.

atzinīgi vērtē Romas statūtu grozījumus, ko pieņēma Kampalā notikušajā pārskatīšanas konferencē un kas saistīti ar agresijas noziegumiem un konkrētiem kara noziegumiem, un aicina visas dalībvalstis ātri ratificēt šos būtiskos grozījumus un īstenot tos savu valsts krimināltiesību sistēmu ietvaros; šajā sakarā aicina Padomi un Komisiju izmantot savu starptautisko ietekmi, lai nodrošinātu un veicinātu Romas statūtu universālumu attiecībā uz starptautiski saskaņotu definīciju jēdzienam „agresijas akti, pārkāpjot starptautiskās tiesības”; atzinīgi vērtē ES apņemšanās, it īpaši par cīņu pret nesodāmību, kā pamatvērtību, kurai mums jābūt kopīgai ar visiem mūsu partneriem, slēdzot nolīgumus, un aicina uz šīs apņemšanās konsekventu īstenošanu;

35.

iesaka ES pastāvīgi iekļaut Starptautiskās krimināltiesas klauzulas nolīgumos ar trešām valstīm un veicināt cieņu pret Starptautisko krimināltiesu, sadarbību ar to un palīdzību tai saistībā ar Kotonū nolīgumu un dialogiem starp ES un reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību, Arābu valstu līgu, Amerikas Valstu organizāciju un EDSO, un trešām valstīm;

36.

atzinīgi vērtē ES un dalībvalstu finansiālo un loģistikas atbalstu Starptautiskajai krimināltiesai un iesaka to turpināt; pauž dziļas bažas par Statūtu dalībvalstu asamblejas 2011. gada decembra budžeta diskusiju rezultātiem, kuru dēļ Starptautiskā krimināltiesa varētu saņemt pārāk mazu finansējumu, un tādējādi tiktu iedragāta tās spēja nodrošināt tiesiskumu un reaģēt uz jaunām situācijām; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pienācīgu atbalstu Starptautiskās krimināltiesas darbībai, tostarp aktīvi piedalīties apsūdzamo izdošanā;

37.

nelokāmi uzskata, ka mērķi attīstības, demokrātijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības un drošības jomā ir savstarpēji saistīti; atkārtoti pauž pārliecību, ka visās ES ārējās darbībās ir jāietver politiskā dimensija, kas atbalsta plurālismu, demokrātiju un cilvēktiesību, pamatbrīvību un tiesiskuma ievērošanu, un attīstības dimensija, kurā galvenā uzmanība vērsta uz sociālo un ekonomikas progresu, tostarp nabadzības izskaušanu, cīņu pret nevienlīdzību, un pamatvajadzība pēc pārtikas, pamatojoties uz ilgtspējīgu attīstību; šajā sakarā uzskata arī, ka ES programmās palīdzībai attīstības jomā jāparedz konkrētas un vērienīgas reformas, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, pārredzamību, dzimumu līdztiesību un cīņu pret korupciju saņēmējās valstīs; turklāt norāda, ka stingrāki nosacījumi un palīdzības pārtraukšana jāpiemēro tajās saņēmējvalstīs, kuras klaji ignorē pamata cilvēktiesības un brīvības un kuras nepiemēro tiesību aktus atbilstīgi starptautiskajām saistībām;

38.

uzskata, ka ES attiecību ar visām trešām valstīm pamatā jābūt uz rezultātiem balstītai pieejai „vairāk par vairāk” un ES būtu jāpiešķir partnervalstīm īpašs statuss tikai tad, ja ir izpildītas skaidras cilvēktiesību un demokrātijas prasības, turklāt tai nevajadzētu vilcināties šāda statusa piemērošanu apturēt, ja šīs prasības vairs netiek ievērotas; uzskata, ka tas nopietni jāapsver turpmākajās sarunās ar Krieviju par jauno uzlaboto partnerattiecību nolīgumu;

39.

aicina sniegt sistemātisku atbalstu jaunajiem brīvi un godīgi ievēlētajiem parlamentiem, īpaši pārejas valstīs vai valstīs, uz kurām ES ir nosūtījusi vēlēšanu novērošanas misijas; uzskata, ka šis atbalsts būtu jāfinansē, izmantojot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un ģeogrāfiskos instrumentus;

40.

atzinīgi vērtē plānus izveidot Eiropas Demokrātijas fondu (EDF), kas izklāstīti augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Komisijas kopīgajā paziņojumā un Padomes 3101. un 3130. sanāksmes secinājumos, kuriem sekoja Deklarācija par Eiropas Demokrātijas fonda izveidi, par ko COREPER vienojās 2011. gada 15. decembrī, kā arī centienus, ko īsteno Darba grupa jautājumos par Eiropas Demokrātijas fondu, kas sadarbībā ar dalībvalstīm un ES iestādēm izveidota EĀDD aizgādībā; uzsver, ka šis fonds Parlamenta pārraudzībā varētu darboties kā elastīgs ekspertu instruments, lai atbalstītu dalībniekus, kuri cenšas panākt demokrātiskas pārmaiņas nedemokrātiskās valstīs un pārejas valstīs; mudina Padomi nodrošināt, lai šāds instruments kopā ar citiem tās ārējiem pasākumiem papildinātu pašreizējo instrumentu, it īpaši EIDHR, darbības, neveidojot nevajadzīgas jaunas birokrātiskas struktūras; uzsver, ka ES ieguldījumam EDF budžetā tiešām jābūt papildu ieguldījumam, un tas jāsniedz absolūti atbilstīgi finanšu noteikumiem, ievērojot budžeta lēmējinstitūcijas tiesības to uzraudzīt un pārbaudīt;

41.

uzsver tāda politiskā atbalsta procesa nozīmi, kurā uzmanība netiek koncentrēta tikai uz laikposmu pirms un pēc vēlēšanām, bet kura pamatā ir nepārtrauktība; atzinīgi vērtē augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces pievērsto uzmanību „padziļinātai demokrātijai”, kas demokrātiskus procesus saista ar cilvēktiesībām, vārda brīvību, biedrošanās brīvību, reliģijas un ticības brīvību, tiesiskumu un labu pārvaldību; uzsver, ka šajā ziņā pienācīga nozīme jāpiešķir arī tiesībām uz reliģijas brīvību; norāda, ka faktiski ir vispāratzīts, ka šīs tiesības ir vienas no būtiskākajām cilvēktiesībām;

42.

vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi noteikt prioritārās valstis vēlēšanu novērošanas misijām, balstoties uz reālo ietekmi, ko šāda misija var sniegt, lai ilgtermiņā veicinātu patiesu demokratizācijas procesu;

43.

aicina Padomi, Komisiju un EĀDD izstrādāt politisku stratēģiju saistībā ar katru ES vēlēšanu novērošanas misiju, pēc tam veicot demokrātiskā progresa novērtēšanu divus gadus pēc misijas un šo novērtējumu iesniedzot laikā, kad notiek Parlamenta ikgadējās cilvēktiesību debates ar augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci; atzinīgi vērtē augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces apņēmību vēlēšanu novērošanā pievērst uzmanību sieviešu un nacionālo minoritāšu pārstāvju, kā arī personu ar invaliditāti līdzdalībai gan kā kandidātiem, gan arī vēlētājiem (22);

44.

uzsver, ka ir svarīgi pēc katras vēlēšanu novērošanas misijas sadarbībā ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem sagatavot reālistiskus un izpildāmus ieteikumus, attiecīgā gadījumā to izplatīšanu un uzraudzību uzticot ES delegācijām; uzskata, ka Parlamenta pastāvīgajām delegācijām un apvienotajām parlamentārajām asamblejām būtu jāuzņemas lielāka atbildība šo ieteikumu turpmākajā uzraudzībā un cilvēktiesību un demokrātijas jomā sasniegtā progresa analīzē; tādēļ atbalsta noturīga un regulāra dialoga veicināšanu ar šo trešo valstu parlamentiem; uzsver, ka jāuzlabo Eiropas Parlamenta vēlēšanu novērošanas delegāciju darba metodes un jāpilnveido Eiropas Parlamenta deputātu, kas piedalās šajās delegācijās, un personāla prasmes;

45.

uzsver — lai gan dalība strukturētos cilvēktiesību dialogos ir vērtējama atzinīgi, to pārāk bieži izmanto kā aizbildinājumu, lai izvairītos no šo jautājumu apspriešanas augstākos politiskos līmeņos, tostarp partneru augstākā līmeņa sanāksmēs; aicina visas ES iestādes, dalībvalstis un to vēstniecības pielikt lielākas pūles, lai šos dialogus integrētu visās ES dalībvalstu ārējās darbībās; uzsver, ka jānodrošina pārredzamība un jārīko atklātas iepriekšējās apspriedes ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī pārskata sanāksmēs pēc dialogiem, lai ziņotu par rezultātiem;

46.

tādēļ pauž savu vilšanos par to, ka nav panākts progress cilvēktiesību dialogu skaita ziņā (pašlaik tas pārsniedz 40), un atzīmē dažu pušu pausto viedokli, ka konkrētos gadījumos ES cilvēktiesību apspriedes ir pārvērstas par instrumentu un kļuvušas par procesu, nevis līdzekli, ar ko gūt izmērāmus, taustāmus rezultātus;

47.

pauž nožēlu, ka pēc dialogiem un apspriedēm veiktie novērtējumi nav veicinājuši skaidru rezultātu rādītāju vai etalonu noteikšanu; mudina noteikt mērķus pirms — un novērtēt uzreiz pēc — katra dialoga vai apspriedes, darot to pārredzami un iesaistot pēc iespējas vairāk ieinteresēto personu; uzsver, ka šo novērtējumu secinājumi ir jādara zināmi augstākā līmeņa sanāksmēs un citā saziņā starp ES un tās partnervalstīm, kā arī jāizmanto informācijai saistībā ar ES un tās dalībvalstu darbību citās divpusējās un daudzpusējās attiecībās; uzskata, ka šiem rādītājiem jāpievērš īpaša uzmanība, lai visos ES nolīgumos panāktu demokrātijas un cilvēktiesību klauzulu efektivitāti neatkarīgi no to veida;

48.

uzsver, ka, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību, ir svarīgi steidzami uzlabot šo dialogu metodes un saturu; atkārtoti norāda, ka dialogi var būt konstruktīvi un reāli ietekmēt situāciju tikai tādā gadījumā, ja tiem seko konkrēti pasākumi, ņemot vērā ES mērķus un ES pamatnostādnes par dialogiem ar trešām valstīm cilvēktiesību jomā, kā arī ja tiek īstenoti korektīvi pasākumi;

49.

atgādina, ka ES būtu jāizmanto šie dialogi kā instruments, lai runātu par konkrētiem cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem trešās valstīs, piemēram, par gadījumiem, kas saistīti ar politieslodzītajiem un aizturētajiem, piemēram, Vjetnamā un Ķīnā, kuri apcietināti tāpēc, ka miermīlīgi īstenojuši pamattiesības, proti, tiesības uz vārda, pulcēšanās, biedrošanās un reliģijas brīvību; turklāt aicina ES regulāri izmantot šo iespēju un sekot līdzi rīcībai saistībā ar konkrētiem gadījumiem, uz ko tā norādījusi, uzraudzīt šos gadījumus un cieši sadarboties ar iesaistītajām cilvēktiesību organizācijām, kā arī ar citām valstīm, kuras piedalās cilvēktiesību dialogos ar attiecīgo valsti;

50.

ir neapmierināts, ka ir veikti tikai nedaudzi, turklāt neregulāri novērtējumi, neraugoties uz nosacījumu pamatnostādnēs, ka dialogus „ir ieteicams novērtēt reizi divos gados”; pauž lielu nožēlu, ka līdz šim Eiropas Parlaments nav ticis sistemātiski iesaistīts novērtējumos, tostarp Krievijas un Ķīnas novērtējumos; aicina sekmēt oficiālu Eiropas Parlamenta pieeju šiem novērtējumiem un nodrošināt, ka to īsteno pēc iespējas atklātāk un pārredzamāk; atgādina pamatnostādnēs noteikto, ka „novērtējumu veikšanā iesaistīs pilsonisko sabiedrību”, un uzskata, ka ir jāizveido konkrēts mehānisms šīs apņemšanās īstenošanai;

51.

pauž nopietnas bažas par stāvokli Mali kopš valsts apvērsuma 2012. gada 22. martā un par to, ka šajā valstī ir iestājusies „visnopietnākā humanitārā krīze pēdējo divdesmit gadu laikā”, ko izraisījusi pārtikas nepietiekamība, no kuras cieš aptuveni trīs miljoni cilvēku, un cilvēku pārvietošana saistībā ar konfliktiem valsts ziemeļos; prasa, lai Eiropas Savienība piešķir papildu humāno palīdzību šīs situācijas noregulēšanai; turklāt uzskata, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāveicina miermīlīgs konflikta risinājums, kas virzīts uz iedzīvotāju aizsardzību, neiejaucoties valsts iekšpolitikā;

52.

atkārtoti norāda, ka sieviešu tiesībām vajadzētu būt būtiskam aspektam ES īstenotajos cilvēktiesību dialogos un ES politiskajā dialogā ar trešām valstīm, ar kurām ir parakstīti sadarbības vai asociācijas nolīgumi, atbilstīgi šajos nolīgumos iekļautajām cilvēktiesību klauzulām, un ka ir jāpaplašina sieviešu līdzdalība miera procesos gan pie sarunu galda, gan aktīvās darbībās; aicina Komisiju un Padomi veikt atbilstīgus pasākumus visos šo noteikumu pārkāpumu gadījumos;

53.

pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz visiem Parlamenta un citu starptautisko iestāžu aicinājumiem, Mihailu Hodorkovski notiesāja otrajā pret viņu vērstajā politiski motivētajā un ar valsts pārvaldi saistītajā tiesas prāvā Krievijā, kas neatbilda taisnīgas un neatkarīgas tiesu sistēmas principiem, tādējādi pieļaujot būtiskus cilvēktiesību pārkāpumus;

54.

aicina visās līgumattiecībās ar trešām valstīm — gan rūpnieciskām, gan jaunattīstības —, tostarp arī nozaru nolīgumos, tirdzniecības un tehniskās vai finansiālās palīdzības nolīgumos, bez izņēmuma ietvert skaidri formulētas un saistošas cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas; aicina Komisiju nodrošinātu šo klauzulu stingrāku īstenošanu; atkārtoti norāda, ka jāizstrādā vienots cilvēktiesību un demokrātijas etalonu katalogs, ko var izmantot gan aprakstošā veidā, gan arī novērtēšanas nolūkā un ko atzītu visas ES iestādes; uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un citu nozīmīgāko starptautisko cilvēktiesību aizsardzības konvenciju īstenošana varētu būt šāda ES cilvēktiesību un demokrātijas etalona būtisks elements;

55.

prasa Komisijai nevilcinoties izmantot spēkā esošo nolīgumu darbības apturēšanas mehānismu, ja atkārtoti tiek pārkāptas standarta cilvēktiesību klauzulas;

56.

uzsver, ka klauzulas piemērošana tās pašreizējā redakcijā brīvās tirdzniecības nolīgumos (BTN), kurus tuvākajā laikā iesniegs Parlamentam, dod iespēju Parlamentam izskatīt iespēju noteikt cilvēktiesību etalonus pirms ratifikācijas, lai panāktu konkrētu un pārbaudāmu progresu cilvēktiesību jomā; vēlreiz aicina Komisiju izstrādāt jaunu „paraugklauzulu”, atsaucoties uz pušu starptautiskajām saistībām un ietverot apspriežu procedūru, kā arī nosakot politiskos un juridiskos mehānismus, kas jāizmanto, ja tiek pieprasīta sadarbības pārtraukšana uz laiku atkārtotu vai sistemātisku cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, kuri ir pretrunā starptautiskajām tiesībām; uzskata, ka mehānisms cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu īstenošanai, ko pieprasījis Parlaments, ir vienīgā iespēja nodrošināt šādu klauzulu faktisku īstenošanu un tas būtu uzskatāms par preventīvu un brīdināšanas mehānismu, ar ko izveido dialogu starp ES un partnervalsti, pēc kura jāizmanto uzraudzības mehānisms; iesaka izstrādāt skaidru un pakāpenisku sankciju sistēmu, neskarot iespējamo galīgu pārtraukšanu; uzstāj, ka šajā saistībā lēmumi ir jāpieņem Parlamentam kopā ar Komisiju un Padomi;

57.

uzsver vajadzību nodrošināt efektīvu uzraudzību attiecībā uz to saistību īstenošanu, kuras noteiktas attiecībā uz cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanu un veicināšanu; aicina papildus jau zināmajiem ietekmes pētījumiem par ilgtspējīgu attīstību izmantot ietekmes pētījumus par cilvēktiesībām un demokrātiju un tur ietvertos novērtējumus un secinājumus ņemt vērā sarunās, kā arī atspoguļot nolīgumu galīgajās redakcijās;

58.

ierosina pētījumos par ietekmi uz cilvēktiesībām un tās novērtējumos izmantot objektīvus rādītājus un kritērijus;

59.

cer, ka visos turpmākajos brīvās tirdzniecības nolīgumos papildus sociālo un vides jautājumu nodaļai ietvers visaptverošu cilvēktiesību jautājumu nodaļu, un saistībā ar pašlaik notiekošajām sarunām pauž nožēlu par dažu partneru, piemēram, Indijas un Kanādas, paustajiem iebildumiem pret šo principu; aicina nolīgumos nostiprināt ilgtspējīgas attīstības nodaļu, ietverot sūdzību procedūru, kas būtu pieejama sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai, izveidot neatkarīgu struktūru, kas risinātu saistītos strīdus, un paredzēt iespēju izmantot strīdu risināšanas mehānismu, kas varētu būt līdzvērtīgs tirgus piekļuves nodrošināšanas mehānismiem, nosakot soda naudas un apturot iespēju izmantot tirdzniecības priekšrocības, ja ir pieļauti attiecīgo vides un darba standartu smagi pārkāpumi; uzsver, ka GSP+ shēmas uzraudzības un īstenošanas mehānismu uzlabošana ir jāturpina; prasa nodrošināt, lai korporatīvās sociālās atbildības mērķi būtu saistoši Eiropas uzņēmumiem, kuri darbojas institucionāli vājās valstīs;

60.

uzskata, ka arābu valstu atmodas revolūcijas ir parādījušas ES līdzšinējo politikas virzienu nepietiekamību, lai efektīvi atbalstītu iedzīvotāju spēcīgo vēlmi pēc demokrātijas, pamatbrīvību ievērošanas, tiesiskuma, pārskatatbildīgas un reprezentatīvas valdības valstīs, kurās tas ir liegts; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas un augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs”, kurā cita starpā pausta nepieciešamība izveidot Eiropas Demokrātijas fondu, un to kopīgo paziņojumu „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”, kā arī izvēlēto pieeju, kas paredz kopīgas apņemšanās un savstarpēju pārskatatbildību attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma universālajām vērtībām, spēcīgāku, uz stimuliem balstītu nosacītību, politisko nostādņu diferenciāciju, daudzpusējas un apakšreģionu sadarbības veicināšanu, kā arī pilsoniskās sabiedrības turpmākas iesaistīšanas principu; uzsver, ka arābu valstu atmodas revolūcijas kļūtu par paradoksu, ja to rezultātā tiktu liegtas cilvēka pamattiesības sievietēm, cilvēktiesību aizstāvju, reliģisko minoritāšu un citu sociālo grupu tiesības valstīs, kurās notika atmodas revolūcijas;

61.

uzskata, ka kopš arābu valstu atmodas revolūciju sākuma nevalstiskajām organizācijām un organizētām pilsoņu grupām šajās valstīs ir bijusi izšķiroša nozīme, lai mobilizētu iedzīvotājus un veicinātu viņu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē ar mērķi informēt iedzīvotājus par viņu tiesībām un ļaut viņiem izprast un izmantot demokrātiju; uzsver, ka turpmāko reformu īstenošanai politiskās prioritātes būs jānosaka, ņemot vērā līdzdalību veicinošas apspriedes ar nevalstiskajām organizācijām un pilsonisko tiesību aizstāvjiem valstīs;

62.

uzsver, ka jāatbalsta arī demokrātiskās kustības austrumu kaimiņvalstīs; turklāt atzinīgi vērtē jauno pieeju EKP, kas paredz lielāku atbalstu partnervalstīm, kuras iesaistās spēcīgas un ilgtspējīgas demokrātijas veidošanā, atbalstu integrējošai ekonomikas attīstībai un Eiropas kaimiņattiecību politikas abu reģionālo dimensiju stiprināšanu;

63.

atbalsta uz rezultātiem pamatotu pieeju „vairāk par vairāk”, kas atbilst jaunajam EKP redzējumam; uzstāj, ka diferenciācijas pamatā jābūt skaidri noteiktiem kritērijiem un regulāri uzraudzītiem etaloniem, un ierosina paziņojumos noteiktos etalonus uzskatīt par mērķiem, kas jāpapildina ar konkrētākiem, izmērāmiem, sasniedzamiem un noteiktā termiņā izpildāmiem etaloniem; aicina EĀDD un Komisiju izstrādāt skaidru un atbilstīgu metodiku, lai novērtētu EKP valstu datus par demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanu un veicināšanu, iesniegt regulārus ziņojumus, kas būtu pamatā līdzekļu piešķiršanai saskaņā ar pieeju „vairāk par vairāk”, un ietvert šos novērtējumus gada progresa ziņojumos; uzsver, ka līdzekļus, ko nevar piešķirt vai novirzīt negatīva vērtējuma dēļ, būtu jāpārdala citiem projektiem, ko īsteno Eiropas kaimiņattiecību partnervalstis, gan dienvidu, gan arī austrumu dimensijas ietvaros;

64.

uzsver būtisko nozīmi, kas raksturīga aktīvai pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai un ieguldījumam pārvaldības un sabiedrības pārveides procesā, atzīstot, ka šajā procesā jāiekļauj sieviešu un minoritāšu grupu pārstāvji; stingri atbalsta pilsoniskās sabiedrības aktīvāku līdzdalību šajā procesā, panākot gan lielāku ietekmi, gan arī lielāku uzsvaru uz pilsoniskās sabiedrības viedokli politikas izstrādē; šajā ziņā atzinīgi vērtē visas ES programmas, lai apmācītu jaunos profesionāļus un vienkāršotu studentu apmaiņas programmas trešo valstu valstspiederīgajiem, jo tās efektīvi veicina pilsoniskās sabiedrības attīstību; uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai jānodrošina neatkarīgs strukturāls un finansiāls atbalsts; uzskata, ka saistībā ar vispārējā regulārā pārskata procesu ANO Cilvēktiesību padomē Komisijas progresa ziņojumu sagatavošanā EKP jomā būtu jāiesaista vietējās un starptautiskās pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, lai viņi atsevišķi sniegtu savu vērtējumu, kas iekļaujams šajos ziņojumos; atzinīgi vērtē pasākumus pilsoniskās sabiedrības instrumenta un Eiropas Demokrātijas fonda izveidei un aicina nākamajā daudzgadu finanšu shēmā paredzēt tam būtisku finansējumu; turklāt prasa turpmāk pilsonisko sabiedrību iesaistīt tā, lai panāktu tiešu ieguldījumu, izmantojot institucionalizēto pilsoniskās sabiedrības uzraudzības mehānismu;

65.

pauž lielas bažas, ka četras Eiropas kaimiņattiecību partnervalstis nav parakstījušas ANO Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu, 11 valstis to nav ratificējušas un vēl 14 nav paredzējušas vajadzīgos valsts preventīvos pasākumus; aicina ES steidzami rīkoties, lai šīs nepilnības risinātu;

66.

uzskata, ka vardarbības novēršanas veicināšana un atbalsts tai ir starptautiska vērtība, kura ir atbilstošs veids, kā aizsargāt un veicināt cilvēktiesības valstī, it īpaši ņemot vērā to, ka nevardarbīgas metodes nodrošina efektīvu rezultātu konfliktu novēršanā un attiecībā uz atbalstu demokrātijai, tiesiskumam un pilsoniskajai sabiedrībai visā pasaulē; ierosina vardarbības neizmantošanai piešķirt centrālo lomu un politisko nozīmi Eiropas Savienības iekšpolitikas un ārpolitikas jomās, atbalstot iniciatīvas, kas var stiprināt un attīstīt nevardarbīgās un miermīlīgās aktivitātes pasaulē, un piedāvājot praktisku palīdzību nevardarbīgu aktīvistu un cilvēktiesību aizstāvju atbalstam;

67.

atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi un dalībvalstis censties panākt stingru ES kopējo nostāju attiecībā uz turpmākajiem pasākumiem pēc faktu vākšanas misijas par Gazas konfliktu, publiski pieprasot tās ieteikumu īstenošanu un atbildību par visiem starptautisko tiesību pārkāpumiem neatkarīgi no tā, kas ir iespējamais pārkāpuma izdarītājs, veicot neatkarīgu, objektīvu, pārredzamu un efektīvu izmeklēšanu; uzskata, ka bez atbildības un tiesiskuma nav iespējams efektīvi īstenot Tuvo Austrumu miera procesu;

68.

norāda — lai gan ir sniegti būtiski ES politiski paziņojumi par atbalstu cilvēktiesībām, plānošanas cikla gaitā ir novērota to ietekmes samazināšanās, jo apņemšanās cilvēktiesību jomā izzūd no konkrētiem instrumentiem un valstu nozaru piešķīrumiem; konstatē, ka diemžēl cilvēktiesības un demokrātija nereti tiek „ieslēgtas”EIDHR, neintegrējot tās pārējos instrumentos;

69.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Pārmaiņu programmu un to, ka tajā ir uzsvērta attīstības, demokrātijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības un drošības savstarpējā saistība; atzinīgi vērtē papildu uzmanības koncentrēšanu uz partnervalstu solījumiem noteikt instrumentu un metožu kopumu valsts līmenī; vienlaikus uzsver, ka jālikvidē pašreizējie dubultie standarti un jāizvairās no šādu standartu ieviešanas nākotnē; atzinīgi vērtē šīs politikas interpretāciju Komisijas paziņojumā „Turpmākā pieeja saistībā ar ES budžeta atbalstu trešām valstīm”, kurā noteikts, ka vispārējā budžeta atbalstu nodrošinās tikai tad, ja partnervalstis apņemsies ievērot starptautiskos cilvēktiesību un demokrātijas standartus; aicina Komisiju un EĀDD šo politikas satvaru realizēt konkrētās, operatīvās, noteiktā termiņā izpildāmās un izmērāmās darbībās, kas iekļautas dažādajās sadarbības jomās un ko papildina ar iestāžu regulējumu un administratīvo spēju vajadzīgo nostiprināšanu;

70.

stingri iestājas par to, lai turpmāk attīstības instrumentos īpaša uzmanība tiktu pievērsta tematiskajām programmām, jo tās pirmām kārtām skar cilvēktiesību jautājumus, lai stiprinātu savstarpēji veicinošu saikni starp attīstību un cilvēktiesībām;

71.

norāda, ka saskaņotības un efektivitātes maksimālai palielināšanai ir vajadzīga stratēģiska pieeja, kas apvieno dažādus ģeogrāfiskos un tematiskos instrumentus, lai aizsargātu un veicinātu cilvēktiesības, pamatojoties uz vietējās situācijas atbilstīgu analīzi, un kas likvidē pašreizējos dubultos standartus un ļauj novērst turpmāku šādu standartu ieviešanu; šajā sakarā atzinīgi vērtē apņemšanos, kas pausta 2011. gada 12. decembra kopīgajā paziņojumā „Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements”, proti, ņemt vērā valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā, plānojot un īstenojot ES palīdzības ciklus, un aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci izstrādāt izvērstāku metodiku šīs apņemšanās īstenošanai;

72.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par ārējās darbības instrumentiem pēc 2014. gada, it īpaši uzsvaru uz vajadzību pēc vienkāršotas un elastīgas lēmumu pieņemšanas procedūras, kas ļaus ātrāk pieņemt gada īstenošanas rīcības programmas un tādējādi arī sniegt palīdzību; augstu vērtē plašās apspriedes ar pilsonisko sabiedrību un ir pārliecināts, ka dokumentu galīgās redakcijas atspoguļos visu ieinteresēto personu paustās bažas;

73.

atzinīgi vērtē EIDHR mērķu skaidrāku noteikšanu un tā atjaunināto darbības jomu, kas atspoguļo lielākas uzmanības pievēršanu ekonomiskām, sociālajām un kultūras tiesībām, domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvībai un demokrātijas atbalstam; atzinīgi vērtē jauno iespēju tiešā veidā piešķirt dotācijas, lai finansētu darbības vissarežģītākajos apstākļos vai situācijās vai lai uzlabotu atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem un nereģistrētām organizācijām;

74.

uzsver, ka EIDHR un citu instrumentu plānošanā, liekot īpašu uzsvaru uz cilvēktiesībām un demokrātiju, ir jāņem vērā Parlamenta privilēģijas; tāpēc joprojām ir cieši pārliecināts, ka šo instrumentu stratēģijas dokumentus nevar uzskatīt par īstenošanas aktiem un ka šie dokumenti ir jāpieņem saskaņā ar LESD 290. pantā noteikto procedūru attiecībā uz deleģētajiem aktiem;

75.

atzinīgi vērtē sekmīgo rezultātu, kas tika panākts ar ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 21. decembra rezolūciju 65/206 par moratoriju nāvessoda izmantošanai, kas norāda uz to, ka palielinās vispārējais atbalsts nāvessoda atcelšanai un pieaug aktīvistu, tiesnešu, politiķu un sabiedrības izpratne kopumā; atzinīgi vērtē arī būtisko ES nozīmi šīs uzvaras nodrošināšanā; sagaida spēcīgu partnerību starp dalībvalstīm un EĀDD saistībā ar Ģenerālās asamblejas 2012. gada rezolūciju;

76.

atkārtoti pauž savu nostāju, ka ES iestājas pret nāvessodu jebkādos apstākļos, un aicina ES, lai panāktu nāvessoda atcelšanu, turpināt izmantot sadarbību un diplomātiju visos iespējamajos forumos pasaulē saskaņā ar ES pamatnostādnēm par nāvessodu, kā arī nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas ikvienas personas, kurai piespriests nāvessods, tiesības uz taisnu tiesu, neizmantojot spīdzināšanu un cita veida ļaunprātīgu izturēšanos, lai panāktu atzīšanos; prasa valstīs, kurās neatkarīgi no ES un citu dalībnieku centieniem joprojām izmanto nāvessodu, ievērot notiesāto personu cilvēka pamattiesības, tostarp vismaz šādu personu ģimeņu un tuvāko radinieku tiesības uz pilnīgu pieeju informācijai par minēto personu situāciju, cieņu pret cilvēka ķermeni un tiesības uz pienācīgu apbedīšanu; nosodot nesen Baltkrievijā Dmitrijam Konovalovam un Valdislavam Kovaļovam izpildītos nāvessodus, uzsver, ka minētās pamattiesības netika ievērotas, jo sodu izpildi veica slepeni, neinformējot tuviniekus un nenodrošinot iespēju atgūt mirstīgās atliekas, lai tās apbedītu ar cieņu; atgādina, ka ES ir galvenais līdzekļu devējs pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas cīnās pret nāvessodu; prasa Komisijai arī turpmāk cīņu pret šo nežēlīgo un necilvēcīgo sodu noteikt par vienu no EIDHR tematiskajām prioritātēm;

77.

uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu uzraudzīt apstākļus, kādos veic nāvessodu valstīs, kurās to joprojām piemēro, un atbalstīt tiesisko un konstitucionālo reformu nolūkā panākt nāvessoda pilnīgu atcelšanu;

78.

aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci, EĀDD un Komisiju sniegt norādes par vispusīgu politiku saistībā ar ES pilsoņiem, kam piemērots nāvessods trešās valstīs, ietverot spēcīgus mehānismus attiecībā uz identificēšanu, juridiskās palīdzības sniegšanu un ES tiesisko iejaukšanos;

79.

atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumu grozīt Regulu (EK) Nr. 1236/2005 un tādējādi pastiprināt eksporta kontroli attiecībā uz konkrētām zālēm, ko var izmantot nāvessoda izpildei, un aprīkojumam, ko var izmantot spīdzināšanai; aicina Komisiju novērst arī citus trūkumus regulā, ieviešot īpašas izmantošanas visaptverošo klauzulu, kas aizliegtu jebkuru tādu zāļu eksportu, ko var izmantot spīdzināšanai vai nāvessoda izpildei;

80.

konstatē, ka 60 % no visiem Amnesty International dokumentētajiem atsevišķajiem cilvēktiesību neievērošanas un pārkāpumu gadījumiem bruņotos konfliktos un ārpus tiem ir bijuši tieši saistīti ar kājnieku ieroču un vieglo ieroču izmantošanu; atzīst, ka kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem ir īpaši liela ietekme uz bērnu tiesību ievērošanu un bērnu aizsardzību pret vardarbību; atzinīgi vērtē ES vispārējo piemēru, tai 2008. gadā pieņemot juridiski saistošu kopējo nostāju attiecībā uz ieroču eksportu, bet norāda, ka jāturpina uzraudzīt, kā tā tiek īstenota ES līmenī; mudina ES šā gada ANO konferencē uzņemties vadību šajā procesā, lai panāktu starptautiskā ieroču tirdzniecības līguma noslēgšanu, un nodrošināt, ka tiek panākta vienošanās par spēcīgu un juridiski saistošu līgumu;

81.

pauž nopietnas bažas par bērnu izmantošanu par kareivjiem; aicina ES veikt tūlītējus pasākumus šādu bērnu atbruņošanai, rehabilitācijai un reintegrācijai kā būtisku elementu ES politikā, kuras mērķis ir veicināt cilvēktiesības, bērnu aizsardzību un vardarbības aizstāšanu ar politiskiem konfliktu risināšanas mehānismiem;

82.

aicina visas dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas ANO Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu, to darīt, lai uzlabotu iekšpolitikas un ārpolitikas virzienu saskaņotību;

83.

aicina visas dalībvalstis, augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un EĀDD aktīvi iesaistīties, lai risinātu jautājumu par aizturēto personu cilvēktiesībām un cietumu pārapdzīvotību ES un ārpus tās;

84.

uzsver, cik svarīgi ir atzīt ar dzimumu saistītās spīdzināšanas un pazemojošas izturēšanās formas (tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un izvarošanu), un uzskata, ka ES koordinētie centieni, cīnoties pret spīdzināšanu, atbilstīgi risina jautājumu par spīdzināšanas dzimumu aspektu;

85.

vēlreiz aicina Komisiju Padomes Regulā (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, iekļaut klauzulu par noteiktām precēm, kuras iespējams izmantot spīdzināšanā; šī klauzula, pamatojoties uz iepriekšēju informāciju, dalībvalstīm ļautu izsniegt licences un tādējādi atteikt eksportēt ikvienu preci, kas pakļauta būtiskam riskam, ka paredzētais tiešais lietotājs to var izmantot minētajos nolūkos;

86.

atgādina par traģisko gadījumu saistībā ar Sergeju Magņitski, kurš cīnījās pret augsta līmeņa korupciju un kuru amatpersonas cietumā spīdzināja, līdz viņš gāja bojā; pauž nožēlu par to, ka lieta joprojām nav atrisināta un par Sergeja Magņitska nāvi atbildīgās personas nav sodītas; rosina Krievijas tiesu iestādes atsākt izmeklēšanu un nosaukt un sodīt vainīgos;

87.

atzinīgi vērtē ES politisko apņemšanos atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus kā sen iedibinātu elementu ES ārējo attiecību politikā cilvēktiesību jomā un daudzos pozitīvos piemērus, proti, demaršus, tiesu novērošanas, cietumu apmeklējumus un citas konkrētas darbības, ko īstenojušas ES misijas un delegācijas, piemēram, regulāras un institucionalizētas tikšanās ar cilvēktiesību aizstāvjiem, bet joprojām pauž bažas par to, ka ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem netiek pilnībā īstenotas dažās trešās valstīs; uzskata, ka augstajai pārstāvei/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei būtu jāsagatavo ieteikumi to misiju darbības uzlabošanai, kurās īstenošana ir bijusi īpaši vāja;

88.

aicina ES un tās dalībvalstis mudināt ES misijas un delegācijas paust atbalstu un solidaritāti cilvēktiesību aizstāvju un organizāciju darbam, regulāri tiekoties un aktīvi sadarbojoties ar cilvēktiesību aizstāvjiem un organizācijām, un ņemot vērā viņu devumu konkrēto valstu stratēģiju izstrādē cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kā arī regulāri sadarbojoties ar Parlamentu;

89.

atkārto aicinājumu ES notiekošajos cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm, kurās cilvēktiesību aizstāvji joprojām cieš no vajāšanas un uzbrukumiem, sistemātiski pievērsties konkrētiem gadījumiem saistībā ar cilvēktiesību aizstāvjiem;

90.

uzsver, ka ir svarīgi īstenot regulārus turpmākos pasākumus attiecībā uz saziņu ar neatkarīgu pilsonisko sabiedrību, kā arī nodrošināt to, lai ES delegācijas trešās valstīs būtu tiešāk un vieglāk pieejamas cilvēktiesību aizstāvjiem; atzinīgi vērtē sadarbības koordinatoru iecelšanu delegācijās un/vai dalībvalstu vēstniecībās cilvēktiesību aizstāvju vajadzībām un uzsver, ka šiem koordinatoriem vajadzētu būt pieredzējušiem un atbilstīgi apmācītiem ierēdņiem, kuru funkcijas tiek plaši publiskotas gan iekšēji, gan ārēji; ļoti atzinīgi vērtē augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces norādījumu, ka viņa vienmēr tiekas ar cilvēktiesību aizstāvjiem savu apmeklējumu laikā trešās valstīs, un aicina visus komisārus, kas atbildīgi par ārējo attiecību jomu, sekot šai praksei un ziņot par šādām tikšanās reizēm Parlamentam;

91.

atgādina par 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli Rietumsahārā; nosoda Rietumsahāras okupēto teritoriju iedzīvotāju vajāšanu un represijas pret viņiem un prasa ievērot viņu pamattiesības, it īpaši biedrošanās, vārda un pulcēšanās brīvību; prasa atbrīvot 80 Rietumsahāras politieslodzītos, pirmām kārtām 23 cilvēkus, kas kopš 2010. gada novembra bez sprieduma ir ieslodzīti Salé cietumā pēc Gdeim Izik nometnes nojaukšanas; atkārtoti prasa izveidot starptautisku mehānismu cilvēktiesību uzraudzībai Rietumsahārā un rast taisnīgu un noturīgu konflikta risinājumu, balstoties uz Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām saskaņā ar ANO rezolūcijām;

92.

atkārto aicinājumu īstenot plašāku iestāžu sadarbību attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem; uzskata, ka ES reaģēšanas spēju un dažādu iestāžu darbību saskaņotību steidzamu cilvēktiesību krīžu gadījumos uzlabotu kopēja brīdināšanas sistēma, kuras pamatā būtu kontaktpunkti, un mudina EĀDD un Komisiju kopā ar Eiropas Parlamentu turpināt izskatīt šo iespēju;

93.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta apņemšanos palielināt Saharova balvas nozīmi un stiprināt Saharova balvas laureātu tīklu un uzsver minētā tīkla nozīmīgumu cita starpā attiecībā uz iestāžu sadarbības aktivizēšanu, atbalstot cilvēktiesību aizstāvju darbību visā pasaulē; aicina visas ES iestādes vairāk iesaistīties un sadarboties un šajā sakarā atzinīgi vērtē gada ziņojumā par cilvēktiesībām iekļauto atsauci uz Saharova balvu; tomēr atkārtoti aicina Padomi un Komisiju turpināt saziņu ar Saharova balvas kandidātiem un laureātiem, lai nodrošinātu pastāvīgu dialogu un cilvēktiesību situācijas uzraudzību attiecīgajās valstīs un piedāvātu aizsardzību personām, kuras tiek aktīvi vajātas, un par to ziņot Eiropas Parlamentam;

94.

apņemas savās cilvēktiesībām veltītajās debatēs un rezolūcijās sistemātiskāk iekļaut sieviešu tiesību jautājumu un izmantot Saharova balvas tīklu, it īpaši šo balvu ieguvušo sieviešu palīdzību, lai aizstāvētu sieviešu tiesības pasaulē;

95.

uzsver sieviešu īpašo nozīmi, pieredzi un ieguldījumu saistībā ar mieru un drošību; nosoda seksuālās vardarbības izmantošanu tādās valstīs kā Kongo Demokrātiskā Republika un aicina piemērot nulles toleranci attiecībā uz vainīgajām personām, it īpaši no armijas un policijas spēku aprindām ES pilnvarotajās misijās un operācijās; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt cietušajiem pieeju daudzveidīgiem un visaptverošiem rehabilitācijas pakalpojumiem, kas ietver nepieciešamo medicīnisko un psiholoģisko aprūpi un juridiskos, sociālos, sabiedriskos, profesionālos un izglītības pakalpojumus, kā arī pagaidu ekonomisko atbalstu;

96.

atzinīgi vērtē to, ka ES ir ANO Drošības padomes rezolūcijas 1325 un saistīto rezolūciju aktīvākā īstenotāja; mudina Padomi, Komisiju un EĀDD palielināt centienus, lai pārvarētu plaisu starp politiku un praksi, un mudina dalībvalstis, kas vēl nav pieņēmušas valsts rīcības plānus, to steidzami darīt;

97.

atbalsta ANO struktūrvienības „ANO Sievietes” izveidi un aicina Eiropas Savienību cieši sadarboties ar šo struktūru starptautiskajā, reģionālajā un valsts līmenī, lai uzlabotu sieviešu tiesību stāvokli; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt sabiedrības veselības aprūpes sistēmas taisnīgu pieejamību, kā arī ginekoloģiskās un dzemdniecības aprūpes pienācīgu pieejamību sievietēm konflikta apstākļos, kā to noteikusi Pasaules Veselības organizācija; īpaši uzsver vajadzību veicināt izglītību veselības aprūpes jomā un atbilstīgas seksuālās un reproduktīvās veselības programmas, kurām ir liela nozīme ES attīstības un cilvēktiesību politikā attiecībā uz trešām valstīm;

98.

atzinīgi vērtē Komisijas Sieviešu hartu, kurā ir atbalstīta dzimumu līdztiesība gan Eiropas Savienības, gan starptautiskajā līmenī, kā arī Eiropas Savienības rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm laikposmā no 2010. līdz 2015. gadam, kā arī aicina pastiprināt centienus, lai īstenotu Tūkstošgades attīstības mērķus dzimumu līdztiesības un mātes veselības jomā;

99.

pauž bažas par to, ka Ēģiptē Bruņoto spēku Augstākā padome (SCAF) nav veikusi izmeklēšanu saistībā ar ziņojumiem par sieviešu protestētāju seksuālu izmantošanu, tostarp par tā sauktajām „nevainības pārbaudēm” un pret sievietēm protestētājām vērstajiem nāves draudiem;

100.

atzinīgi vērtē to, ka augstā pārstāve/ Komisijas priekšsēdētāja vietniece uzsver sieviešu tiesību nostiprināšanu, un aicina viņu institucionalizēt ES iestāžu neformālo sieviešu, miera un drošības darba grupu, nodrošinot tai pilna laika priekšsēdētāju, kas būs arī EĀDD kontaktpersona dzimumu vienlīdzības jautājumos, kā arī pietiekamus cilvēkresursu un finanšu līdzekļus tās darbībai;

101.

aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci veicināt vienlīdzīgas, ģeogrāfiskā un dzimumu aspekta ziņā līdzsvarotas iespējas EĀDD, kā noteikts Civildienesta noteikumos; mudina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un dalībvalstis izvirzīt augsta līmeņa kandidātes, lai īstenotu vadības funkcijas EĀDD un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās; atzinīgi vērtē panākto progresu saistībā ar KDAP misijām, ieceļot konsultantus dzimumu vienlīdzības jautājumos gandrīz visās misijās un nodrošinot iekšējo apmācību misijās; aicina Padomi savos lēmumos par misiju pilnvaru noteikšanu atsaukties uz ANO Drošības padomes rezolūciju 1325; iesaka dalībvalstīm pirms misiju īstenošanas nodrošināt standartizētu apmācību dzimumu vienlīdzības jautājumos visam militārajam un norīkotajam civilajam personālam;

102.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Padome ir pieņēmusi vēsturisku konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, izveidojot vispusīgu regulējumu, lai novērstu vardarbību, aizsargātu cietušos un pārtrauktu nesodāmību, un mudina visas dalībvalstis un ES šo konvenciju ātri parakstīt un ratificēt;

103.

asi nosoda sieviešu dzimumorgānu kropļošanu kā anahronisku praksi un barbarisku pārkāpumu pret sieviešu un meiteņu fizisko neaizskaramību, pret kuru ir jācīnās, izmantojot šādu praksi aizliedzošus tiesību aktus; stingri noraida jebkādu atsaukšanos uz kultūras, tradicionālo vai reliģisko praksi kā atbildību mīkstinošu apstākli; mudina Komisiju tās stratēģijā vardarbības pret sievietēm apkarošanai pievērst īpašu uzmanību šādām tradicionālām kaitīgām praksēm; aicina EĀDD šajā sakarā izstrādāt īpašu instrumentu kopumu kā daļu no dienesta stratēģijas ES pamatnostādņu par bērnu tiesībām un vardarbību pret sievietēm īstenošanai; atzinīgi vērtē Āfrikas valstu vadītāju Āfrikas Savienības augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2011. gada jūlijā, pieņemto lēmumu atbalstīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūciju, ar ko visā pasaulē aizliedz sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; nosoda arī tādu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību kā piespiedu un selektīvie aborti un sterilizācija un aicina īstenot īpašus pasākumus, lai cīnītos pret šādu praksi;

104.

asi nosoda piespiedu laulības — cilvēktiesību pārkāpumu, kas noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 16. pantā; aicina Padomi ietvert jautājumu par piespiedu laulībām un abortiem, ko veic gaidāmā bērna dzimuma dēļ, ES pamatnostādnēs par vardarbību pret sievietēm un meitenēm; mudina Komisiju un Padomi izstrādāt datu apkopošanas metodes un rādītājus par šiem aspektiem un mudina EĀDD šos jautājumus ietvert valstu cilvēktiesību stratēģiju izstrādē un īstenošanā; saistībā ar jautājumu par piespiedu laulībām prasa dalībvalstīm pieņemt un īstenot tiesību aktus, kas aizliedz piespiedu laulības, un izstrādāt kopīgu definīciju un valstu rīcības plānus un apmainīties ar labu praksi;

105.

atgādina, ka ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijā par māšu novēršamo mirstību un saslimstību un cilvēktiesībām un Tūkstošgades attīstības mērķos vēlreiz apstiprināts, ka pieeja informācijai, izglītībai un veselības aprūpei ir cilvēka pamattiesības; uzsver, ka tāpēc ES jāuzņemas svarīgs uzdevums novērst sieviešu mirstību grūtniecības laikā; prasa ES cilvēktiesību un attīstības politikas aspektos iekļaut Kairas Rīcības programmu, lai veicinātu dzimumu līdztiesību un sieviešu un bērnu tiesības, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības;

106.

asi nosoda jebkāda veida vajāšanu reliģijas vai ticības dēļ; joprojām pauž apņēmību nodrošināt reliģijas brīvību visā pasaulē kā daļu no aktīvākiem ES centieniem tās divpusējās un daudzpusējās darbībās; atkārtoti pauž bažas par visu reliģisko minoritāšu tiesību uz reliģijas brīvību pilnīgu un efektīvu ievērošanu vairākās trešās valstīs; atkārtoti aicina Padomi un Komisiju steidzami izstrādāt instrumentu kopumu, lai veicinātu tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību ES ārpolitikā, ietverot mehānismus pārkāpumu un tādu pasākumu noteikšanai, kas ES būtu šādos gadījumos jāveic, un šā instrumentu kopuma sagatavošanā iesaistīt Parlamentu, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un akadēmisko aprindu pārstāvjus; atzinīgi vērtē ES darbību dažādos ANO forumos pret neiecietību un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ un tās nepārtraukto principiālo nostāju pret rezolūcijām par cīņu pret reliģiju nomelnošanu; uzskata, ka pulcēšanās brīvība ir tiesību uz reliģijas vai ticības brīvību būtisks aspekts un uzsver, ka reliģisko grupu reģistrācijai nevajadzētu būt pamatprasībai, lai praktizētu reliģiju; aicina ES Pamattiesību aģentūru iesniegt Parlamentam precīzus un uzticamus datus par reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumiem Eiropas Savienībā un ieteikt, kā šādus gadījumus novērst;

107.

īpaši uzsver, ka šajā jautājumā ir svarīgi iesaistīties konstruktīvā dialogā ar Islāma sadarbības organizāciju; aicina Padomi un Komisiju pievērst īpašu uzmanību tiesību uz reliģijas un ticības brīvību īstenošanai kandidātvalstīs un EKP valstīs, it īpaši ņemot vērā arābu valstu atmodas revolūcijas; pauž nopietnas bažas par to, ka dažādās valstīs pieaug reliģiskās neiecietības un diskriminācijas gadījumu skaits; asi nosoda visus vardarbības aktus pret kristiešu, ebreju, musulmaņu un citām reliģiskām kopienām, kā arī visa veida uz reliģiju vai pārliecību balstītu diskrimināciju un neiecietību, kas vērsta pret reliģioziem cilvēkiem un cilvēkiem, kas atteikušies no savas reliģiskās piederības, kā arī neticīgajiem; atkārtoti uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir viens no cilvēka pamattiesību veidiem (23); atzīst, ka vairākās valstīs arvien pieaug nepieciešamība pēc tādiem konfliktu risināšanas un samierināšanas pasākumiem, kas ietver dažādu ticību pārstāvju dialogu dažādos līmeņos, un rosina ES un augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci K. Eštoni dialogos ar trešām valstīm saistībā ar ES cilvēktiesību iniciatīvām risināt jautājumu par diskriminējošu un aizskarošu saturu, piem., plašsaziņas līdzekļos, kā arī jautājumu par šķēršļiem, kas liedz brīvi praktizēt ticību; uzskata, ka trešās valstīs, kurās tiek pārkāptas reliģisko minoritāšu tiesības, šādas problēmas nevar atrisināt aizsargājot un izolējot kristiešus no pārējās sabiedrības un tādējādi veidojot „paralēlās sabiedrības”; ņemot vērā nesenos notikumus tādās valstīs kā Nigērija, Ēģipte un Indonēzija, rosina EĀDD un ES dalībvalstis īstenot konkrētus pasākumus, lai palīdzētu novērst vardarbības cikla veidošanos;

108.

rosina EĀDD attīstīt Globālo un daudzpusējo jautājumu ģenerāldirektorāta pastāvīgās spējas iekļaut jautājumu par reliģijas vai ticības brīvību teritoriālo direktorātu un nodaļu darbā, kā arī integrēt šo jautājumu cilvēktiesību vispārējās veicināšanas darbā šajā ģenerāldirektorātā un risināt jautājumu starptautiskās un daudzpusējās organizācijās; aicina EĀDD reizi gadā sniegt ziņojumu par panākto progresu reliģijas vai ticības brīvības nodrošināšanā pasaulē;

109.

aicina EĀDD un citas ES iestādes cīnīties pret tādu nepieņemamu praksi kā piespiedu pievēršana ticībai un tā dēvētās apostāzijas gadījumu atzīšana par kriminālnoziegumiem / sodīšana, izdarot spiedienu uz trešām valstīm, kas joprojām izmanto šādu praksi, piemēram, Pakistānu, Irānu un Saūda Arābiju, lai minēto praksi izskaustu; aicina paust vienlīdz stingru nostāju pret tiesību aktu par zaimošanu izmantošanu, kuru mērķis ir reliģisko minoritāšu pārstāvju vajāšana;

110.

aicina kompetentās iestādes divpusējos un daudzpusējos forumos, piemēram, ANO Cilvēktiesību padomē, cieši sadarboties ar ASV Starptautiskās reliģijas brīvības komisiju;

111.

nosoda jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus attiecībā uz cilvēkiem, kurus diskriminē darba un izcelsmes dēļ, un ierobežoto tiesiskuma pieejamību cietušajiem; aicina ES un tās dalībvalstis apstiprināt ANO principu un pamatnostādņu projektu, lai efektīvi izskaustu diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ;

112.

atzinīgi vērtē to, ka ES ir pievienojusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un pieņēmusi Eiropas Stratēģiju invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam, it īpaši 8. darbības jomu; nosoda visas diskriminācijas formas invaliditātes dēļ un aicina visas valstis ratificēt un īstenot UNCRPD; norāda, ka arī ES ir jāuzrauga UNCRPD īstenošana tās teritorijā; pauž nožēlu par ES bezdarbību saistībā ar personu ar invaliditāti cilvēktiesību ievērošanu, īstenojot ES un Āfrikas stratēģiju;

113.

atzinīgi vērtē Padomes, EĀDD, augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces, Komisijas un dalībvalstu iesaistīšanos, atbalstot lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) cilvēktiesības divpusējās attiecībās ar trešām valstīm, daudzpusējos forumos un saistībā ar EIDHR; atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja seksuālo orientāciju atkal ir noteikusi kā pamatojumu aizsardzībai pret nelikumīgu, tūlītēju un patvaļīgu nāvessoda izpildi, un atzinīgi vērtē ES centienus šajā saistībā; aicina Komisiju atbalstīt dzimumidentitātes svītrošanu no garīgo un uzvedības traucējumu saraksta sarunās par Starptautiskā slimību klasifikatora 11. redakciju (ICD-11) un ieviest jaunu klasifikāciju, kas nenozīmētu patoloģiskus traucējumus; atkārtoti norāda, ka ĀKK un ES partnerattiecībās nedrīkst apdraudēt nediskriminēšanas principu, tostarp attiecībā uz diskrimināciju dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ; atkārtoti prasa Komisijai sagatavot vispusīgu ceļvedi pret homofobiju, transfobiju un diskrimināciju seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, risinot arī jautājumus par cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē, kuri saistīti ar šiem iemesliem; aicina ES dalībvalstis piešķirt patvērumu personām, kas bēg no vajāšanas valstīs, kurās LGBT personas tiek uzskatītas par noziedzniekiem, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēju pamatotās bailes no vajāšanas un uzticoties tam, kā viņi paši sevi identificē kā lesbietes, gejus, biseksuāļus vai transpersonas;

114.

atzinīgi vērtē instrumentu kopumu, ko Padomes cilvēktiesību jautājumu darba grupa pieņēma 2010. gadā, lai palīdzētu ES iestādēm, dalībvalstīm, delegācijām un citām struktūrām aktīvāk reaģēt uz gadījumiem, kad tiek pārkāptas LGBT personu cilvēktiesības; aicina Komisiju pievērst uzmanību šādu pārkāpumu strukturālajiem cēloņiem, un Padomi — nodrošināt saistošu pamatnostādņu izstrādi šajā jomā;

115.

uzsver, ka tradicionālajām nacionālo minoritāšu kopienām ir īpašas vajadzības, kas atšķiras no citu minoritāšu grupu vajadzībām, un ka jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret šīm minoritātēm attiecībā uz izglītību, veselības aprūpi, sociālajiem pakalpojumiem un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem; turklāt norāda, ka visās ekonomikas, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās ir jāveicina pilnīga un efektīva nacionālo minoritāti un sabiedrības vairākumu pārstāvošo personu vienlīdzība;

116.

aicina ES mudināt jaunattīstības valstu valdības apņemties īstenot zemes reformu, lai nodrošinātu pirmiedzīvotāju zemnieku, klejotāju kopienu un mazo un vidējo zemnieku, it īpaši sieviešu, īpašumtiesības uz zemi un novērstu zemes īpašumu sagrābšanas prakses, ko īsteno korporācijas; mudina ES sarunās par tirdzniecības nolīgumiem it īpaši aizstāvēt vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju pieejas tiesības dabas resursiem; aicina visas dalībvalstis sekot Dānijas, Nīderlandes un Spānijas piemēram un ratificēt SDO Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām, lai parādītu savu apņemšanos nodrošināt šīm tautām īstenu aizsardzību; atbalsta pašreiz īstenotās un pastāvīgās kampaņas, aicinot valstis, kuras nav SDO Konvencijas Nr. 169 dalībnieces, ratificēt un īstenot šo konvenciju, lai cita starpā paustu ES atbalstu daudzpusībai un Apvienoto Nāciju Organizācijai;

117.

iesaka izstrādāt ES tiesību aktu priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka ES cilvēktiesību politikā un sadarbības instrumentos uzmanība tiek pievērsta kastu diskriminācijas izskaušanai, un īstenot pasākumus valstīs, kurās pastāv kastas, tostarp, Nepālā, Indijā, Bangladešā, Pakistānā, Šrilankā un Jemenā;

118.

uzskata, ka jāpalielina finansējums jaunajās un esošajās budžeta pozīcijās, kas paredzētas pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvju, it īpaši pirmiedzīvotāju kopienās, atbalstam; uzskata, ka gan jaunajām, gan arī esošajām budžeta pozīcijām jānodrošina iespēja elastīgi un ātri reaģēt uz krīzes situācijām un pašreizējo situāciju jebkurā vietā, kā arī optimāls finansējuma izlietojums un ietekme; atzinīgi vērtē to, ka ES ir izrādījusi lielu atbalstu spēju attīstīšanas darbībām pirmiedzīvotājiem ANO; uzsver, ka ir būtiski veicināt pirmiedzīvotāju pārstāvju darbības efektivitāti ANO pasākumos, sniedzot atbilstošas loģistikas, dokumentācijas un informācijas atbalstu; aicina ES turpināt šī atbalsta sniegšanu;

119.

atsaucas uz ANO Konvenciju par bērna tiesībām un uz nepieciešamību pēc iespējas labāk aizsargāt tajā noteiktās tiesības un novērst šo tiesību ievērošanas situācijas pasliktināšanos; atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja 2011. gada 19. decembrī pieņēma Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvo protokolu par komunikācijas procedūru, un aicina Padomi un Komisiju pastiprināt centienus, lai panāktu Konvencijas par bērna tiesībām un tās fakultatīvo protokolu vispārēju ratifikāciju un veicinātu to efektīvu īstenošanu; aicina arī īstenot mērķtiecīgus centienus, lai uzlabotu ES pamatnostādņu par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību un ES stratēģijas cīņai pret visām pret bērniem vērstām vardarbības formām īstenošanu; aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Eiropas Ārējās darbības dienestu iekļaut ES gada ziņojumos par cilvēktiesībām sadaļu par bērnu tiesībām;

120.

vērš uzmanību uz nopietnu problēmu, kas pastāv vairākās Subsahāras Āfrikas valstīs, proti, bērnu vainošanu burvestībās, kam ir smagas sekas — sākot no sociālās atstumtības līdz bērnu noslepkavošanai, un bērnu upurēšanu rituālos; norāda, ka valsts ir atbildīga par bērnu aizsardzību pret visām vardarbības formām un vardarbīgu izturēšanos, tādēļ mudina EĀDD pievērst īpašu uzmanību bērnu aizsardzībai pret visām vardarbības formām un šo bērnu liktenim cilvēktiesību dialogos ar attiecīgo valstu valdībām, kā arī plānojot ārējos finanšu instrumentus;

121.

uzsver, ka vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu neatkarība un plurālisms ir ilgtspējīgas demokrātijas būtiski elementi, kas nodrošina maksimāli lielu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un nostiprina pilsoņu tiesības; tāpēc pieprasa lielāku atbalstu jomām, kas veicina plašsaziņas līdzekļu brīvību, aizsargājot neatkarīgus žurnālistus, samazinot digitālās atšķirības un sekmējot piekļuvi internetam;

122.

aicina Padomi un Komisiju pievienošanās sarunās, cilvēktiesību dialogos un jebkurā saziņā, kas attiecas uz cilvēktiesībām, iekļaut aicinājumu novērst jebkādu naidu kurinošu izteikumu parādīšanos plašsaziņas līdzekļos;

123.

konstatē, ka internets un sociālie plašsaziņas līdzekļi — gan bezsaistes, gan tiešsaistes — ir kļuvuši par dažiem no svarīgākajiem instrumentiem, ar kuriem pilsoņi īsteno tiesības uz uzskatu un vārda brīvību, un tiem ir bijusi izšķiroša nozīme cilvēktiesību, demokrātiskas līdzdalības, pārskatatbildības, pārredzamības un ekonomikas attīstības veicināšanā un jaunu publiskās piekļuves veidu attīstībā; ņemot vērā, ka ne visām sabiedrības grupām, it īpaši veciem cilvēkiem un lauku iedzīvotājiem, ir piekļuve internetam, vienlaikus uzsver, ka jānodrošina, lai netiktu apdraudēta cilvēka cieņas neaizskaramība, un nosoda jebkuru citu diskriminācijas formu sociālajos medijos; atbalsta īpašas ES regulas un nolīgumus ar trešām valstīm, kuras ierobežo piekļuvi saziņai un informācijai, izmantojot cenzūru, pārtrauc tīklu darbību vai informācijas brīvību pakārto komerciālām interesēm; atzinīgi vērtē interneta un sociālo tīklu sniegtās iespējas arābu valstu atmodas revolūcijās; aicina stingrāk uzraudzīt interneta un jauno tehnoloģiju izmantošanu valstīs ar autokrātiskiem režīmiem, kuri cenšas to ierobežot; pieprasa lielāku atbalstu jomām, kas veicina plašsaziņas līdzekļu brīvību, aizsargājot neatkarīgus žurnālistus un blogerus, samazinot digitālās atšķirības un sekmējot neierobežotu piekļuvi informācijai un saziņai un necenzētu piekļuvi internetam (digitālā brīvība);

124.

norāda uz interneta sniegtajām iespējām arābu valstu atmodas revolūciju veicināšanā un atbalstīšanā; tomēr norāda, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģijas var izmantot arī ļaunprātīgi, pārkāpjot cilvēktiesības un pamatbrīvības, un tādēļ aicina stingrāk uzraudzīt interneta un jauno tehnoloģiju izmantošanu valstīs ar autokrātiskiem režīmiem, kuri cenšas tās ierobežot; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par stratēģiju, kas paredz „savienojumu visiem”; aicina Komisiju ne vēlāk kā 2013. gadā iesniegt pārdomātus tiesību aktu priekšlikumus, tostarp paredzot lielāku ES dibinātu uzņēmumu pārredzamību un pārskatatbildību, lai uzlabotu tādu produktu un pakalpojumu eksporta uzraudzību, kuru mērķis un galvenais uzdevums ir bloķēt tīmekļa vietnes, veikt plaša mēroga novērošanu, uzraudzīt visu datu plūsmu internetā un mobilos sakarus, noklausīties privātas sarunas un transkribēt tās, pārbaudīt meklēšanas rezultātus un iebiedēt interneta lietotājus, tostarp cilvēktiesību aizstāvjus; uzskata, ka telekomunikāciju un interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāgūst mācība no iepriekš pieļautajām kļūdām, piemēram, Vodafone lēmuma pakļauties Ēģiptes iestāžu prasībām Mubaraka režīma pēdējās nedēļās un pārtraukt pakalpojumus, izplatīt valdību atbalstošu propagandu un uzraudzīt oponentus un sabiedrību kopumā, kā arī uzraudzīt to citu dalībvalstu sabiedrības, kuras pārdevušas telekomunikāciju tehnoloģijas un informāciju citām trešām valstīm, piemēram, Lībijai, Tunisijai un citām; uzskata, ka telekomunikāciju un interneta pakalpojumu sniedzējiem un programmatūras izstrādātājiem ir jāgūst mācība no iepriekš pieļautajām kļūdām un jāiesaistās atklātā dialogā ar politikas izstrādātājiem, nevalstiskajām organizācijām un aktīvistiem, lai noteiktu kopējus obligātos standartus ietekmes uz cilvēktiesībām novērtēšanai un pārredzamības palielināšanai;

125.

atzinīgi vērtē to, ka pret Sīrijas pārvaldes iestādēm vērstajos ierobežojošajos pasākumos ir iekļauts tehnoloģiju un pakalpojumu eksporta aizliegums; norāda, ka šim aizliegumam jākļūst par precedentu turpmāko, pret citiem represīviem režīmiem, it īpaši pret Irānu, vērsto ierobežojošo pasākumu noteikšanā; tomēr norāda, ka ES politikai, lai tā būtu efektīva un nekaitētu cilvēktiesību aizstāvjiem, jābūt precīzai;

126.

norāda, ka jaunās tehnoloģijas arī ļauj lieciniekiem un cilvēktiesību aizstāvjiem apkopot informāciju un apmainīties ar dokumentiem par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko vēlāk var izmantot, lai cietušajiem nodrošinātu tiesiskumu; atzinīgi vērtē daudzpusējās iniciatīvas un rīcības kodeksus, piemēram, Globālā tīkla iniciatīvu; tomēr atzīmē, ka pamattiesību demokrātiska uzraudzība, aizsardzība un veicināšana ir valdības galvenie uzdevumi; aicina Komisiju atbalstīt tādu digitālās drošības tehnoloģiju izstrādi un izplatīšanu, kuras nostiprinātu cilvēktiesību aizstāvju tiesības, pateicoties drošiem vākšanas, kodēšanas un uzglabāšanas mehānismiem, kas paredzēti šādiem jutīgiem ierakstiem, un „mākoņa” tehnoloģijai, lai nodrošinātu, ka šādu materiālu nevar atklāt un izdzēst;

127.

atgādina, ka ES ir pati noteikusi mērķi veicināt uzņēmumu sociālo atbildību savos ārpolitikas virzienos, un atzinīgi vērtē aicinājumu labāk saskaņot Eiropas un pasaules pieejas uzņēmumu sociālajai atbildībai;

128.

aicina Komisiju un dalībvalstis pārbaudīt, vai šie uzņēmumi, kuru darbību regulē dalībvalstu vai Eiropas tiesību akti, pārvietojot savu darbību uz trešo valsti vai veicot darbību šajā valstī, nepārkāpj tiem saistošus cilvēktiesību, sociālos, veselības aizsardzības un vides standartus;

129.

turklāt atgādina, ka atbalsts cilvēktiesībām un demokrātijai ir cieši saistīts ar pārredzamības un labas pārvaldības veicināšanu; šajā ziņā uzskata, ka tā dēvētās nodokļu paradīzes un ārzonu jurisdikcijas negatīvi ietekmē cīņu pret korupciju un politisko pārskatatbildību jaunattīstības valstīs; prasa ES saistībā ar tās atbalstu labas pārvaldības programmām trešās valstīs veicināt ANO Konvencijas par cīņu pret korupciju ratifikāciju un īstenošanu ES un pasaulē;

130.

atzinīgi vērtē ES atbalstu ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu izstrādei un to vienprātīgo pieņemšanu Cilvēktiesību padomē; atzinīgi vērtē Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību grupas atklāšanas sanāksmi 2012. gada 16.–20. janvārī un aicina ES turpināt atbalstīt un veicināt šīs struktūras pilnvaras; uzsver, ka cilvēktiesību veicināšanas valsts iestādēm un šo iestāžu sadarbībai ES un kaimiņvalstīs ir izšķiroša nozīme, lai panāktu progresu attiecībā uz ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu, kas cita starpā atzīti ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijā 17/4; atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas vērstas uz labas prakses nodošanu un ES un kaimiņvalstu cilvēktiesību veicināšanas iestāžu sadarbības koordinēšanu un veicināšanu, piemēram, Austrumu partnerības valstu ombudu sadarbības programmu 2009.–2013. gadam, ko kopīgi izveidoja Polijas un Francijas ombudi, lai palielinātu Austrumu partnerības valstīs esošo ombudu biroju, valsts iestāžu un nevalstisko organizāciju spēju aizsargāt individuālās tiesības un veidot demokrātiskas, uz tiesiskumu balstītas valstis; uzsver, ka šādas iniciatīvas jāsaskaņo ar ES un ka ES iestādēm jāizmanto saistībā ar šādām iniciatīvām gūtā pieredze;

131.

atzinīgi vērtē ES apņemšanos 2012. gadā sadarboties ar uzņēmumiem un ieinteresētajām personām, lai izstrādātu cilvēktiesību pamatnostādnes rūpniecības nozarēm un MVU, pamatojoties uz ANO pamatprincipiem; aicina Komisiju īstenot tās apņemšanos līdz 2012. gada beigām publicēt ziņojumu par ES prioritātēm minēto principu īstenošanā un pēc tam izdot periodiskus progresa ziņojumus; uzstāj, ka visiem Eiropas uzņēmumiem būtu jāuzņemas korporatīvā atbildība attiecībā uz cilvēktiesībām, kā noteikts ANO pamatprincipos; aicina ES dalībvalstis līdz 2012. gada beigām izstrādāt valstu plānus šo pamatprincipu īstenošanai;

132.

uzskata, ka pārredzamības un lielo uzņēmumu efektivitātes nodrošināšanai ir ļoti svarīgi, ka šie uzņēmumi atklāj sociālo un vides informāciju, tostarp informāciju par ietekmi uz cilvēktiesībām; atzinīgi vērtē Starptautiskās Integrēto pārskatu komitejas (IIRC) mērķi izstrādāt vispārēji pieņemtu integrēto pārskatu regulējumu;

133.

atzinīgi vērtē Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta pasūtīto Edinburgas pētījumu par trūkumiem ES uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomas pārvaldībā un aicina Komisiju ierosināt attiecīgus tiesību aktu priekšlikumus; it īpaši aicina ES nodrošināt, ka personas, kas cietušas no ES uzņēmumu pārkāpumiem trešās valstīs, var piekļūt sūdzību iesniegšanas un tiesiskuma mehānismiem ES dalībvalstīs, kā tas bija, piemēram, nesenajā Trafigura lietā;

134.

atzīmē, ka starptautiskas korporācijas aizvien vairāk paļaujas uz privātiem militāriem un drošības uzņēmumiem (PMSC), kas reizēm izraisa cilvēktiesību pārkāpumus, kurus pieļauj šo uzņēmumu darbinieki; uzskata, ka ir jāpieņem ES regulatīvie pasākumi, tostarp vispusīgas normatīvās sistēmas izveide, lai konstatētu, reģistrētu, licenzētu un uzraudzītu šādus uzņēmumus, kā arī ziņotu par tiem; aicina Komisiju nākt klajā ar ieteikumu, sagatavojot pamatu direktīvai, kuras mērķis būtu saskaņot valstu pasākumus, kas regulē PMSC pakalpojumus, tostarp pakalpojumu sniedzēju darbību un pakalpojumu iepirkumus, un izstrādāt rīcības kodeksu, sagatavojot pamatu lēmumam, kas regulētu PMSC pakalpojumu eksportu uz trešām valstīm; prasa augstajai pārstāvei/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei nodrošināt Parlamentam izvērstu informāciju par PMSC pakalpojumu izmantošanu KDAP un KĀDP misijās, norādot profesionālās prasības un korporatīvos standartus attiecībā uz līgumslēdzējiem, piemērojamos noteikumus, juridiskos pienākumus un saistības, kā arī uzraudzības mehānismus;

135.

atbalsta to, ka arvien biežāk sievietes tiek ieceltas amatos pārvaldes iestādēs dalībvalstu, Eiropas un starptautiskā līmenī;

136.

atkārto aicinājumu Padomei un Komisijai pastāvīgi ņemt vērā Parlamenta rezolūcijas un citus paziņojumus, atbilstīgi reaģējot uz tiem; ierosina Parlamentam apsvērt iespēju izveidot sistemātisku mehānismu, lai nodrošinātu tā lēmumu izpildes efektīvāku un stingrāku kontroli;

137.

atzīst, ka cilvēktiesību jautājumi ir vēl plašāk jāiekļauj visu to Parlamenta komiteju un delegāciju darbā, kuras strādā ārējo attiecību jomā, tostarp īstenojot ieteikumus, kas sniegti Eiropas Parlamenta īpašo darba grupu sagatavotajos ziņojumos; iesaka arī Eiropas Parlamenta deputātiem regulāri tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem savu oficiālo misiju laikā trešās valstīs, tostarp, ja iespējams, ar ieslodzītajiem aktīvistiem, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizstāvju lielāku pamanāmību; atzinīgi vērtē lēmumu palielināt Cilvēktiesību apakškomitejai pieejamos resursus, ņemot vērā no Lisabonas līguma izrietošās izmaiņas;

138.

atzinīgi vērtē Prezidija 2011. gada 12. decembra lēmumu Ārpolitikas ģenerāldirektorātā izveidot Demokrātijas atbalsta direktorātu, lai racionalizētu un saskaņotu Parlamenta darbu demokrātijas veicināšanas jomā;

139.

atzinīgi vērtē ES cilvēktiesību un demokratizācijas politikas pārskatīšanu, kas izklāstīta 2011. gada 12. decembra kopīgajā paziņojumā, jo tas ir pozitīvs pārskats par ES potenciālu; aicina ES dalībvalstis pilnībā iesaistīties šajā procesā un tā rezultātus izmantot savās darbībās valsts un Eiropas līmenī;

140.

atbalsta paziņojuma pamatošanu uz cilvēktiesību vispārīgas piemērojamības un nedalāmības jēdzieniem un to, ka paziņojumā ES darbība ir galvenokārt virzīta uz mērķi veicināt trešo valstu atbilstību spēkā esošajām saistībām saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un tiesību aktiem, un pausti centieni nostiprināt starptautiskā tiesiskuma sistēmu;

141.

saistībā ar arābu valstu atmodas revolūcijām atzīst uzmanības koncentrēšanu uz augšupējām, pielāgotām pieejām un nepieciešamību cilvēktiesību ievērošanu izvirzīt ES ārpolitikas centrā; tāpēc uzsver, ka ES cilvēktiesību īstenošanas un uzraudzības procesā jāatbalsta un jāiesaista valdības, parlamenti un pilsoniskā sabiedrība; uzskata, ka ES ir jāgūst mācība no iepriekš pieļautajām kļūdām, ko apliecina tas, ka līdz pat pilsoņu kara sākumam Lībijā norisinājās sarunas par pamatnolīgumu un atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar Lībiju, par ko Eiropas Parlaments nebija pienācīgi informēts, neraugoties uz pierādījumiem par 1 200 ieslodzīto nogalināšanu iepriekšējo desmit gadu laikā un par pastāvīgiem spīdzināšanas, piespiedu pazušanas un nelikumīgas nāvessoda izpildes gadījumiem; tomēr atgādina, ka vienlaikus ar ES partnerību demokratizācijas procesu realizācijai un ekonomikas uzplaukuma veicināšanai dienvidu valstīs jāpilda arī tās saistības attiecībā pret austrumu kaimiņvalstīm; uzsver, ka līdzekļus, ko nevar piešķirt vai novirzīt Eiropas kaimiņvalstīm negatīva vērtējuma dēļ, jāpārdala citiem projektiem, ko īsteno Eiropas kaimiņattiecību partnervalstis, gan dienvidu, gan arī austrumu dimensijas ietvaros;

142.

aicina tagad nodrošināt ātru, pārredzamu un iekļaujošu progresu virzībā uz vērienīgu ES kopīgo stratēģiju — tās galīgo redakciju — ar skaidrām darbībām, grafikiem un atbildības jomām, stratēģiju, kuru izstrādātu ar ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību, lai vadlīniju sāktu īstenot praksē; apņemas kopā ar Padomi pozitīvi veicināt šo iestāžu procesu — sākotnēji ar šo rezolūciju un pēc tam ar turpmāku Parlamenta rezolūciju; uzskata, ka šim procesam ir jānoslēdzas ar iestāžu kopīgu sanāksmi, lai pieņemtu kopīgu stratēģiju, kurā ir skaidri noteikta katras iestādes nozīme un atbildības jomas un ar kuru nepārtraukti novērtē īstenošanu, tostarp saistībā ar pamatnostādnēm;

143.

uzskata, ka paralēli darbam virzībā uz vispārējo stratēģiju ir jāīsteno konkrētas paziņojumā ierosinātās darbības, proti, ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos iecelšana, kurš būtu sabiedrībā labi pazīstams un kuram būtu starptautiskā pieredze starptautisko cilvēktiesību veicināšanā, pastāvīgas, Briselē bāzētas COHOM izveide, kurai būtu regulāri jāvienojas par secinājumiem attiecībā uz cilvēktiesību situāciju konkrētās valstīs pēc cilvēktiesību dialogiem, un grafika noteikšana ES delegācijas cilvēktiesību kontaktpunktu izveides pabeigšanai un cilvēktiesību aizstāvju sadarbības koordinatoru noteikšanai visās trešās valstīs;

144.

atzinīgi vērtē nozīmi, kas paziņojumā piešķirta valstu cilvēktiesību stratēģijām; uzskata, ka vajadzīgs kopīgs sākotnējais modelis, lai nodrošinātu konsekvenci, un visos gadījumos vajadzīga apspriešanās; uzsver, ka stratēģiju sniegtās iespējas pilnībā tiks izmantotas tikai tad, ja šo stratēģiju nozīmi atzīs visās divpusējās attiecībās ar atsevišķām valstīm un tās būs pietiekami elastīgas, lai saskaņoti reaģētu uz mainīgajām cilvēktiesību situācijām;

145.

atbalsta augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces personīgo priekšlikumu par trīs tematiem iestāžu konkrētai kopējai darbībai nākamo trīs gadu laikā; vēlas redzēt skaidrus kritērijus pašreizējam un turpmākajam procesam, ar ko izvēlas šādus tematus; vēlas saņemt paskaidrojumu par to, kā šīs kampaņas nodrošinātu progresu konkrētās jomās, nekaitējot ES vispusīgajai vēlmei ievērot visas saistības cilvēktiesību jomā;

146.

uzsver nozīmi, kas pārskatā piešķirta pilsoniskajai sabiedrībai kā patiesam partnerim ES cilvēktiesību stratēģijas īstenošanā, nevis tikai projektu izpildē; it īpaši atzīst cilvēktiesību aizstāvju nozīmi šajā procesā; aicina ES atzīt visas dažādu vietējo dalībnieku iespējas, lai panāktu izmaiņas cilvēktiesību jomā konkrētā valstī, un nodrošināt plašu atbalstu viņu darbam;

147.

pauž nopietnas bažas par situācijas pasliktināšanos Turcijā un arvien pieaugošajām represijām pret cilvēktiesību aizstāvjiem, valdības opozīciju, tostarp vēlētiem pārstāvjiem, arodbiedrību pārstāvjiem, žurnālistiem, māksliniekiem un it īpaši pret kurdu kopienu;

148.

atbalsta ES padziļinātas demokrātijas jēdzienu, ko izstrādāja augstā pārstāve; pauž nožēlu, ka šajā jēdzienā nav ietverti diskriminācijas novēršanas un dzimuma vienlīdzības kritēriji; mudina EĀDD pilnībā integrēt diskriminācijas novēršanas pasākumus un etalonus, lai nodrošinātu, ka tiek nepārprotami pievērsta uzmanība jautājumiem par sieviešu un minoritāšu tiesībām, pilsoņu vienlīdzību un vienlīdzīgu dalību politikā;

149.

norāda, ka pastāv būtiskas problēmas saistībā ar esošo cilvēktiesību dialogu nepilnībām un cilvēktiesību klauzulu uzraudzību un īstenošanu; atkārto, ka šīs klauzulas ir jāietver arī visos tirdzniecības un nozaru nolīgumos;

150.

piekrīt, ka „digitālā diplomātija” ir jauns un ietekmīgs instruments; aicina EĀDD izstrādāt skaidras pamatnostādnes savām delegācijām par to, kā vislabāk izmantot sociālos plašsaziņas līdzekļus, un izstrādāt regulāri atjauninātu sociālo plašsaziņas līdzekļu direktoriju ES dalībniekiem;

151.

atzīmē, ka pašlaik tikai mazāk nekā puse pasaules 100 lielāko ekonomikas dalībnieku ir privāti uzņēmumi; atzinīgi vērtē Komisijas paveikto saistībā ar tās vērienīgo un progresīvo 2011. gada paziņojumu par uzņēmumu sociālo atbildību un tās nepārprotamo atbalstu ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu izstrādei; šim paziņojumam un šiem pamatprincipiem jābūt jaunās stratēģijas pamatā;

152.

atzīst, ka paziņojumā tiek prasīts visas terorisma apkarošanas darbības veikt, pilnībā ievērojot starptautiskās cilvēktiesības, humanitārās tiesības un tiesību aktus par bēgļiem; uzsver, ka šim principam jābūt ietvertam diskusijās par visiem jaunajiem terorisma apkarošanas pasākumiem ES un ar partneriem trešās valstīs; uzskata, ka ES stratēģiskajiem partneriem ir nemitīgi jānorāda uz visiem piemēriem par neatbilstīgiem terorisma apkarošanas pasākumiem un jācenšas panākt atbildību saistībā ar pārkāpumiem ES un ārpus tās; atkārto, ka ES terorisma apkarošanas politikā jo sevišķi jāatsaucas uz pilnīgu spīdzināšanas aizliegšanu saistībā ar terorisma apkarošanas pasākumiem, kā atzīts Padomes 2008. gada 29. aprīļa secinājumos;

153.

atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta vajadzība risināt cilvēktiesību pārkāpumus dalībvalstīs un nodrošināt ES atbilstību tās starptautiskajām saistībām, lai nostiprinātu ES uzticamību; aicina piešķirt visplašākās pilnvaras Pamattiesību, pilsoņu tiesību un personu brīvas pārvietošanās jautājumu darba grupai (FREMP), lai tā varētu izskatīt visus šos pārkāpumus un censties piemērot aizsardzības līdzekļus;

154.

uzskata, ka cīņa pret nesodāmību ir ES darbības prioritāra joma; uzskata, ka ES uz Starptautisko krimināltiesu attiecināmo instrumentu atjaunināšana 2011. gadā ir būtisks sasniegums, kas jāatspoguļo progresīvajā ES cilvēktiesību stratēģijā;

155.

uzskata, ka patiesas cilvēktiesību un demokrātijas veidošanā, it īpaši izglītojot demokrātiskas pilsonības un cilvēktiesību jautājumos, ir arī skaidri jāpārbauda, kāda nozīme ir ģeogrāfisko atbildīgo darbinieku un Padomes darba grupām un kā šī stratēģija ietekmē viņu ikdienas darbu;

156.

aicina būtiski palielināt paša Eiropas Parlamenta nozīmi ES cilvēktiesību stratēģijas īstenošanas pārredzamības un pārskatatbildības veicināšanā; atkārtoti norāda, ka Padomes gada ziņojums pats par sevi nav pārskatatbildības mehānisms; atkārto ieteikumus par iekļaušanu, kurus Parlaments izteica savos iepriekšējos gada ziņojumos un Politikas un drošības komitejas 2006. gada 1. jūnija dokumentā par cilvēktiesību aspektu iekļaušanu KĀDP un citos ES politikas virzienos, un kuri vēl nav pilnībā īstenoti;

157.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.