Prasība, kas celta 2010. gada 14. janvārī — Eiropas Komisija/Portugāles Republika

(Lieta C-23/10)

2010/C 100/24

Tiesvedības valoda — portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — A. Caeiros)

Atbildētāja: Portugāles Republika

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Regulas Nr. 2454/93 290.a pantā bija noteikts: “Pārbaudot ar KN kodu 0803 00 19 klasificēto ievesto banānu tīrsvaru, gadā pārbauda vismaz 10 % deklarāciju uz vienu muitas iestādi.

Banānus saskaņā ar 38.b pielikuma noteikumiem pārbauda tad, kad tos laiž brīvā apgrozībā.”

38.b pielikumā bija noteikts: “1. Piemērojot 290.a pantu, tās muitas iestādes, kurā iesniegta deklarācija par svaigu banānu laišanu brīvā apgrozībā, muitas dienesti nosaka tīrsvaru, par paraugiem izraugoties pa vienai iepakojuma vienībai no katra iepakojuma veida un no katras izcelsmes vietas.

[…]”.

Ņemot vērā Kopienu tiesisko regulējumu un it īpaši iepriekš minētās Regulas Nr. 2454/93 290.a panta un 38.b pielikuma normas, kas bija piemērojamas attiecīgajā laika periodā, Komisija uzskata, ka nav pieņemami argumenti, kurus Portugāles iestādes izvirza, lai pamatotu to, ka tās nav [Komisijas] rīcībā nodevušas pašu resursus un atbilstošos nokavējuma procentus saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 11. pantu, kā arī, ka nav nekādu šaubu par to, ka minētajās tiesību normās pilnīgi skaidri ir noteikts, kāds svars ir jāņem vērā, lai piemērotu muitas nodevas.

Regulas Nr. 2454/93 290.a pantā un 38.b pielikumā skaidri un viennozīmīgi ir paredzēts, ka deklarācijā par banānu laišanu brīvā apgrozībā ir jānorāda banānu “tīrsvars”, tas ir, “faktiskais svars”, un ka tādējādi šis “faktiskais svars” ir svars, kas jāizmanto muitas nodevu piemērošanai.

Komisijai nebija juridiska pienākuma Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā publicēt paziņojumu importētājiem, lai tie, sagatavojot muitas deklarācijas, neizmantotu svaru 18,14 kg vai vispārējo vidējo svaru.

Tā kā Regulas Nr. 2454/93 290.a pantā un 38.b pielikumā skaidri ir reglamentēts jautājums par svaru, kas ir jāņem vērā, aprēķinot ievedmuitas nodevas, uzņēmēji, kuri parasti darbojas banānu ievešanas nozarē un kuri tādējādi ir informēti par šai darbībai piemērojamo tiesisko regulējumu, var viegli pārliecināties, ka to iesniedzamajā muitas deklarācijā ir jānorāda “tīrsvars”, tas ir, banānu faktiskais svars, nevis “komerciālais” svars, kas, kā pierādīts vairumā gadījumu, ir fiktīvs.

Portugāles iestādes nevar atsaukties uz to, ka Komisija neesot izpildījusi it kā pastāvošu pienākumu pēc Itālijas iestāžu sniegtās informācijas brīdināt dalībvalstis. Nav šaubu, ka Portugāles muitas iestādēm ievesto banānu atmuitošanas vietās bija iespējams konstatēt — arī nesaņemot nekādu informāciju no Komisijas — ka muitas deklarācijas neatbilda realitātei, jo vairumā gadījumu faktiskais svars pārsniedz deklarēto “standarta” svaru. Tādējādi tikai Portugāles iestādēm bija pienākums to darbības un pārbaužu ietvaros pārliecināties par šo deklarāciju atbilstību realitātei.

Kopienu Muitas kodeksa 13. pantā muitas iestādēm piešķirtas tiesības “veikt jebkādu kontroli, ko tās uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu tiesību aktu muitas jomā pareizu piemērošanu”.

Portugāles iestādes zināja, ka uzņēmēji bija izveidojuši praksi iesniegt muitas deklarācijas par banānu laišanu brīvā apgrozībā, izmantojot par pamatu komerciālo svaru 18,14 kg uz kasti.

Šādos apstākļos šīs iestādes nevar apgalvot, ka iepriekš minētais 290.a pants tām uzlika pienākumu pārbaudīt vienīgi 10 % no deklarācijām par banānu laišanu brīvā apgrozībā.

Muitas iestādēm piešķirtās tiesības veikt papildu pārbaudes attiecībā uz banānu svaru, pārsniedzot minētajā 290.a pantā pieprasītos 10 %, ņemot vērā mērķi efektīvi aizsargāt Kopienu pašu resursus, kļūst par pienākumu to darīt, ja veikto pārbaužu laikā izrādās, ka pastāv risks, ka tiks pieņemtas nepareizas deklarācijas.

Ja muitas iestādes konstatē, ka deklarētais svars neatbilst faktiskajam svaram un pastāv risks, ka tiks pieņemtas nepareizas deklarācijas, tām ir jāveic svara pārbaudes, pirms atļaut banānu laišanu brīvā apgrozībā, pat ja tās ir veikušas minimālās 10 % deklarāciju uz vienu muitas iestādi gadā pārbaudes.

“Standarta” komerciālā svara deklarēšana pati par sevi ir pietiekams iemesls apšaubīt deklarētā svara atbilstību realitātei, un tādējādi pamato muitas iestāžu pārbaudi faktiskā svara noteikšanai.

Dalībvalstīm saskaņā ar Lēmuma 94/728/EK, Euratom (5), Euratom 8. pantu un to pienākumu iekasēt Kopienu pašu resursus bija pienākums paredzēt tādas infrastruktūras izveidošanu, kas būtu piemērota nepieciešamo pārbaužu veikšanai, lai brīvā apgrozība laistie banāni tiktu atmuitoti pareizi, proti, pamatojoties uz to faktisko svaru.

Portugāles iestāžu izveidotā prakse sistemātiski pieņemt muitas deklarācijas, neveicot nekādas pārbaudes, lai gan tās faktiski zināja vai tām saprātīgi vajadzēja zināt, ka deklarētais svars neatbilst banānu patiesajam svaram, un atteikšanās uzņemties jebkādu atbildību saistībā ar finansiālajām sekām Kopienu budžetam ir pretrunā efektīvas pašu resursu aizsardzības principam un Tiesas judikatūrai.

(1)  Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992 L 302, 1. lpp.).

(2)  Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regula (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1993 L 253, 1. lpp.).

(3)  Padomes 1989. gada 29. maija Regula (EEK, Euratom) Nr. 1552/89 par Lēmuma 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu piemērošanu (OV 1989 L 155, 1. lpp.).

(4)  Padomes 2000. gada 22. maija Regula (EK, Euratom), ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2000 L 130, 1. lpp.).

(5)  Padomes 1994. gada 31. oktobra Lēmums 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 1994 L 293, 9. lpp.).