28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/37

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Nepieciešamība kopīgi rīkoties ES līmenī, lai stiprinātu pilsonisko sabiedrību lauku rajonos, īpašu uzmanību veltot jaunajām dalībvalstīm”

2009/C 000/11)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. februārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Nepieciešamība kopīgi rīkoties ES līmenī, lai stiprinātu pilsonisko sabiedrību lauku rajonos, īpašu uzmanību veltot jaunajām dalībvalstīm”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 30. oktobrī. Ziņotājs – Krzysztof Kamieniecki kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē), ar 107 balsīm par, 6 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Lauku rajonu atbalsta politikā ļoti ilgu laiku uzmanība bija pievērsta vienīgi jautājumiem, kas tieši saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu. Tikai pēdējos divdesmit gados nostiprinājās pārliecība, ka lauku rajoni ir pārāk atšķirīgi, lai varētu izmantot ES un valstu līmenī izstrādātus vienādus instrumentus, un ka bez lauku iedzīvotāju iesaistīšanas un līdzdalības nevar efektīvi īstenot attīstības mērķus, nodrošināt iespēju vienlīdzību u. tml.

1.2   Pašlaik notiekošās debates par kopējo lauksaimniecības politiku un lauku attīstības politiku būs ļoti svarīgas Eiropas lauku rajonu nākotnei. Minētajās debatēs līdzās ekspertu un politiķu viedoklim jāizskan arī pašu lauku iedzīvotāju viedoklim.

1.3   Iniciatīva Leader šajā sakarā ir labs piemērs, tādēļ jaunās dalībvalstis saskata tajā iespēju sekmēt aktīvu darbību un efektīvāk izmantot lauku attīstībai piešķirtos līdzekļus. Svarīgi ir sniegt gan ES, gan valstu finansiālo atbalstu dažādām iniciatīvām, kas ļauj atbalstīt pilsonisko sabiedrību lauku rajonos.

1.4   Dažās ES valstīs pilsoniskās sabiedrības veidošanos lauku rajonos ietekmē ekonomikas pārmaiņas (aizvien lielāka konkurence tirgū), sociālās pārmaiņas (lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās), vides pārmaiņas (klimata pārmaiņas), kas pēdējās desmitgadēs kļuvušas aizvien izteiktākas. Pašreiz notiekošo procesu pamatā ir nopietni, vēsturiski ekonomikas attīstības apstākļi. Sevišķi spēcīgas pārmaiņas notiek jauno dalībvalstu lauku rajonos.

1.5   Viena no pilsoniskās sabiedrības attīstības iespējām ir attīstības instrumentu pielāgošana konkrēto lauku rajonu vajadzībām un iespējām, un tādēļ plašāk jāizmanto augšupēja pieeja. Svarīga nozīme var būt arī izglītībai.

1.6   Nevalstiskās organizācijas Viduseiropā un Austrumeiropā sāka veidoties jau 80. gadu beigās. Salīdzinājumā ar organizācijām, kas darbojas ES 15 “vecajās” dalībvalstīs, tām jāpārvar vairāk šķēršļu, kas saistīti ar atšķirīgo ekonomikas attīstības līmeni, ar grūtāku piekļuvi jaunajām tehnoloģijām un dažādiem, tostarp privātiem, finanšu avotiem, kā arī ar valsts iestāžu juridiskajiem noteikumiem un nostāju.

1.7   Vairāk nekā līdz šim uzmanības jāpievērš tam, lai lauku organizācijām būtu pieejami finanšu resursi. Šādam finansējumam jābūt stabilam un elastīgam, un ar to jāsedz organizācijas darbības izmaksas (institucionālie līdzekļi).

1.8   Ir vajadzīgi īpaši institucionālie risinājumi, kas nodrošina lauku organizāciju potenciāla stiprināšanu, tostarp valstīs, kas gatavojas iestāties ES. Jāievieš arī dažāda veida instrumenti, kas lauku iedzīvotājiem atvieglo piekļuvi informācijai.

1.9   Lauku iedzīvotājiem, kuriem parasti ir zemāks izglītības līmenis un sarežģītāka piekļuve informācijai, ir ļoti grūti atrast savu vietu ātri mainīgajā realitātē.

1.10   Visā ES pastāv šādi šķēršļi pilsoniskās sabiedrības attīstībai lauku rajonos:

—	šķēršļi, kas kavē piekļuvi zināšanām un informācijai;

—	uzņēmējdarbības prasmju trūkums;

—	demogrāfiskās problēmas, kā arī sieviešu un vīriešu tiesību nevienlīdzība (1);

—	sliktāka sociālā infrastruktūra nekā pilsētās.

1.11   Valstu līmenī pieņemamie lēmumi par veselības aprūpi, izglītību un sociālo palīdzību lauku rajonos vairāk jāsaskaņo ar lauksaimniecības politiku vai lauku attīstības politiku šaurākā nozīmē. Vajadzīgi arī pasākumi, kas sekmē lauku un pilsētu saiknes nostiprināšanos.

1.12   Vēl joprojām ir pārāk maz instrumentu, kas lauku iedzīvotājiem ļautu atrast alternatīvus ienākumu avotus. Valstu uzdevums ir arī radīt nosacījumus savu iestāžu un sabiedrības dialoga veidošanai.

1.13   Liela nozīme ir pašvaldībām. Tām jādarbojas kā katalizatoram, veicinot lauku sabiedrības attīstību, un jāsekmē tās iesaistīšanās kopīgos pasākumos.

1.14   Jaunajās dalībvalstīs uzticēšanās trūkums starp pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un vietējām iestādēm ir jo sevišķi izteikts. Organizācijas uzskata, ka pašvaldība ir sabiedrības ierosmju kavētāja, savukārt pašvaldību pārstāvji uztraucas par konkurenci no aktīvu vietējo sabiedrības pārstāvju puses.

1.15   Jāapsver iespēja plašākā mērogā ieviest mehānismu, kas ļautu izvērtēt, kādā veidā attiecīgie juridiskie vai politiskie risinājumi (kas attiecas, piemēram, uz izglītības sistēmu vai publisko iepirkumu) ietekmē lauku rajonu situāciju (t.s. rural proofing).

2.   Vispārīga informācija.

2.1   ES lauku rajonos notiekošās pārmaiņas rada jautājumus par to, kādā virzienā attīstās lauku sabiedrība, cik lielā mērā lauku iedzīvotāji paši spēj pieņemt lēmumus par savu nākotni un vai politika, tiesiskais regulējums, valsts iestādes atbalsta cilvēku savstarpējo attiecību veidošanos un aizvien augošo vajadzību pēc sadarbības.

2.2   Pilsoniskajai sabiedrībai tiek piedēvēti dažādi uzdevumi, kas varētu radīt iespaidu, ka tā atvieglo dzīvi un aizpilda vietu starp indivīdiem, ģimenēm un valsti.

2.3   Eiropas integrācija ietekmē lauku rajonos notiekošo pārmaiņu dinamiku, un minētā procesa novērošana no pilsoniskās sabiedrības pamata veidošanas viedokļa ir svarīgs EESK uzdevums.

2.4   Dažās Eiropas valstīs pilsoniskās sabiedrības veidošanos lauku rajonos ietekmē ekonomikas pārmaiņas (aizvien lielāka konkurence tirgū), sociālās pārmaiņas (lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās), vides pārmaiņas (klimata pārmaiņas), kas pēdējās desmitgadēs kļuvušas aizvien izteiktākas. Pašreiz notiekošo procesu pamatā ir nopietni, vēsturiski ekonomikas attīstības apstākļi.

2.5   Sevišķi spēcīgas pārmaiņas notiek lauku rajonos jaunajās dalībvalstīs. Pārmaiņas skar vienlaicīgi visas dzīves jomas, t.i., ne tikai ekonomiku (tostarp, piemēram, banku nozari), bet arī sociālo nozari (veselības aprūpes un sociālā nodrošinājuma sistēmu reformas) un tiesību jomu (mainās vietējo pašvaldību loma, tiesību akti par nevalstiskajām organizācijām, finanšu un nodokļu noteikumi u.c.).

2.6   Agrāko laiku mantojums ir bijušie darbinieki no lieliem lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumiem, kuros lauku sabiedrības tradicionālās vērtības zaudēja savu nozīmi.

2.7   Lauku iedzīvotājiem, kuriem parasti ir zemāks izglītības līmenis un sarežģītāka piekļuve informācijai, ir ļoti grūti atrast savu vietu ātri mainīgajā realitātē.

2.8   Eiropas Savienības 15 vecajās dalībvalstīs daļa minēto procesu notika agrāk un to norise bija ilgāka. Tomēr arī šajās valstīs neizdevās izvairīties no negatīvām sekām, kas saistītas, piemēram, ar lauksaimnieciskās ražošanas koncentrēšanos vienā vietā.

2.9   Turklāt ES 15 dalībvalstis salīdzinājumā ar jaunajām dalībvalstīm daudz vairāk apzinās lauku rajonu nozīmi. Jaunajās dalībvalstīs sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uzmanība visbiežāk ir pievērsta ar lauksaimniecību saistītiem jautājumiem.

Pirmās oficiālās nevalstiskās organizācijas, kuru mērķis bija atbalstīt lauku rajonus Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, radās jau 80. gadu beigās. Salīdzinājumā ar organizācijām, kas darbojas ES 15 dalībvalstīs, tām vēl joprojām jāpārvar vairāk šķēršļu, kas saistīti ar atšķirīgo ekonomikas attīstības līmeni, ar grūtāku piekļuvi jaunajām tehnoloģijām un dažādiem, tostarp privātiem, finanšu avotiem, kā arī ar juridiskajiem noteikumiem un nostāju, kāda ir valsts iestādēm, kurām sadarbībā ar sabiedriskajām organizācijām ir neliela pieredze un maz uzticēšanās.

2.10.1   Oficiāli dati, piemēram, par nevalstisko organizāciju skaitu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, liecina, ka lauku rajonos ir zemāks sabiedriskās aktivitātes līmenis. Tomēr, ja ņem vērā neformālās grupas, kaimiņattiecības, lauku iedzīvotāju līdzdalību ar viņu dzīvesvietu saistītu jautājumu risināšanā vai viņu informētību par vietējās pašvaldības īstenotajiem pasākumiem, tad izrādās, ka šāds sociālais kapitāls lauku rajonos nereti ir lielāks nekā lielās pilsētās.

2.11   Kopš 21. gadsimta sākuma Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs ir būtiski progresējusi lauku organizāciju attīstība. Tās ir sākušas arī sadarboties un veidot reģionālā un valsts līmeņa struktūras. Dažās valstīs par paraugu tika ņemts Skandināvijas modelis, kas paredz vietējo apvienību izveidi katrā ciematā. Dažās valstīs nevalstiskās lauku organizācijas īstenoja valsts mēroga iniciatīvas jeb “forumus”, kas kalpo sadarbībai, pieredzes apmaiņai un lauku iedzīvotāju pārstāvēšanai attiecībās ar valsts iestādēm. Jaunajās dalībvalstīs šādas organizācijas, ko atbalsta Skandināvijas organizācijas, izveidoja Eiropas lauku rajonu partnerību Prepare (Partnership for Rural Europe), kura ļauj savstarpēji sniegt palīdzību un pilnveidot darbību.

3.   Eiropas Savienība un pilsoniskā sabiedrība lauku rajonos.

3.1   Lauku rajonu atbalsta politikā ļoti ilgu laiku uzmanība bija pievērsta vienīgi jautājumiem, kas tieši saistīti ar visā ES teritorijā vienotu lauksaimniecisko ražošanu. Savukārt politika, piemēram, attiecībā uz ieguldījumiem lauku rajonu infrastruktūrā, bija galvenokārt valstu kompetencē. Tikai 80. gadu beigās aizvien vairāk izplatījās pārliecība, ka lauku rajoni ir pārāk atšķirīgi, lai varētu izmantot ES un valstu līmenī izstrādātus vienotus instrumentus, un ka bez lauku iedzīvotāju iesaistīšanas un līdzdalības nevar efektīvi īstenot attīstības mērķus, nodrošināt iespēju vienlīdzību u. tml.

3.2   Nesen izstrādātajās lauku attīstības programmās ir minēti instrumenti un risinājumi, kas zināmā mērā atbilst lauku pilsoniskās sabiedrības vajadzībām. Viens no šādiem instrumentiem pirmām kārtām ir programma Leader un nevalstisko organizāciju lielā nozīme vietējās rīcības grupās (nākamajā laika posmā Leader aptvers 40 % ES lauku rajonu).

3.3   Turklāt nevalstiskās organizācijas var izmantot citus lauku attīstības programmas pasākumus, piemēram, saistībā ar pakalpojumiem laukos. Svarīgi ir arī meklēt katrā valstī risinājumus, kas organizācijām ļauj sniegt pakalpojumus un veidot publiskā sektora un sabiedrības partnerību vai attiecīgi publiskā un privātā sektora partnerību, kurā var iesaistīties nevalstiskās organizācijas. Nevalstiskām organizācijām ir paredzēts atbalsts arī valstu lauku rajonu tīkla ietvaros.

3.4   Iniciatīvā Leader ierosinātā pieeja jāpielāgo katras dalībvalsts apstākļiem un vajadzībām. Daudzās valstīs šādu pieeju izmantoja daudz plašāk nekā iniciatīvu Leader un piešķīra valsts un reģionālā līmeņa finansējumu, lai efektīvi atbalstītu vietējās iniciatīvas (tāda prakse ir, piemēram, Īrijā, Spānijā un Vācijā).

Jaunās dalībvalstis iniciatīvu Leader uzskata par iespēju, kas ļautu sekmēt aktīvu darbību un efektīvāk izmantot lauku attīstībai piešķirtos līdzekļus. Svarīgi ir sniegt gan ES, gan valstu finansiālo atbalstu dažādām iniciatīvām, kas ļauj atbalstīt pilsonisko sabiedrību lauku rajonos.

3.5.1   Sabiedriskās līdzdalības sekmēšana, lai apmierinātu visu vietējo lauku iedzīvotāju vajadzības, ir ļoti pozitīva ES politikas tendence. Pilsoniskās sabiedrības veidošanu, kas notiek, izmantojot pirmām kārtām augšupējo pieeju, kavē virkne problēmu, piemēram, saistībā ar vajadzību likvidēt administratīvos šķēršļus.

4.   Valstu politika un pilsoniskā sabiedrība lauku rajonos.

4.1   Pašlaik ir uzsāktas debates par kopējo lauksaimniecības politiku un lauku attīstības politiku. Minēto debašu rezultāts ietekmēs gan iespējamās izmaiņas pašreizējā budžeta periodā lauku rajoniem paredzētajos līdzekļos, gan arī turpmākās politikas ievirzi 2013.–2020. gadam un pēc tam. Ir ļoti svarīgi, lai minētajās debatēs līdzās ekspertiem un politiķiem tiktu uzklausīts lauku iedzīvotāju viedoklis.

4.2   Jaunajām dalībvalstīm ir maza pieredze sadarbības veidošanā ne tikai starp valdību un pilsonisko sabiedrību, bet arī starp atsevišķām ministrijām un pašas valdības struktūrvienībām. Turklāt lēmumi par veselības aprūpi, izglītību un sociālo palīdzību lauku rajonos praktiski netiek saskaņoti ar lauksaimniecības politiku vai lauku attīstības politiku šaurākā nozīmē.

4.3   ES 2007.–2013. gada budžeta līdzekļu izmantojuma plānošana jaunajās dalībvalstīs ir tikai otrais šāda veida “uzdevums”, un tas līdzās ierēdņu nelielajai pieredzei un biežajai valdību maiņai rada situāciju, ka dažas lauku attīstības iespējas, kuras sniedz ES politika, netiek pilnībā izmantotas.

4.4   Nedrīkst arī aizmirst, ka viens no galvenajiem ekonomiskās un sociālās kohēzijas priekšnoteikumiem paplašinātajā ES ir lauku rajonu un pilsētu saiknes stiprināšana. Formāls, bieži vien mākslīgs, nodalījums, piemēram, saistībā ar prasību saglabāt “robežlīniju” starp līdzekļiem no dažādiem ES fondiem (piemēram, ERAF un ELFLA), un tas, ka bieži vien atšķiras piekļuves nosacījumi un fondu ietvaros nav savstarpēji saistītu lēmumu pieņemšanas procedūru, var kavēt papildpasākumus un padziļināt plaisu starp lauku rajoniem un pilsētām.

4.5   Lauku rajoniem ir paredzēti galvenokārt pasākumi, kas saistīti ar tradicionālo lauksaimniecisko ražošanu, vai tipiski “sociālie” instrumenti (bezdarbnieku pabalsti vai atbalsts daļēji naturālām saimniecībām). Tie patiešām ir ļoti nepieciešami (jo īpaši valstīs, kurās nabadzība valda galvenokārt laukos, piemēram, Rumānijā vai Polijā), tomēr tie saglabā pašreizējo situāciju un nerada stimulus tās mainīšanai. Vēl joprojām ir pārāk maz instrumentu, kas lauku iedzīvotājiem ļautu atrast alternatīvus ienākumu avotus. Darba vietu radīšanu laukos vēl joprojām veicina iestādes, kas nodarbojas ar lauksaimniecības attīstību, un to ierosinātās programmas sniedz nepietiekamu atbalstu ar lauksaimniecisko darbību nesaistītām profesijām.

4.6   Svarīga loma, iespējams, varētu būt Lisabonas stratēģijai, jo inovācija un konkurētspēja plašākā nozīmē ir iespējama arī lauku rajonos. Diemžēl minētie jēdzieni pārāk bieži tiek saistīti tikai ar jaunām tehnoloģijām un pētniecības iestādēm lielās pilsētās. Tādēļ milzīgs inovācijas potenciāls sociālajā jomā vai saistībā ar mantojumu, dabas bagātībām un vietējām tradīcijām netiek izmantots.

4.7   Daudzās dalībvalstīs, jo īpaši jaunajās, valsts politikā inovāciju un konkurētspēju saprot šaurākā nozīmē (piemēram, uzņēmumiem paredzētā ES atbalsta saņemšanas prasības ir neparasti augstas; uzņēmumiem, kas pieprasa atbalstu, ir noteiktas robežvērtības līdz pat vairākiem miljoniem euro, tādēļ pretendentiem no laukiem vai mazām pilsētām praktiski nav iespējams to iegūt).

4.8   Valsts politiķu konservatīvā un bezprincipu nostāja pret lauku iedzīvotājiem izskaidrojama ar iestāžu neizlēmību attiecībā uz attīstību veicinošu apstākļu radīšanu, ar perspektīvas lauku attīstības politikas neesamību un ar bailēm atzīt pilsoniskās sabiedrības lomu, kas varētu mazināt politisko partiju nozīmi. Ņemot vērā šādu politiku no valsts iestāžu puses, daudzi lauku iedzīvotāji cer, ka pārmaiņu impulsi nāks no Eiropas Savienības.

4.9   Tomēr valsts iestāžu un sabiedrības dialoga priekšnoteikumu radīšana, kā arī atklātības un pārredzamības kultūras veidošana ir valsts iestāžu uzdevums. Tas ir vēl jo svarīgāks tādēļ, ka lauku iedzīvotājiem (piemēram, Polijā 17 %) ir samērā neliela pārliecība par demokrātijas nozīmi sabiedriskajā dzīvē.

5.   Vietējās pašvaldības un pilsoniskā sabiedrība lauku rajonos.

5.1   Vietējo pašvaldību loma pilsoniskās sabiedrības ierosmju atbalstīšanā un sadarbībā ar tās pārstāvjiem ir ļoti svarīga lauku rajonos. Vietējām pašvaldībām jādarbojas kā katalizatoram, veicinot lauku sabiedrības attīstību, un jāsekmē tās iesaistīšanās kopīgos pasākumos.

5.2   Lauku organizāciju un pašvaldību sadarbība bieži vien ir saistīta ar grūtībām. Nepietiekama pašvaldību un sabiedrisko organizāciju un to vadītāju sadarbība lauku rajonos ir visās dalībvalstīs izplatīta problēma, tikai tās intensitāte ir atšķirīga. Daudzās vietās novērotie labie piemēri, kas veicina pozitīvu nostāju, liecina par notiekošajām pārmaiņām un iespējām.

5.3   Jaunajās dalībvalstīs uzticēšanās trūkums starp pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un vietējām iestādēm ir jo sevišķi izteikts. Pašvaldības tiek uzskatītas par sabiedrības ierosmju kavētājām, savukārt pašvaldības baidās no tā, ka to teritorijā ir aizvien aktīvāki sabiedrības pārstāvji, kurus tās uzskata par konkurentiem un apdraudējumu saviem ieņemamajiem amatiem. Sabiedriskās organizācijas, kas cer uz pašvaldības atbalstu vai tās iesaistīšanos iniciatīvās, tiek uzskatītas par aizdomīgām un uzbāzīgām.

5.4   Nepietiekamas uzticēšanās radītos šķēršļus iespējams pārvarēt, pievēršot uzmanību īstenotajiem projektiem un redzamiem ieguvumiem, kādi ir pašvaldībām (kopienām), kurās pastāv veiksmīga vietējo pašvaldību un aktīvu sabiedriskās organizācijas pārstāvju sadarbība.

5.5   Lauku rajonos tiek veikti pasākumi (piemēram, notiek apmācība šajā jomā), lai veidotu labas vietējo pašvaldību un sabiedrisko organizāciju attiecības un saziņu, tomēr minētās problēmas ilgtermiņa risinājumam ir nepieciešami turpmāki izglītošanas pasākumi.

6.   Šķēršļi pilsoniskās sabiedrības attīstībai lauku rajonos.

6.1   Līdztekus problēmām, kas jārisina galvenokārt Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, ir daudzi jautājumi, kuri nodarbina lauku rajonus visā ES, piemēram,

—	apgrūtināta piekļuve zināšanām un nepieciešamība nodrošināt dažāda veida izglītību lauku iedzīvotājiem;

—	sliktāka piekļuve informācijai un nepietiekamas prasmes to izmantot;

—	nepietiekamas uzņēmējdarbības iemaņas, grūtības pāriet no lauksaimnieciskās uzņēmējdarbības uz lauku uzņēmējdarbību;

—	sieviešu un vīriešu tiesību nevienlīdzība (1);

—	reģionālas demogrāfiskās problēmas izpaužas kā nepietiekams sieviešu vai vīriešu kā partneru skaits lauku mājsaimniecībās, citos reģionos – lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās;

—	sliktāka sociālā infrastruktūra nekā pilsētās;

—	birokrātiski šķēršļi un nepietiekams atbalsts no publiskās administrācijas puses.

7.   Pilsoniskās sabiedrības attīstības iespējas lauku rajonos.

7.1   Lielāku pilsoniskās sabiedrības līdzdalību lauku rajonos var panākt, pilnveidojot lēmumu pieņemšanas metodes plašākā nozīmē (governance) gan valsts līmenī (pilsoniskās sabiedrības organizācijas iesaistot lauku attīstības politikas izveidē, nevis tikai apspriežoties ar sabiedrību par ierēdņu izstrādātiem gataviem risinājumiem), gan arī reģionālajā un vietējā līmenī (sabiedrību iesaistot lemšanā par attīstībai paredzēto līdzekļu piešķiršanu dažādiem projektiem).

7.2   Lai attīstības instrumentus pielāgotu konkrēto lauku rajonu vajadzībām un iespējām, aizvien vairāk jāizmanto augšupēja pieeja. Tas nozīmē, ka šāda pieeja jāizmanto ne tikai izvēlētos lauku attīstības programmas pasākumos, bet arī struktūrfondu ietvaros un valstu politikā.

7.3   Svarīgāko problēmu risināšana lauku rajonos ir iespējama, pateicoties publiskā, privātā (uzņēmējdarbības) un nevalstiskā sektora partnerībai. Ļaujot sabiedrībai, kas veido vietējās partnerattiecības, pieņemt lēmumus vai vismaz piedalīties lemšanā par līdzekļu piešķiršanu darba vietu radīšanai, bezdarbnieku iesaistīšanai darba tirgū vai cīņai pret sociālo atstumtību, var panākt to, ka iedzīvotāji uzņemas lielāku atbildību par situāciju viņu apkārtnē un ir gatavi darboties vietējās sabiedrības labā.

7.4   Vairāk uzmanības būtu jāpievērš arī pētniecības iestāžu un lauku organizāciju sadarbības veidošanai. Lietderīgi ir arī apzināt un popularizēt labu praksi, kāda šajā jomā ir izveidojusies daudzās valstīs.

7.5   Ļoti liela ietekme uz pilsoniskās sabiedrības attīstību laukos ir izglītībai. Izglītības sistēmu reformā jāparedz pastiprināts atbalsts pasākumiem, ko veic lauku iedzīvotāji, piemēram, kad viņi nolemj dibināt vietējo skolu, tādējādi rūpējoties par nākamo paaudžu izglītošanu un demonstrējot īpaša veida sabiedrisko iniciatīvu, kuras īstenošanai vajadzīga vietējo iestāžu līdzdalība. Turklāt ir lietderīgi popularizēt dažās ES dalībvalstīs izplatītus labus piemērus, kas sastopami pieaugušo izglītības jomā (piemēram, “tautas augstskolas”).

7.6   Tieši darbs sabiedrības labā satuvina vietējo kopienu. Tikai kopējās interesēs vienoti ciema ļaudis var izveidot stipru un noturīgu sabiedrību. Pēdējos gados veiktie novērojumi liecina, ka sabiedrības grupas, kurām, pateicoties aktīvai sabiedriskai līdzdalībai, izdevās pārvarēt bezpalīdzību un bezdarbību, labprāt dalās pieredzē ar pārējām sabiedrības grupām, kas ir pasīvākas (2).

7.7   Vairāk uzmanības nekā līdz šim jāpievērš arī tam, lai lauku organizācijām būtu pieejami finanšu resursi. Teorētiski šādas iespējas pastāv gan ES, gan dalībvalstu, gan arī starptautiskajiem fondiem. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka mazas nevalstiskās organizācijas (kuras darbojas galvenokārt lauku rajonos) ļoti nelielā mērā izmanto pašreiz pieejamos finanšu avotus.

7.8   Jārada arī apstākļi, kas ļauj nodrošināt stabilu un elastīgu finansējumu nevalstiskajām organizācijām, tajā skaitā to darbībai (institucionālie pabalsti atšķirībā no projektu finansējuma), kā arī jāmeklē mehānismi, kas lauku organizācijām atvieglo piekļuvi šādiem līdzekļiem, piemēram, izstrādājot “atkārtotas pabalsta piešķiršanas” mehānismu ar starpniekorganizāciju līdzdalību (līdzīgi kā Leader programmā, tikai plašākā mērogā).

7.9   Šāda veida risinājumi ļauj arī saīsināt lēmumu pieņemšanas procedūru saistībā ar līdzekļu piešķiršanu, un tas ir ļoti svarīgs aspekts nelielu vietējo projektu gadījumā.

7.10   Ja pilsoniskā sabiedrība laukos kļūs aktīvāka, būs iespējams labāk koordinēt dažādas politikas jomas (izglītības, veselības, sociālo, vides aizsardzības jomu u.c.) vismaz tādēļ vien, ka nevalstiskajām organizācijām salīdzinājumā ar publiskā sektora iestādēm ir lielāka sadarbības veidošanas pieredze un tradīcijas.

7.11   Būtu jāapsver iespēja plašākā mērogā ieviest ietekmes uz lauku rajoniem novērtējumu (rural proofing), ko izmanto dažas dalībvalstis. Minētais mehānisms ļautu pārbaudīt, cik lielā mērā attiecīgais tiesiskais risinājums (kas nav tieši saistīts ar lauku rajoniem, bet attiecas, piemēram, uz izglītību vai publisko iepirkumu) ietekmēs situāciju lauku rajonos. Ļoti svarīgi būtu arī panākt, ka šādu novērtējumu veic ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalību.

7.12   Būtu jāapsver īpaši institucionālie risinājumi, kas ļauj stiprināt lauku organizāciju potenciālu. Neapšaubāmi, šādi risinājumi (institucionālais atbalsts, palīdzība organizāciju veiktspējas uzlabošanai un publiskā sektora un sabiedrības partnerības popularizēšana) būtu lietderīgi valstīm, kas gatavojas kļūt par ES dalībvalstīm.

7.13   Svarīgi ir izmantot dažāda veida instrumentus, kas lauku iedzīvotājiem atvieglo informācijas pieejamību. Minētie instrumenti jāpielāgo attiecīgās valsts specifiskajiem apstākļiem (piemēram, plašsaziņas līdzekļu un vietējās administrācijas iesaistīšana, informācijas dienestu veidošana), ņemot vērā tīmekļa vietnes pieejamības līmeni. Līdztekus nevalstiskajām organizācijām liela nozīme šajā informēšanas procesā varētu būt skolām, kā arī lauksaimnieku organizācijām un arodbiedrībām.

7.14   Šajā sakarā būtu jāatvieglo jauno dalībvalstu un kandidātvalstu pieredzes apmaiņa.

7.15   Lietderīgi būtu arī meklēt mehānismus, kas veicina pilsētu un lauku organizāciju ciešāku sadarbību, citastarp, pamatojoties uz atbilstīgiem ES līdzekļu izmantošanas noteikumiem. Tādēļ būtu jāpārvar “sektorālā” domāšana un jāierobežo fondu stingras nodalīšanas tendence.

7.16   Pašreizējās debates par lauku nākotni ir laba iespēja, lai arī pilsētu iedzīvotāju vidū sekmētu izpratni par lauku rajonu problēmām. Šajā sakarā pēdējā laikā ir īstenoti daži interesanti eksperimentāli projekti (piemēram, European Citizens’ Panel  (3) ietvaros), kas debatēs par lauku rajoniem ļāva iesaistīt plašāku sabiedrības daļu, kura agrāk neinteresējās par minēto jautājumu. Izpratnes veicināšanas pasākumos varētu kopīgi piedalīties gan lauku, gan pilsētu organizācijas.

---

(1)  Par sieviešu situāciju lauku rajonos ir runa EESK atzinumā OV C 204, 18.7.2000., 29. lpp..

(2)  Tas redzams ne tikai atsevišķās valstīs (piemēram, Polijā, kur, darbojoties valsts partnerattiecību tīklā, aktīvākās grupas sniedz palīdzību un atbalstu mazāk pieredzējušām grupām), bet arī starp valstīm (piemēram, Polijas lauku organizāciju darbība Ukrainā, Slovākijas lauku organizāciju darbība Serbijā vai Ungārijas – Albānijā). Šāda veida pasākumi jāatbalsta institucionāli un jāpopularizē kā laba prakse.

(3)  www.citizenspanel.eu.

---