3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/108

1.1.

Kopš Eiropadomes Tamperes sanāksmes, kad ES nolēma virzīt kopējo imigrācijas politiku, ir pagājuši astoņi gadi, tomēr pārāk maz ir paveikts saistībā ar vienu no galvenajām jomām —imigrantu uzņemšanas politiku un likumdošanu. To vēl aizvien nosaka valstu tiesību akti, kas nav saskaņoti ES līmenī, lai regulētu uzņemšanu, turklāt tie ir ļoti atšķirīgi un atspoguļo pretrunīgas politikas.

1.2.

Vairāk nekā pirms sešiem gadiem Komisija izstrādāja “Direktīvas priekšlikumu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, lai strādātu algotu darbu un veiktu saimniecisku darbību kā pašnodarbināta persona” (1). EESK un Eiropas Parlaments izstrādāja atzinumus (2), kuros pausts atbalsts šim priekšlikumam. Tomēr minēto priekšlikumu Padome pirmajā lasījumā noraidīja. Kopš tā laika dažas dalībvalstis ir izstrādājušas jaunus tiesību aktus ekonomiskās imigrācijas jomā, izmantojot ļoti atšķirīgas pieejas.

1.3.

Nākamajos gados Eiropā būs nepieciešami jauni ekonomiskie migranti, lai veicinātu sociālo un ekonomisko attīstību (3). Demogrāfiskais stāvoklis liecina par to, ka Lisabonas stratēģijā izvirzītie mērķi nebūs īstenojami, ja imigrācijas politikas netiks mainītas. Jāizstrādā aktīvas uzņemšanas politikas gan augsti kvalificētiem, gan arī mazkvalificētiem darba ņēmējiem.

1.4.

Diemžēl Eiropas Savienības Padomē dažu valstu valdību pārstāvji ir bloķējuši Komisijas izstrādātās likumdošanas iniciatīvas un turpina īstenot iepriekšējās ierobežojošās politikas. Tajā pašā laikā paplašinās neoficiālā ekonomika un nelegālā nodarbinātība, radot nelegālajiem imigrantiem īstu “pievilkšanas faktoru”, ko paredzēts ierobežot, ar priekšlikumu direktīvai par sankcijām darba devējiem (4), par ko EESK ir izstrādājusi attiecīgu atzinumu (5). Tā kā nav kopēju Eiropas tiesību aktu, dalībvalstis pieņem jaunus tiesību aktus ar ļoti atšķirīgām politiskajām programmām, radot vēl vairāk šķēršļu saskaņošanai. Dažādās politiskās programmas un tiesību aktu atšķirības iedzīvotājiem rada neskaidrības un nenoteiktību.

1.5.

EESK uzskata, ka tiesību akti imigrācijas jomā ir jāiekļauj Lisabonas līgumā saskaņā ar parasto procedūru (Komisijas iniciatīva, kvalificēts balsu vairākums Padomē un koplēmums ar Parlamentu).

1.6.

Tomēr par minēto direktīvas priekšlikumu Padomē notiek debates saskaņā ar neproduktīvo vienprātības principu. Tādēļ Komiteja atzinumā par Hāgas programmu (6) ierosināja: “Minētās izmaiņas jāveic nekavējoties, pirms jauno likumdošanas iniciatīvu izpētes”. EESK ierosina Padomei pieņemt pārejas procedūru, kas jau ir spēkā attiecībā uz patvēruma piešķiršanu, lai minētās direktīvas varētu pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu un Parlamenta koplēmumu.

1.7.

Saskaņā ar Komitejas viedokli “Attiecībā uz jaunajiem tiesību aktiem personu uzņemšanas jomā visaptverošais horizontālais tiesiskais regulējums ir atzīstams par labāku nekā nozaru likumdošanas priekšlikumi  (7). Komisijas izstrādātais direktīvas priekšlikums par uzņemšanu, kuru EESK atbalstīja ar dažām izmaiņām  (8) , vēl aizvien uzskatāma par kvalitatīva likumdošanas iniciatīvu. Papildus varētu izstrādāt īpašus noteikumus attiecībā uz nozaru jautājumiem un īpašām situācijām. Ja Eiropas Savienības Padome izvēlētos nozaru pieeju, lai uzņemtu vienīgi augsti kvalificētus imigrantus, tā būtu attiecināma uz nelielu daļu imigrantu, un būtu jārunā pa šīs pieejas diskriminējošo raksturu. Padomei būtu vienkāršāk izdarīt šādu izvēli, bet tā neatbilst Eiropas vajadzībām”.

1.8.

Lisabonas līgumā noteikti ierobežojumi attiecībā uz kopēju likumdošanu, ieskaitot dalībvalstu tiesības noteikt migrantu pieļaujamo skaitu valstī. Minētie ierobežojumi nav šķērslis tiesību aktu plašākai saskaņošanai Eiropas Savienībā. Tie drīzāk stimulē izmantot kopīgas, pārredzamas procedūras valstu ekonomiskās migrācijas pārvaldībā. Tiesības izsniegt darba un uzturēšanās atļaujas būtu katras dalībvalsts iestāžu pārziņā, bet saskaņā ar Kopienas likumdošanu. Tādējādi katra dalībvalsts sadarbībā ar sociālajiem partneriem varētu noteikt, kāda veida imigrācija būtu nepieciešama (9). Valstu tiesību aktos jāņem vērā katras valsts īpašie apstākļi, vienlaikus ievērojot arī Eiropas tiesību aktus.

1.9.

EESK uzskata, ka tiesību akti par imigrantu — darba ņēmēju uzņemšanu ir saistīti ar darba tirgu attīstību, un ir jāveido valsts iestāžu un sociālo partneru dialogs.

1.10.

Turklāt 2004. gada Hāgas programmā atzīts, ka “legālajai imigrācijai būs svarīga nozīme uz zināšanām balstītas ekonomikas veicināšanā Eiropā un ekonomiskās attīstības paātrināšanā, tādējādi sniedzot ieguldījumu Lisabonas stratēģijas īstenošanā”.

1.11.

Eiropadomes 2006. gada decembra sanāksmē tika apstiprināts politikas plāns attiecībā uz likumīgu migrāciju, kuram ir divi mērķi:

1.11.1.

četrās īpašās likumdošanas iniciatīvās noteikt uzņemšanas nosacījumus īpašām migrantu kategorijām (augsti kvalificētiem strādniekiem, sezonas strādniekiem, stažieriem, kuri saņem atalgojumu un uzņēmuma ietvaros pārceltajiem darbiniekiem),

1.11.2.

kā arī izstrādāt vispārēju pieeju, kas ir atbilstīga un balstās uz migrantu darba ņēmēju tiesību ievērošanu.

1.12.

Komiteja nesen ir pieņēmusi divus atzinumus (10), ierosinot imigrācijas pārvaldību veikt sadarbībā ar izcelsmes valstīm, lai veicinātu to attīstību. EESK nesenajā atzinumā (11) jau ir ierosinājusi padarīt elastīgākus Direktīvas 2003/109 noteikumus attiecībā uz pastāvīgi dzīvojošām personām, kā arī izteikusi citus ierosinājumus, kas jāņem vērā, izstrādājot jaunas direktīvas par uzņemšanu.

2.1.

Direktīvas mērķis ir atvieglot augsti kvalificētu darba ņēmēju piesaistīšanu arsaskaņotu operatīvu uzņemšanas procedūru palīdzību, pamatojoties uz kopīgām definīcijām un kritērijiem, kā arī labvēlīgiem uzturēšanās apstākļiem. Direktīvā ir ietverta īpaša programma jaunajiem speciālistiem un atbalstīta mobilitāte Kopienas ietvaros.

2.2.1.

Minētās direktīvas mērķis ir definēt noteikumus, saskaņā ar kuriem trešo valstu valstspiederīgie un viņu ģimenes locekļi var ieceļot dalībvalstu teritorijā un tur uzturēties ilgāk par trim mēnešiem augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā, kā arī regulēt kritērijus attiecībā uz viņu uzturēšanos citās dalībvalstīs. “Augsti kvalificēta nodarbinātība” ir darba reāla un efektīva veikšana kāda cita vadībā, par ko personai tiek maksāta alga un kā veikšanai nepieciešamas augstākā izglītība vai vismaz trīs gadu pieredze attiecīgā darbā.

2.2.2.

Direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu uzņemšanai kādas dalībvalsts teritorijā augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā. Tiek izslēgtas šādas kategorijas: personas, kas uzturas dalībvalstī kā pieteikuma iesniedzēji starptautiskai aizsardzībai vai pagaidu aizsardzības programmām; bēgļi, zinātnieki, ES pilsoņu ģimenes locekļi, kuri izmanto brīvas pārvietošanās tiesības, personas ar ilgtermiņa uzturēšanās atļauju ES, kā arī tie, kuri ieceļo kādā no dalībvalstīm saskaņā ar saistībām, kas ietvertas kādā no starptautiskiem nolīgumiem.

2.2.3.

Direktīva neierobežos labvēlīgākus noteikumus, kas iekļauti divpusējos un daudzpusējos nolīgumos ar trešām valstīm. Tā neietekmēs arī dalībvalstu tiesības pieņemt vai saglabāt labvēlīgākus nosacījumus, izņemot attiecībā uz ieceļošanu pirmajā dalībvalstī.

2.3.1.

Direktīvas priekšlikumā noteikti ieceļošanas un uzņemšanas kritēriji, saskaņā ar kuriem trešās valsts valstspiederīgais:

2.3.2.

Kopējā darba līgumā vai saistošajā darba piedāvājumā noteiktā mēnešalga nedrīkst būt mazāka par valsts algas slieksni, ko šajā nolūkā noteikušas un publicējušas dalībvalstis, un kurš vismaz trīskārt pārsniedz minimālo bruto mēnešalgu, kāda noteikta valsts tiesību aktos (12).

2.3.3.

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nav sasnieguši 30 gadu vecumu un kuriem ir augstākā izglītība, piemēro dažas atkāpes no minētajiem noteikumiem. Bruto mēnešalgai jāatbilst vismaz divām trešdaļām no valstī noteiktā algas sliekšņa. Turklāt, ja pieteikuma iesniedzējs ir pabeidzis augstāko izglītību mācību iestādē, kas atrodas Kopienas teritorijā, un ir ieguvis bakalaura un maģistra grādu, netiks pieprasīts papildus augstākās izglītības kvalifikācijai pierādīt darba pieredzi.

2.3.4.

Priekšlikuma 7. un 19.5. pants neskar dalībvalstu kompetenci noteikt, cik lielu skaitu trešo valstu valstspiederīgo var uzņemt augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos.

2.4.1.

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atbilst minētajiem kritērijiem, izsniedz ES Zilo karti. Sākotnējais ES Zilās kartes derīguma termiņš ir divi gadi, un to atjauno uz vismaz tikpat ilgu termiņu. (13) Ja darba līgums aptver laikposmu, kas ir īsāks nekā divi gadi, Zilās kartes derīguma termiņš atbilst termiņam, līdz kuram ir spēkā darba līgums.

2.4.2.

Dalībvalstis izlemj, vai pieteikumu ES Zilajai kartei iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai viņa(-s) darba devējs.

2.4.3.

Parasti pieteikumu izskata un izvērtē, kamēr trešās valsts valstspiederīgais atrodas ārpus ES teritorijas. Tomēr dalībvalstis var saskaņā ar saviem tiesību aktiem pieņemt iesniegto pieteikumu, ja attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nav uzturēšanās atļaujas, bet viņa atrašanās tās teritorijā ir likumīga.

2.5.1.

Pirmos divus gadus likumīgi uzturoties attiecīgajā dalībvalstī ES Zilās kartes turētāja statusā, attiecīgās personas piekļuve darba tirgum tiek ierobežota, atļaujot veikt tikai tos algotas nodarbinātības veidus, kas atbilst kartes izsniegšanas nosacījumiem. Pēc pirmajiem diviem gadiem imigrants darba ņēmējs bauda ar attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz piekļuvi augsti kvalificētai nodarbinātībai. Bezdarbs nav ES Zilās kartes atsaukšanas iemesls, ja vien bezdarba periods nepārsniedz trīs secīgus mēnešus.

2.5.2.

ES Zilās karte dod tiesības tās turētājam baudīt ar dalībvalsts valstspiederīgajiem vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz nodarbinātības nosacījumiem (atalgojumu, atlaišanu, drošību un veselības aizsardzību darbā); biedrošanās brīvību, piederību un dalību organizācijā, kas pārstāv darba ņēmējus vai darba devējus, izglītību un arodmācībām (ieskaitot mācību stipendijas), diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu; sociālo nodrošinājumu, sociālo palīdzību, uzkrāto pensiju izmaksāšanu, pārceļoties uz trešo valsti; nodokļu priekšrocībām, piekļuvi precēm un pakalpojumiem (ieskaitot mājokļa ieguves kārtību un palīdzību, ko sniedz nodarbinātības dienesti), brīvu piekļuvi visai attiecīgās dalībvalsts teritorijai.

2.5.3.

Dalībvalstis var piemērot izņēmuma noteikumus, piemēram, ierobežot pieeju atsevišķiem nodarbinātības veidiem vai atsevišķām sociālajām tiesībām.

2.5.4.

Priekšlikuma preambulā noteikts, ka jebkuras programmas, kuras mērķis ir piesaistīt ES augsti kvalificētus darba ņēmējus, pamatā ir jābūt labvēlīgiem nosacījumiem ģimenes atkalapvienošanai un dzīvesbiedra nodarbinātības iespējām. Tādēļ priekšlikumā ir iekļautas vairākas atkāpes saistībā ar Direktīvas 2003/86 noteikumu piemērošanu par ģimenes atkalapvienošanos (14), lai attiecīgajiem imigrantiematvieglotu šo tiesību izmantošanu.

2.5.5.

Direktīvas priekšlikumā iekļautas arī atkāpes no Direktīvas 2003/109 noteikumu piemērošanas attiecībā uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgi dzīvojošas personas (15). Augsti kvalificētiem trešo valstu valstspiederīgajiem ir vairāk tiesību un labvēlīgāka, elastīgāka dokumentu administratīvā apstrāde nekā pārējiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss.

2.5.6.

Attiecīgās dalībvalstis nodrošina trešās valsts valstspiederīgajam, kura pieteikums ir pieņemts, visas iespējas iegūt nepieciešamās vīzas.

2.5.7.

Pēc diviem gadiem, kas pirmajā dalībvalstī nodzīvoti ES Zilās kartes turētāja statusā, attiecīgajai personai ir atļauts pārcelties uz dalībvalsti, kas nav pirmā dalībvalsts, augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos, ja tiek ievēroti tie paši nosacījumi par ES Zilās kartes iegūšanu kā pirmajā dalībvalstī. Ģimenes locekļi var pavadīt vai pievienoties attiecīgajai personai.

3.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir jāizstrādā kopīga, ātra un pārredzama procedūra imigrantu darba ņēmēju uzņemšanai, ievērojot Lisabonas līguma nosacījumus par dalībvalstu tiesībām noteikt imigrantu skaitu, ko tās uzņems savā teritorijā.

3.2.

EESK uzskata, ka atbilstoši ES principiem un vērtībām tiesību aktiem imigrācijas jomā jāatbilst ES Pamattiesību hartai un tiesību aktiem diskriminācijas novēršanas jomā.

3.3.

Kad Lisabonas līgums tiks ratificēts un stāsies spēkā, kļūs skaidrāka pilnvaru sadale starp ES un dalībvalstīm, un Padome pieņems lēmumus, ievērojot kvalificēta vairākuma principu un koplēmumā ar Parlamentu, aizstājot pašreizējo vienprātības noteikumu, kas kavē pieņemt īstus kopējus tiesību aktus.

3.4.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ierosina Padomei, pieņemot tiesību aktus imigrācijas jomā (šī direktīva un nākamās), izmantot parasto procedūru (tādā pašā veidā, kā attiecībā uz tiesību aktiem par patvēruma piešķiršanu), tādējādi ievērojot Lisabonas līgumā noteikto, kā arī izsaka ierosinājumu Komisijai paātrināt citu direktīvu izstrādi, ko plānots publicēt nākamajos mēnešos (par sezonas darbiniekiem, stažieriem, kuri saņem atalgojumu un darba ņēmējiem, kas tiek pārcelti uzņēmuma ietvaros).

3.5.

EESK cer, ka ES tiks izstrādāti atbilstoši, pietiekami saskaņoti tiesību akti, lai imigrācijas jautājumus varētu risināt, izmantojot legālas, elastīgas, pārredzamas procedūras, īstenojot taisnīgu attieksmi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecināmas tādas pašas tiesības un pienākumi kā uz ES pilsoņiem.

3.6.

Direktīvas priekšlikumā apskatītās trešo valstu valstspiederīgo tiesības un pienākumi ir balstīti uz līdzvērtīgu attieksmi attiecībā uz atalgojumu, darba apstākļiem, biedrošanās brīvību, izglītību un profesionālo apmācību, radot atbilstošu pamatu turpmākajiem tiesību aktiem imigrācijas jomā, un minētie nosacījumi jāattiecina uz visām imigrantu darba ņēmēju kategorijām.

3.7.

Komiteja piekrīt viedoklim, ka jaunajos tiesību aktos imigrācijas jomā jāiekļauj mazāk ierobežojumu attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos nekā Direktīvā 2003/86.

3.8.

EESK piekrīt tam, ka tiesību aktu normām imigrācijas jomā jābūt elastīgākiem attiecībā uz uzturēšanās atļauju izsniegšanu (kā Komiteja ierosinājusi nesenajā atzinumā) (16), lai veicinātu cirkulārās imigrācijas sistēmas, kas sekmētu izcelsmes valstu attīstību un novērstu negatīvo ietekmi, ko rada intelektuālā darbaspēka aizplūšana. Minētajā EESK atzinumā ierosināti daži grozījumi Direktīvas 2003/109/EK par pastāvīgā iedzīvotāja statusu noteikumos, lai nodrošinātu procedūru lielāku elastīgumu. Minētajā atzinumā iekļauti arī dažādi priekšlikumi attiecībā uz pārējām direktīvām par imigrantu uzņemšanu.

4.1.

EESK uzskata, ka atalgojums nav atbilstošs kritērijs, lai darba ņēmēju uzskatītu par augsti kvalificētu.

4.2.

Jēdziens “augsta kvalifikācija” jāsaista ar augstākās izglītības diplomiem vai līdzvērtīgu profesionālo kvalifikāciju, bet nevis ar atalgojumu, ko darba ņēmējs saņems (17).

4.3.

Bez tam, izmantojot atalgojumu kā vienu no ES Zilās kartes saņemšanas kritērijiem, radīsies sarežģījumi kopējas politikas īstenošanā Eiropas Savienībā. Būtiskās atšķirības, kas šobrīd pastāv attiecībā uz minimālo algu dalībvalstīs, apgrūtina tiesību aktu saskaņošanu.

4.4.

ES steidzami jāpanāk progress profesionālās kvalifikācijas atzīšanas jomā, ņemot vērā Boloņas procesu, kura mērķis ir sekmēt Eiropas universitāšu diplomu savstarpējo atzīšanu. Lai gan nepastāv Eiropas sistēma kvalifikāciju atzīšanas jomā, jābūt kādai valsts iestādei, kura ir atbildīga par to, ņemot vērā Direktīvu 2005/36 par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu un ievērojot kritērijus, ko izmanto ILO augsti kvalificētu darba ņēmēju definēšanai (18), kā arī UNESCO Starptautiskos izglītības klasifikācijas standartus (ISCED 1997 (19)).

4.5.

EESK piekrīt tam, ka definējot “augsti kvalificētu nodarbinātību”, ņem vērā trīs gadu profesionālās pieredzes kritēriju. Bet tas varētu arī radīt praktiskas problēmas saistībā ar profesijām, kurās augstākās izglītības kvalifikācija ir plašāka. Viennozīmīgi tai ir jābūt valsts iestādei, kas sadarbībā ar sociālajiem partneriem novērtē profesionālo atbilstību.

4.6.

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijas priekšlikumā iekļautais ierosinājums par atkāpēm, ko piemēro augsti kvalificētiem imigrantiem darba ņēmējiem, kā paredzēts Direktīvu 2003/86 un 2003/109 noteikumos, varētu izraisīt atšķirīgu attieksmi pret atsevišķām imigrantu kategorijām. Jānodrošina, lai minētās atkāpes neietekmētu Eiropas imigrācijas politikas vispārējo saskaņotību un vienlīdzīgas attieksmes principu (20).

4.6.1.

Direktīvas priekšlikumā par augsti kvalificētu nodarbinātību būs iekļauti plašāki atvieglojumi un tiesības attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos. Komiteja uzskata, ka tiesības uz ģimenes dzīvi ir pamattiesības, ko nevar noteikt saistībā ar darba ņēmēja saimnieciskās darbības vai nodarbinātības veidu. Komiteja citos atzinumos jau ir ierosinājusi grozīt Direktīvas 2003/86 noteikumus par ģimenes atkalapvienošanos, kuros jāiekļauj direktīvas priekšlikumā par augsti kvalificētu nodarbinātību paredzētās atkāpes (21).

4.6.2.

Komiteja pauž bažas par to, ka direktīvas priekšlikumā nav precizētas Zilās kartes turētāja ģimenes locekļu tiesības uz darbu, pārceļoties uz citu dalībvalsti.

4.6.3.

Tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri pēc piecu gadu uzturēšanās termiņa ir saņēmuši pastāvīgu uzturēšanās atļauju, būs nelabvēlīgāks juridiskais statuss salīdzinājumā ar augsti kvalificētiem imigrantiem darba ņēmējiem. Stabilas, pastāvīgas uzturēšanās nosacījums kļūs par sekundāru faktoru, kad būs jānodrošina juridiskā noteiktība un integrācija ES. EESK nesenajā atzinumā jau ir ierosinājusi Direktīvas 2003/109 (22) noteikumus padarīt elastīgākus attiecībā uz visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

4.7.

Priekšlikumā ir atsevišķi aspekti, kuru savietojamība ar dalībvalstu starptautiskajām juridiskajām saistībām ir apšaubāma. Piemēram, prasība, ka Zilās kartes turētājiem legālās uzturēšanās pirmajos divos gados ir ierobežota profesionālā mobilitāte, neatbilst Eiropas Konvencijas noteikumiem par migrantu darba ņēmēju tiesisko statusu (1977. gads), minētā dokumenta 8. punktā noteiktais maksimālais periods ir viens gads.

4.8.

Saskaņā ar direktīvas priekšlikumu persona, kura nav nodarbināta trīs secīgus mēnešus, nevar atjaunot ES Zilo karti. Tomēr trīs mēnešu periods neatbilst piecu mēnešu periodam, kas noteikts Eiropas Konvencijā par migrantu darba ņēmēju tiesisko statusu (9.4. punkts).

4.9.

Komiteja ierosina apsvērt sešu mēnešu periodu, lai ievērotu starptautiskos nolīgumus un darba ņēmējiem atvieglotu iespējas atrast jaunu darbu. Tas īpaši nepieciešams gadījumos, kad darba ņēmējs piedalās apmācību programmā, lai iegūtu jaunu darbu.

4.10.

EESK uzskata, ka pagaidu pasākumi, kas uz laiku ierobežo jauno ES dalībvalstu darba ņēmēju brīvu kustību, ir izņēmums, kas steidzami jāatceļ, jo īpaši attiecībā uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, nodrošinot ES pilsoņu priekšrokas principu.

4.11.

Nav pieļaujams, ka direktīvas noteikumi netiek piemēroti attiecībā uz bēgļiem un patvēruma pieprasītājiem. Kā jau EESK ierosinājusi, personām, kurām ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, ir jābūt iespējai strādāt (23), ieskaitot augsti kvalificētus darba ņēmējus.

4.12.

Direktīvas priekšlikumā paredzēto elastīgāku sistēmu jauniešiem, kuri jaunāki par 30 gadiem (zemāks atalgojuma līmenis), varētu uzskatīt par diskriminējošu sistēmu, un EESK to neatbalsta.

4.13.

Visbeidzot, EESK uzsver integrācijas nozīmīgumu. Komiteja ir izstrādājusi vairākus pašiniciatīvas atzinumus, lai veicinātu integrācijas politikas (24), kā arī organizējusi konferences un uzklausīšanas sanāksmes. ES un valstu iestādēm jāsadarbojas, lai veicinātu integrācijas politiku īstenošanu, jo integrācija, vienlīdzīgas attieksmes principa veicināšana un cīņa pret diskrimināciju ir problēmjautājumi, ar kuriem saskaras Eiropas sabiedrība, jo īpaši vietējās pašvaldības, sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Komiteja sadarbojas ar Eiropas Komisiju, lai izveidotu Eiropas integrācijas forumu (25).