13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/1

1.1

Iesniedzot šo izpētes atzinumu, EESK atbild uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Margot Wallström kdzes vēstuli, vienlaicīgi ņemot vērā iepriekšējos atzinumus, kas pieņemti pēdējo gadu laikā un kuros izklāstītas pārdomas, analīze un priekšlikumi, ko Komiteja ir izstrādājusi par šo jautājumu.

1.2

EESK uzskata, ka jāturpina virzība uz Lisabonas mērķu sasniegšanu demogrāfiskās politikas jomā. Šajā sakarā darba tirgū notiekošās straujās demogrāfiskās pārmaiņas padara neatliekamus pasākumus, kas atrisinātu ar tām saistītās problēmas:

1.3

Ir jāierobežo gados vecāku darbinieku atstumšana no darba vietām, turklāt lielāka uzmanība jāvelta gados vecāku darbinieku iekļaušanai ražošanas apritē.

1.4

Darba vietai jāatbilst darba ņēmēja gūtajai izglītībai un profesionālajai pieredzei bez jebkādas paaudžu diskriminācijas. Tādēļ EESK aicina dalībvalstis transponēt savos tiesību aktos un piemērot Direktīvu, 2000/78/EK ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.

1.5

Lai panāktu labāku darba organizāciju, ir nepieciešams veicamā darba novērtējums (saistīts ar risku, smags vai vienveidīgs).

1.6

Mūžizglītības programmas ir priekšnosacījums darbinieku, kas vecāki par 50 gadiem, labākai novērtēšanai gan uzņēmumos, gan ārpus tiem. Tāpēc paraugprakšu gadījumi ir jāizplata un jāpārbauda, kā tas ir paredzēts Eiropas sociālo partneru iesniegtajos ikgadējos uzraudzības ziņojumos.

1.7

Kvalitatīvu nodarbinātību veicinošai politikai ir jāvirza un jāveido iedzīvotāju paaudzes visas darba dzīves garumā. Tas nozīmē sociālo partneru un visu ieinteresēto ekonomisko un sociālo dalībnieku aktīvu līdzdalību vietējā, valsts un Eiropas līmenī.

1.8

Pētniecība un jauninājumi ir galvenais ieguldījums gan šodienas Eiropas iedzīvotājiem, gan nākamajām paaudzēm. Tāpēc jaunieši ir jārosina iestāties zinātniskajās fakultātēs un jārada atbilstoši apstākļi nodarbinātībai tehnoloģijas un pētniecības nozarēs.

Eiropas Savienībai ir jāizlīdzina atšķirības ar citām valstīm, kā, piemēram, Ķīnu un Indiju, kuras pēdējos gados šajās jomās ir spērušas milzu soļus uz priekšu.

1.9

Investējot mazāk attīstītos reģionos, jauniešiem tiek dota iespēja tos nepamest un kļūt par teritoriālās attīstības un pārkvalifikācijas īstenotājiem.

1.10

2007. gadā, kas veltīts vienlīdzīgām iespējām, vajadzētu koncentrēt analīzi uz to, kā panākt privātās un darba dzīves līdzsvaru, lai pagaidu rakstura un grūtas situācijas neietekmētu mātes un tēva lomas izvēli un lai ģimene nebūtu viena, risinot ne tikai ekonomiska rakstura problēmas, kas saistītas ar bērna piedzimšanu.

1.11

EESK uzskata, ka jāatbalsta svarīgu direktīvu, kā, piemēram, par bērna kopšanas atvaļinājumu, piemērošana, ka jānodrošina bērnu aprūpes iestāžu un gados vecu cilvēku aprūpes un palīdzības pakalpojumi, ka nekavējoties jāizlīdzina plaisa starp vīriešu un sieviešu darba algām, jācīnās pret darba vietu pagaidu raksturu un nestabilitāti, kas ir par iemeslu daudzu Eiropas sieviešu nabadzībai. Ir jāveicina arī iniciatīvas, kas mudinātu vīriešus vairāk uzņemties ģimenes pienākumus. Dzimstībai un sieviešu nodarbinātībai nav jābūt pretrunā. Tāpēc ir jāpieņem visi instrumenti, lai nodrošinātu mātēm iespēju apvienot rūpes par bērniem ar profesionālo dzīvi.

1.12

Arī uzņēmējdarbības jomā ir jāveic pasākumi, kas nodrošina sievietēm izdevību un iespēju nokļūt vadošos amatos.

1.13

Lai risinātu ar iedzīvotāju novecošanu saistītās problēmas, imigrācija ir viens no nepieciešamajiem risinājumiem. Saskaņotas integrācijas un nodarbinātības politiku jomas var būt izaugsmes un attīstības virzītājspēks. Jāizmanto imigrantu zināšanas, profesionālā pieredze un izglītība.

1.14

Labklājības sistēmu (welfare) ilgtspēju jānodrošina ar virkni pasākumu, kuri nelabvēlīgi neiespaidos tās galīgo mērķi, kas noteikts ES līgumos (2. pants). Tādēļ, pirmkārt, ir jānodrošina Eiropas sociālā modeļa ilgtspēja, un, otrkārt, jāturpina virzīties uz tam raksturīgajiem universāluma un līdztiesības mērķiem.

1.15

Ņemot vērā to nozīmi, ir jānodrošina un jāatbalsta vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi, kā arī sociālās ekonomikas dalībnieki. Brīvprātīgās apvienības, kurās darbojas vecāka gadagājuma iedzīvotāji, veic nozīmīgu sociālo darbību, kura jāatbalsta un jāizmanto.

1.16

Eiropas Savienības un dalībvalstu mērķim vajadzētu būt šādam — nodrošināt nākamajām paaudzēm mierīgas un pieņemamas vecumdienas, tātad atbilstošas pensiju sistēmas. Papildu pensijām, ja tādas izrādās nepieciešamas, jābūt uzticamām, drošām un pasargātām no neprognozējamām finanšu tirgus svārstībām.

1.17

Cīņa pret nenodrošinātu darbu nozīmē arī gados jaunu darbinieku pārliecināšanu par pienācīgu pensiju, līdz ar to novēlotas ienākšanas darba tirgū samazināšanu.

1.18

Pensiju sistēmas ilgtspēja jāanalizē, ņemot vērā virkni sarežģītu elementu, kurus nevar attiecināt vienīgi uz iedzīvotāju novecošanu.

1.19

Dažās ES valstīs pamatmērķim, lai nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspēju, jābūt saliedētai cīņai pret izvairīšanos no nodokļu un nodevu maksāšanas.

1.20

Veselības jomā iedzīvotāju novecošana galvenokārt nozīmēs investīcijas profilaksē, aprūpes pakalpojumu kvalitātē un pētniecībā, sevišķi to slimību jomā, kas galvenokārt ir izplatītas gados vecu iedzīvotāju vidū un uz kurām jākoncentrē pūliņi un pētījumi.

1.21

Sakarā ar iedzīvotāju novecošanu veselības un drošības jautājumi arī darba tirgū iegūs citas iezīmes un tiks pakļauti pārmaiņām, kuras vajadzēs uzmanīgi analizēt un izvērtēt.

1.22

EESK uzskata, ka ES dalībvalstīm, saskaņojot ar sociālajiem partneriem, jāīsteno kopīgas programmas nelaimes gadījumu darbavietā un arodslimību profilakses jomā, sevišķi saistībā ar darbinieku vecumu. Uzraudzība un informācijas apmaiņa ir svarīgi instrumenti.

1.23

Gados vecākiem darbiniekiem jāļauj brīvi izvēlēties, vai turpināt darba dzīvi, ņemot vērā darba veidu un izvērtējot profesijai raksturīgos riskus, vienveidību un darba smagumu.

1.24

EESK apņemas turpināt padziļināt darbu demogrāfisko pārmaiņu jomā, novērtēt tās un izvirzīt priekšlikumus, apzinoties, ka jautājums ir sarežģīts un turpmākajos gados tas prasīs visu iestāžu pārstāvju, ekonomisko un sociālo dalībnieku līdzdalību, lai meklētu risinājumus jaunajām problēmām. Komiteja apņemas turpināt iedziļināties šajā atzinumā aplūkotajos tematos saskaņā ar Reglamentu.

2.1

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Margot Wallström kdze, lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par Komisijas un ES Ekonomiskās politikas komitejas nesen publicēto ziņojumu par iedzīvotāju novecošanas ietekmi uz ekonomiku un budžetu visās ES dalībvalstīs.

2.2

Ņemot vērā jautājuma un ar to saistīto politikas jomu plašumu, Wallström kdze, izsakot šo lūgumu, aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izteikties par jautājumiem, kas tieši vai netieši ir saistīti ar darba dzīvi, un par dažiem ar to saistītiem aspektiem — veselību, pensiju sistēmām, mūžizglītību.

2.3

Dublinas Eiropas dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds ir veicis daudzus pētījumus par iedzīvotāju novecošanas problēmu un analizējis tās ietekme uz Eiropas iedzīvotājiem un darba ņēmējiem.

2.4

Iedzīvotāju novecošanu veicina vairāki faktori: dzimstības samazināšanās, dzīves ilguma palielināšanās, kā arī pēc kara dzimušās paaudzes un nākotnē arī 60-to gadu demogrāfiskā sprādziena (baby-boom) paaudzes pakāpeniska aiziešana no ekonomiski aktīvās dzīves (1); tas ir faktors, kuram ir un būs tieša ietekme uz darbspējīga vecuma iedzīvotājiem.

2.5

Saskaņā ar Eurostat prognozēm 25 valstu ES par 65 gadiem vecāku iedzīvotāju skaitam vajadzētu pieaugt no 75 miljoniem 2005. gadā līdz aptuveni 135 miljoniem 2050. gadā. Tiek paredzēts, ka viņu procentuālais daudzums attiecībā pret visiem 25 dalībvalstu iedzīvotājiem sasniegs 30 % ar vislielāko skaitu Spānijā (36 %) un Itālijā (35 %) un vismazāko skaitu Luksemburgā (22 %) un Holandē (23 %).

2.6

Iedzīvotāju novecošanai dalībvalstīs ir nozīmīgas sociālās un ekonomiskās sekas, un tās rada nepieciešamību modernizēt budžeta un labklājības (welfare) politiku jomas.

2.7

Novecošana ietekmē visu valsts ekonomiku: darba tirgu, ražīgumu, tehnoloģiskos jauninājumus un ekonomisko izaugsmi, jo neizbēgami mainās iedzīvotāju vajadzības un iespējas.

3.1

Lisabonas stratēģijā ir ņemts vērā arī gados vecāku strādājošo nodarbinātības līmenis: sākumā izvirzītais, bet vēl nesasniegtais mērķis bija līdz 2010. gadam pārsniegt 50 % līmeni gados vecāku cilvēku nodarbinātībā.

3.2

No vienas puses, iedzīvotāju novecošana nozīmē iedzīvotāju vidēja vecuma pieaugumu, no otras puses, tā samazina kopējo darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaitu, jo jaunieši vecāko paaudzi neaizvieto skaitliski atbilstošā daudzumā. Turklāt jaunieši arvien vēlāk iesaistās darba dzīvē (2).

3.3

Tātad iedzīvotāju novecošana ievērojami ietekmē un izmaina darba tirgu. Rezultātā ir neatliekami vajadzīgi pasākumi šādu mērķu sasniegšanai:

3.4

Iedzīvotāju novecošanas sekas skar ne vien strādājošos, bet arī uzņēmējus. Paaudžu nomaiņā ir svarīgi paredzēt instrumentus, kas atvieglotu uzņēmuma darbības pārņemšanu, sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu jomā. Arī uzņēmēju vidū ir vērojams pakāpenisks vidējā vecuma pieaugums, un tas tieši vai netieši ietekmē jauninājumus, kapitāla tirgu un visu Eiropas rūpniecības tīklu kopumā. Gados vecāki uzņēmēji nozīmē, ka ievērojama daļa no viņiem jau ir aizgājusi no profesionāli aktīvās dzīves vai gatavojas to darīt, lai gan jaunās paaudzes uzņēmēji viņus nav aizvietojuši. Uzņēmēju skaita samazināšanās nozīmē uzņēmumu skaita samazināšanos un tātad darba vietu skaita samazināšanos.

3.5

Gados vecāku strādājošo atstumšana ir arvien satraucošāka parādība ne vien rūpniecībā, bet arī pakalpojumu nozarē. Grūtības iekļauties jaunā darba vidē, trūkums, ka bieži vien darba pieredze aprobežojas ar vienu vai nedaudzām darba vietām, diskriminācija, kurai pakļauti gados vecāki strādājošie jaunā darba meklējumos — tās ir problēmas, ar kurām jāsastopas visiem Eiropas strādājošiem.

3.6

Lielāka uzmanība būtu jāvelta gados vecāku darbinieku iekļaušanai ražošanas ciklā: dažās jomās viņu pieredze ir augstākas kvalitātes ražīguma pamatā. Uzņēmējdarbībā ir jāpāriet no nepamatota sprieduma par vecumu uz reālo spēju vērtējumu. Šajā gadījumā jāpiemēro Eiropas Direktīvas Nr. 2000/43/EK un 2000/78/EK pret jebkāda veida diskrimināciju un jāuzrauga to ievērošana.

3.7

Visiem darbiniekiem vajadzētu strādāt tādā darbavietā, kas pēc iespējas labāk atbilst viņu izglītībai un pieredzei: tas ļautu paaugstināt ražīgumu, kas vismaz daļēji kompensētu, iedzīvotāju novecošanas negatīvas sekas (3).

3.8

Jebkurā gadījumā aktīvām politikas jomām, kas veicina gados vecāku strādājošo nodarbinātību, jāņem vērā veicamā darba veids: ar risku saistītie, smagie vai vienveidīgie darbi prasa mērķtiecīgu analīzi un to jomā plašāk jāizmanto ieinteresēto brīvprātības princips (4).

4.1

Viens no īpašajiem mērķiem, kas izvirzāmi, lai palielinātu gados vecāku darbinieku nodarbinātības līmeni, ir efektīvu un prasmīgu mūžizglītības (lifelong learning) programmu īstenošana, apmainoties ar paraugpraksēm starp 27 ES valstīm un uzturot pastāvīgu dialogu ar sociālajiem partneriem saskaņā ar daudzu Eiropas organizāciju izteiktajām vēlmēm (5).

4.2

Kopš Luksemburgas augstākā līmeņa tikšanās (1997) mūžizglītības pamatnostādnes katru gadu tika noteiktas Eiropas nodarbinātības stratēģijā (EES). Katrreiz tika uzsvērta gados vecāku strādājošo nodarbinātības nozīme un tātad viņu profesionālā sagatavotība, lai risinātu ar iedzīvotāju novecošanu saistītās problēmas.

4.3

Jēdziens “mūžizglītība” (lifelong learning) tiek lietots attiecībā uz visiem nozīmīgiem apmācības pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot prasmes, zināšanas un iemaņas. Tāpēc šādi pasākumi ir uzskatāmi par būtiskiem visas darba dzīves laikā, jo profesionālo iemaņu zudums un to atjaunošana visvairāk un visnegatīvāk skar tieši gados vecākus darbiniekus.

4.4

Arī EESK ir uzsvērusi, ka starp paaudzēm bieži vien pastāv nelīdzsvarotība tehnoloģiju pazīšanas un dažādu iemaņu apguves jomā (6).

4.5

Viens no efektīviem instrumentiem strādājošo pielāgošanās spēju veicināšanai ir apmācība uzņēmumā. Dažas dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Spānija, Portugāle, Nīderlande un Austrija), kaut arī dažādos apmēros, ar stimuliem un nodokļu atbrīvojumiem ir veicinājušas šādus apmācības un zināšanu papildināšanas kursus uzņēmumos.

4.6

Lisabonas stratēģijā ir uzsvērts, ka apmācību metodes un sistēmas, kas labi darbojas un spēj efektīvi reaģēt uz darba tirgus prasībām, ir pamatelements, lai sasniegtu vienu no galvenajiem stratēģijas mērķiem, proti, uz zināšanām balstītas ekonomikas izveidošanu.

4.7

Samazināt šķēršļus gados vecāku strādājošo nodarbinātībai nozīmē savlaicīgi paredzēt demogrāfisko pārmaiņu sekas.

5.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau 2004. gadā uzsvēra nepieciešamību atbalstīt paaudžu savstarpēju paktu ar mērķi nodrošināt Eiropas valstu pilsoņiem pietiekamu paaudžu nomaiņu darba tirgū, jaunajai demogrāfiskai realitātei atbilstošu sociālo statusu un ES tiesību aktus, kas veicinātu nodarbinātības politiku, profesionālo pārkvalifikāciju un izglītības sistēmas un uzņēmumu tuvināšanos (7).

5.2

Jebkurā gadījumā “labu” nodarbinātību veicinošām politikas jomām jābūt vērstām arī uz to, lai sekmētu jauniešu iekļaušanu darba tirgū, sekojot viņiem visas darba dzīves laikā (8), bet raugoties, lai tas nerada “digitālo plaisu” starp gados jauniem un veciem strādājošiem, kuru nolūks ir palikt darba vietā.

5.3

Toreiz EESK izvirzīja šādu uzdevumu: “veicināt to, lai nākotnē izveidotos viedokļu saskaņa par šo ārkārtīgi būtisko tēmu, kas prasa daudzu iesaistīto pušu saskaņotu un ilgstošu darbību, izvairīšanos no īstermiņa interešu izvirzīšanas priekšplānā un pastāvīgu konstruktīvu rīcību. Runa ir par to, ka pakāpeniski jāizstrādā jauns līgums starp paaudzēm visā Eiropas Savienībā”.

5.4

Pētniecība un jauninājumi ir jomas, kurās noteikti vajag investēt, ja vēlas nodrošināt Eiropas nākamajām paaudzēm labklājību un apmierinošu un ilgtspējīgu dzīves kvalitāti nākotnē. Tāpēc ir svarīgi ņemt vērā arī Eiropas pētnieku un zinātnieku vidējo vecumu un nepieciešamību iekļaut jauniešus šajās svarīgajās nozarēs.

5.5

Pietiekamu investīciju trūkums pētniecībā visā Eiropā, kas vēl atrodas tālu no Lisabonas stratēģijas mērķiem, nedod iespēju jauniem pētniekiem, kas bieži vien ir spiesti strādāt izteiktos pagaidu apstākļos, veidot savu nākotni un karjeru zinātniskās un tehnoloģiskās pētniecības jomā. Eiropa ar zinātnieku vidējo vecumu, kas ir augstāks nekā citās pasaules lielvalstīs, riskē ar nākotni.

Indijā un Ķīnā, piemēram, augstskolu absolventu skaits zinātnes jomās pieaug, un 60 % no ASV pētniekiem un zinātniekiem nāk no abām minētajām valstīm. Daudzās Eiropas valstīs pēdējos gados zinātniskajās fakultātēs studējošo skaits ir samazinājies.

5.6

Iedzīvotāju novecošana tieši ietekmē arī teritoriālo kohēziju: jauniešiem ir tendence atstāt atsevišķus reģionus, lai dotos darba meklējumos uz vietām, kur ir labāki dzīves un darba apstākļi. Tas palielina plaisu starp reģioniem, kuros ekonomika ir vairāk attīstīta, un tiem, kuri ātrāk kļūst nabadzīgāki un noveco.

5.7

Privātās un darba dzīves līdzsvara nodrošināšana ir Eiropas sociālā modeļa pīlārs. Eiropas iedzīvotāju vidējā vecuma pieaugums izvirza dzimstības palielināšanas problēmu. Šo problēmu var risināt, vienīgi dodot visiem pāriem iespēju audzināt bērnus, neatsakoties no aktīvas profesionālās dzīves vai ievērojamas ģimenes dzīves līmeņa pazemināšanās, kas diemžēl bieži robežojas ar nabadzību. Mūsdienās jauniešus parasti ietekmē nestabili darba apstākļi, negarantējot drošību nākotnē, un līdz ar to pastāv tendence, ka viņiem ir mazāk bērnu vai to nav nemaz.

5.8

Lai sasniegtu dzimstības pakāpeniskas palielināšanas mērķi, visi sociālie, veselības aprūpes un mācību iestāžu (mazbērnu novietņu, medicīniskās palīdzības un profilakses, finansiālā atbalsta u.t.t.) pakalpojumi ir jāpastiprina, jāuzlabo un jāpiemēro ES valstu demogrāfiskajai situācijai.

6.1

Sieviešu nodarbinātības līmenis 25 valstu ES 2005. gadā bija 56,3 %. Problēma ir mazāk izteikta Ziemeļeiropas valstīs, bet ir daudz nopietnāka Vidusjūras reģiona valstīs. Arī sievietēm, kas ir iekļāvušās darba dzīvē, ir grūtības izveidot profesionālo karjeru, kas viņām dod iespēju uzkrāt sociālās apdrošināšanas kvotas. Saskaroties ar darba tirgu, sievietēm jārisina daudzas problēmas:

6.2

Komisija pamatoti uzskata, ka darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaita samazināšanos daļēji var kompensēt ar virkni pasākumu, tajā skaitā, vismaz īstermiņā, sieviešu līdzdalības darba dzīvē palielināšanu. Pēdējās desmitgadēs notikušās kultūras pārmaiņas, kas ir pavērušas sievietēm iespēju strādāt un kļūt neatkarīgām, atspoguļojas dažādu paaudžu sieviešu nodarbinātības līmeņa atšķirībās. Eiropā jaunu sieviešu klātbūtne darba dzīvē ir izteiktāka, salīdzinot ar vidēja vecuma sievietēm.

6.3

Sieviešu pieaugošā līdzdalība darba tirgū neapšaubāmi ir pozitīva iezīme, kas liecina par progresu, tomēr dažādas statistikas analīzes, tajā skaitā nesen veiktās, liecina, ka tā vēl nav pietiekama un turklāt tai jānorisinās vienlaikus ar tādu pašu darba apstākļu un atalgojuma kā vīriešiem reālu piemērošanu, kā arī ar sieviešu aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu un diskrimināciju darba vietā un sabiedrībā. Atšķirības sieviešu un vīriešu nodarbinātībā pastāv arī uzņēmēju vidē: starp uzņēmēju vīriešu — un sieviešu skaitu ir acīmredzama atšķirība. Līdz ar to Eiropas Savienības dalībvalstīm jānostiprina instrumenti, kas jau ir to rīcībā, un jāizveido jauni, lai veicinātu un aizsargātu sieviešu darbu.

7.1

Eiropas Savienībā imigrācija ir aizvien izplatītāka parādība. Eiropas un jaunattīstības valstu ekonomikas un dzīves standartu milzīgās atšķirības veicina imigrāciju uz Eiropas bagātākajām valstīm. Imigrācija nav jāuztver kā drauds, bet drīzāk kā parādība, kas ar saskaņotu politiku jomu palīdzību var izrādīties par potenciālu izaugsmes, attīstības un integrācijas faktoru.

7.2

Iedzīvotāju vispārējās novecošanas un paralēli notiekošajā aktīvajā vecumā esošo iedzīvotāju skaita samazināšanās situācijā ES ieceļojušie darba ņēmēji veic uzdevumus, kas efektīvi atbilst uzņemošās valsts ražošanas, ekonomiskajām un sociālajām vajadzībām. Darba un integrācijas politiku jomām jābūt pakļautām mērķim izvietot pēc iespējas labāk pieejamos cilvēkresursus, ieskaitot imigrantus, novērtējot to prasmes, profesionālo pieredzi un iegūto kvalifikāciju (9).

7.3

Arī Komisija apstiprina, ka imigrācija var būt pozitīvs faktors darba tirgus līdzsvarošanā (10). Turklāt ieceļojušie darbinieki — ar nosacījumu, ka viņi ir nodarbināti oficiālajā ekonomikā, piedalās sociālās aizsardzības sistēmas finansēšanā, maksājot nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas, un līdz ar to viņi ir nozīmīgs Eiropas darba tirgus atjaunošanas avots turpmākajos gados. Turklāt nevajag par zemu novērtēt finansiālā atbalsta nozīmi, kādu veido imigrantu naudas pārskaitījumi izcelsmes ģimenēm, kas bieži vien ir vienīgais ienākumu avots. Tāpēc labāka imigrantu integrācija ir mērķis, kas nepieciešams ES valstīm.

7.4

No otras puses, nepieciešamība tikt iekļautiem oficiālajā ekonomikā neattiecas vienīgi uz strādājošiem imigrantiem: iedzīvotāju novecošana izvirza dienas kārtībā steidzamus jautājumus, kā, piemēram, cīņu pret nedeklarētu un nepastāvīgu darbu, lai padarītu valstu ekonomikas veselīgas un ilgtspējīgas.

8.1

Daudzos dokumentos Eiropas Komisija apgalvo, ka nolūkā īstenot konkrētu dalībvalstu publisko finanšu ilgtspēju ir jāveic pasākumi, lai kontrolētu un nozīmīgi, pakāpeniski un pastāvīgi samazinātu valsts parādu. Lai to panāktu, ir nepieciešama efektīva resursu sadale, kas tomēr neietekmētu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un universālumu.

8.2

Sakarā ar demogrāfiskajām pārmaiņām, kas izraisa bažas par labklājības ilgtspēju, Eiropas Savienības valstu sociālās aizsardzības dažādajām finansēšanas sistēmām jānodrošina, ņemot vērā to atšķirības un raksturīgās īpatnības, efektīva, taisnīga un pārredzama darbība iedzīvotāju labā.

8.3

ESSK uzsver, ka svarīga nozīme ģimeņu un vecu cilvēku atbalsta pasākumu papildināšanā ir vispārējās nozīmes sociālajiem pakalpojumiem un sociālās ekonomikas dalībniekiem. Ir jāatzīst šo darbību nozīmīgums, un, pamatojoties uz iepriekš noteiktām prasībām, ir jāatbalsta šādas iestādes jo tām ir sabiedriski lietderīga nozīme.

8.4

Šajā ziņā nozīmīga var būt Eiropas Savienības loma: Lisabonas stratēģija (sociālo, ekonomikas un nodarbinātības politiku jomu integrācija) ieviesa neparastu, novatorisku pieeju un vienu no tās instrumentiem, “atklātu koordinācijas metodi”, var uzskatīt par vienu no interesantākajiem jaunievedumiem Kopienas pēdējo gadu politikā. Diemžēl šis instruments ir pārāk maz izmantots un bieži nav pienācīgi novērtēts, kaut arī vienlaicīgi Kopienas tiesību instruments nav ticis izmantots. Eiropas sociālais modelis ir mērķis, kas diemžēl joprojām nav sasniegts, bet tas nekādā gadījumā nav šķērslis, kas jāupurē iekšējā tirgus vārdā.

8.5

Dažās Eiropas valstīs, īpaši tajās, kuras saskaras ar tādu masveida parādību kā iedzīvotāju vidējā vecuma palielināšanās, sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēmu finansēšanu lielā mērā apdraud izvairīšanās no nodokļu un nodevu maksāšanas. Visiem projektiem, kuru mērķis ir veikt labklājības un veselības aprūpes sistēmas reformu, kā arī pārmaiņas nodarbinātības politikas jomā, ir jābūt saistītiem ar cīņu pret tādiem pārkāpumiem, kā, piemēram, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un to apiešana, kas ir galvenais drauds ilgtspējīgam valsts budžetam.

8.6

Tādējādi EESK vēlas uzsvērt, cik svarīgi ir cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu un sociālo nodevu maksāšanas, meklējot risinājumus un pielāgojoties demogrāfiskajām pārmaiņām, kā, piemēram, nodokļu maksātāju skaita samazināšanās.

9.1

Darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaita samazināšanās un pensijā aizgājušo darbinieku skaita pieaugums ir divas parādības, kuras ir izraisījusi dzīves ilguma palielināšanās un kuras ir daudzu Eiropas Komisijas izstrādāto dokumentu par pensiju sistēmu ilgtspēju centrā.

9.2

Nākamo desmitgažu laikā pensiju sistēmām jāspēj nodrošināt nākamajām paaudzēm mierīgas un pieņemamas vecumdienas. Tāpēc novecošanas ietekmes problēmu uz pensiju sistēmām nevar atrisināt vienīgi ar papildu vai privāto pensiju izmantošanas veicināšanu: tā būtu pārāk bīstama vienkāršošana. Drīzāk ir jāizstrādā un jāpieņem efektīvi instrumenti, lai šādi papildu pensiju veidi būtu vienkāršāki, drošāki, uzticamāki un aizsargāti pret neparedzamām finanšu tirgus svārstībām. Turklāt ir jāpastiprina modrība attiecībā uz privātajiem pensiju fondiem tā, lai paplašinātu kontroles sistēmu un nodrošinātu stingru pārvaldību.

9.3

Daudzās ES valstīs krīze, kuru pārdzīvo pensiju sistēmas, neizriet vienīgi no iedzīvotāju novecošanas, bet arī no fakta, ka, samazinoties iemaksām, tās netiek kompensētas citur (piem., no cīņas pret izvairīšanos no nodokļu un nodevu maksāšanas), bet vienlaicīgi iedzīvotāju pieprasījums pēc pensijām turpina augt.

9.4

Parādību vēl vairāk saasina fakts, ka jaunās paaudzes ienāk darba tirgū arvien vēlāk un bieži vien uz mazapmaksātu pagaidu līgumu pamata, un līdz ar to viņu pensiju iemaksu maksimālā summa ir zemāka par to, ko maksāja viņu vecāki tajā pašā vecumā.

9.5

Iedzīvotāju novecošana varētu radīt nepieciešamību paaugstināt pensijas vecumu, bet — sevišķi dažām ES valstīm — neatliekamāks uzdevums ir samazināt vecumu, kad tiek uzsāktas darba gaitas, un nodrošināt labākas darba iespējas un apstākļus profesionālās karjeras sākumā.

9.6

Eiropas Komisijas prognozes līdz 2050. gadam paredz pensiju izdevumu palielināšanu visās ES valstīs, izņemot Austriju, pateicoties reformām, kuras tā ieviesa 2000. gadā. Ja Itālijā un Zviedrijā ir paredzēta tikai neliela pensiju izdevumu paaugstināšana, ņemot vērā to, ka attiecīgās valsts pensiju sistēmas ir balstītas uz iemaksu sistēmu, tad citās valstīs tiek paredzēti nozīmīgi pieaugumi, kas, piemēram, Portugāles gadījumā sasniegs 9,7 %.

9.7

Tātad pensiju sistēmu ilgtspējas problēmu nevar analizēt un risināt izolēti: ir jābūt skaidram priekšstatam par tās cēloņiem, kas neaprobežojas ar Eiropas sabiedrības iekšējo parādību — iedzīvotāju vispārējo novecošanu, bet saistās ar dažādiem ES valstu darba tirgus, ekonomiskās izaugsmes un sociālās aizsardzības sistēmu aspektiem.

9.8

Mērķi, kas jānosprauž, lai atrisinātu pensiju sistēmu ilgtspējas problēmu, pārsniedz vienkāršu pensijas vecuma paaugstināšanu: šis pasākums, ja to piemēro bez īpašiem kritērijiem, varētu izrādīties pilnīgi neefektīvs un pat kaitīgs Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātei.

9.9

Ņemot vērā atšķirības starp smaga, vienveidīga un nogurdinoša darba veidiem, iedzīvotāju novecošanas jautājuma risinājums nevar būt vienkārši pensijas vecuma paaugstināšana: strādāt ilgāk nenozīmē to pašu visās profesijās, un jāņem vērā arī atšķirības, kas ir starp likumīgo pensijas vecumu un darba gaitu beigšanas reālo vecumu.

9.10

Cīņa pret īstermiņa, nedrošu un nedeklarētu darbu, atbalsts algu politikai, taisnīgāka labumu sadale un efektīvāka sociālā kohēzija iet kopsolī ar neizbēgamu, pakāpenisku un brīvprātīgu pensijas vecuma paaugstināšanu, kuru jāsaskaņo un jāatbalsta, pateicoties dialogam ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību.

10.1

Ir skaidrs, ka līdz ar iedzīvotāju vidējā vecuma pieaugumu palielinās arī veselības aprūpes izdevumi. Bet paredzēt veselības aprūpes izdevumu attīstību turpmākajās desmitgadēs un to, kurās īpašās jomās būs jāinvestē vairāk, ir ārkārtīgi grūts uzdevums. Nav iespējams paredzēt, balstoties vienīgi uz demogrāfiskām tendencēm, cik daudz valsts līdzekļu vajadzēs investēt veselībā. Veselības aprūpes izdevumi atkarīgi arī no politikas veidiem, kādus izlems piemērot šajā jomā, no medicīnas zinātnes sasniegumiem, slimību evolūcijas, piesārņotības līmeņa un no politiskajām un tehnoloģiskajām izvēlēm, kas tiks izdarītas, lai mēģinātu to pārvaldīt.

10.2

Kā jau tika minēts, visas analīzes liecina, ka pensijas vecums tiks paaugstināts. Vecāka gadagājuma darbinieki vecuma dēļ neizbēgami ir vairāk pakļauti slimību un fiziskas nespējas riskam nekā gados jaunāki kolēģi. Ņemot vērā, ka gados vecāku darbinieku skaits pastāvīgi augs, nekavējoties jāizstrādā un jāīsteno veselības aprūpes sistēma, kas visās ES valstīs spētu nodrošināt efektīvākus profilakses pasākumus. Turklāt darba ņēmēji, kuru nodarbinātība ir nepastāvīga jau ilgu laiku, pienākot pensijas vecumam, atrodas uz nabadzības sliekšņa. Par tiem jāuzņemas rūpes, izmantojot kolektīvās solidaritātes dažādus veidus un saskaņā ar dalībvalstīs noteikto, arī attiecībā uz veselību un palīdzību. Līdz ar to nepastāvīgu darba vietu skaita pieaugumam būs tieša ietekme uz labklājības izmaksām.

10.3

Ja mērķis ir noturēt publiskos izdevumus ilgtspējīgā līmenī, tad dalībvalstīm un Eiropas Savienībai jāapvieno spēki, lai īstenotu atbilstošas aprūpes, nelaimes gadījumu profilakses, uzraudzības un informācijas apmaiņas programmas, tādējādi radot ciešāku un efektīvāku saikni starp darba dzīvi un veselību.

10.4

Ne visi darbi ir vienādi. Novecošana atšķirīgi ietekmē darbaspēku arī tāpēc, ka ir smagāki un vieglāki darbi, kas ar risku ir saistīti vairāk vai mazāk, vairāk vai mazāk nogurdinoši: vecumam ir atšķirīgas sekas atkarībā no profesijas. Gados vecāks darbinieks nevar veikt apgrūtinošu fizisku darbu, bet viņam ir daudz vieglāk tikt galā ar biroja vai intelektuāliem darbiem.

10.5

Tātad attiecībā uz darbiniekiem, kas veic smagu darbu, darba dzīves pagarināšana rada daudz nozīmīgākas veselības problēmas. Šo faktoru vajadzētu ņemt vērā. Ja nākotnē tiek domāts arvien vairāk paaugstināt pensijas vecumu nozarēs, kas to pieļauj, ir ievērojami jāpalielina centieni veselības aprūpes un darba drošības jomās.