—

atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/141 (2019. gada 29. janvāris), ar ko groza Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2018, L 25, 38. lpp.), un Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/135 (2019. gada 28. janvāris), ar ko groza Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2019, L 25, 23. lpp.), ciktāl šie lēmumi attiecas uz prasītāju;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas 31., 46. un 55. pants. Prasītājs šajā ziņā apgalvo, ka saskaņā ar šiem noteikumiem drošības pasākumiem, kas ir līdzekļu iesaldēšana un konfiskācija, ir jābūt balstītiem uz pieprasījumu iesniegušās konvencijas dalībvalsts lēmumu vai uz šīs pašas pieprasījumu iesniegušās konvencijas dalībvalsts konstatēto nozīmīgo faktu izklāstu ar pasākumu, kuru piemērošana tiek lūgta, aprakstu. Taču viņa ieskatā, ierobežojošie pasākumi tika noteikti neizklāstot, pat ne īsumā, piedēvētos pārkāpumus. Turklāt Tunisija nelūdz saglabāt apstrīdētos ierobežojošos pasākumus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka tai nav jāņem vērā prasītāja iesniegtos pierādījumus, nedz tā izvirzītos argumentus, nedz jāveic papildu pārbaudes Tunisijas iestādēs, lai gan minētie pierādījumi un argumenti bija tādi, kas izraisīja pamatotas šaubas par iesniegtās informācijas ticamību.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Padome ir nepareizi izmantojusi pilnvaras, jo tā esot atbalstījusi Tunisijas iestādes, kuru vienīgais mērķis ir attaisnot prasītāja mantas netaisnīgu un nelikumīgu izlaupīšanu, nedodot viņam iespēju aizstāvēties un celt prasību.