This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62016CA0684
Case C-684/16: Judgment of the Court (Grand Chamber) of 6 November 2018 (request for a preliminary ruling from the Bundesarbeitsgericht — Germany) — Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften e.V. v Tetsuji Shimizu (Reference for a preliminary ruling — Social policy — Organisation of working time — Directive 2003/88/EC — Article 7 — Right to paid annual leave — National legislation providing for the loss of annual leave not taken and of the allowance in lieu thereof where an application for leave has not been made by the worker prior to the termination of the employment relationship — Directive 2003/88/EC — Article 7 — Obligation to interpret national law in conformity with EU law — Charter of Fundamental Rights of the European Union — Article 31(2) — Whether it may be relied upon in a dispute between individuals)
Lieta C-684/16: Tiesas (virspalāta) 2018. gada 6. novembra spriedums (Bundesarbeitsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften eV/Tetsuji Shimizu (Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma un finansiālas kompensācijas par minēto atvaļinājumu zaudēšana, ja darba ņēmējs nav iesniedzis atvaļinājuma pieprasījumu pirms darba attiecību izbeigšanas – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākums – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 31. panta 2. punkts – Atsaukšanās iespēja strīdā starp privātpersonām)
Lieta C-684/16: Tiesas (virspalāta) 2018. gada 6. novembra spriedums (Bundesarbeitsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften eV/Tetsuji Shimizu (Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma un finansiālas kompensācijas par minēto atvaļinājumu zaudēšana, ja darba ņēmējs nav iesniedzis atvaļinājuma pieprasījumu pirms darba attiecību izbeigšanas – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākums – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 31. panta 2. punkts – Atsaukšanās iespēja strīdā starp privātpersonām)
OV C 16, 14.1.2019, p. 5–6
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
14.1.2019 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 16/5 |
Tiesas (virspalāta) 2018. gada 6. novembra spriedums (Bundesarbeitsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften eV/Tetsuji Shimizu
(Lieta C-684/16) (1)
((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Sociālā politika - Darba laika organizēšana - Direktīva 2003/88/EK - 7. pants - Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu - Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma un finansiālas kompensācijas par minēto atvaļinājumu zaudēšana, ja darba ņēmējs nav iesniedzis atvaļinājuma pieprasījumu pirms darba attiecību izbeigšanas - Direktīva 2003/88/EK - 7. pants - Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākums - Eiropas Savienības Pamattiesību harta - 31. panta 2. punkts - Atsaukšanās iespēja strīdā starp privātpersonām))
(2019/C 16/05)
Tiesvedības valoda – vācu
Iesniedzējtiesa
Bundesarbeitsgericht
Pamatlietas puses
Prasītāja: Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften eV
Atbildētājs: Tetsuji Shimizu
Rezolutīvā daļa
1) |
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, atbilstoši kuram, ja darba ņēmējs nav pieprasījis izmantot savas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu attiecīgajā atsauces laikposmā, šis darba ņēmējs šā laikposma beigās automātiski un iepriekš nepārbaudot, vai darba devējs viņam faktiski ir devis iespēju izmantot šīs tiesības, it īpaši, sniedzot tam atbilstošu informāciju, zaudē ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, ko viņš ir ieguvis saskaņā ar šīm tiesību normām minētajā laikposmā, kā arī attiecīgi savas tiesības uz finansiālu kompensāciju par šo neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu gadījumā, ja darba attiecības tiek izbeigtas. Šajā ziņā iesniedzējtiesai, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajā atzītās interpretācijas metodes, ir jāpārbauda, vai tā var šīs tiesības interpretēt tādējādi, ka tiek garantēta Savienības tiesību pilnīga efektivitāte. |
2) |
Gadījumā, ja tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, nav iespējams interpretēt tādējādi, lai tiktu nodrošināta tā saderība ar Direktīvas 2003/88 7. pantu un Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu, no šīs pēdējās minētās tiesību normas izriet, ka valsts tiesai, kas izskata strīdu starp darba ņēmēju un viņa bijušo darba devēju, kam ir privātpersonas statuss, minētais valsts tiesiskais regulējums nav jāpiemēro un ir jānodrošina, ka, ja šis darba devējs nevar pierādīt, ka tas ir izmantojis vajadzīgo rūpību, lai darba ņēmējs varētu faktiski izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības atbilstoši Savienības tiesībām, minētajam darba ņēmējam nevarētu tikt atņemtas ne viņa iegūtās tiesības uz šo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ne attiecīgi darba attiecību izbeigšanas gadījumā finansiāla kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, kas šajā gadījumā tieši ir jāmaksā attiecīgajam darba devējam. |