2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/65

Ziņotājs:

Giuseppe GUERINI

Līdzziņotājs:

Krister ANDERSSON

1.1.

EESK uzskata, ka sadarbīgā ekonomika, radot sociālo vērtību digitālās ekonomikas vidē, var sniegt jaunas iespējas izaugsmei un attīstībai ES valstīs, jo tā ļauj mobilizēt neizmantotos resursus un aktivizēt individuālu iedzīvotāju iniciatīvu. EESK skaidri nodala sadarbīgo ekonomiku, digitālo ekonomiku un platformu ekonomiku pēc to iekļaujošās un sadarbīgās dimensijas atšķirīgās intensitātes un tvēruma.

1.2.

Lai gan jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju vispārēja izmantošana veicina un pastiprina sadarbīgās ekonomikas izplatīšanos (jo īpaši digitālās platformas un plaši lietotie viedtālruņi ir lieliski tās popularizēšanas instrumenti), EESK uzskata, ka svarīgi ir izvērtēt sadarbīgās ekonomikas parādību kopumā un to pilnībā nepielīdzināt digitālajai ekonomikai.

1.3.

EESK uzskata, ka ES nedrīkst palaist garām sadarbīgās ekonomikas piedāvāto iespēju ieviest jauninājumus attiecībās starp iestādēm, uzņēmumiem, iedzīvotājiem un tirgiem. Tomēr, ņemot vērā šī sektora īpašo spēju mainīties un attīstības ātrumu, ir svarīgi nodokļu regulēšanas sistēmas un nodokļu režīmus lietpratīgi un elastīgi pielāgot jaunajam sadarbīgās ekonomikas un, vispārīgāk, digitālās ekonomikas kontekstam.

1.4.

EESK neuzskata, ka ir vajadzīgs jauns īpašs nodokļu režīms sadarbīgās ekonomikas uzņēmumiem. Taču tā uzskata, ka ļoti svarīgi ir palielināt sadarbības un koordinācijas veidus starp dalībvalstīm un dažādām iesaistītajām iestādēm dalībvalstīs, lai tādējādi publiskās iestādes neatpaliktu no digitālās ekonomikas un sadarbīgās ekonomikas ātruma un dinamikas.

1.5.

EESK iesaka sadarbīgās ekonomikas nodokļu sistēmā ievērot neitralitātes principu (t. i., tā nedrīkst traucēt tirgus attīstību) un noteikt atbilstīgus un taisnīgus nodokļu uzlikšanas mehānismus attiecībā uz dažādiem uzņēmumu veidiem, kas veic darbību sadarbīgās ekonomikas jomā vai tradicionālajos veidos.

1.6.

EESK cer, ka drīz tiks izveidota saskaņota un integrēta Eiropas sistēma, kas dažādās dalībvalstīs nodrošinās kopīgus noteikumus digitālās ekonomikas jomā, ņemot vērā digitālo tīklu dabisko tendenci darboties pārrobežu kontekstā. Tādēļ būtu nelietderīgi katrā dalībvalstī izstrādāt atšķirīgus tiesību aktus, bet ir vajadzīga autentiska Eiropas pieeja.

1.7.

EESK aicina ES iestādes darīt visu iespējamo, lai izveidotu starptautiskās sadarbības formas ārpus Eiropas ar mērķi ieviest dažus digitālās ekonomikas pamatnoteikumus, jo pašlaik digitālo tīklu potenciāls ļauj pārvaldīt pakalpojumu sniegšanu un preču apmaiņu visā pasaulē, izmantojot digitālu platformu, kas atrodas vienā konkrētā pasaules vietā.

1.8.

Turklāt EESK uzskata, ka spēkā esošie noteikumi un principi atbilstoši jāpielāgo jaunajiem apstākļiem, kas salīdzinājumā ar kādreizējiem apstākļiem – arī jauno tehnoloģiju radīto iespēju dēļ – ir mainījušies, un tas jādara, lai nodrošinātu vienādu un samērīgu attieksmi pret visiem ekonomikas dalībniekiem, kas veic noteiktu darbību tradicionālajā veidā vai digitālajā ekonomikā.

1.9.

EESK mudina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai digitālās ekonomikas jomā pieņemtu vispārēju tiesisko regulējumu, ar ko varētu koordinēt un saskaņot nodokļu noteikumus, kurus piemēro jaunajiem ekonomikas veidiem.

1.10.

Lai nodrošinātu nodokļu režīma vienkāršāku pārvaldību un, it īpaši, lai atvieglotu PVN piemērošanu, EESK uzskata, ka arvien plašākā pārrobežu un aizvien mazākā teritoriālajā kontekstā, kādā attīstās digitālā ekonomika un sadarbīgā ekonomika, veiksmīgs varētu būt “pastāvīgas virtuālas organizācijas” eksperiments.

1.11.

Turklāt EESK uzskata, ka ir svarīgi atgādināt: līdztekus atbilstīgam nodokļu režīmam būtiski ir nodrošināt i) patērētāju tiesību; ii) privātuma un personas datu apstrādes; iii) darba ņēmēju un pakalpojumu sniedzēju, kas saistīti ar jaunajiem uzņēmējdarbības modeļiem un sadarbības platformu darbību, aizsardzību un ievērošanu.

2.1.

Dažādi dati liecina, ka sadarbīgās ekonomikas nozīmība palielinās un tajā vērojama strauja izaugsme. Aplēsts, ka 2015. gadā ieņēmumi, kas saistīti ar sadarbīgo ekonomiku Eiropas Savienībā, bija 28 miljardi euro (tikai gadu iepriekš šī summa bija divas reizes mazāka).

2.1.1.

Sākot ar 2015. gadu, lielo platformu būtiskie ieguldījumi vēl vairāk paātrinājuši sektora attīstību: tiek prognozēts, ka sadarbīgās ekonomikas apgrozījums Eiropas Savienībā turpmāk varētu būt no 160 līdz 572 miljardiem euro.

2.2.

Skaitļi liecina, ka sadarbīgā ekonomika izplatās arvien lielākā skaitā nozaru, un tai piemīt potenciāls radīt pievienoto vērtību un darbvietas dažādos līmeņos, kā arī nodrošināt Eiropas patērētājiem efektīvus pakalpojumus par konkurētspējīgām cenām.

2.3.

Tomēr vienlaikus sadarbīgā ekonomika rada vairākas problēmas, kas jārisina Eiropas likumdevējiem, kuriem jānodrošina principi un noteikumi ar mērķi izveidot skaidru un prognozējamu tiesisko regulējumu (1). Taču regulēšana nedrīkst vājināt sektora lielo inovācijas potenciālu, ko tas līdz šim ir apliecinājis.

2.4.

Jēdziena “sadarbīgā ekonomika” (collaborative economy) vietā bieži lieto jēdzienu “dalīšanās ekonomika” (sharing economy) un otrādi: 2015. gadā Oxford Dictionary kā neoloģisms tika iekļauts šķirklis sharing economy (dalīšanās ekonomika), kas definēta kā ekonomikas sistēma, kurā privātpersonas, parasti izmantojot internetu, bez maksas vai par samaksu nodod citu privātpersonu rīcībā preces vai sniedz tām pakalpojumus.

2.5.

Šajā atzinumā tiks lietots jēdziens “sadarbīgā ekonomika”, kas minēts Eiropas Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma”.

2.6.

Precīzāk sakot, ar jēdzienu “sadarbīgā ekonomika” apzīmē uzņēmējdarbības modeļus, kuru darbību atvieglo sadarbības platformas, kas paver iespēju īslaicīgi izmantot preces vai pakalpojumus, kurus bieži piedāvā privātpersonas.

2.6.1.

Sadarbīgās ekonomikas dalībniekus var iedalīt trīs grupās: i) pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā savas preces, resursus, laiku un/vai prasmes un kas var būt privātpersonas vai profesionāļi; ii) šādu pakalpojumu izmantotāji; iii) starpnieki, kas, izmantojot specializētu platformu (sadarbības platformu), savieno pakalpojumu sniedzējus un lietotājus. Sadarbīgās ekonomikas darījumi parasti nav saistīti ar īpašumtiesību maiņu, un tos var veikt gan peļņas gūšanas, gan bezpeļņas nolūkos.

2.7.

Īpaši jānorāda, ka sadarbīgā ekonomika, izmantojot starpniecības un sadarbības platformas, paver iespēju piekļūt precēm un pakalpojumiem vieglāk un efektīvāk nekā iepriekš un ļauj vieglāk patērētāju pieprasījumam piemeklēt preču un pakalpojumu piedāvājumu, ko nodrošina gan profesionāļi, gan neprofesionāļi.

2.8.

Efektīvu tehnoloģiju un starpniecības platformu izmantošana ir izraisījusi pārmaiņas dažādās nozarēs, piemēram, tuvu un tālu pārvadājumu nozarē, viesnīcu nozarē, kā arī māju vai istabu īres pārvaldībā. Šīs platformas ļauj efektīvi un ātri organizēt pieprasījuma un piedāvājuma piemeklēšanas pakalpojumus.

2.8.1.

Šajā kontekstā savu pozīciju ir nostiprinājuši daži lieli pārvaldītāji, kuri pārsvarā atrodas ārpus Eiropas Savienības; tas skaidri liecina par arvien lielāku sadarbīgās ekonomikas nostiprināšanos. Šie piemēri norāda gan uz lielu izaugsmes potenciālu šajā sektorā, gan arī uz problēmām, kas likumdevējam rodas no tiesiskā aspekta attiecībā uz nodokļu režīmu, nodarbinātības, kā arī darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma un apdrošināšanas reglamentēšanu.

2.9.

Līdztekus iepriekš minētajiem sektoriem sadarbīgā ekonomika sāk pakāpeniski ienākt arī citās darbības jomās, piemēram, dažos finanšu pakalpojumos, personu aprūpes un veselības aizsardzības pakalpojumos. Turpmākajos gados pievienosies citi sektori un pakalpojumi, tādējādi sekmējot sadarbīgās ekonomikas nozīmes palielināšanos. Tādēļ ir skaidrs, ka atbilstīgas debates par šā jautājuma normatīvajiem un fiskālajiem aspektiem ir ne tikai lietderīgas, bet arī vajadzīgas.

3.1.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un t. s. lietu interneta plašas izmantošanas ietekmē ir radušies daudzi jauni tehnoloģiju uzņēmumi. Patlaban pastāv daudzveidīgi uzņēmējdarbības modeļi, kas saistīti ar digitālās un sadarbīgās ekonomikas sektoru. Šie modeļi atšķiras pēc to struktūras un uzņēmuma lieluma, kā arī pēc mērķtirgu plašuma, tehnoloģiju izmantošanas veidiem un organizatoriskā modeļa. Tomēr atkarībā no nodokļu režīma var konstatēt trīs galvenās grupas:

3.2.

Runājot par vispārēju tīmekļa meklētāju lielo platformu modeli, jāatzīmē, ka šīs platformas paver iespēju apstrādāt datus un radīt pievienoto vērtību, ko pēc tam var pielāgot patērētāju konkrētajam pieprasījumam un pārdot.

3.3.

Šajā saistībā EESK vēlētos norādīt, ka īpaša vērtība ir datiem, kas pat nodēvēti par “jauno valūtu” (2). Pievienotajai vērtībai tiek uzlikts PVN, un tiek piemērots galamērķa valsts princips. Taču varētu būt grūtības novērtēt dažādos posmos radītās vērtības apmēru un attiecīgi sadalīt nodokļu saistības.

3.4.

Tā kā strauji veidojas arvien jauni uzņēmējdarbības modeļi, ir vispārēji jāizvērtē vērtības radīšana un nodokļu saistības.

3.5.

Pieprasījuma un piedāvājuma piemeklēšanas platformu (Uber modeļa) gadījumā svarīgs iepriekš izlemjams jautājums skar iespēju izstrādāt noteikumus un kritērijus to digitālo platformu piekļuvei tirgum, kas darbojas sadarbīgas ekonomikas sektorā, kā arī pakalpojumu sniedzējiem, kuri šādas platformas izmanto.

3.5.1.

Viens no tirgus piekļuves nosacījumiem varētu būt oficiāla atļauja uzņēmuma darbībai, licence vai obligātas prasības attiecībā uz kvalitāti (piemēram, prasības attiecībā uz telpu lielumu vai transportlīdzekļa veidu, apdrošināšanu vai noguldījumiem utt.). Gūtie ienākumi bieži tiek novērtēti un piešķirti privātpersonai vai uzņēmējdarbības struktūrai, kurai jāmaksā uzņēmumu peļņas nodoklis.

3.6.

Pakalpojumu direktīvā paredzēts, ka dalībvalstu noteiktajiem tirgus piekļuves nosacījumiem jābūt pamatotiem un samērīgiem un vienlaikus jāņem vērā attiecīgais uzņēmējdarbības modelis un ar to saistītie novatoriskie pakalpojumi, neradot priekšrocības kādam noteiktam uzņēmējdarbības vai pakalpojumu sniegšanas pārvaldības modelim (neitralitātes princips).

3.7.

EESK piekrīt 2016. gada izaugsmes pētījumā Komisijas minētajai piezīmei, ka elastīgāks pakalpojumu, tostarp sadarbīgā ekonomikā sniegto pakalpojumu, tirgus regulējums veicinātu produktivitātes paaugstināšanos, atvieglojot jaunu dalībnieku iespējas ienākt tirgū, samazinot pakalpojumu cenu un nodrošinot plašāku izvēli patērētājiem.

3.8.

Tādēļ Komiteja cer, ka tirgus piekļuves kritēriji attiecībā uz sadarbīgo ekonomiku, ja tie ir iekļauti dažādās valstu tiesību sistēmās, atbildīs Pakalpojumu direktīvai un nodrošinās: i) vienlīdzīgus konkurences apstākļus dažādiem ekonomikas dalībniekiem sektoros, kuros darbojas gan tradicionālās ekonomikas, gan sadarbīgās ekonomikas dalībnieki; ii) reglamentējošās prasības, kas ir skaidras, vienkāršas un veicina inovācijas potenciālu un iespējas, kuras sadarbīgā ekonomika var sniegt arvien plašākam personu lokam.

4.1.

Tā kā sadarbīgās ekonomikas sektorā digitālas platformas sniedz tiešsaistes pakalpojumus, vismaz daļēji vairs nedarbojas tradicionālajai saimnieciskajai darbībai raksturīgais teritorialitātes princips. Tādēļ svarīgi ir arī attiecībā uz sadarbīgo ekonomiku izstrādāt atbilstošu un skaidru tiesisko regulējumu, kas atbilst Eiropas Komisijas vispārējam mērķim uzlikt peļņas nodokli tur, kur tā tiek radīta.

4.2.

EESK atzīmē, ka juridisko noteiktību vairotu noteikumi, saskaņā ar kuriem uzņēmumi, kas piedāvā un sekmē pakalpojumus sadarbīgajā ekonomikā, tiek uzskatīti par tādiem, kam ir fiskāla saikne ar Eiropu. Šajā sakarā tieši attiecībā uz digitālo uzņēmumu īpašajām iezīmēm notiek diskusijas par iespēju izstrādāt jaunu formulējumu uzņēmumu virtuālajai atrašanās vietai, kas tika definēta kā “pastāvīga virtuāla organizācija”. Tas ir interesants formulējums, lai novērstu problēmas ar šāda veida darbības veikšanas vietas noteikšanu, taču ir vajadzīgas plašas debates un atbilstīgs pētījums, ko vajadzētu veikt turpmākajos gados. Tas ļautu noteikt, ka digitālajā tirgū veikto darbību atrašanās vieta ir ES, nodrošinot, ka darījuma ekonomisko vērtību apliek ar nodokli Eiropā un, vispārīgāk, tur, kur vērtība tiek radīta.

4.3.

Sadarbīgā ekonomika varētu daļēji atvieglot valstu nodokļu iestāžu darbu, digitalizējot sadarbības platformās veiktos maksājumus un nodrošinot šādu maksājumu pilnīgu izsekojamību. Maksājumu sistēmas uzbūve varētu atvieglot sektora dalībnieku centienus pildīt nodokļu nomaksas pienākumus, kā tas ir Igaunijā, kur sadarbībā ar digitālajām platformām tika vienkāršota kārtība, kā transportlīdzekļu vadītājiem un dažiem citiem pakalpojumu sniedzējiem ir jādeklarē savi ienākumi.

4.4.

Kopumā EESK cer, ka precīzas un izsekojamas informācijas apmaiņa starp nodokļu iestādēm, dalībniekiem un sadarbības platformām, vienkāršojot un padarot drošāku sadarbību tehnoloģiskajā vidē, kur notiek darījumi, sekmēs centienus samazināt administratīvo slogu, kas saistīts ar nodokļu nomaksu sadarbīgās ekonomikas sektorā, un slogu, kurš saistīts ar finanšu iestāžu pūliņiem panākt izpildi.

5.1.

Runājot par nodokļu uzlikšanu sadarbīgajā ekonomikā, būtu jānorāda, ka Eiropas Komisijas izveidotā ekspertu grupa saistībā ar nodokļu uzlikšanu digitālajā ekonomikā savā 2014. gada 28. maija ziņojumā secināja, ka nebūtu jāveido īpašs nodokļu režīms digitālajai ekonomikai vai uzņēmumiem un ir lietderīgāk spēkā esošos nodokļu tiesību aktus un modeļus pielāgot jaunajiem apstākļiem, nodokļu saistību izpildes pārvaldībai izmantojot to darījumu plašu izsekojamību, kas tiek veikti sadarbīgās ekonomikas platformās.

5.2.

Praktiski tas nozīmē, ka Eiropas Komisijai un valstu nodokļu iestādēm būtu jāpievērš īpaša uzmanība jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, it īpaši tad, ja platformu rezidences valsts nav Eiropas Savienībā, cenšoties panākt taisnīgu un proporcionālu sloga sadalījumu, kas izriet no nodokļa uzlikšanas ekonomiskajai vērtībai, ko radījuši dažādi dalībnieki: piegādātāji, labuma guvēji un starpniecības platformas.

5.3.

EESK uzskata, ka, pieņemot vispārējos noteikumus un principus, kas reglamentē nodokļu jautājumus sadarbīgās ekonomikas sektorā, jāizraugās saprātīga un samērīga pieeja. Ar šo pieeju būtu jānodrošina skaidri un prognozējami noteikumi sektora dalībniekiem, lai to izpilde neradītu pārmērīgi augstas izmaksas, kas varētu apdraudēt izaugsmi sektorā, kurš nesen izveidojies un kuram ir daudzsološas nākotnes izredzes, kas gan nav pilnībā paredzamas vai izmērāmas.

5.4.

Iespējamā turpmākajā Eiropas iniciatīvā saistībā ar nodokļu uzlikšanu digitālās ekonomikas uzņēmējdarbības modeļiem būtu jāņem vērā dažādās nodokļu iniciatīvas, ar kurām Eiropas Komisija pēdējos gados nākusi klajā ar nolūku novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, lai dažādie regulatīvie pasākumi tiktu cieši koordinēti kā daļa no visaptveroša un saskaņota rīcības satvara.

5.5.

Saskaņota iniciatīva par nodokļu uzlikšanu digitālajā ekonomikā ir vajadzīga, lai stiprinātu Eiropas iekšējo tirgu un veicinātu tā izaugsmi, jo šis sektors jau pašlaik veido nozīmīgu Eiropas ekonomikas daļu un turpmākajos gados tam būs vēl lielāka nozīme.

5.5.1.

Šajā saistībā jānorāda, ka Līguma 113. un 115. pants nodrošina stingru juridisko pamatu, lai izstrādātu gan tiešo, gan netiešo nodokļu noteikumus, kuri attiektos uz sadarbīgo ekonomiku un kuru mērķis būtu nostiprināt iekšējo tirgu un uzlabot tā darbību.

5.6.

Dažas dalībvalstis nolēmušas veikt pasākumus digitālās ekonomikas nodokļu sektorā, izmantojot jaunus, saistošus tiesību aktus, savukārt citas ir apstiprinājušas pamatnostādnes attiecībā uz sektora dalībniekiem. Tomēr, kā jau iepriekš tika minēts, būtu vajadzīga ES līmeņa iniciatīva par nodokļu uzlikšanu digitālajai ekonomikai.

5.7.

Tāpēc EESK cer, ka ES līmenī varēs pieņemt tiesību aktu par nodokļu uzlikšanu digitālajai ekonomikai, kurā paredzēta atbilstīga dalībvalstu koordinācija un iesaiste ar mērķi stiprināt iekšējo tirgu un pilnībā izmantot digitālās ekonomikas sniegtās iespējas.

5.8.

Sadarbīgās ekonomikas pakalpojumu sniedzēji neapšaubāmi ir pakļauti nodokļu saistībām, tomēr pastāv zināmas grūtības identificēt nodokļu maksātājus, tostarp tādēļ, ka viņi var veikt savu darbību gan profesionāli (piemēram, sniegt kādu pakalpojumu pastāvīgi), gan epizodiski (kā papildu ieņēmuma veidu, bet nedarbojoties attiecīgajā profesijā). Līdztekus šīm nodokļu maksātāju identificēšanas grūtībām bieži sarežģīts uzdevums ir precīzi izmērīt ar nodokli apliekamos ienākumus.

5.9.

Šajā saistībā EESK uzskata, ka minimālo ienākumu robežvērtību noteikšana varētu būt pozitīvs risinājums, kā izlemt, vai attiecīgā darbība ir uzskatāma par profesionālu vai ne. Komiteja tomēr pauž cerību, ka šādu robežvērtību izvēle tiks pamatota ar atbilstošiem pierādījumiem vai iemesliem.

5.10.

Saistībā ar jaunajiem uzņēmējdarbības modeļiem jānorāda, ka ir vajadzīga koordinācija ES līmenī, lai novērstu nodokļu divkāršu uzlikšanu vai nodokļu režīma ļaunprātīgu izmantošanu. Dalībvalstīm būtu jāievieš un jāpiemēro labi nodokļu uzlikšanas prakses piemēri, it īpaši uzņēmumiem, kuri pārvalda un saskaņo pieprasījumu un piedāvājumu, izmantojot digitālās platformas. Eiropas Komisijai ir jānodrošina noteikumu koordinācija, ar direktīvu ieviešot dažus kopīgus un vispārpieņemtus noteikumus.

5.11.

Vienlaikus EESK mudina valstu finanšu iestādes publicēt pamatnostādnes, lai sniegtu skaidras norādes pakalpojumu sniedzējiem, kas darbojas sadarbīgajā ekonomikā. Tā kā pakalpojumu sniedzēji bieži vien ir privātpersonas, faktiski ir jāsniedz informācija par nodokļu nomaksas pienākumiem, jo šie subjekti bieži vien neapzinās, ka tiem jāmaksā nodokļi.

5.12.

EESK cer, ka ES un valstu tiesību aktos būs paredzēts mehānisms, ar ko veicināt sadarbību starp sadarbīgās ekonomikas operatoriem un nodokļu iestādēm. Pateicoties ticamu un izsekojamu datu plašai izmantošanai, šī sadarbība varētu veicināt nodokļu vienkāršošanu un pārredzamību, apsverot pat iespēju, ka sadarbībā ar nodokļu iestādēm attiecībā uz dažām darbībām digitālās platformas kļūst par tiešiem nodokļu iekasētājiem.

5.12.1.

Šajā saistībā EESK uzsver, ka straujas jaunu uzņēmējdarbības modeļu attīstības un izaugsmes laikā, kad pieaug bažas par nedrošību nodokļu jomā un tās ietekmi uz pārrobežu tirdzniecību un ieguldījumiem, it īpaši saistībā ar starptautisko nodokļu uzlikšanu, īpaša uzmanība ir jāpievērš noteiktībai nodokļu jomā (3).

5.13.

EESK norāda, ka sadarbīgā ekonomika, iespējams, varētu paplašināt valsts nodokļu bāzi, tautsaimniecībā radot jaunas darbvietas un jaunus resursus. Lai no šās jaunās bāzes varētu gūt ieņēmumus, valstu kompetentajām iestādēm būtu jāizveido efektīvākas sistēmas iekšējai informācijas apmaiņai. Šie dati kopā ar jaunajām tehnoloģiskajām iespējām varētu radīt lielāku noteiktību nodokļu jomā ar zemākām izmaksām gan pakalpojumu sniedzējiem, gan nodokļu iestādēm. Tā kā digitālā platforma, pakalpojumu sniedzējs un klients var atrasties dažādās dalībvalstīs, šis jautājums būtu jāturpina analizēt Savienības līmenī, lai pievērstu pietiekamu uzmanību pārrobežu datu aizsardzībai.

6.1.

Runājot par sadarbīgās ekonomikas darbībām un to aplikšanu ar PVN, vispirms ir jānošķir darbības, ko veic dažādi jauni uzņēmējdarbības modeļi, piemēram, darbības, ko tieši veic sadarbības platformas, un darbības, kuras veic šādās platformās reģistrējušies individuālie pakalpojumu sniedzēji, un modeļi, kas ar platformu starpniecību izvērš dažādas darbības, piemēram, reklāmas laukumu vai lietotāju datu pārdošanu paziņojumiem un reklāmas sludinājumiem.

6.2.

Pēdējo minēto modeļu gadījumā jāatzīmē, ka uzņēmumiem jau uzlikts uzņēmumu peļņas nodoklis. Šie uzņēmumi vāc informāciju par lietotājiem – katru reizi, kad lietotājs ievada meklēšanas pieprasījumu, uzņēmumi vāc informāciju. Pēc tam tie šo informāciju var pārdot reklāmdevējiem un citām ieinteresētajām personām, un, ja tiek radīta vērtība, datu apmaiņai (informācijas vākšanai un pārdošanai) būtu jāuzliek PVN.

6.3.

Saistībā ar modeļiem, kas saskaņo pieprasījumu un piedāvājumu, var uzskatīt, ka tie rada “pievienoto vērtību”, sniedzot pakalpojumu un paverot iespēju darījumam/apmaiņai starp klientiem un pakalpojuma sniedzēju; tāpēc šādai pievienotajai vērtībai būtu jāuzliek PVN.

6.4.

Vispār, lai varētu uzlikt PVN, ir jānošķir dažādas situācijas, kas saistītas ar sadarbīgajā ekonomikā sniegto pakalpojumu apmaksas metodēm, proti, 1) situācijas, kad par sniegto pakalpojumu tiek saņemta noteikta naudas summa; 2) situācijas, kad atlīdzība par pakalpojumu nav naudas summa, bet cits pakalpojums vai nemonetāra atlīdzība; un 3) situācijas, kad pakalpojumi tiek sniegti bez maksas vai cita veida atlīdzības.

6.5.

Uz iepriekš minēto 1. situāciju attiecināmais PVN režīms izriet no spēkā esošo tiesību aktu noteikumiem un principiem, ko noteikusi Eiropas Savienības Tiesa; savukārt 3. situācija varētu neietilpt pašreizējo PVN noteikumu darbības jomā.

6.5.1.

Saistībā ar praktiskajiem apstākļiem, kas, iespējams, rodas 2. situācijā, EESK rosina rūpīgi apsvērt, vai uz sadarbības platformu darbību attiecas PVN maksāšanas pienākumi. Pašlaik tiesiskais regulējums šajā jomā patiešām ir neskaidrs, it īpaši tas attiecas uz pakalpojumiem, par kuriem, kā minēts iepriekš, netiek saņemts monetārs maksājums, bet gan iespēja komerciālos nolūkos izmantot datus par patērētājiem, viņu vēlmēm un paradumiem.

6.6.

EESK uzskata, ka Komisijai, īstenojot savu rīcības plānu, noteikti ir jārisina un jāregulē tāds jautājums kā PVN sadarbīgajā ekonomikā, iespējams, līdz noteiktai apgrozījuma robežvērtībai, kā tas tiek darīts dažās valstīs, piemērojot vienkāršotus noteikumus un principus, lai ierobežotu atbilstības nodrošināšanas radītās izmaksas, it īpaši MVU un neregulāriem pakalpojumu sniedzējiem.

6.7.

Būtu arī lietderīgi, ka Eiropas Komisija un valstu finanšu iestādes veicinātu sadarbības un koordinācijas atbilstīgas darbības attiecībā uz PVN noteikumu piemērošanu sadarbīgās ekonomikas sektoram.

7.1.

EESK atbalsta Eiropas Parlamenta (EP) atzinumu par Eiropas sadarbīgās ekonomikas programmu; šajā atzinumā EP norāda, ka “Eiropas uzņēmējiem ir izteikta tieksme veidot sadarbīgas platformas sociāliem mērķiem, un atzīst pieaugošo interesi par sadarbīgo ekonomiku, kas balstās uz kooperatīvās uzņēmējdarbības modeļiem” (4).

7.2.

Sadarbīgās ekonomikas īpašās iezīmes, tai piemītošais inovatīvais potenciāls un nepieciešamība nodokļu noteikumus pielāgot sektora ļoti straujajai izaugsmei ir iemesli, kādēļ Eiropas Komisijas rīkotajās apspriešanās un analīzes procesos būtu jāiesaista organizēta pilsoniskā sabiedrība ar mērķi savest kopā sektora dalībniekus, ES iestāžu un valstu finanšu iestāžu pārstāvjus un akadēmisko aprindu speciālistus, lai sāktu kopīgas debates par jautājumiem, kas saistīti ar nodokļu uzlikšanu sadarbīgajai ekonomikai.

7.3.

EESK aicina Eiropas Komisiju ierosināt papildu ieteikumus labākai informācijas apmaiņai starp valstu nodokļu iestādēm un nodrošināt taisnīgu nodokļu politiku attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem. Komiteja uzskata, ka būtu jāizstrādā atzinuma papildinājums, lai turpinātu vērtēt nodokļu politikas prasības, kā arī digitālajā ekonomikā veiktās nodokļu uzlikšanas ietekmi un rezultātus.

7.4.

Runājot par sadarbīgajā ekonomikā iesaistīto darba ņēmēju un patērētāju tiesībām, EESK norāda uz atzinumu par tematu “Sadarbīgais patēriņš un pašregulējums” (5). Tomēr šajā sakarā ir svarīgi atzīmēt, ka sadarbīgā ekonomika atstāj lielu ietekmi uz darba tirgu, kā rezultātā var rasties vajadzība īpašu uzmanību pievērst darba ņēmēju aizsardzībai, jo īpaši attiecībā uz sociālās un veselības aizsardzības, kā arī sociālās drošības sistēmas iemaksām.

7.4.1.

Šajā saistībā EESK vēlreiz uzsver, ka jāņem vērā sadarbīgās ekonomikas ietekme uz darba tirgu, un norāda, ka darba ņēmēju un pakalpojumu sniedzēju aizsardzība ir mērķis, kam ES un valstu likumdevējiem pastāvīgi jāpievērš uzmanība.