11.2.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/148

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidi”

COM(2009) 154 galīgā redakcija – 2009/0157 (COD)

2011/C 44/25

Ziņotājs: CAPPELLINI kgs

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 20. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidi”

COM(2009) 154 galīgā redakcija – 2009/0157 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 15. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 119 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, tomēr norāda, ka tas neattaisno cerības, kuras raisīja Zaļā grāmata, un vēl vairāk — tajā nav ievēroti EESK priekšlikumi, kas pausti 2005. gada 26. oktobrī pieņemtajā atzinumā.

1.2.   Komiteja uzskata, ka regula, ko ierosināts pieņemt, ir pilsoniskajai sabiedrībai nozīmīgs instruments, kas ļaus palielināt juridisko paredzamību un ātrāk un izmaksu ziņā efektīvāk nokārtot starptautisko mantojumu lietas Eiropas Savienības dalībvalstīs. Komiteja vēlas vērst Komisijas uzmanību uz to, ka rūpīgi jāpārskata priekšlikuma tulkojums dažādās valodās, lai nodrošinātu to saskaņotību un pareizu juridisko terminu lietojumu.

1.3.   Komiteja tomēr uzskata, ka priekšlikumā ir dažas nepilnības, īpaši saistībā ar valstu, kas nav ES dalībvalstis, tiesību aktu nozīmi un dažiem mantojuma apliecības aspektiem. Minētās nepilnības varētu novērst, pievienojot ierosināto 26. pantu un pagarinot 43. panta 2. punktā minēto laikposmu. Lai rūpīgi analizētu un iztirzātu tik sarežģītu dokumentu kā priekšlikums regulai, būtu jāizstrādā plašāks darba dokuments, kas pārsniegtu EESK pieņemtos standartus.

1.4.   Komiteja uzsver, ka priekšlikumā regulai būtu noteikti ieteicams veikt šādus grozījumus:

i)

paskaidrojuma raksta 1.2. un 3.2. punktā iekļaut šādus formulējumus: “Šie dažādie noteikumi arī apgrūtina un kavē īstenot likumīgā mantinieka tiesības uz mirušā īpašumu” un “Tādējādi dalībvalstu savrupa rīcība nebūtu pietiekama, lai sasniegtu visus priekšlikumā regulai izvirzītos mērķus” (skatīt atzinuma 3.4.3. un 3.4.4. punktu);

ii)	regulas 1. panta 1. punktā precizēt, ka regulu piemēro vienīgi mantojumam, kam ir “starptautisks raksturs” (skatīt atzinuma 4.1.1. punktu);

iii)	regulas 21. panta 1. punktā visās valodās nelietot formulējumu “vēlākas”, bet gan “papildu” vai “citas” (skatīt atzinuma 4.3.8. punktu);

iv)	regulas 25. pantu aizstāt ar jaunu pantu: “Universāla piemērošana: šī regula nosaka piemērojamos tiesību aktus, pat ja tie nav dalībvalstu tiesību akti” (skatīt atzinuma 4.3.9. punktu);

v)

regulas 26. pantu aizstāt ar jaunu pantu: “Ja mirusī persona nav izvēlējusies tiesību aktus atbilstoši 17. pantam un saskaņā ar šo regulu ir jāpiemēro tiesību akti, kas spēkā citā valstī, kura nav ES dalībvalsts, un šajā regulā iekļautās tiesību kolīziju normas nosaka, ka piemērojami tiesību akti, kas ir spēkā ES dalībvalstī vai citā valstī, kura nav ES dalībvalsts un kura piemērotu savus tiesību aktus, tad ir jāpiemēro šīs citas valsts tiesību akti. Šis pants neattiecas uz mantojuma līgumiem, kuru piesaistes faktors saskaņā ar 18. panta 2. punktu ir tiesību akti, ar ko mantojuma līgumiem ir visciešākā saikne.” (skatīt atzinuma 4.3.10.1. punktu);

vi)	regulas 27. pantā visās valodās pirms vārda “nesaderīga” iestarpināt vārdu “klaji”, un vismaz franču un itāļu valodā pirms vārdu savienojuma “sabiedrisko kārtību” iestarpināt vārdu “starptautisko” (skatīt atzinuma 4.3.11. punktu);

vii)	regulas 27. panta 2. punktā visās valodās nelietot “tā kārtība attiecībā uz”, bet gan “tā noteikumi attiecība uz” (skatīt atzinuma 4.3.12. punktu);

viii)

regulas 43. panta 2. punktā noteikto laikposmu pagarināt līdz 9 vai 12 mēnešiem (skatīt atzinuma 4.6.1. punktu).

2.   Konteksts

2.1.   Priekšlikums izstrādāts, lai risinātu sarežģītu jautājumu, kas ir svarīgs ikvienai personai, kuras pastāvīgā dzīvesvieta neatkarīgi no pilsonības ir Eiropas Savienībā (ar dažiem izņēmumiem, kas minēti 6. pantā). Ar Zaļo grāmatu par mantošanu un testamentiem sāka plašu apspriešanos par starptautisko mantošanu pēc likuma un pēc testamenta (1).

2.2.   Regula, ko ierosināts pieņemt, būs vienots normatīvs instruments, un tai būs liela praktiska nozīme, jo pašlaik ES dalībvalstīs spēkā ir ļoti atšķirīgi noteikumi šādās jomās:

a)	piemērojamo tiesību aktu noteikšana;

b)	tiesu iestāžu kompetence attiecībā uz starptautiskajiem testamentiem un mantojuma lietām;

c)	nosacījumi citā ES dalībvalstī pasludināta tiesas sprieduma atzīšanai un izpildei; kā arī

d)	nosacījumi citā ES dalībvalstī sastādītu autentisku aktu atzīšanai un izpildei.

2.3.   Lai viestu lielāku skaidrību, ierosināts pieņemt regulu, kurā paredzēts saskaņot minētos noteikumus, kas ir starptautisko privāttiesību normas un nosaka, ka starptautisko testamentu un mantojuma tiesību lietu iznākumi ir atkarīgi no tiesību aktiem, kuri piemērojami saskaņā ar konkrētajām (ierosinātajā regulā paredzētajām) kolīziju normām, kas ir spēkā tiesas atrašanās valstī (ES dalībvalstī). Nav paredzēts, ka ierosinātā regula per se jebkādi ietekmēs ES dalībvalstu materiālo tiesību normas, kas regulē mantinieku statusu, tiesības un pienākumus attiecībā uz mirušā īpašumu (mantojumu). Tas pats sakāms arī par ierosinātās regulas VI nodaļā minētajiem noteikumiem, ar kuriem izveido Eiropas mantojuma apliecību, kas ir statusa apliecinājums, bet kuri neparedz, ka visās dalībvalstīs jābūt spēkā vienotām materiālo tiesību normām, kas ir minētā statusa iegūšanas nosacījumi. Ierosinājums pieņemt minēto regulu nenozīmē, ka valstu materiālo tiesību normas ietilpst Līguma 65. panta b) punktā noteiktajā kompetences jomā.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.   Atzinumā par tematu “Zaļā grāmata par mantošanu un testamentiem” (2) EESK arī:

a)	atzinīgi novērtēja zaļo grāmatu un norādīja, ka “tajā izvirzītos jautājumus vērtē kā nozīmīgus un steidzami risināmus”;

b)	vērsa Komisijas uzmanību uz “nodokļu problēmām, ar kurām saskartos īpašuma, kas izvietots divās vai vairākās valstīs, mantinieki”; kā arī

c)	pauda ieinteresētību, norādot, ka “uzskata testamentu un mantošanas jautājumu par ārkārtīgi svarīgu Eiropas iedzīvotājiem; formalitāšu vienkāršošana, lielāka juridiskā un fiskālā drošība un paātrināta starptautiskās mantošanas regulas izstrāde ir vienlīdz svarīgi risināmi jautājumi”.

3.2.   Testamentu un mantošanas jautājumu EESK atzina par “ārkārtīgi svarīgu Eiropas iedzīvotājiem”, un pašlaik, četrus gadus pēc zaļās grāmatas analīzes, EESK vēlas papildināt minēto viedokli, izstrādājot atzinumu par Komisijas ierosinātās regulas struktūru un konkrētajiem noteikumiem.

3.3.   Ierosinātās regulas potenciāls un ieinteresētās personas

3.3.1.   Minētajā atzinumā (3) EESK aicināja Komisiju apsvērt nodokļu jautājumus un uzsvēra, ka jāpanāk “lielāka […] fiskālā drošība”. Tā kā Līguma 65. pants stingri ierobežo kompetences jomu un tādā veidā arī ierosinātās regulas piemērošanas jomu, ierosinātā regula ir veltīta starptautisko privāttiesību aspektiem, kas saistīti ar testamentiem un mantošanas lietām, un nav paredzēts, ka ierosinātā regula tieši ietekmēs dalībvalstu tiesību aktus, kuri attiecas uz starptautisko testamentu un mantošanas lietu fiskālajiem aspektiem.

3.3.2.   Testamentu, ja tāds ir, sastāda pirms nāves, testators to var atsaukt līdz nāves brīdim un mantojuma tiesības stājas spēkā tūliņ pēc testatora nāves, savukārt testamenta un mantojuma noteikumi stājas spēkā un kļūst saistoši tikai pēc nāves, regulējot ar to saistītos īpašumtiesību jautājumus. Tāpēc ierosinātā regula attiecas uz visiem cilvēkiem, visām pilsoniskās sabiedrības grupām.

3.3.3.   Viešot lielāku skaidrību par piemērošanas jomu, jānorāda, ka ierosinātā regula:

a)	attiecas vienīgi uz testamentiem un mantojumiem, kam ir starptautisks raksturs (priekšlikumā regulai nav definēts, kā jāsaprot “starptautisks”), bet neattiecas uz vietēja rakstura mantojumiem, kuru ir daudz vairāk;

b)	attiecas uz privātpersonām, tas ir, fiziskām personām, bet neattiecas uz juridiskām personām kā privāto un publisko tiesību subjektiem.

3.4.   Mērķi un subsidiaritātes princips

3.4.1.   Ierosinātā regula būtiski palielinās juridisko paredzamību visās jomās, kuras tā reglamentē, jo ES regulas ir saistošas un vienādi piemērojamas visās ES dalībvalstīs, to tiesās un attiecībā uz to tiesību aktiem. Šādi izpaužas ierosinātās regulas tiešā pievienotā vērtība. Galvenais ir kvalitatīvi un precīzi formulēt regulas noteikumus.

3.4.2.   Īstenojot minēto mērķi “atcelt visus šķēršļus, kas traucē personām brīvi pārvietoties”, nedrīkstam aizmirst, ka to, vai personai ir “mantinieka” statuss un likumiskas “tiesības” uz mirušā īpašumu ES dalībvalstī, nenosaka starptautiskās privāttiesību normas (kas ir ierosinātās regulas priekšmets), bet gan ES dalībvalstīs spēkā esošajos tiesību aktos iekļautās atbilstošās materiālo tiesību normas, kuras attiecas uz testamentiem un mantošanu. Šajā ziņā ierosinātā regula neparedz nekādas izmaiņas, jo tajā nav noteikts, ka materiālo tiesību normas ir jāvienādo. Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā jāpārskata priekšlikuma paskaidrojuma raksts, un tajā jāveic attiecīgi grozījumi. EESK vēlreiz norāda uz ieteikumu, ko tā izteica saistībā ar Apvienotās Karalistes, Īrijas un Dānijas nostāju, proti, šīm dalībvalstīm ir jāpauž apņēmība ieviest minēto regulu.

3.4.3.   Pēc minētajiem skaidrojumiem jāatzīmē, ka ierosinātās regulas paskaidrojuma raksta 1.2. punktā iekļauts pareizs apgalvojums (“Tātad šīs personas šobrīd saskaras ar ievērojamām grūtībām, lai īstenotu savas tiesības starptautiskas mantošanas gadījumā.”) un arī nepārliecinošāks un tālejošāks apgalvojums, kas skar īpašumtiesības (“Šie dažādie noteikumi neļauj pilnībā īstenot privātīpašuma tiesības […]”). To būtu lietderīgi aizstāt ar precīzāku un piemērotāku formulējumu, piemēram, “Šie dažādie noteikumi apgrūtina un kavē īstenot likumīgā mantinieka tiesības uz mirušā īpašumu.”

3.4.4.   Apgalvojumā “tādējādi dalībvalstu savrupa rīcība darbotos pretēji šim mērķim” formulējums “darbotos pretēji” ir pārāk kategorisks. Ja ES dalībvalstis vēlas, tās, neatkarīgi no regulas, var ratificēt Hāgas Konvenciju par mantošanas tiesībām (1989. gads) un tādējādi vismaz daļēji īstenot attiecīgo mērķi, ieviešot vienotus piemērojamo tiesību aktu noteikšanas principus. EESK uzskata, ka atbilstošāk būtu lietot mērenāku formulējumu: “Tādējādi dalībvalstu savrupa rīcība nebūtu pietiekama, lai sasniegtu visus priekšlikumā regulai izvirzītos mērķus.”

4.   Īpašas piezīmes

4.1.   I nodaļa — Darbības joma un definīcijas

4.1.1.   Paredzēts, ka ierosinātā regula attieksies uz starptautiskiem testamentiem un mantošanas lietām, tomēr priekšlikumā nav definēts, ko nozīmē “starptautiskiem”. Lai viestu lielāku skaidrību, priekšlikumā regulai jāiekļauj norāde, ka tā piemērojama vienīgi “situācijām, kam ir starptautisks raksturs”.

4.1.2.   Kā norādīts ierosinātās regulas virsrakstā, tā regulēs jurisdikciju (II nodaļa) un lēmumu atzīšanu un izpildi (IV nodaļa), proti, divas starptautisko privāttiesību jomas, ko regulē arī 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk — Regula Nr. 44/2001), kuras darbības jomā nav iekļauti testamenti un mantošana. Tieši minēto atšķirību dēļ ir ļoti nozīmīgi, ka ierosinātajā regulā iekļauti vienoti noteikumi visās trīs starptautisko privāttiesību jomās, tas ir, piemērojamie tiesību akti, jurisdikcija un ar starptautiskiem mantojumiem saistītu spriedumu atzīšana un izpilde.

4.2.   II nodaļa — Jurisdikcija

4.2.1.   Priekšlikuma regulai II nodaļā (3.–15. pants) runa ir par jurisdikciju, un tajā iekļautie noteikumi jāpiemēro visām dalībvalstu tiesām, savukārt ārpustiesas iestādēm — tikai vajadzības gadījumā.

4.2.2.   Vispārēja jurisdikcija piešķirta tiesām tajā dalībvalstī, kuras teritorijā mirušajam bijusi pastāvīgā dzīvesvieta nāves dienā. Nosacījumu par pilsonību nav. Jāievēro, ka arī vispārējais ES jurisdikcijas režīms jeb lex generalis, kas noteikts ar Regulu Nr. 44/2001, piešķir vispārēju jurisdikciju, pamatojoties uz dzīvesvietu un nekādā veidā neņemot vērā pilsonību.

Vispārējā jurisdikcija saskaņā ar ierosināto regulu attiecas gan uz (mirušajiem) ES dalībvalstu pilsoņiem, gan arī uz trešo valstu pilsoņiem, ja to pastāvīgā dzīvesvieta nāves dienā bijusi kādā no ES dalībvalstīm.

4.2.3.   Ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves dienā nav kādā no ES dalībvalstīm, dalībvalsts tiesas “tomēr ir kompetentas” vairākos gadījumos, kas ir daudzveidīgāki nekā vienkāršais to piekritībā esošais gadījums, kad mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves dienā ir kādā no dalībvalstīm. Pilsonība ir nosacījums, ko neņem vērā vispārējā jurisdikcijā, bet ievēro pārējos jurisdikcijas jautājumos.

4.2.4.   Saskaņā ar ierosināto regulu tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums, nav vispārējas jurisdikcijas per se. Daļējs izņēmums pastāv attiecībā uz īpašuma nodošanu, reģistrēšanu vai pārvietošanu publiskajā reģistrā.

4.3.   III nodaļa — Piemērojamie tiesību akti

4.3.1.   Priekšlikuma regulai III nodaļā (16.–28. pants) ietverti vienoti noteikumi par piemērojamiem tiesību aktiem. Saskaņā ar vispārējiem noteikumiem mantošanai kopumā jāpiemēro tiesību akti, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā bijusi mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves dienā. Nav jāievēro nekādi citi nosacījumi, kā, piemēram, pilsonība. Noteikumi attiecībā uz kustamo un nekustamo īpašumu neatšķiras.

4.3.2.   Jānorāda, ka priekšlikumā iekļautās tiesību kolīziju normas, kas jāpiemēro ES dalībvalstu tiesām, nosaka piemērojamos tiesību aktus neatkarīgi no tā, vai valsts, kuras tiesību akti ir jāpiemēro, ir ES dalībvalsts vai nav (25. pants).

4.3.3.   Parasti starptautiskajās privāttiesībās atzīst “pušu autonomiju”, proti, iespēju pusēm izvēlēties, kādus tiesību aktus līgumos piemērot. Priekšlikumā regulai paredzēts, ka jebkura persona var izvēlēties kā tiesību aktus, kas reglamentē viņas mantojumu kopumā, tās valsts tiesību aktus, kuras pilsone šī persona ir.

4.3.4.   Lai nodrošinātu tiesisko paredzamību, izvēlētie tiesību akti ir precīzi jānosaka un jānorāda deklarācijā, kurā ir ietverti noteikumi attiecībā uz īpašumu nāves gadījumā.

4.3.5.   Mantojuma līgumi ir atsevišķs temats, ko nevajadzētu jaukt ar mantojumam kopumā piemērojamo tiesību aktu izvēli. Līgumu, kas attiecas uz kādas personas mantojumu, reglamentē tiesību akti, kuri saskaņā ar ierosināto regulu būtu piemērojami šīs personas mantojamam nāves gadījumā dienā, kad līgums tika noslēgts. Ievērojot favor validitatis principu, lieto alternatīvos piesaistes faktorus.

4.3.6.   Piemērojamo tiesību aktu darbības joma ir ļoti svarīgs jautājums gan no salīdzinošo tiesību, gan no starptautisko privāttiesību viedokļa. Ierosinātajā regulā paplašināta piemērojamo tiesību aktu darbības joma, paredzot, ka tie reglamentēs visu mantojumu kopumā — no tā atklāšanas brīža līdz mantojuma galīgajai nodošanai tā saņēmējiem. Nav šaubu, ka tas darīts, lai pēc iespējas vairāk juridisko jautājumu iekļautu vienā piemērojamā tiesību aktā un tādā veidā palielinātu tiesisko paredzamību un atvieglotu sarežģīto un laikietilpīgo darbu, kas jāiegulda, izmantojot vairākus (bieži vien ārvalstu) tiesību aktus. Priekšlikumā regulai iekļauts apjomīgs saraksts, kuru var papildināt un kurā uzskaitīti jautājumi, ko reglamentē piemērojamie tiesību akti, norādot, ka tie reglamentē arī sarakstā neminētus mantojuma jomas jautājumus no tā atklāšanas brīža līdz mantojuma galīgajai nodošanai tā saņēmējiem.

4.3.7.   Piemērojamie tiesību akti reglamentē visu mantojumu kopumā no tā atklāšanas brīža līdz mantojuma galīgajai nodošanai tā saņēmējiem, bet nerada šķēršļus tās valsts tiesību aktu piemērošanai, kurā atrodas īpašums, ciktāl, lai pieņemtu mantojumu vai legātu vai no tiem atteiktos, tiesību aktos ir paredzētas formalitātes, kas ir vēlākas nekā mantojumam piemērojamos tiesību aktos noteiktās formalitātes.

4.3.8.   Runājot par minēto noteikumu, Komiteja iesaka apsvērt, vai 21. panta 1. punktā iekļautajā vārdkopā “formalitātes, kas ir vēlākas” formulējums “vēlākas” (t.i., vēlāk kārtojamas) patiešām ir precīzs, vai arī runa ir par “papildu” vai “citām” (formalitātēm). Raugoties uz minēto noteikumu kopumā, būtu ieteicams lietot apzīmējumu “papildu” vai “citas”.

4.3.9.   EESK uzskata, ka noteikuma “Universāla piemērošana” (25. pants) formulējumu vajadzētu saskaņot ar topošās regulas III nodaļas mērķi — noteikt piemērojamos tiesību aktus. Vienkāršāks un ieteicamāks formulējums būtu: “Universāla piemērošana: šī regula nosaka piemērojamos tiesību aktus, pat ja tie nav dalībvalstu tiesību akti.”

4.3.10.   Izņemot noteikumu, ka persona var izvēlēties mantojumam piemērot tās valsts tiesību aktus, kuras pilsone šī persona ir (17. pants), regula kopumā nosaka, ka jāpiemēro tiesas (kas atrodas tajā ES dalībvalstī, kur bijusi mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves dienā) atrašanās valsts tiesību akti. Tomēr saskaņā ar 6. pantu “Pārējie jurisdikcijas jautājumi” var piemērot arī tādas valsts tiesību aktus, kas nav ES dalībvalsts. Šādos gadījumos jāraugās, lai regulas noteikumi neizjauktu piesaistes faktoru vienotību (ja tā ir ikvienas mirušās personas un tās mantinieku interesēs), kas, iespējams, izveidojusies ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, un nepiešķirtu kompetenci tādas valsts tiesību sistēmai, kas neparedz, ka tās tiesību akti attiecas uz konkrēto mantojuma lietu. Lai to panāktu un uzlabotu un līdzsvarotu koordināciju starp ES valstīm un valstīm, kas nav ES dalībvalstis, Komiteja iesaka pašreizējo 26. panta tekstu (panta virsrakstu angļu valodas versijā mainot no “Referral” uz “Renvoi”) aizstāt ar šādu tekstu:

4.3.10.1.

“Ja mirusī persona nav izvēlējusies tiesību aktus atbilstoši 17. pantam un saskaņā ar šo regulu ir jāpiemēro tiesību akti, kas spēkā citā valstī, kura nav ES dalībvalsts, un šajā regulā iekļautās tiesību kolīziju normas nosaka, ka piemērojami tiesību akti, kas ir spēkā ES dalībvalstī vai citā valstī, kura nav ES dalībvalsts un kura piemērotu savus tiesību aktus, tad ir jāpiemēro šīs citas valsts tiesību akti. Šis pants neattiecas uz mantojuma līgumiem, kuru piesaistes faktors saskaņā ar 18. panta 2. punktu ir tiesību akti, ar ko mantojuma līgumiem ir visciešākā saikne.”

4.3.10.2.

Jaunais noteikums ir pielāgots regulai (4) un tā mērķis ir uzlabot (5) līdzīgu noteikumu, ko iekļāva arī nozīmīgajā Hāgas Konvencijā par mantošanas tiesībām, jo lielākā daļa delegāciju atzina, ka minētais noteikums vajadzīgs, lai negrautu vienotību gadījumos, kad tā jau pastāv (6). Turklāt elastība, ko nodrošina minētais noteikums (jaunais 26. pants), atbilst renvoi tiesību aktiem un praksei dažās valstīs, kas nav ES dalībvalstis, piemēram, ASV (7). Fakts, ka regulās “Roma I” un “Roma II” nav nekādu noteikumu par renvoi, vienkārši liecina, ka abu minēto regulu priekšmets (līgumiskās un ārpuslīgumiskās saistības) būtiski atšķiras no mantošanas jautājumiem. Lai arī minētie noteikumi nav iekļauti regulās “Roma I” un “Roma II”, tas pats par sevi nav pietiekami pārliecinošs iemesls, lai priekšlikumā neiekļautu ierosināto jauno 26. pantu, kas mantojuma jomā ir būtisks un nozīmīgs gan ikvienai mirušai personai un viņas mantiniekiem, gan arī, lai līdzsvarotāk koordinētu piesaistes faktorus starp ES dalībvalstīm un valstīm, kuras nav ES dalībvalstis.

4.3.11.   Ierasti, bet tomēr būtiski ir 27. panta noteikumi par sabiedrisko kārtību. Atbilstoši ierastākam formulējumam, ieteicams visās regulas valodās iestarpināt vārdu “klaji” pirms vārdkopas “nesaderīga ar tiesas atrašanās vietas valsts sabiedrisko…”, un vismaz franču un itāļu valodā (ja vajadzīgs, arī citās valodās) pirms vārdu savienojuma “sabiedrisko kārtību” iestarpināt vārdu “starptautisko”. Novatorisks un lietderīgs ir īpaši mantojuma jomai pielāgotais izņēmums, ka noteikums nevar tikt uzskatīts par pretēju sabiedriskajai kārtībai “tikai tāda iemesla dēļ, ka tā kārtība attiecībā uz mantojuma obligāto daļu ir atšķirīga no kārtības, kas ir spēkā tiesas atrašanās vietas valstī”.

4.3.12.   Formulējums priekšlikuma 27. panta 2. punkta angļu valodas versijā “its clauses regarding” (“tā kārtība attiecībā uz”) nav ekvivalents formulējumam franču valodā “ses modalités concernant” (“tā noteikumi attiecībā uz”). Ieteicams visās regulas valodās saglabāt formulējumu “tā noteikumi” (attiecībā uz utt.).

4.4.   IV nodaļa — Atzīšana un izpilde

4.4.1.   Ierosinātās regulas IV nodaļā (29.–33. pants) pēc Regulas Nr. 44/2001 parauga iekļauti noteikumi par atzīšanu.

4.4.2.   Ierosinātā regula vienkāršos starptautisko mantojuma lietu kārtošanu Eiropā, ieviešot principu, ka ES dalībvalstī pieņemti lēmumi, piemērojot minēto regulu, tiek atzīti pārējās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras izmantošanas.

4.4.3.   Lēmums, kas pieņemts kādā no dalībvalstīm, nav pārskatāms pēc būtības dalībvalstī, kurā tiek prasīts atzīt minēto lēmumu; to neatzīst tikai četros priekšlikumā minētos gadījumos.

4.5.   V nodaļa — Autentiski akti

4.5.1.   Starptautisko mantojuma lietu kārtošanu būtiski vienkāršos arī tas, ka ar mantojuma lietām saistītos autentiskos aktus, kas saņemti un izpildāmi vienā dalībvalstī, saskaņā ar ierosināto regulu, atzīs arī citās dalībvalstīs.

4.6.   VI nodaļa — Eiropas mantojuma apliecība

4.6.1.   Eiropas mantojuma apliecība, ko izveido ar ierosināto regulu, apliecina mantinieka vai legātāra statusu, kā arī testamentu izpildītāju vai trešo personu pārvaldītāju pilnvaras. Ieteicams 43. panta 2. punktā noteikto laikposmu pagarināt līdz 9 vai 12 mēnešiem.

4.6.2.   Jāvienkāršo pieteikuma veidlapas paraugs, un tajā jāsvītro 4.7. punkts, kurā pieprasīta nevajadzīga informācija.

---

(1)  COM(2005) 65 galīgā redakcija.

(2)  OV C 28, 03.02.2006., 1. lpp.

(3)  OV C 28, 03.02.2006., 1. lpp.

(4)  Tādējādi paplašinot renvoi piemērošanas jomu un attiecinot to arī uz ES dalībvalstīm.

(5)  Izslēdzot tā piemērošanu ne tikai professio iuris gadījumā (17. pants), bet arī attiecībā uz dažāda rakstura piesaistes faktoriem un metodēm (izņēmuma klauzulas kā tiesību akti, ar kuriem ir visciešākā saikne, minētas 18. panta 2. daļā).

(6)  Waters Report, 553. lpp., 16. sēdes protokols, 1988. gada 3.–20. oktobris, T.II, Hāgas Konference par starptautiskajām privāttiesībām, 1990. gads. Konvencija par mirušas personas īpašuma mantošanai piemērojamām tiesībām, 4. pants, (1989. gada 1. augusts). Skatīt arī P.Lagarde, “La nouvelle Convention de la Haye sur la loi applicable aux successions”, RCDIP, 1989. gads, 249.(258.) lpp.

(7)  Attiecībā uz Hāgas Konvencijas 4. pantu, E.F.Scoles, “The Hague Convention on Succession”, AJCL, 1994. gads, 85. lpp (113).

---