9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 146/17

(1)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2016. gada 13. maijā sāka antisubsidēšanas izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR” jeb “attiecīgā valsts”) izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importu Savienībā. Izmeklēšana tika sākta, pamatojoties uz 10. pantu Padomes 2009. gada 11. jūnija Regulā (EK) 597/2009 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (2). Tā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par procedūras sākšanu (“paziņojums par procedūras sākšanu”) (3).

(2)

Pēc sūdzības, ko 2016. gada 31. martā iesniedza European Steel Association (“Eurofer” jeb “sūdzības iesniedzējs”), to ražotāju vārdā, kas pārstāv vairāk nekā 90 % no konkrētu karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu (KVP) ražošanas apjoma Savienībā, Komisija sāka izmeklēšanu. Sūdzībā bija ietverti pierādījumi par subsidēšanu un no tā izrietošiem kaitējuma draudiem, un tie bija pietiekami, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu.

(3)

Pirms antisubsidēšanas izmeklēšanas Komisija informēja Ķīnas valdību (“ĶV”) (4), ka ir saņēmusi pienācīgi dokumentētu sūdzību, un aicināja ĶV uz apspriešanos saskaņā ar pamatregulas 10. panta 7. punktu. ĶV pieņēma piedāvājumu apspriesties, un apspriede notika 2016. gada 11. maijā. Apspriedes laikā tika pienācīgi ņemtas vērā ĶV iesniegtās piezīmes. Taču nebija iespējams panākt savstarpēji saskaņotu risinājumu.

(4)

Nedaudzus mēnešus pirms šīs izmeklēšanas sākšanas, proti, 2016. gada 13. februārī (5), Komisija sāka antidempinga izmeklēšanu (“paralēlā antidempinga izmeklēšana”) attiecībā uz tā paša ĶTR izcelsmes ražojuma importu.

(5)

Īsi pirms šīs izmeklēšanas sākšanas, proti, 2016. gada 7. jūlijā (6), Komisija sāka arī antidempinga izmeklēšanu (“paralēlā antidempinga izmeklēšana”) attiecībā uz tā paša Brazīlijas, Irānas, Krievijas, Serbijas un Ukrainas izcelsmes ražojuma importu.

(6)

2017. gada 5. aprīlī Komisija noteica galīgo antidempinga maksājumu tā paša ĶTR izcelsmes ražojuma importam (7) (“antidempinga regula”). Šajā antisubsidēšanas un paralēlajā antidempinga izmeklēšanā veiktā kaitējuma, cēloņsakarības un Savienības interešu analīze ir līdzīga, jo abās izmeklēšanās tika izmantota viena un tā pati Savienības ražošanas nozares, reprezentatīvo Savienības ražotāju un izmeklēšanas perioda definīcija. Tā ir atjaunināta un papildināta, lai ņemtu vērā visus faktu elementus, kas kļuva zināmi šajā izmeklēšanā.

(7)

ĶV apgalvoja, ka iesniegt antidempinga sūdzību par to pašu ražojumu ar izcelsmi piecās valstīs, pamatojoties uz to, ka ir izraisīts būtisks kaitējums, mazāk nekā divu mēnešu laikā no šīs sūdzības iesniegšanas, kura pamatota ar kaitējuma draudiem, rada nopietnas šaubas par to, vai vajadzēja sākt šo antisubsidēšanas izmeklēšanu.

(8)

Komisija norādīja, ka antisubsidēšanas lieta pret ĶTR un antidempinga lieta attiecībā uz to pašu ražojumu ar izcelsmi piecās citās valstīs ir divas atsevišķas izmeklēšanas, kuras jānovērtē atsevišķi. Pirmkārt, abām lietām ir atšķirīgi izmeklēšanas periodi, kuri tikai daļēji pārklājas (2015. gada otrā puse). Otrkārt, antisubsidēšanas sūdzības pamatā bija kaitējuma draudi Savienības ražošanas nozarei, savukārt vēlāk saņemtās antidempinga sūdzības pamatā bija reāls kaitējums Savienības ražošanas nozarei. Šajā ziņā Komisija atgādināja, ka dempingu un kaitējumu nosaka, pamatojoties uz izmeklēšanas periodu, kas noteikts saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktu noteikumiem un kas paziņots paziņojumā par procedūras sākšanu katrai no abām lietām. Turklāt, neskarot iesāktās antidempinga izmeklēšanas rezultātus attiecībā uz piecām pārējām valstīm, 549.–551. apsvērums liecina, ka izmeklēšanā gūtie pierādījumi neapgāž pietiekamos pierādījumus, kas bija pieejami, procedūru sākot.

(9)

Tādējādi Komisija šo apgalvojumu atzina par nepamatotu un noraidīja.

(10)

ĶV apgalvoja arī, ka izmeklēšana būtu jāizbeidz, jo sūdzība neatbilda prasībām attiecībā pierādījumiem, kas noteiktas PTO Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 11. panta 2. un 3. punktā un pamatregulas 10. panta 2. punktā. ĶV uzskatīja, ka nav pietiekamu pierādījumu par kompensējamām subsīdijām, kaitējumu un cēloņsakarību starp subsidēto importu un kaitējumu.

(11)

Sūdzībā sniegtie pierādījumi bija sūdzības iesniedzējam pamatoti pieejama informācija. Bija arī pietiekami sākuma posmā parādīt, ka iespējamās subsīdijas bijušas kompensējamas saistībā ar to pastāvēšanu, apjomu un iezīmēm. Sūdzībā bija arī pietiekami pierādījumi par to, ka bija kaitējuma draudi Savienības ražošanas nozarei un ka to izraisījis subsidētais imports. Sūdzībā ir 166 lappuses, kurās aprakstīti pierādījumi, kas ietverti 117 pielikumos. Ciktāl ĶV norādīja uz trūkumiem sūdzībā sniegto pierādījumu precizitātes un atbilstības ziņā, Komisija izmeklēšanā tos pārbaudīja, taču, sākot izmeklēšanu, neatzina par pamatotu izslēgt kādu no pirmšķietamajiem apgalvojumiem par subsidēšanas pastāvēšanu un apjomu.

(12)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV atkārtoja šo apgalvojumu, bet nesniedza tam papildu pamatojumu. Tādējādi Komisija saglabāja savu nostāju, kas aprakstīta iepriekšējā apsvērumā.

(13)

Subsidēšanas un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz periodu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. decembrim (“izmeklēšanas periods” jeb “IP”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra laika posmu no 2012. gada janvāra 2015. gada 31. decembrim (“attiecīgais periods”), kā arī būtiskas norises pēc IP.

(14)

Komisija paziņojumā par izmeklēšanas sākšanu aicināja ieinteresētās personas, kas vēlas piedalīties izmeklēšanā, sazināties ar Komisiju. Komisija turklāt informēja sūdzības iesniedzēju, citus zināmos Savienības ražotājus, zināmos ražotājus eksportētājus un ĶV, zināmos importētājus, piegādātājus, lietotājus un tirgotājus, kā arī zināmās attiecīgās apvienības par izmeklēšanas sākšanu un aicināja tos piedalīties.

(15)

Ieinteresētajām personām bija iespēja iesniegt piezīmes par izmeklēšanas sākšanu un lūgt uzklausīšanu Komisijai un/vai tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersonai.

(16)

Paziņojumā par izmeklēšanas sākšanu Komisija norādīja, ka tā izlases veidā var pārbaudīt ieinteresētās personas saskaņā ar pamatregulas 27. pantu.

(17)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka ir izveidojusi provizorisku Savienības ražotāju izlasi. Komisija izveidoja izlasi, saskaņā ar pamatregulas 27. panta 1. punkta b) apakšpunktu pamatojoties uz lielāko reprezentatīvo ražošanas un pārdošanas apjomu, ko pieejamajā laikā iespējams pienācīgi izmeklēt. Izlasē iekļauto ražotāju ģeogrāfiskā izkliede ir liela. Komisija aicināja ieinteresētās personas sniegt piezīmes par provizorisko izlasi, bet piezīmes netika saņemtas.

(18)

Tādējādi galīgajā izlasē bija seši Savienības ražotāji no piecām dažādām dalībvalstīm. Izlasē iekļautie ražotāji saražo vairāk nekā 45 % no ražošanas apjoma Savienībā.

(19)

Komisija aicināja nesaistītos importētājus sniegt paziņojumā par procedūras sākšanu norādīto informāciju, lai lemtu par to, vai nepieciešama atlase, un attiecīgā gadījumā veidotu izlasi.

(20)

Viens nesaistīts importētājs sniedza prasīto informāciju, un šim importētājam tika nosūtīta importētāju anketa.

(21)

Taču, kaut gan Komisija sazinājās ar šo importētāju, lai iegūtu attiecīgu informāciju, nesaistītais importētājs sniedza tikai nepilnīgas atbildes uz anketas jautājumiem.

(22)

Lai lemtu, vai nepieciešama atlase, un attiecīgā gadījumā izveidotu izlasi, Komisija lūdza visus ĶTR ražotājus eksportētājus sniegt informāciju, kas norādīta paziņojumā par procedūras sākšanu. Turklāt Komisija lūdza ĶTR iestādēm norādīt citus ražotājus eksportētājus un/vai sazināties ar citiem ražotājiem eksportētājiem, ja tādi ir, kuriem varētu būt interese piedalīties izmeklēšanā.

(23)

Deviņi ražotāji eksportētāji/ražotāju eksportētāju grupas attiecīgajā valstī sniedza prasīto informāciju un piekrita, ka tos/tās iekļauj izlasē. Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 1. punkta b) apakšpunktu Komisija izveidoja četru ražotāju eksportētāju grupu izlasi, pamatojoties uz lielāko reprezentatīvo eksporta apjomu uz Savienību, kuru atvēlētajā laikā varēja pienācīgi izmeklēt:

(24)

Izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas pārstāvēja 68 % no attiecīgā ražojuma kopējā importa Savienībā.

(25)

Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 2. punktu notika apspriešanās par atlasi ar visiem zināmajiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētajiem un ĶV. Piezīmes par ierosināto izlasi tika saņemtas no sūdzības iesniedzēja un diviem ražotājiem eksportētājiem – viens bija iekļauts izlasē, otrs ne.

(26)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ierosinātā izlase neatspoguļo Ķīnas KVP ražošanas nozari, kuru skar izmeklēšana. Proti, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāveic atlase, ne tikai pamatojoties uz eksporta apjomu, bet ņemot vērā arī visas subsīdijas, kas minētas sūdzībā. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka divi no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem nav reprezentatīvi kompensējamo subsīdiju saņēmēji.

(27)

Komisija norādīja, kritērijs, ko tā izmantoja izlases izveidei, ir pamatregulas 27. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Minētajā noteikumā paredzēts, ka Komisija veido izlasi, pamatojoties uz lielāko reprezentatīvo apjomu, kas eksportēts uz Savienību. Fakts, ka atsevišķs uzņēmums varētu nebūt tiesīgs saņemt kādu konkrētu subsīdiju veidu, nepadara izlasi nereprezentatīvu, jo izlases izveides mērķis ir pārstāvēt visu KVP ražošanas nozari ĶTR saistībā ar tiesībām saņemt visus iespējamos subsīdiju veidus. Saskaņā ar analīzi, kas iekļauta piezīmē, kura pievienota kādam no nekonfidenciālajiem dokumentiem, četras izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas ir reprezentatīvas tādā ziņā, ka tām ir tiesības uz subsīdiju, par kuru apgalvots sūdzībā. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka izveidotā izlase ir pienācīgs pamats, lai pārbaudītu iespējamās subsidēšanas pastāvēšanu un apjomu, un tā atbilst pamatregulas 27. panta 1. punkta b) apakšpunktam.

(28)

Pēc informācijas izpaušanas sūdzības iesniedzējs uzstāja, ka Komisijai, veidojot izlasi, būtu bijis jāizmanto pamatregulas 27. panta 1. punkta a) apakšpunkts, nevis 27. panta 1. punkta b) apakšpunkts, jo tādējādi būtu bijis iespējams labāk atspoguļot izmantotās subsīdiju programmas. Kā jau skaidrots iepriekšējā apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka četras izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas ir reprezentatīvas ne vien apjoma ziņā, bet arī tādā ziņā, ka tām ir tiesības uz subsīdiju, par kuru ir runa sūdzībā, kā arī saistībā ar subsīdiju praksi, uz kuru saskaņā ar paziņojumu par procedūras sākšanu, attiecas izmeklēšana. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(29)

Pirmais ražotājs eksportētājs, kas bija iekļauts izlasē, vēlējās noskaidrot iemeslus, kādēļ paralēlajā antidempinga izmeklēšanā netika ierosināta izlase. Komisija atgādina, ka antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanas ir divas atsevišķas izmeklēšanas. Antidempinga izmeklēšanā Komisija noteic, vai dempings ir vai nav (proti, objektīva cenu diskriminācija), – tas ir binārs jautājums. Konstatējumu par dempingu no izlases var ekstrapolēt uz visiem pārējiem uzņēmumiem. Antisubsidēšanas izmeklēšanā Komisija noteic subsidēšanas apjomu uz vienu eksportētā ražojuma vienību. Kompensēt var tikai tās subsīdijas, kas konstatētas izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Tādējādi, lai nodrošinātu izmeklēšanas efektivitāti un Savienības ražošanas nozares aizsardzību, Komisija uzskatīja par lietderīgu antisubsidēšanas izmeklēšanā aptvert lielāku eksporta apjomu nekā antidempinga izmeklēšanā, lai nodrošinātu, ka izlase ir reprezentatīva tādā ziņā, ka tajā iekļautajiem uzņēmumiem ir tiesības uz subsīdiju, par kuru apgalvots sūdzībā, kā arī saistībā ar subsīdiju praksi, kura minēta paziņojumā par procedūras sākšanu. Antisubsidēšanas izmeklēšanas vajadzībām paplašinātā izlase aptver pietiekami daudz uzņēmumu, kam ir tiesības uz subsīdiju, par kuru apgalvots sūdzībā. Trīs no četriem izlasē iekļautajiem uzņēmumiem tika iekļauti paralēlās antidempinga izmeklēšanas izlasē. Papildu uzņēmuma iekļaušana izlasē tika balstīta uz apsvērumu, ka tas ir nākamais lielākais uzņēmums apjoma ziņā un ka tas nodrošina izlases reprezentativitāti tādā ziņā, ka tam ir tiesības uz subsīdijām, par kurām apgalvots sūdzībā.

(30)

Otrais ražotājs eksportētājs, kurš nebija iekļauts izlasē, lūdza, lai to iekļauj izlasē, vai lai to pārbauda individuāli, apgalvojot, ka izveidotās izlases dēļ netiks pienācīgi ņemtas vērā tā īpatnības. Minētie argumenti attiecās uz ātrgriezējtērauda un instrumentu tērauda ražošanu un eksportu, uzņēmums norādīja, ka tiem atšķiras ražojuma īpašības un cenas. Kritērijs, kas tika izmantots, lai izveidotu izlasi, ir lielākais reprezentatīvais attiecīgā ražojuma eksporta apjoms. Taču ražotājam eksportētājam, kurš lūdza, lai to iekļauj izlasē, ir ievērojami mazāks attiecīga ražojuma eksporta apjoms nekā ierosinātajiem uzņēmumiem. Tāpēc to nebija iespējams iekļaut izlasē, tādējādi prasība to iekļaut tika noraidīta. Katrā ziņā Komisija vēlāk nolēma izslēgt ātrgriezējtēraudu un instrumentu tērauda no attiecīgā ražojuma tvēruma, tādējādi izslēdzot visu uzņēmuma ražošanas apjomu no izmeklēšanas tvēruma. Rezultātā uzņēmums vairs netika uzskatīts par attiecīgā ražojuma ražotāju eksportētāju, un tā pieprasījumu veikt individuālu pārbaudi nevarēja pieņemt, jo tas vairs nebija ieinteresētā persona.

(31)

Tādējādi ierosinātā izlase atbilst pamatregulas 27. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Tāpēc Komisija nolēma atzīt ierosināto izlasi par galīgo izlasi.

(32)

Ķīnas valdībai tika nosūtīta anketa. Tajā ietilpa konkrētās anketas Ķīnas Attīstības bankai, Ķīnas Lauksaimniecības attīstības bankai, Ķīnas Eksporta un importa bankai (EXIM), Ķīnas Lauksaimniecības bankai (ABC), Ķīnas Bankai (BOC), Ķīnas Būvniecības bankai (CCB) un Ķīnas Rūpniecības un tirdzniecības bankai (ICBC). Sūdzībā tika konkrēti minēts, ka šīs bankas ir valsts iestādes vai organizācijas, kam uzticēts vai kas norīkotas piešķirt subsīdijas. Turklāt Ķīnas valdībai tika lūgts nosūtīt konkrēto finanšu iestādēm paredzēto anketu visām pārējām finanšu iestādēm, kuras pilnībā vai daļēji pieder ĶV (“valstij piederošās bankas”). Bez tam Ķīnas valdībai nosūtītā anketa ietvēra konkrētās anketas tiem dzelzsrūdas, koksa un koksējamo akmeņogļu ražotājiem, kuri pilnībā vai daļēji pieder valstij (“VU”). Anketas tika nosūtītas arī četrām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem, kā arī visiem saistītajiem importētājiem, nesaistītajam importētājam, kas bija pieteicies, un diviem lietotājiem, kuri bija pieteikušies.

(33)

Komisija saņēma atbildes uz anketas jautājumiem no ĶV. Komisija saņēma atbildes uz konkrēto anketu jautājumiem no EXIM, ABC, BOC, CCB un ICBC. Komisija saņēma atbildes uz anketas jautājumiem arī no četrām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, no izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem, no nesaistītā importētāja un no viena lietotāja.

(34)

Komisija lūdza un pārbaudīja visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu, lai konstatētu subsidēšanu, tās radītos kaitējuma draudus un Savienības intereses. Ķīnas Tirdzniecības ministrijā notika pārbaudes apmeklējums, un tajā piedalījās arī amatpersonas no citām atbildīgajām ministrijām. Šajā pārbaudes apmeklējumā piedalījās arī pārstāvji no šādām finanšu iestādēm:

(35)

Turklāt saskaņā ar pamatregulas 26. pantu tika veikti pārbaudes apmeklējumi šādu uzņēmumu telpās:

(36)

Komisija 2017. gada 13. februārī informēja visas ieinteresētās personas, ka konkrētu ĶTR izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importam Savienībā pagaidu kompensācijas maksājumi netiks noteikti.

(37)

Komisija turpināja iegūt un pārbaudīt visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu galīgo konstatējumu iegūšanai, norādīdama jautājumus, ko nepieciešams izmeklēt sīkāk.

(38)

Komisija 2017. gada 28. aprīlī visām attiecīgajām personām izpauda būtiskos faktus un apsvērumus, uz kuru pamata tā bija iecerējusi noteikt galīgo antisubsidēšanas maksājumu attiecīgā ražojuma importam Savienībā, un aicināja visas personas 17 dienu laikā sniegt piezīmes. Šajā informācijas izpaušanā Komisija arī informēja ieinteresētās personas par pārbaudes apmeklējumu rezultātiem, arī par gadījumiem, kad Komisijai nācās izmantot labākos pieejamos faktus. Turklāt 18. maijā Komisija nosūtīja informācijas papildu piezīmi visām ieinteresētajām personām, sīkāk izskaidrojot pamatojumu, kā aprēķināts ieguvums no preferenciālajiem aizdevumiem. Atvēlētajā 5 dienu termiņā tika saņemtas piezīmes un attiecīgi izskatītas.

(39)

Karsti velmētus plakanus tērauda velmējumus ražo formēšanas procesā, kurā karstu metālu laiž caur vienu vai vairākiem karstu veltņu pāriem, mazinot un izlīdzinot biezumu, un kurā metāla temperatūra pārsniedz tā rekristalizācijas temperatūru. Tiem var būt dažādi veidi: ruļļi (eļļoti vai neeļļoti, kodināti vai nekodināti), sagriezti garumā (loksnēs) vai šaurās sloksnēs.

(40)

Karsti velmētiem plakaniem tērauda velmējumiem ir divi galvenie lietojumi. Pirmkārt, tie ir sākotnējie materiāli, no kā ražošanas lejasposmā ražo dažādus tērauda ražojumus ar pievienoto vērtību, sākot ar auksti velmētiem (8) plakaniem tērauda velmējumiem ar pārklājumu. Otrkārt, tos izmanto par rūpnieciskās ražošanas izejmateriāliem, ko iegādājas galalietotāji dažādām vajadzībām, arī būvniecībai (tērauda cauruļu ražošanai), kuģu būvei, gāzes tvertnēm, automobiļiem, spiedtvertnēm un enerģijas pārvades cauruļvadiem.

(41)

Viens ražotājs eksportētājs (Jiangsu Tiangong Tools Company Limited) 2016. gada 26. jūnijā pieprasīja, lai konkrēta veida karsti velmētus plakanus tērauda velmējumus, ko nozarē sauc par instrumentu tēraudu un ātrgriezējtēraudu, izslēgtu no ražojuma tvēruma. Tas apgalvoja, ka, instrumentu tēraudam un ātrgriezējtēraudam ir būtiski atšķirīgas īpašības, cenas, atšķirīgas specifikācijas un lietojumi.

(42)

Šajā ziņā Komisija paralēlajā antidempinga izmeklēšanā konstatēja, ka tiešām ir būtiskas fizikālās un ķīmiskās atšķirības starp citiem attiecīgā ražojuma veidiem, ne vien starp instrumentu tēraudu un ātrgriezējtēraudu, no vienas puses, un instrumentu tēraudu un ātrgriezējtēraudu, no otras puses. Instrumentu tērauda un ātrgriezējtērauda ķīmiskajā sastāvā ir vairāki ķīmiskie elementi, kuru nav attiecīgajā ražojumā. Turklāt instrumentu tērauds un ātrgriezējtērauds no citiem attiecīgā ražojuma veidiem atšķiras ražošanas procesa un lietojuma un būtiski atšķiras cenu ziņā.

(43)

Tādējādi Komisija no paralēlās antidempinga izmeklēšanas ražojuma tvēruma izslēdza instrumentu tēraudu un ātrgriezējtēraudu.

(44)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, Komisija arī šajā izmeklēšanā nolēma instrumentu tēraudu un ātrgriezējtēraudu izslēgt no ražojuma tvēruma.

(45)

Tādējādi attiecīgo ražojumu definē šādi: konkrēti Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes plakani dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumi, arī ruļļos (tostarp ražojumi, kas “sagriezti garumā” un “šaurās sloksnes”), pēc karstās velmēšanas tālāk neapstrādāti, neplaķēti, bez pārklājuma.

Attiecīgais ražojums neietver:

Patlaban attiecīgo ražojumu klasificē ar KN kodiem 7208 10 00, 7208 25 00, 7208 26 00, 7208 27 00, 7208 36 00, 7208 37 00, 7208 38 00, 7208 39 00, 7208 40 00, 7208 52 10, 7208 52 99, 7208 53 10, 7208 53 90, 7208 54 00, 7211 13 00, 7211 14 00, 7211 19 00, ex 7225 19 10, 7225 30 90, ex 7225 40 60, 7225 40 90, ex 7226 19 10, 7226 91 91 un 7226 91 99.

(46)

Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka turpmāk uzskaitītajiem ražojumiem ir vienādas fizikālās īpašības un tiem ir vienāds galvenais lietojums:

(47)

Tāpēc šie ražojumi uzskatāmi par līdzīgiem pamatregulas 2. panta c) punkta nozīmē.

(48)

Pirms Komisija analizēja iespējamo subsidēšanu īpašu subsīdiju vai subsīdiju programmu veidā (3.4. un nākamā sadaļa), tā novērtēja valdības plānus, projektus un citus dokumentus, kuri attiecās uz vairākām subsīdijām vai subsīdiju programmām. Komisija konstatēja, ka visas novērtējamās subsīdijas vai subsīdiju programmas tālāk minēto iemeslu dēļ pieder pie ĶV centrālās plānošanas.

(49)

ĶTR Valsts ekonomiskās un sociālās attīstības divpadsmitās piecgades plānā (12. piecgades plāns) uzsvērts ĶV stratēģiskais redzējums attiecībā uz galveno nozaru pilnveidi un attīstību. Jo īpaši 12. piecgades plāna 9. nodaļā par ražošanas pārveidi un modernizāciju pausts aicinājums pārveidot un modernizēt galvenās pašreizējās nozares, lai uzlabotu Ķīnas galveno rūpniecības nozaru konkurētspēju. Minētajā plānā norādīts, ka ĶV izstrādās politiku, kas veicinās tehniskos uzlabojumus uzņēmumos, lai paaugstinātu konkurētspēju tirgū. Šo galveno nozaru vidū īpaši bieži minēta tērauda ražošanas nozare.

(50)

12. piecgades plānā liela uzmanība pievērsta arī resursu saglabāšanai un vides aizsardzībai, kā arī aprites ekonomikas attīstībai un mērķiem zemas oglekļa emisijas tehnoloģiju jomā. Šajā sakarā 12. piecgades plāna 9. nodaļā noteikts, ka tērauda nozarē būtu jāpanāk progress saistībā ar resursu integrētu izmantošanu, energotaupību un emisiju mazināšanu un ka ĶV atbalstīs šādus videi draudzīgus attīstības centienus.

(51)

ĶV ir arī pieņēmusi īpašu plānu attiecībā uz tērauda ražošanas nozari, proti, Tērauda ražošanas nozares 12. piecgades plānu (“tērauda nozares 12. piecgades plāns”). Minētajā plānā uzsvērts, ka tērauda ražošanas nozare ir būtiska valsts ekonomikas pamatnozare. ĶV galvenā prioritāte laikposmā no 2011. līdz 2015. gadam ir tērauda ražošanas nozares strukturāla pielāgošana, pārveide un modernizācija. Turklāt tērauda nozares 12. piecgades plāna 5. nodaļā uzsvērts, ka ir būtiski “stiprināt fiskālās, finanšu, tirdzniecības, zemes izmantošanas, energotaupības, vides aizsardzības, drošuma un citu politikas virzienu saikni ar tērauda nozares politiku”).

(52)

ĶV apgalvoja, ka Komisija savā izmeklēšanā nevarēja paļauties uz 12. piecgades plānu un tērauda nozares 12. piecgades plānu, jo 2015. gada 31. decembrī beidzies tā īstenošanas termiņš. Tādējādi nav juridiskā pamata, lai turpinātu subsidēšanu. Komisija norāda, ka 12. piecgades plāns un tērauda nozares 12. piecgades plāns aptver izmeklēšanas periodu. Turklāt 2016. gada martā tika publiskots 13. piecgades plāns, kurš aptver laikposmu no 2016. līdz 2020. gadam. Kā skaidrots nākamajā apsvērumā, 13. piecgades plāns balstās uz mērķiem, kuri izklāstīti 12. piecgades plānā, un turpina to tālāku īstenošanu. Tādējādi tērauda ražošanas nozare vēl aizvien tiek stimulēta.

(53)

13. piecgades plānā uzsvērta arī tehnoloģiskās inovācijas nozīme ĶTR ekonomikas attīstībā, kā arī videi draudzīgās attīstības principu aktualitāte. Tāpat kā 12. piecgades plānā, arī šā plāna 5. nodaļā noteikts, ka viens no galvenajiem attīstības virzieniem ir veicināt tradicionālo rūpniecības nozaru struktūras modernizāciju. Šī ideja ir plašāk izklāstīta 22. nodaļā, kurā skaidrota stratēģija, kā modernizēt tradicionālās rūpniecības nozares ĶTR, veicinot to tehnoloģisku pārveidi. Šajā ziņā 13. piecgades plānā noteikts, ka uzņēmumiem tiks sniegts atbalsts, lai “veiktu visaptverošus uzlabojumus tādās jomās kā ražošanas tehnoloģijas, rūpniecības iekārtas, vides aizsardzība un energoefektivitāte.” Vides aizsardzības jautājumi plašāk aplūkoti 44. nodaļā. Minētajā nodaļā noteikts, ka galvenajās nozarēs tiks īstenota tīras ražošanas “atjaunošana”, un 16. punktā šajā sakarā norādīta īpaša atsauce uz tērauda ražošanas nozari.

(54)

“Tērauda ražošanas nozares pielāgošanas un modernizācijas plāns 2016.–2020. gadam” (tērauda nozares 13. piecgades plāns) tika publiskots 2016. gada novembrī. Tā pamatā ir 13. piecgades plāns. Tajā noteikts, ka tērauda ražošanas nozare ir “Ķīnas ekonomikas būtiska pamatnozare un valsts stūrakmens” (9). Plānā plašāk izklāstīti tādi principi kā tehnoloģiskā inovācija, strukturālā pielāgošana un videi draudzīga attīstība, kuri minēti 13. piecgades plānā, turklāt šie principi sasaistīti ar konkrētākām prioritātēm tērauda ražošanas nozarē (sk. IV nodaļu “Galvenie uzdevumi”), kā arī ar dažādiem fiskāliem un finansiāliem atbalsta pasākumiem (sk. V nodaļu “Aizsardzības pasākumi”).

(55)

ĶV apgalvoja arī, ka minētie plāni ietver vienīgi politikas pamatnostādnes, tāpēc tie nav obligāti vai saistoši. Taču 12. piecgades plāna ievadā teikts: “Šim plānam pēc tā apspriešanas un apstiprināšanas Nacionālajā Tautas kongresā tiek piešķirts likuma spēks”. 13. piecgades plāna 17. nodaļā teikts: “Valsts attīstības stratēģiju un plānu īsteno, ņemot vērā to vadošo un ierobežojošo lomu  (10).” Visbeidzot, 13. tērauda nozares plānā teikts, ka “visas vietējās pārvaldes iestādes, kuras ir atbildīgas par tērauda ražošanas nozari, … īsteno uzdevumus un politikas pasākumus, kuri izklāstīti šajā plānā”. Atsevišķu uzņēmumu līmenī “attiecīgie uzņēmumi nodrošina atbilstību šajā plānā noteiktajiem galvenajiem mērķiem un prioritārajiem uzdevumiem” (11). Tādējādi šie plāni ir saistoši, nevis tajos vispārīgi izklāstīti pamudinājumi. Pēc informācijas izpaušanas ĶV atkārtoti pauda savu nostāju, bet nesniedza papildu pierādījumus, kas pamatotu, kāpēc iepriekšminētais formulējums būtu tikai politikas pamatnostādnes, kaut arī formulējums skaidri liecina par pretējo. ĶV toties citēja konkrētus formulējumus no šiem plāniem, kas ir vairāki vērsti uz politiku, bet tie nav pretrunā konstatējumiem par dokumentu juridiski saistošo raksturu. Tādējādi Komisija saglabāja savu nosatāju, ka plāni ir juridiski saistoši.

(56)

Tērauda ražošanas nozare par stratēģisku, prioritāru un/vai atbalstāmu nozari atzīta arī tālāk minētajos dokumentos.

(57)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV citēja Lēmumu Nr. 40, ka atbalstāmajām nozarēm vajadzētu saņemt kreditēšanas atbalstu “saskaņā ar kreditēšanas principiem”. Pēc ĶV domām, nevar secināt, ka šāds atbalsts būtu sniedzams preferenciāli. Tomēr izmeklēšana apliecina, ka nenoteiktais apzīmējums “kreditēšanas principi” nenozīmē vis tirgus principos balstītu un komerciālu rīcību, bet gan drīzāk to, ka šie kreditēšanas principi iekļauj būtiskus sabiedriskās politikas apsvērumus, kas neietver kredītriska novērtēšanu vai izraisa to, ka riski netiek vērtēti nemaz. Turklāt izlasē iekļautie uzņēmumi saņēma ieguvumu no preferenciālu aizdevumu politikas, kas ietvēra to, ka riski netiek pienācīgi novērtēti, kā skaidrots 3.4. sadaļā. Tāpēc Komisija noraidīja ĶV apgalvojumu, ka aizdošana tērauda ražošanas nozarei notikusi pēc tirgus principos balstītiem un komerciāliem noteikumiem un ka norāde “saskaņā ar kreditēšanas principiem” nozīmē pienākumu ievērot šos noteikumus. Galvenais aspekts paliek, ka saskaņā ar Lēmumu Nr. 40 visas finanšu iestādes sniedz kredītu atbalstāmajām nozarēm, kas ietver tērauda ražošanas nozari, un ka šāds atbalsts faktiski sniegts ar preferenciāliem noteikumiem, kas neņem vērā faktisko kredītrisku saņēmējiem.

(58)

ĶV bez tam nāca klajā ar piezīmi, ka Valsts stratēģijā zinātnes un tehnoloģiju attīstībai vidējā un ilgā termiņā (2006–2020) nenosaka, ka tērauda ražotājiem ir tiesības saņemt konkrētās iespējamās subsīdijas. Tomēr minētā dokumenta III nodaļas 5. punktā tērauda ražošanas nozare skaidri minēta saistībā ar 29. prioritāro jomu “Ciklisks dzelzs un tērauda plūsmas process un iekārtas” un VIII nodaļā pausts pamudinājums sniegt finansiālu un fiskālu atbalstu šīm prioritārajām jomām. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(59)

Informācijas izpaušanas laikā sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju paplašināt centrālā plāna analīzi, aptverot arī bankrota tiesību neizpili. Tas apgalvoja, ka 2008.–2015. gada skaitliskie rādītāji liecina par “uzkrītoši mazu” bankrotu skaitu Ķīnā, un citēja 2016. gada decembra glābšanas līgumu starp vairākām Ķīnas bankām un bankrotētāju tērauda tirgotāju Sinosteel. Turklāt tas atsaucās uz konstatējumiem SVF ziņojumā “Resolving China's Corporate Debt Problem” (15), kurā identificēti vairāki iemesli, kāpēc Ķīnā ir zema maksātnespēja. Komisija pieņēma, ka sūdzības iesniedzējs sūdzībā bija minējis vairākas atsevišķas lietas, kad bankrota procedūra netika sākta konkrētiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Tomēr tā konstatēja, ka vispārējos skaitliskos rādītājus par bankrotu Ķīnā, kuri tika sniegti pēc informācijas izpaušanas, nevar ar pietiekamu pārliecību nodalīt attiecībā uz KVP nozari. Lai pārliecinātos, vai maksātnespējas gadījumu skaits ir “normāls” vai “mazs”, būtu jānoteic pienācīgs standarts, lai varētu precīzi noteikt maksātnespējas gadījumu skaitu IP laikā. Šādu analītisku darbu nebūtu iespējams veikt ierobežotā laikā, kas pieejams pēc informācijas izpaušanas. Katrā ziņā piezīmē netika apstrīdēts Komisijas konstatējums, kas izklāstīts šajā sadaļā, bet drīzāk tas apstiprināts.

(60)

Var secināt, ka tērauda ražošanas nozare tiek uzskatīta par būtisku/stratēģisku nozari, kuras attīstību ĶV aktīvi realizē, jo atzinusi to par politikas mērķi.

(61)

Komisija aicināja Ķīnas valdību sazināties ar septiņām konkrētām valstij piederošām bankām, kuras minētas sūdzībā, kā arī jebkuru citu valstij piederošu banku, lai tās sniegt atbildes uz anketas jautājumiem. Taču ĶV sazinājās tikai ar piecām no septiņām valstij piederošām bankām, kas bija konkrēti minētas sūdzībā. ĶV informēja, ka tai nav tiesību prasīt informāciju no citām valstij piederošām bankām, jo tās darbojas neatkarīgi no ĶV. Šajā ziņā Komisija atgādina, ka ĶV netika lūgta sniegt informāciju, bet tikai nosūtīt konkrēto anketu valstij piederošām bankām.

(62)

Neviena no piecām valstij piederošajām bankām, kuras sniedza atbildes uz konkrētās anketas jautājumiem, nesniedza konkrētu informāciju par izlasē iekļautajiem uzņēmumiem sniegtajiem aizdevumiem, apgalvojot, ka tām ir saistošas tiesību aktos noteiktās prasības un līgumu noteikumi attiecībā uz tās informācijas konfidencialitāti, kas skar izlasē iekļautos uzņēmumus. Turklāt trīsdesmit valstij piederošās bankas, ar kurām ĶV bija atteikusies sazināties, lai lūgtu atbildes uz konkrētās anketas jautājumiem, bija devušas aizdevumus izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām. Ķīnas Lauksaimniecības attīstības banka nebija devusi aizdevumus izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām.

(63)

Tāpēc Komisija lūdza visas izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas piešķirt piekļuvi konkrētai informācijai par uzņēmumiem, kura bija visu to valstij piederošo un privāto banku rīcībā, no kurām tie bija saņēmuši aizdevumus. Taču visi izlasē iekļautie uzņēmumi atteicās sniegt piekļuvi datiem, kas attiecas uz tiem, bet nesniedza pamatojumu.

(64)

Trīs no izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām pilnībā pieder valstij, tāpēc Komisija lūdza ĶV kā šo uzņēmumu īpašnieci arī noorganizēt piekļuvi prasītajai informācijai. Tomēr ĶV noraidīja šo Komisijas lūgumu, apgalvojot, ka nav pilnvarota dot norādījumus šīm trim ražotāju eksportētāju grupām, lai tās dotu prasīto piekļuvi.

(65)

Komisija saņēma informāciju par uzņēmumu struktūru un to, kam tas pieder, tikai no piecām 34. apsvērumā minētajām valstij piederošajām bankām, bet no pārējām 40 finanšu iestādēm ne. Turklāt neviena no 45 finanšu iestādēm nesniedza informāciju, kas attiektos uz izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām piešķirto aizdevumu riska novērtējumu.

(66)

Tāpēc Komisija informēja ĶV, ka, pārbaudot, vai iespējamā subsidēšana tiešām bijusi un cik liels bijis tās apmērs preferenciālu aizdevumu veidā, tai varētu būt nepieciešams izmantot labākos pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu.

(67)

ĶV iebilda pret labāko pieejamo faktu izmantošanu, norādot, ka tai nav pilnvaru prasīt informāciju no finanšu iestādēm un trim ražotāju eksportētāju grupām, kuras pieder valstij.

(68)

Apgalvojums nav pamatots. Komisija Ķīnas valdību lūdza tikai nosūtīt konkrēto anketu valstij piederošajām bankām, jo ĶV ir labākā situācijā, lai gūtu detalizētu informāciju par ĶTR finanšu iestāžu īpašumtiesību struktūru. ĶV būtu varējusi arī sniegt administratīvu atbalstu atbilžu savākšanā no finanšu iestādēm.

(69)

Turklāt Komisijai nav saprotams, kāpēc nevarēja atbalstīt trim izlasē iekļautajām valstij piederošajām uzņēmumu grupām adresēto Komisijas lūgumu par piekļuvi konkrētai informācijai, it sevišķi ņemot vērā to, ka piekļuvei visticamāk būtu vajadzīga augstākā līmeņa atļauja, tādējādi būtu jāiesaistās ĶV amatpersonām.

(70)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV atkārtoti apgalvoja, ka tai nav pilnvaru lūgt prasīto informāciju no valstij piederošajām bankām un trim valstij piederošajām ražotāju eksportētāju grupām. ĶV atzina arī, ka Komisijas lūgums radījis pārmērīgu slogu ĶV, jo no tās ticis gaidīts, lai tā ne vien pārsūtītu anketas, bet arī sniegtu administratīvu atbalstu atbilžu vākšanā. Komisija neizprot, kāpēc anketu nosūtīšana un atbilžu apkopošana centrālā līmenī Ķīnas valdībai būtu pārmērīgs slogs. ĶV nenāca klajā ar jauniem argumentiem, tāpēc Komisija saglabāja savu nostāju, kas aprakstīta 68. apsvērumā.

(71)

Bez tam ĶV apgalvoja, ka Komisija nav norādījusi, kuras izmeklēšanai būtiski svarīgās informācija trūkst, un ka Komisija nav izskaidrojusi, kāpēc prasītā informācija nepieciešama un kāpēc ĶV sniegtā informācija bijusi nepietiekama. Faktiski Komisija 2016. gada 16. novembra vēstulē par nepilnībām jau bija brīdinājusi ĶV, ka nav pietiekamas informācijas jo īpaši par valstij piederošām bankām adresētajiem jautājumiem un ka pārbaudes laikā vajadzētu darīt pieejamus kredītriska novērtējumus. Pēc pārbaudes prasītā informācija vēl aizvien nebija pieejama, tāpēc Komisija 2017. gada 16. marta vēstulē informēja ĶV, ka tā saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu varētu izmantot labākos pieejamos faktus, jo Komisijai vēl aizvien nav informācijas par lielāko daļu valstij piederošo banku, kuras sniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, un bankas, kas sadarbojās, nesniedza konkrētu informāciju par uzņēmumiem attiecībā uz sniegtajiem aizdevumiem. Tādējādi ĶV bija pietiekami informēta par sniedzamās informācijas raksturu un nepietiekamību.

(72)

Visbeidzot, ĶV norādīja, ka Komisija nav pienācīgi izskaidrojusi, kāpēc konkrēti fakti uzskatīti par labāko pieejamo informāciju. Komisija nepiekrita šim apgalvojumam. 3.4.1.2. sadaļā tā ir izskaidrojusi, kuri pieejamie fakti izmantoti un kāpēc Komisija tos uzskatīja par labāko pieejamo informāciju. Šis apgalvojums tādējādi tika atzīts par nepamatotu un noraidīts.

(73)

Arī attiecībā uz privāto ražotāju eksportētāju grupu Jiangsu Shagang Group ĶV iebilda pret labāko pieejamo faktu izmantošanu un uzskatīja, ka lūgums dot Komisijai atļauju pārbaudīt grupas finansiālos datus, kas ir finanšu iestāžu rīcībā, uzliek tai pārmērīgu slogu. Konkrēti tā apgalvoja, ka uzņēmuma pārstāvis nav nedz aicināts būt klāt finanšu iestāžu pārbaudes laikā, nedz tam ir sniegta informācija par šādu pārbaudi.

(74)

Atbildē uz šiem apgalvojumiem Komisija atgādināja, ka uzņēmums 2016. gada 24. novembra e-pastā bija sniedzis vienīgi īsu un nepamatotu noraidījumu šādas atļaujas sniegšanai. Vienlaikus uzņēmums nelūdza sīkāku informāciju par pārbaudi finanšu iestādēs un nelūdza arī, lai pārbaudē varētu būt klāt tā pārstāvis. Ja uzņēmums būtu lūdzis, Komisija būtu varējusi sniegt sīkāku informāciju un būtu centusies noorganizēt iespēju uzņēmuma pārstāvim būt pārbaudē klāt.

(75)

Tāpēc Komisijai, pārbaudot iespējamas preferenciālu aizdevumu veidā īstenotas subsidēšanas pastāvēšanu un apjomu, daļēji bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem.

(76)

Jiangsu Shagang Group nesniedza informāciju pārbaudes vajadzībām par nejaušas izlases dotācijām. Turklāt Komisija revidētos pārskatos guva pierādījumus par ievērojamām dotācijām, kuras tika saņemtas pirms izmeklēšanas perioda, taču nodrošināja ieguvumu izmeklēšanas periodā, un par kurām nebija paziņots.

(77)

Ņemot to vērā, Komisija uzskatīja, ka tā nav saņēmusi būtisko informāciju, kas attiecas uz šo izmeklēšanas aspektu. Šāda situācija būtiski apgrūtināja precīza un pamatota secinājuma izdarīšanu attiecībā uz konstatējumiem par dotācijām konkrētajam ražotājam eksportētājam.

(78)

Tāpēc Komisija paziņoja uzņēmumam, ka tā apsver iespēju savus konstatējumus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu daļēji balstīt uz labākajiem pieejamajiem faktiem (t. i., ciktāl tie skar informāciju par dotācijām).

(79)

Atbildē uz Komisijas vēstuli uzņēmums iebilda pret pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu attiecībā uz dotācijām. Tas apgalvoja, ka nebija ziņojis par dotācijām, kuras Komisija konstatēja pārbaudes apmeklējuma laikā, tādēļ, ka anketā nebija prasīts paziņot par dotācijām, ko uzņēmums saņēmis pirms IP un kas nebija reģistrētas kā atliktie aktīvi. Turklāt uzņēmums apgalvoja, ka pārbaudes apmeklējuma laikā tas sniedzis informāciju par minēto dotāciju sadalījumu.

(80)

Pārbaudes apmeklējuma laikā, pamatojoties uz izmeklējamo subsīdiju nosaukumiem, Komisija konstatēja, ka lielākā daļa dotāciju, kuras tika saņemtas pirms IP, bijušas saistītas ar aktīviem. Tādējādi ražotājam eksportētājam saskaņā ar piemērojamiem grāmatvedības noteikumiem, kas norādīti tā finanšu pārskatu piezīmēs, būtu bijis jāatzīst šīs dotācijas par atliktajiem aktīviem/ienākumiem. Tādējādi uzņēmumam, atbildot uz anketas jautājumiem, kur bija prasīts paziņot visas dotācijas, kas saistītas ar aktīviem un kas iegrāmatotas kā atliktie ienākumi, būtu vajadzējis paziņot par dotācijām. Fakts, ka revidents šīs dotācijas neatzina par atliktajiem aktīviem, nenozīmē, ka finansējumu, kas saņemts pirms IP, nevar piešķirt ieguvumu IP laikā, jo īpaši ņemot vērā to, ka tika sniegta vienīgi informācija par finansējuma sadalījumu uzņēmumā. Tāpēc Komisija secināja, ka uzņēmums nebija sniedzis nedz sīku informāciju par IP laikā saņemtajām dotācijām, par kurām bija paziņots atbildēs uz anketas jautājumiem, nedz informāciju par dotācijām, kuras tas saņēmis pirms IP un par kuru attiecināmību uz IP tika konstatēts tikai pārbaudes apmeklējuma laikā. Tā kā šāda sīka informācija nebija pieejama, Komisija nevarēja izmantot uzņēmuma sniegto informāciju par dotācijām.

(81)

Tāpēc, lai izdarītu secinājumus par preferenciālajiem aizdevumiem un dotācijām šim uzņēmumam, Komisijai bija jāizmanto labākie pieejamie fakti. Veicot izmeklēšanu uz vietas uzņēmumā, Komisija konstatēja, ka uzņēmums saņēmis ievērojamas summas no dažādām dotāciju programmām, tāpēc Komisija par labākajiem pieejamajiem faktiem izmantoja šo dotāciju lielāko subsīdijas apjomu, kas konstatēts izmeklēšanas periodā.

(82)

Pamatojoties uz sūdzībā, paziņojumā par procedūras sākšanu un atbildēs uz Komisijas anketas jautājumiem sniegto informāciju, tika izmeklēta iespējama subsidēšana, aplūkojot šādas subsīdijas:

(83)

Spriežot pēc četru izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju grupu sniegtās informācijas, aizdevumus tām bija sniegušas 45 finanšu iestādes. No šīm 45 finanšu iestādēm 35 bija valstij piederošas bankas. Pārējās 10 finanšu iestādes bija vai nu privātas, vai arī Komisija nespēja iegūt pārliecinošu informāciju, kam tās pieder. Tomēr tikai piecas valstij piederošās bankas atbildēja uz konkrētās anketas jautājumiem, kaut arī Ķīnas valdībai tika iesniegts lūgums par 35 valsts bankām. No pārējām 10 finanšu iestādēm atbildēja tikai viena, norādīdama, ka nespēj atbildēt, iekam nav konsultējusies ar pārvaldes iestādēm. Pēc konsultēšanās ar CBRC šī finanšu iestāde informēja Komisiju, ka tā vēlējusies sadarboties, bet CBRC tai ieteikusi sadarboties regulatīvā sadarbības mehānisma ietvaros (t. i., informācijas apmaiņa attiecīgi starp Ķīnas un ES regulatoriem, nevis tieši starp Komisiju un banku). Komisija atzinīgi novērtēja šo sadarbības piedāvājumu, bet norādīja, ka līdz atlikušā izmeklēšanas laika beigām vairs nebija iespējams izveidot šādu starpniecības režīmu. Katrā ziņā Komisija no CBRC nesaņēma citas vēstules vai lūgumus. Turklāt noteiktajā termiņā finanšu iestāde nesniedza piezīmes par lietas būtību. Tāpēc Komisijai bija jābalstās uz labākajiem pieejamajiem faktiem.

(84)

Komisija pārbaudīja, vai valstij piederošās bankas rīkojas kā valsts iestādes pamatregulas 3. panta un 2. panta b) punkta nozīmē. Šajā ziņā pārbaude, ko izmanto, lai noteiktu, vai valstij piederošs uzņēmums ir valsts iestāde, ir šāda (16): “Svarīgi, lai subjektam būtu piešķirtas pilnvaras īstenot valdības funkcijas, nevis veids, kā to panāk. Ir daudzi, dažādi veidi, kā valdība šaurā izpratnē var piešķirt subjektiem pilnvaras. Attiecīgi, lai pierādītu, ka konkrētam subjektam ir piešķirtas šādas pilnvaras, nozīme var būt dažādiem pierādījumiem. Pierādījums, ka subjekts faktiski īsteno valdības funkcijas, var kalpot par pierādījumu, ka tam ir vai ir bijušas piešķirtas valdības pilnvaras, jo īpaši, ja minētie pierādījumi liecina par ilgstošu un sistemātisku praksi. Tādējādi mēs uzskatām, ka pierādījums, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār kādu subjektu un tā darbību, konkrētos apstākļos ir uzskatāms par pierādījumu, ka attiecīgajam subjektam ir valdības pilnvaras un tas izmanto šīs pilnvaras valdības funkciju veikšanai. Tomēr uzsveram, ka, izņemot pilnvaru tiešu deleģēšanu ar tiesību aktu, ar to vien, ka starp subjektu un valdību šaurā izpratnē pastāv formāla saikne, visticamāk nepietiek, lai konstatētu, ka tam ir valdības pilnvaras. Tādējādi, piemēram, tikai fakts vien, ka valdība ir kāda subjekta vairākuma kapitāldaļu turētāja, neliecina, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār šo subjektu, nemaz nerunājot par to, ka valdība tam būtu piešķīrusi valdības pilnvaras. Tomēr dažos gadījumos, ja pierādījumi liecina, ka par valdības kontroli liecina daudzveidīgas formālas norādes, un ir arī pierādījumi, ka šī kontrole tiek izmantota būtiski, tad šie pierādījumi ļauj secināt, ka attiecīgais subjekts īsteno valdības pilnvaras.” Šajā lietā secinājums, ka valstij piederošās bankas izmanto valdības pilnvaras, ir balstīts uz formālām norādēm par valdības kontroli un pierādījumiem, ka tā tiek izmantota būtiski.

(85)

Komisija centās iegūt informāciju par valsts īpašumtiesībām, kā arī formālas norādes, ka valdībai ir kontrolei pār valstij piederošajām bankām. Tā analizēja arī, vai kontrole tiek izmantota būtiski. Ķīnas valdība un valstij piederošās bankas traucēja šā aspekta izmeklēšanu, atteikdamās nodrošināt Komisijai iespēju analizēt lēmumu pieņemšanas procesu, kurā piešķir preferenciālus aizdevumus.

(86)

Lai veiktu šo analīzi, Komisija vispirms pārbaudīja informāciju par piecām valstij piederošām bankām, kas bija atbildējušas uz konkrēto anketu jautājumiem, un ļāvušas veikt pārbaudi.

(87)

Šādas piecas valstij piederošas bankas sniedza atbildes uz anketas jautājumiem, kuras tika pārbaudītas uz vietas: EXIM, ICBC, CCB, ABC un BOC. Šīs piecas valstij piederošās bankas aizņēmuma summu ziņā sniedza ievērojamu daļu no aizdevumiem, kas izmeklēšanas periodā tika piešķirti izlasē iekļautajām uzņēmumu grupām (50 %–60 % Hesteel Group un Jiangsu Shagang Group un 80 %–95 % Benxi Group un Shougang Group).

(88)

Pamatojoties uz saņemto informāciju, kas bija sniegta atbildēs uz anketas jautājumiem un kas tika iegūta pārbaudes apmeklējuma laikā, Komisija konstatēja, ka ĶV tieši vai netieši piederēja vairāk nekā 50 % kapitāldaļu katrā no šīm finanšu iestādēm.

(89)

Attiecībā uz formālām norādēm par valdības kontroli pār piecām valstij piederošām bankām, Komisija tās visas kvalificēja kā “lielākās valstij piederošās finanšu iestādes”. Konkrēti Paziņojumā “Lielāko valstij piederošu finanšu iestāžu uzraudzības padomju iekšējie noteikumi” ir noteikts: “Šajos noteikumos minētās valstij piederošās finanšu iestādes ir valstij piederošas politikas bankas, komercbankas, finanšu aktīvu pārvaldības sabiedrības, vērtspapīru sabiedrības, apdrošināšanas sabiedrības u. c. (turpmāk – valstij piederošas finanšu iestādes), kurām Valsts Padome ieceļ uzraudzības padomes” (17).

(90)

Lielāko valstij piederošu finanšu iestāžu uzraudzības padomes ieceļ saskaņā ar “Lielāko valstij piederošu finanšu iestāžu uzraudzības padomju iekšējiem noteikumiem”. Pamatojoties uz minēto iekšējo noteikumu 3. un 5. pantu, Komisija konstatēja, ka uzraudzības padomes locekļus ieceļ Valsts padome un uzraudzības padome tai atskaitās – tas liecina par valsts institucionālu kontroli pār valstij piederošo banku, kas sadarbojās, saimniecisko darbību. Papildus šīm vispārējām norādēm Komisija guva šādus konstatējumus attiecībā uz piecām valstij piederošām bankām.

(91)

EXIM tika izveidota un darbojas saskaņā ar Valsts Padomes pieņemto Paziņojumu par Ķīnas Eksporta un importa bankas izveidošanu un EXIM statūtiem. Valsts kā EXIM vienīgā kapitāldaļu turētāja kontrolē EXIM, ieceļot tās Uzraudzības padomes locekļus. Uzraudzības padomes locekļi pārstāv valsts intereses, tostarp politikas apsvērumus EXIM sanāksmēs. Direktoru padomes nav. Valsts tieši izvirza EXIM vadību. Spriežot pēc EXIM tīmekļa vietnes, tās uzdevums ir atbalstīt Ķīnas ārējo tirdzniecību, investīcijas un starptautisko ekonomisko sadarbību. Tā ir apņēmusies stiprināt finansiālo atbalstu Ķīnas ekonomikas būtiskās nozares un vājās saites, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un veselīgu ekonomikas un sociālo attīstību.

(92)

Saskaņā ar statūtu 8.–10. nodaļu Ķīnas valdībai kā 69,6 % kapitāldaļu turētājai ir pilnvaras iecelt amatā personas svarīgākajos bankas vadības amatos, piemēram, prezidentu, viceprezidentu, direktoru padomes priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku, izpilddirektoru, kā arī uzraudzības padomes priekšsēdētāju.

(93)

Turklāt saskaņā ar statūtiem direktoru padome sasauc kapitāldaļu turētāju sapulces, nosaka bankas darījumdarbības stratēģiju un budžetu, pieņem lēmumus par investīcijām (un apvienošanu), lemj par augstākās vadības atlaišanu, nosaka riska pārvaldības sistēmu un lemj par nodaļu un filiāļu izveidi. Šis nepilnīgais pienākumu saraksts ilustrē valsts iestāžu kontroli par ICBC ikdienas darbību.

(94)

Saskaņā ar statūtu 11. un 12. nodaļu Ķīnas valdībai kā galvenajai (57,3 %) kapitāldaļu turētājai ir pilnvaras iecelt vairākumu locekļu direktoru padomē, kas ir akcionāru kopsapulces izpildaģentūra, kura pārvalda ĶBB un atskaitās akcionāru kopsapulcei. Tas pats attiecas uz uzraudzības padomi, t. i., bankas uzraudzības struktūru, kas noteikta statūtu 16. pantā.

(95)

Turklāt, kā norādīts CCB statūtos, direktoru padome cita starpā nosaka bankas budžetu, pieņem lēmumus par investīcijām, lemj par galvenā izpildrevidenta un direktoru padomes sekretāra atlaišanu. CCB augstākā vadība ir 10 direktoru padomes izpildlocekļi (no pavisam 15 locekļiem). Šis nepilnīgais pienākumu saraksts ilustrē valsts institucionālo kontroli par CCB ikdienas darbību.

(96)

Statūtu 134. pantā noteikts, ka Ķīnas valdībai kā galvenajai (79,62 %) kapitāldaļu turētājai ir pilnvaras iecelt visus direktoru padomes locekļus. Saskaņā ar statūtu 199. pantu tas attiecas arī uz uzraudzības padomi.

(97)

Turklāt saskaņā ar ABC statūtiem direktoru padome nosaka bankas stratēģiju, lemj par bankas budžetu, pieņem lēmumus par investīcijām, ieceļ bankas prezidentu un direktoru, padomes sekretāru, kā arī izveido un uzrauga bankas riska pārvaldības sistēmu. Šis nepilnīgais pienākumu saraksts ilustrē valsts iestāžu kontroli par ABC ikdienas darbību.

(98)

Statūtu 122. pantā noteikts, ka Ķīnas valdībai kā galvenajai (64,63 %) kapitāldaļu turētājai ir pilnvaras iecelt direktoru padomē gan izpilddirektorus, gan direktorus bez izpildpilnvarām.

(99)

Turklāt saskaņā ar BOC statūtiem direktoru padome cita starpā nosaka finanšu iestāžu stratēģiskos principus, darījumdarbības plānus un galvenos investīciju plānus, ieceļ vai atlaiž no amata augstākā līmeņa darbiniekus, piemēram, prezidentu, direktoru padomes sekretāru, viceprezidentu un citus augstākā līmeņa vadītājus. Direktoru padome kapitāldaļu turētāju sapulcēs arī lemj par lēmumu īstenošanu, kā arī apstiprina korporatīvās pārvaldības politiku. Šis nepilnīgais pienākumu saraksts ilustrē valsts iestāžu kontroli par BOC ikdienas darbību.

(100)

Bez tam Komisija centās iegūt informāciju par to, vai ĶV īsteno būtisku kontroli pār piecu valstij piederošo banku darbību attiecībā uz to aizdošanas politiku riska novērtējumu gadījumos, kad tās sniedza aizdevumus tērauda ražošanas nozarei. Šajā sakarā tika ņemti vērā šādi dokumenti:

(101)

Iepazīstoties ar šiem reglamentējošajiem dokumentiem, Komisija konstatēja, ka ĶTR finanšu iestādes darbojas tādā tiesiskajā vidē, kas kopumā liek finanšu iestādēm, pieņemot finanšu lēmumus, tos pielāgot ĶV rūpniecības politikas mērķiem.

(102)

Vispārīgi 34. pants Banku likumā, kas attiecas uz visām finanšu iestādēm, kuras darbojas Ķīnā, paredz, ka “komercbankas aizdošanas darījumus veic atbilstoši valsts ekonomikas attīstības un sociālās attīstības vajadzībām, ievērojot valsts rūpniecības politikas pamatnostādnes”. Attiecībā uz EXIM tās sabiedriskās politikas pilnvaras ir noteiktas “Paziņojumā par Ķīnas Eksporta un importa bankas izveidošanu”, kā arī citā publiski pieejamā informācijā.

(103)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV norādīja, ka Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem 7. pantā minētie īpašie aizdevumi tika atcelti 1999. gadā, pamatojoties uz Apkārtrakstu par īpašo aizdevumu pārvaldības uzlabošanu (YINFA (1999) Nr. 228), un ka 15. pants ir zaudējis nozīmi, jo PBOC vairs nenosaka aizdevumu maksimālos un minimālos ierobežojumus.

(104)

Bez tam ĶV apgalvoja, ka Komisija nepareizi interpretējusi Banku likuma 34. pantu. Tā arī atsaucās uz Banku likuma 4., 5., un 7. pantu, kuri, kā tiek apgalvots, ir saistīti ar bankas autonomiju, subjektu vai privātpersonu neiejaukšanos, vadību un aizņēmēju uzticamības izvērtēšanu. ĶV arī norādīja, ka 34. pants nebūtu jāskata atrauti no citiem.

(105)

Komisija atzīst, ka īpašie aizdevumi tika izbeigti 1999. gadā. Tomēr tas neapgāž izdarītos secinājumus par to, ka sniegti preferenciāli aizdevumi, kuru pamatā ir citi pieejamie fakti, kas paši par sevi ir nepietiekami.

(106)

Komisija nepiekrīt ĶV viedoklim attiecībā uz Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem 15. pantu. Minētajā pantā ir noteikts: “Saskaņā ar valsts politiku attiecīgie departamenti var subsidēt aizdevumu procentus ar mērķi veicināt konkrētu nozaru izaugsmi un dažu teritoriju ekonomisko attīstību.” Tādējādi minētajam noteikumam ir nozīme arī pēc minimālo un maksimālo likmju atcelšanas. Katrā ziņā Banku likuma 38. pants joprojām attiecas uz ierobežojumiem, un to vienmēr var piemērot.

(107)

Ciktāl ir runa par Banku likumu, 4., 5. un 6. pants ietilpst I nodaļā “Vispārīgi noteikumi”, savukārt 34. un 35. pants – IV nodaļā “Pamatnoteikumi par aizdevumiem un citiem darījumdarbības veidiem”. 4. pantā noteikts, ka “Komercbanku darījumdarbībā piemēro drošības, likviditātes un efektivitātes principus. Komercbankas patstāvīgi pieņem lēmumus par savu darījumdarbību, uzņemas atbildību par saviem riskiem, vienpersoniski uzņemas atbildību par peļņu un zaudējumiem un īsteno pašierobežojumus. Komercbankas likumā noteiktajā kārtībā veic uzņēmējdarbību, kurā neiejaucas neviena struktūra vai privātpersona. Komercbankas neatkarīgi uzņemas civiltiesisko atbildību ar visu savu juridiskās personas mantu.” Banku likuma 7. pants attiecas uz aizņēmēja kredītspējas pārbaudi.

(108)

Izmeklēšana liecina, ka Banku likuma 4. un 7. pants piemēroti, ievērojot Banku likuma 34. pantu, t. i., ja valsts noteikusi sabiedrisko politiku, tad bankas to īsteno un ievēro valsts norādījumus. Šīs izmeklēšanas konstatējumi nepamato apgalvojumu, ka bankas, pieņemot lēmumus par aizdevumu piešķiršanu, neņem vērā valsts politiku un plānus. Tā toties apstiprina pretējo, kā skaidri aprakstīts 121.–128. apsvērumā. Tāpēc Komisija konstatēja, ka Banku likuma 4. pants neliedz komercbankām ņemt vērā valsts rūpniecības politiku un plānus.

(109)

ĶV atsaucās arī uz Banku likuma 5. pantu, no tā atvedinot, ka “vietējās valdības un dažādu līmeņu valdības departamenti, sabiedriskas organizācijas vai indivīdi neiejaucas banku darījumdarbībā.” Tomēr faktiskais Banku likuma teksts ir šāds: “Komercbankas komercdarījumos ar klientiem ievēro vienlīdzības, brīvprātības, taisnīguma un labticības principus”. Pēc Komisijas domām, šāds formulējums neatbrīvo bankas no pienākuma piemērot Banku likuma 34. pantā izklāstītos sabiedriskās politikas apsvērumus. Kā izklāstīts tālāk 121.–128. apsvērumā, ņemot vērā banku rīcību aizdevumu sniegšanā izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, minēto pantu tādejādi nevar uzskatīt par tādu, kas ir pretrunā 34. panta interpretācijai, ko iedibinājusi Komisija.

(110)

Kā skaidrots 3.1. sadaļā, valsts rūpniecības politiku nosaka, veicot centralizētu plānošanu. Attiecībā uz tērauda ražošanas nozari tērauda nozares 12. piecgades plāna 5. nodaļa konkrēti paredz stiprināt saikni starp finanšu politiku un tērauda nozares politiku. Turklāt tērauda nozares 13. piecgades plāna 5. nodaļā sniegti “norādījumi finanšu iestādēm un privātā kapitāla īpašniekiem atbalstīt plānā paredzētos prioritāros uzdevumus” un paredzēts, ka “attiecībā uz uzņēmumiem, kuriem ir noieta tirgus un kuri ir ienesīgi, bankas uztur samērīgu pieprasījumu pēc kreditēšanas”.

(111)

Līdzīgi Lēmumā Nr. 40 visām finanšu iestādēm uzdots sniegt kreditēšanas atbalstu tieši “atbalstāmajiem” projektiem. Kā jau skaidrots 3.1. sadaļā, tērauda ražošanas nozares projekti ietilpst “atbalstāmo” projektu kategorijā.

(112)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV norādīja, ka Komisija nav izskaidrojusi, kā Lēmums Nr. 40 apliecina, ka bankām tiek prasīts vienmēr piešķirt preferenciālus kredītus, un atsaucās uz minētā lēmuma 17. un 18. pantu. Komisija norādīja, ka lēmumā paredzēts, ka ĶV aktīvi atbalsta tērauda ražošanas nozares attīstību. Lēmumā visām finanšu iestādēm uzdots sniegt kreditēšanas atbalstu vienīgi atbalstāmajiem projektiem (kategorijai, pie kuras pieder tērauda nozares projekti) un solīts īstenot “citus preferenciālas politikas virzienus attiecībā uz atbalstāmajiem projektiem.” Pamatojoties uz minēto, saskaņā ar Lēmumu Nr. 40 bankām tiek prasīts sniegt kreditēšanas atbalstu tērauda ražošanas nozarei. Lai gan minētā lēmuma 17. un 18. pantā arī prasīts bankām ievērot kreditēšanas principus, Komisija izmeklēšanā nespēja konstatēt, ka tas notiek praksē. Tādējādi Lēmums Nr. 40 apliecina iepriekš konstatēto par Banku likumu, ka bankas īsteno valdības pilnvaras preferenciālas kreditēšanas veidā.

(113)

Turklāt Ķīnas Tautas bankas, CBRC, CSRC un CIRC pamatnostādnes, kā arī Paziņojums “Daži atzinumi par jaudas pārpalikuma novēršanu” ir konkrēti vērsti uz tērauda ražošanas nozares uzņēmumiem. Minētajos dokumentos noteikts, ka finanšu iestādēm pilnībā jāatzīst tērauda un ogļu ražošanas nozaru kā pamatnozaru stratēģiskā nozīme un jāturpina sniegt kreditēšanas atbalsts tērauda ražošanas uzņēmumiem, kuri atbilst rūpniecības politikai un kuri pielāgojas un pārgrupējas, nepalielinot savu ražošanas jaudu. Šāds atbalsts ietver arī procentu likmju noteikšanu un obligāciju izmantošanas veicināšanu, kā arī aizdevumus uzņēmumu apvienošanai un iegādei. Tiek veicināta arī parādu pārstrukturēšana un anulēšana.

(114)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV norādīja, ka iepriekšminētajos dokumentos, kas pamato Komisijas secinājumus, tā nav atsaukusies uz nevienu konkrētu noteikumu. Komisija uzsver, ka tā savus iepriekšējā apsvērumā paustos apgalvojumus cita starpā balstījusi uz šādiem formulējumiem Paziņojumā “Daži atzinumi par jaudas pārpalikuma novēršanu”:

(115)

Ciktāl ir runa par Ķīnas Tautas bankas, CBRC, CSRC un CIRC pamatnostādnēm, nozīme ir šādiem formulējumiem:

(116)

Videi draudzīgas kreditēšanas pamatnostādnes mudina finanšu iestādes izmantot dažādas kreditēšanas un riska pārvaldības politikas atbilstoši rūpniecības politikas virzieniem un ņemot vērā aizņēmēja vidisko statusu. Tērauda ražošanas nozare tiek uzskatīta par prioritāru nozari, kurai dot aizdevumus, kas saistīti ar vides projektiem. Rūpniecības politika šajā kontekstā ir skaidrota “Atzinumos par energotaupības uzlabošanu, emisiju mazināšanu un strukturālās pielāgošanas paātrināšanu dzelzs un tērauda ražošanas nozarē”. Minētajos atzinumos uzsvērts, ka “dzelzs un tērauda ražošanas nozarei, kurai piemīt lielākais energotaupības un emisiju mazināšanas potenciāls, ir ļoti būtiska nozīme energotaupības un emisiju mazināšanas centienu īstenošanā. Lai veicinātu energotaupību un emisiju mazināšanu, strukturālā pielāgošana ir būtisks un aktuāls pasākums, kā pārveidot dzelzs un tērauda ražošanas nozares attīstības modeli”. Tādēļ “aktīvi tiek atbalstīti” projekti, kuri saistīti ar jaunām tehnoloģijām un metodēm aprites ekonomikas, energotaupības un emisiju mazināšanas jomā, piemēram, ar koksa sauso dzesēšanu augstā temperatūrā un augstā spiedienā, sauso putekļu tīrīšanu, atlikumsiltuma un akmeņogļu gāzes spiediena atgūšanu un utilizāciju, aglomerācijas dūmgāzu atsērošanu, tādējādi panākot videi draudzīgas finansēšanas aktīvu veicināšanu.

(117)

Piezīmēs par izpausto informāciju ĶV norāda, ka līdzīgi Videi draudzīgas kreditēšanas pamatnostādnes un “Atzinumi par energotaupības uzlabošanu, emisiju mazināšanu un strukturālās pielāgošanas paātrināšanu dzelzs un tērauda ražošanas nozarē” neliecina par to, ka būtu saistošs aizdošanas prakses normatīvais satvars. Jo īpaši ĶV atsaucas uz Videi draudzīgas kreditēšanas pamatnostādņu 15. pantu, kur norādīts, ka “banku iestādes stiprina pienācīgu rūpību kredītu piešķiršanā”.

(118)

Šīs izmeklēšanas konstatējumi neapstiprina apgalvojumu, ka Videi draudzīgas kreditēšanas pamatnostādņu 15. pants liegtu finanšu iestādēm, piešķirot aizdevumus, ievērot valdības rūpniecības politiku un plānus. Tā toties apstiprina pretējo, kā skaidri aprakstīts 121.–128. apsvērumā. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(119)

Banku likums ir juridiski saistošs. Tas, ka piecgades plāns ir obligāts, jau ir noteikts 55. apsvērumā. Tas, ka Lēmums Nr. 40 ir obligāts, jau ir noteikts 55. apsvērumā. Par visu minēto reglamentējošo dokumentu obligātumu liecina tajos iekļautie uzraudzības un novērtēšanas noteikumi. Paziņojumā “Daži atzinumi par jaudas pārpalikuma novēršanu” teikts, ka CBRC, Valsts attīstības un reformu komisija un Rūpniecības un informācijas tehnoloģiju ministrija savlaicīgi organizē pamatnostādņu īstenošanas inspekciju un uzraudzību. Videi draudzīgas kreditēšanas pamatnostādņu 28. pantā noteikts, ka banku nozares regulatīvās iestādes … visaptveroši novērtē banku nozares finanšu iestāžu veiktās videi draudzīgās kreditēšanas ietekmi, veicot noteikumu novērtējumu neklātienē un pārbaudes uz vietas. Vērtēšanas rezultātus izmanto par nozīmīgu pamatu, lai veiktu regulatīvu novērtēšanu, kā arī tam, lai banku nozares finanšu iestāžu augstākā līmeņa vadītāji varētu novērtēt iestāžu un uzņēmumu piekļuvi finansējumam, kā arī darbības rādītājus saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem un noteikumiem. Ķīnas tautas bankas, CBRC, CSRC un CIRC pamatnostādnēs par atbalstu tērauda un ogļu rūpniecībai jaudas pārpalikuma mazināšanai un attīstības izrāviena panākšanai teikts, ka finanšu iestādēm jāstiprina saziņa ar vietējo valdību struktūrām.

(120)

Pamatojoties uz minēto, Komisija secina, ka ĶV radījusi normatīvu satvaru, kas jāievēro vadītājiem un uzraugiem, ko iecēlusi ĶV un kas atskaitās ĶV. Tāpēc ĶV, lai īstenotu būtisku kontroli pār piecu valstij piederošo banku, kas sadarbojās, rīcību, kad tās sniedz aizdevumus tērauda ražošanas nozarei, balstījās uz minēto normatīvo satvaru.

(121)

Pamatojoties uz konkrētiem aizdevumiem, Komisija meklēja arī konkrētu pierādījumu, ka tiek īstenota būtiska kontrole. Pārbaudes laikā piecas valstij piederošās bankas, kas sadarbojās, atsaucās uz Banku likuma 4. un 5. pantu, kur noteikts, ka tām jānodrošina neatkarīgs aizdevuma pieprasījuma novērtējums. Bankas palika pie viedokļa, ka, piešķirot konkrētos aizdevumus, tās izmantojušas sarežģītas kredītriska novērtēšanas politiku un modeļus. Taču konkrēti piemēri netika sniegti. Piecas valstij piederošās bankas, kas sadarbojās, ar regulējumu un līgumiem saistītu apsvērumu dēļ atteicās sniegt informāciju, arī par konkrētajiem kredītriska novērtējumiem, kas saistīti ar izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Attiecībā uz apsvērumiem, kas saitīti ar līgumiem, tās norādīja, ka tad, ja, nesaņēmušas aizņēmēja piekrišanu, sniegtu informāciju, tās pārkāptu līguma noteikumus. Visas četras izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas atteicās parakstīt piekrišanas dokumentu, ar ko ļautu bankas telpās pārbaudīt to finansiālos datus.

(122)

Konkrētu pierādījumu par kredītspējas novērtējumiem nebija, tāpēc Komisija novērtēja vispārējo tiesisko vidi, kā jau izklāstīts 100.–120. apsvērumā, kā arī valstij piederošo banku, kuras sadarbojās, rīcību saistībā ar aizdevumiem, kuri tika sniegti izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. To rīcība neatbilda to oficiālajai nostājai, jo tās nedarbojās tā, kā finanšu iestādes parasti rīkotos, pamatojoties uz padziļinātu tirgus riska novērtējumu.

(123)

Pārbaudes apmeklējumi atklāja, ka ar vienu izņēmumu, kas attiecas uz konkrētiem aizdevumiem ārvalstu valūtā un vienu aizdevumu vienam izlasē iekļautam ražotājam eksportētājam, četrām izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju grupām aizdevumi sniegti ar procentu likmēm, kas ir tuvas Ķīnas Tautas bankas (PBOC) standarta procentu likmēm (18), neatkarīgi no uzņēmumu finansiālā un kredītriska stāvokļa. Tādējādi, salīdzinot ar likmi, kas atbilst četru izlasē iekļauto ražotāju eksportetāju riska profilam, sniegto aizdevumu likmes bija zemākas par tirgus likmēm. Turklāt visi izlasē iekļautie uzņēmumi bija saņēmuši atjaunojamus aizdevumus, kuri nodrošina iespēju aizdevuma termiņa beigās atmaksāto kapitālu nekavējoties aizstāt ar jaunu kapitālu no jauniem aizdevumiem.

(124)

Shougang Group un Benxi Group maksājumu grafiki tika pārstrukturēti, vai tām finansiālu grūtību dēļ tika anulēti parādi, un Komisija konstatēja vienu konkrētu piemēru ar ĶV iejaukšanos, kuras rezultātā tika veikta parāda pārstrukturēšana pretēji finanšu iestāžu vērtējumam par efektīvāku finansēšanu (19).

(125)

Komisija secināja arī, ka piecas valstij piederošas bankas, kas darbojās, nav paziņojušas valsts centrālajam kredītu reģistram par aizdevumiem, par kuriem bankām būtu bijis jāziņo kā par normai neatbilstošiem. Pienākums paziņot jāpilda jo īpaši tad, kad aizdevumi ir pārstrukturēti, ja aizņēmējs nav pildījis maksājumu saistības vai ja sniegti atjaunojamie aizdevumi. Šādi gadījumi konstatēti visām četrām izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju grupām. Atbilstoši CBRC“Pamatnostādnēm par aizdevumu klasifikāciju pēc riska” visi šie gadījumi būtu bijuši jānorāda centrālajā kredītreģistrā. Tā kā finanšu iestādes nebija to paziņojušas, tad centrālais kredītreģistrs rada nepareizu priekšstatu par uzņēmumu kredītsituāciju, jo kredītreģistrs neparāda reālo uzņēmuma kredītspēju. Tādējādi, pat ja finanšu iestādei būtu bijis jāpiemēro uz tirgu balstīts riska novērtējums, tas būtu bijis darīts, pamatojoties uz neprecīzu informāciju.

(126)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka tas, ka daži aizdevumi netika paziņoti centrālajā kredītu reģistrā, parāda, ka aizdošanas prakses normatīvais satvars nav saistošs. Tomēr tas, ka daži dalībnieki nav izpildījuši pienākumu paziņot konkrētus aizdevumus nenozīmē, ka pamatnostādēm pašam par sevi nav juridiska spēka.

(127)

Turklāt ĶV norādīja, ka dažādu Ķīnas banku gada pārskatos ir izvērstas nodaļas par riska pārvaldību un kredīta analīzi un tās skaidri parāda, ka aizdevumi tērauda ražošanas nozarei pēdējā laikā tiek drīzāk ierobežoti, nevis veicināti. Komisija uzskata, ka informācija, kas gada pārskatos sniegta par kredītriska novērtēšanu, nesniedz neko jaunu papildus tam, ko jau paudusi ĶV. Katrā ziņā tie ir abstrakti un neļauj izvērtēt individuālus gadījumus, kā arī nepierāda, ka šāda novērtēšana tiešām notiek. Turklāt ĶV sniegti piemēri par EXIM un CCB attiecās tikai uz tērauda ražošanas nozarei sniegto aizdevumu procentuālu samazinājumu. Minētie pārskati nesniedz informāciju par nosacījumiem, ar kādiem aizdevumi piešķirti. Katrā ziņā, tā kā nav informācijas par visu aizdošanu tērauda ražošanas nozarei, kuru veikušas visu valstij piederošās bankas un privātās bankas, kam uzticēts vai kas norīkotas veikt funkcijas, fakts, ka divas bankas samazinājušas attiecīgo kreditēšanu, neko nenozīmē. Attiecībā uz China Merchants Bank gada pārskatu ĶV tikai norāda faktu, ka banka pielāgojusi savu kreditēšanas politiku, bet nesniedz nekādus precizējumus. Pat ja China Merchants Bank“paaugstinājusi savus piekļuves standartus”, citētajā dokumentā minēts arī, ka banka “atbalstījusi savus kvalitatīvos klientus”.

(128)

Tāpēc Komisija nesaskatīja iemeslu mainīt savus konstatējumus un secināja, ka ĶV īstenojusi būtisku kontroli pār piecu valstij piederošo banku, kas sadarbojās, darbību attiecībā uz to aizdošanas politiku un riska novērtēšanu gadījumos, kad tās sniegušas aizdevumus tērauda ražošanas nozarei.

(129)

Komisija konstatēja, ka piecas valstij piederošās finanšu iestādes, kas sadarbojās, faktiski īsteno iepriekš izklāstīto tiesisko regulējumu, tērauda nozarē īstenodamas valdības funkcijas un tādējādi darbodamās kā valsts iestādes nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, ko lasa saistībā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu un PTO judikatūru.

(130)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka Komisija, noteikdama, ka valstij piederošās bankas ir valsts iestādes, nav ievērojusi pierādīšanas standartus, jo, izdarot secinājumus, paļāvusies tikai uz formālām norādēm par kontroli, piemēram, uz ĶV īpašumtiesībām vai tiesībām iecelt vai izvirzīt vadības amatpersonas. Komisija šo apgalvojumu atzina par nepamatotu un noraidīja, jo tā sīki pārbaudīja būtiskās kontroles īstenošanu, kā aprakstīts 100.–128. apsvērumā.

(131)

Kā jau izklāstīts 3.2. sadaļā, ĶV nelūdza sniegt atbildes uz konkrētās anketas jautājumiem nevienai valstij piederošai bankai, kas bija sniegusi aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Tādējādi atbilstoši 61.–75. apsvēruma secinājumiem Komisija nolēma izmantot labākos pieejamos faktus, lai noteiktu, vai minētās valstij piederošas bankas atzīstamas par valsts iestādēm.

(132)

Izmantojot publiski pieejamu informāciju, piemēram, informāciju banku tīmekļa vietnēs, gada pārskatus, informāciju, kas pieejama banku direktorijos vai internetā, Komisija konstatēja, ka šādas 30 bankas, kuras bija sniegušas aizdevumus četrām izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju grupām, pilnībā vai daļēji piederēja valstij vai valstij piederošām juridiskām personām: China Development Bank, Bank of Communications, China Everbright Bank, Postal Savings Bank, China Merchants Bank, Shanghai Pudong Development Bank, China Industrial Bank, Shenyang Rural Commercial Bank, Benxi City Commercial Bank, Benxi Commercial Bank, Kailuan Group Financial Co., Liaoning Hengyi Financing Lease Co., Ltd., Bank of Chengde, Bank of Hebei, Bank of Shanghai, Ningbo Bank, China CITIC Bank, China Guangfa Bank, China Bohai Bank, Huaxia Bank, China Resources Bank, China Zheshang Bank, China Credit Trust, Huarong International Trust Co. Ltd., Northern International Trust Co., Ltd., Zhangjiakou Bank, Hebei Iron and Steel Group Financial Co., Ltd, Shougang Group Finance, Finance Bureau of Benxi City, Zunhua Rural Credit Union. Informācija par šo banku īpašumtiesību struktūru – nākamajā tabulā.

(133)

Bez tam apstākļos, kad no attiecīgajām finanšu iestādēm netika saņemta konkrēta informācija, kas liecinātu par pretējo, Komisija to pašu iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti 3.4.1.1. sadaļā, konstatēja, ka formālās norādes liecina par ĶV īpašumtiesībām un kontroli. Konkrēti, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem faktiem, tiek pieņemts, ka šo 30 valstij piederošo banku vadītājus un uzraugus ieceļ ĶV un tie atskaitās ĶV tādā pašā veidā kā piecu valstij piederošo banku, kas sadarbojās, vadītāji un uzraugi.

(134)

Attiecībā uz būtiskas kontroles īstenošanu Komisija uzskatīja, ka konstatējumus par piecām finanšu iestādēm, kuras sadarbojās un izmeklēšanas periodā četrām izlasē iekļautajām uzņēmumu grupām bija sniegušas ievērojamu daļu aizdevumu (no vairāk nekā 50 % līdz gandrīz 90 % atkarībā no uzņēmuma), var uzskatīt par reprezentatīviem arī attiecībā uz citām valstij piederošām finanšu iestādēm, kuras nesadarbojās. Normatīvais satvars analizēts 3.4.1.1. sadaļā. Identiskā veidā uz tām attiecas b) punkts. Negūstot norādes par pretējo un pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem faktiem, tāda pašā veidā kā attiecībā uz piecām valstij piederošajām bankām, kas sadarbojās, tāpat uz normatīvā satvara konkrētās piemērošanas analīzi 3.4.1.1. sadaļā, ir pamatoti atzīt, ka nav konkrētu pierādījumu par kredītspējas novērtējumiem. Identiskā veidā uz tām attiecas b) punkts.

(135)

Turklāt Komisija novēroja, ka lielākajā daļā aizdevumu līgumu, kurus Komisija bija ieguvusi no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, bija līdzīgi nosacījumi un ka aizdevumu likmes, kas vairumā gadījumu bija saskaņotas, bija līdzīgas un daļēji pārklājās ar likmēm, ko piedāvāja piecas valstij piederošās bankas, kuras sadarbojās.

(136)

Tāpēc Komisija uzskatīja, ka konstatējumi par piecām valstij piederošajām bankām, kas sadarbojās, ir labākie pieejamie fakti, lai izvērtētu30 pārējās valstij piederošās bankas, jo šo piecu finanšu iestāžu līdzība aizdevumu nosacījumu un aizdošanas likmju ziņā un reprezentativitāte bija pārbaudīta.

(137)

Ņemot to vērā, Komisija secināja, ka pārējās 30 valstij piederošās bankas, kas sniedz aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, ir valsts iestādes pamatregulas 3. panta un 2. panta b) punkta nozīmē.

(138)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV izteica iebildumus pret to, kā Komisija novērtējusi formālās norādes par kontroli, un norādīja, ka Komisija veikusi lielu valsts mēroga visu finanšu iestāžu novērtējumu, neņemot vērā konkrētu subjektu būtiskās īpatnības un funkcijas un to saistību ar valdību. Konkrētāk, ĶV uzskatīja, ka būtu jānošķir VU piederošās finanšu iestādes un ĶV tieši piederošās finanšu iestādes. Saistībā ar valsts mēroga novērtējumu Komisija norāda, ka tā ir veikusi konkrētu valsts iestādes analīzi attiecībā uz katru finanšu iestādi, par kuru ĶV sniedza attiecīgo prasīto informāciju. Diemžēl ĶV nesniedza informāciju par pārējām finanšu iestādēm, kas sniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, kā skaidrots 3.2. sadaļā. Tādējādi Komisija bija spiesta veikt valsts iestādes analīzi, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem faktiem.

(139)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komisija konstatēja, ka visas 35 valstij piederošās Ķīnas finanšu iestādes, kas bija sniegušas aizdevumus četrām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, kas sadarbojās, grupām ir valsts iestādes pamatregulas 3. panta un 2. panta b) punkta nozīmē.

(140)

Turklāt, pat ja valstij piederošās finanšu iestādes neuzskatītu par valsts iestādēm, Komisija konstatēja, ka tās uzskatāmas par tādām, kam ĶV uzticējusi vai ko ĶV norīkojusi veikt funkcijas, kas parasti ir valdības kompetencē pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti 143. un 144. apsvērumā. Tādējādi katrā ziņā to rīcība tiktu saistīta ar ĶV.

(141)

Tad Komisija pievērsās desmit pārējām finanšu iestādēm. Par privātām tika uzskatītas šīs astoņas finanšu iestādes: HSBC, Standard Chartered Bank, Ping An Bank, Australia & New Zealand Banking Group (China) Limited, Shagang Group Finance, DBS Group (China) Limited, Bank of Beijing, Hang Seng Bank. Turklāt Jinfeng Rural Commercial Bank un SPB Bank tika uzskatītas par privātām, jo nebija publiski pieejamas informācijas par to īpašumtiesību struktūru. Komisija analizēja, vai šīm finanšu iestādēm Ķīnas valdība bija uzticējusi vai norīkojusi tērauda ražošanas nozarē piešķirt subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē.

(142)

PTO Apelācijas institūcija atzinusi, ka situācijas, kad valdība nodod atbildību privātai organizācijai, ir uzskatāmas par “uzticēšanu”, savukārt uz situācijām, kad valdība īsteno savu varu pār privātu organizāciju, attiecināms apzīmējums “norīkošana” (20). Abos gadījumos valdība izmanto privātu organizāciju par starpnieci finansiāla ieguldījuma veikšanai, un “lielākoties ir paredzams, ka uzticēšana privātai organizācijai vai privātas organizācijas norīkošana būs saistīta ar zināmiem draudiem vai pamudinājumiem” (21). Vienlaikus iv) punkts neļauj loceklēm noteikt kompensācijas pasākumus ražojumiem, ja “valdība tikai īsteno savas vispārējas regulatīvās pilnvaras” (22) vai ja valdības iejaukšanās “var izraisīt vai neizraisīt konkrētu rezultātu, konkrētos faktiskajos apstākļos tirgus dalībniekiem šajā tirgū īstenojot izvēles brīvību” (23)… Tā vietā uzticēšana un norīkošana nozīmē “aktīvāku valdības rīcību, nevis tikai veicināšanas pasākumus” (22).

(143)

Komisija ņēma vērā, ka tērauda ražošanas nozares normatīvais satvars, kas jau minēts 100.–120. apsvērumā, attiecas uz visām finanšu iestādēm ĶTR, tostarp privātajām finanšu iestādēm. To ilustrē, ka Paziņojums “Daži atzinumi par jaudas pārpalikuma novēršanu” ir adresēts visām politikas bankām, lielajām bankām, bankām, kuras ir akciju sabiedrības, pasta noguldījumu bankām, ārvalstu investīciju bankām, finanšu aktīvu pārvaldības sabiedrībām un citām finanšu iestādēm, kuras pārvalda CBRC.

(144)

Turklāt pārbaudes apmeklējumos izlasē iekļautajos uzņēmumos tika atklāts, ka lielākajā daļā aizdevumu līgumu, kurus Komisija bija ieguvusi no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, bija līdzīgi nosacījumi un ka aizdevumu likmes, ko piedāvāja privātās finanšu iestādes, bija līdzīgas un daļēji pārklājās ar likmēm, ko piedāvāja publiskajam sektoram piederošas finanšu iestādes.

(145)

Komisija arī nosūtīja vēstules šīm desmit finanšu iestādēm ar lūgumu sniegt papildu informāciju par to aizdevumu praksi un riska novērtēšanu. Atbildēja tikai viena, norādīdama, ka nespēj atbildēt, iekam nav konsultējusies ar pārvaldes iestādēm. Pēc konsultēšanās ar CBRC šī finanšu iestāde informēja Komisiju, ka tā vēlējusies sadarboties, bet CBRC tai ieteikusi sadarboties regulatīvā sadarbības mehānisma ietvaros (t. i., informācijas apmaiņa attiecīgi starp Ķīnas un ES regulatoriem, nevis tieši starp Komisiju un banku). Komisija atzinīgi novērtēja šo sadarbības piedāvājumu, bet norādīja, ka līdz atlikušā izmeklēšanas laika beigām vairs nebija iespējams izveidot šādu starpniecības režīmu. Katrā ziņā Komisija no CBRC nesaņēma citas vēstules vai lūgumus. Turklāt noteiktajā termiņā finanšu iestāde nesniedza piezīmes par lietas būtību. Tādējādi neviena no šīm iestādēm nesniedza pierādījumus, kas būtu pretrunā Komisijas konstatējumiem.

(146)

No privātajām finanšu iestādēm netika saņemta citāda informācija, tāpēc Komisija secināja, ka attiecībā uz tērauda ražošanas nozari visām finanšu iestādēm (ieskaitot privātās finanšu iestādes), kuras darbojās Ķīnā CRBC uzraudzībā, valsts bija uzticējusi vai tās norīkojusi 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta pirmā ievilkuma nozīmē tērauda ražošanas nozarē īstenot valdības politiku un sniegt aizdevumus ar preferenciālām likmēm.

(147)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV norādīja, ka Komisijai vajadzējis precizēt, vai tā piemērojusi “uzticēšanas” vai “norīkošanas” standartu, jo tie abi ir savstarpēji izslēdzoši. Turklāt ĶV apgalvoja, ka Komisija interpretējusi uzticēšanu un norīkošanu pārāk šauri, jo tā koncentrējusies uz juridisku standartu, kas paredz “aktīvāku valdības rīcību, nevis tikai veicināšanas pasākumus”. No otras puses, ĶV palika pie uzskata, ka PTO šķīrējtiesa lietā US – Export Restraints prasījusi dziļāku analīzi, kuras pamatā būtu i) nepārprotama un apstiprinoša rīcība deleģējuma vai pavēles veidā, ii) kura adresēta konkrētai personai un iii) kuras darbības objekts ir konkrēts uzdevums vai mērķis (24).

(148)

Attiecībā uz pirmo aspektu Komisija uzskata, ka “uzticēšanas” un “norīkošanas” standarti nav savstarpēji izslēdzoši, jo abos gadījumos valdība izmanto privātu organizāciju par starpnieci, lai veiktu finansiālu ieguldījumu. Attiecībā uz otro aspektu Komisija nepiekrīt ĶV interpretācijai attiecībā uz piemērojamo juridisko standartu. Kā jau ir aprakstīts 142. apsvērumā, Komisija balstījās uz tālāk minēto PTO lietu, kurā Apelācijas institūcija lēma, ka aizstāt vārdus “uztic” un “norīko” ar “deleģējums” un “pavēle” ir standartam pārāk robusti (25). No tā izriet, ka pierādīšanas standarts, ko šajā lietā iedibinājusi Apelācijas institūcija, ir mazāk stingrs nekā sākotnējā PTO šķīrējtiesas interpretācija lietā US – Export Restraints. Katrā ziņā ĶV nesniedza pierādījumus vai argumentus, kas šajā izmeklēšanā atspēkotu Komisijas konstatējumus par uzticēšanu vai norīkošanu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(149)

Kā jau parādīts 100.–120. apsvērumā, vairāki juridiskie dokumenti, kas ir konkrēti vērsti uz tērauda nozares uzņēmumiem, dod rīkojumus finanšu iestādēm sniegt aizdevumus ar preferenciālām likmēm tērauda ražošanas nozarei. Pamatojoties uz minētajiem dokumentiem, redzams, ka finanšu iestādes sniegušas vienīgi preferenciālus aizdevumus ierobežotam skaitam nozaru/uzņēmumu, kuri atbilst ĶV attiecīgajai politikai.

(150)

Tāpēc Komisija secināja, ka subsīdijas preferenciālu aizdevumu veidā nav vispārēji pieejamas, bet ir īpašas pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē. Turklāt neviena ieinteresētā persona nesniedza pierādījumus, ka šie preferenciālie aizdevumi tiek balstīti uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

(151)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV norādīja, ka, pamatojoties uz Apelācijas institūcijas ziņojumu lietā US-Aircraft (Second Complaint) īpašo iezīmju analīzē būtu jākoncentrējas ne vien uz “konkrētiem saņēmējiem, kas norādīti sūdzībā, bet … arī uz visiem uzņēmumiem vai nozarēm, kam ir tiesības saņemt vienu un to pašu subsīdiju” (26), un ka saskaņā ar šķīrējtiesas ziņojumu lietā EC – Aircraft  (27), lai subsīdiju atzītu par īpašu, tai jābūt sniegtai pietiekami ierobežotai uzņēmumu vai nozaru “grupai”. ĶV norādīja arī, ka Komisija nav precizējusi, kura daļa no Komisijas minētajiem dokumentiem attiecas uz preferenciālu aizdevumu nepārprotamu piešķiršanu tērauda ražošanas nozarei. Šajā ziņā Komisija atsaucas uz dokumentiem, kas jau uzskaitīti 100. apsvērumā. Tā uzskata, ka norādes uz tērauda nozari ir pietiekami skaidras, jo nozare ir identificēta vai nu pēc nosaukuma, vai ar skaidru norādi uz tās izgatavotajiem ražojumiem vai ražošanas nozaru grupu, pie kuras tā pieder. Turklāt subsīdija ir īpaša tāpēc, ka ĶV atbalsta ierobežotu grupu atbalstāmo nozaru, ieskaitot tērauda ražošanas nozari.

(152)

Komisija aprēķināja kompensējamās subsīdijas apjomu. Lai veiktu šo aprēķinu, tā novērtēja ieguvumu, kas IP laikā piešķirts saņēmējiem. Saskaņā ar pamatregulas 6. panta b) punktu saņēmējam piešķirtais ieguvums ir starpība starp procentu summu, ko uzņēmums maksā par valsts aizdevumu, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu aizņēmumu, kuru tas faktiski varēja saņemt tirgū.

(153)

Šajā ziņā Komisija novēroja vairākas Ķīnas tērauda tirgus īpatnības. Kā jau skaidrots 3.4.1.–3.4.3. sadaļā, Ķīnas finanšu iestāžu sniegtie aizdevumi liecina par ievērojamu valdības iejaukšanos un neatspoguļo likmes, kādas tiktu noteiktas funkcionējošā finanšu tirgū.

(154)

Izlasē iekļautās uzņēmumu grupas atšķiras to vispārējā finansiālā stāvokļa ziņā. Izmeklēšanas periodā katrs no tiem saņēma dažādu veidu aizdevumus ar atšķirībām, piemēram, maksājuma termiņu, nodrošinājuma, garantiju un citu saistītu nosacījumu ziņā. Šo abu iemeslu dēļ katram uzņēmumam, spriežot pēc tā saņemtajiem aizdevumiem, bija citādā vidējā procentu likme.

(155)

Komisija izmeklēšanā konstatēja, ka Ķīnas piekoptajai finansēšanas praksei tērauda tirgū, kā to liecina četras izlasē iekļautās ražotāju grupas, ir raksturīgi “atjaunojamie aizdevumi”, t. i., aizdevumi, kas ļauj uzņēmumam maksājuma termiņa dienā aizstāt atmaksāto aizdevuma kapitālu ar jaunu kapitālu no jauniem aizdevumiem. Ķīnas “Pamatnostādnēs par aizdevumu klasifikāciju pēc riska” noteikts, ka tie klasificējami pie tā sauktajiem “nedrošajiem aizdevumiem”, un norādīts, ka pat tad, ja aizņēmējs patlaban spēj atmaksāt pamatsummu un aizdevuma procentus, ir daži faktori, kas var negatīvi ietekmēt tā atmaksāšanas spēju. Tomēr, kā skaidrots 125. apsvērumā, praksē tas netika darīts.

(156)

Lai atspoguļotu šīs īpatnības, Komisija individuāli novērtēja katras izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas finansiālo stāvokli. Vispirms Komisija analizēja vispārējo finansiālo stāvokli un atjaunojamo aizdevumu izmantošanu grupas līmenī. Pēc tam šāda analīze tika veikta atsevišķiem grupas uzņēmumiem, kas darbojās KVP ražošanas līmenī. Rezultātā Komisija aprēķināja ieguvumu no preferenciālās aizdošanas prakses individuāli katrai izlasē iekļautajai ražotāju eksportētāju grupai un attiecināja ieguvumu uz attiecīgo ražojumu.

(157)

Spriežot pēc Jiangsu Shagang Group finanšu pārskatiem, šīs grupas stāvoklis IP laikā kopumā bija rentabls. Taču 2012.–2015. gadā grupas rentabilitāte pastāvīgi bija vāja, kas liecina, ka nelielas izmaiņas iekšējā vai ārējās darījumdarbības vidē varētu izraisīt to, ka grupa cieš zaudējumus. Tās parāda attiecība pret aktīviem ir liela, taču tādā kapitālietilpīgā nozarē kā tērauda ražošanas nozare tā ir ilgtspējīga. Šo vispārīgo priekšstatu apliecināja apmeklējums uz vietas.

(158)

Komisija konstatēja, ka Ķīnas kredītnovērtējuma aģentūra China Lianhe Credit Rating Co., Ltd attiecībā uz obligāciju emitēšanu Ķīnas tirgū piešķīrusi grupai Jiangsu Shagang Group kredītnovērtējumu AAA.

(159)

Tomēr Komisija norādīja arī, ka Starptautiskā Valūtas fonda nesen publicētā pētījumā (28) norādītas būtiskas neatbilstības starp vietējiem Ķīnas kredītnovērtējumiem un starptautiskajiem kredītnovērtējumiem. Piemēram, vietējās kretīnovērtējuma aģentūras vairāk nekā 90 % no Ķīnas obligācijām piešķir kredītnovērtējumu AA līdz AAA, savukārt ASV tirgū mazāk nekā 2 % uzņēmumu saņem pašu augstāko kredītnovērtējumu.

(160)

Bez tam to ilustrē nākamā diagramma, kas ņemta no pētījuma.

(161)

Pamatojoties uz minēto, kaut arī Ķīnas kredītnovērtējuma aģentūra piešķīrusi Jiangsu Shagang group labu kredītnovērtējumu, Komisija secināja, ka tas nav uzticams.

(162)

Atsevišķu uzņēmumu līmenī, kuri piedalās KVP ražošanā, IP laikā pārskatos fiksēti zaudējumi IP laikā, taču šāda situācija neatkārtojās, un tādi citi finanšu rādītāji kā parāda attiecība pret aktīviem vai procentu seguma attiecība neliecina par nopietnām strukturālam problēmām attiecībā uz uzņēmuma parāda atmaksas spējām. Taču apmeklējumā uz vietas Komisija konstatēja arī, ka šis uzņēmums saņēmis vienu atjaunojamo aizdevumu, ko aptvēra izlase. Turklāt aizdevumu atmaksas tabulās ievērojams skaits īstermiņa aizdevumu termiņa beigās aizstāti ar jauniem tādas pašas summas aizdevumiem. Turklāt viens no izlasē iekļautajiem grupas uzņēmumiem saņēma īstermiņa aizdevumu no finanšu iestādes, kas specializējusies sliktajos aizdevumos ar ļoti augstām procentu likmēm 14 %–16 % apmērā, kas arī liecina, ka IP laikā tam bijušas ar likviditāti saistītas problēmas.

(163)

Šāda situācija vēl papildus apstiprina Komisijas atzinumu, ka Ķīnas piešķirto Jiangsu Shagang Group kredītnovērtējumu AAA nevar uzskatīt par uzticamu.

(164)

Visbeidzot, 2013. gadā komerciālam vērtspapīram, ko emitējusi Jiangsu Shagang Group, Moody's piešķīris kredītnovērtējumu Prime-1. Taču šāds kredītnovērtējums balstīts uz kredītnovērtējumu, ko sniegusi Ķīnas Bankas, kas bija sniegusi garantiju, Mellon filiāle Ņujorkā, tieši tāpēc ka Jiangsu Shagang Group pašai nebija uzticama un neatkarīga kredītnovērtējuma.

(165)

Finanšu iestādes, kas bija sniegušas aizdevumus, nebija veikušas kredītspējas novērtējumu. Tādējādi, lai noteiktu ieguvumu, Komisijai bija jānovērtē, vai procentu likmes aizņēmumiem, kas tika sniegti Jiangsu Shagang Group, atbilda tirgus līmenim.

(166)

Komisija uzskatīja, ka grupas finansiālais stāvoklis atbilst kredītnovērtējumam BB, kas ir augstākais kredītnovērtējums, kas vairs neatbilst “investīciju kategorijai”. “Investīciju kategorija” nozīmē, ka uzņēmuma emitētās obligācijas kredītnovērtējuma aģentūra uzskata par pietiekamām, lai bankām atļautu tajā veikt investīcijas.

(167)

Tiek uzskatīts, ka spekulatīvās kategorijas obligācijām ir spekulatīvs raksturs. Spekulatīvā kategorija obligāciju emitentiem ir raksturīga zināma kvalitāte un aizsardzība, bet to kompensē liela nenoteiktība vai ievērojama pakļautība sliktiem apstākļiem. Kredītnovērtējums BB ir augstākais šajā kategorijā, tātad obligāciju emitents ir mazāk ievainojams īsā termiņā nekā citi obligāciju emitenti, kam piešķirts zemāks kredītnovērtējums. Taču tas saskaras ar ievērojamu pastāvīgu nenoteiktību un nelabvēlīgiem darījumdarbības, finansiāliem vai ekonomikas apstākļiem, kuru ietekmē tam varētu nebūt pietiekamas spējas izpildīt savas finansiālās saistības pēc Standard and Poor's kredītnovērtējuma definīcijām.

(168)

Pēc tam, lai noteiktu tirgus likmi, Ķīnas Tautas bankas (PBoC) standarta aizdevumu likmei tika piemērota prēmija, kas gaidāma par obligācijām, ko emitējušas firmas ar šādu kredītnovērtējumu (BB).

(169)

Šis uzcenojums tika noteikts, aprēķinot relatīvo starpību starp ASV A kredītnovērtējuma uzņēmumu obligāciju un ASV B kredītnovērtejuma uzņēmumu obligāciju indeksiem, pamatojoties uz Bloomberg datiem par rūpniecības segmentiem. Šādi aprēķinātā relatīvā starpība pēc tam tika pieskaitīta standarta procentu likmēm, ko PBoC bija publicējusi aizdevuma piešķiršanas dienā, attiecībā uz to pašu laiku, uz kuru attiecās konkrētais aizdevums. Tas tika darīts atsevišķi attiecībā uz katru aizdevumu, kas sniegts uzņēmumam.

(170)

Līdzīga situācija attiecībā uz tirgus kropļojumiem un derīgu kredītnovērtējumu trūkums ir arī Ķīnas Tautas Republikā ārvalstu valūtā izteiktu aizdevumu gadījumā, jo arī šos aizdevumus piešķir tās pašas Ķīnas finanšu iestādes. Tāpēc, kā jau konstatēts iepriekš, tika izmantotas IP laikā emitētas attiecīgā valūtā izteiktas BB kredītnovērtējuma uzņēmumu obligācijas, lai noteiktu uzcenojumu, kas tika piemērots ASV LIBOR aizdevumu likmei ar mērķi noteikt piemērotu standartu.

(171)

Turklāt, lai ņemtu vērā paaugstināto risku, ko akcentē atjaunojamo aizdevumu prakse atsevišķu uzņēmumu līmenī, kuri piedalās KVP ražošanā, Komisija mēģināja noteikt citu piemērotu standartu Ķīnas tirgū. Šajā ziņā Komisija novēroja, ka viena valstij piederoša banka vienam no Jiangsu Shagang Group uzņēmumiem sniegusi aizdevumu ar 16 mēnešu atmaksas termiņu un 14 %–16 % procentu likmi. Jiangsu Shagang Group sniegtā informācija liecina, ka samērā augstā procentu likme skaidrojama ar to, ka konkrētā finanšu iestāde specializējusies aizdevumu izsniegšanā finansiālās grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, un uzņēmums lūdzis šīs finanšu iestādes pakalpojumus, lai atvieglotu īslaicīgās ar likviditāti saistītas problēmas. Ņemot vērā, ka atjaunojamie kredīti parasti liecina par īslaicīgām ar likviditāti saistītām problēmām, aizdevuma nosacījumi un atmaksas termiņš tiek uzskatīti par piemērotiem rādītājiem, kas atspoguļo papildu ieguvumu, kurš izriet no atjaunojamo aizdevumu izmantošanas.

(172)

Tādējādi Komisija uzskatīja par lietderīgu izmantot šo skaitli par būtisku standartu visiem aizdevumiem ar 2 gadu vai īsāku atmaksas termiņu to ražošanas uzņēmumu līmenī, kuri izmantoja atjaunojamos aizdevumus. Faktiski atjaunojamos aizdevumus parasti ņem uz īsiem termiņiem. Maz ticams, ka atjaunojamo aizdevumu sniegtu ar atmaksas termiņu, kas pārsniegtu divus gadus, un konkrēti izlasē iekļautajiem uzņēmumiem pārbaudīti pierādījumi par aizdevumiem pamato šādu secinājumu.

(173)

Piezīmēs par izpausto informāciju ĶV un izlasē iekļautie uzņēmumi, kas sadarbojās, iebilda pret 169. apsvērumā aprakstīto metodiku, kas izmantota attiecībā uz relatīvo starpību. Ņemot vērā šīs piezīmes, Komisija pēcāk visām ieinteresētajām pusēm nosūtīja papildus dokumentu, kurā tā sīkāk izskaidroja izmantoto metodiku.

(174)

Kopumā tika saņemtas šādas piezīmes:

(175)

Attiecībā uz pirmo aspektu Komisija atzina, ka komercbankas parasti izmanto uzcenojumu, kas izteikts absolūtā izteiksmē. Tā norādīja, ka šāda prakse, šķiet, galvenokārt pamatojoties uz praktiskiem apsvērumiem, jo procentu likme galu galā ir absolūts skaitlis. Taču šis absolūtais skaitlis atspoguļo riska novērtējumu, kas balstās uz relatīvu novērtējumu. Kredītnovērtējuma BB kategorijā ietverta uzņēmuma saistību neizpildes risks ir par X % lielāks nekā valdības vai bezriska uzņēmuma saistību neizpildes risks. Tas ir relatīvs novērtējums, par ko liecina dati, kurus iesniegusi ĶV par starpības vēsturisko attīstību (skatīt analīzi tālāk tekstā). Relatīvā starpība aptver izmaiņas pamatā esošajos tirgus apstākļos, kuras netiek aptvertas, izmantojot absolūto starpību.

(176)

Attiecībā uz otro un trešo aspektu Komisija piekrita sākotnējam argumentam, ka procentu likmes atspoguļo ne tikai uzņēmuma riska profilu, bet arī valsts un valūtas īpašos riskus. Bieži, tāpat kā šajā lietā, valsts un valūtas īpašie riski laika gaitā mainās un atšķirības dažādās valstīs ir atšķirīgas. Rezultātā bezriska likmes laika gaitā ievērojami atšķiras, un dažkārt tās ir zemākas ASV, bet dažkārt – Ķīnā. Šīs atšķirības saistās ar tādiem faktoriem kā IKP reālais un paredzamais pieaugums, ekonomikas sentiments un inflācijas līmeņi. Tā kā bezriska likmes laika gaitā mainās, tad viena un tā pati nominālā absolūtā starpība var liecināt par ļoti atšķirīgu riska novērtējumu. Piemēram, ja banka lēš konkrēta uzņēmuma saistību neizpildes risku par 10 % augstāk nekā bezriska likme (relatīvā aplēse), izrietošā absolūtā starpība var būt no 0,1 % (pie bezriska likmes 1 % apmērā) līdz 1 % (pie bezriska likmes 10 % apmērā).

(177)

Investora skatījumā relatīvā starpība tādējādi ir labāks radītājs, jo tā atspoguļo ienesīguma starpības apmēru un kā to ietekmē bāzes procentu likmes līmenis.

(178)

Šī metode nav atkarīga no valsts. Piemēram, ja ASV bezriska likme ir zemāka par bezriska likmi Ķīnā, tad ar šo metodi tiks iegūti augstāki absolūtie uzcenojumi. No otras puses, ja bezriska likme Ķīnā ir zemāka par bezriska likmi ASV, tad ar šo metodi tiks iegūti zemāki absolūtie uzcenojumi. Vēl labāk šo aspektu ilustrē tas, ka dati, ko sniedza ĶV, liecina, ka pirms “dotcom burbuļa” pārsprāgšanas 2002. gadā relatīvā starpība bija zema. Tā turpināja atgriezties pie zemā līmeņa līdz pat finanšu un ekonomikas krīzei, ko izraisīja augsta riska kredīti un valsts parāds. Pēc finanšu un ekonomikas krīzes relatīvās starpības, ja salīdzina ar līmeni pirms krīzes, saglabājās augstākā līmenī. Šis relatīvās starpības augstākais līmenis atspoguļo pasliktinātos makroekonomikas pamatapstākļus un samazināto kopējo pieprasījumu, kas veicināja arī inflācijas līmeņa ievērojamu pazemināšanos ASV (un citās attīstītajās ekonomikās).

(179)

ĶV sniegtie dati liecina, ka absolūtā starpība neatspoguļo pasliktinājušos ekonomikas pamatapstākļus. Piemēram, ir novērojama salīdzinoši neliela atšķirība starp absolūto ienesīguma starpību ASV – 2,46 procentpunkti 2003. gadā un 2,35 procentpunkti IP laikā –, kaut arī vidējā inflācijas likme ievērojami atšķiras – 2,27 % 2003. gadā un tikai 0,12 % 2015. gadā. Relatīvā starpība labāk atspoguļo ekonomiskās situācijas atšķirības starp šīm divām situācijām, proti, 48,86 % 2003. gadā pret 71,57 % 2015. gadā. Tāpat 2006. gadā (pirms krīzes) absolūtā starpība bija 1,55 %, kas ir gandrīz tikpat, cik 2017. gadā (1,56 %), lai gan pamatā esošie tirgus apstākļi ir ievērojami mainījušies. Šīs tirgus apstākļu izmaiņas ietver relatīvā starpība, kas bija 27 % 2006. gadā un 46 % 2017. gadā.

(180)

Visbeidzot, Komisija atzina, ka relatīvās starpības metodikas izmantošana negatīvu procenta likmju gadījumā radītu nepamatotus rezultātus. Taču šāds gadījums konkrētajā lietā netiek izskatīts. Komisija uzskatīja, ka izmeklēšanas periodā relatīvā starpība labāk atspoguļo pamatā esošos tirgus nosacījumus, kas ietekmē uzņēmuma konkrēto kredītrisku, nekā tas būtu, izmantojot absolūtās starpības pieeju.

(181)

Attiecībā uz ceturto aspektu Komisija ĶV iesniegtos faktus interpretēja citādi. Izmantojot ĶV iesniegto datu kopu, var redzēt, ka absolūtā starpība nav tik stabila, kā apgalvo ĶV, bet gan tieši otrādi – tā laika gaitā mainās no 1 % līdz 4,5 %. Turklāt relatīvā starpība seko tieši tādai pašai tendencei kā absolūtā starpība pēdējo 23 gadu laikā, t. i., kad relatīvā starpība palielinās, palielinās arī absolūtā starpība un otrādi. Attiecībā uz iespējamo relatīvās starpības svārstīgumu izmaiņu lielums ir līdzīgs, proti, starpība starp augstākajiem un zemākajiem rādītājiem ir 530 % attiecībā uz relatīvo starpību un 450 % attiecībā uz absolūto starpību. Visbeidzot, piemērojot ĶV sniegtos datus PBoC vēsturiskajām procentu likmēm, ir redzams, ka dažos gados ar relatīvo metodiku tiek iegūta zemāka standarta likme nekā ar absolūtās starpības metodiku.

(182)

Pamatojoties uz papildu informācijas dokumentu, ĶV apgalvoja, ka 2002. gads un laikposms no 2008. gadā līdz 2010. gadam būtu jāizslēdz no analīzes, jo tie bija “normai neatbilstoši” gadi. Komisija neizprot, kāpēc uzņēmējdarbības cikla pārmaiņas nebūtu ņemamas vērā. Lejupslīde ir daļa no ekonomikas aprites cikla, un datu analīzē būtu jāņem vērā visi aprites cikla aspekti, ne tikai labie gadi. Tas pats attiecas arī uz ārkārtīgi spēcīgu lejupslīdi, piemēram, ekonomikas un finanšu krīzi 2008.–2010. gadā.

(183)

Par piekto punktu, izmeklēšanas periodā novērotās relatīvās starpības izmantošana patiešām sniedza rezultātus, kas atšķiras no absolūtās starpības, ja to precīzāk piemēro dažāda termiņa aizdevumu līmenī, nevis izmanto vidējo rādītāju visiem aizdevumu termiņu. Taču šie atšķirīgie rezultāti nebija saistīti ar faktu, ka relatīvā starpība pati par sevi būtu kļūdaina, bet gan ar faktu, ka bija vērojamas lielas riska struktūru atšķirības laikā starp ASV un ĶTR procentu likmēm. ASV procentu likmju atšķirības obligācijām ar 1 gada un 10 gadu termiņu bija daudz lielākas (no 2,5 % līdz 3,7 %) nekā atšķirība starp PBoC procentu likmēm obligācijām ar 1 gada un vairāk nekā 5 gadu termiņu (0,8 % atšķirība). Tādējādi šī atšķirība izriet no sākumpunkta, kuram tika piemērota relatīvā starpība. Ja ĶTR sākumpunktā būtu bijusi līdzīgu riska struktūra laikā, tad rezultātā iegūtā standarta likme sekotu loģiskajai tendencei attiecībā uz visiem aizdevumu termiņiem. Piemēram, pieņemsim, ka 3 % atšķirība starp īstermiņa un ilgtermiņa PBoC procentu likmēm būtu novedusi pie standarta likmes 15,81 % ilgtermiņa aizdevumiem, kas pārsniedz 14,22 % standarta likmi īstermiņa aizdevumiem.

(184)

Komisija atzina šo problēmu jau no paša sākuma. Lai līdz minimumam samazinātu ietekmi, ko izraisa riska struktūras laikā atšķirības starp abām valstīm, Komisija nolēma izmantot vidējo relatīvo starpību visiem aizdevumu ilgumiem, tādējādi pietuvinot starptautisko standarta likmi Ķīnas apstākļiem un izvairoties no netaisnīgas attieksmes pret tiem Ķīnas uzņēmumiem, kuriem ir liela īstermiņa aizdevumu proporcija.

(185)

Attiecībā uz sesto aspektu Komisija nepiekrita ĶV apgalvojumiem. Apgalvojums par to, ka Komisija attiecībā uz ilgtermiņa aizdevumiem izmantojusi tikai relatīvo starpību, ir faktiski nepareizs. Relatīvās starpības metodika tika izmantota gan attiecībā uz ilgtermiņa, gan īstermiņa aizdevumiem. Izmantojot vienu vidējo relatīvo starpību aizdevumiem ar dažādiem termiņiem, netika piešķirta pārāk liela nozīme īstermiņa obligācijām, jo Komisija piemēroja šo starpību aizdevumiem ar dažādiem termiņiem.

(186)

Attiecībā uz septīto aspektu Komisija atzina, ka tā izmantoja datus, kas iegūti divos dažādos laika posmos, t. i., relatīvo starpību, kas piemērojama IP laikā, un PBoC likmi, kas bija piemērojama aizdevuma piešķiršanas brīdī, un ka laikposmam, kas ņemts vērā par katru aizdevumu, būtu jāsakrīt. Tomēr Komisija nepiekrīt ĶV secinājumam, ka visi dati būtu jāņem tikai no IP. Šajā ziņā Komisija konstatēja, ka īpašie nosacījumi, kas saistīti ar katru aizdevumu, piemēram, procentu likmes mainīgums, būtu jāņem vērā, nosakot pareizu laikposmu, kas izmantojams gan attiecībā uz starpību, gan uz PBoC procentu likmi. Tomēr šajā izmeklēšanā šī informācija Komisijai nebija pieejama par visiem aizdevumiem, kas piešķirti izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Ņemot vērā to, ka nav informācijas par īpašiem nosacījumiem attiecībā uz iepriekš piešķirtiem aizdevumiem, un pēc ĶV lūguma Komisija nolēma, ka tā izmantos relatīvo starpību un PBoC procentu likmi, kas izmeklēšanas periodā piemērojamas visiem aizdevumiem, kas piešķirti šīs izmeklēšanas vajadzībām izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Komisija attiecīgi pielāgoja uz leju ieguvumu summu, kas saistīta ar preferenciāliem aizdevumiem.

(187)

Visbeidzot, attiecībā uz pēdējo punktu Komisija piekrita, ka papildu informācijas dokumentā minētie avoti atsaucas uz relatīvās starpības izmantošanu attiecībā uz ienesīgumu un ka neviens no šiem avotiem nenorādīja, ka šo atšķirību vajadzētu izteikt relatīvā veidā. Komisija norādīja uz faktu, ka relatīvās starpības izmantošanas mērķis bija izstrādāt kredītriska prēmiju, kas būtu piemērojama bezriska likmei, lai noteiktu standarta procentu likmi. Kredītriska prēmijas tiešām ir saistītas ar to, kā ieguldītāji vērtē obligācijas un kādu ienesīgumu tie sagaida apmaiņā pret lielāku risku. Turklāt, lai gan ne visi avoti pamatojas uz zinātniskām grāmatām, tie sasaucās ar citos avotos iekļautajām atsaucēm. Visu šo iemeslu dēļ Komisija joprojām uzskata visus minētos avotus par svarīgiem.

(188)

Tādējādi Komisija saglabāja nostāju, ka relatīvās starpības metode precīzāk atspoguļo riska prēmijas, ka finanšu iestāde piemērotu Ķīnas ražotājiem eksportētājiem neizkropļotā tirgū, jo īpaši ņemot vērā to, ka ĶTR bāzes procentu likme un ASV bāzes procentu likme laika gaitā ir attīstījušās atšķirīgi.

(189)

Turklāt pēc informācijas izpaušanas ĶV un divi izlasē iekļautie uzņēmumi iebilda arī pret to, ka izmantota procentu likme no 14 % līdz 16 % visiem aizdevumiem, kuru termiņš nepārsniedz 2 gadus, tiem uzņēmumiem, kuri izmanto atjaunojamos aizdevumus. Tika saņemtas šādas piezīmes:

(190)

Attiecībā uz pirmo aspektu Komisija neklasificēja visus aizdevumus, kuru termiņš nepārsniedza divus gadus, kā atjaunojamus aizdevumus. Atjaunojamo aizdevumu esība attiecīgajā uzņēmumā tika uzskatīta tikai par norādi, ka uzņēmums ir sliktākā finansiālā situācijā, nekā no pirmā acu uzmetiena liek domāt finanšu pārskati, un ka īstermiņa likviditātes problēmas ir saistītas ar papildu risku. Tāpēc visiem īstermiņa aizdevumiem bija jādod arī augstāka riska prēmija, neatkarīgi no tā, vai šie aizdevumi bija atjaunojami vai ne.

(191)

Attiecībā uz otro punktu Komisija nepiekrita ĶV un ražotāju eksportētāju vērtējumam. Ķīnas iestādes pašas atjaunojamos aizdevumus uzskata par papildu kredītriska faktoru. Kā norādīts CBRC“Pamatnostādnēs par aizdevumu klasifikāciju pēc riska”, atjaunojamie aizdevumi ir jāuzskata vismaz par “nedrošiem” aizdevumiem (29). Aizdevums, kas ietilpst šajā kategorijā, nozīmē, ka pat tad, ja aizņēmējs šobrīd var samaksāt aizdevuma pamatsummas un procentu maksājumu, ir daži faktori, kas var negatīvi ietekmēt tā atmaksu.

(192)

Atjaunojamo aizdevumu pakalpojumi Eiropā patiešām pastāv, un tos izmanto Savienības tērauda ražošanas nozare, bet to noteikumi un nosacījumi ļoti atšķiras no Ķīnas atjaunojamiem aizdevumiem. Atjaunojamo aizdevumu pakalpojumi Savienībā parasti ir kredītlīnijas ar iepriekš noteiktu maksimālo summu, ko var izņemt un atmaksāt vairākos maksājumos iepriekš noteiktā termiņā. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo ĶV, šādas kredītiespējas nozīmē papildu izmaksas: vai nu līgumos noteiktu summu papildus parastajām īstermiņa tirgus likmēm (30) vai iepriekš noteiktu pārvaldības maksu. Turklāt, ĶV piesauktais “BNP Paribas” piemērs arī paredz maksu par neizmantoto kapitālu visā kredīta pakalpojuma laikposmā. No otras puses, atjaunojamajos aizdevumos, kas tika konstatēti pārbaudes apmeklējumos izlasē iekļautajos Ķīnas uzņēmumos, nebija nosacījumu, kas atšķirtos no citiem īstermiņa aizdevumiem. Tie nebija marķēti kā kredītlīnijas vai atjaunojamo aizdevumu pakalpojumi, un tiem nebija pievienotas nekādas papildu maksas vai naudas summas. Pirmajā brīdī tie šķita normāli īstermiņa aizdevumi. Tomēr, pārbaudes apmeklējuma laikā pārbaudot šo aizdevumu atmaksas, kļuva skaidrs, ka kapitāla summa faktiski tika atmaksāta ar jauniem aizdevumiem no tās pašas bankas par to pašu summu nedēļas laika pirms vai pēc sākotnējā aizdevuma atmaksas termiņa. Pēc tam Komisija paplašināja savu analīzi, ietverot arī citus aizdevumus aizdevumu tabulās, un vairākumā gadījumu konstatēja tieši to pašu situāciju ar tieši tādām pašām iezīmēm. Visu šo iemeslu dēļ Komisija saglabāja savu nostāju attiecībā uz atjaunojamiem aizdevumiem.

(193)

Komisijai bija cits viedoklis par faktiem attiecībā uz Shougang Group apgalvojumu, ka Komisija atjaunojamos aizdevumus galvenokārt konstatēja Qian'an Coal, Xishan Coking un Shougan Group uzņēmumiem. Komisija konstatēja atjaunojamos aizdevumus visos pārbaudītajos Shougang Group uzņēmumos, tostarp ražošanas uzņēmumos Shougang Mining un Qian'an, un visi īstermiņa aizdevumi, kas piešķirti IP laikā, tika uzskatīti par atjaunojamiem aizdevumiem.

(194)

Visbeidzot, attiecībā uz trešo aspektu Komisija uzskatīja, ka aizdevums, kas bija piešķirts uzņēmumam Jiangsu Shagang Group, bija salīdzināms komerciāls aizdevums, jo tā piešķiršanas nosacījumi, kas aprakstīti 162. apsvērumā, atbilda finanšu situācijai, ko raksturoja īstermiņa likviditātes problēmas. Turklāt alternatīvā aizdevuma termiņš (parasti 16 mēneši) atbilda to aizdevumu īstermiņa raksturam, attiecībā uz kuriem ieguvuma aprēķinam piemēroja šo alternatīvo standarta likmi. Tomēr alternatīvā standarta likme tika koriģēta, lai ņemtu vērā procentu likmju atšķirības attiecībā uz aizdevumiem ar termiņu, kas mazāks par vienu gadu, salīdzinot ar aizdevumiem ar termiņu no viena līdz diviem gadiem, pamatojoties uz PBoC procentu likmju attiecīgajām atšķirībām starp šim diviem termiņiem. Šīs korekcijas detalizēts aprēķins tika iesniegts attiecīgajiem uzņēmumiem.

(195)

Tāpēc Komisija noraidīja visus iebildumus saistībā ar procentu likmes no 14 % līdz 16 % izmantošanu visiem aizdevumiem, kuru termiņš nepārsniedz 2 gadus, tiem uzņēmumiem, kuri izmanto atjaunojamos aizdevumus.

(196)

Turklāt, Jiangsu Shagang group pauda kritiku par to, ka Komisija ieguvuma aprēķinā ir divreiz pieskaitījusi aizdevumus, kurus aizņēmās tās meitasuzņēmumi no Shagang Finance un tās mātessabiedrības. Shagang arī apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis atskaitīt “negatīvos ieguvumus”, t. i., ieguvumus no aizdevumiem, par kuriem faktiskie procentu maksājumi bija lielāki nekā Komisijas aprēķinātā standarta likme. Komisija noraidīja abus apgalvojumus.

(197)

Attiecībā uz apgalvoto divkāršo saskaitīšanu Komisija atzīmēja, ka Shagang galvenokārt atsaucas uz uzņēmumu savstarpējiem aizdevumiem starp Shagang Finance un attiecīgajiem tērauda ražošanas uzņēmumiem. Šajā sakarā tā atgādināja, ka Shagang Finance nebija sniegusi Komisijai nekādu informāciju par saviem pašas aizdevumiem. Turklāt Komisija neaprēķināja ieguvumu Shagang Finance līmenī. Tas izslēdz jebkādu dubultas saskaitīšanas iespēju. Attiecībā uz dažiem atlikušajiem uzņēmumu savstarpējiem aizdevumiem starp Shagang Group un tērauda ražošanas uzņēmumiem, Komisija pārbaudīja, vai patiešām ir notikusi dubulta uzskaite. Tomēr jau pirms informācijas izpaušanas aizdevumu bilancē, kas tika saņemta no Shagang Group, tikai divi aizdevumi bija norādīti kā uzņēmumu savstarpējie aizdevumi, savukārt Hongchang Plate aizdevumu bilancē bija norādīts tikai viens šāds aizdevums. Turklāt pat tad, ja salīdzina šos aizdevumus pēc būtības, tie neatbilda attiecībā uz aizņēmuma summu, ilgumu un piemērojamiem procentiem. Uzņēmums nesniedza nekādu jaunu informāciju pēc informācijas izpaušanas, lai pamatotu tās apgalvojumu, ka šie aizdevumi faktiski atbilst viens otram. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka katrs no šiem aizdevumiem tika ziņots tikai vienu reizi: vai nu grupas, vai ražotāja uzņēmuma aizdevumu sarakstā.

(198)

Attiecībā uz apgalvojumu saistībā ar “negatīvo ieguvumu”, kas minēts 196. apsvērumā Komisija konstatēja, ka nav iespējama taisnīga salīdzināšana. Jo īpaši, nepreferenciālas likmes aizdevuma saņemšana nevar atsvērt ieguvumu, kas saņemts no cita aizdevuma, kas savukārt piešķirts ar preferenciālu likmi. Aprēķinot ieguvumu, Komisija ņēma vērā vienīgi tos aizdevumus, attiecībā uz kuriem aprēķinātā standarta likme bija augstāka par procentu likmi. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(199)

Spriežot pēc Hesteel Group finanšu pārskatiem, arī šīs grupas finansiālais stāvoklis kopumā bija rentabls. Tā necieta zaudējumus, taču rentabilitātes līmenis bija visnotaļ zems, tāpēc grupa bija pakļauta nelabvēlīgiem darījumdarbības, finansiāliem vai ekonomikas apstākļiem. Uzņēmumam ir arī liela parāda attiecība pret aktīviem.

(200)

Uzņēmumu līmenī, kuri piedalās KVP ražošanā, vispārējais finansiālais stāvoklis atspoguļots līdzīgs stāvoklim grupas līmenī – ar zemu rentabilitātes līmeni, bet bez zaudējumiem. Turklāt tādi citi finanšu rādītāji kā parāda attiecība pret aktīviem vai procentu seguma attiecība neliecina par nopietnām strukturālam problēmām attiecībā uz uzņēmuma parāda atmaksas spējām. Tomēr apmeklējumā uz vietas Komisija konstatēja, ka 80 % no šo uzņēmumu saņemtajiem un pārbaudītajiem aizdevumiem, ko aptvēra izlase, bija atjaunojamie aizdevumi un to apjoms bija ievērojams, kas liecina, kas stāvoklis likviditātes ziņā bija daudz nestabilāks, kā varētu spriest no finanšu pārskatiem.

(201)

Komisija novēroja, ka Hesteel Group saņēmusi kredītnovērtējumu AAA no Ķīnas Lauksaimniecības bankas Hangang filiāles nodaļas, kas ir viena no Ķīnas kredītnovērtējuma aģentūrām. To pašu iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti 159.–161. apsvērumā, Komisija secināja, ka šāds kredītnovērtējums nav uzticams. Turklāt atjaunojamo kredītu pastāvēšana vēl vairāk apstiprina Komisijas atzinumu, ka Ķīnas piešķirtais kredītnovērtējums AAA Hesteel Group nav uzticams.

(202)

Tāpēc Komisija uzskata – lai saistībā ar KVP aprēķinātu kopējo ieguvumu, kas piešķirts tādējādi, ka nav veikts pienācīgs riska novērtējums, ir lietderīgi grupas darbības līmenī lietot BB standartu, kā jau izklāstīts 166.–168. apsvērumā.

(203)

Turklāt, lai ņemtu vērā paaugstināto risku, ko akcentē atjaunojamo aizdevumu pastāvēšana tādu atsevišķu uzņēmumu līmenī, kuri piedalās KVP ražošanā, un ņemot vērā, ka šo aizdevumu nosacījumi un atmaksas termiņš lielākoties ir salīdzināmi ar augstu procentu aizdevumu, kas minēts 162. apsvērumā, Komisija atzina par nelietderīgu izmantot tādu pašu standartu, kāds aprakstīts minētajā apsvērumā, jo būtiskais standarts visiem aizdevumiem ar 2 gadu vai īsāku atmaksas termiņu ir ražošanas uzņēmumu līmenī, kuri izmantojuši atjaunojamos aizdevumus. Atjaunojamos aizdevumus parasti ņem uz īsu termiņu, tāpēc maz ticams, ka atjaunojamo aizdevumu sniegtu ar atmaksas termiņu, kas pārsniegtu divus gadus, un konkrēti izlasē iekļautajiem uzņēmumiem pārbaudīti pierādījumi par aizdevumiem pamato šādu secinājumu.

(204)

Apgalvojumi un argumenti, ar ko nāca klajā ĶV un daži izlasē iekļautie uzņēmumi attiecībā uz parasto metodiku, ko izmanto relatīvās starpības un alternatīvās standarta likmes noteikšanai, tāpat attiecas uz Hesteel Group. Komisija tos jau atspēkojusi 175.–195. apsvērumā.

(205)

Pēc informācijas izpaušanas sūdzības iesniedzējs vēlējās noskaidrot, vai Komisija ņēmusi vērā ievērojamo kapitāla iepludināšanu aptuveni 1 miljarda euro vērtībā Hesteel grupā 2010. gadā, kas IP laikā joprojām piešķīra grupai ieguvumus. Komisija norāda, ka jau 2017. gada aprīlī PTO Subsīdiju un kompensācijas pasākumu komitejā par šo iespējamo kapitāla iepludināšanu ASV un ES uzdeva jautājumus Ķīnas Tautas Republikai. Komisija šajā izmeklēšanā neguva pierādījumus, ka iespējamā kapitāla iepludināšana piešķīrusi kādu ieguvumu Hesteel Group IP laikā.

(206)

Spriežot pēc Shougang Group finanšu pārskatiem, šīs grupas finansiālais stāvoklis kopumā bija sarežģīts. Pamatojoties uz pierādījumiem, kas saņemti par 2014. un turpmākajiem gadiem, redzams, ka grupa cieta zaudējumus gan 2014., gan 2015. gadā. IP laikā tai bija liels parādu īpatsvars, un grupa palielināja savas īstermiņa saistības par vairāk nekā 10 %. Turklāt pārbaudē, kas tika veikta apmeklējumā uz vietas, mātesuzņēmuma līmenī tika konstatēti 25 atjaunojamie aizdevumi. Turklāt aizdevumu atmaksas tabulās ievērojams skaits citu īstermiņa aizdevumu termiņa beigās aizstāti ar jauniem tādas pašas summas aizdevumiem.

(207)

To uzņēmumu līmenī, kuri piedalās KVP ražošanā, finanšu pārskati, kā arī pierādījumi, kas tika gūti par konkrētiem aizdevumiem, aktīvu izvērtējumā un priekšizpētes ziņojumos liecina, ka šie uzņēmumi turpinājuši darbību, kaut arī gadiem no vietas bija cietuši zaudējumus vai guvuši niecīgu peļņu, tiem bijusi raksturīgas liela parāda attiecība pret aktīviem, zems procentu segums, pasliktinājušies finanšu rādītāji un bijušas nenoteiktas nākotnes izredzes. Minētie uzņēmumi neguva pietiekamu pamatdarbības peļņu, lai segtu procentu izdevumu samaksu vairākus secīgus gadus 2012.–2015. gada laikposmā. Turklāt Komisija pārbaudē konstatēja gadījumus, kad samaksas grūtību dēļ parāds pārstrukturēts. Bez tam visi īstermiņa aizdevumi, kas IP laikā piešķirti vienam no ražošanas uzņēmumiem, bija atjaunojamie aizdevumi.

(208)

Neskatoties uz šiem apstākļiem, Ķīnas kredītnovērtējuma aģentūra Dagong International piešķīra Shougang Group kredītnovērtējumu AAA. Ņemot vērā tos pašus iemeslus, kas jau izklāstīti 159.–161. apsvērumā, kā arī pierādījumus, kas gūti pārbaudes laikā, Komisija neņēma vērā Shougang Group kredītnovērtējumu, ko grupai bija piešķīrusi Ķīna.

(209)

Ņemot vērā iepriekš raksturoto vispārējo stāvokli, Komisija atzina par nepieciešamu atrast piemērotu standartu grupas līmenī. Lai ņemtu vērā paaugstināto risku, ko akcentē atjaunojamo aizdevumu pastāvēšana, un ņemot vērā, ka šo aizdevumu nosacījumi un atmaksas termiņš lielākoties ir salīdzināmi ar augstu procentu aizdevumu, kas minēts 162. apsvērumā, Komisija izmantoja tādu pašu standartu, kāds aprakstīts minētajā apsvērumā, visiem aizdevumiem ar 2 gadu vai īsāku atmaksas termiņu. Atjaunojamos aizdevumus parasti ņem uz īsu termiņu, tāpēc maz ticams, ka atjaunojamo aizdevumu sniegtu ar atmaksas termiņu, kas pārsniegtu divus gadus, un konkrēti izlasē iekļautajiem uzņēmumiem pārbaudīti pierādījumi par aizdevumiem pamato šādu secinājumu.

(210)

Pārējiem aizdevumiem grupas līmenī ar 2 gadu un ilgāku atmaksas termiņu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija, kā jau skaidrots 166.–168. apsvērumā, grupas līmenī izmantoja vispārīgo standartu, kas ļauj piešķirt augstāko kredītnovērtējumu spekulatīvās kategorijas obligācijām.

(211)

Turklāt Komisija secināja, ka uzņēmumu līmenī, kuri piedalās KVP ražošanā, stāvoklis ir tāds, ka šiem uzņēmumiem IP laikā nebūtu pieejami citi aizdevumi, ja nebūtu bijis valsts atbalsta. Tāpēc saņemtais ieguvums šiem uzņēmumiem pārsniedz parasto procentu likmes uzcenojumu. Ieguvums IP laikā drīzāk izriet no aizdevumu piešķīruma, kas nebūtu piešķirts, ja nebūtu valsts atbalsta, kurš piešķirts uzņēmumu vispārējā finanšu stāvokļa dēļ. Šajā ziņā Komisija konstatēja, ka Shougang Group ir liels valstij piederošs uzņēmums (VU), kas 11. piecgades plānā un tērauda nozares 12. piecgades plānā atzīmēts kā “līderis”.

(212)

Tāpēc atbilstoši 1998. gada pamatnostādņu (31) E(b)(V) sadaļai Komisija nolēma šo aizdevumu neatmaksāto apjomu IP laikā uzskatīt par dotāciju, kas piešķirta, īstenojot valdības politiku. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija kompensēja tikai tos aizdevumus, kas piešķirti IP laikā.

(213)

Apgalvojumi un argumenti, ar ko nāca klajā ĶV un daži izlasē iekļautie uzņēmumi attiecībā uz parasto metodiku, ko izmanto relatīvās starpības un alternatīvās standarta likmes noteikšanai, tāpat attiecas uz Shougang Group. Komisija tos jau atspēkojusi 175.–195. apsvērumā.

(214)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV arī iebilda pret to, ka aizdevumi ir uzskatīti par dotācijām, un izvirzīja šādus argumentus:

(215)

Ražotāji eksportētāji galvenokārt atkārtoja ĶV piezīmes. Tomēr tika saņemtas arī dažas īpašas papildu piezīmes no Shougang Group:

(216)

Attiecībā uz pirmo aspektu Komisija nepiekrita ĶV apgalvojumam, ka tā nav atklājusi būtiskus faktus, kas attiecas uz valsts atbalstu, kas ir pamatā Komisijas konstatējumiem. Valsts atbalsts, kas minēts 211. apsvērumā, bija daļa no kopējās argumentācijas attiecībā uz preferenciālajiem aizdevumiem, un tādējādi uz to attiecas tie paši pierādījumi, kas lielā mērā jau ir aprakstīti 3.4.1.–3.4.3. sadaļā. Turklāt Komisija 3.5. sadaļā sniegusi papildu argumentāciju par valsts atbalstu dažiem tērauda rūpniecības uzņēmumiem, kas bija nonākuši finansiālās grūtībās. Tā kā gan Shougang Group un Benxi Group tika uzskatītas par valsts mēroga līderiem, argumentācija, kas aprakstīta 3.5. sadaļā, attiecas arī uz tām.

(217)

Attiecībā uz otro un trešo aspektu Komisija precizēja, ka izlasē iekļautajiem uzņēmumiem piešķirtos aizdevumus tā neuzskatīja pašus par sevi par dotācijām. Pretēji tam, ko apgalvo ĶV, Komisija nav mainījusi finansiālā ieguldījuma juridisko būtību no aizdevumiem uz dotācijām. Komisija ir atzinusi, ka uzņēmumiem piešķirtajiem aizdevumiem bija pievienotas maksājumu saistības. Tikai aprēķinot šādu darījumu ieguvumu, Komisija nesalīdzināja procentu likmes, bet uzskatīja neatmaksātā kapitāla summu par sākuma punktu.

(218)

Šajā ziņā Komisija turpmāk precizēja, ka tā neņēma vērā visu aizdevuma summu ieguvuma aprēķināšanai. Tikai neatmaksātā aizdevuma daļa tika ņemta vērā kā sākuma punkts, un tika veiktas vairākas korekcijas, ar kurām šo summu samazināja. Vispirms tika noteikts ieguvums, no aizdevuma IP laikā neatmaksātās kapitāla summas atņemot IP laikā samaksātos procentus. Tad aizdevuma kapitāla summa tika koriģēta, to amortizējot atbilstoši aizdevuma pamatnolūkam. Ja norādītais aizdevuma nolūks bija likviditātes/apgrozāmais kapitāls, tad tika atņemta pilna summa. Ja bija skaidrs, ka aizdevums saistīts ar ilgtermiņa investīcijām, tad kapitāla summa tika amortizēta attiecībā uz aizdevuma ilgumu un tika ņemta vērā tikai izmeklēšanas periodam iedalītā summa. Visbeidzot, ieguvuma apjoms tika vēl koriģēts, lai atspoguļotu, uz cik dienām izmeklēšanas periodā aizdevums bija attiecināms.

(219)

Visas šīs korekcijas liecina par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā visu aizdevuma summu ieguvuma aprēķināšanai. Tāpēc Komisija konstatēja, ka argumentācija, ko piemēroja šķīrējtiesas ziņojumā lietā EK–DRAMS nav piemērojama šajā izmeklēšanā. Minētajā lietā tika izskatīts jautājums par aprēķina metodiku (34) un šķīrējtiesa galvenokārt pievērsās faktam, ka EK bija uzskatījusi visu Hynix aizdevumu summu par ieguvumu, neņemot vērā tai pievienotās saistības (35). Tā kā pašreizējā izmeklēšanā tas tā nav, šis apgalvojums tika noraidīts.

(220)

Attiecībā uz ĶV apgalvojumu, ka Shougang Group un Benxi Group finansiālais stāvoklis atbilst kredītnovērtējumam “BB”, kam vajadzētu būt pietiekamam, lai varētu saņemt aizdevumu tirgū, Komisija atgādināja, ka tā dažādi vērtēja uzņēmumus grupas līmenī un uzņēmumus ražošanas uzņēmumu līmenī. Komisija secināja, ka finansiālais stāvoklis, kas atbilst kredītnovērtējumam “BB”, bija piemērojams tikai grupas līmenī, bet ne uzņēmumiem, kas iesaistīti ražošanā. Tādējādi tā noraidīja minēto apgalvojumu.

(221)

Attiecībā uz ĶV piezīmi, ka ES ražotāji arī strādāja ar zaudējumiem, bet joprojām bija spējīgi refinansēt savus parādus, Komisija norādīja, ka, pretēji situācijai ĶTR, Savienības ražošanas nozares parādu refinansēšana notika visas grupas līmenī, nevis ražošanas uzņēmumu līmenī. Savienības ražošanas nozares finansiālais stāvoklis grupas līmenī nebija tāds pats kā atsevišķu ražošanas uzņēmumu līmenī. Jo īpaši visos Arcelor Mittal, Thyssen Krupp un Tata grupu konsolidētajos finanšu pārskatos IP laikā bija norādīta peļņa. Turklāt, kā jau aprakstīts 192. apsvērumā, refinansēšanas operāciju noteikumi un nosacījumi ES un ĶTR bija ļoti atšķirīgi. Tāpēc šis konstatējums nebija nepamatots.

(222)

Konkrēti attiecībā uz Shougang Group tas, ka grupa kopumā bija rentabla, neietekmē Komisijas aprēķina metodiku attiecībā uz paziņotajiem aizdevumiem. Kā skaidrots 156. apsvērumā, grupas uzņēmumi tika vērtēti atsevišķi un secinājumi un režīms tika attiecīgi pielāgoti, ņemot vērā to individuālo situāciju. Šo pieeju apstiprināja pārbaudes apmeklējumu laikā, kad puses paziņoja, ka, novērtējot galvotāju, vērā tiek ņemta konkrētā uzņēmuma situācija, nevis situācija grupas līmenī. Attiecībā uz garantijām, izņemot Qian'an Coal, atbildēs uz anketas jautājumiem netika sniegta informācija par paziņoto aizdevumu galvotājiem. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(223)

Attiecībā uz ražošanas uzņēmuma Jingtang finanšu situāciju, uzņēmums kopš darbības uzsākšanas 2010. gadā ir pastāvīgi strādājis ar zaudējumiem, izņemot vienīgi 2014. un 2015. gadu, kad tas tik tikko spēja sasniegt peļņas slieksni ar peļņu diapazonā no 0 % līdz 0,5 %. Turklāt kopš izveidošanas šis uzņēmums ir reģistrējis uzkrātos zaudējumus [13–16] miljardu juaņu vērtībā. Uzņēmuma sniegums pastāvīgi bija ievērojami zemāks nekā bija prognozēts priekšizpētes ziņojumā, uz kuru pamatojās Jingtang būvniecības projekta apstiprinājums. IP laikā saistībā ar izmaiņām Shougang Jingtang akcionāru struktūrā tika sagatavots aktīvu novērtējuma ziņojums. Šajā ziņojumā ir novērtēts, ka sabiedrības neto vērtība IP laikā bija mazāk nekā trešdaļa no sākotnējās ienvestīciju summas. Komisija tādēļ saglabā savus secinājumus par ražošanas uzņēmumu Jingtang.

(224)

Attiecībā uz Shougang Group apstrīdēto Komisijas aprēķinu metodiku Komisija precizēja, ka tā bija pamanījusi, ka visu Ķīnas uzņēmumu pamatdarbības peļņa, kas bija iekļauta finanšu pārskatos, faktiski bija peļņa pēc finansējuma izdevumu samaksas. Tāpēc, aprēķinot tās finanšu rādītājus, Komisija finansējuma izdevumus pieskaitīja atpakaļ pie pamatdarbības peļņas, lai uzzinātu katra uzņēmuma ienākumus pirms procentu izdevumu samaksas. Tāpēc Komisija saglabāja savu nostāju attiecībā uz finanšu rādītāju aprēķināšanu.

(225)

Pēc informācijas izpaušanas Shougang Group kritizēja arī precizitātes trūkumu Komisijas attieksmē pret trim tās ražošanas uzņēmumiem. Komisija norāda, ka tā sniedza pilnīgu informāciju otrajā īpašajā informācijas izpaušanā. Konkrēti Komisija ir novērtējusi Qian'an Coal, Shougang Mining un Xishan Coking finanšu stāvokli laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam. Papildus rentabilitātei tika ņemti vērā arī citi finanšu rādītāji, lai izdarītu secinājumus par uzņēmumu finansiālo stabilitāti, kā tas aprakstīts 226. un 228. apsvērumā.

(226)

Qian'an Coal gadījumā uzņēmums pirms 2014. gada bija reģistrējis minimālu peļņu (tuvu peļņas un zaudējumu slieksnim), nelielu peļņu 2014. gadā (mazāk par 3 %), un strādāja ar zaudējumiem IP laikā. Tā apgrozījums pastāvīgi samazinās un laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam samazinājās gandrīz uz pusi. Turklāt uzņēmumam minētajā laikposmā pastāvīgi bija augsts parāda īpatsvars (parāda/aktīvu attiecība sasniedza vairāk nekā 60 %) un tas neguva pietiekamu pamatdarbības peļņu, lai segtu savus procentu izdevumus IP laikā (procentu seguma attiecība < 1). Aptuveni viena trešdaļa no uzņēmuma īstermiņa aizdevumiem, kas bija piešķirti izmeklēšanas periodā (un veidoja aptuveni vienu trešo daļu no uzņēmuma kopējā nesamaksātā parāda), tika uzskatīti par atjaunojamiem aizdevumiem.

(227)

Shougang Mining pastāvīgi strādāja ar zaudējumiem laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam, izņemot 2013. gadu, kad tika gūta neliela peļņa. Kopumā uzņēmums 2015. gadā reģistrēja aptuveni 2 miljardus juaņu uzkrāto zaudējumu. Uzņēmuma apgrozījums pastāvīgi samazinājās pēdējo 4 gadu laikā un laikposma starp 2012. gadu un izmeklēšanas periodu samazinājās vairāk par pusi. Shougang Mining pēdējo 5 gadu laikā pastāvīgi bija augsts parāda īpatsvars (parāda/aktīvu attiecība vairāk nekā 80 %), un pēdējo 5 gadu laikā tas neguva pietiekamu pamatdarbības peļņu, lai segtu savus procentu izdevumus (procentu seguma attiecība < 1). Vienīgais aizdevums, ko piešķīra uzņēmumam IP laikā, bija uzskatāms par atjaunojamu aizdevumu. Komisija tādēļ saglabā savus secinājumus par uzņēmumiem Qian'an Coal un Shougang Mining.

(228)

Xishan Coking tika izveidots 2009. gada beigās, un tas sāka darbību ar lieliem zaudējumiem (vairāk nekā 300 miljoni juaņu), kas vēl joprojām nebija absorbēti IP laikā. Uzņēmuma apgrozījums pēdējo 4 gadu laikā aizvien samazinājās, un uzņēmumiem uzņēmumam bija pastāvīgi pieaugošs augsts parāda īpatsvars. Daudzi no aizdevumiem, ko IP laikā piešķīra uzņēmumam, uzskatāmi par atjaunojamiem aizdevumiem. Tomēr Komisija akceptēja Shougang Group apgalvojumu, ka liela daļa Xishan Coking parādu patiešām varēja attiekties uz Jingtang un ka šis fakts lielā mērā ietekmēja Xishan Coking finanšu rezultātus. Turklāt uzņēmumam pastāvīgi bija peļņa laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam. Rezultātā 2015. gada aizdevumi Xishan Coking netika uzskatīti par dotācijām, un saņemtais ieguvums tika pārrēķināts ar to pašu metodiku, kas izmantota uzņēmumu grupas līmenī, kā aprakstīts 209. un 210. apsvērumā.

(229)

Spriežot pēc Benxi Group finanšu pārskatiem, šīs grupas finansiālais stāvoklis kopumā bija sarežģīts. 2015. gadā tā cieta zaudējumus, 2012.–2015. gadā tai bija liels parādu īpatsvars, un tā pastāvīgi palielināja savas saistības. Turklāt pārbaudē, kas tika veikta apmeklējumā uz vietas, tika konstatēti atjaunojamie aizdevumi mātesuzņēmuma līmenī.

(230)

Tā uzņēmuma līmenī, kurš piedalās KVP ražošanā, finanšu pārskati, kā arī pierādījumi, kas tika gūti par konkrētiem aizdevumiem, liecina, ka šis uzņēmums turpinājis darbību, kaut arī gadiem no vietas bija cietis zaudējumus vai guvis niecīgu peļņu, tam pastāvīgi pieaugusi parāda attiecība pret aktīviem, pasliktinājušies finanšu rādītāji un bijušas nenoteiktas nākotnes izredzes. Uzņēmums neguva pietiekamu pamatdarbības peļņu, lai segtu procentu izdevumu samaksu visā 2012.–2015. gada laikposmā. Turklāt Komisija starp aizdevumiem, ko aptvēra izlase, konstatēja arī atjaunojamo aizdevumu un aizdevumu atmaksas tabulās – dažus īstermiņa aizdevumus, kas aizdevumu termiņa beigās aizstāti ar jauniem tādas pašas summas aizdevumiem.

(231)

Neskatoties uz šiem apstākļiem, Moody's Ķīnas meitasuzņēmums IP laikā piešķīra Benxi Group iekšzemes kredītnovērtējumu AA+. Tomēr šī meitasuzņēmuma vispārīgajā atrunā uzsvērts, ka tas piešķir tikai iekšzemes kredītnovērtējumus, kuri atspoguļo relatīvo kredītrisku Ķīnā, savukārt Moody's loma ir nodrošināt vadības zinātību, tehnoloģisko atbalstu un anlītiķu apmācību. Tāpēc, ņemot vērā 159.–161. apsvērumā minētos vispārējos izkropļojumus Ķīnas kredītnovērtējumos, kā arī pierādījumus, kas gūti pārbaudes laikā, Komisija neņēma vērā Benxi Group kredītnovērtējumu, ko grupai bija piešķīrusi Ķīna.

(232)

Ņemot vērā iepriekš raksturoto vispārējo stāvokli, Komisija atzina par nepieciešamu atrast piemērotu standartu grupas līmenī. Lai ņemtu vērā paaugstināto risku, ko akcentē atjaunojamo aizdevumu pastāvēšana, un ņemot vērā, ka šo aizdevumu nosacījumi un atmaksas termiņš lielākoties ir salīdzināmi ar augstu procentu aizdevumu, kas minēts 162. apsvērumā, Komisija izmantoja tādu pašu standartu, kāds aprakstīts minētajā apsvērumā, visiem aizdevumiem ar 2 gadu vai īsāku atmaksas termiņu. Atjaunojamos aizdevumus parasti ņem uz īsu termiņu, tāpēc maz ticams, ka atjaunojamo aizdevumu sniegtu ar atmaksas termiņu, kas pārsniegtu divus gadus, un konkrēti izlasē iekļautajiem uzņēmumiem pārbaudīti pierādījumi par aizdevumiem pamato šādu secinājumu.

(233)

Pārējiem aizdevumiem grupas līmenī ar 2 gadu un ilgāku atmaksas termiņu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija, kā jau skaidrots 166.–168. apsvērumā, grupas līmenī izmantoja vispārīgo standartu, kas ļauj piešķirt augstāko kredītnovērtējumu spekulatīvās kategorijas obligācijām.

(234)

Turklāt Komisija secināja, ka ražošanas uzņēmumu līmenī stāvoklis ir tāds, ka šim uzņēmumam IP laikā nebūtu pieejami citi aizdevumi, ja nebūtu bijis valsts atbalsta. Tāpēc saņemtais ieguvums šiem uzņēmumiem pārsniedz parasto procentu likmes uzcenojumu. Ieguvums IP laikā drīzāk izriet no aizdevumu piešķīruma, kas, iespējams, nebūtu piešķirts, ja nebūtu valsts atbalsta, kurš piešķirts uzņēmuma vispārējā finanšu stāvokļa dēļ. Šajā ziņā Komisija novēroja, ka Benxi Group ir liels VU, kas 12. piecgades tērauda rūpniecības plānā atzīmēts kā “līderis”.

(235)

Tāpēc, kā parāda 1998. gada pamatnostādņu E(b)(V) sadaļa, Komisija nolēma šo aizdevumu neatmaksāto apjomu IP laikā uzskatīt par dotāciju, kas piešķirta, īstenojot valdības politiku. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija kompensēja tikai tos aizdevumus, kas piešķirti IP laikā. Piešķirtais ieguvums tika noteikts, no aizdevuma IP laikā neatmaksātās kapitāla summas atņemot IP laikā samaksātos procentus. Aizdevuma kapitāla summa tika koriģēta, to amortizējot atbilstoši aizdevuma pamatnolūkam. Ja norādītais aizdevuma nolūks bija likviditātes/apgrozāmais kapitāls, tad tika atņemta pilna summa. Ja bija skaidrs, ka aizdevums saistīts ar ilgtermiņa investīcijām, tad kapitāla summa tika amortizēta attiecībā uz aizdevuma ilgumu un tika ņemta vērā tikai izmeklēšanas periodam iedalītā summa. Visbeidzot ieguvuma apjoms tika vēl koriģēts, lai atspoguļotu, uz cik dienām izmeklēšanas periodā aizdevums bija attiecināms.

(236)

Apgalvojumi un argumenti, ar ko nāca klajā ĶV un daži izlasē iekļautie uzņēmumi attiecībā uz parasto metodiku, ko izmanto relatīvās starpības un alternatīvās standarta likmes noteikšanai, tāpat attiecas uz Benxi Group. Komisijas nostāja pret šiem apgalvojumiem, kas jau aprakstīta 175.–195. apsvērumā, tāpat attiecas uz Benxi Group.

(237)

Bez tam apgalvojumi un argumenti, ar ko nāca klajā ĶV un daži izlasē iekļautie uzņēmumi attiecībā uz parasto metodiku, ko izmanto, lai noteiktu aizdevumus, ko uzskata par dotācijām, tāpat attiecas uz Benxi Group. Komisijas nostāja pret šiem apgalvojumiem, kas jau aprakstīta 216.–221. apsvērumā, tāpat attiecas uz Benxi Group.

(238)

Pēc informācijas izpaušanas Benxi Group lielākoties atkārtoja piezīmes, ko jau bija sniegusi ĶV. Tomēr tā arī pievienoja dažas konkrētas papildu piezīmes:

(239)

Attiecībā uz pirmo aspektu Komisija norāda, ka uzņēmums atbildē uz informācijas izpaušanas dokumentu atzina finansiālās grūtības, ar ko pēdējos gados bija saskāries, un ka tas neapstrīdēja nevienu no Komisijas konstatējumiem, piemēram, par peļņas normas un apgrozījuma samazināšanos, lielu parāda attiecību un nespēju maksāt aizdevuma procentus. IP laikā uzņēmums cieta arī ievērojamus zaudējumus. Turklāt Benxi Group atzina, ka daži aizdevumi nav atmaksāti saskaņā ar sākotnējo atmaksāšanas grafiku, un tas parāda, ka uzņēmumam bijušas grūtības atmaksāt aizdevumus. Ņemot vērā uzņēmuma stāvokli kopumā, Komisija saglabāja nostāju, ka normālos tirgus apstākļos uzņēmumam nebūtu bijuši pieejami vēl citi aizdevumi.

(240)

Attiecībā uz faktu, ka attiecīgie uzņēmumi ietilpa liela uzņēmumu grupā un ka to aizdevumus garantēja mātesuzņēmumi, Komisija atzīst, ka Benxi Group ražošanas uzņēmumam sniegtos aizdevumus tiešām garantējis cits grupas uzņēmums. Tomēr pārbaudes apmeklējuma laikā kļuva skaidrs, ka šīs garantijas snieguši vairāki citi grupas uzņēmumi, kuru finansiālais stāvoklis bija līdzīgā veidā sarežģīts. Faktiski visi Benxi Group pārbaudītie uzņēmumi IP laikā cieta zaudējumus, un pats uzņēmums atbildēs uz anketas jautājumiem norādīja, ka grupas stāvokli raksturo “ilgstoši zaudējumi”, kas skar vairākus saistītos uzņēmumus, un tuvā nākotnē nav izredžu atkal gūt peļņu.

(241)

Attiecībā uz uzņēmuma kredītnovērtējumu Komisija uzskata, ka uzņēmuma paša apstiprinājums par grūto finansiālo stāvokli liecina, ka tam nepienāktos kredītnovērtējums AA+. Vienīgie jaunie pierādījumi, ko šajā ziņā sniedza uzņēmums, liecina, ka nevar noteikti uzskatīt, ka nebija saiknes starp uzņēmuma finansiālajām grūtībām un tā kredītnovērtējumu, jo tā bija liela dzelzs un tērauda nozares grupa ar senu vēsturi un labu reputāciju kreditēšanas ziņā. Komisija uzskata, ka šāda argumentācija pienācīgi atspoguļo Komisijas apgalvojumu, ka kredītnovērtējumi Ķīnā nav uzticami, jo to pamatā lielākoties ir uzņēmumu lielums un statuss, nevis to faktiskā kredītsituācija.

(242)

Attiecībā uz trešo aspektu Komisija nepiekrīt uzņēmuma apgalvojumam, ka ar aizdevumiem saistītā subsīdija, ko uzskata par līdzīgu dotācijai, nebija minēta sūdzībā. Faktiski tā saistīta ar atsevišķu aprēķina metodiku preferenciālu aizdevumu ietvaros, kura tiešām bija minēta sūdzībā. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(243)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka visas izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas IP laikā bija saņēmušas preferenciālus aizdevumus. Ņemot vērā finansiālā ieguldījuma esību, ražotāju eksportētāju ieguvumus un īpašās iezīmes, šis ieguvums būtu jāuzskata par kompensējamu subsīdiju.

(244)

Šai shēmai noteiktā subsīdiju likme IP laikā izlasē iekļautajām uzņēmumu grupām

(245)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka bija atsevišķa subsīdiju shēma, kura paredzēja potenciālu tiešu ĶTR valdības naudas līdzekļu nodošanu faktiskās garantijas veidā, kas nodrošina darbības turpināšanu uzņēmumiem karsti velmētu plakanu velmējumu ražošanas nozarē, kuriem finansiālās situācijas dēļ ir grūtības atmaksāt aizdevumus.

(246)

Komisija novēroja, ka pierādījumu slieksnis, ar ko var pierādīt nerakstītus ar PTO saistītus pasākumus, ir sevišķi augsts šādu pasākumu pastāvēšanas pierādīšanai nepieciešamo pierādījumu ziņā. Konkrēti, izmeklēšanas iestādei argumentēti un ar pamatojošiem pierādījumiem ir skaidri jākonstatē vismaz viens nerakstīts “noteikums vai norma”, kas attiecināms uz ārvalsts valdību; precīzs tā saturs; un ka to piemēro vispārēji un perspektīvi. Šis augstais slieksnis ir sasniegts tikai tad, ja par katru no minētajiem elementiem sniegti pietiekami pierādījumi (36).

(247)

Vispirms Komisija pārbaudīja, vai apgalvojumu par faktisku garantiju varētu attiecināt uz ĶV. Šajā ziņā tā apstiprināja, ka ĶTR tiek īstenota valsts politika, lai tērauda ražošanas nozarē attīstītu lielus valsts mēroga “līderus” (galvenokārt valstij piederošus uzņēmumus), nevis mazākas (lielākoties privātas) ražotnes.

(248)

Šāda politika tika īstenota jau 2009. gadā, kad Valsts Padome izdeva Tērauda ražošanas nozares pielāgošanas un atjaunošanas plānošanas dokumentu. Minētajā dokumentā bija noteikts pamatprincips, proti, atbalstīt lielākos un nozīmīgākos uzņēmumus un galvenās uzņēmumu kategorijas dzelzs un tērauda ražošanas nozarē, lai nodrošinātu tirgus stabilitāti un lai veicinātu nozares stabilu attīstību.

(249)

Lai pārvarētu 2008. gada krīzi, minētajā plānošanas dokumentā bija arī uzsvērts, ka būtu jāveic nozares struktūras pielāgošana un optimizācija, pamatojoties uz “kopējā ražošanas apjoma kontroli apvienojumā ar novecojušās jaudas likvidāciju, uzņēmumu pārstrukturēšanu un urbanizētās teritorijās izvietoto tērauda ražotņu pārvietošanu”.

(250)

Saskaņā ar minēto dokumentu ĶV mērķis ir izveidot vairākus ļoti lielus uzņēmumus ar spēcīgām un neatkarīgām inovācijas spējām un starptautisku konkurētspēju, kā arī nodrošināt, lai piecu lielāko iekšzemes dzelzs un tērauda ražošanas uzņēmumu jauda nodrošinātu vairāk nekā 45 % no valstī saražotā apjoma. Tāpēc gaidāms, ka tiks veidoti vairāki ļoti lieli dzelzs un tērauda ražošanas uzņēmumi, kuru jauda pārsniegs 50 000 000 tonnas un kuriem būs spēcīga starptautiskā konkurētspēja, piemēram, tādi uzņēmumi kā Baosteel, Ansteel un Yuhan Iron and Steel. Turklāt tiks veidoti vairāki lieli dzelzs un tērauda ražošanas uzņēmumi ar jaudu 10 000 000 līdz 30 000 000 tonnu. Turklāt dokumentā minēts mērķis pabeigt Shougang Group pārvietošanu un uzbūvēt tās struktūrvienību Caofeidian Iron and Steel Base.

(251)

Minētajā politikas plānošanas dokumentā paredzēts un veicināts finansiālais atbalsts šiem lielākajiem un nozīmīgākajiem uzņēmumiem, kā arī paredzēts atbalsts, emitējot akcijas, uzņēmuma obligācijas, vidēja termiņa parādzīmes un īstermiņa vekseļus un sniedzot banku aizdevumus un piesaistot privātā kapitāla investīcijas projektiem, kuri atbilst vides aizsardzības un zemes izmantošanas tiesību aktiem un noteikumiem un investīciju pārvaldības noteikumiem, kā arī uzņēmumiem, kuri īsteno uzņēmumu apvienošanu un iegādi vai pārstrukturēšanu.

(252)

Taču, no otras puses, dokumentā minēti finansējuma ierobežojumi projektiem, kuru ietvaros veikta nelikumīga būvniecība un izdotas nelikumīgas atļaujas, kā arī uzņēmumiem ar “novecojušu jaudu”. Tajā īpaši noteikts, ja “novecojušas ražotnes tiek nepamatoti paplašinātas un atjaunotas vai pārvietotas uz citu vietu, finanšu iestādes nesniedz nekāda veida kredītu, savukārt Valsts zemes un resursu departaments neveic ar zemes izmantošanu saistītās procedūras”.

(253)

Tērauda nozares 12. piecgades plāns paredzēja turpināt īstenot politikas plānošanas dokumentā izklāstīto stratēģiju. 12. piecgades plānā bija minēti arī galvenie tērauda nozares uzņēmumi un kā galvenais mērķis noteikta nozares struktūras optimizācija. Tajā skaidri noteikts, ka būtu jāatbalsta vērienīgi projekti, savukārt jāierobežo mazie projekti, turklāt tas jāapvieno ar novecojušās ražošanas jaudas likvidēšanu.

(254)

Viens no 12. piecgades plāna galvenajiem mērķiem bija arī panākt zināmu rūpniecisko kopu līmeni, būtiski mazinot uzņēmumu skaitu tērauda ražošanas nozarē. Mērķis bija palielināt 10 lielāko tērauda ražošanas uzņēmumu ražošanas apjomu līdz 60 % no kopējā ražošanas apjoma valstī. Šis mērķis bija jāsasniedz, veicinot uzņēmumu apvienošanu un pārstrukturēšanu, kā arī likvidējot novecojušo jaudu. Plānā bija iekļauts arī saraksts, kurā bija uzskaitīti ražojumi un ražošanas procesi, ko uzskata par novecojušiem.

(255)

Visi uzņēmumi, kuri šajā izmeklēšanā bija iekļauti izlasē, Tērauda nozares 12. piecgades plānā bija minēti kā nozīmīgākie lielie uzņēmumi.

(256)

Visbeidzot, Tērauda nozares 13. piecgades plāna I.2. nodaļā skaidri noteikts, ka “daži Ķīnas tērauda ražošanas uzņēmumi ir labi, bet citi nav”. Viens no galvenajiem mērķiem tajā atkal ir paaugstināt industriālo koncentrāciju (10 lielākie uzņēmumi), 2020. gadā sasniedzot 60 % (Tērauda nozares 12. piecgades plāna īstenošanas laikā mērķis netika sasniegts). Šis mērķis atbilst vispārējam mērķim mazināt jaudas pārpalikumu, un to papildina apņemšanās veicināt uzņēmumu apvienošanu un pārstrukturēšanu.

(257)

Tērauda nozares 13. piecgades plāna IV nodaļā arī uzsvērta nepieciešamība likvidēt tā dēvētos spoku uzņēmumus tirgū. Spoku uzņēmumus definē kā uzņēmumus, kuri vairākus gadus pēc kārtas cietuši zaudējumus, kuriem nav pietiekamu aktīvu, lai mazinātu parādus, kuri darbojas ar zaudējumiem un kuriem nav perspektīvu, kā arī uzņēmumus, kuri pastāvīgi paļaujas uz banku aizdevumiem un izmanto tamlīdzīgus risinājumus. Plānā noteikts, ka uzņēmumiem, kuriem trūkst aktīvu, lai mazinātu parādus, vai kuri nespēj segt savas parādsaistības, būtu jāīsteno maksātnespējas process un jāveic reorganizācija.

(258)

Turklāt īpašās pamatnostādnēs, kas attiecas uz finansiālu atbalstu un jaudas pārpalikuma mazināšanu, kuras aplūkotas 3.4.1.1. sadaļā, nošķir tā dēvētos “labos” uzņēmumus, proti, lielas rūpniecības uzņēmumu grupas, kuras īsteno valsts rūpniecības politiku, un “sliktus” uzņēmumus, proti, mazākus uzņēmumus ar “novecojušu ražošanas jaudu”, kuri neiekļaujas valdības atbalstītajās kategorijās.

(259)

Visus minētos dokumentus (2009. gada politikas plānošanas dokumentu, 12. un 13. piecgades plānu un attiecīgos tērauda nozares plānus) izdevusi Valsts Padome, tāpēc tajos paredzētā politika attiecināma uz ĶV.

(260)

Pēc tam Komisija analizēja precīzu iespējamās faktiskās garantijas saturu. Tā nekonstatēja kopēju visaptverošu nerakstītu pasākumu tērauda uzņēmumu glābšanai Ķīnā. Toties visos dokumentos, kas aprakstīti iepriekšējā sadaļā, nošķirti “labi” uzņēmumi, proti, lielas rūpniecības uzņēmumu grupas, kas īsteno valsts rūpniecības politiku, un “slikti” uzņēmumi, kam ir “novecojusi ražošanas jauda” un kas neiekļaujas valdības atbalstītajās kategorijās. Tādējādi, pat ja pieņemtu, ka nerakstīta faktiska garantija vispār tikusi sniegta, tā tiktu piešķirta tikai valsts mēroga “līderiem”, kas ietilpst pirmajā kategorijā.

(261)

Tad Komisija mēģināja pārliecināties, vai šāda nerakstīta garantija tikusi vispārēji un perspektīvi piemērota.

(262)

Šādas valdības politikas ietekme nesen aprakstīta Renminas Ķīnas Tautas universitātes Attīstības un stratēģijas nacionālās akadēmijas izpētes ziņojumā par spoku uzņēmumiem Ķīnā (37). Saskaņā ar šo ziņojumu 2013. gadā 51 % no biržas sarakstā iekļautajiem Ķīnas tērauda ražošanas uzņēmumiem varētu uzskatīt par spoku uzņēmumiem. Vērtējot īpašumtiesību aspektu, lielākā daļa tā dēvēto spoku uzņēmumu bija valstij piederoši uzņēmumi un kolektīvā īpašuma uzņēmumi. Savukārt darbības ilguma un lieluma ziņā lielākā daļa spoku uzņēmumu ir ilgstoši darbojošies lieli un vidēji uzņēmumi. Ziņojumā tika analizēti arī šāda liela skaita spoku uzņēmumu rašanās iemesli atsevišķās nozarēs un tika konstatēts, ka vietējās valdības pastāvīgi atbalsta spoku uzņēmumus, kuriem draud bankrots, un saglabā šādu situāciju, izmantojot subsīdijas un aizdevumus. Tāpēc, ja uzņēmums saņem vairāk subsīdiju vai tas pieder valstij, ir lielāka varbūtība, ka tas kļūs par spoku uzņēmumu.

(263)

Turklāt, ja valdība kādu nozari, piemēram, tērauda ražošanas nozari, atzinusi par nozīmīgu un atbalstāmu nozari, tad vietējās valdības cenšas atbalstīt šo nozari, tādējādi veicinot jaudas pārpalikumu un jaunu spoku uzņēmumu rašanos. Tad valdība centās mazināt uzņēmumu skaitu, veicinot uzņēmumu apvienošanu un to, ka lielāki uzņēmumi iegādājas citus uzņēmumus. Ziņojumā apstiprināts, ka vietējās valdības paredzējušas, ka, sniedzot atbalstu rūpniecībai, ļauts glābt tikai konkrētu skaitu lielo uzņēmumu. Visbeidzot, ziņojumā uzsvērts, ka finanšu iestāžu pieļautā diskriminācija kreditēšanas jomā arī ietekmē spoku uzņēmumu rašanos. Faktiski pēc 2008. gada VU peļņas attiecība pret aktīviem samazinājās, taču parāda attiecība katru gadu palielinājās. Savukārt privāto uzņēmumu parāda attiecība samazinājās, bet peļņas attiecība saglabājās stabila. Šāda situācija liecina par to, ka VU bija vieglāk iegūt aizdevumus nekā privātajiem uzņēmumiem.

(264)

Kopumā šīs politikas mērķis ir finansiāli atbalstīt tā dēvētos “labos” uzņēmumus, proti, nozīmīgus uzņēmumus vai valsts mēroga “līderus”, īstenojot dažādus pasākumus, un izskaust “sliktos” uzņēmumus, nepiešķirot tiem aizdevumus. Turklāt “līderi” tiek aicināti likvidēt savus mazākos konkurentus, īstenojot valdības atbalstītu uzņēmumu apvienošanu un iegādi. Šādas politikas piešķirtie ekonomiskie ieguvumi var pat būt netieša faktiska garantija dažiem lieliem valstij piederošiem uzņēmumiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās.

(265)

Tomēr Komisija nespēja noteikt nevienu precīzāku kritēriju, ka šāds nerakstīts pasākums tiek vispārēji un perspektīvi piemērots kā atsevišķa shēma. Tā toties secināja, ka, uzskatot preferenciālos aizdevumus, kas sniegti konkrētiem lieliem grūtībās nonākušiem VU, par dotācijām, nevis aizdevumiem, šis jautājums vairs nav tālāk jāizmeklē.

(266)

Pēc informācijas izpaušanas sūdzības iesniedzējs apstrīdēja šo secinājumu un apgalvoja, ka “valsts plānos ir veikt plašākus tērauda ražošanas subsidēšanas pasākumus”, kas tiek “īstenoti gan ar rakstītām normām, piemēram, likumiem un noteikumiem, kā arī ar rīkojumiem, administratīvām pamatnostādnēm vai ieteikumiem”. Pamatojot savu uzskatu, ka ir izpildītas pierādīšanas prasības, sūdzības iesniedzējs cita starpā atsaucās uz PTO Apelācijas institūcija nolēmumu lietā US-Zeroing, kurā pierādījumu bija ievērojami vairāk nekā tikai virkne lietu vai atkārtota rīcība (38). Komisija šai analīzei nepiekrīt. Lieta US-Zeroing attiecās uz ASV Tirdzniecības ministrijas pastāvīgo praksi piemērot zināmu netaisnīga aprēķina metodiku antidempinga lietās. Tas bija ļoti specifisks process, kura pamatā bija vienas valdības iestādes iekšēji piešķirta priekšrocība, ko federālā valdība konkrēti uzticējusi īstenot tirdzniecības aizsardzības lietās. To nevar salīdzināt ar jēdzienu “plašāki pasākumi”, kas ietver, iespējams, tūkstošiem valsts sektora vietējā, reģiona vai centrālā līmeņa dalībnieku perspektīvu rīcību viena plāna īstenošanā. Tādējādi Komisija noraida šo apgalvojumu.

(267)

Kā jau minēts 3.2. sadaļā, Komisija informēja ĶV, ka, tā kā dzelzsrūdas, koksa un koksējamo akmeņogļu ražotāji nesniedza atbildes uz anketas jautājumiem, tā savus konstatējumus varētu balstīt uz labākajiem pieejamajiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu, ciktāl tie skar informāciju, kas saistīta ar dzelzsrūdas, koksa un koksējamo akmeņogļu piegādātājiem. Komisija izmeklēja, vai izlasē iekļautie uzņēmumi izejmateriālus KVP ražošanai saņēmušo no valsts par subsidētām cenām.

(268)

Visi izlasē iekļautie uzņēmumi iepirka dzelzsrūdu iekšzemes tirgū no saistītiem vai nesaistītiem uzņēmumiem, kā arī importēja ievērojamus apjomus dzelzsrūdas. Komisija, pamatojoties uz pārbaudītu informāciju par atsevišķiem katra izlasē iekļautā uzņēmumu veiktiem dzelzsrūdas iegādes darījumiem, konstatēja, ka dzelzsrūdas iegādes cenas bija līdzīgas gan tad, ja dzelzsrūdu iepirka iekšzemes tirgū, gan arī tad, ja to importēja vai iepirka no saistītiem vai nesaistītiem uzņēmumiem.

(269)

Diviem izlasē iekļautajiem uzņēmumiem bija saistītas raktuves ārvalstīs. Taču izmeklēšanā netika atklātas nekādas norādes par valsts atbalstu saistībā ar investīcijām šajās raktuvēs. Katrā ziņā izrādījās, ka pirkšanas (transferta) cenas noteiktas atbilstoši nesaistītu pušu darījuma principam.

(270)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja arī, ka ĶV izmantojusi Ķīnas dzelzs un tērauda nozares apvienību (CISA), lai ietekmētu starptautiskās sarunas par iegādes cenām. Komisija ieguva pierādījumus, kas norāda uz to, ka šāda prakse izmantota iepriekš. Taču šādu praksi pārtrauca 2013. gadā, un nekas neliecina par to, ka šāda prakse izmeklēšanas perioda laikā būtu piešķīrusi kādus ieguvumus izlasē iekļautajiem KVP ražotājiem.

(271)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem konstatējumiem, Komisija nekonstatēja, ka izmeklēšanas periodā valdība izlasē iekļautajiem uzņēmumiem būtu nodrošinājusi subsīdiju dzelzsrūdas iegādei.

(272)

Visi izlasē iekļautie uzņēmumi iepirka koksu iekšzemes tirgū no saistītiem vai nesaistītiem uzņēmumiem, kā arī importēja nelielus koksa daudzumus. Komisija, pamatojoties uz pārbaudītu informāciju par atsevišķiem katra izlasē iekļautā uzņēmumu veiktiem darījumiem, konstatēja, ka koksa iegādes cenas bija līdzīgas gan tad, ja koksu iepirka iekšzemes tirgū, gan arī tad, ja to importēja vai iepirka no saistītiem vai nesaistītiem uzņēmumiem.

(273)

Pamatojoties uz pārbaudītu informāciju, ko sniedza izlasē iekļautie uzņēmumi, Komisija nevarēja konstatēt, ka ĶV izmeklēšanas periodā būtu tiem nodrošinājusi subsīdiju koksa iegādei.

(274)

ĶV skaidroja, ka akmeņogļu eksporta tirgu regulē valsts tirdzniecības uzņēmuma noteikumi, kuri ir paziņoti PTO (39). Eksporta apjomu ierobežo, piemērojot eksporta kvotas, un eksportētājiem ir jāsaņem eksporta licence. Šāda eksporta licence ir piešķirta tikai pieciem uzņēmumiem, proti, China National Coal Group Corporation, China Minmetals Corporation, Shanxi Coal Import and Export Group Co. Limited, Shenhua Group Corporation Ltd. un Aluminum Corporation of China Limited. Tie visi ir lieli valstij piederoši uzņēmumi. Turklāt tiek piemērots 3 % izvedmuitas nodoklis. Saskaņā ar informāciju, kas saņemta no ĶV, eksports un imports veido attiecīgi mazāk nekā 1 % no iekšzemes patēriņa.

(275)

ĶV amatpersonas pārbaudes apmeklējuma laikā apliecināja arī, ka ĶV nosaka dienu skaitu gadā, kad koksējamo akmeņogļu ražošanas uzņēmumi veic ražošanu, un šāda situācija nepārprotami norāda uz to, ka koksējamo akmeņogļu piedāvājumu vietējā tirgū ietekmē valdības iejaukšanās. Sīkāku informāciju par koksējamo ogļu tirgus darbību ĶV nesniedza.

(276)

Visi izlasē iekļautie uzņēmumi iepirka koksējamās ogles iekšzemes tirgū no saistītiem vai nesaistītiem uzņēmumiem, kā arī importēja nelielus koksējamo ogļu daudzumus. Komisija, pamatojoties uz pārbaudītu informāciju par atsevišķiem katra izlasē iekļautā uzņēmumu veiktiem darījumiem, konstatēja, ka koksējamo ogļu iegādes cenas bija līdzīgas gan tad, ja koksējamās iepirka iekšzemes tirgū, gan tad, ja tās importēja, gan arī tad, ja koksējamās ogles iepirka no saistītiem vai nesaistītiem uzņēmumiem.

(277)

Lai gan izmeklēšanā tika konstatēts, ka koksējamo akmeņogļu piedāvājumu iekšzemes tirgū 274. un 275. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ zināmā mērā ietekmē valdība, Komisija nevarēja konstatēt, ka izlasē iekļautie uzņēmumi saņēmuši kādas subsīdijas, jo bijuši saistīti ar koksējamo ogļu piegādi vai IP laikā saņēmuši kādu ieguvumu no valdības iejaukšanās.

(278)

Pēc informācijas izpaušanas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis izvērtēt, cik lielā mērā dzelzsrūdas, koksa un ogļu iekšzemes cena ietekmē cenu, ko ražotāji eksportētāji ir gatavi maksāt par importētiem izejmateriāliem. Komisija šo argumentu noraida, jo, lai noteiktu ieguvumu, ražotāja ražošanas izmaksu ilgtermiņa dzīvotspēja netiek prasīta. Taču Komisijai bija jānovērtē un tā novērtēja, vai valdība ir piegādājusi dzerzsrūdu, koksu un ogles par neatbilstoši zemu atlīdzību. Tā nebija noticis, jo ražotāji saņēma izejmateriālus par tirgus cenu.

(279)

Visi izlasē iekļautie uzņēmumi vai nu ražoja elektroenerģiju paši, vai iepirka no elektrotīkla. Elektroenerģijas iegādes cenas no energotīkla atbilda oficiālajiem cenu līmeņiem, kas noteikti provinces līmenī lieliem rūpnieciskiem klientiem. Kā jau konstatēts iepriekšējās izmeklēšanās (40), šis līmenis lielajiem industriālajiem klientiem nenodrošināja īpašas priekšrocības. Turklāt šajā gadījumā Komisija neguva pierādījumus, ka kāds no uzņēmumiem būtu izmantojis zemāku preferenciālo likmi. Komisija arī nekonstatēja īpašas ar elektroenerģiju saistītas subsīdijas izlasē iekļautajiem uzņēmumiem.

(280)

Pamatojoties uz pārbaudītu informāciju, ko sniedza izlasē iekļautie uzņēmumi, Komisija tādējādi nevarēja konstatēt, ka ĶV izmeklēšanas periodā būtu tiem nodrošinājusi subsīdiju elektroenerģijas iegādei.

(281)

Visa zeme ĶTR pieder valstij vai kolektīvam – ciemiem vai nelielām pilsētām –, un zemes īpašumtiesības vai tām pielīdzināmas tiesības var nodot vai piešķirt uzņēmumiem vai privātpersonām. Visi zeme gabali urbanizētās teritorijās pieder valstij, savukārt visi zemes gabali lauku reģionos pieder ciemiem vai nelielām pilsētām.

(282)

Saskaņā ar ĶTR konstitucionālajām tiesībām un zemes izmantošanas tiesību aktiem uzņēmumi un privātpersonas var iegādāties “zemes izmantošanas tiesības”. Rūpniecības zemi parasti iznomā uz 50 gadiem, un nomas tiesības var pagarināt vēl uz 50 gadiem.

(283)

ĶV informēja, ka kopš 2006. gada 31. augusta saskaņā ar Valsts Padomes Paziņojuma par zemes izmantošanas regulējuma stiprināšanu (GF[2006] Nr. 31) 5. pantu īpašumtiesības uz rūpniecības zemi valsts rūpniecības uzņēmumiem var piešķirt, vienīgi piedāvājumu konkursā vai īstenojot tamlīdzīgu piedāvājumu procedūru, turklāt galīgā darījuma cena nedrīkst būt zemāka par noteiktu minimālo piedāvājuma cenu. ĶV uzskata, ka ĶTR ir zemes brīvais tirgus un ka cena, ko maksā rūpniecības uzņēmums par zemes nomas tiesībām, atbilst tirgus cenai.

(284)

Zemes izmantošanas tiesību piešķiršanu Ķīnā regulē Ķīnas Tautas Republikas Zemes pārvaldības likums. Turklāt juridisko pamatu veido arī šādi dokumenti:

(285)

Saskaņā ar 10. pantu Noteikumos par valsts īpašumā esošās apbūves zemes izmantošanas tiesību piešķiršanu piedāvājumu konkursā, izsolē un kotēšanā vietējās pārvaldes iestādes nosaka cenas atbilstoši pilsētu zemes novērtēšanas sistēmai, kuru atbilstoši valsts rūpniecības politikai atjaunina reizi trijos gados.

(286)

Iepriekšējās izmeklēšanās Komisija konstatēja, ka cenas, ko Ķīnas Tautas Republika maksā par zemes izmantošanas tiesībām nav reprezentatīvas tirgus cenas, kuru brīvā tirgū nosaka piedāvājums un pieprasījums, jo tā konstatēja, ka piedāvājumu konkursu un publiskā piedāvājuma process ir neskaidrs, nepārredzams, praksē nedarbojas un cenas patvaļīgi nosaka iestādes. Kā jau minēts iepriekšējā apsvērumā, iestādes nosaka cenas atbilstoši pilsētu zemes novērtēšanas sistēmai, kas, nosakot cenu rūpniecības zemei, bez citiem kritērijiem, liek tām ņemt vērā arī rūpniecības politiku. Turklāt vismaz tērauda nozarē piekļuve rūpniecības zemei ar likumu ir paredzēta tikai uzņēmumiem, kas ievēro valsts noteikto rūpniecības politiku (41).

(287)

Šajā izmeklēšanā netika novērotas būtiskas ar to saistītas pārmaiņas. Piemēram, Komisija faktiski konstatēja, ka neviens no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem nebija piedalījies piedāvājumu konkursā vai tamlīdzīgā publiskā piedāvājumu procedūrā par tiem piešķirtajām zemes izmantošanas tiesībām, pat par nesen iegūtām zemes izmantošanas tiesībām. Zemes izmantošanas tiesības, kuras izlasē iekļautie uzņēmumi sāka izmantot vēl pirms 2000. gada, lielākoties tiem tika piešķirtas bez maksas. Pēdējā laikā vietējās pārvaldes iestādes tiesības izmantot zemes gabalus piešķīrušas par cenu pēc vienošanās.

(288)

Komisija konstatēja arī, ka vietējās pārvaldes iestādes Shougang Group uzņēmumiem atmaksājušas summas, ko tie bija samaksājuši par zemes izmantošanas tiesībām, piemēram, atlīdzinājušas izdevumus, kuri bija radušies, uzņēmumam veicot darbus attiecīgajā zemes gabalā saistībā ar pamata infrastruktūru. Turklāt maksājumi par zemes izmantošanas tiesībām, ko bija ieguvuši Shougang Group uzņēmumi, dažkārt bija jāveic vairākus gadus pēc tam, kad bija sākta zemes izmantošana.

(289)

Minētie pierādījumi ir pretrunā ĶV apgalvojumam, ka ĶTR par zemes izmantošanas tiesībām maksātās cenas ir reprezentatīvas tirgus cenas, ko brīvā tirgū nosaka piedāvājums un pieprasījums.

(290)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka papildus pilsētu zemes uzraudzības sistēmai pastāv zemes dinamiskas uzraudzības sistēma un ka tas ir atzīts Komisijas termiņbeigu pārskatīšanā, kas attiecās uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes saules enerģijas paneļiem Komisija atzīst, ka zemes dinamiskas uzraudzības sistēma saules enerģijas paneļu termiņbeigu pārskatīšanas regulā (42) tiešām analizēta. Minētās regulas 421. un 425. apsvērumā Komisija konstatējusi, ka šīs cenas ir augstākas nekā mininimālās standarta cenas, kas fiksētas pilsētu zemes novērtēšanas sistēmā un ko izmanto vietējās valdības, jo tās tiek atjauninātas tikai reizi trijos gados, savukārt dinamiskās uzraudzības cenas tiek atjauninātas reizi ceturksnī. Tomēr nekas neliecināja, ka zemes cenas būtu balstītas uz dinamiskās uzraudzības cenām. Patiesībā izmeklēšanā, kas attiecās uz saules enerģijas paneļiem, ĶV apstiprināja, ka zemes cenu svārstības noteiktās ĶTR teritorijās (t. i., 105 lielpilsētās) uzrauga pilsētu zemes cenas dinamiskās uzraudzības sistēma, kas ir paredzēta zemes cenu dinamikas novērtēšanai. Tomēr piedāvājumu konkursu un izsoļu sākumcenas ir balstītas uz zemes novērtēšanas sistēmas noteikto standartu. Turklāt šajā lietā izlasē iekļautās uzņēmumu grupas saņēma zemes gabalus un zemi par velti vai tie tika iedalīti. Tāpēc fakts, ka pastāv pēdējā minētā sistēma, nav būtisks, jo tā neskar izlasē iekļautos uzņēmumus.

(291)

ĶV apgalvoja arī, ka fakts, ka zeme iedalīta par cenu pēc vienošanās, neliecina, ka nebūtu taisnīgas konkurences vai ka uzņēmumi maksājuši cenas zem parastās tirgus likmes. Tomēr ne ĶV, ne izlasē iekļautie uzņēmumi nesniedza jaunus pierādījumus, ka cenas, kas maksātas par iedalīto zemi, balstītos uz tirgus cenām.

(292)

Turklāt ĶV apgalvoja, ka Komisija, lai noteiktu, vai tirgus cenas ir izkropļotas valsts iejaukšanās dēļ, atsaukusies uz iepriekšējo izmeklēšanu konstatējumiem, nevis izmantojusi konkrētus faktus, kas ir lietas pamatā. Komisija norada, ka tā ir izmantojusi konkrētos faktus, kā aprakstīts 287. un 288. apsvērumā, un tie pamato Komisijas secinājumu, ka iepriekšējo izmeklēšanu konstatējumi joprojām ir derīgi.

(293)

Benxi Group apgalvoja arī, ka Komisijai vajadzētu akceptet zemes cenas kontinentālajā Ķīnā, jo uzņemums uzskata, ka tas maksājis samērigu cenu, las atspoguļo zemes reālo vērtību. Tomēr uzņēmums nesniedza jaunus pierādījumus, kuru dēļ varētu mainīt Komisijas vērtejumu. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(294)

ĶV apgalvoja arī, ka atlīdzība par uzņēmuma veiktajiem darbiem pamata infrastruktūras būvniecībai nav uzskatāma par subsīdiju, jo tas parasti ir vietējās valdības darbs. Tomēr saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta iii) apakšpunktu vispārējā infrastruktūra ir izslēgta no subsīdijas definīcijas. Pakalpojumu infrastruktūra, ko paredzēts ekskluzīvi izmantot tikai uzņēmumam vai tā klientiem, tādi kā privātie ceļi vai cita sabiedrisko pakalpojumu infrastruktūra, rakšana, citi darbi, ko veic, lai sagatavotu zemes gabalu rūpnīcas būvniecībai, nav saistāmi ar vispārējo infrastruktūru, ko nodrošina valsts. Tā ir uzņēmumam paredzēta infrastruktūra, kas tiktu uzbūvēta, ja uzņēmums nostiprinātos konkretajā zemes gabalā. Tāpēc Komisija noraidīja šo apgalvojumu.

(295)

Situācija ĶTR zemes nodrošināšanas un iegādes jomā ir nepārredzama, un iestādes cenas nosaka patvaļīgi.

(296)

Ņemot vērā iepriekš minēto, zemes izmantošanas tiesību nodrošināšana, ko veic ĶV, būtu uzskatāma par subsīdiju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) punkta un 3. panta 2. punkta nozīmē preču piegādes veidā, no kuras tiek piešķirts ieguvums saņēmējiem uzņēmumiem. Kā jau skaidrots 285.–289. apsvērumā, Ķīnas Tautas Republikā nav funkcionējoša zemes tirgus, un ārēja standarta izmantošana (sk. 300.–311. apsvērumu) pierāda, ka summa, ko par zemes izmantošanas tiesībām maksā izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, ir daudz zemāka nekā parastā tirgus likme.

(297)

Saistībā ar tādu uzņēmumu preferenciālu piekļuvi rūpniecības zemei, kuri darbojas konkrētās nozarēs, Komisija norāda, kā jau minēts 285. apsvērumā, vietējām pārvaldes iestādēm, nosakot cenu, jāņem vērā valsts rūpniecības politika. Saskaņā ar šo rūpniecības politiku tērauda ražošanas nozari uzskata par Ķīnas rūpniecības pamatnozari, un tā minēta kā atbalstāma nozare. Turklāt Valsts padomes Lēmumā Nr. 40 noteikts, ka valsts pārvaldes iestāžu pienākums ir nodrošināt zemi atbalstāmajām nozarēm. Lēmuma Nr. 40 18. pantā skaidri norādīts, ka nozarēm, kas ir “ierobežotas”, zemes izmantošanas tiesības nebūs pieejamas. No tā izriet, ka saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu subsīdija ir īpašā, jo zemi preferenciālā kārtā piešķir tikai tiem uzņēmumiem, kas darbojas konkrētās nozarēs, šajā gadījumā – tērauda nozarē, un valdības prakse šajā jomā ir neskaidra un nepārredzama.

(298)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka tad, ja Ķīnā nav funkcionējoša zemes tirgus, Komisijas konstatējums par īpašajām iezīmēm ir strīdīgs, jo tādā gadījumā visiem uzņēmumiem Ķīnā būtu jāmaksā vienāda sākuma un pārdošanas cena par vienu un to pašu zemes gabalu, uz kuru attiecas zemes izmantošanas tiesības. Turklāt ĶV uzskatīja, ka īpašo iezīmju novērtējums nav pietiekami pamatots, jo tas attiecas vienīgi uz atbalstāmo tērauda ražošanas nozari.

(299)

Komisija uzskatīja, ka nefunkcionējošs tirgus Ķīnā nebūt neizslēdz konstatējumu par īpašajām iezīmēm šajā tirgū. Fakts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi saņēma zemes izmantošanas tiesības par velti liecina, ka tiem tika piemērots īpašs preferenciāls režīms. No otras puses, fakts, ka dažiem uzņēmumiem tiek piemērots papildu preferenciāls režīms, ir nošķirams no veida, kā darbojas tirgus kā veselums. Pierādījumi, kas savākti no izlase iekļautajiem uzņēmumiem, arī apliecina, ka juridiskā pamata dokumentos minētais “pamudinājums” piemērots praksē. Tāpēc Komisija palika pie sava secinājuma, ka subsīdija ir īpaša, un tādējādi šī subsīdija tiek uzskatīta par kompensējamu

(300)

Tāpat kā iepriekšējās izmeklēšanās (43) un saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta ii apakšpunktu par ārējo standartu (44) tika izmantotas zemes cenas Taivānas, Penhu, Kinmenas un Macu atsevišķajā muitas teritorijā (“Ķīnas Taibeja” jeb “Taivāna”). Saņēmējiem piešķirtais ieguvums tiek aprēķināts, ņemot vērā starpību starp summu, ko katrs izlasē iekļautais ražotājs eksportētājs faktiski samaksājis (t. i., faktisko samaksāto summu, kas norādīta līgumā, vai attiecīgā gadījumā līgumā norādīto cenu, no kuras atņemta vietējās valdības piešķirtās atmaksas/dotācijas summa) par zemes izmantošanas tiesībām, un summu, kas parasti būtu jāmaksā, pamatojoties uz Ķīnas Taibejas standartu.

(301)

Ķīnas Taibeju Komisija uzskata par piemērotu ārējo standartu, ņemot vērā šādus iemeslus:

(302)

Atbilstoši iepriekšējās izmeklēšanās izmantotajai metodikai Komisija izmantoja Taivānā noteikto vidējo zemes cenu par vienu kvadrātmetru, kas koriģēta, ņemot vērā inflāciju un IKP izmaiņas kopš attiecīgo zemes izmantošanas tiesību līgumu noslēgšanas. Informācija par rūpniecības zemes cenām tika iegūta no Taivānas Ekonomikas ministrijas Rūpniecības biroja tīmekļa vietnes. Inflācija un IKP izmaiņas Taivānai tika aprēķinātas, pamatojoties uz inflācijas rādītājiem un IKP izmaiņām uz vienu iedzīvotāju pašreizējās cenās ASV dolāros attiecībā uz Taivānu, kuras 2015. gadā publicējis SVF.

(303)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV norādīja, ka Komisijai, lai aprēķinātu iespējamās subsīdijas apjomu, būtu vajadzējis izmantot nevis ārēju, bet iekšzemes standartu šādu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, ja iespējamo subsīdiju uzskata par tērauda ražošanas nozarei īpašu, tad būtu jāizmanto zemes izmantošanas tiesību cenas, ko maksā uzņēmumi no citas nozares. Alternatīvi vajadzētu izmantot cenas no zemes dinamiskās uzraudzības sistēmas. Pirmais aspekts šajā regulā jau aplūkots: fakts, ka dažiem uzņēmumiem tiek piemērots papildu preferenciāls režīms, ir nošķirams no veida, kā kopumā darbojas tirgus, un Komisija ir konstatējusi, ka tirgus kā veselums nedarbojas. Attiecībā uz zemes dinamiskās uzraudzības sistēmas izmantošanu par standartu, Komisija norāda, ka tā ir paredzēta, lai uzraudzītu zemes cenu dinamiku konkrētās teritorijās. Tādējādi tā tikai atspoguļo cenas, kas tiek maksātas par zemes izmantošanas tiesībām Ķīnā, kuras, kā jau norādīts, netiek uzskatītas par tirgus cenām.

(304)

Benxi Group iebilda arī pret to, ka par standartu izmanto zemes cenas Ķīnas Taibejā, šādu iemeslu dēļ: Benxi atrodas mazāk attīstītā teritorijā Liaoninas provincē, kur iedzīvotāju blīvums, zemes nodrošināšana un IKP ir mazākā mērā salīdzināms ar Ķīnas Taibejas rādītājiem. Turklāt Benxi Group jau sen izmantojusi zemi un ir investējusi zemes veidošanā un būvniecībā ilgtermiņa vajadzībām. Tāpēc cenas ievērojami atšķiras. Visbeidzot, uzņēmums apgalvo, ka zemes īpašumtiesību cena nav salīdzināma ar zemes izmantošanas tiesību cenu.

(305)

Pirmkārt, Komisija nepiekrīt tam, kā uzņēmums novērtējis Liaoninas provinci. Spriežot pēc publiski pieejamas informācijas (45), Liaonina ir viena no pirmajām Ķīnas provincēm, kur notika industrializācija. Liaoninai ir lielākā provinces ekonomika Ķīnas ziemeļaustrumos. Tās nominālais IKP 2011. gadā bija septītais lielākais Ķīnā (starp 31 provinci). Kaut arī IKP ir mazāks nekā Taivānā, 2008. gadā Liaonina bija reģions ar straujāko IKP pieaugumu starp globālajām G8x8 – astoņām provincēm vai administartīvā iedalījuma vienībām zem nacionālā līmeņa ar lielāko IKP starp astoņām valstīm ar lielāko IKP. 2009. gadā Liaonina saglabāja savu IKP pieaugumu 13,1 % līmenī un noturēja savu vietu kā province ar lielāko ekonomikas izaugsmi. Kopš tā laika ekonomikas izaugsme ir palēninājusies, 2015. gadā ekonomika vēl pieauga par 3 %. Valsts līmenī Liaonina ir nozīmīga čuguna, tērauda un metālgriešanas darbmašīnu aprīkojuma ražotāja, visās šajās jomās saražotās produkcijas ziņā tā ir starp trim nozīmīgākajām valstī. Liaonina ir arī viena no vissvarīgākajām izejmateriālu ražošanas bāzēm Ķīnā.

(306)

Otrkārt, to, ka dažkārt zemes izmantošanas tiesības uz ilgu termiņu iegūtas diezgan sen, Komisija jau bija ņēmusi vērā, aprēķinot ieguvuma apjomu, jo tika pielāgots standarts, lai atspoguļotu laika gaitā notikušās pārmaiņas, ņemot vērā IKP un inflācijas dinamiku.

(307)

Treškārt, attiecībā uz cenu atšķirībām starp zemes īpašumtiesībām un zemes izmantošanas tiesībām, Ķīnas uzņēmumi uzskaitē zemes izmantošanas tiesības nenorāda pie nomas, bet gan pie nemateriāla īpašuma, proti, tie izturas pret zemes izmantošanas tiesībām tāpat kā uzņēmumi izturas pret nopirktu zemi citās valstīs. Šķiet, ka paši uzņēmumi nenošķir zemes īpašumtiesības un zemes izmantošanas tiesības. Tāpēc Benxi Group apgalvojumi par zemes izmantošanas tiesībām tiek noraidītas.

(308)

Pēc informācijas izpaušanas Shougang Group apgalvoja, ka zeme, ko izmanto viens no tās ražošanas uzņēmumiem, ir atgūta no jūras. Tādējādi uz laiku tam piešķirts atbrīvojums no zemes izmantošanas nodokļa, jo šāda zeme tiek uzskatīta par mazāk vērtīgu. Tāpēc šādai no jūras atgūtai zemei būtu izmantojama zemāka standarta likme. Komisija atzina, ka pirmajos izmantošanas gados zeme, kas atgūta no jūras, ir atbrīvota no zemes izmantošanas nodokļa. Tomēr tiesību aktos par zemes izmantošanas nodokļiem saistībā ar atbrīvojumu nav minēts, ka šādai no jūras atgūtai zemei, būtu mazāka vērtība. Turklāt Komisija jau ir pieņēmusi visas korekcijas attiecībā uz zemes izmantošanas cenu, kuras bija prasījis ražotājs eksportētājs, lai ņemtu vērā izmaksas, kas saistītas ar atkritumu apglabāšanu. Visbeidzot, atgūtā zeme atrodas pašā piekrastē netālu no Pekinas, kas nodrošina vieglu piekļuvi importētiem izejmateriāliem un transportu gatavajām precēm. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(309)

Shougang Group nāca klajā vēl ar citiem apgalvojumiem par dažiem izdevumiem, kas saistīti ar zemes izmantošanas tiesībām, kuras attiecībā uz Shougang Qian'an nebija ņemtas vērā, un dažu Shougang Mining paredzētu zemes gabalu nepareizu klasifikāciju. Komisija pieņēma šo apgalvojumu un izdarīja attiecīgas korekcijas ieguvuma apjoma aprēķinā attiecībā uz abiem uzņēmumiem.

(310)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 3. punktu subsīdijas apjoms tika attiecināts uz IP, izmantojot parasto rūpniecības zemes tiesību izmantošanas termiņu Ķīnā, t. i., 50 gadus. Šis apjoms pēc tam tika sadalīts uz attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu IP laikā, jo subsīdija nav atkarīga no eksporta rādītājiem un tika piešķirta neatkarīgi no izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai pārvadātajiem daudzumiem.

(311)

Šai shēmai noteiktā subsīdiju likme IP laikā izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem ir šāda.

(312)

Programma “two free, three half” dod tiesības ārvalstu investīciju uzņēmumiem (ĀIU) nemaksāt uzņēmumu ienākuma nodokli pirmajos divos gados un nākamajos trijos gados maksāt tikai 12,5 %, nevis standarta 25 % nodokļa likmi.

(313)

Programmas juridiskais pamats ir 8. pants Ķīnas Tautas Republikas Ienākuma nodokļa likumā attiecībā uz ārvalstu investīciju uzņēmumiem un ārvalstu uzņēmumiem (“ĀIU nodokļu likums”) un Noteikumu par Ķīnas Tautas Republikas Ienākuma nodokļa likuma īstenošanu attiecībā uz ārvalstu investīciju uzņēmumiem un ārvalstu uzņēmumiem 72. pants.

(314)

Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju programma tika izbeigta saskaņā ar 2008. gada Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma (“UIN likums”) 57. pantu, paredzot pārejas periodu līdz 2012. gada beigām.

(315)

Shēma “two free, three half” piešķīra ieguvumus uzņēmumiem 2012. finanšu gadā, un pēc tam, kā norādīja ĶTR valdība, tā tika atcelta. Izmeklēšana apstiprināja, ka Jiangsu Shagang Group bija tiesīgs izmantot šo nodokļu shēmu, bet pēc 2012. gada nekādu ieguvumu no tās vairs neguva. Bez tam Komisija konstatēja, ka ĶV šo nodokļu programmu tiešām atcēlusi.

(316)

Izlasē iekļautie uzņēmumu IP laikā no šīs programma finansiālu ieguldījumu vai ieguvumu vairs nesaņēma.

(317)

Programma paredz iespēju uzņēmumiem no saviem ar nodokli apliekamajiem ienākumiem atskaitīt ienākumus no ražošanas, ko veic, sinerģiski izmantojot resursus. Ja uzņēmums ražo saskaņā ar standartiem, kas precizēti Uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu par resursu sinerģisku izmantošanu katalogā, tad, aprēķinot attiecīgā uzņēmuma ar nodokli apliekamo summu, 10 % no ienākumiem netiek ņemti vērā.

(318)

Programmas juridiskais pamats ir UIN likuma 33. pants kopā ar ĶTR Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma īstenošanas noteikumiem; kā arī šādi paziņojumi:

(319)

Nodokli atskaita vienīgi tad, ja uzņēmums par galveno(-ajiem) izejmateriālu(-iem) izmanto resursus, kuri uzskaitīti Uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu par resursu sinerģisku izmantošanu katalogā. Turklāt gatavajam izstrādājumam, ko iegūst, apstrādājot šos izejmateriālus, jābūt ražotam saskaņā ar attiecīgajiem valsts vai nozares standartiem, kuri noteikti tajā pasā katalogā.

(320)

Tika konstatēts, ka viens no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, proti, Hesteel Group, izmantojis šo subsīdiju. Šis uzņēmums bija iesniedzis pieteikumu un saņēmis oficiālu paziņojumu, ka tas atbilst shēmas kritērijiem un tāpēc ir tiesīgs attiecīgi aizpildīt savas uzņēmuma ienākuma nodokļa deklarācijas.

(321)

Komisija uzskatīja, ka konkrētā nodokļa atskaitīšana ir subsīdija pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta un 3. panta 2. punkta nozīmē, jo, Ķīnas valdībai nesaņemot ieņēmumus, veikts finansiāls ieguldījums, kas attiecīgajiem uzņēmumiem piešķir ieguvumu. Saņēmēju ieguvums ir vienāds ar nodokļu ietaupījumu.

(322)

Šī subsīdija ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, jo tās piemērošana ir ierobežota, attiecinot to tikai uz atsevišķām izejmateriālu un gatavo ražojumu kategorijām konkrētās darījumdarbības kategorijās, kuras pilnībā noteiktas ar likumu, proti, Uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu par resursu sinerģisku izmantošanu katalogu.

(323)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV izteica iebildumus pret īpašajām iezīmēm, kas noteiktas šai subsīdijai, jo no tās bija ieguvušas dažādas nozares un tā piešķirta, balstoties uz objektīviem kritērijiem (t. i., ražošanu, kurā izmanto konkrētus resursus). Komisija uzskatīja, ka šī subsīdija ir īpaša, ņemot vērā, ka paši tiesību akti, ar kuriem saskaņā darbojas piešķīrējiestāde, ierobežo piekļuvi šai subsīdijai, attiecinot to tikai uz atsevišķām izejmateriālu un gatavo ražojumu kategorijām konkrētās darījumdarbības kategorijās, kuras pilnībā noteiktas ar likumu, proti, Uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu par resursu sinerģisku izmantošanu katalogu, piemēram, tērauda ražošanas nozares uzņēmumiem. Piemēri ietver tādus izejmateriālus kā konverteru izdedžus, elektrisko krāšņu izdedžus un dzelzs sakausējumu krāšņu izdedžus, ko izmanto, lai ražotu dzelzi un dzelzs sakausējumus, domnas gāzi, kuru izmanto, lai ražotu elektroenerģiju un siltumenerģiju, kā arī koksēšanas krāsns gāzi, ko izmanto, lai ražotu dzelzs(II) sulfātu.

(324)

Šā iemesla dēļ Komisija subsīdiju uzskatīja par kompensējamu.

(325)

Komisija aprēķināja kompensējamās subsīdijas apjomu kā starpību starp parasto nodokļu summu IP laikā un nodokļu summu, ko IP laikā faktiski samaksājuši attiecīgie uzņēmumi.

(326)

Konkrētajai shēmai konstatētais subsīdijas apjoms Hesteel Group uzņēmumiem bija 0,06 %.

(327)

Nodokļa kompensācijas par pētniecību un izstrādi paredz uzņēmumiem preferenciālu nodokļa režīmu par to pētniecības un izstrādes darbībām valsts noteiktās konkrētās prioritārās tehnoloģiju jomās, ja tiek ievērots noteikts pētniecības un izstrādes izdevumu slieksnis.

(328)

Proti, pētniecības un izstrādes izdevumi, kuri radušies, izstrādājot jaunas tehnoloģijas, jaunus ražojumus un jaunas amata prasmes, kas nav nemateriāli aktīvi, un tiek iekļauti attiecīgā perioda peļņā vai zaudējumos, tiek atskaitīti vēl 50 % apmērā papildus atskaitīšanai pilnā apmērā, ņemot vērā faktisko situāciju. Ja iepriekš minētie pētniecības un izstrādes izdevumi veido nemateriālus aktīvus, tiem piemēro amortizāciju uz 150 % nemateriālo aktīvu izmaksu bāzi.

(329)

Programmas juridiskais pamats ir UIN likuma 30. panta 1. punkts kopā ar ĶTR Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma īstenošanas noteikumiem; kā arī šādi paziņojumi:

(330)

Pārbaudes apmeklējuma laikā ĶV telpās tika konstatēts, ka “jaunās tehnoloģijas, jaunie ražojumi un jaunās amata prasmes”, kurām var piemērot nodokļa atskaitījumu, ietilpst konkrētās augsto tehnoloģiju jomās, kuras atbalsta valsts, kā arī valsts patlaban atbalstītajās prioritārajās augsto tehnoloģiju jomās, kas uzskaitītas Norādījumos par augsto tehnoloģiju industrializācijas prioritārās attīstības prioritārajām jomām.

(331)

Uzņēmumiem, kas izmanto šo shēmu, jāiesniedz ienākuma nodokļa deklarācijas un attiecīgie pielikumi. Faktiskais ieguvuma apjoms ir norādīts nodokļa deklarācijā.

(332)

Komisija uzskatīja, ka konkrētā nodokļa kompensācijas ir subsīdija pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta un 3. panta 2. punkta nozīmē, jo, Ķīnas valdībai nesaņemot ieņēmumus, veikts finansiāls ieguldījums, kas attiecīgajiem uzņēmumiem piešķir ieguvumu. Saņēmēju ieguvums ir vienāds ar nodokļu ietaupījumu. Subsīdija ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, jo jau ar tiesību aktu šīs shēmas piemērošana ir ierobežota, attiecinot to tikai uz uzņēmumiem, kuriem rodas pētniecības un izstrādes izdevumi konkrētās augsto tehnoloģiju prioritārajās jomās, kuras noteikusi valsts, piemēram, tērauda nozarē.

(333)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV izteica iebildumus pret īpašajām iezīmēm, kas noteiktas šai subsīdijai, jo no tās bija ieguvušas dažādas nozares un tā piešķirta, balstoties uz objektīviem kritērijiem (t. i., faktiskām pētniecības un izstrādes izmaksām), un īpašo iezīmju trūkuma dēļ tā netika kompensēta Kanādas antisubsidēšanas izmeklēšanā, kas attiecās uz konkrētiem paneļu sienas moduļiem no Ķīnas. Komisija ir konstatējusi, ka shēma jau ir kompensēta krītotā papīra lietā (46). Subsīdija ir īpaša, ņemot vērā, ka paši tiesību akti, ar kuriem saskaņā darbojas piešķīrējiestāde, ierobežo piekļuvi šai subsīdijai, attiecinot to tikai uz konkrētiem uzņēmumiem un ražošanas nozarēm, kas klasificētas pie “prioritārajām jomām”, piemēram, tērauda ražošanas nozares uzņēmumiem.

(334)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tika aprēķināts kā saņēmējiem IP laikā piešķirtais ieguvums. Ieguvums tika aprēķināts kā starpība starp kopējo nodokli, kas maksājams atbilstoši parastajai nodokļa likmei, un kopējo nodokli, kurš maksājams pēc papildu 50 % faktisko pētniecības un izstrādes izdevumu atskaitīšanas.

(335)

Tikai viens uzņēmums, proti, Hesteel Group, saņēma šo subsīdiju, un konstatētais subsīdijas apjoms ir 0,28 %.

(336)

Organizācijas vai privātpersonas, kuras izmanto zemi lielpilsētās, rajonu pilsētās un administratīvajos centros, kā arī rūpniecības un izrakteņu ieguves reģionos, parasti maksā urbanizētu teritoriju zemes izmantošanas nodokli. Zemes izmantošanas nodokli iekasē vietējās nodokļu iestādes vietās, kurās atrodas izmantotā zeme. Tomēr konkrētām zemes kategorijām, piemēram, no jūras atgūtai zemei, valsts iestādēm, tautas organizācijām un militāram vienībām izmantošanai piešķirtai zemei, ar Finanšu ministrijas piešķīrumiem finansētajām iestādēm izmantošanai piešķirtai zemei, reliģiska kulta celtnēm izmantotai zemei, publiskiem parkiem un publiskām vēsturiskām un apskates vietām, ielām, ceļiem, sabiedriskiem laukumiem, zālieniem un citām sabiedriskām vietām pilsētvidē ir piešķirts atbrīvojums no zemes izmantošanas nodokļa.

(337)

Programmas juridiskais pamats ir:

(338)

Divi uzņēmumi, proti, Hesteel Group un Shougang Group, izmantoja zemes izmantošanas nodokļa atlaides vai atbrīvojumus no tā, ko piešķīra vietējais Zemes izmantošanas birojs, lai gan šie uzņēmumi neietilpa oficiālajās atbrīvojumu kategorijās, kuras noteiktas iepriekš minētajos valsts tiesību aktos.

(339)

Komisija uzskata, ka konkrētais atbrīvojums no nodokļa ir subsīdija pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta un 3. panta 2. punkta nozīmē, jo, Ķīnas valdībai nesaņemot ieņēmumus, veikts finansiāls ieguldījums, kas attiecīgajiem uzņēmumiem piešķir ieguvumu. Saņēmēju ieguvums ir vienāds ar nodokļu ietaupījumu. Šī subsīdija ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo uzņēmumi saņēma īpaši tiem paredzētas nodokļu atlaides, kuras nebija pieejamas citiem uzņēmumiem saskaņā ar 336. apsvērumā minēto vispārējo tiesisko regulējumu.

(340)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV izteica iebildumus pret īpašajām iezīmēm, kas noteiktas šai subsīdijai, jo no tās bija ieguvušas dažādas nozares un tā piešķirta, balstoties uz objektīviem kritērijiem. Komisija atzīst, ka pastāv objektīvi kritēriji, pēc kuriem noteikt, kas saņems atbrīvojumu no zemes izmantošanas nodokļa. Uzņēmumi, kas saņēma ieguvumu no šīs subsīdijas, saņēma atbrīvojumu, lai gan neatbilda nevienam no šiem objektīvajiem kritērijiem, tāpēc šiem uzņēmumiem piešķirtā subsīdija faktiski bija īpaša.

(341)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tika aprēķināts kā saņēmējiem IP laikā piešķirtais ieguvums. Ieguvums tika aprēķināts kā starpība starp kopējo nodokli, kas maksājams atbilstoši parastajai nodokļa likmei, un kopējo nodokli, kurš faktiski samaksāts IP laikā.

(342)

Hesteel Group un Shougang Group saņēma ieguvumu no shēmas ietvaros piemērotā atbrīvojuma no nodokļa. Ar konkrēto shēmu saistītais subsīdijas apjoms Shougang Group uzņēmumiem bija 0,66 %. Attiecībā uz Hesteel Group apjoms bija nenozīmīgs un neietekmēja grupas kopējo subsīdijas likmi.

(343)

Komisija secināja, ka izmeklēšanas periodā izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji nesaņēma finansiālu ieguldījumu no iepriekšējā 3.3. sadaļas iv) punktā minētajām pārējām tieša atbrīvojuma no nodokļa programmām.

(344)

Visām tiešajām nodokļa shēmām IP laikā konstatētais kopējais subsīdijas apjoms izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem bija šāds.

(345)

Šī programma paredz atbrīvojumu no PVN un importa tarifiem par ražošanā izmantotu pamatiekārtu importu. Lai varētu izmantot atbrīvojumu, iekārta nedrīkst būt nepiemēroto iekārtu sarakstā un prasītājam uzņēmumam ir jāsaņem valsts atbalstīta uzņēmuma apliecība, ko izdod Ķīnas iestādes vai NDRC saskaņā ar attiecīgiem investīciju, nodokļu un muitas tiesību aktiem.

(346)

Programmas juridiskais pamats ir:

(347)

Iekārtas, kas ir importētas, lai attīstītu iekšzemes vai ārvalstu investīciju projektus saskaņā ar ārvalstu vai iekšzemes investīciju projektu veicināšanas politiku, var atbrīvot no PVN un/vai ievedmuitas nodokļa maksāšanas, izņemot, ja iekārtu kategorija ir iekļauta no nodokļa maksāšanas neatbrīvojamo izstrādājumu katalogā. Lai izmantotu šo shēmu, uzņēmumam jāsaņem apstiprinājuma vēstule no vietējās pārvaldes iestādes, kura ir atbildīga par projektu, un jāiesniedz tā vietējam muitas dienestam.