29.12.2015

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 343/1

---

KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) 2015/2446

(2015. gada 28. jūlijs),

ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 290. pantu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulu (ES) Nr 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (1), un jo īpaši tās 2., 7., 10., 24., 31., 36., 40., 62., 65., 75., 88., 99., 106., 115., 122., 126., 131., 142., 151., 156., 160., 164., 168., 175., 180., 183., 186., 196., 206., 212., 216., 221., 224., 231., 235., 253. un 265. pantu,

tā kā:

(1)

Regula (ES) Nr. 952/2013 (Kodekss) saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu deleģē Komisijai pilnvaras papildināt dažus nebūtiskus Kodeksa elementus. Tāpēc, ņemot vērā situāciju pēc Lisabonas līguma pieņemšanas, Komisija tiek aicināta izmantot jaunas pilnvaras, lai nodrošinātu skaidru un pareizu Kodeksa piemērošanu.

(2)	Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkoja atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī un ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, kas aktīvi palīdzēja izstrādāt šo regulu.

(3)

Kodekss sekmē informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 70/2008/EK (2), kas ir svarīgs faktors tirdzniecības atvieglošanai un vienlaikus arī muitas kontroles efektivitātei, tādējādi mazinot darījumdarbības izmaksas un risku sabiedrībai. Tādējādi attiecībā uz visu informācijas apmaiņu starp muitas dienestiem un starp uzņēmējiem un muitas dienestiem, kā arī šādas informācijas glabāšanu, ko veic, izmantojot elektroniskās datu apstrādes metodes, jāizstrādā specifikācijas par informācijas sistēmām, kas nodrošina muitas informācijas glabāšanu un apstrādi, un, Komisijai un dalībvalstīm savstarpēji vienojoties, jānosaka šādu elektronisko sistēmu tvērums un mērķi. Turklāt jāsniedz konkrētāka informācija par īpašām sistēmām, kas saistītas ar muitas formalitātēm vai procedūrām, vai tādu sistēmu gadījumā, kurās ES saskaņotā saskarne ir definēta kā sistēmas komponente, kas nodrošina tiešu un ES līmenī saskaņotu piekļuvi tirdzniecībai, tāda pakalpojuma veidā, kas ir integrēts elektroniskajā muitas sistēmā.

(4)	Procedūras, kuras balstītas uz elektroniskām sistēmām, kas paredzētas Komisijas Regulā (EEK) Nr. 2454/93 (3) un kas jau tiek piemērotas attiecībā uz importu, eksportu un tranzītu, ir izrādījušās efektīvas. Tādēļ būtu jānodrošina minēto noteikumu piemērošanas nepārtrauktība.

(5)	Lai atvieglotu un saskaņotu elektronisko datu apstrādes metožu izmantošanu, katrai jomai, kurai piemēros minētās datu apstrādes metodes, būtu jānosaka kopējās datu prasības. Kopējām datu prasībām vajadzētu būt saskaņā ar Savienības un dalībvalstu spēkā esošajiem datu aizsardzības noteikumiem.

(6)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasta operatoriem un citiem operatoriem, būtu jāpieņem vienota sistēma korespondences priekšmetu un pasta sūtījumu muitošanai ar mērķi nodrošināt elektronisko sistēmu izmantošanas iespēju. Lai atvieglotu tirdzniecību, vienlaikus novēršot krāpšanu un aizsargājot patērētāju tiesības, būtu jāparedz tādi atbilstīgi un īstenojami noteikumi par pasta priekšmetu deklarēšanu muitai, kuros ņemts vērā pasta operatoru pienākums nodrošināt vispārējos pasta pakalpojumus saskaņā ar Pasaules Pasta savienības aktiem.

(7)

Lai uzņēmējiem un muitas dienestiem nodrošinātu papildu elastību, situācijās, kurās krāpšanas risks ir neliels, vajadzētu būt iespējai atļaut izmantot citus līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes. Minētās situācijas būtu īpaši jāattiecina uz muitas parāda paziņošanu, informācijas apmaiņu, kas ļauj konstatēt, ka ir izpildīti ievedmuitas nodokļa atbrīvojuma nosacījumi; paziņošanu, ko, izmantojot tādus pašus līdzekļus, veic muitas dienesti, ja deklarētājs ir iesniedzis deklarāciju, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes; Galvenā atsauces numura (MRN) uzrādīšanu tranzītam, neizmantojot tranzīta pavaddokumentu; iespēju retrospektīvi iesniegt eksporta deklarāciju un uzrādīt preces izvešanas muitas iestādē, kā arī pierādījumiem, ka preces ir izvestas no Savienības muitas teritorijas vai informācijas apmaiņu un glabāšanu saistībā ar pieteikumu un lēmumu par saistošu izcelsmes izziņu.

(8)

Situācijās, kad elektronisko datu apstrādes metožu izmantošana radītu papildu slodzi uzņēmējiem, lai mazinātu šādu slodzi, būtu jāatļauj citu līdzekļu izmantošana, īpaši attiecībā uz Savienības preču muitas statusa apliecinājumu ierobežotas vērtības komerciāliem sūtījumiem vai mutisku deklarāciju eksportam arī attiecībā uz komerciālām precēm ar nosacījumu, ka to vērtība nepārsniedz statistisko robežvērtību. Tas pats attiecas uz ceļotājiem, kas nav uzņēmēji, situācijās, kad ceļotājs iesniedz pieprasījumu Savienības preču muitas statusa apliecinājumam, vai uz noteikta garuma zvejas kuģiem. Turklāt, ņemot vērā pienākumus, kuri izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kuros paredzēts, ka procedūras veicamas uz papīra, paredzēt pienākumu izmantot elektroniskās datu apstrādes metodes būtu pretrunā minētajiem nolīgumiem.

(9)

Lai nodrošinātu uzņēmēju unikālu identifikāciju, būtu jāprecizē tas, ka katrs uzņēmējs reģistrējas tikai vienu reizi ar skaidri definētu datu kopu. Tādu uzņēmēju reģistrēšana, kuri neveic uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā, un citu personu reģistrēšana, kas nav uzņēmēji, nodrošina tādu elektronisko sistēmu pareizu darbību, kurām kā nepārprotama atsauce uz uzņēmēju nepieciešams EORI numurs. Datus nedrīkst glabāt ilgāk nekā vajadzīgs, tāpēc būtu jāparedz noteikumi par EORI numura anulēšanu.

(10)

Laikposmam, kurā tā persona var izmantot savas tiesības tikt uzklausītai, kas iesniedz lēmuma pieteikumu saistībā ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu (pieteikuma iesniedzējs), vajadzētu būt pietiekamam, lai ļautu pieteikuma iesniedzējam sagatavot un iesniegt savu viedokli muitas dienestiem. Tomēr šis laikposms būtu jāsaīsina gadījumos, kad lēmums attiecas uz tādu preču kontroles rezultātiem, kas nav pienācīgi deklarētas muitā.

(11)	Lai panāktu līdzsvaru starp muitas dienestu uzdevumu pildīšanas efektivitāti un tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, ir jāparedz daži izņēmumi attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītam.

(12)

Lai pēc iespējas efektīvāk ļautu muitas dienestiem pieņemt lēmumus, kas būs spēkā visā Savienībā, jāparedz vienoti un skaidri nosacījumi muitas administrācijām un pieteikuma iesniedzējam. Šiem nosacījumiem būtu īpaši jāattiecas uz lēmuma pieteikuma pieņemšanu ne tikai attiecībā uz jauniem pieteikumiem, bet arī, ņemot vērā visus iepriekšējos anulētos vai atsauktos lēmumus, jo šādai pieņemšanai būtu jāietver tikai tie pieteikumi, kas sniedz muitas dienestiem vajadzīgos elementus, lai analizētu pieprasījumu.

(13)	Ja muitas dienesti pieprasa papildu informāciju, kas tiem vajadzīga, lai pieņemtu savu lēmumu, ir lietderīgi pagarināt šā lēmuma pieņemšanas termiņu, lai nodrošinātu visas pieteikuma iesniedzēja sniegtās informācijas atbilstošu pārbaudi.

(14)

Dažos gadījumos lēmumam būtu jāstājas spēkā no dienas, kas atšķiras no dienas, kad pieteikuma iesniedzējs to saņem vai kad tiek uzskatīts, ka viņš to ir saņēmis, proti, kad pieteikuma iesniedzējs ir pieprasījis atšķirīgu spēkā stāšanās dienu vai kad lēmuma stāšanās spēkā ir atkarīga no tā, vai pieteikuma iesniedzējs ir nokārtojis konkrētas muitas formalitātes. Lai nodrošinātu skaidrību un juridisko noteiktību, šādi gadījumi būtu rūpīgi jānosaka.

(15)	To pašu iemeslu dēļ būtu rūpīgi jānosaka arī gadījumi, kad muitas dienesta pienākums ir atkārtoti izvērtēt un attiecīgā gadījumā apturēt lēmumu.

(16)	Lai nodrošinātu nepieciešamo elastību un atvieglotu uz auditu balstītas kontroles, būtu jāievieš papildu kritērijs gadījumos, kad kompetento muitas dienestu nevar noteikt saskaņā Kodeksa ar 22. panta 1. punkta trešo daļu.

(17)	Lai sekmētu tirdzniecību, vēlams noteikt, ka lēmumu pieteikumus, kas attiecas uz saistošu izziņu, var iesniegt arī dalībvalstī, kurā jāizmanto izziņa.

(18)	Lai izvairītos no nepareiziem lēmumiem vai tādiem lēmumiem, kas nav standarta un kas attiecas uz saistošu izziņu, ir lietderīgi noteikt, ka šādu lēmumu izdošanai piemēro konkrētus termiņus gadījumos, kad nav iespējams ievērot parasto termiņu.

(19)

Lai gan vienkāršojumi atzītajiem uzņēmējiem (AEO) būtu jānosaka kā daļa no īpašajiem noteikumiem par muitas vienkāršojumiem, ērtības labad atvieglojumus AEO jāizvērtē, ņemot vērā drošības un drošuma riskus, kas saistīti ar attiecīgo procesu. Tā kā riski tiek aplūkoti, ja atzītais uzņēmējs, kurš saņēmis atļauju drošībai un drošumam (AEOS), kā minēts Kodeksa 38. panta 2. punkta b) apakšpunktā, iesniedz muitas deklarāciju vai reeksporta deklarāciju par precēm, kas tiek izvestas no muitas teritorijas, riska analīze drošības un drošuma nolūkos būtu jāveic, pamatojoties uz šādu deklarāciju, un papildu ziņas, kas saistītas ar drošību un drošumu, nav vajadzīgas. Ņemot vērā kritērijus AEO statusa piešķiršanai, attiecībā uz kontrolēm AEO būtu jāpiešķir labvēlīgs režīms, izņemot gadījumus, kad kontrole ir apdraudēta vai vajadzīga, ievērojot konkrētu apdraudējuma līmeni, vai paredzēta citos Savienības tiesību aktos.

(20)

Padome ar Lēmumu 94/800/EK (4) apstiprināja Līgumu par izcelsmes noteikumiem (PTO–GATT 1994), kas pievienots 1994. gada 15. aprīlī Marrākešā parakstītajam nobeiguma aktam. Līgumā par izcelsmes noteikumiem paredzēts, ka īpašie noteikumi attiecībā uz izcelsmes noteikšanu dažu produktu sektoriem vispirms jābalsta uz valsti, kur ražošanas procesa rezultātā notikušas izmaiņas tarifu klasifikācijā. Tikai tad, ja šis kritērijs neļauj noteikt valsti, kur notikusi pēdējā būtiskā pārveidošana, drīkst izmantot citus kritērijus, piemēram, pievienotās vērtības kritēriju vai konkrētas pārstrādes darbības noteikšanu. Ņemot vērā to, ka Savienība ir šā nolīguma puse, Savienības tiesību aktos muitas jomā ir lietderīgi paredzēt noteikumus, kas atspoguļo minētos principus, kuri šajā nolīgumā paredzēti tās valsts noteikšanai, kur notikusi pēdējā būtiskā pārveidošana.

(21)	Lai novērstu manipulācijas ar ievesto preču izcelsmi nolūkā izvairīties no tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas, dažos gadījumos pēdējā būtiskā pārstrāde vai apstrāde nebūtu jāuzskata par ekonomiski pamatotu.

(22)

Būtu jāparedz izcelsmes noteikumi, kas piemērojami saistībā ar jēdziena “noteiktas izcelsmes produkti” definīciju apvienojumā ar Savienības vispārējo preferenču sistēmas (VPS) un preferenciālo tarifa pasākumu satvaru, ko Savienība vienpusēji attiecinājusi uz dažām valstīm vai teritorijām, lai nodrošinātu, ka attiecīgās preferences tiek piešķirtas tikai tādiem produktiem, kuru izcelsme patiešām ir VPS saņēmējvalstīs, un attiecīgi šajās valstīs vai teritorijās, un tādējādi sniedz priekšrocības paredzamajiem saņēmējiem.

(23)

Lai izvairītos no nesamērīgām administratīvām izmaksām, vienlaikus nodrošinot Savienības finanšu interešu aizsardzību, vienkāršošanas un atvieglošanas kontekstā būtu jānodrošina tas, ka uz piešķirto atļauju noteikt konkrētas summas, kas attiecas uz muitas vērtību, pamatojoties uz konkrētiem kritērijiem, attiecas atbilstīgi nosacījumi.

(24)

Ir jāparedz aprēķina metodes, lai noteiktu ievedmuitas nodokļa summu, ko uzliek pārstrādātiem produktiem, kuri iegūti procedūrā “ievešana pārstrādei”, kā arī tās jāparedz gadījumos, kad muitas parāds ir radies par pārstrādātiem produktiem, kas iegūti procedūrā “izvešana pārstrādei”, ar nosacījumu, ka ir iesaistīts konkrēts ievedmuitas nodoklis.

(25)	Ja tas nav ekonomiski pamatoti, nav jāpieprasa galvojums precēm, kam piemērota pagaidu ievešanas procedūra.

(26)

Nodrošinājuma veidi, ko visbiežāk izmanto, lai nodrošinātu muitas parāda samaksu, ir skaidras naudas iemaksa vai līdzvērtīga iemaksa vai galvinieka saistību sniegšana; tomēr uzņēmējiem vajadzētu būt iespējai sniegt muitas dienestiem citus galvojuma veidus, ja ar citiem galvojuma veidiem nodrošina līdzvērtīgu garantiju, ka muitas parādam atbilstīgā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa un citi maksājumi tiks samaksāti. Tādēļ ir jāparedz šie citi galvojuma veidi un konkrēti noteikumi to izmantošanai.

(27)

Lai nodrošinātu Savienības un dalībvalstu finanšu interešu pienācīgu aizsardzību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmējiem, uzņēmējiem vajadzētu gūt labumu no vispārējā galvojuma apmēra samazinājuma vai no galvojuma atbrīvojuma tikai tad, ja tie izpilda konkrētus nosacījumus, pierādot savu ticamību.

(28)	Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, ir nepieciešams papildināt Kodeksa noteikumus par galvojuma atbrīvošanu, ja precēm piemēro Savienības tranzīta procedūra un izmantota ATA vai CPD karnete.

(29)	Noteiktos apstākļos muitas parāda paziņošana nav pamatota, ja attiecīgā summa ir mazāka par EUR 10. Šādos gadījumos muitas dienesti būtu jāatbrīvo no muitas parāda paziņošanas.

(30)

Lai izvairītos no atgūšanas procedūrām gadījumos, kad ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa atbrīvojums visticamāk tiks piešķirts, jāparedz nodokļa summas samaksas termiņa atlikšana līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums. Savienības un dalībvalstu finanšu interešu aizsardzības nolūkā būtu jālūdz galvojums, lai gūtu labumu no minētās atlikšanas, izņemot gadījumos, kad tas radītu nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad muitas parāds radies sakarībā ar neatbilstību, ar nosacījumu, ka attiecīgajai personai nevar piedēvēt ne krāpšanu, ne acīmredzamu nolaidību.

(31)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus Kodeksa īstenošanai un sniegtu skaidrojumu par sīkiem noteikumiem, saskaņā ar kuriem SMK noteikumi īstenojami praksē, tostarp īstenojamās specifikācijas un procedūras, būtu jāietver prasības un skaidrojumi par nosacījumiem pieteikumam par atmaksāšanu vai atbrīvojumu, paziņojumam attiecībā uz lēmumu par atmaksāšanu vai atbrīvojumu, formalitātēm un termiņu lēmuma pieņemšanai par atmaksāšanu vai atbrīvojumu. Gadījumos, kad lēmumi jāpieņem dalībvalstu muitas dienestiem, būtu jāpiemēro vispārīgi noteikumi, savukārt tad, kad lēmumi jāpieņem Komisijai, minētajos gadījumos lietderīgi paredzēt īpašu procedūru. Šajā regulā reglamentēta procedūra par atmaksāšanas vai atbrīvojuma lēmumu, ko pieņem Komisija, īpaši par lietas nodošanu Komisijai, lēmuma paziņošanu un to, kā tiek piemērotas tiesības tikt uzklausītam, ņemot vērā Savienības intereses nodrošināt muitas noteikumu ievērošanu un to uzņēmēju intereses, kuri rīkojas godprātīgi.

(32)	Ja muitas parādu dzēš pienākumu neizpildes gadījumos, kam nav būtiskas ietekmes uz attiecīgās muitas procedūras pareizu darbību, minētajos gadījumos būtu īpaši jāietver neatbilstību gadījumi ar konkrētiem pienākumiem ar nosacījumu, ka vēlāk neatbilstību var novērst.

(33)

Kā liecina pieredze, kas gūta, izmantojot elektronisko sistēmu saistībā ar ievešanas kopsavilkuma deklarācijām un muitas prasībām, kas izriet no ES rīcības plāna par kravu gaisa pārvadājumu drošību (5), ir jāuzlabo šādu deklarāciju datu kvalitāte, īpaši pieprasot patiesajām piegādes ķēdē iesaistītajām personām motivēt darījumu un preču pārvietošanu. Tā kā līgumsaistības liedz pārvadātājam sniegt visas vajadzīgās ziņas, būtu jānosaka minētie gadījumi un personas, kas ir datu turētājas un kurām šie dati ir jāiesniedz.

(34)

Lai arī turpmāk uzlabotu tādas riska analīzes efektivitāti, kas saistīta drošību un drošumu, attiecībā uz gaisa pārvadājumiem un – konteinerkravu gadījumā – attiecībā uz jūras pārvadājumiem, vajadzīgie dati būtu jāiesniedz pirms iekraušanas gaisa kuģī vai kuģī, savukārt citos preču pārvadājumu gadījumos riska analīzi var efektīvi veikt arī tad, ja dati ir iesniegti pirms preču ierašanās Savienības muitas teritorijā. Tā paša iemesla dēļ ir pamatoti aizstāt vispārējo atbrīvojumu no pienākuma iesniegt ievešanas kopsavilkuma deklarāciju par precēm, ko pārvieto saskaņā ar Pasaules Pasta savienības aktiem, ar atbrīvojumu attiecībā uz korespondences priekšmetiem un atcelt atbrīvojumu, kas pamatojas uz preču vērtību, jo vērtība nevar būt kritērijs drošības un drošuma risku novērtējumam.

(35)

Lai nodrošinātu preču pārvietošanas netraucētu plūsmu, ir lietderīgi piemērot konkrētas muitas formalitātes un kontroli Savienības preču tirdzniecībai starp Savienības muitas teritorijas daļām, uz kurām attiecas Padomes Direktīva 2006/112/EK (6) vai Padomes Direktīva 2008/118/EK (7), un pārējām Savienības teritorijas daļām vai tirdzniecībai starp minētās teritorijas daļām, uz kurām šie noteikumi neattiecas.

(36)

Preču uzrādīšanai, tām ierodoties Savienības muitas teritorijā, un preču pagaidu uzglabāšanai parasti būtu jānotiek kompetentās muitas iestādes telpās vai pagaidu uzglabāšanas vietās, ko pārvalda tikai tādas atļaujas turētājs, ko piešķīruši muitas dienesti. Tomēr, lai uzņēmējiem un muitas dienestiem nodrošinātu papildu elastību, ir lietderīgi paredzēt iespēju preču uzrādīšanai apstiprināt citu vietu, kas nav kompetentā muitas iestāde, vai preču pagaidu uzglabāšanai apstiprināt citu vietu, kas nav preču pagaidu uzglabāšanas vieta.

(37)

Lai skaidrotu tādu preču muitošanas jautājumus uzņēmējiem, kuras ieved Savienības muitas teritorijā, būtu jāparedz noteikumi gadījumiem, kad netiek piemērota prezumpcija par Savienības preču muitas statusu. Turklāt būtu jāparedz noteikumi gadījumiem, kad preces saglabā Savienības preču muitas statusu, ja tās uz laiku tiek izvestas no Savienības muitas teritorijas un atkal ievestas tajā, lai gan tirgotāji, gan muitas administrācijas varētu efektīvi apstrādāt minētās preces, tās atkal ievedot. Lai mazinātu administratīvo slogu uzņēmējiem, būtu jāparedz nosacījumi par atvieglojuma piešķiršanu, apliecinot Savienības preču muitas statusu.

(38)

Lai veicinātu atbrīvojuma no ievedmuitas nodokļa pareizu piemērošanu, ir lietderīgi noteikt gadījumus, kad preces tiek uzskatītas par atpakaļnosūtītām tādā stāvoklī, kādā tās tika eksportētas, un konkrētus gadījumus saistībā ar atpakaļnosūtītām precēm, kuras guvušas labumu no pasākumiem, kas paredzēti saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku, un labumu no atbrīvojuma no ievedmuitas nodokļa.

(39)

Ja regulāri izmanto vienkāršotu deklarāciju muitas procedūras piemērošanai precēm, lai nodrošinātu vienkāršotu deklarāciju pienācīgu izmantošanu, atļaujas turētājam būtu jāizpilda tādi nosacījumi un kritēriji, kas līdzvērtīgi tiem, ko piemēro AEO. Nosacījumiem un kritērijiem vajadzētu būt proporcionāliem ieguvumiem no vienkāršotu deklarāciju regulāras izmantošanas. Turklāt būtu jāizstrādā saskaņoti noteikumi attiecībā uz termiņiem papildu deklarācijas un pavaddokumentu iesniegšanai, kuru trūkst, kad tiek iesniegta vienkāršota deklarācija.

(40)	Lai rastu līdzsvaru starp atvieglojumiem un kontroli, kā vienkāršojumi muitas procedūras piemērošanai precēm būtu jāparedz tādi atbilstīgi nosacījumi par vienkāršotas deklarācijas izmantošanu un ierakstu deklarētāja reģistros, kas atšķiras no tiem, kurus piemēro īpašām procedūrām.

(41)	Ņemot vērā prasības attiecībā uz preču izvešanas uzraudzību, ierakstam deklarētāja reģistros attiecībā uz eksportu vai reeksportu vajadzētu būt iespējamam vien tad, ja muitas dienesti var rīkoties bez muitas deklarācijas uz darījumu pamata, un tas attiecināms tikai īpašos gadījumos.

(42)	Ja ievedmuitas nodokļa summa potenciāli nav jāmaksā, jo ir iesniegts pieprasījums tarifu kvotas piešķiršanai, preču izlaišanai nevajadzētu būt atkarīgai no galvojuma iesniegšanas, kad nav iemesla uzskatīt, ka tarifu kvota tiks ļoti drīz izsmelta.

(43)	Lai uzņēmējiem un muitas dienestiem nodrošinātu papildu elastību, atzītiem banānu svērējiem vajadzētu atļaut sagatavot banānu svēršanas sertifikātus, ko izmantos kā pavaddokumentus, lai pārbaudītu muitas deklarāciju laišanai brīvā apgrozībā.

(44)	Ir lietderīgi paredzēt, ka dažos gadījumos nerodas muitas parāds un atļaujas turētājam ievedmuitas nodoklis nav jāmaksā. Tādēļ šādos gadījumos būtu jāparedz iespēja pagarināt termiņu īpašās procedūras noslēgšanai.

(45)

Lai rastu pareizu līdzsvaru starp administratīvā sloga mazināšanu muitas administrācijām un uzņēmējiem un tranzīta procedūru pareizas piemērošanas nodrošināšanu un to ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, tranzīta vienkāršojumiem vajadzētu būt pieejamiem uzticamiem uzņēmējiem un, pamatojoties uz pēc iespējas saskaņotākiem kritērijiem. Tādēļ prasības par minēto vienkāršojumu pieejamību būtu jāsaskaņo ar nosacījumiem un kritērijiem, kas piemērojami uzņēmējiem, kuri vēlas saņemt AEO statusu.

(46)	Lai novērstu iespējamās krāpnieciskās darbības konkrētos tranzīta pārvadājumu gadījumos, kas saistīti ar eksportu, būtu jāparedz noteikumi par konkrētiem gadījumiem, kad precēm, kurām ir Savienības preču muitas statuss, piemēro ārējā tranzīta procedūru.

(47)

Savienība ir līgumslēdzēja puse Konvencijā par pagaidu ievešanu (8) ar visiem turpmākajiem grozījumiem (Stambulas konvencija). Tādējādi saskaņā ar šo konvenciju būtu jāparedz prasības par īpašu izmantošanu saskaņā ar pagaidu ievešanas procedūru, kas ļauj ārpussavienības preču pagaidu izmantošanu Savienības muitas teritorijā ar pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa.

(48)

Lai palielinātu īpašo procedūru izmantošanas pievilcību tirdzniecībā, vajadzētu vienkāršot un racionalizēt muitas procedūras attiecībā uz uzglabāšanu muitas noliktavā, brīvām zonām, galapatēriņu, ievešanu pārstrādei un izvešanu pārstrādei. Tādēļ dažādas procedūras “ievešana pārstrādei” nodokļu atmaksas sistēmas veidā un atlikšanas sistēmas veidā un pārstrāde muitas kontrolē būtu jāapvieno vienā procedūrā, proti, “ievešana pārstrādei”.

(49)	Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmējiem, ir jānorāda gadījumi, kad ir nepieciešama ekonomisko nosacījumu izpēte attiecībā uz ievešanu pārstrādei un izvešanu pārstrādei.

(50)	Lai tirgotāji gūtu labumu no lielākas elastības saistībā ar līdzvērtīgu preču izmantošanu, vajadzētu būt iespējai izmantot līdzvērtīgas preces, piemērojot procedūru “izvešana pārstrādei”.

(51)	Lai samazinātu administratīvās izmaksas, būtu jāparedz garāks derīguma termiņš atļaujām īpašai izmantošanai un pārstrādei nekā Regulā (EEK) Nr. 2454/93.

(52)	Lai atvieglotu visu ievedmuitas nodokļa summu atgūšanu un līdz ar to aizsargātu Savienības finanšu intereses, izpildes dokuments būtu jāpieprasa ne vien par ievešanu pārstrādei, bet arī par galapatēriņu.

(53)	Lai nevajadzētu izmantot Savienības ārējā tranzīta procedūru, kam būtu nepieciešamas divas papildu muitas deklarācijas, ir lietderīgi skaidri noteikt, kādos gadījumos ir atļauta tādu preču pārvietošana, kurām piemērota īpašā procedūra, kas nav tranzīta procedūra.

(54)

Lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku un vismazāk kaitējošu riska analīzi, pirmsizvešanas deklarācija būtu jāiesniedz termiņos, kas noteikti, ņemot vērā konkrēto pārvadājumu veidu. Attiecībā uz jūras pārvadājumiem konteinerkravu gadījumā prasītie dati būtu jāiesniedz termiņā jau pirms kuģa iekraušanas, bet citos preču pārvadājumu gadījumos riska analīzi var efektīvi veikt arī tad, ja dati ir iesniegti termiņā, kas atkarīgs no preču izvešanas no Savienības muitas teritorijas. Būtu jāpiešķir atbrīvojums no pirmsizvešanas deklarācijas iesniegšanas pienākuma, ja preču veids, to pārvadājumu veids vai konkrētais stāvoklis ļauj novērtēt, ka ar drošības un drošuma risku saistītie dati nav jāpieprasa, neskarot pienākumus, kas attiecas uz eksporta vai reeksporta deklarācijām.

(55)	Lai nodrošinātu papildu elastību muitas dienestiem, kas eksporta procedūras satvarā risina konkrētu neatbilstību jautājumus, vajadzētu būt iespējai pēc muitas dienesta iniciatīvas anulēt muitas deklarāciju.

(56)

Lai aizsargātu uzņēmēju likumīgās intereses un nodrošinātu to, lai saskaņā ar Kodeksa noteikumiem un/vai saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2913/92 (9) un Regulu (EEK) Nr. 2454/93 muitas dienestu pieņemtie lēmumi un piešķirtās atļaujas būtu spēkā arī turpmāk, ir jāparedz pārejas noteikumi minēto lēmumu un atļauju pielāgošanai jaunajiem juridiskajiem noteikumiem.

(57)

Lai dalībvalstīm nodrošinātu pietiekami daudz laika pielāgot šajā regulā noteiktajām jaunajām prasībām plombas un īpaša veida plombas, ko saskaņā ar tranzīta procedūru izmanto preču identifikācijai, ir lietderīgi paredzēt pārejas laikposmu, kurā dalībvalstis var turpināt izmantot plombas, kas atbilst tehniskajām specifikācijām, kuras paredzētas Regulā (EEK) Nr. 2454/93.

(58)

Vispārīgi noteikumi, ar ko papildina Kodeksu, ir cieši saistīti, jo tos nevar nodalīt, pamatojoties uz to priekšmeta savstarpējo saistību, lai gan tajos iekļauti horizontālie noteikumi, ko piemēro vairākām muitas procedūrām. Tāpēc, lai nodrošinātu juridisko konsekvenci, ir lietderīgi tos sagrupēt vienā regulā.

(59)	Lai Kodeksu varētu piemērot pilnībā, šīs regulas noteikumi būtu jāpiemēro no 2016. gada 1. maija,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

I SADAĻA

VISPĀRĒJI NOTEIKUMI

1. NODAĻA

Tiesību aktu muitas jomā darbības joma, muitas uzdevums un definīcijas

1. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)	“lauksaimniecības politikas pasākums” ir noteikumi, kas attiecas uz importa un eksporta darbībām ar precēm, uz kurām attiecas 71-02. pielikuma 1., 2. un 3. punkts;

2)	“ATA karnete” ir starptautisks muitas dokuments pagaidu ievešanai, ko izdod saskaņā ar ATA konvenciju vai Stambulas konvenciju;

3)	“ATA konvencija” ir 1961. gada 6. decembrī Briselē parakstītā Muitas Konvencija par ATA karneti preču pagaidu ievešanai;

4)	“Stambulas konvencija” ir 1990. gada 26. jūnijā Stambulā parakstītā Konvencija par pagaidu ievešanu;

5)	“bagāža” ir visas preces, ko fiziska persona jebkādā veidā ved līdzi ceļojumā;

6)	“Kodekss” ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regula (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu;

7)	“Savienības lidosta” ir lidosta Savienības muitas teritorijā;

8)	“Savienības osta” ir osta Savienības muitas teritorijā;

9)	“Konvencija par kopīgu tranzīta procedūru” ir Konvencija par kopīgu tranzīta procedūru (10);

10)	“kopīgā tranzīta valsts” ir jebkura valsts, kas nav Savienības dalībvalsts un kas ir Konvencijas par kopīgu tranzīta procedūru līgumslēdzēja valsts;

11)	“trešā valsts” ir valsts vai teritorija ārpus Savienības muitas teritorijas;

12)	“CPD karnete” ir starptautisks muitas dokuments, ko izmanto transportlīdzekļa pagaidu ievešanai un kas izdots saskaņā ar Stambulas konvenciju;

13)	“nosūtītāja muitas iestāde” ir muitas iestāde, kurā pieņem muitas deklarāciju, ar ko precēm piemēro tranzīta procedūru;

14)	“galamērķa muitas iestāde” ir muitas iestāde, kurā preces, kam piemērota tranzīta procedūra, uzrāda procedūras pabeigšanai;

15)	“pirmā ievešanas muitas iestāde” ir muitas iestāde, kuras kompetencē ir muitas uzraudzība tajā vietā, kur transportlīdzeklis, kas pārvadā preces, ierodas Savienības muitas teritorijā no tādas teritorijas, kas ir ārpus minētās teritorijas;

16)	“eksporta muitas iestāde” ir muitas iestāde, kurā iesniedz eksporta deklarāciju vai reeksporta deklarāciju par tām precēm, ko izved no Savienības muitas teritorijas;

17)	“piemērošanas muitas iestāde” ir īpašās procedūras, kas minēta Kodeksa 211. panta 1. punktā, atļaujā norādītā muitas iestāde, kurai ir tiesības izlaist preces īpašajai procedūrai;

18)	“uzņēmēju reģistrācijas un identifikācijas numurs (EORI numurs)” ir Savienības muitas teritorijā unikāls identifikācijas numurs, ko muitas dienests piešķir uzņēmējam vai citai personai, lai to reģistrētu muitas vajadzībām;

19)

“eksportētājs” ir: a) persona, kura veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā un kurai brīdī, kad tiek pieņemta deklarācija, ir līgumattiecības ar saņēmēju trešā valstī, un kurai ir tiesības lemt par to, ka preces ir pārvietojamas uz galamērķi ārpus Savienības muitas teritorijas; b) privātpersona, kura pārvieto eksportējamās preces, kas ir tās personīgajā bagāžā; c) citos gadījumos – persona, kura veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā un kurai ir tiesības lemt par to, ka preces ir pārvietojamas uz galamērķi ārpus Savienības muitas teritorijas;

20)

“vispārpieņemti grāmatvedības principi” ir principi, kas ir atzīti vai kuriem ir būtisks autoritatīvs atbalsts valstī konkrētā laikposmā, un kas nosaka to, kuri ekonomiskie resursi un saistības ir jāreģistrē kā aktīvs un pasīvs, kuras aktīva un pasīva izmaiņas ir jāreģistrē, kā jānosaka aktīvs un pasīvs un to izmaiņas, kāda informācija ir jāsniedz, kā tā ir jāsniedz un kādi finanšu pārskati ir jāgatavo;

21)

“nekomerciālas preces” ir: a) preces tādos sūtījumos, ko viena privātpersona nosūta citai privātpersonai un kas: i) ir neregulāri, ii) ietver vienīgi saņēmēja vai tā ģimenes personīgai lietošanai paredzētas preces, kurām nav nekādas komerciālas nozīmes ne to veida, ne daudzuma ziņā un iii) ko nosūtītājs nosūta saņēmējam, nesaņemot nekāda veida atlīdzību; b) preces ceļotāja personīgajā bagāžā, kas: i) tiek pārvietotas neregulāri un ii) ir paredzētas tikai un vienīgi ceļotāju un to ģimeņu personīgai lietošanai vai dāvināšanai; nav tāda veida vai daudzuma, kurš varētu norādīt uz to, ka preces ieved vai izved komerciālos nolūkos;

22)	“galvenais atsauces numurs (MRN)” ir reģistrācijas numurs, ko kompetentā muitas iestāde piešķir Kodeksa 5. panta 9. līdz 14. punktā minētajām deklarācijām un paziņojumiem, TIR operācijām vai Savienības preču muitas statusa apliecinājumiem;

23)

“noslēgšanas laikposms” ir laikposms, līdz kura beigu datumam precēm, kam piemērota īpašā procedūra, izņemot tranzītu, vai pārstrādes precēm ir jāpiemēro nākamā muitas procedūra, vai tās jāiznīcina, vai tām jābūt izvestām no Savienības muitas teritorijas, vai tām jābūt nodotām paredzētajam galapatēriņam. Izvešanas pārstrādei gadījumā noslēgšanas laikposms ir laikposms, līdz kura beigu datumam uz laiku izvestās preces var atpakaļievest Savienības muitas teritorijā pārstrādes produktu veidā un tām piemērot laišanu brīvā apgrozībā, izmantojot pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa;

24)	“preces pasta sūtījumā” ir tādas preces pasta sīkpakās vai pakās, izņemot korespondences priekšmetus, ko nosūta pasta operators vai tā uzdevumā saskaņā ar 1984. gada 10. jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādnībā pieņemtās Pasaules Pasta Savienības konvencijas noteikumiem;

25)	“pasta operators” ir tāds uzņēmējs, kurš veic uzņēmējdarbību dalībvalstī un kuru dalībvalsts ir norīkojusi tādu starptautisku pakalpojumu sniegšanai, ko reglamentē Pasaules Pasta konvencija;

26)	“korespondences priekšmeti” ir tādas vēstules, pastkartes, vēstules Braila rakstā un iespieddarbi, kam nav piemērojams ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis;

27)	“izvešana pārstrādei IM/EX” ir pārstrādes produktu, kas izvešanā pārstrādei iegūti no līdzvērtīgām precēm, iepriekšēja ievešana pirms to preču izvešanas, kuras tie aizstāj, kā minēts Kodeksa 223. panta 2. punkta d) apakšpunktā;

28)	“izvešana pārstrādei EX/IM” ir Savienības preču izvešana pārstrādei pirms pārstrādes produktu ievešanas;

29)	“ievešana pārstrādei EX/IM” ir pārstrādes produktu, kas ievešanā pārstrādei iegūti no līdzvērtīgām precēm, iepriekšēja izvešana pirms to preču ievešanas, kuras tie aizstāj, kā minēts Kodeksa 223. panta 2. punkta c) apakšpunktā;

30)	“ievešana pārstrādei IM/EX” ir ārpussavienības preču ievešana pārstrādei pirms pārstrādes produktu izvešanas;

31)	“privātpersona” ir fiziska persona, izņemot tādus nodokļu maksātājus, kuri atbilst definīcijai Padomes Direktīvā 2006/112/EK un kuri rīkojas kā nodokļu maksātāji;

32)	“I tipa publiskā muitas noliktava” ir publiska muitas noliktava, kurā Kodeksa 242. panta 1. punktā minētie pienākumi attiecas uz atļaujas turētāju un procedūras izmantotāju;

33)	“II tipa publiskā muitas noliktava” ir publiska muitas noliktava, kurā Kodeksa 242. panta 2. punktā minētie pienākumi attiecas uz procedūras izmantotāju;

34)	“vienots pārvadājuma dokuments” muitas statusa vajadzībām ir dalībvalstī izdots pārvadājuma dokuments, kurš attiecas uz preču pārvietošanu no nosūtīšanas punkta Savienības muitas teritorijā līdz galamērķa punktam minētajā teritorijā, par ko atbildību uzņemas pārvadātājs, kurš izdod dokumentu;

35)

“īpaša nodokļu režīma teritorija” ir Savienības muitas teritorijas daļa, kurā nepiemēro Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu noteikumus vai Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK, noteikumus;

36)

“uzraudzības muitas iestāde” ir: a) pagaidu uzglabāšanas gadījumā, kā minēts Kodeksa IV sadaļā, vai īpašo procedūru, izņemot tranzītu, gadījumā, kā minēts Kodeksa VII sadaļā, – tā muitas iestāde, kas norādīta atļaujā un kas uzrauga preču pagaidu uzglabāšanu vai attiecīgo īpašo procedūru; b) vienkāršotās muitas deklarācijas gadījumā, kā minēts Kodeksa 166. pantā, centralizētās muitošanas gadījumā, kā minēts Kodeksa 179. pantā, ieraksta deklarētāja reģistros gadījumā, kā minēts Kodeksa 182. pantā, – tā muitas iestāde, kas norādīta atļaujā un kas uzrauga attiecīgās muitas procedūras piemērošanu precēm;

37)	“TIR konvencija” ir 1975. gada 14. novembrī Ženēvā parakstītā Muitas konvencija par Starptautiskajiem preču pārvadājumiem, izmantojot TIR karnetes;

38)	“TIR operācija” ir preču pārvietošana Savienības muitas teritorijā saskaņā ar TIR konvenciju;

39)	“pārkraušana” ir produktu un preču, kas atrodas vienā transportlīdzeklī, izkraušana vai iekraušana citā transportlīdzeklī;

40)

“ceļotājs” ir jebkura fiziska persona, kura: a) uz laiku ierodas Savienības muitas teritorijā un tur nedzīvo pastāvīgi, vai b) pēc pagaidu uzturēšanās kādā trešā valstī ārpus Savienības muitas teritorijas atgriežas Savienības muitas teritorijā, kur tā pastāvīgi dzīvo, vai c) uz laiku atstāj Savienības muitas teritoriju, kur tā pastāvīgi dzīvo, vai d) pēc pagaidu uzturēšanās atstāj Savienības muitas teritoriju, kur tā nedzīvo pastāvīgi;

41)

“atkritumi un lūžņi” ir jebkas no turpmāk minētā: a) preces un produkti, kas Kombinētajā nomenklatūrā klasificēti kā atkritumi un lūžņi; b) galapatēriņā vai ievešanā pārstrādei – produkti, kas rodas pārstrādes operācijas rezultātā un kam nav saimnieciskās vērtības vai tā ir neliela, un ko nav iespējams izmantot bez turpmākas pārstrādes.

42)

“palete” ir aprīkojums, uz kura virsmas var nostiprināt noteikta daudzuma preces, veidojot vienotu kravu, ko paredzēts pārvadāt, apstrādāt vai kraut ar mehānisku ierīču palīdzību. Šis aprīkojums sastāv no divām virsmām, starp kurām ir atdaloši elementi, vai no vienas virsmas, kas balstās uz pamatnes; tās kopējais augstums ir mazākais iespējamais izmērs, kas ir izmantojams apstrādē ar dakštveres autokrāvēju vai palešu autokrāvēju; tā var būt ar korpusu vai bez tā;

43)	“Savienības apstrādes kuģis” ir kuģis, kas reģistrēts tādā dalībvalsts teritorijas daļā, kura ir Savienības muitas teritorijas sastāvā, kuģo ar dalībvalsts karogu, un nezvejo jūras zvejas produktus, bet apstrādā šādus produktus uz klāja;

44)	“Savienības zvejas kuģis” ir kuģis, kurš ir reģistrēts tādā dalībvalsts teritorijas daļā, kura ir Savienības muitas teritorijā, kuģo ar dalībvalsts karogu, zvejo jūras zvejas produktus un attiecīgā gadījumā apstrādā tos uz klāja;

45)	“regulāra kuģu satiksme” ir preču pārvadājumi kuģos, kas kursē vienīgi starp Savienības ostām un nenāk no vietām ārpus Savienības muitas teritorijas vai vietām Savienības ostas brīvajā zonā un nedodas uz minētajām vietām, un nepiestāj minētajās vietās.

2. NODAĻA

Personu tiesības un pienākumi attiecībā uz tiesību aktiem muitas jomā

1. iedaļa

Informācijas sniegšana

1. apakšiedaļa

Kopējās datu prasības datu apmaiņai un glabāšanai

2. pants

Kopējās datu prasības

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

1.   A pielikumā izklāstītās kopējās datu prasības attiecas uz tās informācijas apmaiņu un glabāšanu, kas nepieciešama pieteikumiem un lēmumiem.

2.   B pielikumā izklāstītās kopējās datu prasības attiecas uz tās informācijas apmaiņu un glabāšanu, kas nepieciešama deklarācijām, paziņojumiem un muitas statusa apliecinājumiem.

2. apakšiedaļa

Personu reģistrēšana muitas dienestos

3. pants

EORI ieraksta datu saturs

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

Personas reģistrēšanas brīdī muitas dienesti vāc un glabā tādus datus par minēto personu, kas izklāstīti 12-01. pielikumā. Minētie dati ir EORI ieraksts.

4. pants

Ziņu iesniegšana EORI reģistrācijai

(Kodeksa 6. panta 4. punkts)

Muitas dienesti var atļaut personām iesniegt ziņas, kas vajadzīgas EORI reģistrācijai, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

5. pants

Uzņēmēji, kas neveic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā

(Kodeksa 22. panta 2. punkts un 9. panta 2. punkts)

1.   Uzņēmējs, kas neveic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, reģistrējas:

a)

pirms iesniedz muitas deklarāciju Savienības muitas teritorijā, kas nav kāda no turpmāk minētajām deklarācijām: i) muitas deklarācija, kas sagatavota saskaņā ar 135.–144. pantu; ii) muitas deklarācija par pagaidu ievešanas procedūras piemērošanu precēm vai reeksporta deklarācija šādas procedūras noslēgšanai; iii) muitas deklarācija, ko atbilstīgi Konvencijai par kopīgu tranzīta procedūru (11), sagatavojis uzņēmējs, kas veic uzņēmējdarbību kopīgā tranzītvalstī; iv) muitas deklarācija, ko saskaņā ar Savienības tranzīta procedūru sagatavojis uzņēmējs, kas veic uzņēmējdarbību Andorā vai Sanmarīno;

b)	pirms Savienības muitas teritorijā iesniedz izvešanas vai ievešanas kopsavilkuma deklarāciju;

c)	pirms Savienības muitas teritorijā iesniedz pagaidu uzglabāšanas deklarāciju;

d)	pirms kā pārvadātājs veic jūras, iekšzemes ūdensceļu vai gaisa pārvadājumus;

e)	pirms darbojas kā pārvadātājs, kas ir saistīts ar muitas sistēmu un vēlas saņemt jebkādus paziņojumus, kuri paredzēti tiesību aktos muitas jomā attiecībā uz ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniegšanu un labošanu.

2.   Neskarot 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļu, uzņēmēji, kas neveic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, reģistrējas muitas dienestos, pirms iesniegt muitas deklarāciju par pagaidu ievešanas procedūras piemērošanu precēm vai reeksporta deklarāciju šādas procedūras noslēgšanai, ja reģistrācija nepieciešama, lai izmantotu kopējo galvojumu pārvaldīšanas sistēmu.

3.   Neskarot 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļu, uzņēmēji, kas veic uzņēmējdarbību kopīgā tranzītvalstī, reģistrējas muitas dienestos, pirms iesniegt muitas deklarāciju saskaņā ar Konvenciju par kopīgu tranzīta procedūru, ja šāda deklarācija ir iesniegta ievešanas kopsavilkuma deklarācijas vietā vai ja tā izmantota kā pirmsizvešanas deklarācija.

4.   Neskarot 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļu, uzņēmēji, kas veic uzņēmējdarbību Andorā vai Sanmarīno, reģistrējas muitas dienestos, pirms iesniegt muitas deklarāciju, kas sagatavota saskaņā ar Savienības tranzīta procedūru, ja šāda deklarācija ir iesniegta ievešanas kopsavilkuma deklarācijas vietā vai ja tā izmantota kā pirmsizvešanas deklarācija.

5.   Atkāpjoties no 1. punkta d) apakšpunkta, uzņēmējs, kas kā pārvadātājs veic jūras, iekšējo ūdensceļu vai gaisa pārvadājumus, nereģistrējas muitas dienestos, ja tam piešķirts trešās valsts unikāls identifikācijas numurs saskaņā ar trešās valsts tirgotāju partnerības programmu, ko atzinusi Savienība.

6.   Ja nepieciešama reģistrācija saskaņā ar šo pantu, tā notiek muitas dienestos, kas ir atbildīgi par vietu, kurā uzņēmējs iesniedz deklarāciju vai pieteikumu saņemt lēmumu.

6. pants

Personas, kas nav uzņēmēji

(Kodeksa 9. panta 3. punkts)

1.   Personas, kas nav uzņēmēji, reģistrējas muitas dienestos, ja ir izpildīts kāds no šādiem nosacījumiem:

a)	šāda reģistrācija paredzēta dalībvalsts tiesību aktos;

b)	persona iesaistās darbībās, attiecībā uz kurām atbilstīgi A pielikumam un B pielikumam jāsniedz EORI numurs.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, ja persona, kas nav uzņēmējs, tikai dažreiz iesniedz muitas deklarācijas un ja muitas dienesti uzskata, ka tas ir pamatoti, reģistrāciju nepieprasa.

7. pants

EORI numura anulēšana

(Kodeksa 9. panta 4. punkts)

1.   Muitas dienesti anulē EORI numuru šādos gadījumos:

a)	pēc reģistrētās personas pieprasījuma;

b)	ja muitas dienestam kļūst zināms, ka reģistrētā persona ir izbeigusi darbības, kurām nepieciešama reģistrācija.

2.   Muitas dienests reģistrē EORI numura anulēšanas datumu un paziņo to reģistrētajai personai.

2. iedaļa

Lēmumi, kas saistīti ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu

1. apakšiedaļa

Tiesības tikt uzklausītam

8. pants

Laikposms, kurā var izmantot tiesības tikt uzklausītam

(Kodeksa 22. panta 6. punkts)

1.   Laikposms, kurā pieteikuma iesniedzējs var paust savu viedokli pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas to ietekmētu nelabvēlīgi, ir 30 dienas.

2.   Neskarot 1. punktu, muitas dienesti var pieprasīt attiecīgajai personai paust savu viedokli 24 stundu laikā, ja lēmums attiecas uz tādu preču kontroles rezultātiem, par kurām nav iesniegta kopsavilkuma deklarācija, pagaidu uzglabāšanas deklarācija, reeksporta deklarācija vai muitas deklarācija.

9. pants

Līdzekļi iemeslu paziņošanai

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Ja Kodeksa 22. panta 6. punkta pirmajā daļā minētais paziņojums sniegts pārbaudes vai kontroles procesa satvarā, paziņojumu var sniegt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

Ja pieteikums iesniegts vai lēmums paziņots, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes, paziņojumu var sniegt, izmatojot tos pašus līdzekļus.

10. pants

Izņēmumi attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītam

(Kodeksa 22. panta 6. punkta 2. daļa)

Konkrētie gadījumi, kad pieteikuma iesniedzējam nav dota iespēja paust savu viedokli, ir šādi:

a)	ja lēmuma pieteikums neatbilst nosacījumiem, kas paredzēti 11. pantā;

b)	ja muitas dienesti personai, kas iesniegusi ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, konteineru jūras pārvadājumu un gaisa pārvadājumu gadījumā paziņo, ka preces nedrīkst iekraut;

c)	ja lēmums attiecas uz tādu paziņojumu par Komisijas lēmumu, ko sniedz pieteikuma iesniedzējam un kas minēts Kodeksa 116. panta 3. punktā;

d)	ja EORI numurs ir anulējams.

2. apakšiedaļa

Vispārīgi noteikumi par lēmumiem, kas pieņemti pēc pieteikuma saņemšanas

11. pants

Nosacījumi pieteikuma pieņemšanai

(Kodeksa 22. panta 2. punkts)

1.   Pieteikumu lēmumam, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, pieņem ar nosacījumu, ka ir ievēroti šādi nosacījumi:

a)	pieteikuma iesniedzējs ir reģistrēts saskaņā ar Kodeksa 9. pantu, ja tas vajadzīgs saskaņā ar procedūru, uz kuru attiecas pieteikums;

b)	pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, ja tas vajadzīgs saskaņā ar procedūru, uz kuru attiecas pieteikums;

c)	pieteikums iesniegts muitas dienestā, kas norīkots saņemt pieteikumus tāda kompetentā muitas dienesta dalībvalstī, kas minēts Kodeksa 22. panta 1. punkta trešajā daļā;

d)	pieteikums neattiecas uz lēmumu ar tādu pašu mērķi kā iepriekšējais tam pašam pieteikuma iesniedzējam adresēts lēmums, kas viena gada laikā pirms pieteikuma iesniegšanas ticis anulēts vai atsaukts, jo pieteikuma iesniedzējs nav izpildījis kādu no pienākumiem, kas paredzēti minētajā lēmumā.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta d) apakšpunkta, tajā minētais laikposms ir trīs gadi, ja iepriekšējais lēmums anulēts saskaņā ar Kodeksa 27. panta 1. punktu vai ja pieteikums ir tāds pieteikums atzītā uzņēmēja statusam, kas iesniegts saskaņā ar Kodeksa 38. pantu.

12. pants

Muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu

(Kodeksa 22. panta 1. punkts)

Ja nav iespējams noteikt kompetento muitas dienestu saskaņā ar Kodeksa 22. panta 1. punkta trešo daļu, kompetentais muitas dienests ir tās vietas muitas dienests, kurā tiek glabāti vai ir pieejami pieteikuma iesniedzēja reģistri un dokumentācija, kas ļauj muitas dienestam pieņemt lēmumu (galvenie uzskaites reģistri muitas vajadzībām).

13. pants

Lēmuma pieņemšanas termiņa pagarināšana

(Kodeksa 22. panta 3. punkts)

1.   Ja pēc pieteikuma pieņemšanas muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, uzskata, ka, lai pieņemtu lēmumu, ir nepieciešams lūgt papildu informāciju no pieteikuma iesniedzēja, tas nosaka pieteikuma iesniedzējam šādas informācijas sniegšanas termiņu, kas nepārsniedz 30 dienas. Kodeksa 22. panta 3. punktā paredzēto lēmuma pieņemšanas termiņu pagarina par šo laikposmu. Pieteikuma iesniedzēju informē par lēmuma pieņemšanas termiņa pagarinājumu.

2.   Ja piemēro 8. panta 1. punktu, Kodeksa 22. panta 3. punktā paredzēto lēmuma pieņemšanas termiņu pagarina par 30 dienām. Pieteikuma iesniedzēju informē par pagarinājumu.

3.   Ja muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, pagarina minēto laikposmu, lai apspriestos ar citu muitas dienestu, lēmuma pieņemšanas termiņu pagarina par tādu pašu laikposmu, par kādu pagarināts apspriešanās laikposms. Pieteikuma iesniedzēju informē par lēmuma pieņemšanas termiņa pagarinājumu.

4.   Ja ir nopietni iemesli aizdomām par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumu un ja muitas dienesti tādēļ veic izmeklēšanu, lēmuma pieņemšanas termiņu pagarina par laikposmu, kas nepieciešams minētās izmeklēšanas noslēgšanai. Šāds pagarinājums nepārsniedz deviņus mēnešus. Pieteikuma iesniedzēju informē par pagarinājumu, ja tas neapdraud izmeklēšanu.

14. pants

Spēkā stāšanās diena

(Kodeksa 22. panta 4. un 5. punkts)

Šādos gadījumos lēmums stājas spēkā dienā, kas atšķiras no dienas, kad pieteikuma iesniedzējs to saņem, vai kas tiek uzskatīta par dienu, kad viņš to ir saņēmis:

a)

ja lēmums labvēlīgi ietekmēs pieteikuma iesniedzēju un pieteikuma iesniedzējs ir pieprasījis atšķirīgu spēkā stāšanās dienu, tad lēmums stājas spēkā no dienas, ko pieprasījis pieteikuma iesniedzējs, ar nosacījumu, ka tā ir pēc dienas, kad pieteikuma iesniedzējs saņem lēmumu, vai kura tiek uzskatīta par dienu, kad viņš to ir saņēmis;

b)	ja iepriekšējais lēmums izdots ar termiņa ierobežojumiem un jaunā lēmuma vienīgais mērķis ir pagarināt tā derīguma termiņu, tad lēmums stājas spēkā no dienas pēc tam, kad beidzies iepriekšējā lēmuma derīguma termiņš;

c)

ja lēmuma stāšanās spēkā ir atkarīga no tā, vai pieteikuma iesniedzējs ir nokārtojis konkrētas muitas formalitātes, tad lēmums stājas spēkā no dienas, kad pieteikuma iesniedzējs saņem kompetentā muitas dienesta paziņojumu, kurā norādīts, ka muitas formalitātes nokārtotas apmierinoši, vai kad tiek uzskatīts, ka viņš to ir saņēmis.

15. pants

Lēmuma atkārtots novērtējums

(Kodeksa 23. panta 4. punkta a) apakšpunkts)

1.   Muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, atkārtoti novērtē lēmumu šādos gadījumos:

a)	ja ir grozīti attiecīgie Savienības tiesību akti, kas ietekmē lēmumu;

b)	ja, īstenojot monitoringu, konstatē šādu vajadzību;

c)	ja, konstatē šādu vajadzību, ņemot vērā informāciju, ko saskaņā ar Kodeksa 23. panta 2. punktu sniedzis lēmuma turētājs vai citas iestādes.

2.   Muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, paziņo atkārtotā novērtējuma rezultātus lēmuma turētājam.

16. pants

Lēmuma apturēšana

(Kodeksa 23. panta 4. punkta b) apakšpunkts)

1.   Muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, to aptur nevis anulē, atsauc vai groza saskaņā ar Kodeksa 23. panta 3. punktu, 27. vai 28. pantu, ja:

a)	šis muitas dienests uzskata, ka varētu būt pietiekami iemesli šā lēmuma anulēšanai, atsaukšanai vai grozīšanai, bet tam vēl nav visu vajadzīgo elementu, lai lemtu par anulēšanu, atsaukšanu vai grozīšanu;

b)	šis muitas dienests uzskata, ka nav izpildīti lēmuma pieņemšanas nosacījumi vai ka lēmuma turētājs neizpilda pienākumus, kas paredzēti minētajā lēmumā, un lēmuma turētājam ir lietderīgi atvēlēt laiku veikt pasākumus, lai nodrošinātu nosacījumu vai pienākumu izpildi;

c)	lēmuma turētājs pieprasa šādu apturēšanu, jo viņš īslaicīgi nespēj izpildīt nosacījumus, kas saistīti ar lēmumu, vai ievērot pienākumus, kas paredzēti šajā lēmumā.

2.   Gadījumos, kas minēti 1. punkta b) un c) apakšpunktā, lēmuma turētājs paziņo muitas dienestam, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, par pasākumiem, ko viņš īstenos, lai nodrošinātu visu nosacījumu vai pienākumu izpildi, kā arī vajadzīgo laikposmu minēto pasākumu īstenošanai.

17. pants

Lēmuma apturēšanas laikposms

(Kodeksa 23. panta 4. punkta b) apakšpunkts)

1.   Gadījumos, kas minēti 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā, apturēšanas laikposms, ko noteicis kompetentais muitas dienests, atbilst laikposmam, kas vajadzīgs muitas dienestam, lai noteiktu, vai ir izpildīti nosacījumi anulēšanai, atsaukšanai vai grozīšanai. Šis laikposms nedrīkst pārsniegt 30 dienas.

Tomēr, ja muitas dienests uzskata, ka lēmuma turētājs iespējams neatbilst kritērijiem, kas noteikti Kodeksa 39. panta a) punktā, lēmumu aptur, kamēr tiek noskaidrots, vai kāda no turpmāk minētajām personām izdarījusi nopietnus vai atkārtotus pārkāpumus:

a)	lēmuma turētājs;

b)	persona, kas atbild par uzņēmumu, kurš ir attiecīgā lēmuma turētājs, vai kura veic uzņēmuma vadības kontroli;

c)	par muitas lietām atbildīgā persona uzņēmumā, kurš ir attiecīgā lēmuma turētājs.

2.   Gadījumos, kas minēti 16. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, apturēšanas laikposms, ko noteicis muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, atbilst laikposmam, ko saskaņā ar 16. panta 2. punktu paziņojis lēmuma turētājs. Attiecīgā gadījumā pēc lēmuma turētāja pieprasījuma apturēšanas laikposmu var vēl pagarināt.

Apturēšanas laikposmu var vēl pagarināt par laikposmu, kas vajadzīgs kompetentajam muitas dienestam, lai pārbaudītu, vai minētie pasākumi nodrošina nosacījumu vai pienākumu izpildi. Šis laikposms nepārsniedz 30 dienas.

3.   Ja pēc lēmuma apturēšanas muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, iecerējis anulēt, atsaukt vai grozīt minēto lēmumu saskaņā ar Kodeksa 23. panta 3. punktu, 27. vai 28. pantu, apturēšanas laikposms, kas noteikts saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu, attiecīgā gadījumā būtu jāpagarina līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par anulēšanu, atsaukšanu vai grozīšanu.

18. pants

Apturēšanas pārtraukšana

(Kodeksa 23. panta 4. punkta b) apakšpunkts)

1.   Apturēšanas lēmumu pārtrauc, beidzoties apturēšanas laikposmam, ja vien pirms šā laikposma beigām nerodas kāda no turpmāk minētajām situācijām:

a)	apturēšanu izbeidz, jo gadījumos, kas minēti 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā, nav iemeslu lēmuma anulēšanai, atsaukšanai vai grozīšanai saskaņā ar Kodeksa 23. panta 3. punktu, 27. vai 28. pantu; šajā gadījumā apturēšanu izbeidz izbeigšanas dienā;

b)

apturēšanu izbeidz, jo gadījumos, kas minēti 16. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, lēmuma turētājs atbilstoši tāda muitas dienesta prasībām, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, ir īstenojis vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to nosacījumu izpildi, kas saistīti ar lēmumu, vai to pienākumu izpildi, kas noteikti šajā lēmumā; šajā gadījumā apturēšanu izbeidz izbeigšanas dienā;

c)	apturētais lēmums ir anulēts, atsaukts vai grozīts – šajā gadījumā apturēšanu izbeidz anulēšanas, atsaukšanas vai grozīšanas dienā.

2.   Muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, informē lēmuma turētāju par apturēšanas izbeigšanu.

3. apakšiedaļa

Lēmumi par saistošu izziņu

19. pants

Pieteikums lēmumam par saistošu izziņu

(Kodeksa 22. panta 1. punkta 3. daļa un 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

1.   Atkāpjoties no Kodeksa 22. panta 1. punkta trešās daļas, pieteikumu lēmumam par saistošu izziņu un visus pavaddokumentus un pamatojošos dokumentus iesniedz kompetentajam muitas dienestam dalībvalstī, kurā pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību, vai kompetentajam muitas dienestam dalībvalstī, kurā attiecīgā izziņa tiks izmantota.

2.   Tiek uzskatīts, ka, iesniedzot pieteikumu lēmumam par saistošu izziņu, pieteikuma iesniedzējs piekrīt tam, ka visi dati saistībā ar lēmumu, tostarp fotogrāfijas, attēli un brošūras, izņemot konfidenciālu informāciju, tiks publiskoti Komisijas interneta vietnē. Publiskojot datus, ievēro tiesības uz personas datu aizsardzību.

3.   Ja nav elektroniskas sistēmas, lai iesniegtu pieteikumus lēmumiem par saistošu izziņu par izcelsmi (SII), dalībvalstis var atļaut iesniegt minētos pieteikumus, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

20. pants

Termiņi

(Kodeksa 22. panta 3. punkts)

1.   Ja Komisija informē muitas dienestus, ka ir apturēta SIT un SII lēmumu pieņemšana saskaņā ar Kodeksa 34. panta 10. punkta a) apakšpunktu, lēmuma pieņemšanas termiņu, kas minēts Kodeksa 22. panta 3. punkta pirmajā daļā, var pagarināt līdz brīdim, kad Komisija paziņo muitas dienestiem, ka ir nodrošināta pareiza un vienota tarifu klasifikācija vai izcelsmes noteikšana.

Šis pagarinātais laikposms, kas minēts pirmajā daļā, nav ilgāks par 10 mēnešiem, bet izņēmuma gadījumos var noteikt papildu pagarinājumu, kas nepārsniedz piecus mēnešus.

2.   Laikposms, kas minēts Kodeksa 22. panta 3. punkta otrajā daļā, var pārsniegt 30 dienas, ja šajā laikposmā nav iespējams pabeigt analīzi, ko muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, uzskata par vajadzīgu lēmuma pieņemšanai.

21. pants

Paziņojums par SII lēmumiem

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Ja pieteikums SII lēmumam iesniegts, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes, muitas dienesti var paziņot SII lēmumu pieteikuma iesniedzējam, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

22. pants

Tādu noteikumu piemērošanas ierobežošana, kas attiecas uz atkārtotu novērtējumu un apturēšanu

(Kodeksa 23. panta 4. punkts)

Regulas 15.–18. pantu attiecībā uz atkārtotu novērtējumu un lēmumu apturēšanu nepiemēro lēmumiem par saistošu izziņu.

3. iedaļa

Atzītais uzņēmējs

1. apakšiedaļa

Atzītā uzņēmēja statusa radītās priekšrocības

23. pants

Atvieglojumi attiecībā uz pirmsizvešanas deklarācijām

(Kodeksa 38. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

1.   Ja atzītais uzņēmējs, kurš saņēmis atļauju drošībai un drošumam (AEOS), kā minēts Kodeksa 38. panta 2. punkta b) apakšpunktā, savā vārdā iesniedz pirmsizvešanas deklarāciju muitas deklarācijas vai reeksporta deklarācijas veidā, citas ziņas papildus tām, kas prasītas minētājās deklarācijās, nav jāiesniedz.

2.   Ja AEOS tādas citas personas vārdā, kas arī ir AEOS, iesniedz pirmsizvešanas deklarāciju muitas deklarācijas vai reeksporta deklarācijas veidā, citas ziņas papildus tām, kas prasītas minētājās deklarācijās, nav jāiesniedz.

24. pants

Labvēlīgāks režīms attiecībā uz riska novērtējumu un kontroli

(Kodeksa 38. panta 6. punkts)

1.   Pie atzītā uzņēmēja (AEO) retāk veic fiziskas pārbaudes un dokumentu pārbaudes nekā pie citiem uzņēmējiem.

2.   Ja AEOS iesniedzis ievešanas kopsavilkuma deklarāciju vai Kodeksa 130. pantā minētajos gadījumos – muitas deklarāciju vai pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, vai ja AEOS iesniedzis paziņojumu un nodrošinājis piekļuvi ziņām, kas saistītas ar tā ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, savā datorsistēmā, kā minēts Kodeksa 127. panta 8. punktā, ja sūtījums ir izraudzīts fiziskai pārbaudei, pirmā ievešanas muitas iestāde, kas minēta Kodeksa 127. panta 3. punktā, paziņo šo faktu AEOS. Šo paziņojumu sniedz pirms preču ievešanas Savienības muitas teritorijā.

Šo paziņojumu sniedz arī pārvadātājam, ja tas atšķiras no pirmajā daļā minētā AEOS, ar nosacījumu, ka pārvadātājs ir AEOS, kura sistēmas ir pieslēgtas elektroniskajām sistēmām, kas saistītas ar pirmajā daļā minētajām deklarācijām.

Šo paziņojumu nesniedz, ja tas var apdraudēt veicamās pārbaudes vai to rezultātus.

3.   Ja AEO iesniedz pagaidu uzglabāšanas deklarāciju vai muitas deklarāciju saskaņā ar Kodeksa 171. pantu, muitas iestāde, kuras kompetencē ir saņemt minēto pagaidu uzglabāšanas deklarāciju vai muitas deklarāciju, ja sūtījums ir izraudzīts muitas kontrolei, paziņo šo faktu AEO. Šo paziņojumu sniedz pirms preču uzrādīšanas muitai.

Šo paziņojumu nesniedz, ja tas var apdraudēt veicamās pārbaudes vai to rezultātus.

4.   Ja sūtījumi, ko deklarējis AEO, izraudzīti fiziskai pārbaudei vai dokumentu pārbaudei, minētās pārbaudes veic prioritārā kārtā.

Pēc AEO pieprasījuma pārbaudes var veikt tādā vietā, kas nav vieta, kur preces jāuzrāda muitai.

5.   Paziņojumi, kas minēti 2. un 3. punktā, neattiecas uz muitas kontroli, par ko tiek lemts, pamatojoties uz pagaidu uzglabāšanas deklarāciju vai muitas deklarāciju pēc preču uzrādīšanas.

25. pants

Izņēmumi attiecībā uz labvēlīgu režīmu

(Kodeksa 38. panta 6. punkts)

Labvēlīgāku režīmu, kas minēts 24. pantā, nepiemēro jebkādai muitas kontrolei, kas attiecas uz konkrētiem paaugstināta apdraudējuma līmeņiem vai kontroles pienākumiem, kas paredzēti citos Savienības tiesību aktos.

Tomēr muitas dienesti prioritārā kārtā veic nepieciešamās apstrādes darbības, formalitātes un kontroli attiecībā uz sūtījumiem, ko deklarējis AEOS.

2. apakšiedaļa

Pieteikums atzītā uzņēmēja statusam

26. pants

Nosacījumi pieteikuma AEO statusam pieņemšanai

(Kodeksa 22. panta 2. punkts)

1.   Papildus tādiem nosacījumiem pieteikuma pieņemšanai, kas paredzēti 11. panta 1. punktā, lai pieteiktos AEO statusam, pieteikuma iesniedzējs kopā ar pieteikumu iesniedz pašnovērtējuma anketu, ko dara pieejamu muitas dienesti.

2.   Uzņēmējs iesniedz vienu vienotu pieteikumu AEO statusam, kas aptver visas šā uzņēmēja pastāvīgās darījumdarbības vietas Savienības muitas teritorijā.

27. pants

Kompetentais muitas dienests

(Kodeksa 22. panta 1. punkta trešā daļa)

Ja kompetento muitas dienestu nevar noteikt saskaņā ar Kodeksa 22. panta 1. punktu vai šīs regulas 12. pantu, pieteikumu iesniedz tās dalībvalsts muitas dienestam, kurā pieteikuma iesniedzējam ir pastāvīga darījumdarbības vieta un kurā tiek glabāta vai ir pieejama informācija par tā vispārējām loģistikas darbībām Savienībā, kā norādīts pieteikumā.

28. pants

Lēmumu pieņemšanas termiņš

(Kodeksa 22. panta 3. punkts)

1.   Kodeksa 22. panta 3. punkta pirmajā daļā minētā lēmuma pieņemšanas termiņu var pagarināt par laikposmu līdz 60 dienām.

2.   Ja ir ierosināts kriminālprocess, kas liek šaubīties, vai pieteikuma iesniedzējs izpilda nosacījumus, kas minēti Kodeksa 39. panta a) punktā, attiecīgā lēmuma pieņemšanas termiņu pagarina uz laiku, kas vajadzīgs, lai pabeigtu minēto procesu.

29. pants

AEO atļaujas spēkā stāšanās diena

(Kodeksa 22. panta 4. punkts)

Atkāpjoties no Kodeksa 22. panta 4. punkta, atļauja, ar ko piešķir AEO statusu (“AEO atļauja”), stājas spēkā piektajā dienā pēc lēmuma pieņemšanas.

30. pants

Apturēšanas juridiskās sekas

(Kodeksa 23. panta 4. punkta b) apakšpunkts)

1.   Ja AEO atļauja ir apturēta sakarā ar neatbilstību kādam no kritērijiem, kas minēti Kodeksa 39. pantā, jebkādu lēmumu, kurš pieņemts attiecībā uz šo AEO un ir saistīts ar AEO atļauju kopumā vai ar kādu no konkrētajiem kritērijiem, kas lika apturēt AEO atļauju, muitas dienests, kas ir pieņēmis šo lēmumu, to aptur.

2.   Tā lēmuma apturēšana, kas attiecas uz tiesību aktu muitas jomā piemērošanu saistībā ar AEO, automātiski neaptur AEO atļauju.

3.   Ja lēmums attiecībā uz personu, kas ir gan AEOS, gan uzņēmējs, kuram ir atzītā uzņēmēja statuss muitas vienkāršojumiem (AEOC), kā minēts Kodeksa 38. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ir apturēts saskaņā ar 16. panta 1. punktu, jo nosacījumi, kas izklāstīti Kodeksa 39. panta d) punktā, nav izpildīti, viņa AEOC atļauja tiek apturēta, bet AEOS atļauja paliek spēkā.

Ja lēmums attiecībā uz personu, kas ir gan AEOS, gan AEOC, ir apturēts saskaņā ar 16. panta 1. punktu, jo nosacījumi, kas izklāstīti Kodeksa 39. panta e) punktā, nav izpildīti, viņa AEOS atļauja tiek apturēta, bet AEOC atļauja paliek spēkā.

II SADAĻA

FAKTORI, PAMATOJOTIES UZ KURIEM PIEMĒRO IEVEDMUITAS VAI IZVEDMUITAS NODOKĻUS UN CITUS PASĀKUMUS ATTIECĪBĀ UZ PREČU TIRDZNIECĪBU

1. NODAĻA

Preču izcelsme

1. iedaļa

Nepreferenciāla izcelsme

31. pants

Preces, kas pilnībā iegūtas kādā valstī vai teritorijā

(Kodeksa 60. panta 1. punkts)

Šādas preces uzskata par precēm, kas pilnībā iegūtas kādā valstī vai teritorijā:

a)	šajā valstī vai teritorijā iegūtus minerālproduktus;

b)	tur novāktus augu valsts produktus;

c)	tur dzimušus un audzētus dzīvus dzīvniekus;

d)	produktus, kas iegūti no tur audzētiem dzīviem dzīvniekiem;

e)	tur veiktas medniecības vai zvejniecības produktus;

f)	jūras zvejas produktus un citus produktus, kurus ārpus kādas valsts teritoriālajiem ūdeņiem izcēluši no jūras attiecīgajā valstī vai teritorijā reģistrēti un ar tās karogu peldoši kuģi;

g)	preces, kas iegūtas vai saražotas apstrādes kuģos no (f) apakšpunktā minētajiem šīs valsts vai teritorijas izcelsmes produktiem ar nosacījumu, ka šādi apstrādes kuģi ir reģistrēti šajā valstī vai teritorijā un peld ar tās karogu;

h)	produktus, kas iegūti no jūras gultnes vai jūras grunts ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, ar nosacījumu, ka šai valstij vai teritorijai piešķirtas šīs jūras gultnes vai jūras grunts ekskluzīvas izmantošanas tiesības;

i)	atkritumus un lūžņus, kas iegūti ražošanas darbībās, un lietotus priekšmetus, ja tie ir savākti tajās un derīgi vienīgi izejvielu atgūšanai;

j)	preces, ko tur ražo tikai no produktiem, kuri norādīti a) līdz i) apakšpunktā.

32. pants

Preces, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts vai teritorija

(Kodeksa 60. panta 2. punkts)

Preces, kas uzskaitītas 22-01. pielikumā, uzskata par tādām precēm, kurām pēdējā būtiskā pārstrāde vai apstrāde, kas beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija, notikusi kādā valstī vai teritorijā, kurā ir izpildīti minētajā pielikumā izklāstītie noteikumi vai kas ir nosakāma ar šiem noteikumiem.

33. pants

Pārstrādes vai apstrādes darbības, kuras nav ekonomiski pamatotas

(Kodeksa 60. panta 2. punkts)

Ikvienu pārstrādes vai apstrādes darbību, kas veikta citā valstī vai teritorijā, uzskata par ekonomiski nepamatotu, ja, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, tiek konstatēts, ka šīs darbības mērķis bija izvairīties no tādu pasākumu piemērošanas, kas minēti Kodeksa 59. pantā.

Attiecībā uz precēm, uz kurām attiecas 22-01. pielikums, piemēro nodaļas palīgnoteikumus par attiecīgajām precēm.

Attiecībā uz precēm, uz kurām neattiecas 22-01. pielikums, ja pēdējā apstrāde vai pārstrāde uzskatāma par ekonomiski nepamatotu, uzskata, ka preču pēdējā būtiskā ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde, kas beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija, notikusi valstī vai teritorijā, kurā ir lielākās daļas materiālu izcelsme, ko noteic, pamatojoties uz materiālu vērtību.

34. pants

Minimālās darbības

(Kodeksa 60. panta 2. punkts)

Turpmāk minētais netiek uzskatīts par būtisku ekonomiski pamatotu pārstrādi vai apstrādi izcelsmes piešķiršanas nolūkos:

a)	darbības, lai nodrošinātu produktu saglabāšanu labā stāvoklī, tos pārvadājot un uzglabājot (vēdināšana, izklāšana, žāvēšana, bojāto daļu atdalīšana un tamlīdzīgas darbības), vai darbības, kas atvieglo sūtīšanu vai pārvadāšanu;

b)	vienkāršas darbības – putekļu noslaucīšana, sijāšana vai vētīšana, šķirošana, klasificēšana, saskaņošana, mazgāšana, sagriešana;

c)	iepakojuma maiņa, kā arī sūtījumu sadalīšana un salikšana, vienkārša iepildīšana pudelēs, bundžās, flakonos, maisos, kārbās vai kastēs, piestiprināšana pie kartītēm vai plāksnēm, kā arī citas vienkāršas iepakošanas darbības;

d)	preču iesaiņošana komplektos vai ansambļos vai sagatavošana pārdošanai;

e)	marķējuma, etiķešu vai citu tamlīdzīgu atšķirības zīmju piestiprināšana produktiem vai to iepakojumam;

f)	vienkārša produktu daļu salikšana, lai veidotu gatavu produktu;

g)	demontāža vai lietojuma maiņa;

h)	divu vai vairāku a) līdz g) punktā norādīto darbību apvienojums,

35. pants

Palīgierīces, rezerves daļas un darbarīki

(Kodeksa 60. pants)

1.   Par tādu palīgierīču, rezerves daļu vai darbarīku izcelsmi, kurus piegādā kopā ar kādu no precēm, kas uzskaitītas kombinētās nomenklatūras XVI, XVII un XVIII sadaļā, un kuri ir daļa no to parastā aprīkojuma, uzskata to pašu izcelsmi kā minētajām precēm.

2.   Par tādu būtisku rezerves daļu izcelsmi, kas lietojamas kopā ar kādu no precēm, kuras uzskaitītas kombinētās nomenklatūras XVI, XVII un XVIII sadaļā un kuras iepriekš laistas brīvā apgrozībā Savienībā, uzskata to pašu izcelsmi kā minētajām precēm, ja attiecīgo būtisko rezerves daļu iestrāde ražošanas stadijā nebūtu mainījusi to izcelsmi.

3.   Šajā pantā “būtiskas rezerves daļas” ir daļas:

a)	bez kurām brīvā apgrozībā laistās vai iepriekš izvestās iekārtas, mašīnas, aparāti vai transportlīdzekļi nevar funkcionēt pilnvērtīgi; un

b)	kuras ir minētajām precēm raksturīgas; un

c)	kuras paredzētas minēto preču parastai apkopei vai tādu pašu bojātu vai nolietotu daļu aizstāšanai.

36. pants

Neitrāli elementi un iepakojums

(Kodeksa 60. pants)

1.   Lai noteiktu, vai preču izcelsme ir kādā valstī vai teritorijā, neņem vērā šādu elementu izcelsmi:

a)	energoresursu un degvielas;

b)	iekārtu un aprīkojuma;

c)	mašīnu un darbarīku;

d)	materiālu, kuri netiek izmantoti un kurus nav paredzēts izmantot preču galīgajā sastāvā.

2.   Lai gan saskaņā ar 5. vispārīgo kombinētās nomenklatūras interpretācijas noteikumu, kas izklāstīts Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 (12) I pielikumā, klasifikācijas nolūkos iepakojuma materiālus un iepakojuma tvertnes uzskata par produkta daļu, izcelsmes noteikšanas nolūkos tos neņem vērā, izņemot gadījumus, kad 22-01. pielikuma noteikums, ko piemēro attiecīgajām precēm, ir balstīts uz pievienotās vērtības procentuālo vērtību.

2. iedaļa

Preferenciāla izcelsme

37. pants

Definīcijas

Šajā iedaļā piemēro šādas definīcijas:

1)	“saņēmēja valsts” ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 978/2012 (13) II pielikumā uzskaitītā vispārējās preferenču sistēmas (VPS) saņēmējvalsts;

2)	“ražošana” ir jebkura apstrāde vai pārstrāde, ieskaitot salikšanu;

3)	“materiāls” ir jebkurš komponents, izejviela, sastāvdaļa vai detaļa u. tml., ko izmanto produkta ražošanā;

4)	“produkts “ ir saražotais produkts, pat ja vēlāk to paredzēts izmantot citā ražošanas darbībā;

5)	“preces” ir gan materiāli, gan produkti;

6)	“divpusējā kumulācija” ir sistēma, kas ļauj Savienības izcelsmes produktus uzskatīt par saņēmējas valsts izcelsmes materiāliem, ja tos minētajā saņēmējā valstī tālākpārstrādā vai iekļauj produktā;

7)	“kumulācija ar Norvēģiju, Šveici vai Turciju” ir sistēma, kas ļauj Norvēģijas, Šveices vai Turcijas izcelsmes produktus uzskatīt par noteiktas izcelsmes materiāliem saņēmējā valstī, ja tos minētajā saņēmējā valstī tālākpārstrādā vai iekļauj produktā un importē Savienībā;

8)

“reģionālā kumulācija” ir sistēma, kas ļauj tādus produktus, kuru izcelsme saskaņā ar šo iedaļu ir tādā valstī, kas ir reģionālās grupas dalībniece, uzskatīt par materiāliem ar izcelsmi citā tās pašas reģionālās grupas valstī (vai citas reģionālās grupas valstī, ja ir iespējama kumulācija starp grupām), ja tos tur tālākpārstrādā vai iekļauj saražotā produktā;

9)

“paplašinātā kumulācija” ir tāda sistēma, kuras izmantošanas atļauju piešķir Komisija, pamatojoties uz saņēmējas valsts pieprasījumu, un saskaņā ar kuru noteiktus materiālus, kā izcelsme ir valstī, ar kuru Eiropas Savienībai ir spēkā esošs brīvās tirdzniecības nolīgums saskaņā ar Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXIV pantu, uzskata par tādiem materiāliem, kā izcelsme ir attiecīgajā saņēmējā valstī, ja tos minētajā valstī tālākpārstrādā vai iekļauj ražotajā produktā;

10)	“atvietojami materiāli” ir viena un tā paša veida un tirdznieciskās kvalitātes materiāli, kuru tehniskie un fizikālie raksturlielumi ir identiski un kurus savā starpā nevar atšķirt, kad tie ir iekļauti galaproduktā;

11)	“reģionālā grupa” ir tādu valstu grupa, kuru starpā piemēro reģionālo kumulāciju;

12)	“muitas vērtība” ir vērtība, ko nosaka saskaņā ar 1994. gada Nolīgumu par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII panta īstenošanu (PTO nolīgums par muitas vērtības noteikšanu);

13)

“materiālu vērtība” ir izmantoto nenoteiktas izcelsmes materiālu muitas vērtība to importēšanas laikā vai, ja tā nav zināma un to nevar noskaidrot, tad pirmā noskaidrojamā cena, kas maksāta par materiāliem ražošanas valstī; ja ir jānosaka izmantoto noteiktas izcelsmes materiālu vērtība, šis punkts būtu jāpiemēro mutatis mutandis;

14)

“ražotāja cena” ir cena, kas par produktu maksāta tam ražotājam, kura uzņēmumā ir veikta pēdējā apstrāde vai pārstrāde, ar noteikumu, ka cenā ir ietverta visu izmantoto materiālu vērtība un visas citas ar produkta ražošanu saistītās izmaksas, atskaitot visus iekšējos nodokļus, ko atmaksā vai var atmaksāt tad, ja iegūto produktu eksportē. Ja faktiskā samaksātā cena neatspoguļo visas ar produkta ražošanu saistītās izmaksas, kas faktiski ir radušās ražošanas valstī, tad ražotāja cena ir visu to izmaksu summa, atskaitot visus iekšējos nodokļus, ko atmaksā vai var atmaksāt gadījumā, ja iegūto produktu eksportē; Ja pēdējās apstrādes vai pārstrādes veikšana ražotājam ir uzticēta uz apakšuzņēmuma līguma pamata, tad pirmajā daļā minētais termins “ražotājs” var attiekties uz uzņēmumu, kurš uztic darbu apakšuzņēmējam;

15)

“maksimālais nenoteiktas izcelsmes materiālu daudzums” ir nenoteiktas izcelsmes materiālu maksimālais pieļaujamais saturs, ar kuru ražošanu var uzskatīt par tādu apstrādi vai pārstrādi, kas ir pietiekama, lai produktam piešķirtu noteiktas izcelsmes statusu. To var izteikt procentos no produkta ražotāja cenas vai minēto izmantoto materiālu, kuri ietverti noteiktā nodaļu grupā, nodaļā, pozīcijā vai apakšpozīcijā, neto svara procentos;

16)	“neto svars” ir pašu preču svars bez jebkādiem iepakojuma materiāliem un bez iepakojuma tvertnēm;

17)	“nodaļas”, “pozīcijas” un “apakšpozīcijas” ir nodaļas, pozīcijas un apakšpozīcijas (četrciparu vai sešciparu kodi), kurus lieto Harmonizētās Sistēmas nomenklatūrā, ņemot vērā izmaiņas saskaņā ar Muitas sadarbības padomes 2004. gada 26. jūnija ieteikumu;

18)	termins “klasificēt” norāda uz produkta vai materiāla klasificēšanu konkrētā Harmonizētās Sistēmas pozīcijā vai apakšpozīcijā;

19)	“sūtījums” ir produkti, kurus: a) viens eksportētājs vienlaikus nosūta vienam saņēmējam vai b) uz kuriem attiecas tāds vienots pārvadājuma dokuments par to pārvadājumu no eksportētāja līdz saņēmējam, vai, ja šāda dokumenta nav, – viens rēķins;

20)	“eksportētājs” ir persona, kas eksportē preces uz Savienību vai saņēmēju valsti un kas var apliecināt preču izcelsmi neatkarīgi no tā, vai viņš ir ražotājs un vai viņš pats kārto eksporta formalitātes;

21)

“reģistrēts eksportētājs” ir: a) eksportētājs, kurš veic uzņēmējdarbību saņēmējā valstī un kurš ir reģistrēts minētās saņēmējas valsts kompetentajās iestādēs nolūkā saskaņā ar sistēmu eksportēt produktus uz Savienību vai uz citu saņēmēju valsti, ar kuru ir iespējama reģionālā kumulācija; vai b) eksportētājs, kurš veic uzņēmējdarbību dalībvalstī un kurš ir reģistrēts minētās dalībvalsts muitas dienestos nolūkā eksportēt produktus, kuru izcelsme ir Savienībā, lai tos saskaņā ar divpusējo kumulāciju izmantotu kā materiālus saņēmējā valstī; vai c) preču pārsūtītājs, kurš veic uzņēmējdarbību dalībvalstī un kurš ir reģistrēts minētās dalībvalsts muitas dienestos nolūkā sagatavot aizstājējpaziņojumus par izcelsmi, lai noteiktas izcelsmes produktus pārsūtītu uz kādu citu vietu Savienības muitas teritorijā vai attiecīgā gadījumā – uz Norvēģiju, Šveici vai Turciju (“reģistrēts pārsūtītājs”);

22)	“paziņojums par izcelsmi” ir paziņojums, ko sagatavo preču eksportētājs vai pārsūtītājs, norādot to, ka attiecīgie produkti atbilst sistēmas noteikumiem par izcelsmi.

1. apakšiedaļa

Izcelsmes apliecinājumu izdošana vai sagatavošana

38. pants

Līdzekļi, lai izdotu izziņas INF 4 un pieteiktos to saņemšanai

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

1.   Pieteikumu izziņas INF 4 saņemšanai var sagatavot, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes, un tas atbilst datu prasībām, kas uzskaitītas 22-02. pielikumā.

2.   Izziņa INF 4 atbilst datu prasībām, kas uzskaitītas 22-02. pielikumā.

39. pants

Līdzekļi, lai pieteiktos atzīto eksportētāju atļauju saņemšanai un izdošanai

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Pieteikumu atzītā eksportētāja statusam, lai sagatavotu preferenciālās izcelsmes apliecinājumus, var iesniegt un atzītā eksportētāja atļaujas var izdot, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

40. pants

Līdzekļi, lai pieteiktos reģistrētā eksportētāja statusa iegūšanai

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Pieteikumus reģistrētā eksportētāja statusa iegūšanai var iesniegt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

2. apakšiedaļa

Jēdziena “noteiktas izcelsmes produkti” definīcija, ko piemēroSavienības VPS satvarā

41. pants

Vispārīgi principi

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Par produktiem, kuru izcelsme ir saņēmējā valstī, uzskata šādus produktus:

a)	produktus, kas pilnībā iegūti attiecīgajā valstī 44. panta nozīmē;

b)	attiecīgajā valstī iegūtus produktus, kuru sastāvā ir materiāli, kas nav tur iegūti pilnībā, ar nosacījumu, ka šie materiāli ir pietiekami apstrādāti vai pārstrādāti 45. panta nozīmē.

42. pants

Teritorialitātes princips

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Attiecīgajā saņēmējā valstī izpilda šajā apakšiedaļā izklāstītos nosacījumus noteiktas izcelsmes statusa iegūšanai.

2.   Termins “saņēmēja valsts” ietver, bet nevar pārsniegt, minētās valsts teritoriālo jūru Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (1982. gada 10. decembra Montego līča konvencija) izpratnē.

3.   Ja no saņēmējas valsts uz citu valsti eksportētus noteiktas izcelsmes produktus ieved atpakaļ, tad tos uzskata par nenoteiktas izcelsmes produktiem, ja vien kompetentajām iestādēm pieņemamā veidā nevar pierādīt, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	atpakaļ ievestie produkti ir tie paši, kas tika eksportēti; un

b)	ar tiem nav veiktas nekādas darbības, izņemot darbības, kas vajadzīgas, lai saglabātu tos labā stāvoklī, kamēr tie atrodas attiecīgajā valstī vai kamēr tos eksportē.

43. pants

Manipulāciju neveikšana

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Produkti, kas deklarēti laišanai brīvā apgrozībā Savienībā, ir tie paši produkti, kas eksportēti no tās saņēmējas valsts, kuru uzskata par to izcelsmes valsti. Kamēr produkti nav deklarēti laišanai brīvā apgrozībā, tie nedrīkst būt pārveidoti, nekādā veidā transformēti, pakļauti nekādām darbībām, izņemot darbības, kas vajadzīgas, lai saglabātu tos labā stāvoklī, vai marķējuma, etiķešu, plombu piestiprināšanu vai citu dokumentu pievienošanu, lai nodrošinātu atbilstību konkrētām iekšējām prasībām, ko piemēro Savienībā.

2.   Produkti, kas saskaņā ar 53., 54., 55. vai 56. pantu kumulācijas nolūkā ievesti saņēmējā valstī, ir tie paši produkti, kas eksportēti no tās valsts, kuru uzskata par to izcelsmes valsti. Kamēr minētie produkti nav deklarēti attiecīgajai muitas procedūrai importa valstī, tie nedrīkst būt pārveidoti, nekādā veidā transformēti, pakļauti nekādām darbībām, izņemot darbības, kas vajadzīgas, lai saglabātu tos labā stāvoklī.

3.   Produktus var uzglabāt, ja tie paliek muitas uzraudzībā tranzīta valstī vai valstīs.

4.   Sūtījumu sadalīšana var notikt, ja to veic vai par to uzņemas atbildību eksportētājs un ja attiecīgās preces paliek muitas uzraudzībā tranzīta valstī vai valstīs.

5.   Uzskata, ka 1.–4. punkta nosacījumi ir izpildīti, ja muitas dienestiem nav pamata uzskatīt pretējo; šādos gadījumos muitas dienesti var pieprasīt, lai deklarētājs iesniedz pierādījumus par atbilstību, kas var būt dažāda veida, ieskaitot līgumā paredzēto pārvadājumu dokumentus, piemēram, kravaszīmes vai faktisku vai konkrētu pierādījumu, kura pamatā ir iepakojumu marķējums vai numerācija, vai jebkuru ar pašām precēm saistītu pierādījumu.

44. pants

Pilnībā iegūti produkti

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Par pilnībā iegūtiem saņēmējā valstī uzskata:

a)	minerālproduktus, ko iegūst no tās zemes dzīlēm vai jūras gultnes;

b)	tajā audzētus vai novāktus augus un augu valsts produktus;

c)	tajā dzimušus un audzētus dzīvus dzīvniekus;

d)	produktus, kas iegūti no tajā audzētiem dzīviem dzīvniekiem;

e)	produktus, kas iegūti no nokautiem dzīvniekiem, kas tajā dzimuši un audzēti;

f)	produktus, kas iegūti no tajā veiktām medībām vai zvejas;

g)	akvakultūras produktus, ja zivis, vēžveidīgie un gliemji tajā dzimuši un izšķīlušies un audzēti;

h)	produktus, kas iegūti jūras zvejā, un citus produktus, kas iegūti jūrā ar tās kuģiem ārpus teritoriālajiem ūdeņiem;

i)	produktus, kas ir pagatavoti uz tās apstrādes kuģiem tikai no h) apakšpunktā minētajiem produktiem;

j)	lietotus priekšmetus, kas ir savākti tajā un derīgi vienīgi izejvielu atgūšanai;

k)	atkritumus un lūžņus, kas radušies tur veiktās ražošanas darbībās;

l)	produktus, kas iegūti no jūras gultnes vai jūras grunts ārpus teritoriālās jūras, bet kur tai ir ekskluzīvas izmantošanas tiesības;

m)	preces, kuras tajā ražo tikai no produktiem, kas minēti a) līdz l) apakšpunktā.

2.   Apzīmējums “tās kuģi” un “tās apstrādes kuģi” 1. punkta h) un i) apakšpunktā attiecas tikai uz kuģiem un apstrādes kuģiem, kas atbilst visām šādām prasībām:

a)	tie ir reģistrēti saņēmējā valstī vai kādā dalībvalstī;

b)	tie kuģo ar saņēmējas valsts vai kādas dalībvalsts karogu;

c)

tie atbilst vienam no turpmāk minētajiem nosacījumiem: i) tie vismaz 50 % apmērā pieder saņēmējas valsts vai dalībvalstu valstspiederīgajiem vai ii) tie pieder uzņēmumiem: — kuru galvenais birojs un galvenā darījumdarbības vieta ir saņēmējā valstī vai dalībvalstīs un — kuri vismaz 50 % apmērā pieder saņēmējai valstij vai dalībvalstīm, vai saņēmējas valsts vai dalībvalstu publiskām struktūrām vai valstspiederīgajiem.

3.   Nosacījumi, kas minēti 2. punktā, var būt izpildīti dalībvalstīs vai dažādās saņēmējās valstīs, ja visas saņēmējas valstis gūst labumu no reģionālās kumulācijas saskaņā ar 55. panta 1. un 5. punktu. Šajā gadījumā uzskata, ka produktiem ir tās saņēmējas valsts izcelsme, ar kuras karogu peld kuģis vai apstrādes kuģis saskaņā ar 2. punkta b) apakšpunktu.

Pirmo daļu piemēro tikai ar nosacījumu, ka ir izpildīti 55. panta 2. punkta a), c) un d) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi.

45. pants

Pietiekami apstrādāti vai pārstrādāti produkti

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Neskarot 47. un 48. pantu, produktus, kuri nav pilnībā iegūti attiecīgajā saņēmējā valstī 44. panta nozīmē, uzskata par produktiem ar izcelsmi šajā valstī ar nosacījumu, ka attiecībā uz šīm precēm ir izpildīti 22-03. pielikuma sarakstā minētie nosacījumi.

2.   Ja produktu, kas valstī ieguvis noteiktas izcelsmes statusu saskaņā ar 1. punktu, pēc tam minētajā valstī pārstrādā un izmanto par materiālu cita produkta ražošanai, nenoteiktas izcelsmes materiāli, kas varētu būt izmantoti tā ražošanā, netiek ņemti vērā.

46. pants

Vidējās vērtības

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Par katru produktu nosaka, vai izpildītas 45. panta 1. punkta prasības.

Tomēr, ja attiecīgais noteikums pamatojas uz atbilstību noteiktajam maksimālajam nenoteiktas izcelsmes materiālu saturam, tad, lai ņemtu vērā izmaksu un valūtas kursa svārstības, nenoteiktas izcelsmes materiālu vērtību var aprēķināt, pamatojoties uz vidējo vērtību, kā noteikts 2. punktā.

2.   Gadījumā, kas minēts 1. punkta otrajā daļā, produkta vidējo ražotāja cenu un izmantoto nenoteiktas izcelsmes materiālu vidējo vērtību attiecīgi aprēķina, pamatojoties uz visu iepriekšējā finanšu gadā pārdoto produktu ražotāja cenu summu un visu iepriekšējā finanšu gadā produktu ražošanā izmantoto nenoteiktas izcelsmes materiālu vērtības summu, kā noteikts eksportētājā valstī, vai, ja nav pieejami dati par pilnu finanšu gadu, īsāku laikposmu, kas nevar būt īsāks par trim mēnešiem.

3.   Eksportētāji, kas izvēlējušies aprēķinus, kuru pamatā ir vidējā vērtība, konsekventi piemēro šo metodi gadā, kas seko atsauces finanšu gadam, vai attiecīgā gadījumā gadā, kas seko īsākam laikposmam, kurš izmantots par atsauci. Viņi var pārtraukt piemērot šo metodi, ja noteiktā finanšu gadā vai īsākā reprezentatīvā laikposmā, kas nav īsāks par trijiem mēnešiem, viņi konstatē, ka vairs nepastāv izmaksu un valūtas kursa svārstības, kas pamatoja šādas metodes izmantojumu.

4.   Vidējās vērtības, kas minētas 2. punktā, izmanto par ražotāja cenu un attiecīgi nenoteiktas izcelsmes materiālu vērtību, lai pārbaudītu atbilstību noteiktajam maksimālajam nenoteiktas izcelsmes materiālu saturam.

47. pants

Nepietiekama apstrāde vai pārstrāde

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Neskarot 3. punktu un neatkarīgi no tā, vai ir izpildītas 45. panta prasības, par nepietiekamu apstrādi vai pārstrādi, lai produktam piešķirtu noteiktas izcelsmes produkta statusu, tiek uzskatītas šādas darbības:

a)	darbības, kas paredzētas tam, lai nodrošinātu produktu uzturēšanu labā stāvoklī pārvadāšanas un uzglabāšanas laikā;

b)	iepakojumu sadalīšana un komplektēšana;

c)	mazgāšana, tīrīšana; putekļu, oksīdu, eļļas, krāsas vai citu pārklājumu notīrīšana;

d)	tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu gludināšana vai presēšana;

e)	vienkārša krāsošana un pulēšana;

f)	rīsu atsēnalošana un daļēja vai pilnīga samalšana; graudaugu un rīsu pulēšana un glazēšana;

g)	cukura iekrāsošana vai aromatizēšana vai cukurgraudiņu veidošana; daļēja vai pilnīga kristāla cukura samalšana;

h)	augļu, riekstu un dārzeņu mizošana, atkauliņošana un lobīšana;

i)	asināšana, vienkārša slīpēšana vai vienkārša sagriešana;

j)	sijāšana, šķirošana, sadalīšana, klasificēšana, kategorizēšana, piemeklēšana (ieskaitot priekšmetu komplektu veidošanu);

k)	vienkārša iepildīšana pudelēs, bundžās, flakonos, maisos, kārbās, kastēs, piestiprināšana pie kartītēm vai plāksnēm, kā arī citas vienkāršas iepakošanas darbības;

l)	marķējuma, etiķešu, logo un citu tamlīdzīgu atšķirības zīmju piestiprināšana vai uzdrukāšana uz produktiem vai to iepakojuma;

m)	vienkārša vienādu vai dažādu produktu sajaukšana; cukura sajaukšana ar jebkādām citām vielām;

n)	vienkārša ūdens pievienošana vai produktu atšķaidīšana, dehidratācija vai denaturācija;

o)	vienkārša sastāvdaļu salikšana, lai iegūtu gatavu priekšmetu, vai produktu sadale pa sastāvdaļām;

p)	dzīvnieku kaušana;

q)	divu vai vairāku a)–p) apakšpunktā norādīto darbību apvienojums;

2.   Lai piemērotu 1. punktu, darbības uzskata par vienkāršām, ja to veikšanai nav vajadzīgas ne īpašas prasmes, ne šādu darbību veikšanai īpaši ražotas vai uzstādītas mašīnas, aparāti vai darbarīki.

3.   Nosakot, vai ar attiecīgo produktu veiktās apstrādes vai pārstrādes darbības jāuzskata par nepietiekamām 1. punkta nozīmē, jāņem vērā visas saņēmējā valstī ar attiecīgo produktu veiktās darbības.

48. pants

Vispārēja pielaide

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Atkāpjoties no 45. panta un ievērojot šā panta 2. un 3. punktu, nenoteiktas izcelsmes materiālus, kas saskaņā ar 22-03. pielikuma sarakstā izklāstītajiem nosacījumiem nav jāizmanto attiecīgā produkta ražošanai, tomēr var izmantot ar nosacījumu, ka to kopējā vērtība vai novērtētais neto svars produktā nepārsniedz:

a)	15 % no produkta svara attiecībā uz produktiem, kas iekļauti harmonizētās sistēmas 2. nodaļā un 4.–24. nodaļā, izņemot 16. nodaļā iekļautos pārstrādātos zvejas produktus;

b)	15 % no produkta ražotāja cenas attiecībā uz citiem produktiem, izņemot produktus, kas iekļauti harmonizētās sistēmas 50.–63. nodaļā, kuriem piemēro pielaides, kas minētas 22-03. pielikuma I daļas 6. un 7. piezīmē.

2.   Panta 1. punkts neļauj pārsniegt maksimālo nenoteiktas izcelsmes materiālu saturu procentos, kā norādīts 22-03. pielikuma sarakstā izklāstītajos noteikumos.

3.   Panta 1. un 2. punktu nepiemēro produktiem, kas pilnībā iegūti saņēmējā valstī 44. panta nozīmē. Tomēr, neskarot 47. pantu un 49. panta 2. punktu, minētajos punktos paredzēto pielaidi tomēr piemēro visu to materiālu summai, kuri izmantoti produkta ražošanā un par kuriem 22-03. pielikuma sarakstā minētais noteikums attiecībā uz šādu produktu paredz, ka šiem materiāliem jābūt pilnībā iegūtiem.

49. pants

Kvalifikācijas vienība

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Kvalifikācijas vienība šīs apakšiedaļas noteikumu piemērošanai ir konkrētais produkts, ko uzskata par pamatvienību, klasificējot pēc harmonizētās sistēmas.

2.   Ja sūtījumā ir vairāki vienādi produkti, kas harmonizētajā sistēmā klasificēti vienā pozīcijā, tad, piemērojot šīs apakšiedaļas noteikumus, katru vienību ņem vērā atsevišķi.

3.   Ja saskaņā ar harmonizētās sistēmas 5. vispārīgo interpretācijas noteikumu klasifikācijas nolūkiem iesaiņojumu uzskata par produkta daļu, tad iesaiņojumu ņem vērā izcelsmes noteikšanai.

50. pants

Palīgierīces, rezerves daļas un darbarīki

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Palīgierīces, rezerves daļas un darbarīkus, ko nosūta ar kādu iekārtu, mašīnu, aparātu vai transportlīdzekli un kas ir daļa no to parastā aprīkojuma un ietilpst to ražotāja cenā, uzskata par vienotu veselumu kopā ar attiecīgo iekārtu, mašīnu, aparātu vai transportlīdzekli.

51. pants

Komplekti

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Uzskata, ka komplektiem, kas definēti harmonizētās sistēmas 3. vispārīgajā interpretācijas noteikuma b) punktā, ir noteikta izcelsme, ja visām to sastāvdaļām ir noteikta izcelsme.

Tomēr, ja komplekts ir veidots no noteiktas izcelsmes produktiem un nenoteiktas izcelsmes produktiem, tad komplektu kopumā uzskata par noteiktas izcelsmes produktu ar nosacījumu, ka nenoteiktas izcelsmes produktu vērtība nepārsniedz 15 % no komplekta ražotāja cenas.

52. pants

Neitrāli elementi

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Lai noteiktu to, vai produkts ir noteiktas izcelsmes produkts, neņem vērā šādu produktu izcelsmi, kuri varētu būt izmantoti tā ražošanā:

a)	energoresursu un degvielas;

b)	iekārtu un aprīkojuma;

c)	mašīnu un darbarīku;

d)	visu pārējo preču, kuras neietilpst un kuras nav paredzēts iekļaut produkta galīgajā sastāvā.

3. apakšiedaļa

Tādi noteikumi par kumulāciju un materiālu krājumu pārvaldību,ko piemēro Savienības VPS satvarā

53. pants

Divpusēja kumulācija

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Divpusēja kumulācija ļauj uzskatīt produktus, kuru izcelsme ir Savienībā, par materiāliem, kuru izcelsme ir saņēmējā valstī, kad tos iekļauj minētajā valstī ražotajā produktā, ar nosacījumu, ka tajā veiktā apstrāde vai pārstrāde pārsniedz 47. panta 1. punktā aprakstītās darbības.

Regulas 41.–52. pantu un noteikumus par izcelsmes apliecinājumu turpmāku pārbaudi piemēro mutatis mutandis eksportam no Savienības uz saņēmēju valsti divpusējās kumulācijas piemērošanai.

54. pants

Kumulācija ar Norvēģiju, Šveici vai Turciju

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Kumulācija ar Norvēģiju, Šveici vai Turciju ļauj uzskatīt produktus, kuru izcelsme ir šajās valstīs, par materiāliem, kuru izcelsme ir saņēmējā valstī, ar nosacījumu, ka tajās veiktā apstrāde vai pārstrāde pārsniedz 47. panta 1. punktā aprakstītās darbības.

2.   Kumulāciju ar Norvēģiju, Šveici vai Turciju nepiemēro produktiem, uz kuriem attiecas harmonizētās sistēmas 1.–24. nodaļa.

55. pants

Reģionālā kumulācija

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Reģionālo kumulāciju piemēro šādām četrām atsevišķām reģionālajām grupām:

a)	I grupa: Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma/Birma, Taizeme, Vjetnama;

b)	II grupa: Bolīvija, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora, Venecuēla;

c)	III grupa: Bangladeša, Butāna, Indija, Maldīvija, Nepāla, Pakistāna, Šrilanka;

d)	IV grupa: Argentīna, Brazīlija, Paragvaja un Urugvaja.

2.   Reģionālo kumulāciju starp vienas reģionālās grupas valstīm piemēro tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	laikā, kad produkts tiek eksportēts uz Savienību, kumulācijā iesaistītās valstis ir saņēmējas valstis, kurām saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 978/2012 uz laiku nav atcelti preferenču režīmi;

b)	lai veiktu reģionālo kumulāciju starp reģionālās grupas valstīm, piemēro 2. apakšiedaļā izklāstītos izcelsmes noteikumus;

c)	reģionālās grupas valstis ir apņēmušās: i) ievērot vai nodrošināt atbilstību šai iedaļai un ii) īstenot vajadzīgo administratīvo sadarbību, lai nodrošinātu pareizu šīs apakšiedaļas īstenošanu gan attiecībā uz Savienību, gan savā starpā;

d)	attiecīgās reģionālās grupas sekretariāts vai cita kopīga kompetenta struktūra, kas pārstāv visus attiecīgās grupas dalībniekus, ir paziņojuši Komisijai c) apakšpunktā minētās apņemšanās.

Šā punkta b) apakšpunkta piemērošanas nolūkā, ja 22-03. pielikuma II daļā aprakstītā kvalifikācijas darbība nav vienāda visām kumulācijā iesaistītajām valstīm, to produktu izcelsmi, kuri reģionālās kumulācijas piemērošanai no vienas reģionālās grupas valsts eksportēti uz citu valsti, nosaka, pamatojoties uz noteikumu, ko piemērotu, ja produkti tiktu eksportēti uz Savienību.

Ja reģionālās grupas valstis jau pirms 2011. gada 1. janvāra ir izpildījušas pirmās daļas c) un d) apakšpunkta prasības, jauna apņemšanās nav vajadzīga.

3.   Materiālus, kas uzskaitīti 22-04. pielikumā, izslēdz no 2. punktā paredzētās reģionālās kumulācijas, ja:

a)	Savienībā piemērojamā tarifa preference visām kumulācijā iesaistītajām valstīm nav vienāda; un

b)	konkrētajiem materiāliem kumulācijas rezultātā tiktu piemērots labvēlīgāks tarifa režīms salīdzinājumā ar režīmu, kurš uz tām tiktu attiecināts, ja tie tiktu tieši eksportēti uz Savienību.

4.   Reģionālo kumulāciju starp vienas reģionālās grupas saņēmējām valstīm piemēro tikai tad, ja apstrāde un pārstrāde, ko veic saņēmējā valstī, kurā materiāli ir papildu pārstrādāti vai iestrādāti, pārsniedz 47. panta 1. punktā aprakstītās darbības, un attiecībā uz tekstilizstrādājumiem pārsniedz arī 22-05. pielikumā izklāstītās darbības.

Ja pirmajā daļā paredzētais nosacījums nav izpildīts un ar materiāliem veikta viena vai vairākas darbības, kas aprakstītas 47. panta 1. punkta b)–q) apakšpunktā, valsts, kas norādāma kā izcelsmes valsts izcelsmes apliecinājumā, kurš izdots vai sagatavots eksportēšanas nolūkos uz Savienību, ir tā reģionālās grupas valsts, kurā ir vislielākā to izmantoto materiālu vērtība, kuru izcelsme ir citās reģionālās grupas valstīs.

Ja produktus eksportē bez tālākas apstrādes vai pārstrādes vai ar tiem veikta darbības, kas aprakstītas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā, valsts, kas norādāma kā izcelsmes valsts izcelsmes apliecinājumā, kurš izdots vai sagatavots eksportēšanas nolūkos uz Savienību, ir saņēmēja valsts, kas norādīta izcelsmes apliecinājumā, kurš izdots vai sagatavots saņēmējā valstī, kurā produkti saražoti.

5.   Pēc I grupas vai III grupas saņēmējas valsts iestāžu pieprasījuma Komisija var piešķirt reģionālo kumulāciju starp minēto grupu valstīm ar nosacījumu, ka Komisija ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

a)	ir izpildīti 2. punkta a) un b) apakšpunkta nosacījumi; un

b)

šādā reģionālajā kumulācijā iesaistāmās valstis ir apņēmušās un kopīgi paziņojušas Komisijai par savu apņemšanos: i) ievērot vai nodrošināt atbilstību šai apakšiedaļai, 2. apakšiedaļai un visiem pārējiem noteikumiem attiecībā uz izcelsmes noteikumu īstenošanu, un ii) īstenot vajadzīgo administratīvo sadarbību, lai nodrošinātu pareizu šīs apakšiedaļas un 2. apakšiedaļas īstenošanu gan attiecībā uz Savienību, gan savā starpā.

Pirmajā daļā minētajam pieprasījumam pievieno pierādījumus par to, ka ir ievēroti šajā daļā izklāstītie nosacījumi. To adresē Komisijai. Komisija pieņems lēmumu par pieprasījumu, ņemot vērā visus ar kumulāciju saistītos elementus, ko uzskata par vajadzīgiem, tostarp materiālus, kam piemērojama kumulācija.

6.   Kad tā piešķirta, reģionālā kumulācija starp I grupas vai III grupas saņēmējām valstīm ļauj uzskatīt, ka materiālu, kuru izcelsme ir vienas reģionālās grupas valstī, izcelsme ir citas reģionālās grupas valstī, ja tie iekļauti tajā iegūtajā produktā ar nosacījumu, ka pēdējā minētajā saņēmējā valstī veiktā apstrāde vai pārstrāde pārsniedz 47. panta 1. punktā aprakstītās darbības un attiecībā uz tekstilizstrādājumiem arī 22-05. pielikumā izklāstītās darbības.

Ja pirmajā daļā paredzētais nosacījums nav izpildīts un ar materiāliem veikta viena vai vairākas darbības, kas aprakstītas 47. panta 1. punkta b)–q) apakšpunktā, valsts, kas eksportēšanas nolūkos uz Savienību norādāma kā izcelsmes valsts izcelsmes apliecinājumā, ir valsts, kas piedalās kumulācijā un kurā ir vislielākā to izmantoto materiālu vērtība, kuru izcelsme ir citās valstīs, kas piedalās kumulācijā.

Ja produktus eksportē bez tālākas apstrādes vai pārstrādes vai ar tiem veikta viena vai vairākas darbības, kas aprakstītas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā, valsts, kas norādāma kā izcelsmes valsts izcelsmes apliecinājumā, kurš izdots vai sagatavots eksportēšanas nolūkos uz Savienību, ir saņēmēja valsts, kas norādīta izcelsmes apliecinājumā, kurš izdots vai sagatavots saņēmējā valstī, kurā produkti saražoti.

7.   Komisija publicēs Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (C sērijā) datumu, kurā stājas spēkā 5. punktā paredzētā kumulācija starp I grupas un III grupas valstīm, minētajā kumulācijā iesaistītās valstis un attiecīgā gadījumā to materiālu sarakstu, uz kuriem attiecas kumulācija.

8.   Regulas 41.–52. pantu un noteikumus par izcelsmes apliecinājumu izdošanu vai sagatavošanu, un noteikumus par izcelsmes apliecinājumu turpmāku pārbaudi piemēro mutatis mutandis eksportam reģionālās kumulācijas nolūkos no vienas saņēmējas valsts uz citu saņēmēju valsti.

56. pants

Paplašināta kumulācija

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Pēc jebkuras saņēmējas valsts iestāžu pieprasījuma Komisija var piešķirt paplašinātu kumulāciju starp saņēmēju valsti un valsti, ar kuru Savienībai ir spēkā esošs brīvās tirdzniecības nolīgums saskaņā ar XXIV pantu Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT), ar nosacījumu, ka ievēroti visi turpmāk minētie nosacījumi:

a)

kumulācijā iesaistītās valstis ir apņēmušās ievērot vai nodrošināt atbilstību šai apakšiedaļai, 2. apakšiedaļai un visiem pārējiem noteikumiem attiecībā uz izcelsmes noteikumu īstenošanu, un īstenot vajadzīgo administratīvo sadarbību, lai nodrošinātu pareizu šīs apakšiedaļas un 2. apakšiedaļas īstenošanu gan attiecībā uz Savienību, gan savā starpā;

b)	attiecīgā saņēmēja valsts ir paziņojusi Komisijai par a) apakšpunktā minēto apņemšanos.

Pieprasījumā, kas minēts pirmajā daļā, ir to materiālu saraksts, uz kuriem attiecas kumulācija, un tam pievieno pierādījumus par to, ka ievēroti pirmās daļas a) un b) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi. To adresē Komisijai. Ja attiecīgie materiāli mainās, iesniedz citu pieprasījumu.

Materiālus, kas iekļauti harmonizētās sistēmas 1.–24. nodaļā, izslēdz no paplašinātās kumulācijas.

2.   Panta 1. punktā minētās paplašinātās kumulācijas gadījumā izmantoto materiālu izcelsmi un piemērojamo dokumentāro izcelsmes apliecinājumu nosaka saskaņā ar attiecīgajā brīvās tirdzniecības nolīgumā izklāstītajiem noteikumiem. Uz Savienību eksportējamo produktu izcelsmi nosaka saskaņā ar 2. apakšiedaļā izklāstītajiem izcelsmes noteikumiem.

Lai iegūtais produkts saņemtu noteiktas izcelsmes statusu, materiāliem, kuru izcelsme ir valstī, ar kuru Savienībai ir brīvās tirdzniecības nolīgums un kuri saņēmējā valstī izmantoti uz Savienību eksportējamā produkta ražošanā, nav nepieciešama pietiekama apstrāde vai pārstrāde, ar nosacījumu, ka attiecīgajā saņēmējā valstī veiktā apstrāde vai pārstrāde pārsniedz 47. panta 1. punktā aprakstītās darbības.

3.   Komisija publicēs Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (C sērijā) datumu, kurā stājas spēkā paplašinātā kumulācija, minētajā kumulācijā iesaistītās valstis un to materiālu sarakstu, uz kuriem attiecas kumulācija.

57. pants

Divpusējā kumulācija vai kumulācija ar Norvēģiju, Šveici vai Turciju apvienojumā ar reģionālo kumulāciju

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Ja divpusējo kumulāciju vai kumulāciju ar Norvēģiju, Šveici vai Turciju izmanto apvienojumā ar reģionālo kumulāciju, iegūtais produkts iegūst izcelsmi vienā no attiecīgās reģionālās grupas valstīm, izcelsmi nosakot saskaņā ar 55. panta 4. punkta pirmo un otro daļu vai attiecīgā gadījumā saskaņā ar 55. panta 6. punkta pirmo un otro daļu.

58. pants

Savienības eksportētāju materiālu krājumu uzskaites nošķiršana

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Ja produkta apstrādē vai pārstrādē izmantoti gan noteiktas, gan nenoteiktas izcelsmes atvietojami materiāli, dalībvalstu muitas dienesti pēc uzņēmēju, kas veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, rakstiska pieprasījuma var atļaut materiālu pārvaldību Savienībā, izmantojot uzskaites nošķiršanas metodi turpmākam eksportam uz saņēmēju valsti divpusējās kumulācijas satvarā, un šie materiāli nav jāglabā dažādos krājumos.

2.   Dalībvalstu muitas dienesti var piešķirt 1. punktā minēto atļauju saskaņā ar jebkādiem nosacījumiem, kurus tie uzskata par piemērotiem.

Atļauju piešķir tikai tad, ja, izmantojot 1. punktā minēto metodi, jebkurā laikā var nodrošināt, ka to produktu daudzums, kurus var uzskatīt par “Savienības izcelsmes produktiem”, ir tāds pats, kādu būtu varēts iegūt, izmantojot krājumu fiziskas nošķiršanas metodi.

Ja atļauja piešķirta, metodi piemēro un tās piemērošanu reģistrē, pamatojoties uz Savienībā piemērojamajiem vispārējiem grāmatvedības uzskaites principiem.

3.   Šā panta 1. punktā minētās metodes izmantotājs sagatavo izcelsmes apliecinājumu vai – kamēr nepiemēro reģistrēto eksportētāju sistēmu – tā pieprasījumu tam produktu daudzumam, kurus var uzskatīt par Savienības izcelsmes produktiem. Pēc dalībvalstu muitas dienestu pieprasījuma metodes izmantotājs sniedz paskaidrojumu par to, kā minētais daudzums tiek pārvaldīts.

4.   Dalībvalstu muitas dienesti uzrauga 1. punktā minētās atļaujas izmantošanu.

Tie var atcelt atļauju šādos gadījumos:

a)	turētājs jebkādā veidā nepareizi izmanto atļauju; vai

b)	turētājs nepilda kādu no nosacījumiem, kas izklāstīti šajā apakšiedaļā, 2. apakšiedaļā un visos pārējos noteikumos attiecībā uz izcelsmes noteikumu īstenošanu.

4. apakšiedaļa

Jēdziena “noteiktas izcelsmes produkti” definīcija, ko piemēro izcelsmes noteikumu satvarā, attiecībā uz preferenciāliem tarifa pasākumiem, ko Savienība vienpusēji attiecinājusi uz dažām valstīm vai teritorijām

59. pants

Vispārīgas prasības

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Noteikumos par preferenciāliem tarifa pasākumiem, ko Savienība pieņēmusi vienpusēji attiecībā uz dažām valstīm, valstu grupām vai teritorijām (turpmāk “saņēmēja valsts vai teritorija”), izņemot tās, kas minētas šīs iedaļas 2. apakšiedaļā, un ar Savienību asociētās aizjūras zemes un teritorijas, par produktiem, kuru izcelsme ir saņēmējā valstī vai teritorijā, uzskata šādus produktus:

a)	produktus, kas 60. panta nozīmē pilnīgi iegūti šajā saņēmējā valstī vai teritorijā;

b)	produktus, kas iegūti šajā saņēmējā valstī vai teritorijā, kuru ražošanā izmantoti produkti, kas nav minēti a) apakšpunktā, ar nosacījumu, ka tie ir pietiekami apstrādāti vai pārstrādāti 61. panta nozīmē.

2.   Šajā apakšiedaļā to produktu, kuru šā panta 3. punkta nozīmē izcelsme ir Savienībā un kuriem kādā saņēmējā valstī vai teritorijā veikta tāda apstrāde vai pārstrāde, kas pārsniedz 62. pantā aprakstīto, izcelsme ir šajā saņēmējā valstī vai teritorijā.

3.   Lai noteiktu Savienībā iegūtu produktu izcelsmi, 1. punktu piemēro mutatis mutandis.

60. pants

Pilnībā iegūti produkti

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Par pilnībā iegūtiem saņēmējā valstī vai teritorijā, vai Savienībā uzskata:

a)	minerālproduktus, ko iegūst no tās zemes dzīlēm vai jūras gultnes;

b)	tur novāktus augu valsts produktus;

c)	tur dzimušus un audzētus dzīvus dzīvniekus;

d)	produktus, kas iegūti no tajā audzētiem dzīviem dzīvniekiem;

e)	produktus, kas iegūti no nokautiem dzīvniekiem, kas tajā dzimuši un audzēti;

f)	produktus, kas iegūti no tajā veiktām medībām vai zvejas;

g)	produktus, kas iegūti jūras zvejā, un citus produktus, kas iegūti jūrā ar tās kuģiem ārpus tās teritoriālajiem ūdeņiem;

h)	produktus, kas ir pagatavoti uz tās apstrādes kuģiem tikai no g) apakšpunktā minētajiem produktiem;

i)	lietotus priekšmetus, kas ir savākti tajā un derīgi vienīgi izejvielu atgūšanai;

j)	atkritumus un lūžņus, kas radušies tur veiktās ražošanas darbībās;

k)	produktus, kas iegūti no jūras gultnes vai jūras grunts ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, bet kur saņēmējai valstij vai teritorijai, vai dalībvalstij ir ekskluzīvas izmantošanas tiesības;

l)	preces, kuras tajā ražo tikai no produktiem, kas minēti a) līdz k) apakšpunktā.

2.   Apzīmējums “tās kuģi” un “tās apstrādes kuģi” 1. punkta g) un h) apakšpunktā attiecas tikai uz kuģiem un apstrādes kuģiem, kas izpilda šādus nosacījumus:

a)	tie ir reģistrēti vai iekļauti sarakstā saņēmējā valstī vai teritorijā vai kādā dalībvalstī;

b)	tie kuģo ar saņēmējas valsts vai teritorijas vai kādas dalībvalsts karogu;

c)

tie vismaz 50 % apmērā pieder saņēmējas valsts vai teritorijas vai dalībvalsts valstspiederīgajiem vai uzņēmumam, kura galvenais birojs ir minētajā saņēmējā valstī vai teritorijā vai kādā no dalībvalstīm un kura vadītājs vai vadītāji, direktoru padomes vai uzraudzības padomes priekšsēdētājs un lielākā daļa šādu padomju locekļu ir saņēmējas valsts vai teritorijas vai dalībvalstu valstspiederīgie, un, bez tam, uzņēmumu gadījumā, kuros vismaz puse kapitāla pieder šai saņēmējai valstij vai teritorijai vai dalībvalstīm vai šīs saņēmējas valsts vai teritorijas vai dalībvalstu publiskajām struktūrām vai valsts piederīgajiem;

d)	kuģu un apstrādes kuģu kapteiņi un virsnieki ir attiecīgās saņēmējas valsts vai teritorijas vai dalībvalstu valstspiederīgie;

e)	vismaz 75 % apkalpes ir attiecīgās saņēmējas valsts vai teritorijas vai dalībvalstu valstspiederīgie.

3.   Termini “saņēmēja valsts vai teritorija” un “Savienība” ietver arī attiecīgās saņēmējas valsts vai teritorijas vai dalībvalstu teritoriālos ūdeņus.

4.   Kuģus, kas kuģo tāljūrā, ieskaitot apstrādes kuģus, uz kuriem apstrādā vai pārstrādā nozvejotās zivis, uzskata par tās saņēmējas valsts vai teritorijas vai dalībvalsts teritorijas daļu, kurai tie pieder, ar nosacījumu, ka tie atbilst 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

61. pants

Pietiekami apstrādāti vai pārstrādāti produkti

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Šīs regulas 59. panta vajadzībām produktus, kuri nav pilnībā iegūti saņēmējā valstī vai teritorijā, vai Savienībā, uzskata par pietiekami apstrādātiem vai pārstrādātiem, ja ir izpildīti 22-11. pielikuma sarakstā paredzētie nosacījumi.

Minētie nosacījumi attiecībā uz šajā apakšiedaļā iekļautiem produktiem paredz to, kā apstrādājami vai pārstrādājami nenoteiktas izcelsmes materiāli, kurus izmanto ražošanā, un šos nosacījumus piemēro tikai tādiem materiāliem.

Ja produktu, kas ieguvis noteiktas izcelsmes statusu, izpildot sarakstā minētos nosacījumus, izmanto cita produkta ražošanā, nosacījumi, kas piemērojami produktam, kurā tas ir iestrādāts, neattiecas uz šo izmantoto produktu, un nenoteiktas izcelsmes materiāli, kas varētu būt izmantoti tā ražošanā, netiek ņemti vērā.

62. pants

Nepietiekama apstrāde vai pārstrāde

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Neskarot 2. punktu un neatkarīgi no tā, vai ir izpildītas 61. panta prasības, par nepietiekamu apstrādi vai pārstrādi, lai produktam piešķirtu noteiktas izcelsmes produkta statusu, tiek uzskatītas šādas darbības:

a)	darbības, kas paredzētas tam, lai nodrošinātu produktu uzturēšanu labā stāvoklī pārvadāšanas un uzglabāšanas laikā;

b)	iepakojumu sadalīšana un salikšana;

c)	mazgāšana, tīrīšana; putekļu, oksīdu, eļļas, krāsas vai citu pārklājumu notīrīšana;

d)	tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu gludināšana vai presēšana;

e)	vienkārša krāsošana un pulēšana;

f)	graudaugu un rīsu atsēnalošana, daļēja vai pilnīga slīpēšana, pulēšana un glazēšana;

g)	cukura iekrāsošana vai aromatizēšana vai cukurgraudiņu veidošana; daļēja vai pilnīga cukura samalšana;

h)	augļu, riekstu un dārzeņu mizošana, atkauliņošana un lobīšana;

i)	asināšana, vienkārša slīpēšana vai vienkārša sagriešana;

j)	sijāšana, šķirošana, klasificēšana, šķirošana pēc kvalitātes, saskaņošana; (ieskaitot priekšmetu komplektu veidošanu);

k)	vienkārša iepildīšana pudelēs, bundžās, flakonos, maisos, kārbās, kastēs, piestiprināšana pie kartītēm vai plāksnēm, kā arī citas vienkāršas iepakošanas darbības;

l)	marķējuma, etiķešu, logotipu un citu tamlīdzīgu atšķirības zīmju piestiprināšana vai uzdrukāšana uz produktiem vai to iepakojuma;

m)	vienkārša vienādu vai dažādu produktu sajaukšana; cukura sajaukšana ar jebkādām citām vielām;

n)	vienkārša ūdens pievienošana vai produktu atšķaidīšana, dehidratācija vai denaturācija;

o)	vienkārša sastāvdaļu salikšana, lai iegūtu gatavu priekšmetu, vai produktu sadale pa sastāvdaļām;

p)	dzīvnieku kaušana;

q)	divu vai vairāku a)–p) apakšpunktā norādīto darbību apvienojums.

2.   Nosakot, vai ar attiecīgo produktu veiktās apstrādes vai pārstrādes darbības jāuzskata par nepietiekamām 1. punkta nozīmē, jāņem vērā visas saņēmējā valstī vai teritorijā, vai Savienībā ar attiecīgo produktu veiktās darbības.

63. pants

Kvalifikācijas vienība

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Kvalifikācijas vienība šīs apakšiedaļas noteikumu piemērošanai ir konkrētais produkts, ko, nosakot klasifikāciju pēc harmonizētās sistēmas nomenklatūras, uzskata par pamatvienību.

Tādējādi:

a)	ja produktu, ko veido priekšmetu grupa vai salikums, klasificē vienā pozīcijā saskaņā ar harmonizētās sistēmas noteikumiem, viss kopums ir kvalifikācijas vienība;

b)	ja sūtījumā ir vairāki vienādi produkti, kas harmonizētajā sistēmā klasificēti vienā pozīcijā, tad, piemērojot šīs apakšiedaļas noteikumus, katru produktu ņem vērā atsevišķi.

2.   Ja saskaņā ar harmonizētās sistēmas 5. vispārīgo interpretācijas noteikumu klasifikācijas nolūkiem iesaiņojumu uzskata par produkta daļu, tad iesaiņojumu ņem vērā izcelsmes noteikšanai.

64. pants

Vispārēja pielaide

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Atkāpjoties no 61. panta noteikumiem, nenoteiktas izcelsmes materiālus var izmantot attiecīgā produkta ražošanā ar nosacījumu, ka tādu materiālu kopējā vērtība nepārsniedz 10 % no produkta ražotāja cenas.

Ja sarakstā nenoteiktas izcelsmes materiāliem norādīta viena vai vairākas maksimālās procentuālās vērtības, šādas procentuālās vērtības nedrīkst pārsniegt, piemērojot pirmo daļu.

2.   Šā panta 1. punkts neattiecas uz produktiem, kas ietilpst harmonizētās sistēmas 50. līdz 63. nodaļā.

65. pants

Palīgierīces, rezerves daļas un darbarīki

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Palīgierīces, rezerves daļas un darbarīkus, ko nosūta ar kādu iekārtu, mašīnu, aparātu vai transportlīdzekli un kas ir daļa no to parastā aprīkojuma un ietilpst to cenā vai arī nav norādīti atsevišķā rēķinā, uzskata par vienotu veselumu kopā ar attiecīgo iekārtu, mašīnu, aparātu vai transportlīdzekli.

66. pants

Komplekti

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Uzskata, ka komplektiem, kas definēti harmonizētās sistēmas 3. vispārīgajā interpretācijas noteikumā, ir noteikta izcelsme, ja visām to sastāvdaļām ir noteikta izcelsme. Tomēr, ja komplekts ir veidots no noteiktas izcelsmes produktiem un nenoteiktas izcelsmes produktiem, tad komplektu kopumā uzskata par noteiktas izcelsmes produktu ar nosacījumu, ka nenoteiktas izcelsmes produktu vērtība nepārsniedz 15 % no komplekta ražotāja cenas.

67. pants

Neitrāli elementi

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Lai noteiktu to, vai produkts ir noteiktas izcelsmes produkts, nav jānosaka šādu produktu izcelsme, kuri varētu būt izmantoti tā ražošanā:

a)	energoresursu un degvielas;

b)	iekārtu un aprīkojuma;

c)	mašīnu un darbarīku;

d)	preču, kuras neietilpst un kuras nav paredzēts iekļaut produkta galīgajā sastāvā.

5. apakšiedaļa

Teritoriālās prasības, ko izcelsmes noteikumu satvarā piemēro attiecībā uz preferenciāliem tarifa pasākumiem, kurus Savienība vienpusēji attiecinājusi uz dažām valstīm vai teritorijām

68. pants

Teritorialitātes princips

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

Šajā apakšiedaļā un 4. apakšiedaļā izklāstītie nosacījumi noteiktas izcelsmes statusa iegūšanai attiecīgajā saņēmējā valstī vai teritorijā, vai Savienībā ir jāizpilda pastāvīgi.

Ja no saņēmējas valsts vai teritorijas vai no Savienības uz citu valsti eksportētus noteiktas izcelsmes produktus ieved atpakaļ, tad tos uzskata par nenoteiktas izcelsmes produktiem, ja vien kompetentajām iestādēm pieņemamā veidā nevar pierādīt, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	atpakaļ ievestie produkti ir tie paši, kas tika eksportēti;

b)	ar tiem nav veiktas nekādas darbības, izņemot darbības, kas vajadzīgas, lai saglabātu tos labā stāvoklī, kamēr tie atrodas attiecīgajā valstī vai kamēr tos eksportē.

69. pants

Tiešie pārvadājumi

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Uzskata, ka no saņēmējas valsts vai teritorijas uz Savienību vai no Savienības uz saņēmēju valsti vai teritoriju tieši pārvadāti ir:

a)	produkti, ko pārvadā, nešķērsojot kādas citas valsts teritoriju;

b)

produkti, kas veido vienu sūtījumu, kuru pārvadā caur to valstu teritorijām, kas nav saņēmēja valsts vai teritorija, vai Savienība, attiecīgā gadījumā arī pārkraujot vai novietojot pagaidu uzglabāšanā noliktavā šajās valstīs, ar nosacījumu, ka pārkraušanas vai pagaidu uzglabāšanas tranzītvalstī vai uzglabāšanas valstī tie paliek muitas dienestu uzraudzībā un ka ar tiem neveic citas darbības, izņemot izkraušanu, pārkraušanu vai jebkādu darbību ar nolūku saglabāt tos labā stāvoklī;

c)	produkti, kas bez pārtraukuma transportēti pa cauruļvadiem caur teritoriju, kas nav eksportētāja saņēmēja valsts vai teritorija, vai Savienība.

2.   Kompetentajiem muitas dienestiem sniedz pierādījumus par to, ka 1. punkta b) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi ir izpildīti, uzrādot:

a)	vienotu pārvadāšanas dokumentu, kas aptver ceļu no eksportētājas valsts caur tranzītvalsti;

b)	tranzītvalsts muitas iestāžu izdotu sertifikātu, kurā: i) sniegts precīzs produktu apraksts; ii) norādīts preču izkraušanas un pārkraušanas datums un attiecīgā gadījumā kuģu vārdi vai citi izmantotie transportlīdzekļi; un iii) kurā apliecināti nosacījumi, ar kādiem produkti palika tranzītvalstī;

c)	vai, ja nav iepriekš minēto dokumentu, kādu citu pamatojuma dokumentu.

70. pants

Izstādes

(Kodeksa 64. panta 3. punkts)

1.   Noteiktas izcelsmes produktiem, kas no saņēmējas valsts vai teritorijas nosūtīti izstādei uz citu valsti un pēc izstādes pārdoti importēšanai Savienībā, tos importējot, piemēro 59. pantā paredzētās tarifa preferences, ar nosacījumu, ka šie produkti atbilst 4. apakšiedaļas vai šīs apakšiedaļas prasībām, kas ļauj tos uzskatīt par tādiem, kuru izcelsme ir saņēmējā valstī vai teritorijā, un ka kompetentajām iestādēm pieņemamā veidā pierādīts, ka:

a)	eksportētājs ir tieši pārsūtījis šos produktus no saņēmējas valsts vai teritorijas uz valsti, kurā notika izstāde, un tur tos izstādījis;

b)	minētais eksportētājs produktus ir pārdevis vai citādi nodevis kādai personai Savienībā;

c)	produkti ir nosūtīti uz Savienību izstādes laikā vai tūlīt pēc izstādes tādā stāvoklī, kādā tos nosūtīja uz izstādi;

d)	produkti pēc nosūtīšanas uz izstādi nav izmantoti citiem mērķiem, izņemot demonstrēšanu minētajā izstādē.

2.   Preču pārvadājumu sertifikātu EUR.1 parastā kārtībā iesniedz Savienības muitas dienestiem. Tajā jānorāda izstādes nosaukums un adrese. Vajadzības gadījumā papildus var pieprasīt dokumentārus pierādījumus par izstādīšanas nosacījumiem.

3.   Šā panta 1. punktu piemēro visām tirdzniecības, rūpniecības, lauksaimniecības vai amatniecības izstādēm, gadatirgiem vai līdzīgai publiskai izstādīšanai, ja šos pasākumus nerīko privātiem mērķiem veikalos vai uzņēmumu telpās nolūkā pārdot ārvalstu produktus un pasākumu laikā ražojumi paliek muitas uzraudzībā.

2. NODAĻA

Preču muitas vērtība

71. pants

Vienkāršošana

(Kodeksa 73. pants)

1.   Atļauju, kas minēta Kodeksa 73. pantā, drīkst piešķirt, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	Kodeksa 166. pantā minētās procedūras piemērošana šajos apstākļos nozīmētu nesamērīgas administratīvas izmaksas;

b)	noteiktā muitas vērtība būtiski neatšķirsies no muitas vērtības, kas tiks noteikta bez muitas atļaujas.

2.   Atļaujas piešķiršana ir atkarīga no tā, vai pieteikuma iesniedzējs ir izpildījis šādus nosacījumus:

a)	tas atbilst Kodeksa 39. panta a) punktā noteiktajam kritērijam;

b)

tas uztur grāmatvedības sistēmu, kas ir saskaņā ar vispārpieņemtiem grāmatvedības principiem, kurus piemēro dalībvalstīs, kur tiek veikta uzskaite, un kas veicina uz auditu balstītu muitas kontroli. Grāmatvedības sistēmā ir vēsturisko datu reģistrs, kas nodrošina revīzijas izsekojamību, sākot ar brīdi, kad dati ievadīti lietā;

c)	tas nodrošina administratīvu organizāciju, kas atbilst uzņēmuma veidam un lielumam un kas ir piemērota preču plūsmas vadībai, un nodrošina iekšējo kontroli, kurā iespējams noteikt nelikumīgus vai neatbilstīgus darījumus.

III SADAĻA

MUITAS PARĀDS UN GALVOJUMI

1. NODAĻA

Muitas parāda rašanās

1. iedaļa

Kopēji noteikumi par muitas parādiem, kas rodas saistībā ar importu un eksportu

1. apakšiedaļa

Noteikumi ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas aprēķināšanai

72. pants

Ievedmuitas nodokļa aprēķināšana par pārstrādes produktiem ievešanas pārstrādei procedūrā

(Kodeksa 86. panta 3. punkts)

1.   Lai noteiktu ievedmuitas nodokļa summu, kas saskaņā ar Kodeksa 86. panta 3. punktu iekasējama par pārstrādes produktiem, to preču daudzumu, kurām piemērota ievešanas pārstrādei procedūra un par kurām uzskata, ka tās ir pārstrādes produktos, par kuriem radies muitas parāds, nosaka saskaņā ar 2.–6. punktu.

2.   Kvantitatīvās skalas metodi, kas izklāstīta 3. un 4. punktā, piemēro šādos gadījumos:

a)	ja pārstrādes darbībās iegūst tikai viena veida pārstrādes produktus;

b)	ja pārstrādes darbībās iegūst vairāku veidu pārstrādes produktus un visas to preču sastāvdaļas un komponenti, kam piemērota procedūra, ir iestrādāti visos minētajos pārstrādes produktos.

3.   Gadījumā, kas minēts 2. punkta a) apakšpunktā, to preču daudzumu, kurām piemērota ievešanas pārstrādei procedūra un par kurām uzskata, ka tās ir pārstrādes produktos, par kuriem ir radies muitas parāds, nosaka, kopējam to preču daudzumam, kam piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, piemērojot procentuālo vērtību, ko veido pārstrādes produktu, par kuriem ir radies muitas parāds, attiecība pret kopējo pārstrādes produktu daudzumu, ko iegūst pārstrādes darbībā.

4.   Gadījumā, kas minēts 2. punkta b) apakšpunktā, to preču daudzumu, kurām piemērota ievešanas pārstrādei procedūra un par kurām uzskata, ka tās ir pārstrādes produktos, par kuriem ir radies muitas parāds, nosaka, kopējam to preču daudzumam, kam piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, piemērojot procentuālo vērtību, ko aprēķina, sareizinot šādus reizinātājus:

a)	procentuālo vērtību, ko veido pārstrādes produktu, par kuriem ir radies muitas parāds, attiecība pret kopējo viena veida pārstrādes produktu daudzumu, ko iegūst pārstrādes darbībā;

b)	procentuālo vērtību, ko veido kopējā viena veida pārstrādes produktu daudzuma, neatkarīgi no tā, vai ir radies muitas parāds, attiecība pret kopējo visu pārstrādes produktu daudzumu, ko iegūst pārstrādes darbībā.

5.   Piemērojot kvantitatīvās skalas metodi, neņem vērā to preču daudzumu, kam piemērota procedūra un kas tiek iznīcinātas vai pazaudētas pārstrādes darbībā, īpaši tādos procesos kā iztvaikošana, izžūšana, sublimācija vai noplūšana.

6.   Gadījumos, kas nav minēti 2. punktā, piemēro vērtību skalas metodi saskaņā ar otro, trešo un ceturto daļu.

To preču daudzumu, kurām piemērota ievešanas pārstrādei procedūra un par kurām uzskata, ka tās ir pārstrādes produktos, par kuriem ir radies muitas parāds, nosaka, kopējam to preču daudzumam, kam piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, piemērojot procentuālo vērtību, ko aprēķina, sareizinot šādus reizinātājus:

a)	procentuālo vērtību, ko veido pārstrādes produktu, par kuriem ir radies muitas parāds, attiecība pret kopējo viena veida pārstrādes produktu vērtību, kurus iegūst pārstrādes darbībā;

b)	procentuālo vērtību, ko veido kopējās viena veida pārstrādes produktu vērtības, neatkarīgi no tā, vai ir radies muitas parāds, attiecība pret kopējo visu pārstrādes produktu vērtību, kurus iegūst pārstrādes darbībā.

Piemērojot vērtību skalas metodi, pārstrādes produktu vērtību nosaka, pamatojoties uz pašreizējām ražotāja cenām Savienības muitas teritorijā, vai, ja minētās ražotāja cenas nevar noteikt, vienādu vai līdzīgu preču pašreizējām pārdošanas cenām Savienības muitas teritorijā. To pušu savstarpējās cenas, kuras, iespējams, ir saistītas vai kurām ir savstarpējs kompensācijas mehānisms, nedrīkst izmantot pārstrādes produktu vērtības noteikšanai, ja vien nav noteikts, ka šāda saistība nav ietekmējusi cenu.

Ja pārstrādes produktu vērtību nevar noteikt saskaņā ar trešo daļu, tā nosakāma ar citu saprātīgu metodi.

73. pants

Noteikumu piemērošana par galapatēriņa procedūru attiecībā uz pārstrādes produktiem ievešanas pārstrādei procedūrā

(Kodeksa 86. panta 3. punkts)

1.   Piemērojot Kodeksa 86. panta 3. punktu, nosakot ievedmuitas nodokļa summu, kas atbilst muitas parādam par pārstrādes produktiem ievešanas pārstrādei procedūrā, precēm, kurām izmanto minēto procedūru, piemēro tādu atbrīvojumu no nodokļa vai samazinātu nodokļa likmi sakarā ar to īpašo izmantojumu, kas tiktu piemērots minētajām precēm, ja tām izmantotu galapatēriņa procedūru saskaņā ar Kodeksa 254. pantu.

2.   Panta 1. punktu piemēro tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	būtu bijis iespējams izdot atļauju, ar ko precēm piemēro galapatēriņa procedūru; un

b)	būtu bijuši izpildīti nosacījumi attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļa vai samazinātu nodokļa likmi sakarā ar to īpašo izmantojumu, pieņemot muitas deklarāciju par ievešanas pārstrādei procedūras piemērošanu precēm.

74. pants

Preferenciālā tarifa režīma piemērošana precēm, kurām piemērota ievešana pārstrādei

(Kodeksa 86. panta 3. punkts)

Piemērojot Kodeksa 86. panta 3. punktu, ja brīdī, kad pieņem muitas deklarāciju par ievešanas pārstrādei procedūras piemērošanu precēm, ievestās preces izpilda nosacījumus, lai atbilstu preferenciālajam tarifa režīmam tarifu kvotu vai limitu satvarā, par minētajām precēm ir tiesības iegūt jebkādu preferenciālo tarifa režīmu, kas paredzēts attiecībā uz identiskām precēm brīdī, kad pieņem deklarāciju par preču laišanu brīvā apgrozībā.

75. pants

Konkrēts ievedmuitas nodoklis par pārstrādes produktiem izvešanai pārstrādei procedūrā vai aizstājējproduktiem

(Kodeksa 86. panta 5. punkts)

Ja konkrēts ievedmuitas nodoklis jāpiemēro saistībā ar pārstrādes produktiem izvešanai pārstrādei procedūrā vai aizstājējproduktiem, ievedmuitas nodokļa summu aprēķina, pamatojoties uz pārstrādes produktu muitas vērtību brīdī, kad pieņem muitas deklarāciju laišanai brīvā apgrozībā, atskaitot attiecīgo pagaidu izvešanas preču statistikas vērtību brīdī, kad tām piemērota izvešana pārstrādei, reizinot ar ievedmuitas nodokļa summu, ko piemēro pārstrādes produktiem vai aizstājējproduktiem, dalot ar pārstrādes produktu vai aizstājējproduktu muitas vērtību.

76. pants

Atkāpe attiecībā uz ievedmuitas nodokļa aprēķināšanu par pārstrādes produktiem ievešanas pārstrādei procedūrā

(Kodeksa 86. panta 3. punkts un 86. panta 4. punkts)

Kodeksa 86. panta 3. punktu piemēro bez deklarētāja pieprasījuma, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

a)	attiecīgais atļaujas turētājs ieved pārstrādes produktus ievešanas pārstrādei procedūrā tieši vai netieši viena gada laikā pēc to reeksporta;

b)

precēm brīdī, kad pieņem muitas deklarāciju par ievešanas pārstrādei procedūras piemērošanu precēm, būtu piemērojams tirdzniecības vai lauksaimniecības politikas pasākums vai antidempinga maksājums, kompensācijas maksājums, aizsardzības maksājums vai represīvs maksājums, ja tās tiktu laistas brīvā apgrozībā attiecīgajā brīdī;

c)	ekonomisko nosacījumu izpēte saskaņā ar 166. pantu nebija nepieciešama.

2. apakšiedaļa

Termiņš vietas noteikšanai, kur radies muitas parāds

77. pants

Termiņš vietas noteikšanai, kur Savienības tranzīta procedūrā radies muitas parāds

(Kodeksa 87. panta 2. punkts)

Attiecībā uz precēm, kam piemērota Savienības tranzīta procedūra, Kodeksa 87. panta 2. punktā minētais termiņš ir kāds no turpmāk minētajiem:

a)

septiņi mēneši no pēdējās dienas, kad preces būtu bijis jāuzrāda galamērķa muitas iestādē, ja vien pirms šā termiņa beigām nav nosūtīts pieprasījums nodot muitas parāda atgūšanu tam dienestam, kas ir atbildīgs par vietu, kur saskaņā ar nosūtīšanas dalībvalsts muitas dienesta iegūtajiem pierādījumiem risinājušies notikumi, kuru rezultātā rodas muitas parāds, un tādā gadījumā minēto termiņu pagarina par ne vairāk kā vienu mēnesi;

b)

viens mēnesis no dienas, kad procedūras izmantotājam beidzies atbildes sniegšanas termiņš uz pieprasījumu pēc informācijas, kas vajadzīga procedūras noslēgšanai, ja nosūtīšanas dalībvalsts muitas dienestam nav paziņots par preču ierašanos un ja procedūras izmantotājs ir iesniedzis nepietiekamu informāciju vai vispār nav iesniedzis informāciju.

78. pants

Termiņš vietas noteikšanai, kur tranzītā saskaņā ar TIR konvenciju radies muitas parāds

(Kodeksa 87. panta 2. punkts)

Precēm tranzītā saskaņā ar Muitas konvenciju par starptautiskiem preču pārvadājumiem, izmantojot TIR karneti, ar visiem turpmākajiem grozījumiem (TIR konvencija), Kodeksa 87. panta 2. punktā minētais termiņš ir septiņi mēneši no pēdējās dienas, kad preces vajadzēja uzrādīt galamērķa vai izvešanas muitas iestādē.

79. pants

Termiņš vietas noteikšanai, kur tranzītā saskaņā ar ATA konvenciju vai Stambulas konvenciju radies muitas parāds

(Kodeksa 87. panta 2. punkts)

Precēm tranzītā saskaņā ar Muitas konvenciju par ATA karneti preču pagaidu ievešanai, kas sagatavota Briselē, 1961. gada 6. decembrī, ar visiem turpmākajiem grozījumiem (ATA konvencija), vai saskaņā ar Konvenciju par pagaidu ievešanu, ar visiem turpmākajiem grozījumiem (Stambulas konvencija), Kodeksa 87. panta 2. punktā minētais termiņš ir septiņi mēneši no dienas, kad preces vajadzēja uzrādīt galamērķa muitas iestādē.

80. pants

Termiņš vietas noteikšanai, kur gadījumos, kas nav tranzīts, radies muitas parāds

(Kodeksa 87. panta 2. punkts)

Attiecībā uz precēm, kurām piemērota īpašā procedūra, kas nav tranzīts, vai kuras ir pagaidu uzglabāšanā, Kodeksa 87. panta 2. punktā minētais termiņš ir septiņi mēneši no dienas, kad beidzies kāds no šādiem laikposmiem:

a)	noteiktais laikposms īpašās procedūras noslēgšanai;

b)	noteiktais laikposms galapatēriņa preču muitas uzraudzības pabeigšanai;

c)	noteiktais laikposms pagaidu uzglabāšanas pabeigšanai;

d)	noteiktais laikposms tādu preču pārvietošanas pabeigšanai no vienas vietas uz citu vietu Savienības muitas teritorijā, kam piemērota uzglabāšanas procedūra, ja attiecīgā procedūra nav noslēgta.

2. NODAĻA

Galvojums iespējamam vai esošam muitas parādam

1. iedaļa

Vispārīgi noteikumi

81. pants

Gadījumi, kad neprasa galvojumu precēm, kurām piemērota pagaidu ievešanas procedūra

(Kodeksa 89. panta 8. punkta c) apakšpunkts)

Precēm piemērojot pagaidu ievešanas procedūru, šādos gadījumos nesniedz galvojumu:

a)	ja muitas deklarāciju var iesniegt mutiski vai veicot jebkādu citu darbību, kas minēta 141. pantā;

b)	tādu materiālu gadījumā, ko starptautiskajā satiksmē izmanto aviosabiedrības, kuģošanas sabiedrības vai dzelzceļa sabiedrības vai pasta pakalpojumu sniedzēji ar nosacījumu, ka minētajiem materiāliem piestiprinātas īpašas atšķirības zīmes;

c)	tādu iepakojumu gadījumā, ko importē bez kravas, ar nosacījumu, ka tiem ir neizdzēšams, nenoņemams marķējums;

d)	ja pagaidu ievešanas atļaujas iepriekšējais turētājs ir deklarējis preces pagaidu ievešanas procedūrai saskaņā ar 136. pantu vai 139. pantu un minētajām precēm tādā pašā nolūkā pēc tam piemērota pagaidu ievešana.

82. pants

Galvojums, kas sniegts kā galvinieka saistības

(Kodeksa 94. pants, 22. panta 4. punkts un 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

1.   Ja galvojums sniegts kā galvinieka saistības un to var izmantot vairāk nekā vienā dalībvalstī, galvinieks norāda kontaktadresi vai ieceļ pārstāvi katrā dalībvalstī, kur var izmantot galvojumu.

2.   Galvinieka apstiprinājuma vai galvinieka saistību atsaukšana stājas spēkā 16. dienā pēc dienas, kad saņemts lēmums par atsaukšanu, vai kad uzskata, ka galvinieks to ir saņēmis.

3.   Galvinieka saistību atcelšana stājas spēkā 16. dienā pēc dienas, kad galvinieks ir paziņojis lēmumu par atcelšanu muitas iestādei, kurā sniegts galvojums.

4.   Ja galvojums, kas sedz vienu darbību (vienreizējais galvojums), sniegts ar kvītīm, to var veikt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

83. pants

Galvojuma veidi, kas nav naudas iemaksa vai galvinieka saistību sniegšana

(Kodeksa 92. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

1.   Galvojuma veidi, kas nav naudas iemaksa vai galvinieka saistību sniegšana, ir šādi:

a)	hipotēkas nodibināšana, zemes gabala apgrūtinājums, lietošanas ķīla vai cita par līdzvērtīgu uzskatāma tiesība sakarā ar nekustamu īpašumu;

b)	cedēts prasījums vai, neatkarīgi no tā, vai notiek īpašnieka maiņa, – preču, vērtspapīru, prasījumu vai bankas kontu ieķīlāšana vai ieraksts publiskā parādu reģistrā;

c)	trešā persona, ko attiecīgam nolūkam atzinuši muitas dienesti, uzņemas kopīgas līgumsaistības par parādu pilnā apmērā, vai tiek iesniegts vekselis, kura apmaksāšanu garantē šāda trešā persona;

d)	tāda skaidras naudas iemaksa vai tai līdzvērtīgs maksājums, kas nav euro valūtā vai tās dalībvalsts valūtā, kurā galvojums ir pieprasīts;

e)	līdzdalība vispārējā galvojumu sistēmā, ko pārvalda muitas dienesti un kurā jāiemaksā dalības maksa.

2.   Galvojuma veidus, kas minēti 1. punktā, nepieņem, lai precēm piemērotu Savienības tranzīta procedūru.

3.   Dalībvalstis pieņem galvojuma veidus, kas minēti 1. punktā, ja šie galvojuma veidi ir pieņemami saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

2. iedaļa

Vispārējais galvojums un atbrīvojums no galvojuma

84. pants

Vispārējā galvojuma apmēra samazinājums un atbrīvojums no galvojuma

(Kodeksa 95. panta 2. punkts)

1.   Atļauju izmantot vispārējo galvojumu ar samazinātu summu līdz 50 % no atsauces summas piešķir, ja pieteikuma iesniedzējs pierāda, ka viņš izpilda šādus nosacījumus:

a)

pieteikuma iesniedzējs uztur grāmatvedības sistēmu, kas ir saskaņā ar vispārpieņemtiem grāmatvedības principiem, ko piemēro dalībvalstīs, kur tiek veikta uzskaite, un kas ļauj veikt uz auditu balstītu muitas kontroli, un tas uztur vēsturisko datu reģistru, kas nodrošina revīzijas izsekojamību, sākot ar brīdi, kad dati ievadīti lietā;

b)	pieteikuma iesniedzējs nodrošina administratīvu organizāciju, kas atbilst uzņēmuma veidam un lielumam un kas ir piemērota preču plūsmas vadībai, un nodrošina iekšējo kontroli, kurā iespējams novērst, noteikt un labot kļūdas un novērst un noteikt nelikumīgus vai neatbilstīgus darījumus;

c)	pieteikuma iesniedzējam nav uzsākta bankrota procedūra;

d)	pēdējo trīs gadu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas pieteikuma iesniedzējs ir izpildījis savas finansiālās saistības attiecībā uz tādu muitas nodokļu un jebkuru citu maksājumu samaksu, ko iekasē par preču importu vai eksportu vai kas ir saistīti ar preču importu vai eksportu;

e)

pieteikuma iesniedzējs, pamatojoties uz reģistriem un pieejamo informāciju par pēdējiem trim gadiem pirms pieteikuma iesniegšanas, pierāda, ka tam ir pietiekami labs finansiālais stāvoklis, lai izpildītu savus pienākumus un saistības, ņemot vērā tā darījumdarbības veidu un apjomu, tostarp tā aktīvu neto vērtība nav negatīva, izņemot gadījumus, kad tie var tikt segti;

f)	pieteikuma iesniedzējs var pierādīt, ka tam ir pietiekami finanšu resursi, lai izpildītu savas saistības attiecībā uz to atsauces summas daļu, ko nesedz galvojums.

2.   Atļauju izmantot vispārējo galvojumu ar samazinātu summu līdz 30 % no atsauces summas piešķir, ja pieteikuma iesniedzējs pierāda, ka viņš izpilda šādus nosacījumus:

a)

pieteikuma iesniedzējs uztur grāmatvedības sistēmu, kas ir saskaņā ar vispārpieņemtiem grāmatvedības principiem, ko piemēro dalībvalstīs, kur tiek veikta uzskaite, un kas ļauj veikt uz auditu balstītu kontroli, un tas uztur vēsturisko datu reģistru, kas nodrošina audita izsekojamību, sākot ar brīdi, kad dati ievadīti lietā;

b)	pieteikuma iesniedzējs nodrošina administratīvu organizāciju, kas atbilst uzņēmuma veidam un lielumam un kas ir piemērota preču plūsmas vadībai, un nodrošina iekšējo kontroli, kurā iespējams novērst, noteikt un labot kļūdas un novērst un noteikt nelikumīgus vai neatbilstīgus darījumus;

c)	pieteikuma iesniedzējs nodrošina to, ka attiecīgajiem darbiniekiem ir doti norādījumi informēt muitas dienestus, ja tiek konstatētas neatbilstības, un izstrādā procedūras muitas dienestu informēšanai par šādām neatbilstībām;

d)	pieteikuma iesniedzējam nav uzsākta bankrota procedūra;

e)	pēdējo trīs gadu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas pieteikuma iesniedzējs ir izpildījis savas finansiālās saistības attiecībā uz tādu muitas nodokļu un jebkuru citu maksājumu samaksu, ko iekasē par preču importu vai eksportu vai kas ir saistīti ar preču importu vai eksportu;

f)

pieteikuma iesniedzējs, pamatojoties uz reģistriem un pieejamo informāciju par pēdējiem trim gadiem pirms pieteikuma iesniegšanas, pierāda, ka tam ir pietiekami labs finansiālais stāvoklis, lai izpildītu savus pienākumus un saistības, ņemot vērā tā darījumdarbības veidu un apjomu, tostarp tā aktīvu neto vērtība nav negatīva, izņemot gadījumus, kad tie var tikt segti;

g)	pieteikuma iesniedzējs var pierādīt, ka tam ir pietiekami finanšu resursi, lai izpildītu savas saistības attiecībā uz to atsauces summas daļu, ko nesedz galvojums.

3.   Atbrīvojumu no galvojuma piešķir, ja pieteikuma iesniedzējs pierāda, ka viņš izpilda šādas prasības:

a)

pieteikuma iesniedzējs uztur grāmatvedības sistēmu, kas ir saskaņā ar vispārpieņemtiem grāmatvedības principiem, ko piemēro dalībvalstīs, kur tiek veikta uzskaite, un kas ļauj veikt uz auditu balstītu muitas kontroli, un tas uztur vēsturisko datu reģistru, kas nodrošina revīzijas izsekojamību, sākot ar brīdi, kad dati ievadīti lietā;

b)	pieteikuma iesniedzējs nodrošina muitas dienestam fizisku piekļuvi savām grāmatvedības sistēmām un attiecīgā gadījumā saviem komerciālajiem un pārvadājumu reģistriem;

c)	pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir loģistikas sistēma, ar kuras palīdzību preces tiek identificētas kā Savienības preces vai ārpussavienības preces, un attiecīgā gadījumā tiek norādīta to atrašanās vieta;

d)	pieteikuma iesniedzējs nodrošina administratīvu organizāciju, kas atbilst uzņēmuma veidam un lielumam un kas ir piemērota preču plūsmas vadībai, un nodrošina iekšējo kontroli, kurā iespējams novērst, noteikt un labot kļūdas un novērst un noteikt nelikumīgus vai neatbilstīgus darījumus;

e)	attiecīgā gadījumā pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir atbilstošas procedūras tādu licenču un atļauju apstrādei, kuras ir piešķirtas saskaņā ar tirdzniecības politikas pasākumiem vai saistībā ar lauksaimniecības produktu tirdzniecību;

f)	pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir atbilstošas procedūras reģistru un informācijas arhivēšanai un aizsardzībai pret informācijas nozaudēšanu;

g)	pieteikuma iesniedzējs nodrošina to, ka attiecīgajiem darbiniekiem ir doti norādījumi informēt muitas dienestus, ja tiek konstatētas neatbilstības, un izstrādā procedūras muitas dienestu informēšanai par šādām neatbilstībām;

h)	pieteikuma iesniedzējs ir īstenojis pienācīgus drošības pasākumus, lai aizsargātu pieteikuma iesniedzēja datorsistēmu pret neatļautu ielaušanos sistēmā un nodrošinātu pieteikuma iesniedzēja dokumentācijas saglabāšanu;

i)	pieteikuma iesniedzējam nav uzsākta bankrota procedūra;

j)	pēdējo trīs gadu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas pieteikuma iesniedzējs ir izpildījis savas finansiālās saistības attiecībā uz tādu muitas nodokļu un jebkuru citu maksājumu samaksu, ko iekasē par preču importu vai eksportu vai kas ir saistīti ar preču importu vai eksportu;

k)

pieteikuma iesniedzējs, pamatojoties uz reģistriem un pieejamo informāciju par pēdējiem trim gadiem pirms pieteikuma iesniegšanas, pierāda, ka tam ir pietiekami labs finansiālais stāvoklis, lai izpildītu savus pienākumus un saistības, ņemot vērā tā darījumdarbības veidu un apjomu, tostarp tā aktīvu neto vērtība nav negatīva, izņemot gadījumus, kad tie var tikt segti;

l)	pieteikuma iesniedzējs var pierādīt, ka tam ir pietiekami finanšu resursi, lai izpildītu savas saistības attiecībā uz to atsauces summas daļu, ko nesedz galvojums.

4.   Ja pieteikuma iesniedzējs uzņēmējdarbību ir veicis mazāk nekā trīs gadus, 1. punkta d) apakšpunktā, 2. punkta e) apakšpunktā un 3. punkta j) apakšpunktā minētās prasības novērtē, pamatojoties uz pieejamajiem reģistriem un informāciju.

3. iedaļa

Noteikumi par Savienības tranzīta procedūru un procedūru saskaņā ar Stambulas konvenciju un ATA konvenciju

85. pants

Atbrīvošana no galvinieka saistībām saskaņā ar Savienības tranzīta procedūru

(Kodeksa 6. panta 2. punkts, 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 98. pants)

1.   Ja Savienības tranzīta procedūra nav noslēgta, nosūtīšanas dalībvalsts muitas dienesti deviņu mēnešu laikā pēc preču uzrādīšanas termiņa 'galamērķa muitas iestādē, paziņo galviniekam, ka procedūra nav noslēgta.

2.   Ja Savienības tranzīta procedūra nav noslēgta, muitas dienesti, ko nosaka saskaņā ar Kodeksa 87. pantu, trīs gadu laikā no tranzīta deklarācijas pieņemšanas dienas paziņo galviniekam par to, ka viņam ir vai varētu būt jāmaksā parāds, par kuru viņš ir atbildīgs saistībā ar attiecīgo Savienības tranzīta operāciju.

3.   Galvinieku no tā saistībām atbrīvo, ja kāds no 1. vai 2. punktā minētajiem paziņojumiem nav veikts pirms paredzētā termiņa beigām.

4.   Ja kāds no šiem paziņojumiem ir sniegts, galvinieku informē par parāda atgūšanu vai procedūras noslēgšanu.

5.   Kopējās datu prasības 1. punktā minētajam paziņojumam izklāstītas 32-04. pielikumā.

Kopējās datu prasības 2. punktā minētajam paziņojumam izklāstītas 32-05. pielikumā.

6.   Saskaņā ar Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu paziņojumu, kas minēts 1. un 2. punktā, var nosūtīt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

86. pants

Maksājuma prasījums no garantējošās asociācijas par precēm, kurām noformēta ATA karnete, un paziņojums par CDP karnešu nenoslēgšanu garantējošajai asociācijai saskaņā ar ATA konvencijas vai Stambulas konvencijas procedūru

(Kodeksa 6. panta 2. punkts, 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 98. pants)

1.   Ja nav izpildīts kāds no pienākumiem saskaņā ar ATA karneti vai CPD karneti, muitas dienesti noregulē pagaidu ievešanas dokumentāciju (“maksājuma prasījums no garantējošās asociācijas” vai attiecīgi “paziņojums par nenoslēgšanu”) saskaņā ar Stambulas Konvencijas A pielikuma 9., 10. un 11. pantu vai attiecīgā gadījumā saskaņā ar ATA konvencijas 7., 8. un 9. pantu.

2.   Ievedmuitas nodokļa summu un nodokļus, kas izriet no maksājuma prasījuma no garantējošās asociācijas, aprēķina, izmantojot nodokļu veidlapas paraugu.

3.   Kopējās datu prasības tādam maksājuma prasījumam no garantējošās asociācijas, kas minēts 1. punktā, izklāstītas 33-01. pielikumā.

4.   Kopējās datu prasības tādam paziņojumam par CPD karnešu nenoslēgšanu, kas minēts 1. punktā, izklāstītas 33-02. pielikumā.

5.   Saskaņā ar Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu maksājuma prasījumu no garantējošās asociācijas un paziņojumu par CPD karnešu nenoslēgšanu var nosūtīt attiecīgajai garantējošajai asociācijai, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

3. NODAĻA

Nodokļa atgūšana un samaksa un ievedmuitas un izvedmuitas nodokļa summas atmaksāšana un atbrīvojums

1. iedaļa

Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas noteikšana, muitas parāda paziņošana un iegrāmatošana

1. apakšiedaļa

Paziņojums par muitas parādu un maksājuma prasījums no garantējošās asociācijas

87. pants

Muitas parāda paziņošanas līdzekļi

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Paziņojumu par muitas parādu saskaņā ar kodeksa 102. pantu var sniegt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

88. pants

Atbrīvojums no paziņojuma par muitas parādu

(Kodeksa 102. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

1.   Muitas dienesti var neprasīt paziņot muitas parādu, kas radies sakarā ar neatbilstību atbilstīgi 79. vai 82. pantam, ja attiecīgā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir mazāka par EUR 10.

2.   Ja sākotnēji muitas parāds paziņots par ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, kas bija mazāka par maksājamo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, muitas dienesti var neprasīt paziņot muitas parādu par starpību, kas radusies starp abām summām, ar nosacījumu, ka tā ir mazāka par EUR 10.

3.   Ierobežojumu EUR 10 apmērā, kas minēts 1. un 2. punktā, piemēro visām atgūšanas darbībām.

2. iedaļa

Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas samaksa

89. pants

Samaksas termiņa atlikšana, ja iesniegts pieteikums atbrīvojumam

(Kodeksa 108. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

1.   Muitas dienesti atliek muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas samaksas termiņu līdz brīdim, kad tie pieņem lēmumu par pieteikumu atbrīvojumam, ar nosacījumu, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	ja ir iesniegts pieteikums atbrīvojumam saskaņā ar Kodeksa 118., 119. vai 120. pantu, attiecīgajā pantā izklāstītie nosacījumi visticamāk tiks izpildīti;

b)	ja ir iesniegts pieteikums atbrīvojumam saskaņā ar Kodeksa 117. pantu, Kodeksa 117. pantā un 45. panta 2. punktā izklāstītie nosacījumi visticamāk tiks izpildīti.

2.   Ja preces, uz kurām attiecas pieteikums atbrīvojumam, pieteikuma brīdī vairs nav muitas uzraudzībā, sniedz galvojumu.

3.   Atkāpjoties no 2. punkta, muitas dienesti neprasa galvojumu, ja tiek konstatēts, ka šāds galvojums iespējami izraisītu parādniekam nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.

90. pants

Samaksas termiņa atlikšana saistībā ar precēm, kuras ir jākonfiscē, jāiznīcina vai no kurām jāatsakās par labu valstij

(Kodeksa 108. panta 3. punkta b) apakšpunkts)

Muitas dienesti atliek muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas samaksas termiņu, ja preces joprojām ir muitas uzraudzībā un ja tās ir jākonfiscē, jāiznīcina vai no tām jāatsakās par labu valstij un ja muitas dienesti uzskata, ka nosacījumi konfiscēšanai, iznīcināšanai vai atteikšanās no precēm par labu valstij visticamāk tiks izpildīti, kamēr nav pieņemts galīgais lēmums par konfiscēšanu, iznīcināšanu vai atteikšanos no precēm par labu valstij.

91. pants

Samaksas termiņa atlikšana, ja muitas parāds radies sakarā ar neatbilstību

(Kodeksa 108. panta 3. punkta c) apakšpunkts)

1.   Muitas dienesti atliek muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas samaksas termiņu, ko veic persona, kura minēta Kodeksa 79. panta 3. punkta a) apakšpunktā, ja muitas parāds radies pienākumu neizpildes dēļ, kas minēta Kodeksa 79. pantā, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	identificēts vismaz viens cits parādnieks saskaņā ar Kodeksa 79. panta 3. punkta b) vai c) apakšpunktu;

b)	ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa saskaņā ar kodeksa 102. pantu ir paziņota parādniekam, kas minēts a) apakšpunktā;

c)	persona, kas minēta Kodeksa 79. panta 3. punkta a) apakšpunktā, netiek uzskatīta par parādnieku saskaņā ar 79. panta 3. punkta b) vai c) apakšpunktu, un šai personai nevar piedēvēt ne krāpšanu, ne acīmredzamu nolaidību.

2.   Atlikšana ir atkarīga no tā, vai persona, kuras labā to piešķir, sniedz galvojumu par attiecīgo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, izņemot kādu no turpmāk minētajiem gadījumiem:

a)	galvojums, kas sedz visu attiecīgo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, jau ir sniegts, un galvinieks nav atbrīvots no saistībām;

b)	pamatojoties uz dokumentētu novērtējumu, konstatēts, ka galvojuma prasība iespējami izraisītu parādniekam nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.

3.   Atlikšanas ilgums nepārsniedz vienu gadu. Muitas dienesti pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ šo laikposmu tomēr var pagarināt.

3. iedaļa

Atmaksāšana un atbrīvojums

1. apakšiedaļa

Vispārīgi noteikumi un procedūra

92. pants

Pieteikums par atmaksāšanu vai atbrīvojumu

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts, 22. panta 1. punkts un 103. pants)

1.   Atkāpjoties no Kodeksa 22. panta 1. punkta trešās daļas, pieteikumu par tādu ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksāšanu vai atbrīvojumu, kas minēti Kodeksa 116. pantā, iesniedz kompetentajam muitas dienestam dalībvalstī, kurā tika paziņots muitas parāds.

2.   Pieteikumu, kas minēts 1. punktā, var iesniegt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes, saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts noteikumiem.

93. pants

Papildu informācija gadījumā, ja preces atrodas citā dalībvalstī

(Kodeksa 6. panta 2. punkts un 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Kopējās datu prasības attiecībā uz papildu informācijas pieprasījumu gadījumā, ja preces atrodas citā dalībvalstī, ir izklāstītas 33-06. pielikumā.

Papildu informācijas pieprasījumu, kas minēts pirmajā daļa, var iesniegt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

94. pants

Lēmuma par atmaksāšanu vai atbrīvojumu paziņošanas līdzekļi

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Lēmumu par ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa atmaksāšanu vai atbrīvojumu var paziņot, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

95. pants

Kopējās datu prasības saistībā ar formalitātēm, ja preces atrodas citā dalībvalstī

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

Kopējās datu prasības attiecībā uz atbildi uz informācijas pieprasījumu par formalitāšu kārtošanu, ja pieteikums par atmaksāšanu vai atbrīvojumu ir saistīts ar precēm, kas atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā muitas parāds tika paziņots, ir izklāstītas 33-07. pielikumā.

96. pants

Līdzekļi informācijas nosūtīšanai par formalitāšu kārtošanu, ja preces atrodas citā dalībvalstī

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Regulas 95. pantā minēto atbildi var nosūtīt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

97. pants

Lēmuma par atmaksāšanu vai atbrīvojumu pieņemšanas termiņa pagarināšana

(Kodeksa 22. panta 3. punkts)

Ja piemēro Kodeksa 116. panta 3. punkta pirmo daļu vai Kodeksa 116. panta 3. punkta otrās daļas b) punktu, lēmuma par atmaksāšanu vai atbrīvojumu pieņemšanas termiņu atliek līdz brīdim, kamēr attiecīgā dalībvalsts ir saņēmusi paziņojumu par Komisijas lēmumu vai Komisijas paziņojumu par lietas atpakaļatdošanu 98. panta 6. punktā minēto iemeslu dēļ.

Ja piemēro Kodeksa 116. panta 3. punkta otrās daļas b) punktu, lēmuma par atmaksāšanu vai atbrīvojumu pieņemšanas termiņu atliek līdz brīdim, kamēr attiecīgā dalībvalsts ir saņēmusi paziņojumu par Komisijas lēmumu attiecībā uz lietu, kura skar līdzvērtīgus faktiskos un tiesiskos jautājumus.

2. apakšiedaļa

Lēmumi, kas jāpieņem Komisijai

98. pants

Lietas nodošana Komisijai lēmuma pieņemšanai

(Kodeksa 116. panta 3. punkts)

1.   Pirms lietas nodošanas dalībvalsts paziņo attiecīgajai personai par savu nodomu nodot lietu Komisijai un atvēl attiecīgajai personai 30 dienas, lai parakstītu paziņojumu, kurā minētā persona apliecina, ka tā ir iepazinusies ar lietu, un kurā norādīts, ka minētajai personai nav nekā piebilstama, vai kurā uzrādīta visa papildu informācija, kas pēc šīs personas ieskata iekļaujama lietā. Ja attiecīgā persona minēto 30 dienu laikā nesniedz šo paziņojumu, uzskata, ka attiecīgā persona ir iepazinusies ar lietu un tai nav nekā piebilstama.

2.   Ja dalībvalsts nodod lietu Komisijai lēmuma pieņemšanai gadījumos, kas minēti Kodeksa 116. panta 3. punktā, lietā iekļauj vismaz šādu informāciju:

a)	lietas kopsavilkumu;

b)	sīku informāciju, no kuras izriet, ka Kodeksa 119. vai 120. pantā minētie nosacījumi ir izpildīti;

c)	šā panta 1. punktā minēto paziņojumu vai dalībvalsts paziņojumu, ar ko apliecina to, ka attiecīgā persona uzskatāma par tādu, kas ir iepazinusies ar lietu, un tai nav nekā piebilstama.

3.   Komisija apstiprina lietas saņemšanu attiecīgajai dalībvalstij, tiklīdz Komisija to saņēmusi.

4.   Komisija dara pieejamu visām dalībvalstīm 2. punkta (a) apakšpunktā minētā lietas kopsavilkuma kopiju 15 dienu laikā no dienas, kad Komisija saņēmusi minēto lietu.

5.   Ja dalībvalsts nosūtītā informācija nav pietiekama, lai Komisija varētu pieņemt lēmumu, Komisija var pieprasīt papildu informāciju no attiecīgās dalībvalsts.

6.   Visos šādos gadījumos Komisija lietu nodod atpakaļ dalībvalstij un lietu uzskata par neiesniegtu Komisijai:

a)	lieta ir acīmredzami nepilnīga, jo tajā nav iekļauta informācija, kas pamatotu lietas nodošanu izskatīšanai Komisijā;

b)	lietu nebūtu bijis jāiesniedz Komisijai saskaņā ar Kodeksa 116. panta 3. punkta otro daļu;

c)	kamēr Komisija izskatīja šo lietu, dalībvalsts nosūtīja Komisijai jaunu informāciju, kas būtiski maina sniegto faktu izklāstu lietā vai lietas juridisko novērtējumu.

99. pants

Attiecīgās personas tiesības tikt uzklausītai

(Kodeksa 116. panta 3. punkts)

1.   Ja Komisija plāno pieņemt nelabvēlīgu lēmumu gadījumos, kas minēti Kodeksa 116. panta 3. punktā, tā rakstiski paziņo savus iebildumus attiecīgajai personai, pievienojot atsauci uz visiem dokumentiem un informāciju, kura pamato šos iebildumus. Komisija informē šo personu par tās tiesībām piekļūt lietai.

2.   Komisija informē attiecīgo dalībvalsti par savu nodomu un 1. punktā minētā paziņojuma nosūtīšanu.

3.   Attiecīgajai personai sniedz iespēju rakstiski paust savu viedokli Komisijai 30 dienu laikā no dienas, kad tā ir saņēmusi 1. punktā minēto paziņojumu.

100. pants

Termiņi

(Kodeksa 116. panta 3. punkts)

1.   Komisija deviņu mēnešu laikā no dienas, kurā tā saņēmusi 98. panta 1. punktā minēto lietu, pieņem lēmumu par to, vai atmaksāšana vai atbrīvojums ir pamatots.

2.   Ja Komisija konstatējusi, ka no dalībvalsts ir jāpieprasa papildu informācija, kā minēts 98. panta 5. punktā, 1. punktā minēto laikposmu pagarina par tādu pašu laikposmu, kas pagājis no dienas, kurā Komisija nosūtījusi pieprasījumu pēc papildu informācijas, līdz dienai, kurā tā saņēmusi minēto informāciju. Komisija informē attiecīgo personu par pagarinājumu.

3.   Ja Komisija lēmuma pieņemšanas nolūkā veic izmeklēšanas, 1. punktā minēto laikposmu pagarina par laiku, kas nepieciešams izmeklēšanu pabeigšanai. Šāds pagarinājums nepārsniedz deviņus mēnešus. Komisija paziņo dalībvalstij un attiecīgajai personai par datumiem, kuros izmeklēšanas sāktas un izbeigtas.

4.   Ja Komisija plāno pieņemt nelabvēlīgu lēmumu, kā minēts 99. panta 1. punktā, 1. punktā minēto laikposmu pagarina par 30 dienām.

101. pants

Lēmuma paziņošana

(Kodeksa 116. panta 3. punkts)

1.   Komisija iespējami drīz, bet ne vēlāk kā 30 dienu laika pēc tam, kad beidzies 100. panta 1. punktā norādītais laikposms, informē attiecīgo dalībvalsti par savu lēmumu.

2.   Muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, pieņem lēmumu, pamatojoties uz Komisijas lēmumu, kurš paziņots saskaņā ar 1. punktu.

Tās dalībvalsts muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, attiecīgi informē Komisiju, nosūtot tai attiecīgā lēmuma kopiju.

3.   Ja lēmums Kodeksa 116. panta 3. punktā minētajās lietās attiecīgajai personai ir labvēlīgs, Komisija var precizēt nosacījumus, ar kādiem muitas dienesti nodokļus atmaksā vai atbrīvo no tiem lietās, kuras skar līdzvērtīgus faktiskos un tiesiskos jautājumus.

102. pants

Lēmuma nepieņemšanas vai lēmuma nepaziņošanas sekas

(Kodeksa 116. panta 3. punkts)

Ja Komisija nepieņem lēmumu termiņā, kas paredzēts 100. pantā, vai nepaziņo lēmumu attiecīgajai dalībvalstij termiņā, kas paredzēts 101. panta 1. punktā, muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu, pieņem attiecīgajai personai labvēlīgu lēmumu.

4. NODAĻA

Muitas parāda dzēšana

103. pants

Pienākumu neizpildes gadījumi, kam nav būtiskas ietekmes uz muitas procedūras pareizu darbību

(Kodeksa 124. panta 1. punkta h) apakšpunkta i) daļa)

Šādas situācijas uzskata par pienākumu neizpildes gadījumiem, kam nav būtiskas ietekmes uz attiecīgās muitas procedūras pareizu darbību:

a)	termiņš pārsniegts par laikposmu, kas nav garāks par tāda pagarinājuma termiņu, kurš tiktu piešķirts, ja būtu iesniegts pieteikums šādam pagarinājumam;

b)	ja par precēm, kam piemērota īpašā procedūra vai kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, saskaņā ar Kodeksa 79. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai c) apakšpunktu radies muitas parāds, un šīs preces pēc tam tika laistas brīvā apgrozībā;

c)	ja ir atjaunota muitas uzraudzība attiecībā uz precēm, kuras oficiāli nav tranzīta procedūras daļa, bet kuras iepriekš bija pagaidu uzglabāšanā vai kurām tika piemērota īpašā procedūra kopā ar precēm, kurām oficiāli piemērota tranzīta procedūra;

d)

attiecībā uz precēm, kurām piemērota īpašā procedūra, kas nav tranzīts un brīvās zonas, vai precēm, kuras ir pagaidu uzglabāšanā, ja kļūda pieļauta saistībā ar informāciju muitas deklarācijā, ar ko noslēdz procedūru vai izbeidz pagaidu uzglabāšanu, ar nosacījumu, ka šī kļūda neietekmē procedūras noslēgšanu vai pagaidu uzglabāšanas izbeigšanu;

e)	ja muitas parāds radies saskaņā ar Kodeksa 79. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, ar nosacījumu, ka attiecīgā persona informē kompetentos muitas dienestus par neatbilstību, pirms muitas parāds ir paziņots vai muitas dienesti ir informējuši šo personu, ka tie plāno veikt kontroli.

IV SADAĻA

SAVIENĪBAS MUITAS TERITORIJĀ IEVESTAS PRECES

1. NODAĻA

Ievešanas kopsavilkuma deklarācija

104. pants

Atbrīvojums no pienākuma iesniegt ievešanas kopsavilkuma deklarāciju

(Kodeksa 127. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

1.   Atbrīvojumu no ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanas piešķir:

a)	elektroenerģijai;

b)	precēm, ko ieved pa cauruļvadiem;

c)	korespondences priekšmetiem;

d)	mājsaimniecības priekšmetiem, kas ir definēti 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā Padomes 2009. gada 16. novembra Regulā (EK) Nr. 1186/2009, ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem (14), ar nosacījumu, ka tos nepārvadā uz pārvadājuma līguma pamata;

e)	precēm, kurām pieļaujama mutiska muitas deklarācija saskaņā ar 135. pantu un 136. panta 1. punktu, ar nosacījumu, ka tās nepārvadā uz pārvadājuma līguma pamata;

f)	precēm, kas minētas 138. panta b)–d) apakšpunktā vai 139. panta 1. punktā, kuras uzskata par deklarētām saskaņā ar 141. pantu, ar nosacījumu, ka tās nepārvadā uz pārvadājuma līguma pamata;

g)	precēm, kas ir ceļotāju personīgajā bagāžā;

h)	precēm, ko pārvadā, izmantojot veidlapu 302, kā paredzēts 1951. gada 19. jūnijā Londonā parakstītajā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu nolīgumā par to bruņoto spēku statusu;

i)	ieročiem un militārajam aprīkojumam, ko Savienības muitas teritorijā ieved tādas iestādes, kuras atbild par dalībvalsts militāro aizsardzību, un ko ieved militārajā transportā vai transportā, ko izmanto tikai militāro iestāžu vajadzībām;

j)

turpmāk minētajām precēm, kas ievestas Savienības muitas teritorijā tieši no tādām atkrastes iekārtām, kuras darbina persona, kura veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā: i) precēm, kas celtniecības, labošanas, apkopes vai pārveidošanas nolūkā bijušas iebūvētas šajās atkrastes iekārtās; ii) precēm, ko izmantoja atkrastes iekārtu aprīkošanai; iii) pārtikas preču krājumiem, ko lietoja vai patērēja uz atkrastes iekārtām; iv) nebīstamiem atkritumiem no minētajām atkrastes iekārtām;

k)

precēm, kurām ir tiesības uz atbrīvojumu saskaņā ar 1961. gada 18. aprīļa Vīnes Konvenciju par diplomātiskajām attiecībām, 1963. gada 24. aprīļa Vīnes Konvenciju par konsulārajām attiecībām vai citām konsulārām konvencijām, vai saskaņā ar 1969. gada 16. decembra Ņujorkas Konvenciju par īpašām misijām;

l)

šādām precēm uz kuģiem un gaisa kuģiem: i) precēm, kas piegādātas, lai tās kā daļas vai piederumus iebūvētu šajos kuģos vai gaisa kuģos; ii) precēm šo kuģu vai gaisa kuģu dzinēju, tehnikas un cita aprīkojuma darbināšanai; iii) pārtikai un citiem priekšmetiem, ko paredzēts patērēt vai pārdot uz kuģa vai gaisa kuģa;

m)

precēm, kas Savienības muitas teritorijā ievestas no Seūtas un Meliļas, Gibraltāras, Helgolandes, Sanmarīno Republikas, Vatikāna Pilsētvalsts un Liviņo un Campione d’Italia pašvaldībām vai no tiem Itālijas teritoriālajiem Lugāno ezera ūdeņiem, kas atrodas starp krastu un apgabala no Pontetrēzas līdz Porto Čerezio politisko robežu;

n)	jūras zvejas produktiem un citiem produktiem, ko Savienības zvejas kuģi nozvejojuši ārpus Savienības muitas teritorijas;

o)	tādiem kuģiem un uz tiem pārvadātām precēm, kas ienāk dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos un kuru vienīgais mērķis ir paņemt uz kuģa krājumus, nepieslēdzoties ostas iekārtām;

p)	precēm, kurām noformētas ATA un CPD karnetes un kuras nepārvadā uz pārvadājuma līguma pamata.

2.   Līdz 2020. gada 31. decembrim atbrīvojumu no ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanas piešķir precēm pasta sūtījumos, kuru svars nepārsniedz 250 g.

Sankcijas nepiemēro, ja preces pasta sūtījumos, kuru svars pārsniedz 250 g, ievestas Savienības muitas teritorijā, bet tām nav ievešanas kopsavilkuma deklarācijas. Riska analīzi veic, kad preces tiek uzrādītas, un, ja iespējams, pamatojoties uz pagaidu uzglabāšanas deklarāciju vai muitas deklarāciju, kas attiecas uz minētajām precēm.

Komisija līdz 2020. gada 31. decembrim pārskata situāciju saistībā ar precēm pasta sūtījumos saskaņā ar šo punktu, lai veiktu tādus pielāgojumus, kas var izrādīties nepieciešami, lai ņemtu vērā elektronisko saziņas līdzekļu izmantošanu, pasta operatoriem pārvietojot preces.

105. pants

Termiņi ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanai jūras pārvadājumu gadījumā

(Kodeksa 127. panta 3. un 7. punkts)

Ja preces tiek ievestas Savienības muitas teritorijā pa jūru, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniedz šādos termiņos:

a)	konteinerkravām, izņemot gadījumus, kuros piemēro c) vai d) punktu, – vismaz 24 stundas pirms preču iekraušanas tajā kuģī, kurš tās ievedīs Savienības muitas teritorijā;

b)	beramām (lejamām) kravām vai ģenerālkravām, izņemot gadījumus, kuros piemēro c) vai d) punktu, – vismaz četras stundas pirms kuģa ierašanās pirmajā ostā Savienības muitas teritorijā;

c)	vismaz divas stundas pirms kuģa ierašanās pirmajā ostā Savienības muitas teritorijā tādām precēm, kas ienāk no: i) Grenlandes; ii) Fēru Salām; iii) Islandes; iv) Baltijas jūras, Ziemeļjūras, Melnās jūras un Vidusjūras ostām; v) visām Marokas ostām;

d)

pārvadājumiem, izņemot gadījumus, kuros piemēro c) punktu, starp teritoriju, kas atrodas ārpus Savienības muitas teritorijas un Francijas aizjūras departamentiem, Azoru salām, Madeiru vai Kanāriju salām, ja reiss ilgst mazāk par 24 stundām, – vismaz divas stundas pirms ierašanās pirmajā ostā Savienības muitas teritorijā.

106. pants

Termiņi ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanai gaisa pārvadājumu gadījumā

(Kodeksa 127. panta 3. un 7. punkts)

1.   Ja preces tiek ievestas Savienības muitas teritorijā pa gaisu, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniedz iespējami drīz.

Kopsavilkuma deklarācijas minimuma datu kopu iesniedz vēlākais pirms preču iekraušanas tajā gaisa kuģī, kurš tās ievedīs Savienības muitas teritorijā;

2.   Ja 1. punkta otrajā daļā paredzētajā termiņā iesniegta vien kopsavilkuma deklarācijas minimuma datu kopa, pārējās ziņas sniedz šādos termiņos:

a)	lidojumiem, kuru ilgums nepārsniedz četras stundas, – vismaz līdz faktiskajam gaisa kuģa izlidošanas laikam;

b)	citiem lidojumiem – vismaz četras stundas pirms gaisa kuģa ierašanās pirmajā lidostā Savienības muitas teritorijā.

107. pants

Termiņi ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanai dzelzceļa pārvadājumu gadījumā

(Kodeksa 127. panta 3. un 7. punkts)

Ja preces tiek ievestas Savienības muitas teritorijā pa dzelzceļu, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniedz šādos termiņos:

a)	ja vilciena kustība no pēdējās vilciena sastāva formēšanas stacijas, kas atrodas trešā valstī, līdz pirmajai ievešanas muitas iestādei, ilgst mazāk nekā divas stundas, – vismaz vienu stundu pirms preču ierašanās tajā vietā, kura ir šīs muitas iestādes kompetencē;

b)	visos citos gadījumos – vismaz divas stundas pirms preču ierašanās tajā vietā, kura ir šīs pirmās ievešanas muitas iestādes kompetencē.

108. pants

Termiņi ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanai autopārvadājumu gadījumā

(Kodeksa 127. panta 3. un 7. punkts)

Ja preces tiek ievestas Savienības muitas teritorijā pa autoceļu, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniedz vismaz vienu stundu pirms preču ierašanās tajā vietā, kura ir šīs pirmās ievešanas muitas iestādes kompetencē.

109. pants

Termiņi ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanai iekšējo ūdensceļu pārvadājumu gadījumā

(Kodeksa 127. panta 3. un 7. punkts)

Ja preces tiek ievestas Savienības muitas teritorijā pa iekšējiem ūdensceļiem, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniedz vismaz divas stundas pirms preču ierašanās tajā vietā, kura ir šīs pirmās ievešanas muitas iestādes kompetencē.

110. pants

Termiņi ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanai kombinētu pārvadājumu gadījumā

(Kodeksa 127. panta 3. un 7. punkts)

Ja preces tiek ievestas Savienības muitas teritorijā ar tādu transportlīdzekli, kurš pats atrodas uz aktīvā transportlīdzekļa, termiņš ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanai ir tāds pats, kādu piemēro aktīvajiem transportlīdzekļiem.

111. pants

Termiņi ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanai nepārvaramas varas gadījumos

(Kodeksa 127. panta 3. un 7. punkts)

Regulas 105.–109. pantā minētos termiņus nepiemēro nepārvaramas varas gadījumos.

112. pants

Ievešanas kopsavilkuma deklarācijas ziņu sniegšana, ko attiecībā uz konkrētiem jūras vai iekšējo ūdensceļu pārvadājumu gadījumiem veic citas personas

(Kodeksa 127. panta 6. punkts)

1.   Gadījumos, kad jūras vai iekšējo ūdensceļu pārvadājumos viena vai vairākas personas, kas nav pārvadātājs, par tām pašām precēm ir noslēgušas vienu vai vairākus papildu pārvadājumu līgumus, kam noformēta viena vai vairākas kravaszīmes, un persona, kas izdod kravaszīmi, nesniedz savam līgumpartnerim, kurš tai izdod kravaszīmi, vai savam līgumpartnerim, ar ko tā noslēgusi vienošanos par divu kravu apvienošanu, ziņas, kuras vajadzīgas ievešanas kopsavilkuma deklarācijai, persona, kas nedara pieejamas vajadzīgās ziņas, tās sniedz pirmajai ievešanas muitas iestādei saskaņā ar Kodeksa 127. panta 6. punktu.

Ja saņēmējs, kas ir norādīts kravaszīmē, kurai nav pamatā esošu kravaszīmju, nedara pieejamas ziņas, kas vajadzīgas ievešanas kopsavilkuma deklarācijai, personai, kura izdod kravaszīmi, tas sniedz minētās ziņas pirmajai ievešanas muitas iestādei.

2.   Visas personas, kas iesniedz Kodeksa 127. panta 5. punktā minētās ziņas, ir atbildīgas par ziņām, ko tās iesniegušas saskaņā ar Kodeksa 15. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu.

113. pants

Ievešanas kopsavilkuma deklarācijas ziņu sniegšana, ko attiecībā uz konkrētiem gaisa pārvadājumu gadījumiem veic citas personas

(Kodeksa 127. panta 6. punkts)

1.   Gadījumos, kad gaisa pārvadājumos viena vai vairākas personas, kas nav pārvadātājs, par tām pašām precēm ir noslēgušas vienu vai vairākus papildu pārvadājumu līgumus, kam noformēta viena vai vairākas gaisa kravas pavadzīmēs, un persona, kas izdod gaisa kravas pavadzīmi, nesniedz savam līgumpartnerim, kas tai izdod gaisa kravas pavadzīmi, vai līgumpartnerim, ar ko tā noslēgusi vienošanos par divu kravu apvienošanu, ziņas, kas vajadzīgas ievešanas kopsavilkuma deklarācijai, persona, kas nedara pieejamas vajadzīgās ziņas, tās sniedz pirmajai ievešanas muitas iestādei saskaņā ar Kodeksa 127. panta 6. punktu.

2.   Ja gaisa pārvadājumu gadījumā preces pārvieto saskaņā ar Pasaules Pasta savienības aktiem un pasta operators nedara pieejamas tādas ziņas pārvadātājam, kas vajadzīgas ievešanas kopsavilkuma deklarācijai, pasta operators minētās ziņas sniedz pirmajai ievešanas muitas iestādei saskaņā ar Kodeksa 127. panta 6. punktu.

3.   Visas personas, kas iesniedz Kodeksa 127. panta 5. punktā minētās ziņas, ir atbildīgas par ziņām, ko tās iesniegušas saskaņā ar Kodeksa 15. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu.

2. NODAĻA

Preču ierašanās

114. pants

Tirdzniecība ar īpaša nodokļu režīma teritorijām

(Kodeksa 1. panta 3. punkts)

Dalībvalstis piemēro šo nodaļu un Kodeksa 133.–152. pantu preču tirdzniecībai starp īpaša nodokļu režīma teritoriju un citu Savienības muitas teritorijas daļu, kas nav īpaša nodokļu režīma teritorija.

115. pants

Vietas apstiprinājums preču uzrādīšanai muitai un pagaidu uzglabāšanai

(Kodeksa 139. panta 1. punkts un 147. panta 1. punkts)

1.   Preču uzrādīšanas nolūkā var apstiprināt vietu, kas nav kompetentā muitas iestāde, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	ir izpildītas prasības, kas paredzētas Kodeksa 148. panta 2. un 3. punktā un regulas 117. pantā;

b)	preces deklarētas kādai muitas procedūrai nākamajā dienā pēc to uzrādīšanas, ja vien muitas dienesti nav pieprasījuši veikt preču pārbaudi saskaņā ar Kodeksa 140. panta 2. punktu.

Ja vieta jau ir apstiprināta pagaidu uzglabāšanas vietas darbības nolūkā, minēto atļauju nepieprasa.

2.   Preču pagaidu uzglabāšanai var apstiprināt citu vietu, kas nav preču pagaidu uzglabāšanas vieta, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	ir izpildītas prasības, kas paredzētas Kodeksa 148. panta 2. un 3. punktā un regulas 117. pantā;

b)	preces deklarētas kādai muitas procedūrai nākamajā dienā pēc to uzrādīšanas, ja vien muitas dienesti nav pieprasījuši veikt preču pārbaudi saskaņā ar Kodeksa 140. panta 2. punktu.

116. pants

Uzskaite

(Kodeksa 148. panta 4. punkts)

1.   Kodeksa 148. panta 4. punktā minētajā uzskaitē ietver šādu informāciju un ziņas:

a)	atsauci uz attiecīgo pagaidu uzglabāšanas deklarāciju par uzglabātajām precēm un atsauci uz atbilstošās pagaidu uzglabāšanas izbeigšanu;

b)	datumu un ziņas, ar ko identificē muitas dokumentus par uzglabātajām precēm un visus pārējos dokumentus, kas attiecas uz preču pagaidu uzglabāšanu;

c)	ziņas, identifikācijas numurus, iepakojumu skaitu un veidu, preču daudzumu un preču parasto tirdzniecības un tehnisko aprakstu, kā arī attiecīgā gadījumā konteinera identifikācijas marķējumu, ar kura palīdzību var identificēt preces;

d)	preču atrašanās vietu un ziņas par preču pārvietošanu;

e)	preču muitas statusu;

f)	ziņas par apstrādes veidiem, kas minēti Kodeksa 147. panta 2. punktā;

g)	attiecībā uz pagaidu uzglabāšanā esošu preču pārvietošanu starp pagaidu uzglabāšanas vietām, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, ziņas par preču ierašanos galamērķa pagaidu uzglabāšanas vietā.

Ja uzskaite nav daļa no galvenajiem uzskaites reģistriem muitas vajadzībām, uzskaite attiecas uz minētajiem galvenajiem uzskaites reģistriem muitas vajadzībām.

2.   Muitas dienesti var atbrīvot no prasības sniegt konkrētu informāciju, kas minēta 1. punktā, ja šādam atbrīvojumam nav nelabvēlīgas ietekmes uz muitas uzraudzību un preču kontroli. Tomēr šis atbrīvojums nav piemērojams attiecībā uz preču pārvietošanu starp pagaidu uzglabāšanas vietām.

117. pants

Mazumtirdzniecība

(Kodeksa 148. panta 1. punkts)

Atļaujas tādu pagaidu uzglabāšanas vietu darbībai, kas minētas Kodeksa 148. pantā, piešķir ar šādiem nosacījumiem:

a)	pagaidu uzglabāšanas vietu neizmanto mazumtirdzniecībā;

b)	ja uzglabātās preces ir bīstamas vai var sabojāt citas preces, vai tām nepieciešams nodrošināt īpašu aprīkojumu citu iemeslu dēļ, pagaidu uzglabāšanas vietas ir īpaši aprīkotas to uzglabāšanai;

c)	pagaidu uzglabāšanas vietu pārvalda tikai atļaujas turētājs.

118. pants

Pagaidu uzglabāšanā esošu preču pārvietošana citos gadījumos

(Kodeksa 148. panta 5. punkta c) apakšpunkts)

Saskaņā ar Kodeksa 148. panta 5. punkta c) apakšpunktu muitas dienesti var atļaut pagaidu uzglabāšanā esošu preču pārvietošanu starp dažādām pagaidu uzglabāšanas vietām, uz kurām attiecas dažādas atļaujas pagaidu uzglabāšanas vietu darbībai, ar nosacījumu, ka minēto atļauju turētājiem ir AEOC.

V SADAĻA

VISPĀRĒJI NOTEIKUMI PAR MUITAS STATUSU, MUITAS PROCEDŪRAS PIEMĒROŠANAI PRECĒM, PREČU PĀRBAUDEI, IZLAIŠANAI UN ATSAVINĀŠANAI

1. NODAĻA

Preču muitas statuss

1. iedaļa

Vispārēji noteikumi

119. pants

Prezumpcija par muitas statusu

(Kodeksa 153. panta 1. punkts un 155. panta 2. punkts)

1.   Prezumpcija, ka precēm ir Savienības preču muitas statuss, neattiecas uz šādām precēm:

a)	Savienības muitas teritorijā ievestas preces, kurām piemērota muitas uzraudzība, lai noteiktu to muitas statusu;

b)	preces pagaidu uzglabāšanā;

c)	preces, kurām piemērota jebkura no īpašajām procedūrām, izņemot iekšējā tranzīta, izvešanas pārstrādei un galapatēriņa procedūru;

d)	jūras zvejas produkti, ko Savienības zvejas kuģis nozvejojis ārpus Savienības muitas teritorijas, ūdeņos, kas nav trešās valsts teritoriālie ūdeņi, un kas ievesti Savienības muitas teritorijā, kā izklāstīts 129. pantā;

e)	preces, kas uz Savienības zvejas kuģa vai Savienības apstrādes kuģa iegūtas no d) apakšpunktā minētajiem produktiem un kā ražošanā var būt izmantoti citi tādi produkti, kuriem ir Savienības preču muitas statuss, un kas ievestas Savienības muitas teritorijā, kā izklāstīts 129. pantā;

f)	jūras zvejas produkti un citi produkti, ko Savienības muitas teritorijā ir ieguvuši vai nozvejojuši kuģi, kuri kuģo zem trešās valsts karoga.

2.   Šādos gadījumos Savienības preces var bez muitas procedūras piemērošanas pārvietot no viena punkta uz citu punktu Savienības muitas teritorijā un uz laiku ārpus šīs teritorijas, nemainot to muitas statusu:

a)	preces pārvadā pa gaisu, izmantojot vienotu pārvadājuma dokumentu, kas izdots dalībvalstī, un tās ir iekrautas vai pārkrautas Savienības lidostā nosūtīšanai uz citu Savienības lidostu;

b)	preces pārvadā pa jūru un pārvieto starp Savienības ostām regulārā kuģu satiksmē, kas ir atzīta atbilstoši 120. pantam;

c)	preces, izmantojot dalībvalstī izdotu vienotu pārvadājuma dokumentu, pārvadā pa dzelzceļu un tās ir vestas caur tādu trešo valsti, kura ir līgumslēdzēja puse Konvencijā par kopīgā tranzīta procedūru, un šāda iespēja ir paredzēta starptautiskā nolīgumā.

3.   Šādos gadījumos Savienības preces, ar nosacījumu, ka to Savienības preču muitas statuss ir pierādīts, var bez muitas procedūras piemērošanas pārvietot no viena punkta uz citu punktu Savienības muitas teritorijā un uz laiku ārpus šīs teritorijas, nemainot to muitas statusu:

a)	preces pārvieto no viena punkta uz citu Savienības muitas teritorijā un uz laiku izved no šīs teritorijas pa jūru vai pa gaisu;

b)	preces bez pārkraušanas pārvieto no viena punkta uz citu Savienības muitas teritorijā, šķērsojot teritoriju, kas ir ārpus Savienības muitas teritorijas, un pārvadājumam izmanto vienotu pārvadājuma dokumentu, kas izdots dalībvalstī;

c)

preces pārvieto no viena punkta uz citu Savienības muitas teritorijā, šķērsojot teritoriju, kas ir ārpus Savienības muitas teritorijas, un ārpus Savienības muitas teritorijas pārkrauj citā transportlīdzeklī nekā tas, kurā tās bijušas sākotnēji iekrautas, izdodot jaunu pārvadājuma dokumentu, kurš attiecas uz pārvadājumu no teritorijas, kas ir ārpus Savienības muitas teritorijas, un jaunajam dokumentam pievieno sākotnējā vienotā pārvadājuma dokumenta eksemplāru;

d)	dalībvalstī reģistrēti mehāniskie autotransportlīdzekļi, kas uz laiku atstāj Savienības muitas teritoriju un atgriežas tajā;

e)	tara, paletes un tamlīdzīgi iesaiņojumi, izņemot konteinerus, kas pieder personai, kura veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, un ko izmanto tādu preču pārvadāšanā, kuras uz laiku atstāj Savienības muitas teritoriju un atgriežas tajā;

f)	tādas preces pasažiera pārvietotā bagāžā, kuras nav paredzētas lietošanai komerciālām vajadzībām un kuras uz laiku atstāj Savienības muitas teritoriju un atgriežas tajā.

2. iedaļa

Regulāra kuģu satiksme muitas vajadzībām

120. pants

Atļauja izveidot regulāru kuģu satiksmi

(Kodeksa 155. panta 2. punkts)

1.   Atļauju var piešķirt muitas dienests, kura kompetencē ir pieņemt lēmumu par to, ka kuģošanas sabiedrība regulāras kuģus satiksmes nolūkos ir tiesīga pārvietot Savienības preces no viena punkta uz citu Savienības muitas teritorijā un uz laiku ārpus šīs teritorijas, nemainot Savienības preču muitas statusu.

2.   Atļauju piešķir vienīgi tādā gadījumā, ja:

a)	kuģošanas sabiedrība veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā;

b)	tā atbilst Kodeksa 39. panta a) apakšpunktā noteiktajam kritērijam;

c)	tā pēc atļaujas izdošanas apņemas paziņot muitas dienestam, kura kompetencē ir lēmuma pieņemšana, informāciju, kas minēta 121. panta 1. punktā; un

d)	apņemas regulāras kuģu satiksmes laikā nepiestāt ostās, kas atrodas ārpus Savienības muitas teritorijas, vai brīvajās zonās, kas atrodas Savienības ostās, un neveikt preču pārkraušanu jūrā.

3.   Kuģošanas sabiedrības, kam piešķirta atļauja saskaņā ar šo pantu, nodrošina tajā paredzēto regulāro kuģu satiksmi.

Regulāru kuģu satiksmi nodrošina, izmantojot kuģus, kas šim nolūkam ir reģistrēti saskaņā ar 121. pantu.

121. pants

Kuģu un ostu reģistrācija

(Kodeksa 22. panta 4. punkts un 155. panta 2. punkts)

1.   Kuģošanas sabiedrība, kura saņēmusi atļauju izveidot regulāru kuģu satiksmi, 119. panta 2. punkta b) apakšpunkta nolūkiem reģistrē kuģus, ko tā plāno izmantot šajā kuģu satiksmē, un ostas, kurās tā plāno piestāt šīs kuģu satiksmes laikā, paziņojot muitas dienestam, kura kompetencē ir lēmuma pieņemšana, šādu informāciju:

a)	to kuģu vārdus, kuri ir norīkoti regulārā kuģu satiksmē;

b)	ostu, no kuras kuģis dodas regulārā kuģu satiksmē;

c)	piestāšanas ostas.

2.   Reģistrācija, kas minēta 1. punktā, ir spēkā no pirmās darbdienas, kura seko reģistrācijas dienai muitas dienestā, kura kompetencē ir lēmuma pieņemšana.

3.   Kuģošanas sabiedrība, kura ir saņēmusi atļauju izveidot regulāru kuģu satiksmi, 119. panta 2. punkta b) apakšpunkta nolūkiem paziņo muitas dienestam, kura kompetencē ir lēmuma pieņemšana, jebkādas izmaiņas 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā norādītajā informācijā un datumu un laiku, kad izmaiņas stājas spēkā.

122. pants

Neparedzēti apstākļi regulāras kuģu satiksmes pārvadājumos

(Kodeksa 153. panta 1. punkts un 155. panta 2. punkts)

Ja kuģis, kas 119. panta 2. punkta b) apakšpunkta nolūkiem reģistrēts regulārai kuģu satiksmei, neparedzētu apstākļu rezultātā pārkrauj preces jūrā, piestāj, iekrauj vai izkrauj preces tādā ostā, kas atrodas ārpus Savienības muitas teritorijas vai kas nav regulāras kuģu satiksmes osta, vai Savienības ostas brīvajā zonā, tad minēto preču muitas statuss nemainās, izņemot gadījumu, kad preces minētajās vietās ir iekrautas vai izkrautas.

Ja muitas iestādēm ir pamats apšaubīt to, ka preces atbilst minētajiem nosacījumiem, šādu preču muitas statusu pierāda.

3. iedaļa

Savienības preču muitas statusa apliecinājums

1. apakšiedaļa

Vispārēji noteikumi

123. pants

T2L, T2LF un muitas preču manifesta derīguma termiņš

(Kodeksa 22. panta 5. punkts)

Savienības preču muitas statusa apliecinājums T2L, T2LF veidā vai muitas preču manifesta veidā ir derīgs 90 dienas no reģistrācijas dienas vai gadījumā, ja saskaņā ar 128. pantu nav pienākuma reģistrēt muitas preču manifestu, – no muitas preču manifesta noformēšanas dienas. Pēc attiecīgās personas pieprasījuma un pamatotu iemeslu dēļ muitas iestāde var noteikt garāku apliecinājuma derīguma termiņu.

124. pants

T2L, T2LF vai muitas preču manifesta galvenā atsauces numura (MRN) paziņošanas līdzekļi

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

T2L, T2LF vai muitas preču manifesta galveno atsauces numuru (MRN) bez elektroniskās datu apstrādes metodēm var paziņot jebkurā no šādiem veidiem:

a)	ar svītrkodu;

b)	ar statusa reģistrācijas dokumentu;

c)	ar citiem līdzekļiem, ko atļauj saņēmējs muitas dienests.

2. apakšiedaļa

Apliecinājumi, kas iesniegti, neizmantojot elektroniskās datu apstrādes metodes

125. pants

Ceļotājiem, kas nav uzņēmēji, izdots Savienības preču muitas statusa apliecinājums

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Ceļotājs, kas nav uzņēmējs, var rakstiski pieprasīt Savienības preču muitas statusa apliecinājumu.

126. pants

Savienības preču muitas statusa apliecinājums, noformējot rēķinu vai pārvadājuma dokumentu

(Kodeksa 6. panta 2. punkts un 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

1.   Tādu Savienības preču, kuru vērtība nepārsniedz EUR 15 000, muitas statusa apliecinājumu bez elektroniskās datu apstrādes metodēm var sniegt jebkurā no šādiem veidiem:

a)	attiecīgo preču rēķins;

b)	attiecīgo preču pārvadājuma dokuments.

2.   Rēķinā vai pārvadājuma dokumentā, kas minēti 1. punktā, iekļauj vismaz kravas nosūtītāja vai attiecīgās personas (ja nav nosūtītāja) pilnu nosaukumu/vārdu, uzvārdu un adresi, kompetento muitas iestādi, iepakojumu skaitu, veidu, marķējumu un atsauces numurus, preču aprakstu, preču bruto svaru (kg), preču vērtību un, ja nepieciešams, konteineru numurus.

Nosūtītājs vai attiecīgā persona (ja nav nosūtītāja) Savienības preču muitas statusu identificē, rēķinā vai pārvadājuma dokumentā attiecīgi norādot kodu T2L vai T2LF un pievienojot savu parakstu.

127. pants

Savienības preču muitas statusa apliecinājums TIR vai ATA karnetēs vai veidlapās 302

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Ja Savienības preces pārvadā saskaņā ar TIR konvenciju, ATA Konvenciju, Stambulas konvenciju vai 1951. gada 19. jūnijā Londonā parakstīto Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu nolīgumu par to bruņoto spēku statusu, Savienības preču muitas statusa apliecinājumu var iesniegt, izmantojot citus līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

3. apakšiedaļa

Savienības preču muitas statusa apliecinājums, ko izdod atzīts izdevējs

128. pants

Apliecinājuma izdošanas atvieglojumi atzītam izdevējam

(Kodeksa 153. panta 2. punkts)

1.   Jebkurai personai, kura veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā un kura atbilst Kodeksa 39. panta a) un b) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, var atļaut izdot:

a)	T2L vai T2LF bez apstiprinājuma pieprasīšanas;

b)	muitas preču manifestu bez apstiprinājuma pieprasīšanas un bez prasības reģistrēt apliecinājumu kompetentajā muitas iestādē.

2.   Kompetentā muitas iestāde pēc attiecīgās personas pieprasījuma izdod 1. punktā minēto atļauju.

4. apakšiedaļa

Īpaši noteikumi par jūras zvejas produktiem un no šādiem produktiem iegūtām precēm

129. pants

Jūras zvejas produktu un no šādiem produktiem iegūtu preču muitas statuss

(Kodeksa 153. panta 2. punkts)

Savienības preču muitas statusu 119. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētajām precēm uzskata par pierādītu tad, ja konstatē, ka minētās preces ir vestas taisni uz Savienības muitas teritoriju šādos veidos:

a)	ar tādu Savienības zvejas kuģi, kurš produktus nozvejojis un attiecīgā gadījumā tos pārstrādājis;

b)	ar tādu Savienības zvejas kuģi, kurā produkti pārkrauti no a) apakšpunktā minētā kuģa;

c)	ar tādu Savienības apstrādes kuģi, kurš pārstrādājis produktus pēc to pārkraušanas no a) apakšpunktā minētā kuģa;

d)	ar jebkādu citu kuģi, kurā minētie produkti un preces pārkrauti no a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem kuģiem, neveicot nekādas turpmākas izmaiņas;

e)	ar transportlīdzekļiem, kuri izmanto vienotu pārvadājuma dokumentu, kas noformēts valstī vai teritorijā, kura nav Savienības muitas teritorijas daļa un kurā produkti vai preces izkrauti krastā no a), b), c) vai d) punktā minētajiem kuģiem.

130. pants

Jūras zvejas produktu un no šādiem produktiem iegūtu preču muitas statusa apliecinājums

(Kodeksa 6. panta 2. punkts un 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

1.   Lai saskaņā ar 129. pantu pierādītu muitas statusu, zvejas kuģa žurnālā, izkraušanas deklarācijā, pārkraušanas deklarācijā un attiecīgā gadījumā kuģa uzraudzības sistēmas datos, kas pieprasīti saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1224/2009 (15), ietver šādu informāciju:

a)	vieta, kur jūras zvejas produkti ir nozvejoti un kas ļauj konstatēt to, ka precēm atbilstoši 129. pantam ir Savienības preču muitas statuss;

b)	jūras zvejas produktu apraksts (nosaukums un veids) un bruto svars (kg);

c)	no b) apakšpunktā minētajiem jūras zvejas produktiem iegūto preču veids ar tādu aprakstu, kas ļauj tās klasificēt Kombinētajā nomenklatūrā, un bruto svars (kg).

2.   Ja 119. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētos produktus un preces pārkrauj Savienības zvejas kuģī vai Savienības apstrādes kuģī (saņēmējkuģī), tā Savienības zvejas kuģa vai Savienības apstrādes kuģa, no kura produktus un preces pārkrauj, žurnālā vai pārkraušanas deklarācijā papildus 1. punktā norādītajai informācijai norāda tā saņēmējkuģa vārdu, karoga valsti, reģistrācijas numuru un kapteiņa vārdu un uzvārdu, kurā produktus un preces pārkrauj.

Saņēmēja zvejas kuģa žurnālā vai pārkraušanas deklarācijā papildus 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētajai informācijai norāda tā kuģa vārdu, karoga valsti, reģistrācijas numuru un kapteiņa vārdu un uzvārdu, no kura produkti vai preces tika pārkrauti.

3.   Šā panta 1. un 2. punkta nolūkiem muitas dienesti attiecībā uz kuģiem, kuru kopējais garums nav mazāks par 10 metriem un nepārsniedz 15 metrus, pieņem zvejas kuģa žurnālu, izkraušanas deklarāciju vai pārkraušanas deklarāciju papīra formā.

131. pants

Pārkraušana

(Kodeksa 6. panta 3. punkts)

1.   Ja 119. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētos produktus un preces pārkrauj tādos saņēmējkuģos, kas nav Savienības zvejas kuģi vai Savienības apstrādes kuģi, tad Savienības preču muitas statusa apliecinājumu sniedz, izmantojot saņēmējkuģa pārkraušanas deklarācijas izdruku, kurai pievieno tā Savienības zvejas kuģa vai Savienības apstrādes kuģa žurnāla, pārkraušanas deklarācijas un kuģa uzraudzības sistēmas datu izdruku, no kura produkti vai preces tika pārkrauti.

2.   Ja pārkraušanu veic vairākkārt, iesniedz arī visu pārkraušanas deklarāciju izdrukas.

132. pants

Savienības preču muitas statusa apliecinājums jūras zvejas produktiem un citiem produktiem, kurus trešās valsts karoga kuģi ir ieguvuši vai nozvejojuši Savienības muitas teritorijā

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Savienības preču muitas statusu tādiem jūras zvejas produktiem un citiem produktiem, kurus trešās valsts karoga kuģi ir ieguvuši vai nozvejojuši Savienības muitas teritorijā, apliecina ar zvejas kuģa žurnāla izdruku.

133. pants

Produkti un preces, ko pārkrauj valstī vai teritorijā, kura nav daļa no Savienības muitas teritorijas, vai pārvadā, šķērsojot šādu valsti vai teritoriju

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

Ja 119. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētos produktus un preces pārkrauj valstī vai teritorijā, kas nav Savienības muitas teritorijas daļa, vai pārvadā, šķērsojot šādu valsti vai teritoriju, tad iesniedz Savienības zvejas kuģa vai Savienības apstrādes kuģa žurnāla izdruku un attiecīgā gadījumā pārkraušanas deklarācijas izdruku, kurās ir norādīta šāda informācija:

a)	trešās valsts muitas dienesta apstiprinājums;

b)	produktu un preču atvešanas datums trešajā valstī un aizvešanas datums no tās;

c)	transportlīdzeklis, kas izmantots pārsūtīšanai uz Savienības muitas teritoriju;

d)	panta a) punktā minētā muitas dienesta adrese.

2. NODAĻA

Muitas procedūras piemērošana precēm

1. iedaļa

Vispārēji noteikumi

134. pants

Muitas deklarācijas tirdzniecībā ar īpaša nodokļu režīma teritorijām

(Kodeksa 1. panta 3. punkts)

1.   Attiecībā uz Kodeksa 1. panta 3. punktā minēto Savienības preču tirdzniecību piemēro šādus noteikumus:

a)	Kodeksa V sadaļas 2., 3., un 4. nodaļa;

b)	Kodeksa VIII sadaļas 2. un 3. nodaļa;

c)	šīs regulas V sadaļas 2. un 3. nodaļa;

d)	šīs regulas VIII sadaļas 2. un 3. nodaļa.

2.   Jebkura persona var pierādīt atbilstību pienākumiem, kas noteikti 1. punktā, uzrādot rēķinu vai pārvadājuma dokumentu šādos gadījumos:

a)	ja preces nosūta no īpaša nodokļu režīma teritorijas uz Savienības muitas teritorijas citu daļu, kas nav īpaša nodokļu režīma teritorija, tajā pašā dalībvalstī;

b)	ja uz preces ieved īpaša nodokļu režīma teritorijā no Savienības muitas teritorijas citas daļas, kas nav īpaša nodokļu režīma teritorija, tajā pašā dalībvalstī;

c)	ja preces nosūta no Savienības muitas teritorijas citas daļas, kas nav īpaša nodokļu režīma teritorija, uz īpaša nodokļu režīma teritoriju tajā pašā dalībvalstī;

d)	ja preces ieved Savienības muitas teritorijas citā daļā, kas nav īpaša nodokļu režīma teritorija, no īpaša nodokļu režīma teritorijas tajā pašā dalībvalstī.

135. pants

Mutiska deklarācija laišanai brīvā apgrozībā

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

1.   Muitas deklarācijas laišanai brīvā apgrozībā var iesniegt mutiski attiecībā uz šādām precēm:

a)	nekomerciālas preces;

b)	komerciālas preces ceļotāja personīgajā bagāžā, kuru vērtība nepārsniedz EUR 1 000 vai kuru neto svars nepārsniedz 1 000 kg;

c)	produkti, kurus Savienības lauksaimnieki ir ieguvuši trešā valstī esošos īpašumos, un produkti, kuri iegūti zvejniecības, zivkopības un medniecības darbību laikā, un uz kuriem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 35. līdz 38. pantu attiecas atbrīvojums no nodokļa;

d)

sēklas, mēslošanas līdzekļi un produkti augsnes un augu apstrādei, kurus lauksaimniecības produktu ražotāji trešās valstīs ieved, lai izmantotu tādos īpašumos, kas atrodas kaimiņos minētajām valstīm, un uz kuriem attiecas atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 39. un 40. pantu.

2.   Par 136. panta 1. punktā minētajām precēm muitas deklarācijas laišanai brīvā apgrozībā var iesniegt mutiski, ja uz minētajām precēm attiecas atbrīvojums no ievedmuitas nodokļa, ko piešķir atpakaļnosūtītām precēm.

136. pants

Mutiska deklarācija pagaidu ievešanai un reeksportam

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

1.   Mutiskas muitas deklarācijas pagaidu ievešanai var iesniegt par šādām precēm:

a)	paletes, konteineri un transportlīdzekļi, kā arī minēto palešu, konteineru un transportlīdzekļu rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums, kas minēti 208. līdz 213. pantā;

b)	219. pantā minētie personiskās lietošanas priekšmeti un preces sportam;

c)	jūrnieku iedzīves priekšmeti izmantošanai uz starptautiskās jūras satiksmes kuģa, kas minēts 220. panta a) punktā;

d)	222. pantā minētās medicīnas, ķirurģijas un laboratorijas iekārtas;

e)	223. pantā minētie dzīvnieki, ko paredzēts pārvietot uz vasaras ganībām vai pastāvīgām ganībām vai kas paredzēti darbam vai pārvadāšanai;

f)	224. panta a) apakšpunktā minētais aprīkojums;

g)	atbilstoši nosacījumiem 226. panta 1. punktā instrumenti un aparāti, kas vajadzīgi ārstiem, lai sniegtu palīdzību pacientam, kuram plānots veikt orgānu transplantāciju;

h)	materiāli glābšanas darbiem, ko izmanto saistībā ar pasākumiem katastrofu seku mazināšanai vai līdzīgās situācijās, kas skar Savienības muitas teritoriju;

i)	pārnēsājami mūzikas instrumenti, ko uz laiku ieved ceļotāji un ko paredzēts izmantot kā profesionālās darbības piederumus;

j)	iepakojumi, ko ieved ar kravu un ko paredzēts reeksportēt ar kravu vai bez tās, ar tādu pastāvīgu un neizdzēšamu marķējumu, kurš identificē personu, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas;

k)

radio un televīzijas raidījumu veidošanas un apraides iekārtas, kā arī tādi transportlīdzekļi, kuri īpaši pielāgoti radio un televīzijas raidījumu veidošanai un apraidei, un to aprīkojums, ko ieved tādas publiskas vai privātas organizācijas, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas, un ko apstiprinājuši muitas dienesti, izsniedzot atļauju šādu iekārtu un transportlīdzekļu pagaidu ievešanai;

l)	citas preces, ja to atļauj muitas dienesti.

2.   Reeksporta deklarācijas mutiski var sniegt, noslēdzot 1. punktā minēto preču pagaidu ievešanas procedūru.

137. pants

Mutiska eksporta deklarācija

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

1.   Eksporta muitas deklarācijas mutiski var iesniegt par šādām precēm:

a)	nekomerciālas preces;

b)	komerciālas preces, kuru vērtība nepārsniedz EUR 1 000 vai kuru neto svars nepārsniedz 1 000 kg;

c)	transportlīdzekļi, kas reģistrēti Savienības muitas teritorijā un ko paredzēts atpakaļievest, kā arī šādu transportlīdzekļu rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums;

d)	mājdzīvnieki, ko izved, pārvietojot lauksaimniecības darbību no Savienības uz trešo valsti un uz ko attiecas atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 115. pantu;

e)	produkti, ko lauksaimniecības ražotāji ieguvuši, apsaimniekojot Savienībā esošus īpašumus, un uz ko attiecas atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 116., 117. un 118. pantu;

f)	sēklas, ko lauksaimniecības produktu ražotāji izved, lai izmantotu trešās valstīs atrodošos īpašumos, un uz ko attiecas atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 119. un 120. pantu;

g)	rupjā barība un lopbarība, kas ir līdzi dzīvniekiem, tos eksportējot, un uz ko attiecas atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 121. pantu.

2.   Eksporta muitas deklarācijas mutiski var iesniegt attiecībā uz 136. panta 1. punktā minētajām precēm, ja tās paredzēts atpakaļievest.

138. pants

Preces, ko uzskata par deklarētām laišanai brīvā apgrozībā saskaņā ar 141. pantu

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

Ja šāda veida preces nav deklarētas citā veidā, tās uzskata par deklarētām laišanai brīvā apgrozībā saskaņā ar 141. pantu:

a)	nekomerciālas preces ceļotāja personīgajā bagāžā, uz kurām attiecas vai nu atbrīvojums no ievedmuitas nodokļa saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 41. pantu, vai atbrīvojums no ievedmuitas nodokļa atpakaļnosūtītām precēm;

b)	regulas 135. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā minētās preces;

c)	transportlīdzekļi, uz kuriem attiecas atbrīvojums no ievedmuitas nodokļa atpakaļnosūtītām precēm saskaņā ar Kodeksa 203. pantu;

d)	pārnēsājami mūzikas instrumenti, ko atpakaļieved ceļotāji un uz ko attiecas atbrīvojums no ievedmuitas nodokļa atpakaļnosūtītām precēm saskaņā ar Kodeksa 203. pantu;

e)	korespondences priekšmeti;

f)	tādas preces pasta sūtījumā, uz kurām attiecas atbrīvojums no ievedmuitas nodokļa saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 23. līdz 27. pantu.

139. pants

Preces, ko uzskata par deklarētām pagaidu ievešanai un reeksportam saskaņā ar 141. pantu

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

1.   Ja 136. panta 1. punkta e) līdz j) apakšpunktā minētās preces nav deklarētas, izmantojot citus līdzekļus, tās uzskata par deklarētām pagaidu ievešanai saskaņā ar 141. pantu.

2.   Ja 136. panta 1. punkta e) līdz j) apakšpunktā minētās preces nav deklarētas, izmantojot citus līdzekļus, tās uzskata par deklarētām reeksportam saskaņā ar 141. pantu, tādējādi noslēdzot pagaidu ievešanas procedūru.

140. pants

Preces, ko uzskata par deklarētām eksportam saskaņā ar 141. pantu

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

1.   Ja šāda veida preces nav deklarētas, izmantojot citus līdzekļus, tās uzskata par deklarētām eksportam saskaņā ar 141. pantu:

a)	regulas 137. pantā minētās preces;

b)	ceļotāju pārnēsājami mūzikas instrumenti.

2.   Ja preces nosūta uz Helgolandes salu, tās uzskata par deklarētām eksportam saskaņā ar 141. pantu.

141. pants

Akti, ko uzskata par muitas deklarāciju

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

1.   Attiecībā uz precēm, kas minētas 138. panta a) līdz d) apakšpunktā, 139. pantā 140. panta 1. punktā, par muitas deklarāciju uzskata jebkuru no šādām darbībām:

a)	iziešana caur zaļo koridoru “nav nekā deklarējama” muitas iestādē, kurā darbojas divu koridoru sistēma;

b)	iziešana caur muitas iestādi, kurā nedarbojas divu koridoru sistēma;

c)	uzlīmes “nav nekā deklarējama” vai muitas deklarācijas vinjetes piestiprināšana pasažieru transportlīdzekļu priekšējam stiklam, ja tādu iespēju paredz valsts tiesību akti.

2.   Korespondences priekšmetus uzskata par deklarētiem laišanai brīvā apgrozībā, tos ievedot Savienības muitas teritorijā.

Korespondences priekšmetus uzskata par deklarētiem eksportam vai reeksportam, tos izvedot no Savienības muitas teritorijas.

3.   Tādas preces pasta sūtījumā, uz kurām attiecas atbrīvojums no ievedmuitas nodokļa saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1186/2009 23. līdz 27. pantu, uzskata par deklarētām laišanai brīvā apgrozībā, tās uzrādot muitai saskaņā ar Kodeksa 139. pantu, ar nosacījumu, ka muitas dienesti pieņem pieprasītos datus.

4.   Tādas preces pasta sūtījumā, kuru vērtība nepārsniedz EUR 1 000 un kurām nepiemēro izvedmuitas nodokli, uzskata par deklarētām eksportam, tās izvedot no Savienības muitas teritorijas.

142. pants

Preces, ko saskaņā ar 141. pantu nav atļauts deklarēt mutiski

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

Regulas 135. līdz 140. pantu nepiemēro šādām precēm:

a)	preces, attiecībā uz kurām ir nokārtotas formalitātes, lai saņemtu kompensāciju vai finansiālas priekšrocības, kas eksportam paredzētas kopējā lauksaimniecības politikā;

b)	preces, attiecībā uz kurām ir iesniegts pieteikums par nodokļa vai citu maksājumu atmaksāšanu;

c)	preces, uz kurām attiecas aizliegums vai ierobežojums;

d)	preces, uz kurām attiecas jebkāda cita īpaša formalitāte, kas paredzēta Savienības tiesību aktos un kas muitas dienestiem ir jāpiemēro.

143. pants

Muitas deklarācijas papīra formā

(Kodeksa 158. panta 2. punkts)

Ceļotāji par precēm, ko tie ved līdzi, muitas deklarāciju var iesniegt papīra formā.

144. pants

Muitas deklarācija par precēm pasta sūtījumos

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

Pasta operators par precēm pasta sūtījumā var iesniegt tādu muitas deklarāciju laišanai brīvā apgrozībā, kurā ietverta B pielikumā minētā samazinātā datu kopa, ja preces atbilst visiem šādiem nosacījumiem:

a)	to vērtība nepārsniedz EUR 1 000;

b)	attiecībā uz tām nav iesniegts pieteikums atmaksāšanai vai atbrīvojumam;

c)	uz tām neattiecas aizliegumi un ierobežojumi.

2. iedaļa

Vienkāršotas muitas deklarācijas

145. pants

Nosacījumi atļaujas saņemšanai vienkāršotas muitas deklarācijas regulārai izmantošanai

(Kodeksa 166. panta 2. punkts)

1.   Atļauju regulāri piemērot precēm muitas procedūru, izmantojot vienkāršoto deklarāciju saskaņā ar Kodeksa 166. panta 2. punktu, piešķir tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	pieteikuma iesniedzējs atbilst Kodeksa 39. panta a) apakšpunktā noteiktajam kritērijam;

b)	attiecīgā gadījumā pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir atbilstošas procedūras tādu licenču un atļauju apstrādei, kuras ir piešķirtas saskaņā ar tirdzniecības politikas pasākumiem vai saistībā ar lauksaimniecības produktu tirdzniecību;

c)	pieteikuma iesniedzējs nodrošina to, ka attiecīgajiem darbiniekiem ir doti norādījumi informēt muitas dienestus, ja tiek konstatētas neatbilstības, un izstrādā procedūras muitas dienestu informēšanai par šādām neatbilstībām;

d)

attiecīgā gadījumā pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir atbilstošas procedūras importa un eksporta licenču apstrādei saistībā ar aizliegumiem un ierobežojumiem, tostarp tādi pasākumi, ar kuriem nodrošina tādu preču, uz kurām attiecas aizliegumi un ierobežojumi, nošķiršanu no citām precēm, un to atbilstību minētajiem aizliegumiem un ierobežojumiem.

2.   Uzskatāms, ka AEOC atļaujas turētāji izpilda 1. punkta b), c) un d) apakšpunktā minētos nosacījumus, ja to uzskaite ir piemērota tam, lai muitas procedūras piemērošanā precēm izmantotu vienkāršoto deklarāciju.

146. pants

Papildu deklarācija

(Kodeksa 167. panta 1. punkts)

1.   Ja muitas dienestiem ir jāiegrāmato ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa, kas maksājama saskaņā ar Kodeksa 105. panta 1. punkta pirmo daļu, Kodeksa 167. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto papildu deklarāciju iesniedz 10 dienu laikā no preču izlaišanas.

2.   Ja saskaņā ar Kodeksa 105. panta 1. punkta otro daļu tiek veikts ieraksts deklarētāja reģistros un papildu deklarācija ir vispārīga, periodiska vai apkopojoša, papildu deklarācijas aptvertais laikposms nepārsniedz vienu kalendāro mēnesi.

3.   Šā panta 2. punktā minētās papildu deklarācijas iesniegšanas termiņu nosaka muitas dienesti. Tas nepārsniedz 10 dienas pēc papildu deklarācijas aptvertā laikposma beigām.

147. pants

Termiņš, kad deklarētāja rīcībā jābūt pavaddokumentiem saistībā ar papildu deklarācijām

(Kodeksa 167. panta 1. punkts)

1.   Pavaddokumenti, kas trūkuši vienkāršotās deklarācijas iesniegšanas laikā, ir deklarētāja rīcībā termiņā, kas papildu deklarācijas iesniegšanai paredzēts saskaņā 146. panta 1. vai 3. punktu.

2.   Muitas dienesti pienācīgi pamatotos gadījumos var noteikt garāku termiņu pavaddokumentu pieejamības nodrošināšanai nekā noteikts 1. punktā. Minētais termiņš nepārsniedz 120 dienas no preču izlaišanas dienas.

3.   Ja pavaddokuments attiecas uz muitas vērtību, muitas dienesti pienācīgi pamatotos gadījumos var noteikt garāku termiņu nekā noteikts 1. un 2. punktā, ievērojot Kodeksa 103. panta 1. punktā minēto noilgumu.

3. iedaļa

Noteikumi, kas attiecas uz visām muitas deklarācijām

148. pants

Muitas deklarācijas atzīšana par nederīgu pēc preču izlaišanas

(Kodeksa 174. panta 2. punkts)

1.   Ja ir konstatēts, ka preces, kuras bija jādeklarē citai procedūrai, ir kļūdas dēļ deklarētas tādai muitas procedūrai, kurā rodas ievedmuitas nodokļa parāds, tad muitas deklarāciju atzīst par nederīgu pēc preču izlaišanas, pamatojoties uz deklarētāja iesniegtu pamatotu pieteikumu, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	pieteikums ir iesniegts 90 dienu laikā no deklarācijas pieņemšanas dienas;

b)	preces nav izmantotas tādā veidā, kas nesader ar muitas procedūru, kurai tās būtu deklarējamas, ja nebūtu pieļauta kļūda;

c)	kļūdainās deklarēšanas laikā bija izpildīti nosacījumi, lai precēm piemērotu to muitas procedūru, kurai tās būtu deklarējamas, ja nebūtu pieļauta kļūda;

d)	ir iesniegta muitas deklarācija tai procedūrai, kurai preces būtu deklarējamas, ja nebūtu pieļauta kļūda.

2.   Ja ir konstatēts, ka preces ir kļūdas dēļ citu preču vietā deklarētas tādai muitas procedūrai, kurā rodas ievedmuitas nodokļa parāds, tad muitas deklarāciju atzīst par nederīgu pēc preču izlaišanas, pamatojoties uz deklarētāja iesniegtu pamatotu pieteikumu, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	pieteikums ir iesniegts 90 dienu laikā no deklarācijas pieņemšanas dienas;

b)	kļūdaini deklarētās preces nav izmantotas citādāk, nekā ir bijis atļauts attiecībā uz to sākotnējo stāvokli un ir atjaunotas to sākotnējā stāvoklī;

c)	tām precēm, kas ir kļūdaini deklarētas, un tām precēm, ko deklarētājs bija paredzējis deklarēt, ir viena un tā pati kompetentā muitas iestāde;

d)	preces ir deklarējamas tai pašai muitas procedūrai kā kļūdaini deklarētās preces.

3.   Ja preces, kuras ir pārdotas ar distances līgumu atbilstoši definīcijai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (16) 2. panta 7. punktā, ir laistas brīvā apgrozībā un ir nosūtītas atpakaļ, tad muitas deklarāciju atzīst par nederīgu pēc preču izlaišanas, pamatojoties uz deklarētāja iesniegtu pamatotu pieteikumu, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	pieteikums ir iesniegts 90 dienu laikā no muitas deklarācijas pieņemšanas dienas;

b)	preces ir eksportētas ar nolūku tās nosūtīt atpakaļ uz sākotnējo piegādātāja adresi vai uz citu adresi, ko norādījis minētais piegādātājs.

4.   Papildus šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajiem gadījumiem muitas deklarācijas atzīst par nederīgām pēc preču izlaišanas, pamatojoties uz deklarētāja iesniegtu pamatotu pieteikumu, jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)	ja preces ir izlaistas eksportam, reeksportam vai izvešanai pārstrādei un ja tās nav atstājušas Savienības muitas teritoriju;

b)	ja Savienības preces ir kļūdas dēļ deklarētas muitas procedūrai, kas piemērojama ārpussavienības precēm, un ja pēc tam ar T2L, T2LF vai ar muitas preču manifestu ir pierādīts to Savienības preču muitas statuss;

c)	ja preces ir kļūdaini deklarētas vairāk nekā vienā muitas deklarācijā;

d)	ja ar atpakaļejošu spēku ir piešķirta Kodeksa 211. panta 2. punktā paredzētā atļauja;

e)	ja Savienības precēm bijusi piemērota procedūra uzglabāšanai muitas noliktavā saskaņā ar Kodeksa 237. panta 2. punktu un ja tām vairs nav iespējams piemērot minēto procedūru saskaņā ar Kodeksa 237. panta 2. punktu.

5.   Muitas deklarāciju par precēm, uz kurām attiecināms izvedmuitas nodoklis, pieteikums par ievedmuitas nodokļa atmaksāšanu, kompensācijas vai citi eksportam paredzēti maksājumi vai citi īpaši eksportam piemērojami pasākumi, var atzīt par nederīgu saskaņā ar 4. punkta a) apakšpunktu vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	deklarētājs eksporta muitas iestādei vai izvešanas pārstrādei gadījumā – piemērošanas muitas iestādei sniedz pierādījumus par to, ka preces nav atstājušas Savienības muitas teritoriju;

b)	ja muitas deklarācija ir papīra formā, deklarētājs eksporta muitas iestādei vai izvešanas pārstrādei gadījumā – piemērošanas muitas iestādei atdod visus muitas deklarācijas eksemplārus un visus citus dokumentus, kas tam ir izdoti deklarācijas pieņemšanas laikā;

c)

deklarētājs eksporta muitas iestādei pierāda, ka ir atmaksātas visas kompensācijas un citi maksājumi vai finansiālas priekšrocības, kas piešķirtas saistībā ar attiecīgo preču eksportu, vai ka kompetentās iestādes ir veikušas nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka minētās summas netiek izmaksātas;

d)	deklarētājs izpilda visas citas saistības, kas tam ir jāievēro attiecībā uz precēm;

e)	atceļ visas korekcijas, kas izdarītas tajā eksporta licencē, kura uzrādīta kā muitas deklarācijas pavaddokuments.

4. iedaļa

Citi vienkāršojumi

149. pants

Centralizētās muitošanas atļauju piešķiršanas nosacījumi

(Kodeksa 179. panta 1. punkts)

1.   Lai atļautu centralizēto muitošanu saskaņā ar Kodeksa 179. pantu, pieteikumiem par centralizēto muitošanu jāattiecas uz jebko no turpmāk norādītā:

a)	laišanu brīvā apgrozībā;

b)	uzglabāšanu muitas noliktavā;

c)	pagaidu ievešanu;

d)	galapatēriņu;

e)	ievešanu pārstrādei;

f)	izvešanu pārstrādei;

g)

eksportu;

h)	reeksportu.

2.   Ja muitas deklarācija ir ieraksts deklarētāja reģistros, centralizēto muitošanu atļauj, ja ir ievēroti 150. pantā izklāstītie nosacījumi.

150. pants

Ieraksta deklarētāja reģistros atļauju piešķiršanas nosacījumi

(Kodeksa 182. panta 1. punkts)

1.   Atļauju iesniegt muitas deklarāciju kā ierakstu deklarētāja reģistros piešķir gadījumā, ja pieteikuma iesniedzēji pierāda, ka tie izpilda Kodeksa 39. panta a), b) un d) apakšpunktā izklāstītos kritērijus.

2.   Atļauju iesniegt muitas deklarāciju kā ierakstu deklarētāja reģistros saskaņā ar Kodeksa 182. panta 1. punktu piešķir tad, ja pieteikums attiecas uz jebko no turpmāk norādītā:

a)	laišanu brīvā apgrozībā;

b)	uzglabāšanu muitas noliktavā;

c)	pagaidu ievešanu;

d)	galapatēriņu;

e)	ievešanu pārstrādei;

f)	izvešanu pārstrādei;

g)	eksportu un reeksportu.

3.   Ja atļaujas pieteikums attiecas uz laišanu brīvā apgrozībā, atļauju nepiešķir:

a)	tādu preču vienlaicīgai laišanai brīvā apgrozībā un izlaišanai patēriņam, uz kurām attiecas Direktīvas 2006/112/EK 138. pantā paredzētais atbrīvojums no PVN un attiecīgā gadījumā Direktīvas 2008/118/EK 17. pantā paredzētā akcīzes nodokļa atlikšana;

b)	tādu preču atpakaļievešanai un vienlaicīgai laišanai brīvā apgrozībā un izlaišanai patēriņam, uz kurām attiecas Direktīvas 2006/112/EK 138. pantā paredzētais atbrīvojums no PVN un attiecīgā gadījumā Direktīvas 2008/118/EK 17. pantā paredzētā akcīzes nodokļa atlikšana.

4.   Ja pieteikums atļaujas saņemšanai attiecas uz eksportu un reeksportu, atļauju piešķir vienīgi tad, ja ir izpildīti abi turpmāk norādītie nosacījumi:

a)	pienākumu iesniegt pirmsizvešanas deklarāciju atceļ saskaņā ar Kodeksa 263. panta 2. punktu;

b)	eksporta muitas iestāde ir arī izvešanas muitas iestāde, vai eksporta muitas iestāde un izvešanas muitas iestāde piemēro tādu režīmu, kas nodrošina preču muitas uzraudzību izvešanas laikā.

5.   Ja pieteikums atļaujas saņemšanai attiecas uz eksportu un reeksportu, akcīzes preču eksportu atļauj vienīgi tad, ja ir piemērojams Direktīvas 2008/118/EK 30. pants.

6.   Ieraksta deklarētāja reģistros atļauju nepiešķir gadījumā, ja pieteikums attiecas uz tādu procedūru, kurai saskaņā ar 181. pantu ir nepieciešama standartizēta informācijas apmaiņa muitas dienestu starpā, ja vien muitas dienesti nevienojas par citu elektroniskās informācijas apmaiņas līdzekļu izmantošanu.

151. pants

Pašnovērtējuma atļauju piešķiršanas nosacījumi

(Kodeksa 185. panta 1. punkts)

Ja Kodeksa 185. panta 2. punktā minētais pieteikuma iesniedzējs ir ieraksta deklarētāja reģistros atļaujas turētājs, tad pašnovērtējuma atļauju piešķir tad, ja pieteikums pašnovērtējuma atļaujas saņemšanai attiecas uz 150. panta 2. punktā minētajām muitas procedūrām vai uz reeksportu.

152. pants

Ar pašnovērtējumu saistītās muitas formalitātes un kontrole

(Kodeksa 185. panta 1. punkts)

Pašnovērtējuma atļauju turētāji var saņemt atļauju muitas uzraudzībā veikt kontroli par aizliegumu un ierobežojumu ievērošanu, kā noteikts atļaujā.

3. NODAĻA

Preču izlaišana

153. pants

Izlaišana, kas nav atkarīga no galvojuma sniegšanas

(Kodeksa 195. panta 2. punkts)

Ja pirms tādu preču izlaišanas, uz kurām attiecas pieprasījums piešķirt tarifu kvotu, attiecīgā tarifu kvota nav uzskatāma par kritisku, tad preču izlaišana nav atkarīga no galvojuma sniegšanas par minētajām precēm.

154. pants

Preču izlaišanas paziņojums

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

1.   Ja muitas procedūras vai reeksporta deklarācija ir iesniegta, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskas datu apstrādes metodes, muitas dienesti var deklarētāja informēšanai par preču izlaišanu izmantot tādus līdzekļus, kas nav elektroniskas datu apstrādes metodes.

2.   Ja preces pirms to izlaišanas atradās pagaidu uzglabāšanā un muitas dienestiem par preču izlaišanu ir jāinformē attiecīgās pagaidu uzglabāšanas vietas darbības atļaujas turētājs, informāciju var sniegt, izmantojot tādus līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

VI SADAĻA

LAIŠANA BRĪVĀ APGROZĪBĀ UN ATBRĪVOŠANA NO IEVEDMUITAS NODOKĻA

1. NODAĻA

Laišana brīvā apgrozībā

155. pants

Atļauja sagatavot banānu svēršanas sertifikātus

(Kodeksa 163. panta 3. punkts)

Muitas dienesti piešķir atļauju sagatavot tādus standarta muitas deklarāciju pavaddokumentus, ar kuriem apliecina svaigu banānu, ko klasificē ar KN kodu 0803 90 10 un kam piemērojams ievedmuitas nodoklis, svēršanu (“banānu svēršanas sertifikāti”), ja šādas atļaujas pieteikuma iesniedzējs izpilda šādus kritērijus:

a)	atbilst Kodeksa 39. panta a) punktā noteiktajam kritērijam;

b)	ir iesaistīts svaigu banānu, ko klasificē ar KN kodu 0803 90 10 un kam piemērojams ievedmuitas nodoklis, importēšanā, pārvadāšanā, uzglabāšanā vai apstrādē;

c)	sniedz nepieciešamās garantijas par svēršanas darbību pienācīgu veikšanu;

d)	tā rīcībā ir piemērotas svēršanas iekārtas;

e)	tas veic uzskaiti, kura ļauj muitas dienestiem veikt nepieciešamo kontroli.

156. pants

Termiņš

(Kodeksa 22. panta 3. punkts)

Lēmumu par pieteikumu saņemt 155. pantā minēto atļauju pieņem bez kavēšanās un vēlākais 30 dienu laikā no pieteikuma pieņemšanas dienas.

157. pants

Banānu svēršanas sertifikāta paziņošanas līdzekļi

(Kodeksa 6. panta 2. punkts un 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Banānu svēršanas sertifikātus var sagatavot un iesniegt, izmantojot citus līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

2. NODAĻA

Atbrīvošana no ievedmuitas nodokļa

1. iedaļa

Atpakaļnosūtītas preces

158. pants

Preces, ko uzskata par atpakaļnosūtītām tādā stāvoklī, kādā tās tika eksportētas

(Kodeksa 203. panta 5. punkts)

1.   Preces uzskata par atpakaļnosūtītām tādā stāvoklī, kādā tās tika eksportētas, ja pēc to eksportēšanas no Savienības muitas teritorijas tām nav veikta cita apstrāde vai citas darbības kā vien tāda apstrāde vai darbības, kas pārveido to izskatu vai kas nepieciešamas to labošanai, atjaunošanai labā stāvoklī vai saglabāšanai labā stāvoklī.

2.   Preces uzskata par atpakaļnosūtītām tādā stāvoklī, kādā tās tika eksportētas, ja pēc to eksportēšanas no Savienības muitas teritorijas tām ir veikta arī cita apstrāde vai citas darbības, ne vien tāda apstrāde vai darbības, kas pārveido to izskatu vai kas nepieciešamas to labošanai, atjaunošanai labā stāvoklī vai saglabāšanai labā stāvoklī, taču pēc šādas apstrādes vai šādu darbību sākšanas ir kļuvis skaidrs, ka tās ir nepiemērotas paredzētajam preču lietojumam.

3.   Ja 1. vai 2. punktā minētajām precēm ir veikta tāda apstrāde vai tādas darbības, kuru dēļ tām būtu uzliekams ievedmuitas nodoklis, ja tām būtu piemērota izvešanas pārstrādei procedūra, minētās preces vienīgi tad uzskata par atpakaļnosūtītām tādā stāvoklī, kādā tās tika izvestas, ja minētā apstrāde vai minētās darbības, tostarp rezerves daļu iekļaušana, nepārsniedz to, kas ir obligāti nepieciešams, lai preces varētu lietot tādā pašā veidā kā eksportēšanas no Savienības muitas teritorijas laikā.

159. pants

Preces, par kurām eksportēšanas laikā gūtas priekšrocības no pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku

(Kodeksa 204. pants)

1.   Atpakaļnosūtītām precēm, par kurām eksportēšanas laikā ir gūtas priekšrocības no pasākumiem, kas pieņemti saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku, piešķir atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	kompensācijas vai citi ar pasākumiem saistītie maksājumi ir atmaksāti, kompetentās iestādes ir veikušas visas nepieciešamās darbības, lai ieturētu summas, kas par šīm precēm maksājamas saistībā ar pasākumiem, vai ir atceltas citas piešķirtās finansiālās priekšrocības;

b)

uz precēm attiecās viena no šādām situācijām: i) tās nevarēja laist tirgū tajā valstī, uz kuru tās bija nosūtītas; ii) saņēmējs tās nosūtīja atpakaļ kā preces ar trūkumiem vai līgumam neatbilstošas preces; iii) tās tika atpakaļievestas Savienības muitas teritorijā, jo tās nebija iespējams lietot paredzētajam mērķim tādu apstākļu dēļ, ko eksportētājs nespēj ietekmēt;

c)	preces ir deklarētas laišanai brīvā apgrozībā Savienības muitas teritorijā 12 mēnešu laikā no muitas formalitāšu, kas saistītas ar to eksportu, pabeigšanas dienas vai vēlāk, ja to pienācīgi pamatotos gadījumos atļāvuši atpakaļievešanas dalībvalsts muitas dienesti.

2.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punktā minētie gadījumi ir šādi:

a)	preces uz Savienības muitas teritoriju nosūtītas atpakaļ tādēļ, ka pirms piegādes saņēmējam ir bojātas vai nu pašas preces, vai arī transportlīdzeklis, ar kurām tās pārvadātas;

b)	preces sākotnēji eksportētas ar nolūku tās patērēt vai pārdot tirdzniecības izstādēs vai tamlīdzīgā pasākuma laikā, tomēr nav tādā veidā patērētas vai pārdotas;

c)	preces nebija iespējams piegādāt saņēmējam, jo tas fiziski vai juridiski nav spējis pildīt līgumu, uz kura pamata preces eksportētas;

d)	dabisku, politisku vai sociālu traucējumu dēļ preces nebija iespējams piegādāt saņēmējam vai tās saņēmēju sasniedza pēc līgumiskā piegādes datuma;

e)	augļi un dārzeņi, uz kuriem attiecas kopīga minēto produktu tirgus organizācija, ir eksportēti un nosūtīti pārdošanai konsignācijā, tomēr nav pārdoti galamērķa valsts tirgū.

160. pants

Informācijas lapas INF 3 paziņošanas līdzekļi

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Dokumentu, kas apliecina, ka ir izpildīti nosacījumi, lai saņemtu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa (“informācijas lapa INF 3”) var paziņot, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

VII SADAĻA

ĪPAŠAS PROCEDŪRAS

1. NODAĻA

Vispārēji noteikumi

1. iedaļa

Pieteikums atļaujas saņemšanai

161. pants

Pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas

(Kodeksa 211. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Atkāpjoties no Kodeksa 211. panta 3. punkta a) apakšpunkta, muitas dienesti var atsevišķos gadījumos, ja tie uzskata to par pamatotu, piešķirt atļauju galapatēriņa procedūrai vai ievešanas pārstrādei procedūrai tādām personām, kuras veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas.

162. pants

Pieteikuma iesniegšanas vieta gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas

(Kodeksa 22. panta 1. punkts)

1.   Ja galapatēriņa procedūras atļaujas pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas, tad, atkāpjoties no noteikumiem Kodeksa 22. panta 1. punkta trešajā daļā, kompetentais muitas dienests ir muitas dienests tajā vietā, kur preces lietos pirmo reizi.

2.   Ja ievešanas pārstrādei procedūras atļaujas pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas, tad, atkāpjoties no noteikumiem Kodeksa 22. panta 1. punkta trešajā daļā, kompetentais muitas dienests ir muitas dienests tajā vietā, kur preces pārstrādās pirmo reizi.

163. pants

Pieteikums atļaujas saņemšanai, ko iesniedz muitas deklarācijas veidā

(Kodeksa 6. panta 1. punkts, 6. panta 2. punkts, 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 211. panta 1. punkts)

1.   Muitas deklarāciju, kurā ir norādīti papildu datu elementi, kā izklāstīts A pielikumā, uzskata par pieteikumu atļaujas saņemšanai jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)	precēm ir paredzēts piemērot pagaidu ievešanas procedūru, ja vien muitas dienesti nav pieprasījuši iesniegt oficiālu pieteikumu 236. panta b) apakšpunktā paredzētajos gadījumos;

b)	precēm paredzēts piemērot galapatēriņa procedūru un pieteikuma iesniedzējs plāno preces pilnībā izmantot paredzētajam galapatēriņam;

c)	precēm, izņemot 71-02. pielikumā minētās preces, paredzēts piemērot ievešanas pārstrādei procedūru;

d)	precēm, izņemot 71-02. pielikumā minētās preces, paredzēts piemērot izvešanas pārstrādei procedūru;

e)	ja ir piešķirta atļauja izmantot izvešanas pārstrādei procedūru un aizstājējproduktus ir paredzēts laist brīvā apgrozībā, izmantojot standartizētās informācijas apmaiņas sistēmu, kas nav paredzēts minētajā atļaujā;

f)	ja pēc izvešanas pārstrādei pārstrādes produktus ir paredzēts laist brīvā apgrozībā un pārstrādes darbības skar nekomerciālas preces.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)	vienkāršotajā deklarēšanā;

b)	centralizētajā muitošanā;

c)	attiecībā uz ierakstu deklarētāja reģistros;

d)	attiecībā uz pieteikumiem tādu atļauju saņemšanai, kuras skar vairāk nekā vienu dalībvalsti, izņemot pagaidu ievešanas atļaujas;

e)	ja saskaņā ar Kodeksa 223. pantu ir iesniegts pieteikums līdzvērtīgu preču izmantošanai;

f)	ja kompetentais muitas dienests deklarētāju informē par to, ka ir nepieciešams ekonomisko nosacījumu izvērtējums saskaņā ar Kodeksa 211. panta 6. punktu;

g)	ja piemēro 167. panta 1. punkta f) apakšpunktu;

h)	ja ir iesniegts pieteikums atļaujas saņemšanai ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar Kodeksa 211. panta 2. punktu, izņemot šā panta 1. punkta e) vai f) apakšpunktā minētos gadījumus.

3.   Ja muitas dienesti uzskata, ka pagaidu ievešanas procedūras piemērošana transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu rezerves daļām, palīgierīcēm un aprīkojumam varētu būt saistīta ar nopietnu risku, ka netiks ievērotas saistības, kas noteiktas tiesību aktos muitas jomā, tad 1. punktā minēto muitas deklarāciju nevar iesniegt mutiski saskaņā ar 141. pantu. Minētajā gadījumā muitas dienesti pēc preču uzrādīšanas muitā par to bez kavēšanās informē deklarētāju.

4.   Šā panta 1. punktā noteikto pienākumu norādīt papildu datu elementus nepiemēro šāda veida deklarāciju gadījumā:

a)	muitas deklarācijas laišanai brīvā apgrozībā, kas iesniegtas mutiski saskaņā ar 135. pantu;

b)	muitas deklarācijas pagaidu ievešanai vai reeksporta deklarācijas, kas iesniegtas mutiski saskaņā ar 136. pantu;

c)	tādas muitas deklarācijas pagaidu ievešanai vai tādas reeksporta deklarācijas saskaņā ar 139. pantu, kuras uzskata par iesniegtām saskaņā ar 141. pantu.

5.   ATA un CPD karnetes uzskata par pieteikumiem pagaidu ievešanas atļaujas saņemšanai, ja attiecībā uz tām ir izpildīti šādi kritēriji:

a)	karnete ir izdota ATA konvencijas vai Stambulas konvencijas līgumslēdzējā pusē un to ir apstiprinājusi un garantējusi asociācija, kura ir Stambulas konvencijas A pielikuma 1. panta d) apakšpunktā definētās garantējošo asociāciju saimes daļa;

b)	karnete attiecas uz tādām precēm un lietojumiem, kurus aptver Konvencija, uz kuras pamata izdota attiecīgā karnete;

c)	muitas iestādes ir apstiprinājušas karneti;

d)	karnete ir derīga visā Savienības muitas teritorijā.

164. pants

Pieteikums atļaujas atjaunošanai vai grozīšanai

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Muitas dienesti var atļaut Kodeksa 211. panta 1. punktā minēto pieteikumu atļaujas atjaunošanai vai grozīšanai iesniegt rakstveidā.

165. pants

Pavaddokuments pagaidu ievešanas mutiskai muitas deklarācijai

(Kodeksa 6. panta 2. punkts, 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 211. panta 1. punkts)

Ja mutisko muitas deklarāciju uzskata par pieteikumu pagaidu ievešanas atļaujas saņemšanai saskaņā ar 163. pantu, deklarētājs uzrāda pavaddokumentu, kura paraugs iekļauts 71-01. pielikumā.

2. iedaļa

Lēmuma pieņemšana par pieteikumu

166. pants

Ekonomisko nosacījumu izvērtēšana

(Kodeksa 211. panta 3. un 4. punkts)

1.   Kodeksa 211. panta 4. punkta b) apakšpunktā izklāstīto nosacījumu nepiemēro ievešanas pārstrādei atļaujām, izņemot šādus gadījumus:

a)	ievedmuitas nodokļa summas aprēķins ir veikts saskaņā ar Kodeksa 86. panta 3. punktu, un ir pierādījumi tam, ka var tikt nelabvēlīgi ietekmētas būtiskas Savienības ražotāju intereses, un uz šo gadījumu neattiecas 167. panta 1. punkta a) līdz f) apakšpunkts;

b)

ievedmuitas nodokļa summas aprēķins ir veikts saskaņā ar Kodeksa 85. pantu, un precēm, kam paredzēts piemērot ievešanas pārstrādei procedūru, būtu piemērojams lauksaimniecības vai tirdzniecības politikas pasākums, provizorisks vai galīgs antidempinga maksājums, kompensācijas maksājums, aizsardzības pasākums vai papildu maksājums, kas saistīts ar koncesiju apturēšanu, tādā gadījumā, ja preces būtu deklarētas laišanai brīvā apgrozībā, un uz šo gadījumu neattiecas 167. panta 1. punkta l), h), i), m), p) vai s) apakšpunkts;

c)

ievedmuitas nodokļa summas aprēķins ir veikts saskaņā ar Kodeksa 85. pantu, un precēm, kam paredzēts piemērot ievešanas pārstrādei procedūru, nebūtu piemērojams lauksaimniecības vai tirdzniecības politikas pasākums, provizorisks vai galīgs antidempinga maksājums, kompensācijas maksājums, aizsardzības pasākums vai papildu maksājums, kas saistīts ar koncesiju apturēšanu, tādā gadījumā, ja preces būtu deklarētas laišanai brīvā apgrozībā, un ir pieradījumi tam, ka var tikt nelabvēlīgi ietekmētas būtiskas Savienības ražotāju intereses, un uz šo gadījumu neattiecas 167. panta 1. punkta g) līdz s) apakšpunkts.

2.   Kodeksa 211. panta 4. punkta b) apakšpunktā izklāstīto nosacījumu nepiemēro izvešanas pārstrādei atļaujām, izņemot gadījumus, kad ir pierādījumi tam, ka var tikt nelabvēlīgi ietekmētas būtiskas Savienības ražotāju intereses attiecībā uz precēm, kas minētas 71-02. pielikumā, un preces nav paredzēts labot.

167. pants

Gadījumi, kad ekonomiskie nosacījumi ir uzskatāmi par izpildītiem attiecībā uz ievešanu pārstrādei

(Kodeksa 211. panta 5. punkts)

1.   Ekonomiskie nosacījumi attiecībā uz ievešanu pārstrādei ir uzskatāmi par izpildītiem, ja pieteikums attiecas uz jebkuru no šādām darbībām:

a)	tādu preču pārstrāde, kuras nav minētas 71-02. pielikumā;

b)

labošana;

c)	tādu preču pārstrāde, kuras tieši vai netieši ir nodotas atļaujas turētāja rīcībā un tiek pārstrādātas atbilstoši specifikācijām, tādas personas uzdevumā, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas, parasti atlīdzinot vienīgi pārstrādes izmaksas;

d)	cieto kviešu pārstrāde mīklas (pastas) izstrādājumos;

e)	ievešanas pārstrādei procedūras piemērošana precēm, ievērojot daudzuma ierobežojumus, ko nosaka, pamatojoties uz bilanci saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 510/2014 (17) 18. pantu;

f)

tādu preču pārstrāde, kuras ir minētas 71-02. pielikumā, jebkurā no šādiem gadījumiem: i) nav pieejamas Savienībā ražotas preces ar tādu pašu 8-ciparu KN kodu un ar tādu pašu tirdzniecisko kvalitāti un tehniskajiem parametriem kā tās preces, kuras paredzēts ievest izmantošanai plānotajās pārstrādes darbībās; ii) pastāv cenu atšķirība starp Savienībā ražotajām precēm un ievedamajām precēm, ja salīdzināmu preču izmantošana nav iespējama tādēļ, ka to cenas dēļ plānotais tirdzniecības darījums kļūtu ekonomiski neizdevīgs; iii) līgumsaistības, proti, tādi gadījumi, kad salīdzināmās preces neatbilst līgumā noteiktajām pircēja, kas ir no trešās valsts, prasībām attiecībā uz pārstrādes produktiem, vai tādi gadījumi, kad saskaņā ar līgumu pārstrādes produkti ir iegūstami no tādām precēm, kurām paredzēts piemērot ievešanas pārstrādei procedūru tādēļ, lai ievērotu noteikumus par rūpnieciskā vai komerciālā īpašuma tiesību aizsardzību; iv) preču, kam paredzēts piemērot ievešanas pārstrādei procedūru, kopējā vērtība vienam pieteikuma iesniedzējam vienā kalendārajā gadā par katru 8-ciparu KN kodu nepārsniedz EUR 150 000;

g)	preču pārstrāde ar nolūku nodrošināt to atbilstību tehniskām prasībām, lai tās varētu laist brīvā apgrozībā;

h)	nekomerciālu preču pārstrāde;

i)	tādu preču pārstrāde, kuras iegūtas uz tādas iepriekš izdotas atļaujas pamata, kuras izdošanai bijusi vajadzīga ekonomisko nosacījumu izvērtēšana;

j)	palmu eļļas un kokosriekstu eļļas cieto un šķidro frakciju un kokosriekstu eļļas, palmu kodolu eļļas, babasū eļļas un rīcineļļas šķidro frakciju pārstrāde produktos, ko nav paredzēts izmantot pārtikas nozarē;

k)	pārstrāde produktos, kas iekļaujami vai izmantojami tādā civilās aviācijas gaisa kuģī, kuram ir izdots lidojumderīguma sertifikāts;

l)	pārstrāde produktos, uz kuriem attiecas autonoma ievedmuitas nodokļa apturēšana attiecībā uz konkrētiem ieročiem un militāro aprīkojumu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 150/2003 (18);

m)	preču pārstrāde paraugos;

n)	jebkāda veida elektronisku komponentu, daļu, bloku vai jebkādu citu materiālu pārstrāde informācijas tehnoloģiju produktos;

o)	preču, ko klasificē ar KN kodiem 2707 vai 2710 pārstrāde produktos, ko klasificē ar KN kodiem 2707, 2710 vai 2902;

p)	pārstrāde atkritumos un lūžņos, iznīcināšana, daļu vai komponentu atjaunošana;

q)	denaturēšana;

r)	parastie apstrādes veidi, kas minēti Kodeksa 220. pantā;

s)

preču, kam paredzēts piemērot ievešanas pārstrādei procedūru, kopējā vērtība vienam pieteikuma iesniedzējam vienā kalendārajā gadā par katru 8-ciparu KN kodu nepārsniedz EUR 150 000 tādām precēm, uz kurām attiecas 71-02. pielikums, un EUR 300 000 pārējām precēm, izņemot gadījumus, kad precēm, kurām paredzēts piemērot ievešanas pārstrādei procedūru, būtu piemērojams provizorisks vai galīgs antidempinga maksājums, kompensācijas maksājums, aizsardzības pasākums vai papildu maksājums, kas saistīts ar koncesiju apturēšanu, tādā gadījumā, ja preces būtu deklarētas laišanai brīvā apgrozībā.

2.   Šā panta 1. punkta f) apakšpunkta i) punktā minētā preču nepieejamība aptver šādus gadījumus:

a)	Savienības muitas teritorijā salīdzināmas preces vispār netiek ražotas;

b)	nav pieejams pietiekams minēto preču daudzums, lai veiktu paredzētās pārstrādes darbības;

c)	neraugoties uz savlaicīgi iesniegtu pieprasījumu, paredzētā tirdzniecības darījuma laikā nav iespējams pieteikuma iesniedzējam darīt pieejamas salīdzināmas Savienības preces.

168. pants

Ievedmuitas nodokļa aprēķināšana konkrētos ievešanas pārstrādei gadījumos

(Kodeksa 86. panta 4. punkts)

1.   Ja nav prasīts ekonomisko nosacījumu izvērtējums un precēm, kurām ir paredzēts piemērot ievešanas pārstrādei procedūru, būtu piemērojams lauksaimniecības vai tirdzniecības politikas pasākums, provizorisks vai galīgs antidempinga maksājums, kompensācijas maksājums, aizsardzības pasākums vai papildu maksājums, kas saistīts ar koncesiju apturēšanu, ja preces tiktu deklarētas laišanai brīvā apgrozībā, tad ievedmuitas nodokļa summu aprēķina saskaņā ar Kodeksa 86. panta 3. punktu.

Šā punkta pirmo daļu nepiemēro, ja uzskatāms, ka ekonomiskie nosacījumi ir izpildīti 167. panta 1. punkta h), i), m), p) vai s) apakšpunktā noteiktajos gadījumos.

2.   Ja tādus pārstrādes produktus, kuri radušies ievešanas pārstrādei procedūrā, viena gada laikā pēc to reeksporta atļaujas turētājs ieved pats vai ar citu personu starpniecību un laiž brīvā apgrozībā, tad ievedmuitas nodokļa summu aprēķina saskaņā ar Kodeksa 86. panta 3. punktu.

169. pants

Līdzvērtīgu preču izmantošanas atļauja

(Kodeksa 223. panta 1., 2. punkts un 3. punkta c) apakšpunkts)

1.   Kodeksa 223. panta 2. punktā paredzētās atļaujas piešķiršanas nolūkiem nav nozīmes tam, vai līdzvērtīgu preču izmantošana ir sistemātiska.

2.   Kodeksa 223. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto līdzvērtīgo preču izmantošanas atļauju nepiešķir, ja precēm, kurām piemēro īpašo procedūru, būtu piemērojams pagaidu vai galīgs antidempinga maksājums, kompensācijas maksājums, aizsardzības maksājums vai papildu maksājums, kas saistīts ar koncesiju apturēšanu, gadījumā, ja preces tiktu deklarētas laišanai brīvā apgrozībā.

3.   Kodeksa 223. panta 1. punkta otrajā daļā minēto līdzvērtīgo preču izmantošanas atļauju nepiešķir, ja ārpussavienības precēm, ko pārstrādā to Savienības preču vietā, kurām piemērota izvešanas pārstrādei procedūra, būtu piemērojams pagaidu vai galīgs antidempinga maksājums, kompensācijas maksājums, aizsardzības maksājums vai papildu maksājums, kas saistīts ar koncesiju apturēšanu, gadījumā, ja preces tiktu deklarētas laišanai brīvā apgrozībā.

4.   Līdzvērtīgu preču izmantošanas atļauju nepiešķir attiecībā uz ievešanas muitas noliktavā procedūru, ko piemēro tādām ārpussavienības precēm, kuras minētas 71-02. pielikumā.

5.   Līdzvērtīgu preču izmantošanas atļauju nepiešķir attiecībā uz tādām precēm vai produktiem, kuri ir ģenētiski modificēti vai satur ģenētiski modificētus elementus.

6.   Atkāpjoties no Kodeksa 223. panta 1. punkta, ievešanā pārstrādei par līdzvērtīgām precēm uzskata šādas preces:

a)	preces augstākā pārstrādes pakāpē nekā tās ārpussavienības preces, kurām piemēro ievešanas pārstrādei procedūru, ja būtiska daļa no šo līdzvērtīgo preču pārstrādes darbībām notiek atļaujas turētāja uzņēmumā vai tādā uzņēmumā, kur darbības tiek veiktas viņa vārdā;

b)	labošanas gadījumā – jaunas preces lietotu preču vietā vai tādas preces, kuras ir labākā stāvoklī nekā tās ārpussavienības preces, kam piemēro ievešanas pārstrādei procedūru;

c)	preces, kuru tehniskie parametri ir līdzīgi preču, ko tās aizstāj, tehniskajiem parametriem, un kurām ir tāds pats 8-ciparu KN kods un tāda pati tirdznieciskā kvalitāte.

7.   Atkāpjoties no Kodeksa 223. panta 1. punkta, 71-04. pielikumā minētajām precēm piemēro īpašus noteikumus, kas izklāstīti minētajā pielikumā.

8.   Pagaidu ievešanas gadījumā līdzvērtīgas preces var izmantot vienīgi tad, ja ir piešķirta pagaidu ievešanas atļauja ar pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa saskaņā ar 208. līdz 211. pantu.

170. pants

Pārstrādes produkti vai preces, kam piemēro ievešanu pārstrādei IM/EX

(Kodeksa 211. panta 1. punkts)

1.   Pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma ievešanai pārstrādei IM/EX atļaujā norāda, ka pārstrādes produkti vai preces, kam piemēro ievešanu pārstrādei IM/EX un kas nav deklarētas nākamajai muitas procedūrai vai reeksportētas līdz noslēgšanas laikposma beigām, ir uzskatāmas par laistām brīvā apgrozībā noslēgšanas laikposma pēdējā dienā.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja produktiem vai precēm ir piemērojami tādi pasākumi, kas paredz aizliegumus vai ierobežojumus.

171. pants

Termiņš lēmuma pieņemšanai attiecībā uz Kodeksa 211. panta 1. punktā minēto pieteikumu atļaujas saņemšanai

(Kodeksa 22. panta 3. punkts)

1.   Ja Kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais pieteikums atļaujas saņemšanai attiecas tikai uz vienu dalībvalsti, tad lēmumu par šo pieteikumu, atkāpjoties no Kodeksa 22. panta 3. punkta pirmās daļas, pieņem bez kavēšanās un vēlākais 30 dienu laikā no pieteikuma pieņemšanas dienas.

Ja Kodeksa 211. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais pieteikums atļaujas saņemšanai attiecas tikai uz vienu dalībvalsti, tad lēmumu par šo pieteikumu, atkāpjoties no Kodeksa 22. panta 3. punkta pirmās daļas, pieņem bez kavēšanās un vēlākais 60 dienu laikā no pieteikuma pieņemšanas dienas.

2.   Ja ir nepieciešams ekonomisko nosacījumu izvērtējums saskaņā ar Kodeksa 211. panta 6. punktu, tad šā panta 1. punkta pirmajā daļā noteikto termiņu pagarina līdz vienam gadam no datuma, kurā lieta nosūtīta Komisijai.

Muitas dienesti pieteikuma iesniedzēju vai atļaujas turētāju informē par to, vai ir nepieciešams ekonomisko nosacījumu izvērtējums, un gadījumā, ja atļauja vēl nav izdota, par termiņa pagarinājumu saskaņā ar pirmo daļu.

172. pants

Atpakaļejošs spēks

(Kodeksa 22. panta 4. punkts)

1.   Ja muitas dienesti atļauju piešķir ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar Kodeksa 211. panta 2. punktu, tad atļauja stājas spēkā agrākais pieteikuma saņemšanas dienā.

2.   Izņēmuma gadījumos muitas dienesti var atļaut 1. punktā minētajai atļaujai tādu spēkā stāšanās datumu, kas ir agrākais vienu gadu pirms pieteikuma pieņemšanas dienas, savukārt tādu preču, uz kurām attiecas 71-02. pielikums, gadījumā – agrākais trīs mēnešus pirms pieteikuma pieņemšanas dienas.

3.   Ja pieteikums attiecas uz atļaujas atjaunošanu tāda paša veida darbībai un precēm, tad atļauju var piešķirt ar atpakaļejošu spēku no sākotnējās atļaujas derīguma termiņa beigu datuma.

Ja saistībā ar atļaujas atjaunošanu tāda paša veida darbībai un precēm ir nepieciešams ekonomisko nosacījumu izvērtējums saskaņā ar Kodeksa 211. panta 6. punktu, tad atļauja ar atpakaļejošu spēku stājas spēkā agrākais tajā datumā, kad ir izdarīts slēdziens par ekonomiskajiem nosacījumiem.

173. pants

Atļaujas derīgums

(Kodeksa 22. panta 5. punkts)

1.   Derīguma termiņš atļaujai, ko piešķir saskaņā ar Kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nepārsniedz piecus gadus no atļaujas spēkā stāšanās datuma.

2.   Ja atļauja attiecas uz 71-02. pielikumā minētajām precēm, pirmajā punktā minētais derīguma termiņš nepārsniedz trīs gadus.

174. pants

Īpašās procedūras noslēgšanas termiņš

(Kodeksa 215. panta 4. punkts)

1.   Pēc procedūras izmantotāja pieprasījuma muitas dienesti var pagarināt noslēgšanas termiņu, kas norādīts atļaujā, kura piešķirta saskaņā ar Kodeksa 211. panta 1. punktu, pat pēc sākotnēji noteiktā termiņa beigām.

2.   Ja attiecībā uz visām precēm, kam konkrētā laikposmā ir piemērota procedūra, noslēgšanas termiņš ir vienā un tajā pašā datumā, tad muitas dienesti Kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā atļaujā var ietvert noteikumu, ka noslēgšanas termiņu automātiski pagarina attiecībā uz visām precēm, kam konkrētajā datumā vēl nav noslēgta procedūra. Muitas dienesti var lemt par noslēgšanas termiņa automātiskās pagarināšanas atcelšanu attiecībā uz visām vai konkrētām precēm, kam piemērota procedūra.

175. pants

Izpildes dokuments

(Kodeksa 6. panta 2. punkts, 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 211. panta 1. punkts)

1.   Tādās ievešanas pārstrādei IM/EX un ievešanas pārstrādei EX/IM procedūras izmantošanas atļaujās, kur neizmanto 176. pantā minēto standartizēto informācijas apmaiņu, vai galapatēriņa atļaujās norāda, ka atļaujas turētājam izpildes dokuments uzraudzības muitas iestādē jāuzrāda 30 dienu laikā no noslēgšanas termiņa beigām.

Tomēr uzraudzības muitas iestāde, kurai izpildes dokuments nav nepieciešams, var atcelt tā iesniegšanas pienākumu.

2.   Pēc atļaujas turētāja pieprasījuma muitas dienesti var pagarināt 1. punktā noteikto termiņu līdz 60 dienām. Izņēmuma gadījumos muitas dienesti termiņa pagarinājumu var piešķirt pat pēc termiņa beigām.

3.   Izpildes dokumentā ietver datus, kas norādīti 71-06. pielikumā, ja vien uzraudzības muitas iestāde nav noteikusi citādi.

4.   Ja pārstrādes produktus vai preces, kam piemērota ievešanas pārstrādei IM/EX procedūra, uzskata par laistiem brīvā apgrozībā saskaņā ar 170. panta 1. punktu, šo faktu norāda izpildes dokumentā.

5.   Ja ievešanas pārstrādei IM/EX atļaujā ir norādīts, ka pārstrādes produkti vai preces, kam piemērota minētā procedūra, ir uzskatāmi par laistiem brīvā apgrozībā noslēgšanas laikposma pēdējā dienā, tad atļaujas turētājs izpildes dokumentu uzraudzības muitas iestādē uzrāda šā panta 1. punktā noteiktajā kārtībā.

6.   Muitas dienesti var atļaut minēto izpildes dokumentu uzrādīt, izmantojot tādus līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

176. pants

Standartizēta informācijas apmaiņa un pārstrādes procedūras atļaujas turētāja pienākumi

(Kodeksa 211. panta 1. punkts)

1.   Ievešanas pārstrādes EX/IM vai izvešanas pārstrādei EX/IM atļaujas, kas skar vairāk nekā vienu dalībvalsti, un ievešanas pārstrādei IM/EX vai izvešanas pārstrādei IM/EX atļaujas, kas skar vairāk nekā vienu dalībvalsti, uzliek šādus pienākumus:

a)	regulas 181. pantā minētās standartizētās informācijas apmaiņas (INF) izmantošana, ja vien muitas dienesti nevienojas par citu elektroniskās informācijas apmaiņas līdzekļu izmantošanu;

b)	atļaujas turētājs uzraudzības muitas iestādei sniedz 71-05 pielikuma A iedaļā minēto informāciju;

c)

šāda veida iesniegtajās deklarācijās vai paziņojumos norāda attiecīgo INF numuru: i) muitas deklarācijā ievešanai pārstrādei; ii) eksporta deklarācijā ievešanai pārstrādei EX/IM vai izvešanai pārstrādei; iii) muitas deklarācijās laišanai brīvā apgrozībā pēc izvešanas pārstrādei; iv) muitas deklarācijās pārstrādes procedūras noslēgšanai; v) reeksporta deklarācijās un reeksporta paziņojumos.

2.   Tādās ievešanas pārstrādei IM/EX procedūras izmantošanas atļaujās, kuras attiecas tikai uz vienu dalībvalsti, ietver nosacījumu, ka pēc uzraudzības muitas iestādes pieprasījuma atļaujas turētāja pienākums ir minētajai muitas iestādei sniegt pietiekamu informāciju par precēm, kurām piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, kas uzraudzības muitas iestādei ļauj aprēķināt ievedmuitas nodokļa summu saskaņā ar Kodeksa 86. panta 3. punktu.

177. pants

Savienības preču un ārpussavienības preču uzglabāšana kopā vienā uzglabāšanas vietā

(Kodeksa 211. panta 1. punkts)

Ja vienā muitas noliktavā uzglabā gan Savienības preces, gan ārpussavienības preces un ja konkrētu preču statusu jebkurā brīdī nav iespējams noteikt vai ja tas būtu iespējams vien ar nesamērīgām izmaksām, tad Kodeksa 211. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā atļaujā ietver nosacījumu, ka ikviens preču veids, muitas statuss un attiecīgā gadījumā ikviena preču izcelsme ir jānošķir preču uzskaitē.

3. iedaļa

Citi noteikumi

178. pants

Uzskaite

(Kodeksa 211. panta 1. punkts un 214. panta 1. punkts)

1.   Kodeksa 214. panta 1. punktā minētajā uzskaitē ietver:

a)	attiecīgā gadījumā atsauci uz atļauju precēm piemērot īpašo procedūru:

b)

galveno atsauces numuru (MRN) vai gadījumā, ja tāda nav, – citu numuru vai kodu, ar kura palīdzību iespējams identificēt muitas deklarāciju, ar kuru precēm piemērota īpašā procedūra, un gadījumā, ja procedūra ir noslēgta saskaņā ar Kodeksa 215. panta 1. punktu, – informāciju par to, kādā veidā procedūra ir noslēgta;

c)	datus, kas ļauj nepārprotami identificēt tādus muitas dokumentus, kas nav muitas deklarācijas, jebkādus citus dokumentus, kas ir būtiski attiecībā uz īpašās procedūras piemērošanu precēm, un jebkādus citus dokumentus, kas ir būtiski attiecībā uz atbilstošo procedūras noslēgšanu;

d)	datus par iepakojumu marķējumu, identifikācijas numuriem, skaitu un veidu, preču daudzumu un preču parasto tirdzniecības un tehnisko aprakstu, kā arī attiecīgā gadījumā – konteinera identifikācijas marķējumu, ar kura palīdzību var identificēt preces;

e)	preču atrašanās vietu un informāciju par preču jebkāda veida pārvietošanu;

f)	preču muitas statusu;

g)	datus par parastajiem apstrādes veidiem un attiecīgā gadījumā – jauno tarifa klasifikāciju, kurai preces atbilst pēc minētās parastās apstrādes pabeigšanas;

h)	datus par pagaidu ievešanu un galapatēriņu;

i)	datus par ievešanu pārstrādei un izvešanu pārstrādei, tostarp informāciju par pārstrādes veidu;

j)	Kodeksa 86. panta 1. punkta piemērošanas gadījumā – uzglabāšanas vai parasto apstrādes veidu izmaksas;

k)	ieguves normu vai attiecīgā gadījumā tās aprēķināšanas metodi;

l)	datus, kas ļauj veikt līdzvērtīgu preču izmantošanas muitas uzraudzību un kontroli saskaņā ar Kodeksa 223. pantu;

m)	ja ir prasīta nošķirta grāmatvedības uzskaite, – informāciju par preču veidu, muitas statusu un attiecīgā gadījumā preču izcelsmi;

n)	regulas 238. pantā minētajos pagaidu ievešanas gadījumos – minētajā pantā prasītos datus;

o)	regulas 241. pantā minētajos ievešanas pārstrādei gadījumos – minētajā pantā prasītos datus;

p)	attiecīgā gadījumā datus par jebkāda veida tiesību un pienākumu nodošanu saskaņā ar Kodeksa 218. pantu;

q)	ja uzskaite nav daļa no galvenajiem uzskaites reģistriem muitas vajadzībām, – atsauci uz minētajiem galvenajiem uzskaites reģistriem muitas vajadzībām;

r)	pēc muitas dienestu pieprasījuma pamatotu iemeslu dēļ – papildu informāciju par īpašiem gadījumiem.

2.   Brīvajās zonās papildus 1. punktā norādītajai informācijai uzskaitē ietver:

a)	datus, kas identificē pārvadājuma dokumentus par brīvajās zonās ievestajām vai no tām izvestajām precēm;

b)	datus par tādu preču izmantošanu vai patēriņu, kuru laišana brīvā apgrozībā vai pagaidu ievešana neizraisītu ievedmuitas nodokļa piemērošanu vai tādu pasākumu piemērošanu, kas paredzēti kopējā lauksaimniecības vai tirdzniecības politikā, saskaņā ar Kodeksa 247. panta 2. punktu.

3.   Muitas dienesti var atcelt prasību par konkrētu 1. un 2. punktā norādīto datu ietveršanu uzskaitē, ja šādai atcelšanai nav nelabvēlīgas ietekmes uz īpašās procedūras izmantošanas muitas uzraudzību un kontroli.

4.   Pagaidu ievešanas gadījumā uzskaiti veic vienīgi tad, ja to pieprasa muitas dienesti.

179. pants

Preču pārvietošana no vienas vietas uz citu vietu Savienības muitas teritorijā

(Kodeksa 219. pants)

1.   Tādu preču pārvietošanu no vienas vietas uz citu vietu Savienības muitas teritorijā, kurām piemērota ievešana pārstrādei, pagaidu ievešana vai galapatēriņš, var veikt bez muitas formalitāšu kārtošanas, izņemot 178. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētās formalitātes.

2.   Savienības muitas teritorijas ietvaros ir atļauta tādu preču, kam piemērota izvešana pārstrādei, pārvietošana no piemērošanas muitas iestādes līdz izvešanas muitas iestādei.

3.   Savienības muitas teritorijas ietvaros ir atļauta tādu preču, kam piemērota uzglabāšana muitas noliktavā, pārvietošana bez muitas formalitāšu kārtošanas, izņemot 178. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētās formalitātes, šādā veidā:

a)	starp dažādām vienā un tajā pašā atļaujā paredzētām uzglabāšanas vietām;

b)	no piemērošanas muitas iestādes līdz uzglabāšanas vietām; vai

c)	no uzglabāšanas vietām līdz izvešanas muitas iestādei vai jebkurai tādai muitas iestādei, kura norādīta Kodeksa 211. panta 1. punktā minētajā īpašās procedūras atļaujā un kurai ir tiesības izlaist preces nākamajai muitas procedūrai vai saņemt reeksporta deklarāciju, lai noslēgtu īpašo procedūru.

Tādu preču pārvietošanu, kurām ir piemērota uzglabāšana muitas noliktavā, pabeidz 30 dienu laikā no izvešanas dienas no muitas noliktavas.

Pēc procedūras izmantotāja pieprasījuma muitas dienesti var pagarināt 30 dienu laikposmu.

4.   Ja preces, kam piemērota uzglabāšana muitas noliktavā, pārvieto no uzglabāšanas vietām līdz izvešanas muitas iestādei, tad Kodeksa 214. panta 1. punktā minētajā uzskaitē 100 dienu laikā pēc tam, kad preces ir izņemtas no muitas noliktavas, norāda informāciju par preču izvešanu.

Pēc procedūras izmantotāja pieprasījuma muitas dienesti var pagarināt 100 dienu laikposmu.

180. pants

Parastie apstrādes veidi

(Kodeksa 220. pants)

Kodeksa 220. pantā paredzētie parastie apstrādes veidi ir noteikti 71-03. pielikumā.

181. pants

Standartizēta informācijas apmaiņa

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

1.   Uzraudzības muitas iestāde 71-05. pielikumā noteiktos attiecīgos datu elementus standartizētās informācijas apmaiņas (INF) nolūkiem dara pieejamus elektroniskajā sistēmā, kas izveidota saskaņā ar Kodeksa 16. panta 1. punktu, attiecībā uz:

a)	ievešanu pārstrādei EX/IM vai izvešanu pārstrādei EX/IM, kurā iesaistīta viena vai vairāk nekā viena dalībvalsts;

b)	ievešanu pārstrādei IM/EX vai izvešanu pārstrādei IM/EX, kurā iesaistīta vairāk nekā viena dalībvalsts.

2.   Ja Kodeksa 101. panta 1. punktā minētais atbildīgais muitas dienests ir pieprasījis standartizētu informācijas apmaiņu starp muitas dienestiem par precēm, kam piemērota tāda ievešana pārstrādei IM/EX, kurā iesaistīta tikai viena dalībvalsts, tad uzraudzības muitas iestāde 71-05. pielikuma B iedaļā noteiktos attiecīgos datu elementus standartizētās informācijas apmaiņas (INF) nolūkiem dara pieejamus elektroniskajā sistēmā, kas izveidota saskaņā ar Kodeksa 16. panta 1. punktu.

3.   Ja muitas deklarācijā vai reeksporta deklarācijā, vai reeksporta paziņojumā ir atsauce uz INF, tad kompetentie muitas dienesti standartizētās informācijas apmaiņas (INF) nolūkiem elektroniskajā sistēmā, kas izveidota saskaņā ar Kodeksa 16. panta 1. punktu, dara pieejamus 71-05. pielikuma A iedaļā noteiktos īpašos datu elementus.

4.   Muitas dienesti pēc pieprasījuma atļaujas turētājam izpauž atjaunināto informāciju saistībā ar INF.

182. pants

Īpašās procedūras piemērošanas laikā dzimušu dzīvnieku muitas statuss

(Kodeksa 153. panta 3. punkts)

Tādus dzīvniekus, kuri Savienības muitas teritorijā piedzimuši dzīvniekiem, uz ko attiecas viena muitas deklarācija un kam piemērota uzglabāšanas procedūra, pagaidu ievešanas procedūra vai ievešanas pārstrādei procedūra, un kuru kopējā vērtība pārsniedz EUR 100, uzskata par ārpussavienības precēm, un tiem piemērojama tā pati procedūra, kāda tika piemērota dzīvniekiem, kuriem tie piedzimuši.

183. pants

Atbrīvojums no pienākuma iesniegt papildu deklarāciju

(Kodeksa 167. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

Par tādām precēm, attiecībā uz kurām īpašā procedūra, izņemot tranzītu, ir noslēgta, piemērojot nākamo īpašo procedūru, izņemot tranzītu, atceļ pienākumu iesniegt papildu deklarāciju, ja ir izpildīti visi minētie nosacījumi:

a)	pirmās un nākamās procedūras atļaujas turētājs ir viena un tā pati persona;

b)	pirmajai īpašajai muitas procedūrai ir iesniegta standarta formas muitas deklarācija vai deklarētājs attiecībā uz īpašo procedūru ir iesniedzis papildu deklarāciju saskaņā ar Kodeksa 167. panta 1. punkta pirmo daļu;

c)	pirmā īpašā procedūra ir noslēgta, precēm piemērojot nākamo īpašo procedūru, izņemot galapatēriņu vai ievešanu pārstrādei, pēc muitas deklarācijas iesniegšanas, izdarot ierakstu deklarētāja reģistros.

2. NODAĻA

Tranzīts

1. iedaļa

Ārējā un iekšējā tranzīta procedūra

184. pants

Tranzīta operācijas MRN un TIR operācijas MRN paziņošanas muitas dienestiem līdzekļi

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Tranzīta deklarācijas vai TIR operācijas galveno atsauces numuru (MRN) bez elektroniskās datu apstrādes metodēm muitas dienestiem var paziņot jebkurā no šādiem veidiem:

a)	ar svītrkodu;

b)	ar tranzīta pavaddokumentu;

c)	ar tranzīta/drošības pavaddokumentu;

d)	TIR operācijas gadījumā – ar TIR karneti;

e)	ar citiem līdzekļiem, ko atļauj saņēmējs muitas dienests.

185. pants

Tranzīta pavaddokuments un tranzīta/drošības pavaddokuments

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

Kopējās datu prasības attiecībā uz tranzīta pavaddokumentu un vajadzības gadījumā attiecībā uz pozīciju sarakstu un tranzīta/drošības pavaddokumentu un tranzīta/drošības pozīciju sarakstu ir noteiktas B-02. pielikumā.

186. pants

Pieteikumi atzītā saņēmēja statusa piešķiršanai TIR operācijās

(Kodeksa 22. panta 1. punkta trešā daļa)

TIR operāciju nolūkiem pieteikumus Kodeksa 230. pantā minētā atzītā saņēmēja statusa piešķiršanai iesniedz muitas dienestā, kura kompetencē ir lēmuma pieņemšana tajā dalībvalstī, kurā ir pabeidzamas pieteikuma iesniedzēja TIR operācijas.

187. pants

Atzītā saņēmēja TIR operācijās atļaujas piešķiršana

(Kodeksa 230. pants)

1.   Kodeksa 230. pantā paredzēto atzītā saņēmēja statusu pieteikuma iesniedzējiem piešķir tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā;

b)	pieteikuma iesniedzējs paziņo, ka regulāri saņems preces, kas pārvietotas TIR operācijā;

c)	pieteikuma iesniedzējs izpilda Kodeksa 39. panta a), b) un d) apakšpunktā noteiktos kritērijus.

2.   Atļaujas piešķir vienīgi tad, ja muitas dienests uzskata, ka tas spēs TIR operāciju uzraudzību un kontroli veikt bez tādas administratīvās slodzes, kas nav samērojama ar attiecīgās personas prasībām.

3.   Atzītā saņēmēja atļauju piemēro TIR operācijām, kas ir pabeidzamas tajā dalībvalstī, kurā atļauja ir piešķirta, un tajā(-ās) minētās dalībvalsts vietā(-ās), kas norādītas atļaujā.

2. iedaļa

Savienības ārējā un iekšējā tranzīta procedūra

188. pants

Īpaša nodokļu režīma teritorijas

(Kodeksa 1. panta 3. punkts)

1.   Ja Savienības preces pārvieto no īpaša nodokļu režīma teritorijas uz citu Savienības muitas teritorijas daļu, kas nav īpaša nodokļu režīma teritorija, un ja minēto pārvietošanu pabeidz vietā, kura ir ārpus tās dalībvalsts, kur preces tika ievestas minētajā Savienības muitas teritorijas daļā, tad minētās Savienības preces pārvieto, izmantojot Savienības iekšējā tranzīta procedūru, kā minēts Kodeksa 227. pantā.

2.   Gadījumos, kas nav aptverti 1. punktā Savienības iekšējā tranzīta procedūru var izmantot, pārvietojot Savienības preces starp īpaša nodokļu režīma teritoriju un citu Savienības muitas teritorijas daļu.

189. pants

Konvencijas par kopīgu tranzīta procedūru piemērošana konkrētos gadījumos

(Kodeksa 226. panta 2. punkts)

Šādos gadījumos Savienības precēm, ko izved uz tādu trešo valsti, kura ir līgumslēdzēja puse Konvencijā par kopīgā tranzīta procedūru, vai ko izved no Savienības, šķērsojot vienu vai vairākas kopīgā tranzīta valstis un piemērojot Konvencijas par kopīgu tranzīta procedūru noteikumus, piemēro Kodeksa 226. panta 2. punktā minēto Savienības ārējā tranzīta procedūru:

a)	Savienības preces, kam ir nokārtotas eksporta muitas formalitātes, lai saņemtu kopējā lauksaimniecības politikā paredzētu kompensāciju par eksportu uz trešām valstīm;

b)	Savienības preces no intervences krājumiem, uz ko attiecina kontroles pasākumus attiecībā uz to lietošanu vai galamērķi, un kam ir nokārtotas eksporta uz trešām valstīm muitas formalitātes, kas paredzētas kopējā lauksaimniecības politikā;

c)	Savienības preces, par ko ir tiesības saņemt ievedmuitas nodokļa atmaksu vai atbrīvojumu no tā un kam ārējais tranzīts ir piemērots saskaņā ar Kodeksa 118. panta 4. punktu.

190. pants

Galamērķa muitas iestādes apstiprināta kvīts

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Kvītī, ko pēc personas, kura uzrāda preces, pieprasījuma apstiprina galamērķa muitas iestāde, un minētās iestādes pieprasītajā informācijā ietver 72-03. pielikumā minētos datus.

191. pants

Vispārēji noteikumi par vienkāršojumu atļaujām

(Kodeksa 233. panta 4. punkts)

1.   Kodeksa 233. panta 4. punktā minētās atļaujas pieteikuma iesniedzējiem piešķir, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā;

b)	pieteikuma iesniedzējs paziņo, ka regulāri izmantos Savienības tranzītu;

c)	pieteikuma iesniedzējs izpilda Kodeksa 39. panta a), b) un d) apakšpunktā noteiktos kritērijus.

2.   Atļaujas piešķir vienīgi ar nosacījumu, ka muitas dienests uzskata par iespējamu Savienības tranzīta procedūras uzraudzību un kontroli veikt bez tādas administratīvās slodzes, kas nebūtu samērojama ar attiecīgās personas prasībām.

192. pants

Pieteikumi atzītā nosūtītāja statusa piešķiršanai Savienības tranzīta procedūras piemērošanas nolūkiem

(Kodeksa 22. panta 1. punkta trešā daļa)

Savienības tranzīta procedūras piemērošanas nolūkiem pieteikumus Kodeksa 233. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētā atzītā nosūtītāja statusa piešķiršanai iesniedz muitas dienestā, kura kompetencē ir lēmuma pieņemšana tajā dalībvalstī, kurā ir uzsākamas pieteikuma iesniedzēja Savienības tranzīta operācijas.

193. pants

Atzītā nosūtītāja statusa atļaujas piešķiršana Savienības tranzīta procedūras piemērošanas nolūkiem

(Kodeksa 233. panta 4. punkts)

Kodeksa 233. panta 4. punkta a) apakšpunktā minēto atzītā nosūtītāja statusu piešķir vienīgi tādiem pieteikuma iesniedzējiem, kas ir pilnvaroti izmantot vispārēju galvojumu saskaņā ar Kodeksa 89. panta 5. punktu vai atbrīvojumu no galvojuma saskaņā ar Kodeksa 95. panta 2. punktu.

194. pants

Pieteikumi atzītā saņēmēja statusa piešķiršanai Savienības tranzīta procedūrā pārvietotu preču saņemšanas nolūkiem

(Kodeksa 22. panta 1. punkta trešā daļa)

Savienības tranzīta procedūrā pārvietotu preču saņemšanas nolūkiem pieteikumus Kodeksa 233. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētā atzītā saņēmēja statusa piešķiršanai iesniedz muitas dienestā, kura kompetencē ir lēmuma pieņemšana tajā dalībvalstī, kurā ir pabeidzamas pieteikuma iesniedzēja Savienības tranzīta operācijas.

195. pants

Atzītā saņēmēja statusa atļaujas piešķiršana Savienības tranzīta procedūrā pārvietotu preču saņemšanas nolūkiem

(Kodeksa 233. panta 4. punkts)

Kodeksa 233. panta 4. punkta b) apakšpunktā minēto atzītā saņēmēja statusu piešķir pieteikuma iesniedzējiem, kas paziņo, ka regulāri saņems preces, kam piemērota Savienības tranzīta procedūra.

196. pants

Atzītā saņēmēja izdota kvīts

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Kvītī, ko atzītais saņēmējs pēc informācijas pieprasījuma izdod pārvadātājam pēc preču piegādes, norāda 72-03. pielikumā minētos datus.

197. pants

Atļauja izmantot īpaša veida plombas

(Kodeksa 233. panta 4. punkts)

1.   Atļaujas saskaņā ar Kodeksa 233. panta 4. punkta c) apakšpunktu izmantot Savienības tranzīta procedūrā īpaša veida plombas transportlīdzekļiem, konteineriem un iepakojumiem piešķir, ja muitas dienesti atzīst par derīgām pieteikumā atļaujas saņemšanai norādītās plombas.

2.   Muitas dienests saistībā ar atļauju pieņem tādas īpaša veida plombas, ko atzinuši par derīgām citas dalībvalsts muitas dienesti, ja vien tā rīcībā nav informācijas, ka konkrētā plomba nav piemērota muitas vajadzībām.

198. pants

Atļauja izmantot tranzīta deklarāciju ar samazinātām datu prasībām

(Kodeksa 233. panta 4. punkta d) apakšpunkts)

Kodeksa 233. panta 4. punkta d) apakšpunktā paredzētās atļaujas izmantot muitas deklarāciju ar samazinātām datu prasībām, lai precēm piemērotu Savienības tranzīta procedūru, piešķir:

a)	preču pārvadājumiem pa dzelzceļu;

b)	preču pārvadājumiem pa gaisu un jūru, ja par tranzīta deklarāciju neizmanto elektronisku pārvadājuma dokumentu.

199. pants

Atļaujas gaisa pārvadājumos par tranzīta deklarāciju izmantot elektronisku pārvadājuma dokumentu

(Kodeksa 233. panta 4. punkta e) apakšpunkts)

Atļaujas gaisa pārvadājumos par tranzīta deklarāciju izmantot elektronisku pārvadājuma dokumentu, lai precēm piemērotu Savienības tranzīta procedūru, saskaņā ar Kodeksa 233. panta 4. punkta e) apakšpunktu piešķir vienīgi tad, ja:

a)	pieteikuma iesniedzēja apkalpoto lidojumu starp Savienības lidostām skaits ir ievērojams;

b)

pieteikuma iesniedzējs pierāda, ka varēs nodrošināt elektroniskajā pārvadājuma dokumentā norādīto ziņu pieejamību nosūtītājai muitas iestādei nosūtīšanas lidostā un galamērķa muitas iestādei galamērķa lidostā un to, ka nosūtītājai muitas iestādei un galamērķa muitas iestādei sniegtās ziņas neatšķiras.

200. pants

Atļaujas jūras pārvadājumos par tranzīta deklarāciju izmantot elektronisku pārvadājuma dokumentu

(Kodeksa 233. panta 4. punkta e) apakšpunkts)

Atļaujas jūras pārvadājumos par tranzīta deklarāciju izmantot elektronisku pārvadājuma dokumentu, lai precēm piemērotu Savienības tranzīta procedūru, saskaņā ar Kodeksa 233. panta 4. punkta e) apakšpunktu piešķir vienīgi tad, ja:

a)	pieteikuma iesniedzēja apkalpoto reisu starp Savienības ostām skaits ir ievērojams;

b)	pieteikuma iesniedzējs pierāda, ka varēs nodrošināt elektroniskajā pārvadājuma dokumentā norādīto ziņu pieejamību nosūtītājai muitas iestādei nosūtīšanas ostā un galamērķa muitas iestādei galamērķa ostā un to, ka nosūtītājai iestādei un galamērķa muitas iestādei sniegtās ziņas neatšķiras.

3. NODAĻA

Uzglabāšana muitas noliktavā

201. pants

Mazumtirdzniecība

(Kodeksa 211. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

Uzglabāšanas vietu darbības atļaujas preču uzglabāšanai muitas noliktavā piešķir ar nosacījumu, ka uzglabāšanas vietas neizmanto mazumtirdzniecībai, izņemot gadījumus, kad preces tiek pārdotas mazumtirdzniecībai šādos gadījumos:

a)	ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa personām, kas ceļo uz vai no valstīm ārpus Savienības muitas teritorijas;

b)	ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa starptautisku organizāciju dalībniekiem;

c)	ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa NATO spēkiem;

d)	ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa diplomātisku vai konsulāru režīmu ietvaros;

e)	no attāluma, tostarp internetā.

202. pants

Īpaši aprīkotas uzglabāšanas vietas

(Kodeksa 211. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

Ja preces ir bīstamas vai var sabojāt citas preces, vai tām nepieciešams nodrošināt īpašus apstākļus citu iemeslu dēļ, tad uzglabāšanas vietu darbības atļaujās par preču uzglabāšanu muitas noliktavā var noteikt, ka preces ir uzglabājamas vienīgi tādās uzglabāšanas vietās, kas īpaši aprīkotas konkrēto preču saņemšanai uzglabāšanā.

203. pants

Uzglabāšanas vietu tips

(Kodeksa 211. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

Uzglabāšanas vietu darbības atļaujās preču uzglabāšanai muitas noliktavā norāda katras atļaujas nolūkiem izmantojamo muitas noliktavas tipu:

a)	I tipa publiska muitas noliktava;

b)	II tipa publiska muitas noliktava;

c)	privāta muitas noliktava.

4. NODAĻA

Īpaša izmantošana

1. iedaļa

Pagaidu ievešana

1. apakšiedaļa

Vispārēji noteikumi

204. pants

Vispārēji noteikumi

(Kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

Ja vien nav paredzēts citādi, pagaidu ievešanas procedūras atļaujas piešķir ar nosacījumu, ka to preču stāvoklis, kam piemēro procedūru, paliek nemainīgs.

Tomēr ir pieļaujama labošana un apkope, arī kapitālremonts un regulēšana, un tādi pasākumi, kuru mērķis ir saglabāt preces vai nodrošināt to atbilstību tehniskajām prasībām, lai tās procedūras laikā būtu derīgas lietošanai.

205. pants

Pieteikuma iesniegšanas vieta

(Kodeksa 22. panta 1. punkts)

1.   Atkāpjoties no Kodeksa 22. panta 1. punkta trešās daļas, pieteikumu pagaidu ievešanas atļaujas saņemšanai iesniedz tajā muitas dienestā, kura kompetencē ir tā vieta, kur preces izmantos pirmo reizi.

2.   Atkāpjoties no Kodeksa 22. panta 1. punkta trešās daļas, pieteikumu pagaidu ievešanas atļaujas saņemšanai, ko iesniedz ar mutisku muitas deklarāciju saskaņā ar 136. pantu, ar darbībām saskaņā ar 139. pantu, ar ATA vai CPD karneti saskaņā ar 163. pantu, iesniedz tajā vietā, kur preces uzrāda un deklarē pagaidu ievešanai.

206. pants

Pagaidu ievešana ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa

(Kodeksa 211. panta 1. punkts un 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

1.   Atļaujas izmantot pagaidu ievešanas procedūru ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir attiecībā uz tādām precēm, kuras neatbilst visām 209. līdz 216. pantā un 219. līdz 236. pantā noteiktajām attiecīgajām prasībām pilnīga atbrīvojuma no ievedmuitas nodokļa piešķiršanai.

2.   Atļauju izmantot pagaidu ievešanas procedūru ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa nepiešķir patēriņa precēm.

3.   Atļauju izmantot pagaidu ievešanas procedūru ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir ar nosacījumu, ka ievedmuitas nodokļa summu, kas ir maksājama saskaņā ar Kodeksa 252. panta 1. punkta otro daļu, samaksā procedūras noslēgšanas brīdī.

2. apakšiedaļa

Transportlīdzekļi, paletes un konteineri, tostarp to palīgierīces un aprīkojums

207. pants

Vispārēji noteikumi

(Kodeksa 211. panta 3. punkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa 208. līdz 211. pantā un 213. pantā minētajām precēm var piešķirt arī tādā gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs un procedūras izmantotājs veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā.

208. pants

Paletes

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir paletēm.

209. pants

Palešu rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir tādām palešu rezerves daļām, palīgierīcēm un aprīkojumam, kam piemērota pagaidu ievešana un ko paredzēts reeksportēt atsevišķi no paletēm vai kā daļu no tām.

210. pants

Konteineri

(Kodeksa 18. panta 2. punkts un 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

1.   Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir tādiem konteineriem, uz kuriem piemērotā un labi saskatāmā vietā ir neizdzēšams marķējums, kurā ietverta visa turpmāk minētā informācija:

a)	īpašnieka vai izmantotāja identifikācijas dati, kuros var norādīt vai nu tā pilnu vārdu/nosaukumu vai pieņemtu identifikācijas sistēmu, neizmantojot tādus simbolus kā emblēmas vai karogi;

b)	konteinera identifikācijas marķējums un numuri, ko piešķīris tā īpašnieks vai izmantotājs;

c)	konteinera taras svars, ieskaitot visu tam pastāvīgi piestiprināto aprīkojumu.

Tādu kuģniecībai paredzētu kravas konteineru vai jebkādu citu konteineru, kuru marķēšanai izmanto tādu prefiksu saskaņā ar ISO standartu, kas sastāv no četriem lielajiem burtiem, no kuriem pēdējais ir U, īpašnieka vai galvenā izmantotāja identifikācijas dati, konteinera sērijas numurs un kontrolcipars atbilst starptautiskajam standartam ISO 6346 un tā pielikumiem.

2.   Ja pieteikums atļaujas saņemšanai ir iesniegts saskaņā ar 163. panta 1. punktu, tad konteinerus pārrauga persona, kas veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, vai tāda persona, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas un kurai ir pārstāvis Savienības muitas teritorijā.

Minētā persona pēc pieprasījuma muitas dienestiem sniedz detalizētu informāciju par katra konteinera, kuram piemērota pagaidu ievešana, pārvietošanas maršrutu, tostarp norādot tā ievešanas un izkraušanas datumus un vietas.

211. pants

Konteineru rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir tādām konteineru rezerves daļām, palīgierīcēm un aprīkojumam, kam piemērota pagaidu ievešana un ko paredzēts reeksportēt atsevišķi no konteineriem vai kā daļu no tiem.

212. pants

Nosacījumi pilnīga atbrīvojuma no ievedmuitas nodokļa piešķiršanai transportlīdzekļiem

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

1.   Šā panta nolūkiem termins “transportlīdzekļi” ietver parastās rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojumu, kas ir kopā ar transportlīdzekli.

2.   Ja transportlīdzekļus pagaidu ievešanai deklarē mutiski saskaņā ar 136. pantu vai ar citu rīcību saskaņā ar 139. pantu, atļauju piešķir personai, kuras faktiskā rīcībā preces ir tajā brīdī, kad tās izlaiž pagaidu ievešanas procedūrai, ja vien minētā persona nerīkojas citas personas vārdā. Ja persona rīkojas citas personas vārdā, atļauju piešķir pēdējai pieminētajai personai.

3.   Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir ceļa, dzelzceļa, gaisa, jūras un iekšzemes ūdensceļu transportlīdzekļiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	tie ir reģistrēti ārpus Savienības muitas teritorijas tādas personas vārdā, kura veic uzņēmējdarbību ārpus minētās teritorijas, vai gadījumā, ja tie nav reģistrēti, – to īpašnieks ir persona, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas;

b)	tos izmanto persona, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas, neskarot 214., 215. un 216. pantu.

Ja minētos transportlīdzekļus privāti izmanto trešā persona, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas, pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir ar nosacījumu, ka minētajai personai ir pienācīgs rakstisks pilnvarojums, ko devis atļaujas turētājs.

213. pants

Ārpussavienības transportlīdzekļu rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir tādām transportlīdzekļu rezerves daļām, palīgierīcēm un aprīkojumam, kam piemērota pagaidu ievešana un ko paredzēts reeksportēt atsevišķi no transportlīdzekļiem vai kā daļu no tiem.

214. pants

Nosacījumi pilnīga atbrīvojuma no ievedmuitas nodokļa piešķiršanai personām, kuras veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Personām, kuras veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, piešķir pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, ja ir izpildīts kāds no minētajiem nosacījumiem:

a)	dzelzceļa transportlīdzekļi ir nodoti šādu personu rīcībā saskaņā ar līgumu, turklāt katra persona minētā līguma ietvaros var izmantot pārējo personu ritošo sastāvu;

b)	Savienībā reģistrētu autotransporta līdzekļu gadījumā – piekabe ir sakabē ar transportlīdzekli;

c)	transportlīdzekļus izmanto saistībā ar ārkārtas situāciju;

d)	transportlīdzekļus izmanto profesionāls nomas uzņēmums ar nolūku tos reeksportēt.

215. pants

Transportlīdzekļi, ko izmanto fiziskas personas ar pastāvīgu dzīvesvietu Savienības muitas teritorijā

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

1.   Fiziskām personām ar pastāvīgu dzīvesvietu Savienības muitas teritorijā piešķir pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa par transportlīdzekļiem, ko tās izmanto privāti un neregulāri, ja ir saņemts transportlīdzekļa reģistrētā īpašnieka pieprasījums un ja transportlīdzekļa reģistrētais īpašnieks izmantošanas laikā atrodas Savienībā.

2.   Fiziskām personām ar pastāvīgu dzīvesvietu Savienības muitas teritorijā piešķir pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa par tādiem transportlīdzekļiem, kurus tie nomā uz rakstiska līguma pamata un izmanto privāti kādam no turpmāk minētajiem mērķiem:

a)	lai atgrieztos savā dzīvesvietā Savienības muitas teritorijā;

b)	lai izbrauktu no Savienības muitas teritorijas.

3.   Fiziskām personām ar pastāvīgu dzīvesvietu Savienības muitas teritorijā piešķir pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa par tādiem transportlīdzekļiem, kurus tās izmanto komerciāli vai privāti, ar nosacījumu, ka transportlīdzekļa īpašnieks, īrētājs vai nomnieks ir to darba devējs un ka darba devējs veic uzņēmējdarbību ārpus minētās muitas teritorijas.

Transportlīdzekļu lietošana privātām vajadzībām ir atļauta darbinieka braucieniem starp darba vietu un dzīvesvietu vai braucieniem darba uzdevumā saskaņā ar noteikumiem darba līgumā.

Pēc muitas dienestu pieprasījumu persona, kura izmanto transportlīdzekli, uzrāda sava darba līguma eksemplāru.

4.   Šā panta nozīmē

a)	transportlīdzekļa lietošana privātām vajadzībām ir tāda lietošana, kas nav lietošana komerciālām vajadzībām;

b)	lietošana komerciālām vajadzībām ir transportlīdzekļa lietošana personu pārvadāšanai, saņemot par to atlīdzību, vai preču rūpnieciski vai komerciāli pārvadājumi, par to saņemot vai nesaņemot atlīdzību.

216. pants

Atbrīvojums no ievedmuitas nodokļa par transportlīdzekļiem citos gadījumos

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

1.   Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir tad, ja transportlīdzekli paredzēts Savienības muitas teritorijā reģistrēt ar pagaidu numuru nolūkā to reeksportēt kādas šādas personas vārdā:

a)	persona, kura veic uzņēmējdarbību ārpus minētās teritorijas;

b)	fiziska persona ar pastāvīgu dzīvesvietu minētajā teritorijā, ja minētā persona gatavojas pārcelt pastāvīgo dzīvesvietu uz vietu ārpus minētās teritorijas.

2.   Izņēmuma gadījumā pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa var piešķirt transportlīdzekļiem, ko ierobežotu laiku komerciāliem nolūkiem lieto personas, kuras veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā.

217. pants

Pagaidu ievešanas procedūras noslēgšanas termiņš transportlīdzekļiem un konteineriem

(Kodeksa 215. panta 4. punkts)

Transportlīdzekļu un konteineru pagaidu ievešanas procedūras noslēgšanas termiņi no brīža, kad precēm ir piemērota procedūra, ir šādi:

a)	dzelzceļa transportlīdzekļiem – 12 mēneši;

b)	komerciāliem nolūkiem izmantotiem transportlīdzekļiem, izņemot dzelzceļa transportlīdzekļus, – pārvadājumu operāciju veikšanai nepieciešamais laiks;

c)

privāti izmantojamiem autotransporta līdzekļiem: i) ko izmanto studenti – laikposms, ko students pavada Savienības muitas teritorijā vienīgi studiju nolūkos; ii) ko izmanto personas, kuras uz konkrētu laiku norīkotas darba uzdevuma pildīšanai – laikposms, ko persona pavada Savienības muitas teritorijā, pildot vienīgi darba uzvedumu; iii) citos gadījumos, tostarp attiecībā uz jājamdzīvniekiem vai vilcējdzīvniekiem un to vilktajiem transportlīdzekļiem – 6 mēneši;

d)	privāti izmantojamiem gaisa transportlīdzekļiem – 6 mēneši;

e)	privāti izmantojamiem jūras un iekšzemes ūdeņu transportlīdzekļiem – 18 mēneši;

f)	konteineriem un to aprīkojumam un palīgierīcēm – 12 mēneši.

218. pants

Reeksportēšanas termiņš profesionālu nomas pakalpojumu gadījumā

(Kodeksa 211. panta 1. punkts un 215. panta 4. punkts)

1.   Ja transportlīdzeklim ir piemērota pagaidu ievešana Savienībā ar pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa saskaņā ar 212. pantu un tas ir atdots atpakaļ profesionālam nomas uzņēmumam, kurš veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, tad reeksportu, ar ko noslēdz pagaidu ievešanas procedūru, veic sešu mēnešu laikā no transportlīdzekļa ievešanas datuma Savienības muitas teritorijā.

Ja profesionāls nomas uzņēmums transportlīdzekli atkal iznomā personai, kura veic uzņēmējdarbību ārpus minētās teritorijas, vai fiziskām personām ar pastāvīgu dzīvesvietu Savienības muitas teritorijā, reeksportu, ar ko noslēdz pagaidu ievešanas procedūru, veic sešu mēnešu laikā no transportlīdzekļa ievešanas datuma Savienības muitas teritorijā un trīs nedēļu laikā no atkaliznomāšanas līguma noslēgšanas.

Par ievešanas datumu Savienības muitas teritorijā uzskata datumu, kad noslēgts tas nomas līgums, saskaņā ar kuru transportlīdzeklis tika izmantots laikā, kad tas ievests minētajā teritorijā, ja vien nav pierādījumu par ievešanas faktisko datumu.

2.   Atļauju šā panta 1. punktā minētā transportlīdzekļa pagaidu ievešanai piešķir ar nosacījumu, ka transportlīdzekli neizmanto citiem mērķiem kā vien reeksportēšanai.

3.   Regulas 215. panta 2. punktā minētajā gadījumā, ja fiziska persona izmanto transportlīdzekli, lai atgrieztos savā dzīvesvietā Savienības muitas teritorijā, tad transportlīdzekli atdod atpakaļ nomas uzņēmumam, kurš veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, trīs nedēļu laikā no iznomāšanas vai atkaliznomāšanas līguma noslēgšanas datuma vai reeksportē, ja persona transportlīdzekli izmanto, lai izbrauktu no Savienības muitas teritorijas.

3. apakšiedaļa

Preces, kas nav transportlīdzekļi, paletes un konteineri

219. pants

Ceļotāju personiskās lietošanas priekšmeti un preces, ko ceļotāji ieved sportam

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir precēm, ko ieved ceļotāji ar dzīvesvietu ārpus Savienības muitas teritorijas, ja ir izpildīts kāds no šādiem nosacījumiem:

a)	preces ir personiskās lietošanas priekšmeti, kas pamatoti nepieciešami ceļojuma laikā;

b)	preces ir paredzēts izmantot sportam.

220. pants

Jūrnieku iedzīves priekšmeti

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa jūrnieku iedzīves priekšmetiem piešķir šādos gadījumos:

a)	tos izmanto uz starptautiskās jūras satiksmes kuģa;

b)	tos izkrauj no minētā kuģa un apkalpe tos kādu laiku lieto krastā;

c)	tos minētā kuģa apkalpe izmanto kultūras vai sabiedriskās iestādēs, ko apsaimnieko bezpeļņas organizācijas, vai lūgšanu vietās, kur regulāri notiek dievkalpojumi jūrniekiem.

221. pants

Materiāli glābšanas darbiem

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir materiāliem, kas paredzēti glābšanas darbiem, ja tos izmanto saistībā ar pasākumiem katastrofu seku mazināšanai vai līdzīgās situācijās, kas skar Savienības muitas teritoriju.

Pieteikuma iesniedzējs un procedūras izmantotājs var veikt uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā.

222. pants

Medicīnas, ķirurģijas un laboratorijas iekārtas

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir medicīnas, ķirurģijas un laboratorijas iekārtām, ko sūta, aizdodot pēc slimnīcas vai citas medicīnas iestādes lūguma, kurai šādas iekārtas ir steidzami vajadzīgas, lai kompensētu savu iekārtu nepietiekamību, un ja tās paredzētas diagnostikai vai ārstēšanai. Pieteikuma iesniedzējs un procedūras izmantotājs var veikt uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā.

223. pants

Dzīvnieki

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir dzīvniekiem, kas pieder personai, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas.

224. pants

Pierobežas zonās izmantojamas preces

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir šādām precēm, ko paredzēts izmantot pierobežas zonās:

a)	iekārtas, kas pieder un ko izmanto personas, kuras veic uzņēmējdarbību tādā trešās valsts pierobežas zonā, kura piekļaujas tai Savienības pierobežas zonai, kur preces paredzēts izmantot;

b)	preces, ko izmanto infrastruktūras celtniecības, labošanas vai apkopes projektos šādā Savienības pierobežas zonā, kura ir publisku iestāžu atbildībā.

225. pants

Skaņas, attēla vai datu nesēji un reklāmas materiāli

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir šādām precēm:

a)	skaņas, attēla vai datu nesēji, ko piegādā bez atlīdzības un ko izmanto demonstrācijas nolūkiem pirms komercializācijas, skaņas celiņa ierakstīšanai, dublēšanai vai pavairošanai;

b)	materiāli, kas paredzēti vienīgi reklāmai, tostarp transportlīdzekļi, kas īpaši aprīkoti reklāmas nolūkiem.

226. pants

Profesionālās darbības piederumi

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

1.   Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir profesionālās darbības piederumiem, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tie pieder personai, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas;

b)	tos importē persona, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas, vai īpašnieka darbinieks, kurš veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā;

c)	tos izmanto importētājs vai viņa uzraudzībā, izņemot audiovizuālo kopražojumu gadījumus.

2.   Neatkarīgi no šā panta 1. punkta pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir pārnēsājamiem mūzikas instrumentiem, ko uz laiku ieved ceļotāji un ko paredzēts izmantot profesionālā darbībā. Ceļotāji var būt ar dzīvesvietu Savienības muitas teritorijā vai ārpus tās.

3.   Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa nepiešķir tādiem profesionālās darbības piederumiem, ko paredzēts izmantot kādam no turpmāk minētajiem mērķiem:

a)	preču rūpnieciskai ražošanai;

b)	preču rūpnieciskai iepakošanai;

c)	dabas resursu izmantošanai;

d)	ēku celtniecībai, labošanai vai apkopei;

e)	zemes pārvietošanai un tamlīdzīgiem projektiem.

Šā panta c), d) un e) apakšpunkts neattiecas uz rokas darbarīkiem.

227. pants

Mācību materiāli un zinātniskais aprīkojums

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa mācību materiāliem un zinātniskajam aprīkojumam piešķir tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	tie pieder personai, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas;

b)	tos importē bezpeļņas publiskas vai privātas zinātnes, mācību vai arodizglītības iestādes un importētājas iestādes atbildībā izmanto vienīgi mācībām, arodizglītībai vai zinātniskiem pētījumiem;

c)	tos importē samērīgā daudzumā, ievērojot importēšanas nolūku;

d)	tos neizmanto vienīgi komerciāliem nolūkiem.

228. pants

Iepakojumi

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir šādām precēm:

a)	iepakojumiem, ko ieved ar kravu un ko paredzēts reeksportēt ar kravu vai bez tās;

b)	iepakojumiem, ko importē bez kravas un kas paredzēti reeksportēšanai ar kravu.

229. pants

Matrices, veidnes, sagataves, rasējumi, skices, mērīšanas, pārbaužu, testēšanas rīki un tamlīdzīgi priekšmeti

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir matricēm, veidnēm, sagatavēm, rasējumiem, skicēm, mērīšanas, pārbaužu, testēšanas rīkiem un tamlīdzīgiem priekšmetiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	tie pieder personai, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas;

b)	tos ražošanai izmanto tāda persona, kura veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, un vismaz 50 % produkcijas, kas saražota ar minēto priekšmetu palīdzību, tiek eksportēti.

230. pants

Īpaši darbarīki un instrumenti

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa īpašiem darbarīkiem un instrumentiem piešķir tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	tie pieder personai, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas;

b)	tos preču ražošanas nolūkiem nodod tādas personas rīcībā, kura veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, un vairāk nekā 50 % no saražotajām precēm eksportē.

231. pants

Preces izmēģinājumu veikšanai vai izmēģināmās preces

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir precēm, uz kurām attiecas kāda no turpmāk minētajām situācijām:

a)	ar tām veic izmēģinājumus, eksperimentus vai demonstrējumus;

b)	tās izmanto pieņemšanas pārbaudēs saskaņā ar pirkuma līguma nosacījumiem;

c)	tās izmanto izmēģinājumos, eksperimentos vai demonstrējumos bez finansiāla ieguvuma.

232. pants

Paraugi

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir tādiem paraugiem, ko izmanto vienīgi parādīšanai vai demonstrēšanai Savienības muitas teritorijā, ar nosacījumu, ka paraugu daudzums ir samērīgs attiecīgās izmantošanas nolūkiem.

233. pants

Ražošanas līdzekļu aizvietotāji

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir ražošanas līdzekļu aizvietotājiem, kurus piegādātājs vai labotājs ir uz laiku nodevis pircēja rīcībā līdz līdzīgu preču piegādei vai salabošanai.

234. pants

Preces pasākumiem vai pārdošanai atsevišķos gadījumos

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

1.   Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir tādām precēm, kas izstādāmas vai izmantojamas tādos publiskos pasākumos, kuri nav organizēti vienīgi preču tirdzniecībai, vai kas šādos pasākumos iegūtas no precēm, kurām piemērota pagaidu ievešanas procedūra.

Izņēmuma gadījumos muitas dienesti var piešķirt pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa tādām precēm, kas izstādāmas vai izmantojamas citos pasākumos vai kas šādos pasākumos iegūtas no precēm, kurām piemērota pagaidu ievešanas procedūra.

2.   Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir precēm, ko īpašnieks piegādā pārbaudīšanai tādai personai Savienībā, kurai pēc pārbaudīšanas ir tiesības tās nopirkt.

3.   Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir:

a)	mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām, kas definētas Direktīvas 2006/112/EK IX pielikumā un ko importē izstādīšanai un iespējamai pārdošanai;

b)	precēm, ko importē pārdošanai izsolē, izņemot jaunizgatavotas preces.

235. pants

Rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa piešķir rezerves daļām, palīgierīcēm un aprīkojumam, ko izmanto tādu preču, kam piemērota pagaidu ievešanas procedūra, labošanai un apkopei, tostarp kapitālremontam, regulēšanai un saglabāšanai.

236. pants

Citas preces

(Kodeksa 250. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Jebkurā no šādiem gadījumiem pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa var piešķirt precēm, kas nav minētas 208. līdz 216. pantā un 219. līdz 235. pantā vai kas neatbilst minētajos pantos norādītajiem nosacījumiem:

a)	preces ieved neregulāri un uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus;

b)	konkrētos preču importa gadījumos, kas nerada ekonomisku ietekmi Savienībā.

237. pants

Īpaši noslēgšanas termiņi

(Kodeksa 215. panta 4. punkts)

1.   Attiecībā uz 231. panta c) apakšpunktā, 233. pantā un 234. panta 2. punktā minētajām precēm noslēgšanas termiņš ir 6 mēneši no dienas, kad precēm ir piemērota pagaidu ievešanas procedūra.

2.   Attiecībā uz 223. pantā minētajiem dzīvniekiem noslēgšanas termiņš ir vismaz 12 mēneši no dienas, kad dzīvniekiem ir piemērota pagaidu ievešanas procedūra.

4. apakšiedaļa

Procedūras norise

238. pants

Muitas deklarācijā norādāmās ziņas

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

1.   Ja precēm, kam piemērota pagaidu ievešanas procedūra, piemēro nākamo muitas procedūru, kura ļauj noslēgt pagaidu ievešanas procedūru saskaņā ar Kodeksa 215. panta 1. punktu, muitas deklarācijā nākamajai procedūrai, izņemot ATA/CPD karneti, ietver norādi “TA” un attiecīgo atļaujas numuru.

2.   Ja preces, kam piemērota pagaidu ievešanas procedūra, reeksportē saskaņā ar Kodeksa 270. panta 1. punktu, reeksporta deklarācijā, izņemot ATA/CPD karneti, norāda šā panta 1. punktā noteiktās ziņas.

2. iedaļa

Galapatēriņš

239. pants

Galapatēriņa atļaujas turētāja pienākums

(Kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

Galapatēriņa procedūras izmantošanas atļauju piešķir, ja atļaujas turētājs apņemas pildīt kādu no šādiem pienākumiem:

a)	izmantot preces tiem nolūkiem, kas norādīti pieteikumā par atbrīvojumu no nodokļa vai par samazinātu nodokļa likmi;

b)	nodot a) punktā minēto pienākumu citai personai, ievērojot muitas dienestu izklāstītos nosacījumus.

5. NODAĻA

Pārstrāde

240. pants

Atļauja

(Kodeksa 211. pants)

1.   Pārstrādes procedūras atļaujā norāda pasākumus, ar kuru palīdzību konstatē jebko no turpmāk minētā:

a)	pārstrādes produkti ir iegūti, pārstrādājot tās preces, kam piemērota pārstrādes procedūra;

b)	ir izpildīti nosacījumi, lai izmantotu līdzvērtīgas preces saskaņā ar Kodeksa 223. pantu vai standarta apmaiņas sistēmu saskaņā ar Kodeksa 261. pantu.

2.   Ievešanas pārstrādei atļauju var piešķirt ražošanas piederumiem Kodeksa 5. panta 37. punkta e) apakšpunkta nozīmē, izņemot šādus ražošanas piederumus:

a)	degviela un energoavoti, izņemot tādus, kas paredzēti pārstrādes produktu izmēģināšanai vai defektu atklāšanai precēs, kurām piemērota procedūra un kurām nepieciešama labošana;

b)	smērvielas, izņemot tādas, kas paredzētas pārstrādes produktu izmēģināšanai, regulēšanai vai aizvešanai;

c)	aprīkojums un rīki.

3.   Ievešanas pārstrādei atļauju piešķir vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	preces nav iespējams ekonomiski izdevīgā veidā atjaunot līdz tādam aprakstam vai stāvoklim, kādā tās bija laikā, kad tām tika piemērota procedūra;

b)	procedūras izmantošana nedrīkst izraisīt tādu noteikumu apiešanu, kas attiecas uz ievestajām precēm piemērojamajiem izcelsmes noteikumiem un daudzuma ierobežojumiem.

Šā punkta pirmo daļu nepiemēro, ja ievedmuitas nodokļa summu nosaka saskaņā ar Kodeksa 86. panta 3. punktu.

241. pants

Muitas deklarācijā ievešanai pārstrādei norādāmās ziņas

(Kodeksa 6. panta 2. punkts)

1.   Ja precēm, kam piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, vai tajā iegūtajiem pārstrādes produktiem piemēro nākamo muitas procedūru, kura ļauj noslēgt ievešanas pārstrādei procedūru saskaņā ar Kodeksa 215. panta 1. punktu, muitas deklarācijā nākamajai procedūrai, izņemot ATA/CPD karneti, ietver norādi “IP” un attiecīgo atļaujas numuru vai INF numuru.

Ja uz precēm, kam piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, attiecas īpaši tirdzniecības politikas pasākumi un šie pasākumi ir piemērojami arī laikā, kad precēm, kas ir vai nav pārstrādes produktu veidā, tiek piemērota nākamā muitas procedūra, nākamās muitas procedūras muitas deklarācijā ietver šā panta pirmajā daļā minētās ziņas, kā arī šādu norādi: “C P M”.

2.   Ja preces, kam piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, reeksportē saskaņā ar Kodeksa 270. panta 1. punktu, reeksporta deklarācijā norāda šā panta 1. punktā minētās ziņas.

242. pants

Izvešana pārstrādei IM/EX

(Kodeksa 211. panta 1. punkts)

1.   Izvešanas pārstrādei IM/EX atļaujā norāda termiņu, līdz kuram Savienības precēm, kuras ir aizstātas ar līdzvērtīgām precēm, piemēro izvešanu pārstrādei. Šis termiņš nepārsniedz sešus mēnešus.

Pēc atļaujas turētāja lūguma šo termiņu var pagarināt pat pēc termiņa beigām, ar nosacījumu, ka kopējais termiņš nepārsniedz vienu gadu.

2.   Pārstrādes produktu iepriekšējas ievešanas gadījumā sniedz galvojumu, kas sedz to ievedmuitas nodokļa summu, kura būtu maksājama, ja aizstātajām Savienības precēm netiktu piemērota izvešana pārstrādei saskaņā ar 1. punktu.

243. pants

Labošana izvešanas pārstrādei laikā

(Kodeksa 211. panta 1. punkts)

Ja izvešanas pārstrādei procedūru pieprasa labošanai, uz laiku izvedamajām precēm jābūt salabojamām, un procedūru neizmanto preču tehnisko parametru uzlabošanai.

VIII SADAĻA

NO SAVIENĪBAS MUITAS TERITORIJAS IZVESTAS PRECES

1. NODAĻA

Pirms preču izvešanas veicamās formalitātes

244. pants

Pirmsizvešanas deklarāciju iesniegšanas termiņš

(Kodeksa 263. panta 1. punkts)

1.   Kodeksa 263. pantā minēto pirmsizvešanas deklarāciju kompetentajā muitas iestādē iesniedz šādos termiņos:

a)

jūras pārvadājumu gadījumā: i) konteinerkravu pārvadājumiem, izņemot ii) un iii) apakšpunktā minētos gadījumus, – vismaz 24 stundas pirms preču iekraušanas tajā kuģī, kurš tās izvedīs no Savienības muitas teritorijas; ii) konteinerkravu pārvadājumiem starp Savienības muitas teritoriju un Grenlandi, Fēru salām, Islandi vai Baltijas jūras, Ziemeļjūras, Melnās jūras vai Vidusjūras ostām un visām Marokas ostām, – vismaz divas stundas pirms izbraukšanas no Savienības muitas teritorijā esošās ostas; iii) tādiem konteinerkravu pārvadājumiem starp Francijas aizjūras departamentiem, Azoru salām, Madeiru vai Kanāriju salām un teritorijām ārpus Savienības muitas teritorijas, kuros viens reiss ilgst mazāk par 24 stundām, – vismaz divas stundas pirms izbraukšanas no Savienības muitas teritorijā esošās ostas; iv) tādiem pārvadājumiem, kas nav konteinerkravu pārvadājumi, – vismaz 2 stundas pirms izbraukšanas no Savienības muitas teritorijā esošās ostas;

b)	gaisa pārvadājumiem – vismaz 30 minūtes pirms izlidošanas no Savienības muitas teritorijā esošās lidostas;

c)	autoceļu pārvadājumiem un iekšējo ūdensceļu pārvadājumiem – vismaz vienu stundu pirms tam, kad precēm jāatstāj Savienības muitas teritorija;

d)

dzelzceļa pārvadājumiem: i) ja vilciena kustība no pēdējās vilciena formēšanas stacijas līdz izvešanas muitas iestādei, ilgst mazāk nekā divas stundas, – vismaz vienu stundu pirms preču atvešanas tajā vietā, kura ir izvešanas muitas iestādes kompetencē; ii) visos citos gadījumos – vismaz divas stundas pirms tam, kad precēm jāatstāj Savienības muitas teritorija.

2.   Neatkarīgi no šā panta 1. punkta, ja pirmsizvešanas deklarācija attiecas uz tādām precēm, par kurām ir pieprasīta kompensācija saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 612/2009 (19), tad pirmsizvešanas deklarāciju kompetentajā muitas iestādē iesniedz vēlākais preču iekraušanas laikā saskaņā ar minētās Regulas 5. panta 7. punktu.

3.   Šādos gadījumos pirmsizvešanas deklarācijas iesniegšanas termiņš ir termiņš, ko piemēro tam aktīvajam transportlīdzeklim, ko izmanto pārvadājumam ārā no Savienības muitas teritorijas:

a)	ja preces izvešanas muitas iestādē ir nogādātas ar citu transportlīdzekli, no kura tās tiek pārkrautas pirms Savienības muitas teritorijas atstāšanas (intermodālie pārvadājumi);

b)	ja preces izvešanas muitas iestādē ir nogādātas ar tādu transportlīdzekli, kurš Savienības muitas teritoriju atstāj, atrodoties uz aktīvā transportlīdzekļa (kombinētie pārvadājumi).

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punktā minētos termiņus nepiemēro force majeure apstākļos.

245. pants

Atbrīvojums no pienākuma iesniegt pirmsizvešanas deklarāciju

(Kodeksa 263. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

1.   Neskarot pienākumu iesniegt muitas deklarāciju saskaņā ar Kodeksa 158. panta 1. punktu vai reeksporta deklarāciju saskaņā ar Kodeksa 270. panta 1. punktu, no pienākuma iesniegt pirmsizvešanas deklarāciju atbrīvo šādu preču gadījumā:

a)	elektroenerģija;

b)	preces, ko izved pa cauruļvadiem;

c)	korespondences priekšmeti;

d)	preces, ko pārvieto, pamatojoties uz Pasaules Pasta savienības aktu noteikumiem;

e)	tādi Regulas (EK) Nr. 1186/2009 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētie mājsaimniecības priekšmeti, kurus nepārvadā uz pārvadājuma līguma pamata;

f)	preces, kas ir ceļotāju personīgajā bagāžā;

g)

regulas 140. panta 1. punktā minētās preces, izņemot tādas turpmāk minētās preces, ko pārvadā uz pārvadājuma līguma pamata: i) paletes un to rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums; ii) konteineri un to rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums; iii) transportlīdzekļi un to rezerves daļas, palīgierīces un aprīkojums;

h)	preces, kurām noformētas ATA un CPD karnetes;

i)	preces, ko pārvadā, izmantojot veidlapu 302, kā paredzēts 1951. gada 19. jūnijā Londonā parakstītajā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu nolīgumā par to bruņoto spēku statusu;

j)	preces, ko pārvadā kuģos, kuri pārvietojas starp Savienības ostām, starplaikā nepiestājot nevienā ostā ārpus Savienības muitas teritorijas;

k)	preces, ko pārvadā gaisa kuģos, kuri pārvietojas starp Savienības lidostām, starplaikā nenolaižoties nevienā lidostā ārpus Savienības muitas teritorijas;

l)	ieroči un militārais aprīkojums, ko no Savienības muitas teritorijas izved tādas iestādes, kuras atbild par dalībvalsts militāro aizsardzību, un ko izved militārajā transportā vai transportā, ko izmanto tikai militāro iestāžu vajadzībām;

m)

turpmāk minētās preces, kas izvestas no Savienības muitas teritorijas tieši uz tādām atkrastes iekārtām, kuras darbina persona, kas veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā: i) preces, ko paredzēts izmantot atkrastes iekārtu celtniecībai, labošanai, apkopei vai pārveidošanai; ii) preces, ko paredzēts izmantot atkrastes iekārtu aprīkošanai; iii) pārtikas preču krājumi, ko paredzēts lietot vai patērēt uz atkrastes iekārtām;

n)

preces, kurām var pieprasīt atbrīvojumu saskaņā ar 1961. gada 18. aprīļa Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām, 1963. gada 24. aprīļa Vīnes konvenciju par konsulārajām attiecībām vai citām konsulārām konvencijām, vai saskaņā ar 1969. gada 16. decembra Ņujorkas konvenciju par īpašām misijām;

o)	preces, kuras piegādā, lai tās kā daļas vai piederumus iebūvētu kuģos vai gaisa kuģos, preces kuģu vai gaisa kuģu dzinēju, tehnikas un cita aprīkojuma darbināšanai, kā arī pārtika un citi priekšmeti, ko paredzēts patērēt vai pārdot uz kuģa vai gaisa kuģa;

p)

preces, kas no Savienības muitas teritorijas nosūtītas uz Seūtu un Meliļu, Gibraltāru, Helgolandi, Sanmarīno Republiku, Vatikāna Pilsētvalsti un Liviņjo un Campione d’Italia pašvaldībām vai uz tiem Itālijas teritoriālajiem Lugāno ezera ūdeņiem, kas atrodas starp krastu un apgabala no Pontetrēzas līdz Porto Čerezio politisko robežu.

2.   Atbrīvojumu no pirmsizvešanas deklarācijas iesniegšanas precēm piešķir šādos gadījumos:

a)	ja kuģis, ar ko pārvadā preces starp Savienības ostām, piestāj ostā ārpus Savienības muitas teritorijas un preces minētajā ostā netiek izkrautas no kuģa;

b)	ja gaisa kuģis, ar ko pārvadā preces starp Savienības ostām, nolaižas lidostā ārpus Savienības muitas teritorijas un preces minētajā lidostā netiek izkrautas no gaisa kuģa;

c)	ja ostā vai lidostā preces neizkrauj no transportlīdzekļa, ar ko tās ievestas Savienības muitas teritorijā un ar ko tās izvedīs no minētās teritorijas;

d)

ja preces tika iekrautas iepriekšējā ostā vai lidostā Savienības muitas teritorijā, kur tika iesniegta pirmsizvešanas deklarācija vai kur bija piemērojams atbrīvojums no pienākuma iesniegt pirmsizvešanas deklarāciju un paliek tajā transportlīdzeklī, ar ko tās izvedīs no Savienības muitas teritorijas;

e)

ja tādas preces, kas atrodas pagaidu uzglabāšanā vai kam piemērota brīvās zonas procedūra, no transportlīdzekļa, ar ko tās ievestas pagaidu uzglabāšanas vietā vai brīvajā zonā, tās pašas muitas iestādes uzraudzībā pārkrauj kuģī, gaisa kuģī vai dzelzceļa vagonos, ar ko tās izvedīs no Savienības muitas teritorijas, ievērojot šādus nosacījumus: i) pārkraušana ir uzsākta 14 dienu laikā no preču uzrādīšanas saskaņā ar Kodeksa 144. vai 245. pantu vai izņēmuma gadījumos – ilgākā laikā, ko atļāvuši muitas dienesti tādos gadījumos, kad 14 dienu laikposms konkrētajos apstākļos nav bijis pietiekams; ii) muitas dienestiem ir pieejama informācija par precēm; iii) pārvadātājam nav informācijas par preču galamērķa un saņēmēja maiņu;

f)	ja preces ir ievestas Savienības muitas teritorijā, bet kompetentais muitas dienests tās nav pieņēmis, un tās ir nekavējoties nosūtītas atpakaļ uz eksportētājvalsti.

2. NODAĻA

Preču izvešanas formalitātes

246. pants

Informācijas apmaiņas līdzekļi gadījumos, kad preces uzrāda izvešanas muitas iestādē

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Ja preces uzrāda izvešanas muitas iestādē saskaņā ar Kodeksa 267. panta 2. punktu, tādus informācijas apmaiņas līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes, var izmantot šādos gadījumos:

a)	eksporta deklarācijas identifikācijai;

b)	savstarpējai saziņai par neatbilstībām starp deklarētajām un eksporta procedūrai izlaistajām precēm un uzrādītajām precēm.

247. pants

Līdzekļi, kas kalpo par pierādījumu tam, ka preces ir atstājušas Savienības muitas teritoriju

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Lai apstiprinātu to, ka preces ir izvestas no Savienības muitas teritorijas, eksporta muitas iestādei var iesniegt pierādījumus, izmantojot citus līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

3. NODAĻA

Eksports un reeksports

248. pants

Muitas deklarācijas vai reeksporta deklarācijas atzīšana par nederīgu

(Kodeksa 174. pants)

1.   Ja ir preču veidu neatbilstības starp tām precēm, kas izlaistas eksportam, reeksportam vai izvešanai pārstrādei, un tām precēm, kas uzrādītas izvešanas muitas iestādei, eksporta muitas iestāde attiecīgo deklarāciju atzīst par nederīgu.

2.   Ja 150 dienu laikā no preču izlaišanas dienas eksporta procedūrai, izvešanas pārstrādei procedūrai vai reeksportam eksporta muitas iestāde nav saņēmusi ne informāciju par preču izvešanu, ne pierādījumus tam, ka preces ir atstājušas Savienības muitas teritoriju, tad minētā iestāde attiecīgo deklarāciju var atzīt par nederīgu.

249. pants

Eksporta vai reeksporta deklarācijas retrospektīvas iesniegšanas līdzekļi

(Kodeksa 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts)

Ja ir nepieciešama eksporta vai reeksporta deklarācija, bet preces jau ir izvestas no Savienības muitas teritorijas bez šādas deklarācijas, tad eksporta vai reeksporta deklarācijas retrospektīvai iesniegšanai var izmantot tādus informācijas apmaiņas līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

IX SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

250. pants

Atļauju, kas ir spēkā 2016. gada 1. maijā, atkārtota izvērtēšana

1.   Tādas atļaujas, kas piešķirtas, pamatojoties uz Regulu (EEK) Nr. 2913/92 vai Regulu (EEK) Nr. 2454/93, kuras ir derīgas 2016. gada 1. maijā un kuru derīguma termiņš nav ierobežots, izvērtē atkārtoti.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, atkārtota izvērtēšana neattiecas uz šādām atļaujām:

a)	atļaujas eksportētājiem sagatavot rēķindeklarācijas, kā minēts Regulas (EEK) Nr. 2454/93 97.v un 117. pantā;

b)	atļaujas par materiālu pārvaldību, izmantojot uzskaites nošķiršanas metodi, kā minēts Regulas (EEK) Nr. 2454/93 88. pantā.

251. pants

Atļauju, kas ir spēkā 2016. gada 1. maijā, derīgums

1.   Tādas atļaujas, kas piešķirtas, pamatojoties uz Regulu (EEK) Nr. 2913/92 vai Regulu (EEK) Nr. 2454/93, un kuras ir derīgas 2016. gada 1. maijā, saglabā derīgumu šādā veidā:

a)	atļaujas, kuru derīguma termiņš ir ierobežots, – līdz minētā termiņa beigām, bet ne vēlāk kā līdz 2019. gada 1. maijam;

b)	visas citas atļaujas – līdz to atkārtotai izvērtēšanai saskaņā ar 250. panta 1. punktu.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, 250. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētās atļaujas ir joprojām derīgas līdz muitas dienesti, kas piešķīra minētās atļaujas, tās atceļ.

252. pants

Tādu lēmumu par saistošu izziņu, kas ir spēkā 2016. gada 1. maijā, palikšana spēkā

Lēmumi par saistošu izziņu, kas ir spēkā 2016. gada 1. maijā, paliek spēkā līdz minētajos lēmumos noteiktajam termiņam. Šāds lēmums no 2016. gada 1. maija ir saistošs gan muitas dienestiem, gan lēmuma turētājam.

253. pants

Tādu lēmumu par atliktā maksājuma atļauju piešķiršanu, kas ir spēkā 2016. gada 1. maijā, palikšana spēkā

Tādi lēmumi, ar kuriem piešķir atliktā maksājuma atļauju saskaņā ar 224. pantu Regulā (EEK) Nr. 2913/92 un kuri ir spēkā 2016. gada 1. maijā, paliek spēkā šādā veidā:

a)	ja lēmums ir piešķirts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 226. panta a) apakšpunktā minētās procedūras izmantošanai – tas paliek spēkā bez termiņa;

b)	ja lēmums ir pieņemts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 226. panta kādas b) vai c) apakšpunktā minētās procedūras izmantošanai, tas paliek spēkā, līdz tiek atkārtoti izvērtēta ar to saistītā vispārējā galvojuma atļauja.

254. pants

Atļauju un lēmumu, kas ir spēkā 2016. gada 1. maijā, izmantošana

Ja atļauja vai lēmums paliek spēkā pēc 2016. gada 1. maija saskaņā ar 251. līdz 253. pantu, tad no 2016. gada 1. maija minēto atļauju vai lēmumu piemēro, vadoties pēc nosacījumiem Kodeksā, Komisijas 2015. gada 24. novembra Īstenošanas regula (ES) 2015/2447, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (20), un šajā regulā, atbilstoši 90. pielikumā noteiktajai atbilstības tabulai.

255. pants

Pārejas noteikumi par plombu izmantošanu

Muitas plombas un īpaša veida plombas, kas atbilst prasībām Regulas (EEK) Nr. 2454/93 46.a pielikumā, var turpināt izmantot, kamēr izbeidzas krājumi vai ne ilgāk kā līdz 2019. gada 1. maijam.

256. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2016. gada 1. maija.

---

(1)  OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 70/2008/EK (2008. gada 15. janvāris) par elektronisku muitas un tirdzniecības vidi (OV L 23, 26.1.2008., 21. lpp.).

(3)  Komisijas Regula (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 11.10.1993., 1. lpp.).

(4)  Padomes 1994. gada 94. decembra Lēmums 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 23.12.1994., 1. lpp.).

(5)  Padomes dokuments 16271/1/10 REV 1.

(6)  Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.).

(7)  Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV L 9, 14.1.2009., 12. lpp.).

(8)  OV L 130, 27.5.1993., 1. lpp.

(9)  Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 19.10.1992., 91. lpp.).

(10)  OV L 226, 13.8.1987., 2. lpp.

(11)  OV L 226, 13.8.1987., 2. lpp.

(12)  Padomes 1987. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 7.9.1987., 1. lpp.).

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 732/2008 (OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.)

(14)  OV L 324, 10.12.2009., 23. lpp.

(15)  Padomes 2009. gada 20. novembra Regula (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006 (OV L 343, 22.12.2009., 1. lpp.).

(16)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regula (ES) Nr. 510/2014, ar kuru nosaka tirdzniecības režīmu, kas piemērojams dažām lauksaimniecības produktu pārstrādē iegūtām precēm un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 1216/2009 un (EK) Nr. 614/2009 (OV L 150, 20.5.2014., 1. lpp.).

(18)  Padomes 2003. gada 21. janvāra Regula (EK) Nr. 150/2003 par noteiktiem ieročiem un militārajam ekipējumam paredzēto ievedmuitas nodokļu atlikšanu (OV L 25, 30.1.2003., 1. lpp.).

(19)  Komisijas 2009. gada 7. jūlija Regula (EK) Nr. 612/2009, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 186, 17.7.2009., 1. lpp.).

(20)  Komisijas 2015. gada 24. novembra Īstenošanas regula (ES) 2015/2447, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (sk. šā Oficiālā Vēstneša 558 lpp.)

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---