Lieta T‑12/06

Deltafina SpA

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Itālijas jēltabakas iepirkuma un pirmapstrādes tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un tirgus sadale – Atbrīvojums no naudas sodiem – Sadarbība – Naudas sodi – Samērīgums – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda apmēra samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacīta atbrīvojuma no naudas soda piešķiršana pirms Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas – Piemērošanas joma

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 8. punkta a) un b) apakšpunkts, 11. punkta a)–c) apakšpunkts, 15., 16., 18. un 19. punkts)

2.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda apmēra samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Pilnīgs atbrīvojums – Nosacījumi

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 11. punkta a) apakšpunkts)

3.      Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Paziņojums par iebildumiem – Pagaidu raksturs

(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda apmēra samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacīta atbrīvojuma no naudas soda piešķiršana pirms Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas – Komisijas atteikums piešķirt galīgo atbrīvojumu – Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums – Neesamība

(EKL 81. pants; Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 11. punkts)

5.      Iestāžu akti – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem – Akts, kas vērsts uz ārēju seku radīšanu – Piemērošanas joma

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Par sevišķi smagiem atzīti pārkāpumi, pamatojoties vienīgi uz to pašu raksturu

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Lēmums, ar ko uzliek naudas sodu – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērošanas joma

(EKL 253. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants)

8.      Konkurence – Administratīvais process – Piekļuve lietas materiāliem – Komisijas pienākums atklāt iekšējos dokumentus – Neesamība

(EKL 81. pants)

1.      Ja Komisija saņem pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Paziņojumu par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos, tā vērtē pierādījumus, ko attiecīgais uzņēmums ir iesniedzis sava pieteikuma pamatojumam, lai pārbaudītu, vai šis uzņēmums atkarībā no situācijas atbilst Paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem. Ja šis uzņēmums ir pirmais, kas atbilst šiem nosacījumiem, Komisija tam rakstveidā piešķir nosacītu atbrīvojumu no naudas soda.

Nosacīta atbrīvojuma piešķiršana nozīmē īpaša procesuālā statusa izveidi administratīvā procesa gaitā par labu uzņēmumam, kas atbilst Paziņojuma par sadarbību 8. punktā minētajiem nosacījumiem, un šis statuss rada noteiktas juridiskās sekas. Tomēr šis nosacītais atbrīvojums nekādi nav pielīdzināms galīgajam atbrīvojumam no naudas soda, kuru piešķir tikai administratīvā procesa beigās.

Konkrētāk, nosacīta atbrīvojuma piešķiršana, pirmkārt, apliecina, ka attiecīgais uzņēmums ir bijis pirmais uzņēmums, kurš ir izpildījis Paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) vai b) apakšpunktā minētos nosacījumus, no kā izriet, ka Komisija neizskatīs citus pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda, kamēr tā nebūs lēmusi par šī uzņēmuma pieteikumu, un, otrkārt, nodrošina, ka Komisija minētajam uzņēmumam piešķirs atbrīvojumu no naudas soda, ja administratīvā procesa beigās tā secinās, ka šis uzņēmums ir ievērojis Paziņojuma par sadarbību 11. punkta a)–c) apakšpunktā minētos nosacījumus.

Tikai administratīvā procesa beigās, kad Komisija pieņem galīgo lēmumu, tā šajā lēmumā piešķir vai nepiešķir atbrīvojumu no naudas soda tiešā nozīmē uzņēmumam, kuram ir piemērots nosacītais atbrīvojums. Tieši šajā brīdī procesuālais statuss, kas izriet no nosacītā atbrīvojuma, beidz darboties. Tomēr galīgais atbrīvojums no naudas soda tiek piešķirts tikai tad, ja minētais uzņēmums visa administratīvā procesa laikā un līdz galīgā lēmuma pieņemšanas brīdim ir izpildījis trīs kumulatīvos nosacījumus, kas paredzēti Paziņojuma par sadarbību 11. punkta a)–c) apakšpunktā.

Tādējādi no Paziņojumā par sadarbību paredzētās sistēmas izriet, ka pirms galīgā lēmuma pieņemšanas uzņēmums, kurš lūdz atbrīvojumu no naudas soda, neiegūst atbrīvojumu no naudas soda tiešā nozīmē, bet tam tiek piemērots vienīgi procesuālais statuss, kas administratīvā procesa beigās, ja prasītie nosacījumi ir izpildīti, var tikt pārvērsts atbrīvojumā no naudas soda.

(sal. ar 113.–115., 117. un 118. punktu)

2.      Pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršana ir izņēmums no uzņēmuma personīgās atbildības principa par konkurences tiesību normu pārkāpumu, kuru attaisno mērķis veicināt tādu darbību atklāšanu, izmeklēšanu, apkarošanu, kā arī apturēšanu, kas ir būtiskākie konkurences ierobežojumi. Tādēļ šādos apstākļos ir loģiski, ka apmaiņā pret pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanu attiecībā uz īstenoto prettiesisko rīcību tiek prasīts, lai uzņēmums, kas lūdz atbrīvojumu no naudas soda, sadarbotos ar Komisiju izmeklēšanā, un tam saskaņā ar Paziņojuma par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos 11. punkta a) apakšpunktu ir jānotiek “pilnībā, pastāvīgi un ātri”.

No sadarbības kā tādas, kam jānotiek “pilnībā”, kvalifikācijas izriet, ka pieteikuma iesniedzēja sadarbībai ar Komisiju, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda, ir jābūt pilnīgai, absolūtai un bez iebildēm. Kvalifikācija “pastāvīgi” un “ātri” paredz, ka šai sadarbībai ir jāturpinās visā administratīvā procesa laikā un principā tai ir jābūt tūlītējai.

Turklāt naudas soda samazinājums, pamatojoties uz Paziņojumu par sadarbību, var tikt attaisnots tikai tad, ja sniegto informāciju un ? plašākā nozīmē ? attiecīgā uzņēmuma rīcību šajā ziņā var uzskatīt par patiesas sadarbības pierādījumu. Tādējādi, kā tas izriet jau no paša sadarbības jēdziena, kas izskaidrots Paziņojuma par sadarbību tekstā, faktiski tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība liecina par patiesu sadarbību, tam var tikt piemērots samazinājums, pamatojoties uz minēto paziņojumu. Šis apsvērums a fortiori attiecas uz sadarbību, kas nepieciešama pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanas pamatojumam, jo atbrīvojums ir vēl labvēlīgāka attieksme nekā vienkāršs naudas soda samazinājums.

Tātad “pilnībā, pastāvīgi un ātri” notiekošās sadarbības, kas pamato pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, jēdziens nozīmē patiesu un pilnīgu sadarbību, kuru raksturo patiess sadarbības gars.

Šajā ziņā uzņēmums, kas vēlas saņemt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, pamatojoties uz savu sadarbību izmeklēšanā, nedrīkst neinformēt Komisiju par tam zināmiem faktiem, kuri, lai arī tikai varbūtēji, var ietekmēt administratīvā procesa norisi un Komisijas izmeklēšanas efektivitāti. Tādējādi patiesa un pilnīga sadarbība nozīmē, ka visā administratīvā procesa laikā attiecīgais uzņēmums laikus informē Komisiju par visiem atbilstošajiem apstākļiem, kas var negatīvi ietekmēt pienācīgu izmeklēšanas norisi, kā arī attiecīgās aizliegtās vienošanās atklāšanu un apkarošanu. Šis pienākums sniegt informāciju ir vēl jo svarīgāks, ja šāds apstāklis ir saistīts ar šī uzņēmuma un citu aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecībām un, vēl jo vairāk, ja par iespējamā minētā apstākļa rašanos iepriekš ir notikušas tiešas pārrunas starp Komisiju un šo uzņēmumu administratīvā procesa ietvaros.

Tādas rīcības esamības novērtējumu, kuru raksturo patiess sadarbības gars, var veikt, ņemot vērā vienīgi tos apstākļus, kas pastāvēja rīcības brīdī. Ievērojot prasīto sadarbības “pastāvīgo” raksturu, kam jāturpinās visā administratīvā procesa laikā, jebkura rīcība, kas ir pretrunā patiesai sadarbībai, pati par sevi ir pietiekama, lai raksturotu sadarbības pienākuma pārkāpumu. Tādējādi šāds pārkāpums nevar tikt attaisnots ar apstākļiem, kas radušies pēc minētās rīcības.

No tā izriet, ka iespējamais ex post konstatējums, ka rīcība, ar kuru tiek pārkāpts sadarbības pienākums, nav radījusi negatīvas sekas, nevar tikt izvirzīts, lai attaisnotu šādu rīcību.

(sal. ar 125.–130. un 132.–134. punktu)

3.      Konkurences jomā Komisija galīgajā lēmumā, ar kuru tiek uzlikts naudas sods konkurences tiesību normu pārkāpuma dēļ, var veikt grozījumus argumentos, kas ietverti paziņojumā par iebildumiem, ar nosacījumu, ka lēmumā tiek ievērotas lietas dalībnieku tiesības uz aizstāvību, ieinteresētās personas vainojot tikai tajos pārkāpumos, kas ir norādīti iebildumu izklāstā, un norādot tikai tos faktus, par kuriem ieinteresētajām personām ir bijusi dota iespēja izteikt savu viedokli.

(sal. ar 176. punktu)

4.      Tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir pakārtotas trīs nosacījumu izpildei. Pirmkārt, iestādei ir jāsniedz ieinteresētajai personai precīzs, beznosacījumu un saskaņots apliecinājums no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šim apliecinājumam ir jārada tiesiska paļāvība personai, uz kuru tas attiecas. Treškārt, sniegtajam apliecinājumam ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām.

Administratīvajā procesā saistībā ar Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu uzņēmums, kas Komisijai ir iesniedzis pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, nevar atsaukties ne uz vienu precīzu, beznosacījumu un saskaņotu apliecinājumu, ka administratīvā procesa beigās tam tiks piešķirts galīgais atbrīvojums no naudas soda. Atbilstoši Paziņojuma par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos 19. punktam tikai brīdī, kad Komisija pieņem galīgo lēmumu, tā izvērtē, vai ir izpildīti minētā paziņojuma 11. punktā paredzētie nosacījumi. No tā izriet, ka procesa stadijā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas Komisija attiecīgajam uzņēmumam nevar sniegt nekādu precīzu apliecinājumu par galīgo atbrīvojumu no naudas soda.

Turklāt Komisijai nav jāinformē pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēji, ka tiem ir jāievēro pienākumi, kas izriet no Paziņojuma par sadarbību, it īpaši sadarbības pienākums, jo šāda pārkāpuma sekas ir skaidri norādītas pašā paziņojumā.

(sal. ar 190.–193. punktu)

5.      Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, ir instruments, kas paredzēts, lai, ievērojot augstāka ranga tiesības, precizētu kritērijus, kurus Komisija ir paredzējusi piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību naudas sodu noteikšanā, kas tai piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Kaut arī minētās Pamatnostādnes nav lēmuma, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, juridiskais pamats, jo šis lēmums ir balstīts uz Regulu Nr. 1/2003, tajās tomēr vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodoloģija, ko Komisija ir apņēmusies izmantot, lai noteiktu to naudas sodu apmēru, kuri uzlikti ar minēto lēmumu, un līdz ar to nodrošināta uzņēmumu tiesiskā drošība.

Tādējādi, kaut arī Pamatnostādnes nevarētu tikt kvalificētas kā tiesību normas, kuras iestādei būtu jāievēro visos gadījumos, tās tomēr ietver indikatīvus piemērojamās prakses noteikumus, no kā iestāde konkrētā gadījumā nevar atkāpties, nesniedzot pamatojumu.

No Pamatnostādņu pieņemšanas izrietošā Komisijas rīcības brīvības pašierobežošana tomēr ir saderīga ar Komisijas būtiskas rīcības brīvības pakāpes saglabāšanu. Tas, ka Komisija Pamatnostādnēs ir precizējusi savu pieeju jautājumā par pārkāpuma smaguma novērtējumu, neliedz tai šo kritēriju vērtēt visaptveroši atkarībā no visiem atbilstošajiem apstākļiem, tostarp apstākļiem, kas Pamatnostādnēs nav minēti tieši.

(sal. ar 217.–219. punktu)

6.      Saskaņā ar Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, paredzēto metodi pārkāpuma smaguma noteikšanā ir jāņem vērā pārkāpuma raksturs, tā konkrētā ietekme uz tirgu, ja to ir iespējams noteikt, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apmērs.

Tomēr, veicot visaptverošu vērtējumu, šie trīs pārkāpuma smaguma novērtēšanas kritēriji nav vienādi nozīmīgi. Pārkāpuma raksturam ir galvenā nozīme, it īpaši lai raksturotu “sevišķi smagus” pārkāpumus. Savukārt nedz konkrētā ietekme uz tirgu, nedz ģeogrāfiskā tirgus apmērs nav kritēriji, kas nepieciešami, lai pārkāpumu kvalificētu kā sevišķi smagu horizontālu aizliegto vienošanos gadījumā, it īpaši attiecībā uz cenu noteikšanu. Tādējādi horizontālas aizliegtās vienošanās, it īpaši attiecībā uz cenu noteikšanu, var tikt kvalificētas kā “sevišķi smagi” pārkāpumi tikai to rakstura dēļ, nepastāvot nepieciešamībai, lai Komisija pierādītu pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus ierobežotais apmērs neliedz piemērot šādu kvalifikāciju.

Lai novērtētu pārkāpuma smagumu, ir svarīgi zināt, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki ir darījuši visu iespējamo, lai to nodomi īstenotos konkrēti. Tā kā to, kas vēlāk notiek ar faktiskajām tirgus cenām, var ietekmēt citi ārpus aizliegtās vienošanās dalībnieku kontroles esoši faktori, šie dalībnieki nevar savā labā izmantot ārējus faktorus, kas rada šķēršļus to darbībai, padarot tos par apstākļiem, kas pamato naudas soda samazināšanu.

Ja ir pierādīta aizliegtas vienošanās īstenošana, Komisijai nevar tikt prasīts, lai tā sistemātiski pierādītu, ka aizliegtās vienošanās faktiski ir ļāvušas attiecīgajiem uzņēmumiem panākt tādu darījumu cenu, kas ir augstāka vai – aizliegto vienošanos iepirkumu jomā gadījumā ? zemāka par cenu, kāda būtu pastāvējusi, ja aizliegtās vienošanās nebūtu bijis. Būtu nesamērīgi prasīt sniegt šādus pierādījumus, kam būtu vajadzīgi ievērojami resursi, ņemot vērā, ka būtu jāveic hipotētiski aprēķini, pamatojoties uz ekonomiskajiem modeļiem, kuru precizitāti tiesai ir grūti pārbaudīt un kuru nekļūdīgums nekādi nav pierādīts.

Turklāt ģeogrāfiskā tirgus apmērs nav neatkarīgs kritērijs tādā nozīmē, ka tikai tādi pārkāpumi, kas ietekmē lielāko daļu dalībvalstu, varētu tikt kvalificēti kā “sevišķi smagi” pārkāpumi. Ne Līgums, ne Regula Nr. 1/2003, ne Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, neļauj uzskatīt, ka šādi var tikt kvalificēti tikai ģeogrāfiski ļoti plaši ierobežojumi. Turklāt nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis ir tieši iepirkuma cenu noteikšana un iepirkto daudzumu sadale, var tikt kvalificēti kā sevišķi smagi, pamatojoties vienīgi uz to raksturu, un šāda rīcība nav papildus jāraksturo ar kādām īpašām ģeogrāfiskām robežām. No tā izriet, ka konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apmērs, pat pieņemot, ka tas ir ierobežots, principā neliedz konstatēto pārkāpumu kvalificēt kā “sevišķi smagu”.

(sal. ar 220., 222.–224., 226., 248.–250., 277. un 279. punktu)

7.      Saistībā ar naudas sodu noteikšanu par konkurences tiesību pārkāpumu pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts, ja Komisija savā lēmumā sniedz vērtēšanas elementus, kas tai ir ļāvuši noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu. Attiecībā uz lēmumu, ar kuru vairākiem uzņēmumiem ir noteikti naudas sodi, pienākuma norādīt pamatojumu nozīme ir arī jāvērtē, ņemot vērā faktu, ka pārkāpumu smagums jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, tostarp tādiem kā īpašie lietas apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvais raksturs, un nav noteikts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas obligāti jāņem vērā.

Tā kā konkrētā ietekme uz tirgu nav kritērijs, kas nepieciešams, lai pārkāpumu kvalificētu kā sevišķi smagu horizontālu aizliegto vienošanos gadījumā, it īpaši attiecībā uz cenu noteikšanu, Komisijai tā nav jāņem vērā pārkāpuma smaguma noteikšanā. Apstāklis, ka Komisija nav pamatojusi, kāpēc tā nav ņēmusi vērā kritēriju, kurš tai nebija jāņem vērā un attiecībā uz kuru tā uzskatīja, ka ņemt to vērā šajā lietā nav vajadzīgs, nevar radīt pamatojuma neesamību attiecībā uz naudas soda noteikšanu.

(sal. ar 282. un 284. punktu)

8.      Administratīvajā procesā konkurences jomā Komisijai nav pienākuma nodrošināt piekļuvi iestādes iekšējiem dokumentiem. Turklāt tiesvedības gaitā Savienības tiesā Komisijas iekšējie dokumenti nav pieejami prasītājiem, izņemot, ja to prasa lietas ārkārtas apstākļi, pamatojoties uz vērā ņemamām norādēm, kas tiem ir jāiesniedz. Šis piekļuves iekšējiem dokumentiem ierobežojums ir pamatots ar nepieciešamību nodrošināt attiecīgās iestādes sekmīgu darbību konkurences tiesību normu pārkāpumu apkarošanā.

(sal. ar 313. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2011. gada 9. septembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Itālijas jēltabakas iepirkuma un pirmapstrādes tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un tirgus sadale – Atbrīvojums no naudas sodiem – Sadarbība – Naudas sodi – Samērīgums – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi

Lieta T‑12/06

Deltafina SpA, Orvjeto [Orvieto] (Itālija), ko pārstāv R. Jacchia, A. Terranova, I. Van Bael, J.‑F. Bellis un F. Di Gianni, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja A. Whelan un F. Amato, pēc tam – A. Whelan un V. Di Bucci un visbeidzot – É. Gippini Fournier un L. Malferrari, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt vai, pakārtoti, samazināt naudas sodu, kas noteikts Deltafina ar Komisijas 2005. gada 20. oktobra Lēmuma C(2005) 4012, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. panta 1. punktu (Lieta COMP/C.38.281/B.2 – Jēltabaka – Itālija) 2. pantu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši E. Kremona [E. Cremona] (referente) un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio Gonzáles], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2010. gada 29. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja, Deltafina SpA, ir Itālijas sabiedrība, kuras pamatdarbība ir jēltabakas pirmapstrāde un apstrādātās tabakas tirdzniecība. Tā pilnībā pieder Universal Corp., sabiedrībai, kuras juridiskā adrese ir Ričmondā (Amerikas Savienotās Valstis).

I –  Administratīvais process

2        2001. gada 3., 4. un 5. oktobrī Eiropas Kopienu Komisija veica pārbaudes atbilstoši Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [EKL 81. un 82. panta] īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 14. pantam Eiropas Tabakas pārstrādātāju federācijas un Maison des métiers du tabac telpās Briselē (Beļģija). Tajā pašā dienā Eiropas Tabakas pārstrādātāju federācija par šīm pārbaudēm pa faksu informēja visus tās locekļus, tostarp Associazione professionale trasformatori tabacchi italiani (APTI, Itālijas Jēltabakas pārstrādātāju profesionālā apvienība), kuras biedru vidū ir vislielākie nozares uzņēmumi.

3        2001. gada 3., 4. un 5. oktobrī Komisija veica pārbaudes arī triju galveno Spānijas jēltabakas pārstrādātāju un divu Spānijas tabakas pārstrādātāju un ražotāju apvienību telpās. 2002. gada 16. janvārī trīs Spānijas jēltabakas pārstrādātāji, uz kuriem attiecās pārbaudes, un viena Universal grupas sabiedrība iesniedza Komisijai kopīgu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Komisijas Paziņojumam par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu aizliegtu vienošanos lietās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”).

4        2002. gada 15. janvārī Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumus divām Itālijas profesionālām apvienībām, proti, APTI, kas pārstāv jēltabakas pārstrādātājus, un Unione italiana tabacco (Unitab, Itālijas Tabakas savienība), kas pārstāv jēltabakas ražotājus. 2002. gada 12. februārī APTI atbildēja uz pieprasījumu sniegt informāciju. Tajā pašā dienā notika APTI biroja sanāksme, kurā apsprieda Komisijas pieprasījumu.

5        2002. gada 19. februārī Deltafina iesniedza Komisijai pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos [atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos] (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) A iedaļu un, pakārtoti, pieteikumu samazināt naudas sodu saskaņā ar minētā paziņojuma B iedaļu. Pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda attiecās uz iespējamo aizliegto vienošanos starp jēltabakas pārstrādātājiem Itālijas tirgū.

6        2002. gada 28. februārī notika telefonsaruna starp vienu no Universal advokātiem un par lietu atbildīgo ierēdni no Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta.

7        2002. gada 6. martā Komisija informēja Deltafina, ka tās pieteikums atbilst nosacījumiem, kas minēti 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunktā, un ka Komisija pēc administratīvā procesa nobeiguma tai piemēros atbrīvojumu no naudas soda par ikvienu pārkāpumu, kas tiks konstatēts Komisijas veiktās izmeklēšanas gaitā, pamatojoties uz sniegtajiem pierādījumiem, ja vien Deltafina izpildīs visus nosacījumus, kas norādīti minētā paziņojuma 11. punktā.

8        2002. gada 14. martā notika Komisijas dienestu un Deltafina un Universal pārstāvju sanāksme, lai apspriestu Deltafina sadarbības noteikumus ar Komisiju (turpmāk tekstā – “2002. gada 14. marta sanāksme”). Tieši šīs sanāksmes laikā tika norādīts uz Deltafina pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitāti.

9        2002. gada 19., 21., 25. un 26. martā Deltafina iesniedza Komisijai papildu informāciju.

10      2002. gada 22. martā notika telefonsaruna starp Deltafina pārstāvjiem un par lietu atbildīgo Komisijas ierēdni par vairākiem jautājumiem, kas attiecas uz Deltafina sadarbību ar Komisiju.

11      2002. gada 2. aprīlī Universal ārējais juridiskais padomnieks informēja divu Itālijas jēltabakas pirmapstrādes sabiedrību Standard Commercial Corp. (turpmāk tekstā – “SCC”) un Dimon Inc. – attiecīgi Transcatab SpA un Dimon Italia Srl mātessabiedrību – ārējos juridiskos padomniekus, ka Deltafina bija iesniegusi Komisijai pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kas attiecās uz aizliegto vienošanos starp pārstrādātājiem Itālijas tabakas tirgū.

12      2002. gada 4. aprīļa rītā notika APTI vadības sanāksme. Šīs sanāksmes laikā Deltafina priekšsēdētājs informēja klātesošos, ka tā ir sākusi sadarboties ar Komisiju 2002. gada paziņojuma par sadarbību izpratnē, Komisijai nosūtot to kompromitējošus dokumentus.

13      Tās pašas dienas, proti, 2002. gada 4. aprīļa, pēcpusdienā Dimon Italia un Transcatab, kuru pārstāvji piedalījās iepriekšējā punktā minētajā APTI sanāksmē, arī iesniedza lūgumu par labvēlības statusu saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību (attiecīgi plkst. 16.15 un plkst. 18.47).

14      2002. gada 18. un 19. aprīlī Komisija atbilstoši Regulas Nr. 17 14. pantam veica pārbaudes Dimon Italia un Transcatab, kā arī Trestina Azienda Tabacchi SpA (turpmāk tekstā – “Trestina”) un Romana Tabacchi SpA telpās.

15      2002. gada 18. aprīlī un 17. maijā Deltafina iesniedza Komisijai citu papildu informāciju.

16      2002. gada 29. maijā un 11. jūlijā notika divas citas sanāksmes, kurās piedalījās Deltafina pārstāvji un Komisijas dienesti.

17      Komisija 2002. gada 8. oktobrī informēja Dimon Italia un Transcatab, ka, tā kā tās ir bijušas attiecīgi pirmais un otrais uzņēmums, kas iesniedzis pierādījumus par pārkāpumu 2002. gada paziņojuma par sadarbību izpratnē, Komisija ir nodomājusi pēc administratīvā procesa nobeiguma tiem piemērot naudas soda, kas tiem attiecīgi tiktu noteikts par iespējami konstatētajiem pārkāpumiem, samazinājumu attiecīgi 30–50 % un 20–30 % apmērā.

18      2004. gada 25. februārī Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem vairākiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, tostarp Deltafina, Universal, Dimon Italia un Transcatab.

19      2004. gada 22. jūnijā notika mutiska uzklausīšana, kurā piedalījās Deltafina. Šīs uzklausīšanas laikā Dimon Italia pārstāvis pievērsa Komisijas uzmanību diviem lietas materiālos iekļautiem dokumentiem – fotokopijām, kas iegūtas, Komisijai 2002. gada 18. aprīlī veicot pārbaudes Dimon Italia telpās, un kas ietver šīs sabiedrības pārstāvju ar roku rakstītas piezīmes –, kuros bija apkopoti Deltafina priekšsēdētāja paziņojumi APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē.

20      2004. gada 21. decembrī Komisija pieņēma 2004. gada 25. februāra paziņojuma par iebildumiem papildinājumu (turpmāk tekstā – “papildinājums”), kurā tā informēja Deltafina un citus attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu nepiešķirt tai atbrīvojumu no naudas soda, jo tā nebija ievērojusi sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā.

21      2005. gada 1. martā notika uzklausīšana par papildinājumu. Pēc šīs uzklausīšanas Komisija saņēma jaunus komentārus no Universal, Deltafina, Dimon un SCC.

II –  Apstrīdētais lēmums

22      Pēc konsultācijām ar Konkurences ierobežojumu un monopoluzņēmumu padomdevēju komiteju un ņemot vērā uzklausīšanas amatpersonas galīgo ziņojumu, Komisija 2005. gada 20. oktobrī pieņēma Lēmumu C(2005) 4012, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. panta 1. punktu (Lieta COMP/C.38.281/B.2 – Jēltabaka – Itālija) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums publicēts 2006. gada 13. februāra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 353, 45. lpp.).

23      Apstrīdētais lēmums Deltafina tika paziņots 2005. gada 10. novembrī.

24      Apstrīdētajā lēmumā tostarp ir ietverti šādi noteikumi:

“1. pants

1. Deltafina [..], Universal [..], norādītajā laikposmā piedaloties nolīgumos un/vai saskaņotās darbībās jēltabakas nozarē Itālijā, ir pārkāpušas [EKL] 81. panta 1. punktu.

Pārkāpuma ilgums ir šāds:

a)      attiecībā uz Deltafina, Universal [..], no 1995. gada 29. septembra līdz 2002. gada 19. februārim;

[..].

2. pants

Par 1. pantā norādītajiem pārkāpumiem ir uzliki šādi naudas sodi:

a)      Deltafina un Universal, solidāri, EUR 30 000 000;

[..].”

25      Apstrīdētais lēmums ir balstīts uz tālāk izklāstītajiem apsvērumiem.

A –  Par pārkāpumu un vainojamību pārkāpjošajā rīcībā

26      Apstrīdētajā lēmumā pēc attiecīgo faktu apraksta un šo faktu juridiskā vērtējuma Komisija secina, ka ir pierādīts, ka Deltafina ir tieši, ar vairākiem citiem uzņēmumiem piedalījusies nolīgumos un/vai saskaņotajās darbībās, kas ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu. Šis vērtējums šajā lietā nav apšaubīts.

27      Pēc tam Komisija izskata jautājumu par uzņēmumu, kas ir piedalījušies pārkāpjošās darbībās, vainojamību tajās un secina, ka gan Deltafina, gan arī tās mātessabiedrība Universal ir atzīstamas par atbildīgām par attiecīgajiem pārkāpumiem un tās ir apstrīdētā lēmuma adresātes.

B –  Par naudas soda summas aprēķināšanu

1.     Naudas soda pamatsummas noteikšana

28      Saistībā ar Deltafina uzliekamā naudas soda aprēķināšanu Komisija apstrīdētā lēmuma 357. apsvērumā vispirms atgādina, ka, lai varētu noteikt šī naudas soda summu, tai atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 3. punktam esot jāņem vērā visi lietas apstākļi, tostarp pārkāpuma smagums un ilgums.

29      Tādējādi Komisija vispirms izskata pārkāpuma smagumu. Tā atgādina, ka, lai to novērtētu, ir jāņem vērā pārkāpuma raksturs, tā konkrētā ietekme uz tirgu, ja to ir iespējams noteikt, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apmērs (apstrīdētā lēmuma 365. apsvērums).

30      Komisija norādīja, ka Itālijā saražotās jēltabakas īpatsvars bija 38 % no Eiropas Savienības produkcijas, uz kuru attiecas kvotas, kas 2001. gadā, proti, pēdējā pilnajā pārkāpuma gadā, bija EUR 67 338 miljoni (apstrīdētā lēmuma 366. apsvērums).

31      Attiecībā uz pārkāpuma raksturu Komisija to uzskata par sevišķi smagu, jo tas attiecas uz jēltabakas šķirņu iepirkuma cenu noteikšanu Itālijā un iepirkto daudzumu sadali (apstrīdētā lēmuma 367. apsvērums).

32      Apstrīdētā lēmuma 368. apsvērumā, atsaucoties uz minētā lēmuma daļu par konkurences ierobežojuma analīzi (277. un nākamie apsvērumi), Komisija apstiprina, ka aizliegta vienošanās iepirkuma jomā var kropļojoši ietekmēt ražotāju produktivitāti, kā arī ierobežot konkurenci starp pārstrādātājiem pakārtotos tirgos un ka tas tā ir it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, produkts (jēltabaka), uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, ir būtiska “izejviela” pakārtotā ražošanas procesa dalībniekiem (šajā lietā – tabakas pirmapstrādei un pārstrādātās tabakas tirdzniecībai).

33      Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija secina, ka Deltafina izdarītais pārkāpums ir kvalificējams kā sevišķi smags (apstrīdētā lēmuma 369. apsvērums).

34      Tālāk Komisija apstiprina, ka, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā katra uzņēmuma konkrētā nozīme un tā prettiesiskās rīcības iespējamās sekas. Tādējādi Komisija uzskata, ka naudas sodi ir jānosaka atkarībā no katra attiecīgā dalībnieka pozīcijas tirgū. Šajā ziņā tā uzskata, ka, ņemot vērā, ka Deltafina ir uzskatāma par vislielāko iepircēju, jo tās tirgus daļa 2001. gadā esot bijusi aptuveni 25 %, tai uzliktā naudas soda sākumsummai ir jābūt visaugstākajai (apstrīdētā lēmuma 370.–372. apsvērums).

35      Komisija tomēr uzskata, ka sākumsummai, kas atspoguļotu vienīgi pozīciju tirgū, nebūtu pietiekami preventīvas iedarbības attiecībā uz Deltafina, jo, neraugoties uz tās relatīvi ierobežoto apgrozījumu, tā pieder multinacionālai uzņēmumu grupai, kas apveltīta ar ievērojamu ekonomisko un finanšu ietekmi un kas ir viena no galvenajiem pasaules tabakas tirgus dalībniekiem un darbojas dažādos līmeņos tabakas nozares ietvaros un dažādos ģeogrāfiskajos tirgos (apstrīdētā lēmuma 374. apsvērums).

36      Tādējādi, lai naudas sodam būtu pietiekami preventīva iedarbība, Komisija sākumsummai piemēro reizināšanas koeficientu, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu lielumu. Attiecībā uz Deltafina Komisijas piemērotais reizināšanas koeficients ir 1,5. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 376. apsvērumā Komisija nosaka Deltafina naudas soda sākumsummu, kas ir palielināta ar reizināšanas koeficientu, EUR 37,5 miljonu apmērā.

37      Komisija šo naudas summu palielina par 60 % pārkāpuma ilguma dēļ (apstrīdētā lēmuma 377. apsvērums), tāpēc Deltafina naudas soda pamatsumma ir noteikta EUR 60 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 379. apsvērums).

2.     Atbildību mīkstinošs apstāklis

38      Kā atbildību mīkstinošu apstākli par labu Deltafina Komisija ņem vērā tās reālo sadarbību procesa gaitā, kas pārsniedz 2002. gada paziņojumā par sadarbību noteiktās robežas. Tā vispirms atgādina, ka 43. un nākamajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ Deltafina vairs neatbilst nosacījumiem, lai saņemtu pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību (apstrīdētā lēmuma 385. apsvērums).

39      Tālāk Komisija norāda, ka gadījumos, kad var piemērot 2002. gada paziņojumu par sadarbību, uzņēmumu – procesa dalībnieku – sadarbība principā ir jāvērtē saistībā ar minēto paziņojumu. Tā piebilst, ka, piemērojot Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK līguma] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), tikai ārkārtas apstākļos kāda dalībnieka sadarbību var uzskatīt par tādu, ar kuru var samazināt uzliktā naudas soda apmēru, ja principā ir piemērojams 2002. gada paziņojums par sadarbību (apstrīdētā lēmuma 386. un 387. apsvērums).

40      Komisija uzskata, ka šajā lietā šis gadījums attiecas uz Deltafina divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Deltafina bija pirmais uzņēmums, kas iesniedza pieteikumu par 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu (tikai dažas dienas pēc tā pieņemšanas), un pirmais uzņēmums, kuram Komisija piešķīra nosacītu atbrīvojumu. Tas ir arī pirmais lēmums, kas attiecas uz noteiktā sadarbības pienākuma pārkāpuma sekām, piemērojot uzņēmumiem, kuri iesnieguši pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punktu. Otrkārt, Komisija atzīst, ka jau sākotnēji Deltafina sadarbība bija būtiska tās veiktajā izmeklēšanā un tā turpinājās visu administratīvā procesa laiku, izņemot apstākļus, kas pamato galīgā atbrīvojuma atteikumu (apstrīdētā lēmuma 388.–390. apsvērums).

41      Šo iemeslu dēļ Komisija atzinīgi vērtē Deltafina sadarbību administratīvā procesa gaitā. Visbeidzot Komisija piebilst, ka Deltafina nekad nav apšaubījusi apstrīdētajā lēmumā minētos faktus. Ņemot vērā šos apsvērumus un Deltafina vispārējo attieksmi administratīvā procesa gaitā, Komisija secina, ka tai uzliktais naudas sods ir jāsamazina par 50 % (apstrīdētā lēmuma 391.–398. apsvērums).

42      Ņemot vērā šo atbildību mīkstinošo apstākli, Komisija nosaka naudas soda summu, kas solidāri uzliekama Deltafina un Universal, EUR 30 miljonu apmērā.

C –  Par Deltafina pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda

43      Turpinot Komisija izklāsta iemeslus, kas tai lika secināt, ka Deltafina nevar saņemt atbrīvojumu no naudas soda 2002. gada paziņojuma par sadarbību izpratnē.

44      Tā paskaidro, ka pēc Deltafina iesniegtā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izvērtēšanas, tam atbilstot 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem, Komisija tai bija piešķīrusi nosacītu atbrīvojumu, ievērojot paziņojuma 11. punktā minētos kumulatīvos nosacījumus; viens no šiem nosacījumiem ir sadarbības pienākuma ievērošana (šī paziņojuma 11. punkta a) apakšpunkts) (apstrīdētā lēmuma 405.–409. apsvērums).

45      Tomēr apstrīdētā lēmuma 410. apsvērumā Komisija norāda, ka 2004. gada 22. jūnija uzklausīšanā atklājās, ka iepriekš 12. punktā minētajā APTI sanāksmē, kurā piedalījās arī Dimon Italia, Transcatab un Trestina pārstāvji, Deltafina ir izpaudusi informāciju par savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, pirms Komisijai bija iespēja veikt pārbaudes saistībā ar attiecīgo aizliegto vienošanos. Komisija arī norāda, ka uz šiem apstākļiem attiecās iebildumi, kas izmantoti pret Deltafina papildinājumā (skat. iepriekš 20. punktu).

46      Tādējādi Komisija vispirms detalizēti vērtēja atbilstošos faktus, lai pēc tam secinātu, ka Deltafina neatbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punktā minētajiem nosacījumiem.

1.     Atbilstošie fakti

47      Komisija norāda, ka 2002. gada 14. marta sanāksmes laikā tika izvirzīts jautājums par Deltafina pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitāti. Komisija uzskata, ka šajā sanāksmē tās dienesti bija skaidri norādījuši, ka saistībā ar Deltafina atklāto aizliegto vienošanos tie plāno veikt pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma un ka šīs pārbaudes varēs notikt ne ātrāk kā laikā no 2002. gada 18. līdz 20. aprīlim, un tādējādi līdz šim datumam bija jānodrošina konfidencialitāte, lai nebrīdinātu konkurentus un neapdraudētu pārbaužu efektivitāti (apstrīdētā lēmuma 412. apsvērums).

48      Tāpat Komisija norāda, ka šīs sanāksmes laikā Deltafina bija paskaidrojusi Komisijas dienestiem, ka tai būšot grūti neizpaust informāciju par savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda līdz datumam, kad paredzēts veikt pārbaudes, vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, ir paredzētas sanāksmes ar tās konkurentiem APTI ietvaros, kurās esot grūti saglabāt konfidencialitāti, otrkārt, ir nepieciešams par pieteikumu informēt Deltafina vidējā līmeņa vadītājus (aptuveni piecpadsmit personas) un, treškārt, informācija attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda ir jāizpauž saistībā ar finanšu darījumiem, kuros iesaistīta Universal Amerikas Savienotajās Valstīs (apstrīdētā lēmuma 412. apsvērums).

49      Apstrīdētā lēmuma 413.–415. apsvērumā Komisija ir ietvērusi 2002. gada 14. marta sanāksmes iekšējā protokola saturu, ko sagatavojuši Komisijas dienesti, un Universal pārstāvja izdarītās piezīmes šajā sanāksmē.

50      Turklāt apstrīdētā lēmuma 416. apsvērumā Komisija norāda, ka 2002. gada 14. marta sanāksmē tās dienesti bija lūguši Deltafina tiem iesniegt informāciju, lai varētu veikt pārbaudes uz vietas. Apstrīdētā lēmuma 417. apsvērumā ir atsauce uz Komisijas 2002. gada 15. marta iekšējo ziņojumu, kurā apkopota informācija par lietas virzību pēc iepriekšējā dienā notikušās sanāksmes. Apstrīdētā lēmuma 418. apsvērumā ir pārņemts Deltafina 2002. gada 1. marta valdes sanāksmes protokola teksts, kurā minētā valde uzsver nepieciešamību nekavējoties pārtraukt prettiesiskās darbības, kas saistītas ar aizliegto vienošanos, un aicina dalībniekus ievērot visstingrāko konfidencialitāti attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

51      Tālāk Komisija atsaucas uz Deltafina priekšsēdētāja paziņojumu APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē, pirmkārt, pamatojoties uz diviem Dimon Italia advokātu 2004. gada 22. jūnija uzklausīšanā minētajiem dokumentiem un, otrkārt, uz Deltafina priekšsēdētāja parakstītu memorandu, kurā atspoguļots, kā šajā sanāksmē tika izpausta informācija attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda (apstrīdētā lēmuma 421.–426. apsvērums).

52      Komisija norāda, ka tajā pašā dienā, kad tika izpausta šī informācija, Dimon Italia un Transcatab arī iesniedza pieteikumus par 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu un ka APTI sanāksmē sniegtie Deltafina priekšsēdētāja paziņojumi šajos pieteikumos nebija norādīti (apstrīdētā lēmuma 427. apsvērums).

53      Visbeidzot no apstrīdētā lēmuma izriet, ka 2002. gada 29. maijā notika cita sanāksme, kurā piedalījās Komisijas dienesti un Deltafina un kurā ne Komisija, ne Deltafina nav izvirzījusi jautājumu par konfidencialitāti, un Deltafina nav darījusi zināmu, ka tā APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē bija izpaudusi informāciju Dimon Italia un Transcatab attiecībā uz savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda (apstrīdētā lēmuma 429. apsvērums).

2.     Par to, ka Deltafina nav izpildījusi nosacījumu, kas minēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā

54      Apstrīdētajā lēmumā Komisija apstiprina, ka pienākums sadarboties, kas minēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā, ir būtisks starp Komisiju un pieteikuma iesniedzēju noslēgtās vienošanās elements, ja ir piešķirts nosacīts atbrīvojums. Komisija uzskata, ka šis pienākums ir jāinterpretē, ņemot vērā loģiku, kas ir pamatā Komisijas politikai atbrīvojumu jomā, proti, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja izšķirošo ieguldījumu izmeklēšanas uzsākšanā vai aizliegtās vienošanās ietvaros izdarīto pārkāpumu atklāšanā. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā šo loģiku, minētais pienākums neaprobežojas tikai ar pārkāpuma pierādījumu nodošanu, bet ietver arī atturēšanos veikt jebkādus pasākumus, kas var kaitēt Komisijas spējai izmeklēt un/vai konstatēt pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 431. un 432. apsvērums).

55      Apstrīdētā lēmuma 433. apsvērumā ir norādīts, ka, ja, kā šajā lietā, Komisija vēl nav veikusi pārbaudes un nozare nezina par gaidāmajām pārbaudēm, jebkāda informācijas izpaušana attiecībā uz pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda esamību rada risku pilnībā un neatgriezeniski apdraudēt tās spēju veikt efektīvas pārbaudes un pierādīt pārkāpumu. Pēc Komisijas domām, 2002. gada paziņojuma par sadarbību iedarbīgums prasa, lai to uzņēmumu rīcība, kas lūdz piešķirt labvēlības statusu, neapdraudētu pārbaudes. Tādējādi tie nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību, saskaņā ar kuru, nepastāvot tieši izteiktam noteikumam, konfidencialitāte nevarētu būt ietverta nosacījumā, kas minēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā. Komisija uzskata, ka no tā izriet, ka pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja apzināta un brīvprātīga šīs informācijas izpaušana saviem konkurentiem ir jāuzskata par 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā noteiktā sadarbības pienākuma pārkāpumu.

56      Komisija piebilst, ka “raksturīgā spriedze” starp šo pienākumu un pienākumu, kas noteikts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta b) apakšpunktā, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējam ir jāpārtrauc sava dalība pārkāpumā ne vēlāk kā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas dienā, neļauj pieteikuma iesniedzējam brīvprātīgi informēt citus aizliegtās vienošanās dalībniekus, ka tas ir iesniedzis pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Minētā situācija atšķiroties no situācijas, kad pieteikuma iesniedzējam nākas veikt pasākumus, kas var radīt aizdomas citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem par to, ka tas ir iesniedzis šādu pieteikumu (apstrīdētā lēmuma 434. apsvērums).

57      Turklāt Komisija uzskata, ka šīs lietas īpašie apstākļi skaidri norāda, ka Deltafina bija sapratusi, ka konfidencialitāte ietilpst tās sadarbības pienākumā. Pēc Komisijas domām, tas skaidri izrietot tostarp no Deltafina valdes 2002. gada 1. marta rezolūcijas, kurā šajā ziņā tika noteikta “visstingrākā konfidencialitāte” (skat. apstrīdētā lēmuma 418. apsvērumu un iepriekš 50. punktu), un Deltafina priekšsēdētāja teiktā, ka Deltafina lēmumu sadarboties ar Komisiju “varēja paziņot citiem uzņēmumiem tikai ļoti piesardzīgi un vajadzības gadījumā” (apstrīdētā lēmuma 440. apsvērums).

58      Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus un 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā noteiktā nosacījuma piemērošanas jomu, Komisija secina, ka Deltafina šo nosacījumu nav ievērojusi. Lai gan tā zināja, ka Komisija bija nodomājusi veikt pārbaudes uz vietas 2002. gada 18.–20. aprīlī, tās priekšsēdētājs brīvprātīgi informēja abus savus galvenos konkurentus par pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu, pirms minētās pārbaudes uz vietas tika īstenotas (apstrīdētā lēmuma 441. apsvērums).

59      Tāpat apstrīdētā lēmuma 442. apsvērumā Komisija norāda, ka Deltafina rīcība būtiski varēja kaitēt šo pārbaužu rezultātiem, un Deltafina to zināja vai tai esot bijis tas jāzina, jo īpaši tāpēc, ka Komisija to bija īpaši informējusi par drīzo pārbaužu veikšanu un lūgusi saglabāt sava pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitāti, lai neapdraudētu šo pārbaužu rezultātus. Pēc Komisijas domām, nav iespējams noteikt, vai pārbaudes patiešām tika apdraudētas, un turklāt šis apstāklis nekādā gadījumā nav noteicošais faktors, lai pierādītu Deltafina atbildību (apstrīdētā lēmuma 443. apsvērums).

60      Šajā ziņā Komisija konstatē, ka ne pārrunas 2002. gada 14. marta sanāksmē, ne tās turpmākā rīcība neatstāja nekādas šaubas par to, ka tā nekad nav atzinusi, ka Deltafina noteikti jāpaziņo saviem konkurentiem par savu pieteikumu attiecībā uz 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu un ka tādējādi pārbaudes varēja nenotikt. Gluži pretēji, Komisija apgalvo, ka tā ir precizējusi, ka konfidencialitāte ir jāsaglabā vēl vienu mēnesi, lai sagatavotos minētajām pārbaudēm, par kurām tā pieprasīja vajadzīgo informāciju un sāka sagatavošanās darbus nākamajā dienā pēc sanāksmes (apstrīdētā lēmuma 446. un 447. apsvērums).

61      Komisija apstiprina, ka tā esot atzinusi gan Deltafina praktiskās grūtības attiecībā uz pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitātes saglabāšanu, gan to, ka pārbaudes būtu kļuvušas pilnīgi neiespējamas, ja Deltafina būtu uzlikts pienākums paziņot saviem konkurentiem par tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Tomēr Komisija uzskata, ka šajā gadījumā Deltafina izpauda informāciju par savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda APTI sanāksmē brīvprātīgi un pēc pašas iniciatīvas. Šādu rīcību nekad nevarētu attaisnot minētā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros (apstrīdētā lēmuma 444., 448. un 450. apsvērums).

62      No apstrīdētā lēmuma 449. apsvēruma izriet, ka tas, ka Deltafina nekad nav informējusi Komisiju par šā apstākļa izpaušanu, ir saprotams tādējādi, ka tā negaidīja, ka Komisija atbalstīs tās rīcību.

63      Komisija norāda, ka administratīvā procesa laikā Deltafina apgalvoja, ka informācijas izpaušana nebija brīvprātīga, bet gan drīzāk konkurentu izdarītā spiediena rezultāts. Tomēr Komisija uzskata, ka, lai arī dalības izbeigšana pārkāpumā, kuru pieprasīja pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas, var radīt praktiskas grūtības, Deltafina nav pierādījusi, kā dalības pārtraukšana prettiesiskajās darbībās un tās atteikums satikt konkurentus “varēja kaitēt tās likumīgajai komercdarbībai”. Turklāt Komisija uzskata, ka apkārtējo izdarītais spiediens, kas nerada nopietnu un nenovēršamu apdraudējumu, neizslēdz, ka attiecīgā informācijas izpaušana notika brīvprātīgi. Tā kā Deltafina priekšsēdētājs nerīkojās kāda piespiedu apstākļa dēļ, Komisija secina, ka pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušana APTI sanāksmē bija brīvprātīga (apstrīdētā lēmuma 451.–453. apsvērums).

64      Visbeidzot Komisija uzskata, ka apstāklis, ka pēc tam, kad Dimon Italia un Transcatab mātessabiedrību ārējie juridiskie padomnieki bija izdarījuši zināmu spiedienu, Universal ārējais juridiskais padomnieks 2002. gada 2. aprīlī apstiprināja, ka Deltafina ir iesniegusi Komisijai pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, nevarētu pats par sevi attaisnot sadarbības pienākuma pārkāpumu no Deltafina puses vai to kompensēt. Komisija uzskata, ka, pirmkārt, netika pierādīta nekāda saistība starp informācijas izpaušanu Amerikas Savienotajās Valstīs un Deltafina priekšsēdētāja rīcību, otrkārt, nevarēja izmantot citu iespējamu pienākuma sadarboties ar Komisiju pārkāpumu, lai attaisnotu šī paša pienākuma pārkāpumu nākamajā reizē (ex iniuria non oritur ius), un, treškārt, nebija nekādu pierādījumu par spiedienu, kuru izdarījuši SCC un Dimon ārējie juridiskie padomnieki, izņemot telefona ziņu, kuru SCC ārējais juridiskais padomnieks bija atstājis Universal juridiskā padomnieka balss pasta kastītē (apstrīdētā lēmuma 454.–459. apsvērums).

65      Turpinot Komisija norāda, ka, jebkurā gadījumā, Universal savlaicīgi neinformēja Komisiju, ka tās ārējais juridiskais padomnieks ir izpaudis informāciju (apstrīdētā lēmuma 459. apsvērums).

66      Apstrīdētā lēmuma 460. apsvērumā Komisija secina, ka, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos iemeslus, Deltafina nav ievērojusi sadarbības pienākumu, kas tai bija noteikts saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktu, un ka līdz ar to tai nevarēja piešķirt atbrīvojumu no naudas soda, tādēļ tai ir jāuzliek naudas sods par attiecīgajiem pārkāpumiem.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

67      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 19. janvārī, Deltafina cēla šo prasību.

68      2006. gada 26. jūnija vēstulē Deltafina lūdza Vispārējai tiesai uzdot Komisijai iesniegt iebildumu rakstam pievienotā dokumenta pilno versiju. Ar 2006. gada 22. novembra paziņojumu Vispārējās tiesas kanceleja informēja Deltafina par trešās palātas priekšsēdētāja lēmumu noraidīt šo lūgumu.

69      2010. gada 16. septembra vēstulē Deltafina informēja Vispārējo tiesu, ka tā atsauc savu sesto pamatu.

70      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.

71      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 29. septembra tiesas sēdē.

72      Deltafina prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt naudas sodu, kas tai uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu;

–        pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

73      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Deltafina atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

74      Lai pamatotu savus prasījumus, Deltafina atsaucas uz septiņiem pamatiem.

75      Pirmie četri pamati ir norādīti primāri, un tie ir saistīti ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl tajā ir noteikts Deltafina maksāt naudas sodu. Pirmais pamats ir saistīts ar acīmredzamu kļūdu, jo atbrīvojuma no naudas soda atsaukšana esot balstīta uz kļūdainu pieņēmumu par faktiskajiem apstākļiem. Otrais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo Komisija uzskatīja, ka Deltafina nav izpildījusi sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā. Trešais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo Komisija esot atsaukusi atbrīvojumu, uzskatot, ka tas, ka Deltafina ir izpaudusi informāciju par savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, ir kaitējis izmeklēšanai. Ceturtais pamats attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, labas pārvaldības un samērīguma principa pārkāpumu.

76      Pēdējie trīs pamati ir norādīti pakārtoti un to mērķis ir panākt Deltafina uzliktā naudas soda samazinājumu. Piektais pamats attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu pārāk lielas naudas soda sākumsummas dēļ. Ar sesto pamatu ir apgalvots, ka ir pieļauta kļūda, ciktāl Komisija uzskatīja, ka Universal ir līdzatbildīga par Deltafina rīcību, un līdz ar to tai esot uzlikusi pārāk lielu naudas sodu. Septītais pamats ir par atbildību mīkstinošu apstākļu kļūdainu vērtējumu.

77      Tā kā 2010. gada 16. septembra vēstulē Deltafina atsauca savu sesto pamatu, tas nav jāizskata.

I –  Par primāri norādītajiem pamatiem

78      Vispirms ir jānorāda, ka pirmie trīs Deltafina pamati ir saistīti ar kļūdām, kas attiecas uz iespējamu apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, ciktāl Komisija nepiešķīra prasītājai atbrīvojumu no naudas soda sadarbības pienākuma, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā, pārkāpuma dēļ.

79      Tā kā šie pamati ir cieši saistīti, tie ir jāaplūko kopā.

A –  Par pirmajiem trīs pamatiem, kas saistīti ar acīmredzamām kļūdām, kuras pieļautas, nepiešķirot Deltafina galīgo atbrīvojumu no naudas soda

1.     Lietas dalībnieku argumenti

80      Saistībā ar savu pirmo pamatu Deltafina apgalvo, ka tas, ka Komisija atsauca atbrīvojumu, ir balstīts uz acīmredzamu kļūdu faktos, jo šīs atsaukšanas pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka Itālijas jēltabakas pārstrādātāji nezināja par Komisijas veikto izmeklēšanu.

81      Pēc Deltafina domām, no apstrīdētā lēmuma 433. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka Deltafina priekšsēdētāja sniegtais paziņojums 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē bija sadarbības pienākuma pārkāpums, jo varēja apdraudēt izmeklēšanas efektivitāti. Šajā apsvērumā Komisija esot apgalvojusi, ka jebkāda informācijas noplūde attiecībā uz pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda esamību varētu pamudināt citus aizliegtās vienošanās dalībniekus iznīcināt vai slēpt pierādījumus. Lai šādu pieņēmumu varētu attaisnot, būtisks nosacījums esot, lai attiecīgā nozare vēl nezinātu par izmeklēšanas un iespējamo pārbaužu bez iepriekšēja brīdinājuma iespējamību. Vienīgi šādā gadījumā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda esamības paziņošana trešām personām teorētiski varētu apdraudēt Komisijas spēju efektīvi veikt tās izmeklēšanu. Tādējādi Deltafina apgalvo, ka atbrīvojuma atsaukšanas pamatā noteikti esot pieņēmums, ka attiecīgā nozare nebija informēta par Komisijas izmeklēšanu.

82      Tomēr Deltafina uzskata, ka Itālijas jēltabakas pārstrādātāji zināja par Komisijas izmeklēšanu, ņemot vērā Komisijas īstenotās pārbaudes 2001. gada oktobrī Briselē un Spānijā un informācijas pieprasījumus, kurus 2002. gada 15. janvārī Komisija nosūtīja APTI un Unitab. Vairāki citi fakti pierādot, ka nozare bija informēta par izmeklēšanu, piemēram, Dimon paziņojums, kas bija ietverts ASV finanšu tirgu uzraudzības iestādei iesniegtajā veidlapā, un fakts, ka gan Dimon Italia, gan Transcatab jau bija sākušas gatavot savus pieteikumus par labvēlības statusu pirms informācijas izpaušanas 2002. gada 4. aprīlī, kā arī apstāklis, ka Komisijas izmeklēšana tika apspriesta APTI sanāksmē.

83      Turklāt pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšana automātiski nenozīmētu pārbaužu veikšanu bez brīdinājuma, jo tās nav nepieciešamas, ja pieteikuma iesniedzējs iesniedz pierādījumus, kas ļauj Komisijai konstatēt pārkāpumu. Patiesi, pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma, lai konstatētu pārkāpumu, ir vajadzīgas vienīgi 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā. Turpretī šī paziņojuma 8. punkta b) apakšpunktā norādītajos gadījumos pārbaudes nebūtu vajadzīgas, ja uzņēmums, kas ir iesniedzis pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, jau būtu Komisijai iesniedzis visus nepieciešamos pierādījumus. Šajā lietā, ņemot vērā, ka Deltafina pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunktam, kā to uzskatīja arī Komisija, runa esot par gadījumu, kad Komisijas veiktās pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma nebija nepieciešamas.

84      Ņemot vērā visus šos apstākļus, Deltafina uzskata, ka tas, ka Komisija atsauca Deltafina atbrīvojumu no naudas soda, esot balstīts uz acīmredzamu kļūdu faktos.

85      Saistībā ar otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija uzskatīja, ka Deltafina nav izpildījusi sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā, Deltafina būtībā izvirza trīs iebildumus.

86      Pirmkārt, tā apgalvo, ka pretēji tam, ko norāda Komisija, tā precīzi ievēroja savu sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā. Tā uzsver, ka 2002. gada 14. marta sanāksmē tā ir brīdinājusi Komisiju, ka nav iespējams neatklāt to, ka tā bija iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Šī neiespējamība saglabāt slepenību izrietot no četriem apstākļiem, kas ir šādi: iepriekšējās pārbaudes procedūra (due diligence), kas notika saistībā ar Universal finanšu darījumu Amerikas tirgū; kopīga pret monopolu vērsta tiesvedība, kas pret Universal, Dimon un SCC uzsākta Amerikas Savienotajās Valstīs; nepieciešamība informēt Deltafina vidējā līmeņa vadītājus par pieteikuma par labvēlības statusu iesniegšanu, lai novērstu aizliegtās vienošanās darbību turpināšanu; APTI sanāksmes neizbēgamība, kurā Deltafina pirmo reizi pēc pieteikuma par labvēlības statusu iesniegšanas bija jātiekas ar citiem jēltabakas pārstrādātājiem.

87      Tā kā konkrēto tirgu raksturo, ka tas ir ļoti mazs un pārredzams tirgus, kurā starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem pastāv personīgi kontakti, Deltafina atteikums piedalīties parastajās iknedēļas apspriedēs pēc tās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas nenovēršami radītu aizdomas citos aizliegtās vienošanās dalībniekos. Risks, ka no šādas rīcības varētu secināt, ka tā ir iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, bija vēl lielāks, ja ņem vērā ar tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saistītos faktiskos apstākļus, it īpaši 2001. gada oktobrī veiktās pārbaudes Spānijā un Briselē, Dimon, Deltafina un Transcatab kopīgā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu attiecībā uz prettiesisko aizliegto vienošanos Spānijas tirgū, to, ka Deltafina rīcība bija raksturīga pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja rīcība, tās konkurentu, it īpaši Dimon un SCC, izdarīto spiedienu, lai iegūtu apstiprinājumu, ka Deltafina bija iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Deltafina apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nekādi nav ņemti vērā šie faktiskie apstākļi.

88      Turklāt Deltafina norāda, ka pienākums nekavējoties izbeigt pārkāpumu esot radījis neiespējamu situāciju. Ja Deltafina nebūtu jāizstājas no aizliegtās vienošanās no brīža, kad ir iesniegts pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, tai nebūtu jāsniedz šis paziņojums APTI sanāksmē, lai izbeigtu situāciju, kas bija kļuvusi nekontrolējama. Tādēļ pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušana šīs lietas apstākļos tieši izrietot no pienākuma izbeigt pārkāpumu. Komisija atklāti atzīstot, ka pastāv “raksturīga spriedze” starp pienākumiem, kas noteikti 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) un b) apakšpunktā (apstrīdētā lēmuma 434. apsvērums), taču neesot no tā izdarījusi vajadzīgos secinājumus. Deltafina jautā, vai 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunkts paredz, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāmelo, lai saglabātu priekšrocības, ko sniedz nosacīts atbrīvojums.

89      Turklāt iecietības programmas Amerikas Savienotajās Valstīs un vairākās dalībvalstīs, tostarp Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Francijā, pieļaujot, ka iestādes atļauj pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējiem turpināt būt par aizliegto vienošanos dalībniekiem, lai saglabātu pārsteiguma efektu turpmākajās pārbaudēs. Šī iespēja esot ieviesta jaunajā 2006. gada paziņojumā par sadarbību (Komisijas Paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”)). Turklāt pienākums ievērot konfidencialitāti esot pirmoreiz tieši norādīts tikai 2006. gada paziņojumā par sadarbību.

90      Otrkārt, Deltafina apgalvo, ka Komisija bija pilnībā informēta, ka praktisku iemeslu dēļ, kas norādīti 2002. gada 14. marta sanāksmē, Deltafina esot paziņojusi, ka tā ir iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda pirms 2002. gada 18.–20. aprīļa, t.i., laika, no kura Komisija bija paredzējusi veikt pārbaudes. Deltafina apstiprina, ka tā gan 2002. gada 28. februāra telefonsarunā, kas notika starp Universal advokātu un par lietu atbildīgo Komisijas ierēdni, gan 2002. gada 14. marta sanāksmē bija informējusi Komisiju par savām bažām, ka tā nevarēs tik ilgi slēpt sava pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu. Turklāt 2004. gada 22. jūnija uzklausīšanā minētais ierēdnis esot apstiprinājis, ka viņš bija “atzinis”, ka informācija ir jāatklāj un ka “nav iespējams vienoties par pilnīgu konfidencialitāti”.

91      2002. gada 14. marta sanāksmes protokols, ko sagatavoja Komisija, kā arī sanāksmē klātesošo Universal advokāta un Deltafina advokātu piezīmes pierādot, ka Komisijas ierēdņi bija atzinuši, ka Deltafina nebija iespējams izvairīties no informācijas izpaušanas attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda APTI sanāksmē. Tās telefonsarunas saturs, kas 2002. gada 22. martā notika starp Deltafina advokātiem un par lietu atbildīgo ierēdni, apstiprinot, ka Komisija bija pilnībā informēta par Deltafina nodomu paziņot par savu sadarbību.

92      Turklāt no Komisijas sagatavotā 2002. gada 14. marta sanāksmes protokola izrietot, ka par lietu atbildīgais ierēdnis ir paziņojis, ka pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušanas gadījumā “Deltafina noteiktais pienākums pēc iespējas ātrāk Komisijai iesniegt pierādījumus [esot] kļuvis vēl steidzamāks”. Tomēr, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 389.–397. apsvēruma, Deltafina esot izpildījusi šo pienākumu. Līdz ar to tā esot ievērojusi savu sadarbības pienākumu, jo, iesniedzot Komisijas dienestu 2002. gada 14. marta sanāksmē pieprasīto papildu informāciju, tā esot piekritusi šim būtiskajam apgrūtinājumam tādēļ, ka tās sadarbību nebija iespējams paturēt slepenībā. Turklāt Komisija 2002. gada 29. maijā un 11. jūlijā ilgi uzklausīja Deltafina vadītājus. Lielāko daļu pierādījumu, kas ietverti apstrīdētajā lēmumā, faktiski iesniedza Deltafina. Tādējādi Deltafina esot pilnībā izpildījusi Komisijas prasības saistībā ar Komisijas norādīto “otru labāko izvēles iespēju”. Pieprasot Deltafina sniegt papildu informāciju, Komisija esot pieļāvusi, ka pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušana neapdraudēs izmeklēšanu.

93      Deltafina uzskata, ka iemesls, kura dēļ tā nav informējusi Komisiju par to, ka tā bija izpaudusi informāciju attiecībā uz savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, rodams apstāklī, ka 2002. gada 14. marta sanāksmē tā esot brīdinājusi Komisiju par to, ka nav faktiski iespējams neatklāt šo pieteikumu gaidāmajā APTI sanāksmē. Tādējādi Deltafina uzskata, ka par lietu atbildīgie Komisijas ierēdņi ļoti labi zināja, ka Deltafina minētajā sanāksmē sniegs šo paziņojumu.

94      Turklāt divi dokumenti, kas attiecas uz APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmi, pamatojoties uz kuriem Dimon Italia apsūdzēja Deltafina par to, ka tā nebija izpildījusi savu sadarbības pienākumu, ir ietverti Komisijas lietas materiālos jau ilgāku laiku, proti, kopš pārbaudes, kas 2002. gada 18. aprīlī veikta Dimon Italia, un Komisija nekad nebija pamanījusi neko nosodāmu.

95      Treškārt, Deltafina apgalvo, ka Komisijas jau sākotnēji kļūdainā izpratne par tās rīcību esot ietekmējusi apstrīdētajā lēmumā izdarītos secinājumus. Tā apgalvo, ka papildinājumā Komisija esot balstījusies uz pieņēmumu, ka Deltafina, Dimon Italia un Transcatab bija saskaņojušas savu rīcību attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu. Šis konstatējums izrietot no papildinājuma 57. un 60. punkta. Pēdējā punktā Komisija esot kvalificējusi Deltafina rīcību kā “acīmredzami krāpniecisku”. Tomēr lietas materiāli atklājot, ka Deltafina, Dimon Italia un Transcatab sagatavoja savus pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda autonomi, nekādi nesaskaņojot kārtību, kādā pieteikumi tiks iesniegti. Tādējādi Deltafina rīcība atbilstot 2002. gada paziņojumam par sadarbību.

96      Lai gan apsūdzības, kas pret Deltafina izvirzītas papildinājumā, netika ietvertas apstrīdētajā lēmumā, tomēr dažas to iezīmes tajā vēl palikušas, it īpaši 441. apsvērumā, kurā Komisija apstiprina, ka Deltafina esot izpaudusi pieteikuma iesniegšanu “diviem saviem galvenajiem konkurentiem”, kā arī apstrīdētā lēmuma 420. apsvēruma virsrakstā (“Deltafina 2002. gada 4. aprīļa paziņojumi Dimon un Transcatab”).

97      Saistībā ar trešo pamatu Deltafina apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija uzskatīja, ka pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušana apdraudēja izmeklēšanu. Deltafina uzskata, ka, tā kā tā nevarēja atklāt citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem neko tādu, ko tie vēl nezinātu, šī informācijas izpaušana nekādi nevarēja kaitēt Komisijas izmeklēšanai pretēji tam, ko tā apgalvo apstrīdētā lēmuma 433. apsvērumā.

98      Kas attiecas tieši uz Dimon Italia un Transcatab, vienīgās sekas tam, ka Universal juridiskais padomnieks tās bija informējis par Deltafina iesniegto pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, esot tādas, ka tika paātrināta to pieteikumu par labvēlības statusu iesniegšana, kurus, jebkurā gadījumā, jau gatavoja. Šo abu sabiedrību sadarbība neesot apdraudējusi izmeklēšanu. Gluži pretēji, tā esot samazinājusi Komisijas pūliņus saistībā ar izmeklēšanu. Turklāt no lietas materiāliem izrietot, ka Komisija bija vienojusies ar abiem uzņēmumiem par veicamajām pārbaudēm.

99      Apstrīdētā lēmuma 443. apsvērumā Komisija esot pieļāvusi, ka “neesot iespējams noteikt, vai patiešām tika apdraudētas [tās veiktās] pārbaudes”. Turklāt apstāklis, kas minēts tajā pašā apstrīdētā lēmuma apsvērumā, ka Trestina telpās veiktās pārbaudes nebija veiksmīgas, neesot Deltafina priekšsēdētāja paziņojuma rezultāts, bet drīzāk izrietot no tā, ka pati Komisija, ņemot vērā tās rīcību, bija iepriekš brīdinājusi par izmeklēšanu visu nozari Itālijā. Turklāt Romana Tabacchi gadījumā Komisija nesūdzējās par to, ka pārbaude nebūtu bijusi veiksmīga.

100    Tādēļ, pamatojoties uz visiem šiem apsvērumiem, Deltafina lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā Deltafina ir uzlikts naudas sods.

101    Komisija lūdz noraidīt pirmos trīs Deltafina pamatus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

102    Pirms izskatīt dažādos Deltafina izvirzītos argumentus, ir jāatgādina attiecīgais ar tiem saistītais juridiskais konteksts.

a)     Par iecietības programmu

103    Komisija, izmeklējot EKL 81. panta pārkāpumus, izveidoja iecietības programmu, kuras mērķis ir attiecināt labvēlības statusu uz uzņēmumiem, kuri ar to sadarbojas izmeklēšanā tādu slepenu aizliegtu vienošanos gadījumā, kas ietekmē Eiropas Savienību.

104    Šī iecietības programma, kas sākotnēji izveidota ar 1996. gada paziņojumu par sadarbību, pēc tam tika izvērsta plašāk 2002. gada paziņojumā par sadarbību, kas piemērojams šajā lietā, un vēlāk 2006. gada paziņojumā par sadarbību.

105    No 2002. gada paziņojuma par sadarbību izriet, ka iecietības programmas izveides pamatojums rodams apsvērumā, ka Eiropas Savienības interesēs ir attiecināt labvēlības statusu uz uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar Komisiju izmeklēšanās, kas saistītas ar slepenām aizliegto vienošanos darbībām, kuras ir EKL 81. panta sevišķi smagi pārkāpumi, proti, tām, kuru mērķis ir noteikt cenas, ražošanas vai pārdošanas kvotas, sadalīt tirgu vai arī ierobežot importu vai eksportu.

106    Komisija uzskata, ka labums, kuru gūst patērētāji un iedzīvotāji no pārliecības, ka slepenās aizliegtās vienošanās tiek atklātas un aizliegtas, ir svarīgāks par tās iespējamo ieinteresētību uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kas Komisijai ļauj atklāt un aizliegt šādu praksi (skat. 2002. gada paziņojuma par sadarbību 4. punktu, kas pārņemts 2006. gada paziņojuma par sadarbību 3. punktā).

107    Tādējādi iecietības programmas mērķis ir izmeklēt, apkarot un novērst darbības, kas ir daļa no sevišķi smagiem EKL 81. panta pārkāpumiem. Tā pamatojas uz zināmu vienošanos, kas noslēgta starp Komisiju un uzņēmumiem, kuri ir minēto aizliegto vienošanos dalībnieki un kuri nolemj sadarboties ar Komisiju.

108    Šie uzņēmumi faktiski piedāvā aktīvu un brīvprātīgu sadarbību izmeklēšanā, atvieglojot Komisijas uzdevumu konstatēt un apkarot konkurences tiesību normu pārkāpumus (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 90. punkts un tajā minētā judikatūra). Par šo sadarbību tie var saņemt labvēlības statusu attiecībā uz naudas sodiem, kas citādi tiem būtu uzlikti, ar noteikumu, ka tie atbilst paziņojumā par sadarbību minētajiem nosacījumiem.

109    Iecietības programma, kā paredzēts 2002. gada paziņojumā par sadarbību, sniedz iespēju Komisijai gan piešķirt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda pirmajam uzņēmumam, kurš sadarbojas izmeklēšanā, gan veikt naudas sodu samazināšanu uzņēmumiem, kas sadarbojas pēc tam. Pirmajā gadījumā attiecīgajam uzņēmumam piemēros pilnīgu izņēmumu no personīgās atbildības principa, saskaņā ar kuru, ja uzņēmums pārkāpj konkurences tiesību normu, tam ir jāatbild par šo pārkāpumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑235/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 77. punkts). Citos gadījumos šī izņēmuma piemērošanas pakāpe atšķiras atkarībā no sadarbības pieteikumu iesniegšanas secības un sniegtās sadarbības kvalitātes.

110    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka tas, ka tikai viens no aizliegtās vienošanās dalībniekiem var saņemt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, atbilst šādas iecietības programmas loģikai, jo vēlamais efekts ir radīt nenoteiktības klimatu aizliegtās vienošanās iekšienē, veicinot ziņošanu Komisijai. Tomēr šī nenoteiktība izriet tieši no tā, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki zina, ka tikai viens no tiem var iegūt pilnīgu atbrīvojumu, paziņojot par citiem pārkāpuma dalībniekiem, tādējādi pakļaujot tos naudas sodu piemērošanas riskam.

111    No 2002. gada paziņojuma par sadarbību izriet, ka atbilstoši iecietības programmai, kas paredzēta šajā paziņojumā un būtībā ir pārņemta 2006. gada paziņojumā par sadarbību, procedūra par pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanu uzņēmumam ietver trīs atšķirīgus posmus.

112    Pirmajā posmā uzņēmumam, kurš ir paredzējis sadarboties ar Komisiju, ir ar to jāsazinās un jāsniedz pierādījumi attiecībā uz iespējamo aizliegto vienošanos, kas ietekmē konkurenci Eiropas Savienībā. Šiem pierādījumiem ir jābūt tādiem, kas ļauj Komisijai vai nu pieņemt lēmumu veikt pārbaudes gadījumā, kurš paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktā, vai arī konstatēt EKL 81. panta pārkāpumu gadījumā, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunktā.

113    Otrajā posmā, tiklīdz saņemts pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, Komisija vērtē pierādījumus, kas iesniegti šī pieteikuma pamatojumam, lai pārbaudītu, vai attiecīgais uzņēmums atkarībā no situācijas atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajām prasībām. Ja šis uzņēmums ir pirmais [uzņēmums], kas atbilst šiem nosacījumiem, Komisija tam rakstveidā piešķir nosacītu atbrīvojumu no naudas soda (2002. gada paziņojuma par sadarbību 15. un 16. punkts).

114    Tātad nosacīta atbrīvojuma piešķiršana nozīmē īpaša procesuālā statusa izveidi administratīvā procesa gaitā par labu uzņēmumam, kas atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punktā minētajiem nosacījumiem, un tas rada noteiktas juridiskās sekas. Tomēr šis nosacītais atbrīvojums nekādi nav pielīdzināms galīgajam atbrīvojumam no naudas soda, kuru piešķir tikai administratīvā procesa beigās.

115    Nosacīta atbrīvojuma piešķiršana, pirmkārt, apliecina, ka attiecīgais uzņēmums ir bijis pirmais uzņēmums, kurš ir izpildījis 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) vai b) apakšpunktā minētos nosacījumus, no kā izriet, ka Komisija neizskatīs citus pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda, kamēr tā nebūs lēmusi par šo pieteikumu (2002. gada paziņojuma par sadarbību 18. punkts), un, otrkārt, nodrošina, ka Komisija minētajam uzņēmumam piešķirs atbrīvojumu no naudas soda, ja administratīvā procesa beigās tā secinās, ka šis uzņēmums ir ievērojis nosacījumus, kas minēti 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a)–c) apakšpunktā.

116    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a)–c) apakšpunktu:

“Papildus 8. punkta a) apakšpunktā un 9. punktā vai 8. punkta b) apakšpunktā un 10. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, lai pretendētu uz atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda], jebkurā gadījumā ir jāievēro šādi kumulatīvi nosacījumi:

a)      uzņēmums pilnībā, pastāvīgi un ātri sadarbojas visā Komisijas veiktās administratīvās procedūras [procesa] laikā un sniedz Komisijai visus pierādījumus, kas nonāk tā rīcībā vai ir tam pieejami attiecībā uz iespējamo pārkāpumu. Uzņēmumam jo īpaši ir jābūt Komisijas rīcībā, lai ātri izpildītu jebkuru pieprasījumu, tādējādi veicinot attiecīgo faktu konstatēšanu;

b)      uzņēmums pārtrauc dalību iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā tad, kad tas attiecīgi iesniedz pierādījumus saskaņā ar 8. punkta a) apakšpunktu vai 8. punkta b) apakšpunktu;

c)      uzņēmums nav veicis pasākumus, lai piespiestu citus uzņēmumus iesaistīties pārkāpumā.”

117    Visbeidzot tikai trešajā posmā, administratīvā procesa beigās, kad Komisija pieņem galīgo lēmumu, tā šajā lēmumā piešķir vai nepiešķir atbrīvojumu no naudas soda tiešā nozīmē uzņēmumam, kuram ir piemērots nosacītais atbrīvojums. Tieši šajā brīdī procesuālais statuss, kas izriet no nosacītā atbrīvojuma, beidz darboties. Tomēr galīgais atbrīvojums no naudas soda tiek piešķirts tikai tad, ja minētais uzņēmums visa administratīvā procesa laikā un līdz galīgā lēmuma pieņemšanas brīdim ir izpildījis trīs kumulatīvos nosacījumus, kas paredzēti 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a)–c) apakšpunktā (šī paziņojuma 19. punkts).

118    Tādējādi no 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās sistēmas izriet, ka pirms galīgā lēmuma pieņemšanas uzņēmums, kurš lūdz atbrīvojumu no naudas soda, neiegūst atbrīvojumu no naudas soda tiešā nozīmē, bet tam tiek piemērots vienīgi procesuālais statuss, kas administratīvā procesa beigās, ja prasītie nosacījumi ir izpildīti, var tikt pārvērsts atbrīvojumā no naudas soda.

119    Tomēr savos dokumentos un uzklausīšanā Deltafina vairākkārt norādīja uz Komisijas kļūdaino lēmumu “atsaukt” nosacīto atbrīvojumu no naudas soda, kas tai bija piešķirts saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību.

120    Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā gadījumā 2002. gada 19. februārī Deltafina iesniedza savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda samazinājumu. Pēc tam 2002. gada 6. martā Komisija, uzskatot, ka tā atbilst nosacījumiem, kas paredzēti 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunktā, piešķīra tai nosacīta atbrīvojuma procesuālo statusu, nosūtot vēstuli. Visbeidzot, administratīvā procesa beigās, uzskatot, ka Deltafina nebija ievērojusi nosacījumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā, Komisija nolēma tai nepiešķirt galīgo atbrīvojumu no naudas soda.

121    No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā nekādi nav “atsaukts” nosacītais atbrīvojums, kā to apgalvo Deltafina, jo procesuālais statuss, kas atbilst nosacītam atbrīvojumam, zaudēja spēku brīdī, kad Komisija pieņēma galīgo lēmumu. Tādējādi šajā lēmumā Komisija nevis “atsauca” nosacīto atbrīvojumu no naudas soda, bet gan nolēma nepiešķirt Deltafina galīgo atbrīvojumu no naudas soda.

122    Tā kā nekāda nosacītā atbrīvojuma “atsaukšana” nenotika, Deltafina argumenti ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz Komisijas lēmumu tai nepiešķirt galīgo atbrīvojumu no naudas soda.

b)     Par sadarbības pienākuma piemērošanas jomu

123    Tā kā Deltafina galvenokārt apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo Komisija nolēma tai nepiešķirt galīgo atbrīvojumu no naudas soda, jo tā ir pārkāpusi sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā, vispirms ir jānoskaidro šī pienākuma piemērošanas joma.

124    No 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunkta formulējuma (skat. iepriekš 116. punktu) un it īpaši no prasītās sadarbības kvalifikācijas “pilnībā, pastāvīgi un ātri” izriet, ka uzņēmuma, kas lūdz atbrīvojumu no naudas soda, pienākums sadarboties ir ļoti vispārīgs pienākums, kura robežas nav precīzi definētas, un tādēļ precīzu tā piemērošanas jomu var saprast vienīgi kontekstā, kurā šis pienākums iekļaujas, proti, saistībā ar iecietības programmu.

125    No iepriekš 103. un nākamajos punktos izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršana ir izņēmums no uzņēmuma personīgās atbildības principa par konkurences tiesību normu pārkāpumu, kuru attaisno mērķis veicināt tādu darbību atklāšanu, izmeklēšanu, apkarošanu, kā arī apturēšanu, kas ir būtiskākie konkurences ierobežojumi. Tādēļ šādos apstākļos ir loģiski, ka apmaiņā pret pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanu attiecībā uz īstenoto prettiesisko rīcību tiek prasīts, lai uzņēmums, kas lūdz atbrīvojumu no naudas soda, sadarbotos ar Komisiju izmeklēšanā, un tam saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību nosacījumiem ir jānotiek “pilnībā, pastāvīgi un ātri”.

126    No sadarbības kvalifikācijas “pilnībā” izriet, ka pieteikuma iesniedzēja sadarbībai ar Komisiju, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda, ir jābūt pilnīgai, absolūtai un bez iebildēm. Kvalifikācija “pastāvīgi” un “ātri” paredz, ka šai sadarbībai ir jāturpinās visā administratīvā procesa laikā un principā tai ir jābūt tūlītējai.

127    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka naudas soda samazinājums, pamatojoties uz paziņojumu par sadarbību, var tikt attaisnots tikai tad, ja sniegto informāciju un ? plašākā nozīmē ? attiecīgā uzņēmuma rīcību šajā sakarā var uzskatīt par patiesas sadarbības pierādījumu (skat. saistībā ar 1996. gada paziņojumu par sadarbību Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 395. punkts; 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑301/04 P Komisija/SGL Carbon, Krājums, I‑5915. lpp., 68. punkts, un iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 281. punkts).

128    Tādējādi, kā tas izriet jau no paša sadarbības jēdziena, kas izskaidrots 2002. gada paziņojuma par sadarbību tekstā, faktiski tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība liecina par patiesu sadarbību, tam var tikt piemērots samazinājums, pamatojoties uz minēto paziņojumu (šajā ziņā saistībā ar 1996. gada paziņojumu par sadarbību skat. iepriekš 127. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 396. punkts, un iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 282. punkts).

129    Šis apsvērums a fortiori attiecas uz sadarbību, kas nepieciešama pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanas pamatojumam, jo atbrīvojums ir vēl labvēlīgāka attieksme nekā vienkāršs naudas soda samazinājums.

130    No iepriekš minētā izriet, ka sadarbības jēdziens “pilnībā, pastāvīgi un ātri”, pamatojot pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, nozīmē patiesu un pilnīgu sadarbību, kuru raksturo patiess sadarbības gars.

131    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja uzņēmums sniedz Komisijai nepilnīgu vai neprecīzu faktisko apstākļu izklāstu, tā rīcību nevar uzskatīt par patiesu sadarbību judikatūras izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš 127. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 397. punkts; iepriekš 127. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/SGL Carbon, 69. punkts, un iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 283. punkts).

132    Tāpat uzņēmums, kas vēlas saņemt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, pamatojoties uz savu sadarbību izmeklēšanā, nedrīkst neinformēt Komisiju par tam zināmiem faktiem, kuri, lai arī tikai varbūtēji, var ietekmēt administratīvā procesa norisi un Komisijas izmeklēšanas efektivitāti. Tādējādi patiesa un pilnīga sadarbība nozīmē, ka visā administratīvā procesa laikā attiecīgais uzņēmums laikus informē Komisiju par visiem atbilstošajiem apstākļiem, kas var negatīvi ietekmēt pienācīgu izmeklēšanas norisi, kā arī attiecīgās aizliegtās vienošanās atklāšanu un apkarošanu. Šis pienākums sniegt informāciju ir vēl jo svarīgāks, ja šāds apstāklis ir saistīts ar šī uzņēmuma un citu aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecībām un, vēl jo vairāk, ja par iespējamā minētā apstākļa rašanos iepriekš ir notikušas tiešas pārrunas starp Komisiju un šo uzņēmumu administratīvā procesa ietvaros.

133    Tāpat ir jānorāda, ka tādas rīcības novērtējumu, kas apliecina patiesu sadarbību atbilstoši iepriekš 124.?132. punktā minētajām prasībām un it īpaši iepriekš 127. un 128. punktā minētajai judikatūrai, var veikt, ņemot vērā vienīgi tos apstākļus, kas pastāvēja rīcības brīdī. Ievērojot prasīto sadarbības “pastāvīgo” raksturu, kam jāturpinās visu administratīvā procesa laiku, jebkura rīcība, kas ir pretrunā patiesai sadarbībai, pati par sevi ir pietiekama, lai raksturotu sadarbības pienākuma pārkāpumu. Tādējādi šāds pārkāpums nevar tikt attaisnots ar apstākļiem, kas radušies pēc minētās rīcības.

134    No tā izriet, ka iespējamais ex post konstatējums, ka rīcība, ar kuru tiek pārkāpts sadarbības pienākums, nav radījusi negatīvas sekas, nevar tikt norādīts, lai attaisnotu šādu rīcību.

135    Deltafina izvirzītie atbilstošie fakti un argumenti ir jāvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

c)     Par Deltafina izdarīto sadarbības pienākuma pārkāpumu

136    Savos pirmajos trīs pamatos Deltafina būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas, tai nepiešķirot atbrīvojumu no naudas soda administratīvā procesa beigās tādēļ, ka Deltafina ir pārkāpusi sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā.

137    Šajā ziņā, pirmkārt, ir konstatēts, ka 2002. gada 4. aprīlī APTI sanāksmes laikā Deltafina priekšsēdētājs pēc savas iniciatīvas sniedza paziņojumu, kurā viņš informēja klātesošos, ka Deltafina ir iesniegusi Komisijai pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar iecietības programmu attiecībā uz pārstrādātāju Itālijas tabakas tirgū noslēgtu aizliegtu vienošanos īstenošanu un ka Deltafina ir sākusi sadarboties ar Komisiju. Šis paziņojums ir sīki aprakstīts paša Deltafina priekšsēdētāja rakstveida paziņojumā, kas vārds vārdā ir pārņemts apstrīdētā lēmuma 426. apsvērumā. No šī paziņojuma izriet, ka Deltafina priekšsēdētājs ir apstiprinājis, ka viņš pats nolēma sniegt minēto paziņojumu 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē.

138    Deltafina neapstrīd apstākli, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 449. apsvērumā, ka, lai gan tā vairākkārt tikās ar Komisijas dienestiem pēc šīs informācijas izpaušanas, Deltafina nekad tos nebija informējusi par sava priekšsēdētāja sniegto paziņojumu 2002. gada 4. aprīļa APTI sanāksmē. Savā prasībā tā tieši apstiprina šo apstākli.

139    Turklāt ir konstatēts, ka Komisija ir uzzinājusi par Deltafina priekšsēdētāja izpausto informāciju tikai pēc Dimon Italia norādījuma 2004. gada 22. jūnija uzklausīšanā, proti, vairāk nekā divus gadus pēc šīs informācijas izpaušanas (skat. apstrīdētā lēmuma 410., 422., 423. un 449. apsvērumu).

140    Otrkārt, tāpat ir konstatēts, ka 2002. gada 2. aprīlī Deltafina mātessabiedrības Universal ārējais juridiskais padomnieks ir informējis attiecīgi Transcatab un Dimon Italia mātessabiedrību SCC un Dimon, kuras ir Deltafina konkurentes Itālijas tirgū, ārējos juridiskos padomniekus, ka Deltafina ir iesniegusi Komisijai pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda attiecībā uz pārstrādātāju Itālijas tabakas tirgū noslēgtu aizliegtu vienošanos īstenošanu. Šis apstāklis, kuru Deltafina nav apstrīdējusi, izriet no Universal ārējā juridiskā padomnieka sniegtā paziņojuma, kas pārņemts apstrīdētā lēmuma 455. apsvērumā, un it īpaši no šī paziņojuma pēdējā teikuma, kurā ir tieši apstiprināts, ka “2002. gada 2. aprīlī par to [esot] informēti citu pušu juridiskie padomnieki”.

141    Deltafina neapstrīd apstākli, ka, lai gan pēc šī paziņojuma tā un Universal vairākas reizes ir tikušās ar Komisijas dienestiem, tikai 2005. gada februārī, pēc tam, kad Komisija nosūtīja papildinājumu, Deltafina un Universal informēja Komisiju par Universal ārējā juridiskā padomnieka 2002. gada 2. aprīlī sniegto paziņojumu (skat. apstrīdētā lēmuma 454. apsvērumu). Savā prasībā Deltafina tieši apstiprina arī šo apstākli.

142    Tādējādi Komisija uzzināja par Universal ārējā juridiskā padomnieka sniegto paziņojumu tikai gandrīz trīs gadus pēc šī paziņojuma sniegšanas. Apstāklis, ka Komisija par šo paziņojumu netika informēta savlaicīgi, ir tieši norādīts apstrīdētā lēmuma 459. apsvēruma beigās.

143    Lai arī Deltafina iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda 2002. gada 19. februārī un Komisija atzina, ka tā ir ieguvusi nosacīta atbrīvojuma procesuālo statusu 2002. gada 6. martā, tai tomēr bija pilnībā jāievēro pienākumi, kas izriet no 2002. gada paziņojuma par sadarbību, it īpaši pienākums pilnībā, pastāvīgi un ātri sadarboties, kas paredzēts šī paziņojuma 11. punkta a) apakšpunktā, lai administratīvā procesa beigās varētu saņemt galīgo atbrīvojumu no naudas soda.

144    Kā ir atgādināts iepriekš 127., 128. un 131. punktā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tikai tad, ja tā uzņēmuma rīcība, kurš ir lūdzis piemērot 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzēto labvēlības statusu, ir patiesas sadarbības pierādījums, šis uzņēmums var iegūt šādu labvēlības statusu. Turklāt, ja uzņēmums sniedz Komisijai nepilnīgu un neprecīzu faktisko apstākļu izklāstu, tā rīcību nevar uzskatīt par patiesu sadarbību minētās judikatūras izpratnē.

145    Šajā lietā ir konstatēts, ka Deltafina nav informējusi Komisiju par izmeklēšanai svarīgiem apstākļiem, proti, par apstākli, ka tās priekšsēdētājs APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē ir atklājis, ka tā ir iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, un ka tās mātessabiedrības Universal ārējais juridiskais padomnieks ir izdarījis to pašu attiecībā uz dažu savu konkurentu mātessabiedrībām 2002. gada 2. aprīlī. Tāpat izrādījās, ka Komisija vairāk nekā divus gadus nav zinājusi par šiem apstākļiem, kas saistīti ar izmeklēšanu.

146    Turklāt no apstrīdētā lēmuma un lietas materiāliem izriet, ka prasība paturēt slepenībā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu, lai nebrīdinātu konkurentus un neapdraudētu pārbaužu efektivitāti, tika sīki apspriesta, lietas dalībniecēm apspriežoties iecietības programmas ietvaros un it īpaši 2002. gada 14. marta sanāksmes laikā (skat. iepriekš 8. un 47.–49. punktu un šīs sanāksmes protokolus, kuri minēti apstrīdētā lēmuma 413.–415. apsvērumā un kurus Deltafina pievienojusi lietas materiāliem). No minētajiem dokumentiem izriet, ka Komisija bija tieši pieprasījusi Deltafina paturēt slepenībā pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, ņemot vērā tās nodomu veikt pārbaudes. Tātad Deltafina uzmanība tika pievērsta tam, ka iespējama pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušana tiks uzskatīta par tādu apstākli, kas, vismaz varbūtēji, varētu ietekmēt pienācīgu izmeklēšanas norisi un Komisijas spēju efektīvi konstatēt un izmeklēt attiecīgo aizliegto vienošanos, kā arī to apkarot.

147    Turklāt nevar noliegt, ka attiecīgajā brīdī iespējamo pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušanu gan Deltafina, gan Komisija uztvēra kā apstākli, kas varētu, vismaz varbūtēji, nelabvēlīgi ietekmēt izmeklēšanu. To apstiprina, pirmkārt, apstāklis, ka Deltafina pati uzskatīja, ka jāsaglabā visstingrākā konfidencialitāte attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda (skat. iepriekš 50. punkta beigas), kas liecina, ka tā apzinājās šīs informācijas atklāšanas iespējamās negatīvās sekas, un, otrkārt, apstāklis, ka tā pati uzskata, ka ir piekritusi smagākam apgrūtinājumam, ņemot vērā neiespējamību paturēt slepenībā tās sadarbību (skat. iepriekš 92. punktu un tālāk 163. punktu), kas liecina, ka tā piekrita, ka šīs informācijas atklāšana bija problēma, kura ir jārisina. Tādējādi Deltafina nevar apgalvot, ka tā nezināja, ka pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitātes saglabāšana tiek uzskatīta par būtisku apstākli, lai izmeklēšana būtu veiksmīga.

148    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka rīcība, kas būtu patiesas sadarbības pierādījums, prasītu, lai Deltafina nekavējoties informē Komisiju par izpausto informāciju attiecībā uz tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

149    Neinformējot Komisiju par pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušanu 2002. gada 2. un 4. aprīlī, lai gan šie apstākļi varēja, vismaz varbūtēji, ietekmēt pienācīgu izmeklēšanas gaitu, Deltafina nevar apgalvot, ka tās rīcība liecināja par patiesu sadarbību iepriekš 127., 128. un 131. punktā minētās judikatūras izpratnē un ka tādējādi tā ir izpildījusi sadarbības pienākumu, kas izriet no 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunkta, kurš tai ir uzlikts kā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējai.

150    Īpašie argumenti, kurus Deltafina izvirzījusi saistībā ar pirmajiem trīs pamatiem, šo secinājumu neapšauba.

d)     Par īpašajiem argumentiem, kurus Deltafina izvirzījusi saistībā ar kļūdām apstrīdētajā lēmumā, ciktāl Komisija tai nepiešķīra galīgo atbrīvojumu no naudas soda

 Par argumentu, kas saistīts ar to, ka Komisija bija piekritusi, ka Deltafina izpauž informāciju attiecībā uz savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda APTI sanāksmē

151    Vispirms ir jāpārbauda otrajā pamatā izvirzītais Deltafina arguments, ka Komisija bija zinājusi un piekritusi tam, ka Deltafina gaidāmajā APTI sanāksmē atklāj, ka tā ir iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Prasības pieteikumā Deltafina apgalvo, ka tā nav informējusi Komisiju par šī fakta atklāšanu, jo tā jau iepriekš 2002. gada 14. marta sanāksmē bija brīdinājusi, ka nav iespējams neizpaust šo informāciju APTI sanāksmē. Tādējādi Komisijas dienesti esot bijuši informēti, ka Deltafina gatavojās izpaust informāciju šīs sanāksmes laikā.

–       Par iespējamo Komisijas iepriekšēju informēšanu

152    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ne no apstrīdētā lēmuma, ne lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem neizriet, ka Deltafina iepriekš tieši un skaidri ir informējusi Komisiju, ka gaidāmajā APTI sanāksmē viens no tās pārstāvjiem pēc savas iniciatīvas sniegs paziņojumu attiecībā uz tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kā to 2002. gada 4. aprīlī izdarīja Deltafina priekšsēdētājs.

153    Tādējādi ne 2002. gada 14. marta sanāksmes protokolā, kuru sagatavoja Komisijas dienesti, ne Universal pārstāvju šīs sanāksmes laikā izdarītajās piezīmēs nav minēts apstāklis, ka sanāksmes laikā Deltafina ir tieši brīdinājusi Komisiju, ka tā izpaudīs šādu informāciju (skat. apstrīdētā lēmuma 413.–415. apsvērumu).

154    Protams, šajā sanāksmē Deltafina norādīja četrus iemeslus, no kuriem viens bija gaidāmā APTI sanāksme, kādēļ tā uzskatīja, ka tai nav iespējams paturēt slepenībā tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda papildus vēl vienu mēnesi. Tomēr no šīs sanāksmes protokola, kuru sagatavoja Universal pārstāvis, izriet, ka Deltafina tikai uzsvēra grūtības paturēt slepenībā tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, jo, ja tās rīcība gaidāmajā APTI sanāksmē atšķirtos no rīcības iepriekšējo sanāksmju laikā, tas konkurentos radītu aizdomas par pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu (it īpaši skat. apstrīdētā lēmuma 415. apsvērumu). Tomēr Deltafina tajā nekādi nebija norādījusi uz nodomu pēc pašas iniciatīvas izpaust informāciju par savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

155    Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, Deltafina būtībā atzina, ka 2002. gada 14. marta sanāksmē ar Komisijas dienestiem tā nebija tos tieši informējusi, ka gaidāmajā APTI sanāksmē pēc pašas iniciatīvas izpaudīs informāciju par savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

156    Turklāt ne no viena lietas materiālos iekļautā dokumenta neizriet, ka citā reizē Deltafina ir iepriekš tieši brīdinājusi Komisiju, ka tā sniegs šādu paziņojumu pēc pašas iniciatīvas.

157    It īpaši nevarot pieņemt Deltafina argumentu, ka telefonsarunas laikā, kas notika starp par lietu atbildīgo ierēdni un Deltafina pārstāvjiem 2002. gada 22. martā, proti, desmit dienas pirms izpaušanas fakta 2002. gada 4. aprīlī, tā bija informējusi Komisiju, ka tā izpaudīs informāciju attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda (skat. iepriekš 10. un 91. punktu).

158    No šīs telefonsarunas satura atstāsta, ko iekšējām vajadzībām sagatavoja viens no Deltafina advokātiem, izriet, ka tās laikā Deltafina pārstāvji esot “devuši mājienu”, ka drīzumā notikšot APTI sanāksme un ka tādējādi konfidencialitātes saglabāšana turpmāk nav iespējama (“tenuta confidenzialità era conseguentemente alla fine”). Tomēr ir jākonstatē, ka šāds “mājiens” nav iepriekšēja, tieša un skaidra informēšana par faktu, ka Deltafina priekšsēdētājs gaidāmajā APTI sanāksmē pēc paša iniciatīvas izpaudīs informāciju attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. No tā, ka par lietu atbildīgais ierēdnis bija atbildējis uz šo “mājienu”, ka “jautājums Briselē bija pietiekami apspriests un ir skaidrs”, Deltafina nevar pamatoti secināt, ka Komisija bija piekritusi tam, ka Deltafina pēc savas iniciatīvas izpauž informāciju attiecībā uz savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Turklāt šo vērtējumu apstiprina Komisijas iekšējām vajadzībām sagatavotais minētās telefonsarunas satura atstāsts, no kura izriet vienīgi tas, ka šīs sarunas laikā diskusija par iespēju paturēt slepenībā pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, tāpat kā 2002. gada 14. marta sanāksmes laikā, attiecās uz risku, ka gaidāmajā APTI sanāksmē citi aizliegtās vienošanās dalībnieki sapratīs, ka Deltafina sadarbojas ar Komisiju.

159    Turklāt tiesas sēdē par lietu atbildīgais ierēdnis, kurš bija piedalījies gan 2002. gada 14. marta sanāksmē, gan 2002. gada 22. marta telefonsarunā, apstiprināja, ka viņš ne brīdi nav secinājis, ka Deltafina ir nodomājusi pēc savas iniciatīvas sniegt paziņojumu gaidāmajā APTI sanāksmē, un gadījumā, ja Komisija būtu secinājusi, ka tāds bija Deltafina nodoms, tā nebūtu devusi savu piekrišanu, kas turklāt izriet no apstrīdētā lēmuma 449. apsvēruma. Attiecībā uz tā paša ierēdņa paziņojumu 2004. gada 22. jūnija uzklausīšanā, uz ko norādīja Deltafina (skat. iepriekš 90. punktu), tas vēl jo vairāk nevar apstiprināt tās argumentu. No šī paziņojuma nekādā ziņā neizriet, kā to apgalvo Deltafina, ka minētais ierēdnis būtu piekritis, ka pēc savas iniciatīvas būtu jāizpauž informācija attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

160    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Deltafina nav pierādījusi, ka tā ir iepriekš pienācīgi informējusi Komisiju par faktu, ka tā pēc pašas iniciatīvas izpaudīs informāciju attiecībā uz savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē. No tā izriet, ka, tā kā Komisija nezināja, ka Deltafina gatavojas izpaust šādu informāciju pēc savas iniciatīvas, tā arī nevarēja tam iepriekš dot savu piekrišanu vai atļauju. Līdz ar to Deltafina arguments, ka Komisija zināja, ka tā izpaudīs informāciju attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē, ir jānoraida.

161    Tomēr Deltafina vēl apgalvo, ka abi dokumenti par APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmi, uz kuriem 2004. gada 22. jūnija uzklausīšanā atsaucās Dimon Italia, lai brīdinātu Komisiju, ka Deltafina bija izpaudusi informāciju attiecībā uz savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, bija iekļauti lietas materiālos jau kopš Komisijas veiktajām pārbaudēm Dimon Italia telpās.

162    Ir jānorāda, ka abi šie dokumenti ir parastas ar roku rakstītas piezīmes, kuras nav viegli saprast un kurās ir atspoguļoti APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē sniegtie paziņojumi, tomēr tās nedod iespēju noteikt to autoru. Tādējādi Deltafina nevar pārmest Komisijai, ka, pamatojoties uz šīm piezīmēm, Komisija neievēroja faktu, ka tās priekšsēdētājs bija izpaudis informāciju APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmē. Katrā ziņā apstāklis, ka Komisija nebija ievērojusi, ka ir pieejami dokumenti, kas pierāda informācijas izpaušanu, nekādā ziņā nevar kompensēt informācijas trūkumu un attaisnot rīcību, kas uzskatāma par sadarbības pienākuma pārkāpumu.

–       Par iespējamo vienošanos attiecībā uz izpaušanas nenovēršamību

163    Deltafina apgalvo, ka tā bija noslēgusi zināma veida vienošanos ar Komisiju 2002. gada 14. marta sanāksmē, kuras laikā bija jādefinē sadarbības “spēles noteikumi”, proti, sadarbības nosacījumi. Saskaņā ar šo vienošanos, pirmkārt, Komisija esot piekritusi, ka, ņemot vērā iepriekš 86. punktā minētos četrus apstākļus, Deltafina esot bijis neiespējami saglabāt sava pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitāti un ka tādējādi šīs informācijas izpaušana esot bijusi nenovēršama. Otrkārt, apmaiņā pret šīs izpaušanas nenovēršamības atzīšanu Deltafina esot piekritusi smagākam apgrūtinājumam, apņemoties iesniegt pierādījumus pēc iespējas ātrāk. Deltafina esot izpildījusi savu sadarbības pienākumu, jo tā esot iesniegusi Komisijas pieprasīto papildu informāciju.

164    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka Deltafina apgalvojums ir pierādīts, tas nevar atspēkot secinājumu, ka, neinformējot Komisiju par pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušanas gadījumiem, Deltafina nav izpildījusi savu sadarbības pienākumu un tādēļ Komisijai bija tiesības tai nepiešķirt galīgo atbrīvojumu no naudas soda (skat. iepriekš 149. punktu).

165    Pat pieņemot, ka 2002. gada 14. marta sanāksmē Komisija bija piekritusi tam, ka iepriekš 86. punktā minēto apstākļu dēļ Deltafina nav iespējams saglabāt sava pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitāti, ko turklāt ir apstrīdējusi Komisija, šis apstāklis neietekmē konstatējumu, ka, rīkojoties atbilstoši patiesas sadarbības garam, Deltafina bija savlaicīgi jāinformē Komisija par faktu, ka tika izpausta informācija attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda (skat. iepriekš 145.–149. punktu).

166    Tas pats attiecas uz gadījumu, ja Deltafina tiešām būtu spiesta izpaust informāciju par savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda sakarā ar vienu no iemesliem, kurus tā norādīja administratīvā procesa laikā, it īpaši gadījumā, ja tā tiešām bija tik “neizbēgamā situācijā”, kā to apgalvo Deltafina, ka bija jāatklāj šis apstāklis atbilstoši pamatotiem centieniem izpildīt pienākumu izbeigt pārkāpumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta b) apakšpunktā. Kā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējai Deltafina katrā ziņā bija pienākums sadarboties, kā paskaidrots iepriekš 123.–134. punktā, kas liek savlaicīgi informēt Komisiju par gadījumiem, kad notikusi informācijas izpaušana.

167    Turklāt, pat pieņemot, ka ir pierādīts Deltafina norādītais apstāklis, ka tā esot rīkojusies saskaņā ar “otru labāko izvēles iespēju”, par kuru, iespējams, panākta vienošanās ar Komisiju, lai mēģinātu mazināt izpaušanas fakta negatīvo ietekmi, sniedzot Komisijai pieprasīto informāciju, arī šis apstāklis neatbrīvoja Deltafina no tās pienākuma savlaicīgi informēt Komisiju par tās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušanas gadījumiem.

168    Attiecībā uz atsaukšanos uz iecietības programmām Amerikas Savienoto Valstu tiesībās, kā arī citās Eiropas Savienības valstīs pietiek norādīt, ka tā neattiecas uz lietu, jo nostāja, kas tiek piemērota šajās tiesībās, nevar noteikt nostāju, kas tiek izmantota Savienības tiesībās (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 1407. punkts). Visbeidzot attiecībā uz argumentiem, kurus Deltafina izvirza saistībā ar jauno 2006. gada paziņojumu par sadarbību, ir jākonstatē, ka tas nav piemērojams šīs lietas pamatā esošajiem faktiem (šajā ziņā skat. 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija, Krājums, I‑5361. lpp., 108. punkts).

 Par to, ka par izmeklēšanu bija zināms un tā netika ietekmēta

169    Saistībā ar savu pirmo pamatu Deltafina apgalvo, ka tas, ka tai ar lēmumu netika piešķirts atbrīvojums no naudas soda, esot kļūda, jo tā pamatā ir kļūdains fakta pieņēmums, ka citi aizliegtās vienošanās dalībnieki nezināja par Komisijas izmeklēšanu saistībā ar Itālijas jēltabakas tirgu. Ar šo argumentu nevar apšaubīt vērtējumu, kas ietverts šī sprieduma 149. punktā, par to, ka Deltafina nav izpildījusi savu sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā. Pat pieņemot, ka ir pierādīts, ka citi aizliegtās vienošanās dalībnieki zināja, ka Komisija veic izmeklēšanu, šis apstāklis neatbrīvoja Deltafina no tās sadarbības pienākuma, kas nosaka, ka tai bija nekavējoties jāinformē Komisija par abiem iepriekš 137. un 140. punktā minētajiem pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušanas gadījumiem. Patiesībā šis konstatējums par sadarbības pienākuma pārkāpumu nav atkarīgs no tā, vai Deltafina konkurenti zināja vai nezināja par izmeklēšanu.

170    Saistībā ar savu trešo pamatu Deltafina apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija uzskatīja, ka pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušanas gadījumi ir apdraudējuši izmeklēšanu. Tomēr šis arguments neliek apšaubīt konstatējumu, ka Deltafina nav izpildījusi savu sadarbības pienākumu. Pat pieņemot, ka divi iepriekš minētie informācijas izpaušanas gadījumi nekādi negatīvi neietekmēja izmeklēšanu, kas turklāt nav pierādīts, šis apstāklis nevar a posteriori attaisnot to, ka Deltafina nav informējusi Komisiju par šiem izpaušanas gadījumiem, lai gan, kā izriet no šī sprieduma 146. un 147. punkta, tā zināja, ka iespējamā informācijas izpaušana attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda tika uzskatīta par apstākli, kas var negatīvi ietekmēt izmeklēšanu, jo tas tika tieši apspriests ar Komisiju (skat. iepriekš 133. un 134. punktu).

171    Visbeidzot ir arī jānoraida arguments, kas izvirzīts saistībā ar pirmo pamatu, par to, ka Komisija kļūdaini neesot ņēmusi vērā atšķirību starp 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) un b) apakšpunktu. Pirmkārt, no minētā paziņojuma nekādā ziņā neizriet, kā to apgalvo Deltafina, ka pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma būtu vajadzīgas vienīgi gadījumā, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktā, un ka gadījumā, kas paredzēts tā paša punkta b) apakšpunktā, Komisijai šādas pārbaudes neesot jāveic. Otrkārt, no judikatūras izriet, ka pat tad, ja Komisijas rīcībā jau ir norādes vai pat pierādījumi par pārkāpuma esamību, kā tas ir 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunktā paredzētā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda gadījumā, Komisijai ir leģitīmas tiesības uzskatīt par nepieciešamu noteikt papildu pārbaudes, kas tai dod iespēju precīzāk noteikt pārkāpumu, tā ilgumu vai tajā iesaistītos uzņēmumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette frères/Komisija, Recueil, I‑9011. lpp., 78. punkts).

172    Tādēļ argumenti, kas izvirzīti saistībā ar pirmo un trešo pamatu, ir jānoraida.

173    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, ar apstrīdēto lēmumu nepiešķirot Deltafina galīgo atbrīvojumu no naudas soda, pamatojoties uz apsvērumu, ka tā nebija izpildījusi savu sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā.

e)     Par iebildumu, kas saistīts ar to, ka Deltafina nav iesniegusi savu lūgumu par labvēlības statusu sadarbībā ar saviem galvenajiem konkurentiem

174    Visbeidzot saistībā ar savu otro pamatu Deltafina apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda vērtējumā, ciktāl Komisijas, iespējams, kļūdainā sākotnējā izpratne par tās rīcību, kas izklāstīta paziņojuma par iebildumiem 57. un 60. punktā, esot ietekmējusi secinājumus, kas izdarīti apstrīdētajā lēmumā.

175    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka ne no apgalvojumiem, kas ietverti papildinājuma 57. un 60. punktā, ne citiem tā punktiem neizriet, ka Komisija šajā dokumentā būtu balstījusies uz pieņēmumu, ka Deltafina, Dimon Italia un Transcatab kopīgi saskaņoja savu rīcību attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu. Saistībā ar izteikumu, kuru minējusi Deltafina un kurš ietverts papildinājuma 57. punktā, ir jākonstatē, ka tas ir tikai hipotētisks. Attiecībā uz papildinājuma 60. punktā iekļauto izteikumu, kurā Komisija ir kvalificējusi Deltafina rīcību kā “krāpniecisku”, tā neatsaucas uz argumentāciju, kas ietverta tā paša dokumenta 57. punktā, bet drīzāk norāda uz to pienākumu pārkāpumu, kas izriet no 2002. gada paziņojuma par sadarbību. Tādējādi Deltafina argumenta pamatā ir kļūdaina papildinājuma izpratne.

176    Otrkārt, ir jānorāda, ka ar nosacījumu, ka lēmumā tiek ievērotas lietas dalībnieku tiesības uz aizstāvību, ieinteresētās personas vainojot tikai tajos pārkāpumos, kas ir norādīti iebildumu izklāstā, un norādot tikai tos faktus, par kuriem ieinteresētajām personām ir bijusi dota iespēja izteikties, Komisija lēmumā var ieviest izmaiņas attiecībā uz argumentiem, kas ietverti paziņojumā par iebildumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 30. janvāra spriedumu lietā T‑340/03 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑107. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

177    Šādā kontekstā ir jāsecina, ka Deltafina nekādi nav apgalvojusi, ka ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, un katrā ziņā, kā tā pati norāda savos dokumentos, apgalvojumi, kas attiecas uz šo argumentu, nav pārņemti apstrīdētajā lēmumā.

178    Turklāt Deltafina konkrēti nepaskaidro, kā papildinājumā ietvertie apgalvojumi padarīja par spēkā neesošu apstrīdēto lēmumu. Tā vien apstiprina, ka šo apgalvojumu iezīmes esot palikušas apstrīdētajā lēmumā un šķiet, ka Komisijas sākotnējais kļūdainais tās rīcības vērtējums esot ietekmējis apstrīdētajā lēmumā izdarītos secinājumus.

179    Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma nekādā ziņā neizriet, ka Komisijas lēmums nepiešķirt Deltafina atbrīvojumu no naudas soda būtu balstīts uz pieņēmumu, ka tās rīcība esot bijusi krāpnieciska, jo tā esot iesniegusi savu pieteikumu par labvēlības statusu, apspriežoties ar saviem galvenajiem konkurentiem. Gluži pretēji, Komisijas lēmuma nepiešķirt Deltafina atbrīvojumu no naudas soda pamatā ir konstatējums, ka Deltafina nebija ievērojusi vienu no nosacījumiem, kas paredzēti 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punktā, tai neizpildot savu sadarbības pienākumu minētā paziņojuma izpratnē.

180    Otrkārt, parasti vienkāršas atsauces uz argumentiem un apgalvojumiem, kas ietverti paziņojuma par iebildumiem papildinājumā un kas nav pārņemti apstrīdētajā lēmumā, nevar likt apšaubīt lēmuma spēkā esamību, ja nav pierādīts, kādā mērā apstrīdētais lēmums būtu spēkā neesošs sākotnēji kļūdainās argumentācijas dēļ. Tātad ir jākonstatē, ka Deltafina izvirzītie vispārējie apgalvojumi neliek apšaubīt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību.

181    Ņemot vērā šos apsvērumus, minētais iebildums arī ir jānoraida.

182    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmie trīs pamati ir jānoraida kopumā.

B –  Par ceturto pamatu, kas saistīts ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, labas pārvaldības principa un samērīguma principa pārkāpumu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

183    Ceturtajā pamatā Deltafina izvirza trīs iebildumus.

184    Pirmkārt, tā apgalvo, ka, Komisijai atsaucot tai piešķirto nosacīto atbrīvojumu, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Šajā ziņā tā norāda uz 2002. gada paziņojuma par sadarbību 29. punktu.

185    Deltafina apgalvo, ka Komisija neesot drīkstējusi atsaukt atbrīvojumu no naudas soda, iepriekš skaidri neinformējot, ka tās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušana APTI sanāksmē ir uzskatāma par sadarbības pienākuma pārkāpumu. Ne 2002. gada paziņojumā par sadarbību, ne 2002. gada 6. marta vēstulē, ar kuru Komisija piešķīra Deltafina nosacītu atbrīvojumu, neesot norādīts pienākums saglabāt pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitāti. Šādos apstākļos Deltafina neesot varējusi pati paredzēt, ka, ja tā atklās, ka ir iesniegusi pieteikumu par labvēlības statusu, tā zaudēs atbrīvojumu no naudas soda. Turklāt par lietu atbildīgais ierēdnis 2004. gada 22. jūnija uzklausīšanā pats esot atzinis, ka viņš nezina, vai šāds pienākums ir noteikts uzņēmumam, kas lūdz atbrīvojumu no naudas soda.

186    Turklāt Komisija esot piešķīrusi Deltafina nosacītu atbrīvojumu no naudas soda, pamatojoties uz 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunktu, un esot atzinusi, ka Deltafina iesniegtie pierādījumi bija tādā līmenī, kas ļāva konstatēt pārkāpuma esamību, neveicot pārbaudes. Tādējādi Deltafina apgalvo, ka tā nav varējusi paredzēt, ka tā zaudēs tiesības uz atbrīvojumu tāpēc, ka tā esot apdraudējusi Komisijas spēju veikt pārbaudes.

187    Turklāt Deltafina arī apgalvo, ka tā savlaicīgi bija informējusi Komisiju par grūtībām saglabāt sava pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda konfidencialitāti un ka saskaņā ar Komisijas noteikto pienākumu bija pakļāvusies “vēl lielākam spiedienam” (higher burden), Komisijai iesniedzot būtiskus papildu pierādījumus. Tikai pēc Dimon Italia paziņojuma 2004. gada 22. jūnija uzklausīšanā Komisija pēkšņi mainīja savu nostāju un noteica Deltafina vislielāko naudas sodu.

188    Otrkārt, Deltafina apgalvo, ka tas, ka Komisija atsauca tai piešķirto nosacīto atbrīvojumu no naudas soda, ir pretrunā labas pārvaldības principam, jo Komisija, kuru Deltafina iepriekš bija brīdinājusi par to, ka tā atklās sava pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu APTI sanāksmē, neesot to skaidri informējusi, ka šīs izpaušanas dēļ tā zaudēs atbrīvojumu no naudas soda.

189    Treškārt, Deltafina apgalvo, ka tas, ka Komisija atsauca tai piešķirto atbrīvojumu no naudas soda, ir arī pretrunā samērīguma principam, jo, ievērojot šīs lietas īpašos apstākļus, tai uzliktais naudas sods – vislielākais naudas sods, kas uzlikts ar apstrīdēto lēmumu, proti, EUR 30 miljoni, – esot katrā ziņā nesamērīgs.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

190    Attiecībā uz Deltafina pirmo iebildumu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem (Tiesas 1981. gada 5. maija spriedums lietā 112/80 Dürbeck, Recueil, 1095. lpp., 48. punkts). Saskaņā ar judikatūru tiesības atsaukties uz šo principu ir pakārtotas trīs nosacījumu izpildei. Pirmkārt, administrācijai ir jāsniedz ieinteresētajai personai precīzs, beznosacījumu un saskaņots apliecinājums no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šim apliecinājumam ir jārada tiesiska paļāvība personai, uz kuru tas attiecas. Treškārt, sniegtajam apliecinājumam ir jāatbilst piemērojamajām normām (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 4. februāra spriedumu lietā T‑145/06 Omya/Komisija, Krājums, II‑145. lpp., 117. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedumu lietā T‑13/03 Nintendo un Nintendo of Europe/Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 203. punkts un tajā minētā judikatūra).

191    Šajā lietā pirmais judikatūrā paredzētais nosacījums acīmredzami nav izpildīts. Deltafina faktiski nevar atsaukties ne uz vienu precīzu, beznosacījumu un saskaņotu apliecinājumu, ka tai tiks piešķirts galīgais atbrīvojums no naudas soda administratīvā procesa beigās.

192    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši 2002. gada paziņojuma par sadarbību 19. punktam, kā ir norādīts iepriekš 117. punktā, tikai brīdī, kad Komisija pieņem galīgo lēmumu, tā izvērtē, vai ir izpildīti minētā paziņojuma 11. punktā paredzētie nosacījumi. No tā izriet, ka Komisija nevarēja Deltafina sniegt nekādu precīzu apliecinājumu par galīgo atbrīvojumu no naudas soda procesa posmā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas (šajā ziņā saistībā ar 1996. gada paziņojumu par sadarbību skat. Tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā C‑511/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑5843. lpp., 118. punkts).

193    Ir jānorāda, ka Komisijai nav jāinformē pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēji, ka tiem ir jāievēro pienākumi, kas izriet no 2002. gada paziņojuma par sadarbību, it īpaši sadarbības pienākums, tā kā pašā paziņojumā ir skaidri norādītas šāda pārkāpuma sekas.

194    No minētā paziņojuma 30. punkta izriet, ka, ja kādā administratīvā procesa posmā netiek izpildīta viena vai otra paziņojumā paredzētā prasība, attiecīgais uzņēmums var zaudēt labvēlības statusu, kas ir paredzēts šajā dokumentā. Tādēļ Komisijai nebija nekāda pienākuma informēt Deltafina par to, kādas varētu būt sekas, ja tā neizpilda sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā. Tādēļ Deltafina nevar apgalvot, ka Komisija šajā ziņā ir pieļāvusi kļūdu.

195    Turklāt ir jākonstatē, ka Komisija tieši brīdināja Deltafina, ka atbrīvojuma no naudas soda piešķiršana ir atkarīga no minētā paziņojuma 11. punktā norādīto kumulatīvo nosacījumu ievērošanas. Šis brīdinājums izriet ne tikai no iepriekš minētā 2002. gada paziņojuma par sadarbību 30. punkta, par kuru Deltafina kā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējai vajadzēja būt informētai, bet arī tieši izriet no lēmuma, kurš 2002. gada 6. martā nosūtīts Deltafina un kurā Komisija tai bija atzinusi nosacīta atbrīvojuma statusu (skat. iepriekš 7. punktu). Šī lēmuma 6. apsvērumā Komisija faktiski ir nepārprotami informējusi Deltafina, ka “[11. punkta] a)–c) apakšpunktā minēto nosacījumu neievērošana ikvienā administratīvā procesa brīdī var izraisīt jebkāda labvēlības statusa zaudēšanu”.

196    Tomēr, kā norādīts iepriekš 149. un 173. punktā, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Deltafina rīcību nevarēja uzskatīt par patiesu sadarbību un ka tādējādi tā nebija izpildījusi sadarbības pienākumu, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā.

197    Tādējādi šajā lietā, lai gan Deltafina sākotnēji tika piešķirts nosacīts atbrīvojums no naudas soda, pēc tam tā neizpildīja vienu no 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētajiem nosacījumiem galīgā atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanai. Līdz ar to tā varēja zaudēt labvēlības statusu minētā paziņojuma 30. punkta izpratnē. Šādos apstākļos Deltafina nevar apgalvot, ka tā varēja gūt tiesisko paļāvību no 2002. gada paziņojuma par sadarbību.

198    Turklāt Deltafina nevar atsaukties arī uz tiesiskās paļāvības neievērošanu, pamatojoties uz apstākli, ka tā bija rīkojusies saskaņā ar “otru labāko izvēles iespēju”, par kuru tika panākta vienošanās ar Komisiju, iesniedzot tai papildu pierādījumus. Kā norādīts iepriekš 167. punktā, pat pieņemot, ka šis apstāklis ir pierādīts, tas nevar atbrīvot Deltafina no tai uzliktā pienākuma informēt Komisiju par faktu, ka tika izpausta informācija par tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Tādējādi, savlaicīgi neinformējot Komisiju par šiem apstākļiem, Deltafina procesa beigās neizpildīja vienu no nosacījumiem, kas paredzēti 2002. gada paziņojumā par sadarbību atbrīvojuma no naudas soda galīgai piešķiršanai, tāpēc Komisijai bija tiesības, pat pienākums, tai nepiešķirt galīgo atbrīvojumu no naudas soda.

199    Visbeidzot no šī sprieduma 171. punkta izriet, ka Deltafina nevarēja gūt tiesisko paļāvību no tā, ka nosacīta atbrīvojuma no naudas soda procesuālais statuss tai bija piešķirts, pamatojoties uz 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunktu, nevis uz minētā paziņojuma 8. punkta a) apakšpunktu.

200    No tā izriet, ka iebildums par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ir jānoraida.

201    Attiecībā uz otro iebildumu, kas attiecas uz iespējamu labas pārvaldības principa pārkāpumu, ciktāl Komisija, kuru Deltafina iepriekš brīdināja par to, ka tā atklās sava pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu APTI sanāksmē, skaidri neesot informējusi, ka šī fakta izpaušana varētu izraisīt atbrīvojuma no naudas soda zaudēšanu, ir jānorāda, ka, pat nelemjot par atsauces uz labas pārvaldības principa atbilstību šajos apstākļos, tas balstās uz kļūdainiem pieņēmumiem. Pirmkārt, tika konstatēts, ka saziņas laikā starp Komisiju un Deltafina pirms APTI 2002. gada 4. aprīļa sanāksmes Deltafina nekādi nav informējusi Komisiju, ka šajā sanāksmē tā pēc savas iniciatīvas un brīvprātīgi atklās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanu (skat. iepriekš 152.–160. punktu). Otrkārt, šī sprieduma 193. un 194. punktā tāpat ir norādīts, ka Komisijai nebija jāinformē Deltafina par tās pienākuma sadarboties iespējama pārkāpuma sekām.

202    No tā izriet, ka iebildums par labas pārvaldības principa pārkāpumu ir jānoraida.

203    Attiecībā uz trešo iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka samērīguma princips prasa, lai iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamiem mērķiem (Tiesas 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 96. punkts, un Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑30/05 Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑107.* lpp., 223. punkts).

204    Deltafina apgalvo, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, Komisija esot pārkāpusi šo principu, nepiešķirot tai atbrīvojumu no naudas soda.

205    Tomēr šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar iecietības programmas loģiku, kāda tā izklāstīta iepriekš 103. un nākamajos punktos, pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršana, kas ir galīga atkāpe no uzņēmuma personīgās atbildības principa attiecībā uz konkurences tiesību normu pārkāpumiem, rod pamatojumu uzņēmuma sadarbībā, atvieglojot Komisijas uzdevumu konstatēt un apkarot minēto tiesību normu pārkāpumus. Tādējādi tikai apmaiņā pret patiesu, pilnīgu un savlaicīgu sadarbību Komisija piešķir pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda. Līdz ar to pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršana administratīvā procesa beigās ir atkarīga no tā, vai tiek ievērots sadarbības pienākums, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā (skat. iepriekš 116. un 117. punktu).

206    Šajā kontekstā nekādā ziņā nav nesamērīgi paredzēt, kā tas ir izdarīts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 30. punktā, ka, ja jebkurā administratīvā procesa posmā netiek izpildīts kāds šajā paziņojumā minētais nosacījums, attiecīgais uzņēmums var zaudēt labvēlības statusu, kas paredzēts šajā dokumentā. Faktiski, ja uzņēmums, kas lūdz piešķirt labvēlības statusu, varētu neievērot paredzētos nosacījumus, it īpaši sadarbības pienākumu, neriskējot zaudēt šo statusu, iecietības programmas pamats un mērķi tiktu apdraudēti.

207    Šajos apstākļos, tā kā tika uzskatīts, ka šajā lietā Komisija nebija pieļāvusi kļūdu, secinot, ka Deltafina ir pārkāpusi sadarbības pienākumu, kas tai bija noteikts saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktu, Deltafina nevar apgalvot, ka, nepiešķirot tai pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda administratīvā procesa beigās, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu.

208    Attiecībā uz atsaukšanos uz naudas soda nesamērīgumu, ņemot vērā lietas apstākļus, Deltafina izvirzīja šo iebildumu saistībā ar piekto un septīto pamatu. Tādēļ šis iebildums ir jāanalizē, vērtējot minētos pamatus.

209    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida pilnībā.

II –  Par pakārtoti norādītajiem pamatiem

A –  Par piekto pamatu, kas saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu pārāk lielas naudas soda sākumsummas dēļ un pamatojuma nesniegšanu

210    Savā piektajā pamatā, kas ir sadalīts trīs daļās, Deltafina izvirza vairākus iebildumus, ar kuriem tā tiecas apgalvot, ka Komisijas noteiktā pamatsumma EUR 25 miljoni ir acīmredzami pārāk liela un nesamērīga salīdzinājumā ar pārkāpuma smagumu. Tādējādi Deltafina lūdz Vispārējo tiesu noteikt jaunu naudas soda apmēru.

211    Vispirms ir jānorāda, ka Deltafina oficiāli apstrīd naudas soda “pamatsummu”, kas saskaņā ar Pamatnostādņu 1.B punkta ceturto daļu atbilst summai, kura iegūta, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Tomēr no tās argumentiem izriet, ka apstrīdēts ir naudas soda apmērs, kurš noteikts, ņemot vērā pārkāpuma smagumu, tādējādi summa, par kuru ir runa šajā pamatā, ir naudas soda sākumsummas apmērs (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 107. punkts).

1.     Vispārīgi apsvērumi

212    Vispirms ir jāatgādina vispārīgie principi, kas regulē naudas sodu apmēra noteikšanu un it īpaši pārkāpuma smaguma novērtēšanu, kā arī samērīguma principu naudas sodu jautājumos.

213    EKL 81. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā par nesaderīgiem ar kopējo tirgu tieši atzīti nolīgumi un saskaņotas darbības, ar kurām tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus vai ierobežo vai kontrolē ražošanu vai noieta tirgu. Ja runa ir par horizontālu aizliegtu vienošanos, šāda veida pārkāpumi judikatūrā tiek kvalificēti kā “sevišķi smagi”, jo tie tieši ietekmē būtiskus konkurences parametrus konkrētajā tirgū (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 675. punkts), vai kā acīmredzami konkurences tiesību normu pārkāpumi (Vispārējās tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija, Recueil, II‑1063. lpp., 109. punkts, un 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 303. punkts).

214    Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot uzliekamā naudas soda apmēru par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

215    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkurences tiesību pārkāpumu smagums jānosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, piemēram, īpašajiem lietas apstākļiem, lietā pastāvošo situāciju un naudas sodu preventīvo iedarbību, un nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas obligāti jāņem vērā (iepriekš 127. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 241. punkts; Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 54. punkts, un iepriekš 109. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 91. punkts).

216    Lai nodrošinātu savu lēmumu, kuros nosaka naudas sodus par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, pārredzamību un objektivitāti, Komisija pieņēma Pamatnostādnes (Pamatnostādņu pirmā daļa).

217    Pamatnostādnes ir instruments, kas paredzēts, lai, ievērojot augstāka ranga tiesības, precizētu kritērijus, kurus Komisija ir paredzējusi piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību naudas sodu noteikšanā, kas tai piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Kaut arī Pamatnostādnes nav lēmuma, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, juridiskais pamats, jo šis lēmums ir pamatots ar Regulu Nr. 1/2003, tajās tomēr vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodoloģija, ko Komisija ir apņēmusies izmantot, lai noteiktu to naudas sodu apmēru, kuri uzlikti ar minēto lēmumu, un līdz ar to nodrošināta uzņēmumu tiesiskā drošība (iepriekš 127. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209.–213. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 219. un 223. punkts).

218    Tādējādi, kaut arī Pamatnostādnes nevarētu tikt kvalificētas par tiesību normām, kuras administrācijai būtu jāievēro visos gadījumos, tās tomēr ietver indikatīvus piemērojamās prakses noteikumus, no kā administrācija konkrētā gadījumā nevar atkāpties, nesniedzot pamatojumu (šajā ziņā skat. iepriekš 127. punktā minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209. un 210. punkts, un 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts).

219    No Pamatnostādņu pieņemšanas izrietošā Komisijas rīcības brīvības pašierobežošana tomēr ir saderīga ar Komisijas būtiskas rīcības brīvības pakāpes saglabāšanu (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑44/00 Mannesmannröhren-Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 246., 274. un 275. punkts). Tas, ka Komisija Pamatnostādnēs ir precizējusi savu pieeju jautājumā par pārkāpuma smaguma novērtējumu, neliedz tai šo kritēriju vērtēt vispārīgi atkarībā no visiem atbilstošajiem apstākļiem, tostarp apstākļiem, kas Pamatnostādnēs nav minēti tieši (iepriekš 217. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 237. punkts).

220    Saskaņā ar Pamatnostādnēs paredzēto metodi, aprēķinot attiecīgajiem uzņēmumiem piemērojamā naudas soda apmēru, par sākumpunktu Komisija izmanto summu, kura ir noteikta, pamatojoties uz pārkāpumam “raksturīgo” smagumu. Pārkāpuma smaguma noteikšanā ir jāņem vērā pārkāpuma raksturs, tā konkrētā ietekme uz tirgu, ja to ir iespējams noteikt, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apmērs (Pamatnostādņu 1.A punkta pirmā daļa).

221    Šajā ziņā pārkāpumi ir sadalīti trīs kategorijās, t.i., “sīkāki pārkāpumi”, par kuriem paredzētais naudas soda apmērs ir no EUR 1000 līdz 1 miljonam, “smagi pārkāpumi”, par kuriem paredzētais naudas soda apmērs ir no EUR 1 miljona līdz EUR 20 miljoniem, un “sevišķi smagi pārkāpumi”, par kuriem paredzētais naudas soda apmērs pārsniedz EUR 20 miljonus (1.A punkta otrā daļa, no pirmā līdz trešajam ievilkumam). Kas attiecas uz sevišķi smagiem pārkāpumiem, Komisija precizē, ka runa būtībā ir par horizontāliem ierobežojumiem, piemēram, “cenu karteļiem” un tirgus sadales kvotām vai citādu praksi, kas apdraud iekšējā tirgus pienācīgu darbību, piemēram, valstu tirgu norobežošanu vai izteikti ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa izmantošanu, ko izdara uzņēmumi, kuriem ir kvazimonopols (1.A punkta otrās daļas trešais ievilkums).

222    Turklāt jānorāda, ka visi trīs iepriekš 220. punktā minētie pārkāpuma smaguma novērtēšanas kritēriji nav vienādi nozīmīgi, veicot visaptverošu vērtējumu. Pārkāpuma raksturam ir galvenā nozīme, it īpaši lai raksturotu “sevišķi smagus” pārkāpumus (iepriekš 109. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 101. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑456/05 un T‑457/05 Gütermann un Zwicky/Komisija, Krājums, II‑1443. lpp., 137. punkts).

223    Savukārt nedz konkrētā ietekme uz tirgu, nedz ģeogrāfiskā tirgus apmērs nav kritēriji, kas nepieciešami, lai pārkāpumu kvalificētu kā sevišķi smagu horizontālu aizliegto vienošanos gadījumā, it īpaši, kā tas ir šajā lietā, attiecībā uz cenu noteikšanu. Lai arī abi šie kritēriji ir vērā ņemami apstākļi pārkāpuma smaguma noteikšanā, tie ir tikai daži no daudzajiem kritērijiem, lai veiktu smaguma visaptverošu vērtējumu (šajā ziņā skat. iepriekš 215. punktā minēto 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 74. un 81. punkts, un iepriekš 217. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 240. un 311. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone-Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 91. punkts).

224    Tādējādi saskaņā ar šobrīd jau iedibināto judikatūru no Pamatnostādnēm izriet, ka horizontālas aizliegtās vienošanās, it īpaši attiecībā uz cenu noteikšanu, kā tas ir šajā lietā, var tikt kvalificētas kā “sevišķi smagi” pārkāpumi tikai to rakstura dēļ, nepastāvot nepieciešamībai, lai Komisija pierādītu pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu (iepriekš 215. punktā minētais 2009. gada 3. septembra spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 75. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2005. gada 27. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no T‑49/02 līdz T‑51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II‑3033. lpp., 178. punkts, un 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 150. punkts), konkrētā ģeogrāfiskā tirgus ierobežotajam apmēram pieļaujot šādu kvalifikāciju (šajā ziņā skat. iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 103. punkts, un iepriekš 223. punktā minēto spriedumu lietā Carbone-Lorraine/Komisija, 91. punkts).

225    Šo secinājumu apstiprina tas, ka, lai gan smagu pārkāpumu aprakstā ir tieši minēta ietekme uz tirgu un ietekme uz plašām kopējā tirgus zonām, sevišķi smagu pārkāpumu aprakstā nav minēta neviena prasība, kas ir saistīta ar konkrēto ietekmi uz tirgu vai ietekmi uz konkrētu ģeogrāfisku teritoriju (iepriekš 222. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Gütermann un Zwicky/Komisija, 137. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 224. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Brasserie nationale u.c./Komisija, 178. punkts, un iepriekš 224. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 150. punkts).

226    Turklāt pastāv mijiedarbība starp trim pārkāpuma smaguma vērtēšanas kritērijiem tādā ziņā, ka lielāks pārkāpuma smagums atbilstoši vienam vai otram kritērijam var kompensēt to, ka pārkāpums ir mazāk smags citā ziņā (iepriekš 217. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 241. punkts).

227    Konkrēti šajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka dažādiem adresātiem uzliktā naudas soda summu Komisija noteica, pamatojoties uz vispārēju metodiku, kuru tā piemēro saskaņā ar Pamatnostādnēm, pat ja minētajā lēmumā Komisija uz tām tieši nenorāda.

228    Tā kā Deltafina šajā pamatā norāda uz samērīguma principa pārkāpumu, ir arī jāatgādina, kā norādīts iepriekš 203. punktā, ka minētais princips prasa, lai iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos leģitīmos mērķus.

229    Saistībā ar procedūrām, kuras Komisija ir uzsākusi, lai sodītu par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, šī principa piemērošana ietver to, ka naudas sodiem nav jābūt pārmērīgiem attiecībā uz noteiktajiem mērķiem, proti, attiecībā uz šo normu ievērošanu, un ka naudas soda, kas uzņēmumam uzlikts par konkurences noteikumu pārkāpumu, apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpuma kopējo vērtējumu, jo īpaši ņemot vērā tā smagumu (šajā ziņā skat. iepriekš 203. punktā minēto 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 223. un 224. punkts un tajos minētā judikatūra). Samērīguma princips it īpaši paredz, ka Komisijai naudas sods ir jānosaka proporcionāli faktoriem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā šie faktori ir jāpiemēro saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 226.–228. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 171. punkts).

2.     Par piektā pamata pirmo daļu, kas saistīta ar samērīguma principa pārkāpumu, ņemot vērā ierobežoto tirgus apmēru un Deltafina ierobežoto apgrozījumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

230    Deltafina apgalvo, ka naudas soda sākumsumma esot nesamērīga, jo tā atbilst 37,1 % no kopējās iepirkumu vērtības konkrētajā tirgū, proti, EUR 67,3 miljoniem, 52,2 % no tās pārdotās pārstrādātās tabakas vērtības Itālijā, proti, EUR 47,9 miljoniem, un 82,5 % no tās iepirktās jēltabakas vai pirmreizēji apstrādātās tabakas vērtības, proti, EUR 30,2 miljoniem. Pirmajam un trešajam skaitlim esot īpaša nozīme, jo pārkāpums attiecas uz saskaņotu iepirkšanas praksi. Turklāt Deltafina norāda, ka sākumsumma esot daudz lielāka nekā laikā no 1996. līdz 2002. gadam gūtā kopējā peļņa pēc nodokļu nomaksas, proti, EUR 23,5 miljoni. Šo skaitļu salīdzinājums ar skaitļiem, kas saistīti ar citiem aizliegto vienošanos gadījumiem, liecinot, ka Komisijas noteiktā sākumsumma šajā lietā esot pārmērīgi augsta.

231    Komisija lūdz noraidīt Deltafina argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

232    Pirmām kārtām, attiecībā uz iebildumu par to, ka naudas sods ir nesamērīgs salīdzinājumā ar kopējo iepirkumu vērtību konkrētajā tirgū, ne no Regulas Nr. 1/2003, ne no Pamatnostādnēm neizriet, ka naudas sodu apmērs ir jānosaka tieši atkarībā no [pārkāpuma] ietekmētā tirgus apmēra, jo šis faktors nav obligāts, bet tikai viens no vairākiem faktoriem, lai novērtētu pārkāpuma smagumu (Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I‑829. lpp., 132. punkts, un iepriekš 215. punktā minētais 2009. gada 3. septembra spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 55. punkts). Tādējādi šīs tiesību normas Komisijai tieši nerada pienākumu ņemt vērā preču tirgus ierobežoto apmēru (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑322/01 Roquette Frères/Komisija, Krājums, II‑3137. lpp., 148. punkts).

233    Tomēr, kā norādīts iepriekš 215. punktā, saskaņā ar judikatūru, novērtējot pārkāpuma smagumu, Komisijai ir pienākums ņemt vērā daudzus apstākļus, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no pārkāpuma veida un attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem. Nevar izslēgt, ka starp šiem faktoriem, kas apliecina pārkāpuma smagumu, dažos gadījumos var būt attiecīgās preces tirgus apmērs (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 120. punkts, un iepriekš 222. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Gütermann un Zwicky/Komisija, 267. punkts).

234    Tātad, lai gan tirgus apmērs var būt kritērijs, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, tā nozīme atšķiras atkarībā no pārkāpuma veida un konkrētā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem.

235    Šajā lietā, pirmkārt, attiecībā uz pārkāpuma veidu ir jākonstatē, ka attiecīgās aizliegtās vienošanās mērķis bija tieši kopīga pārstrādātāju maksājamās cenas par jēltabaku noteikšana, kā arī piegādātāju un jēltabakas daudzumu sadale. Šādas darbības atbilstoši Pamatnostādnēm veido “cenu karteļa” veida horizontālos ierobežojumus un “sevišķi smagus” pārkāpumus pēc to rakstura. Attiecībā uz šādu aizliegtu vienošanos veidu, kas judikatūrā ir kvalificēts kā acīmredzami konkurences tiesību normu pārkāpumi vai kā sevišķi smagi pārkāpumi, jo tie tieši ietekmē būtiskus konkurences parametrus konkrētajā tirgū (skat. iepriekš 213. punktu), Pamatnostādnēs ir paredzēts sods, kura minimālā sākumsumma pārsniedz EUR 20 miljonus.

236    Otrkārt, saistībā ar konkrētā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem ir jākonstatē, ka konkrētā tirgus apmērs nebūt nebija nenozīmīgs, jo, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 366. apsvēruma, Itālijā saražotās jēltabakas īpatsvars bija 38 % no Eiropas Savienības produkcijas, uz kuru attiecas kvotas. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 290. zemsvītras piezīmes izriet, ka, ņemot vērā, ka aizliegtā vienošanās attiecās arī uz iepirkumiem no “trešiem fasētājiem”, proti, no starpniekiem, kuri paši iepērk jēltabaku no ražotājiem un veic sākotnējo tabakas apstrādi, tā ietvēra iepirkumus, kuru vērtība pārsniedza tikai Itālijā ražotās jēltabakas iepirkumu vērtību.

237    Šādos apstākļos Deltafina nevar apgalvot, ka tās naudas sods ir nesamērīgs salīdzinājumā ar kopējo iepirkumu vērtību konkrētajā tirgū.

238    Otrām kārtām, attiecībā uz Deltafina iebildumu par to, ka naudas sods ir nesamērīgs salīdzinājumā ar tās iepirkumu vērtību konkrētajā tirgū, kā arī salīdzinājumā ar tās apgrozījumu, kas izriet no tās darbības pakārtotajā tirgū un no kopējās peļņas, kas gūta laikā no 1996. līdz 2002. gadam, vispirms ir jāuzsver, ka piemērojamās tiesībās nav ietverts vispārpiemērojams princips, saskaņā ar kuru sodam ir jābūt samērīgam ar apgrozījumu, ko uzņēmums ir sasniedzis konkrētajā tirgū (skat. iepriekš 222. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Gütermann un Zwicky/Komisija, 277. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī samērīgam ar apgrozījumu pakārtotā tirgū vai arī ar peļņu, kas gūta aizliegtās vienošanās laikā.

239    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nosakot naudas sodu, ir atļauts ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas ietver, kaut arī aptuvenu un neskaidru, norādi uz uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko spēju, gan arī tikai daļu no šī apgrozījuma, ko veido preces, attiecībā uz kurām izdarīts pārkāpums, un tādējādi ietver norādi uz pārkāpuma apmēru. Ne vienam, ne otram no šiem skaitļiem nevar tikt piešķirta tāda nozīme, kas ir nesamērīga salīdzinājumā ar citiem novērtējuma faktoriem, un tādējādi atbilstošu naudas sodu nevar noteikt, pamatojoties uz vienkāršu aprēķinu, kas balstīts uz kopējo apgrozījumu. Tas it īpaši tā ir gadījumos, kad attiecīgās preces veido ļoti nelielu daļu no šī apgrozījuma (skat. iepriekš 233. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 121. punkts; iepriekš 127. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 243. punkts, un 2009. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 114. punkts).

240    Tomēr ir jākonstatē, kā izriet no šī sprieduma 34. punkta, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija noteica naudas sodu, ņemot vērā katra uzņēmuma tirgus daļu saistībā ar attiecīgā produkta iepirkumiem tirgū, kurā izdarīts pārkāpums. Tādējādi šajā lietā iepirkumu vērtība konkrētajā tirgū bija kritērijs, kas tika ņemts vērā naudas soda noteikšanā.

241    Turklāt ir jāatgādina, ka maksimālā 10 % robeža, kas paredzēta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, ir saistīta ar attiecīgā uzņēmuma kopējo apgrozījumu un šī robeža ir jāievēro vienīgi attiecībā uz naudas soda galīgo summu. Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 374. un 401. apsvēruma izriet, ka, tā kā ir pierādīts, ka Deltafina mātessabiedrībai, proti, Universal, bija izšķiroša ietekme uz Deltafina, Komisija, lai noteiktu naudas soda summu tādā līmenī, kas nodrošina tā pietiekami preventīvu iedarbību, ņēma vērā Universal apgrozījumu. Tomēr no apstrīdētā lēmuma 374. apsvērumā norādītajiem datiem, ko Deltafina nav apstrīdējusi, izriet, ka Deltafina un Universal uzliktais naudas sods ir mazāks par 2 % no Universal kopējā apgrozījuma un tādējādi ir būtiski zemāks par maksimālo apmēru, kas paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Šādos apstākļos Deltafina nevar apgalvot, ka Komisijas noteiktā naudas soda sākumsumma būtu nesamērīga salīdzinājumā ar uzņēmuma lielumu (šajā ziņā skat. iepriekš 232. punktā minēto spriedumu lietā Dalmine/Komisija, 146. punkts, un iepriekš 203. punktā minēto 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā Prym Consumer/Komisija, 229. punkts).

242    Turklāt no judikatūras izriet, ka, ciktāl naudas soda galīgais apmērs nepārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma pārkāpuma pēdējā gada laikā, to nevar uzskatīt par nesamērīgu tikai tāpēc, ka tas pārsniedz apgrozījumu konkrētajā tirgū (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 200. punkts). Tāpat ir attiecībā uz apgrozījumu pakārtotā tirgū. Tomēr šajā lietā ir jākonstatē, ka Deltafina uzliktā naudas soda sākumsumma nepārsniedz ne apgrozījumu konkrētajā tirgū, ne arī apgrozījumu pakārtotā tirgū. Turklāt pat naudas soda galīgā summa ir zemāka par šiem abiem apgrozījumiem.

243    Turklāt, ņemot vērā, ka izdarītais pārkāpums ir sevišķi smags, ne apstāklis, ka naudas sods atbilst 52,2 % no Deltafina pārdotās pārstrādātās Itālijas tabakas vērtības un 82,5 % no tās iepirktās jēltabakas un pirmreizēji pārstrādātās tabakas vērtības, ne apstāklis, ka tas pārsniedz Universal grupas Itālijas meitassabiedrības Deltafina gūto kopējo peļņu pēc nodokļu nomaksas laikā no 1996. līdz 2002. gadam, nav pārmērīgi, lai atzītu šādu naudas sodu par nesamērīgu.

244    Visbeidzot saistībā ar atsaucēm uz Komisijas iepriekš pieņemtajiem lēmumiem ir jāatgādina, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse pati par sevi nav uzskatāma par atbilstošām tiesību normām attiecībā uz naudas sodiem konkurences jomā, jo šādas normas ir noteiktas tikai Regulā Nr. 1/2003, kas tiek piemērota, ņemot vērā Pamatnostādnes, un ka Komisijai, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir noteikta plaša rīcības brīvība un tai nav saistoši vērtējumi, kurus tā ir veikusi iepriekš (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 82. punkts, un iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 123. punkts). No tā izriet, ka nevar piekrist Deltafina apgalvojumiem par Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi.

245    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

3.     Par piektā pamata otro daļu, kas saistīta ar samērīguma principa pārkāpumu, ņemot vērā ierobežoto ģeogrāfiskā tirgus apmēru

a)     Lietas dalībnieku argumenti

246    Deltafina arī apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā, ka pārkāpuma ietekmētā ģeogrāfiskā tirgus apmērs ir mazs un tas aprobežojas ar Itāliju vai, precīzāk, tas galvenokārt attiecas tikai uz četriem Itālijas reģioniem (kuros ir koncentrējušies 87,5 % Itālijas ražošanas). Tomēr daudzkārt iepriekšējos gadījumos Komisija esot uzskatījusi, ka, ņemot vērā, ka pārkāpums notika ierobežotā vienotā tirgus daļā, tas ir jākvalificē kā “smags” pārkāpums, nevis kā “sevišķi smags” pārkāpums.

247    Komisija lūdz noraidīt Deltafina argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

248    No judikatūras izriet, ka ģeogrāfiskā tirgus apmērs nav neatkarīgs kritērijs tādā nozīmē, ka tikai tādi pārkāpumi, kas ietekmē lielāko daļu dalībvalstu, var tikt kvalificēti kā “sevišķi smagi” pārkāpumi. Ne Līgums, ne Regula Nr. 1/2003, ne Pamatnostādnes, ne judikatūra neļauj uzskatīt, ka tikai ģeogrāfiski ļoti plaši ierobežojumi var tikt šādi kvalificēti (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija, Krājums, II‑2917. lpp., 87. punkts, un iepriekš 217. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 311. punkts).

249    Turklāt nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis, kā šajā lietā, ir tieši iepirkuma cenu noteikšana un iepirkto daudzumu sadale, var tikt kvalificēti kā sevišķi smagi, pamatojoties vienīgi uz to raksturu, un šāda rīcība nav papildus jāraksturo ar kādām īpašām ģeogrāfiskām robežām (šajā ziņā skat. judikatūru, kas minēta iepriekš 222.?225. punktā).

250    No tā izriet, ka konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apmērs, pat pieņemot, ka tas ir ierobežots, principā neliedz šajā lietā konstatēto pārkāpumu kvalificēt kā “sevišķi smagu” pārkāpumu.

251    Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan šajā lietā jēltabakas ražošana bija koncentrēta noteiktos Itālijas reģionos, aizliegtās vienošanās piemērošana neaprobežojās tikai ar šiem reģioniem, bet gan attiecās uz jēltabakas iepirkšanu visā Itālijas teritorijā. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka visa dalībvalsts teritorija ir nozīmīga kopējā tirgus daļa (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 28. punkts, un iepriekš 224. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 150. punkts).

252    Tādējādi ir jāsecina, ka šajā lietā naudas soda sākumsumma EUR 25 miljoni nav nesamērīga salīdzinājumā ar konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apmēru.

253    Visbeidzot saistībā ar atsaucēm uz Komisijas iepriekš pieņemtajiem lēmumiem no šī sprieduma 244. punktā minētās judikatūras izriet, ka nevar piekrist Deltafina apgalvojumiem par Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi.

254    Ievērojot iepriekš izklāstīto, piektā pamata otrā daļa ir jānoraida.

4.     Par piektā pamata trešo daļu, kas saistīta ar samērīguma principa pārkāpumu, ņemot vērā pārkāpuma ietekmes uz tirgu neesamību, un ar pamatojuma nesniegšanu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

255    Deltafina apgalvo, ka naudas soda pamatsumma esot acīmredzami nesamērīga, ņemot vērā faktu, ka pārkāpums neietekmēja vai tam bija ierobežota ietekme uz konkrēto tirgu. Deltafina pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā faktu, ka no tās rīcībā esošajiem datiem izriet, ka attiecīgās darbības, kuru mērķis bija noteikt jēltabakas iepirkšanas cenas, neietekmēja jēltabakas tirgu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija pati esot atzinusi, ka Itālijā laikā no 1990. līdz 2000. gadam jēltabakas cenas tā vietā, lai samazinātos, esot pieaugušas par 53,5 %, lai gan citu lauksaimniecības produktu cenas tajā pašā laikposmā bija palielinājušās tikai par 15,9 %. Turklāt laikā no 1993. līdz 2000. gadam attiecībā uz to tabakas šķirņu cenām, kuras ražo Itālijā lielākos daudzumos (proti, Bright un Burley šķirnes), no visām dalībvalstīm tieši Itālijā esot bijis visbūtiskākais pieaugums. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā Komisijai esot bijis jāsecina, ka sodītās darbības, kas vērstas, lai ierobežotu vai novērstu jēltabakas cenu pieaugumu Itālijā, bija neefektīvas. Šie dati, kas tieši atzīti apstrīdētajā lēmumā, būtu jāņem vērā pārkāpuma smaguma novērtēšanā, un tādēļ Komisijai būtu jānosaka zemāka naudas soda sākumsumma.

256    Pretēji tam, ko pirmo reizi Komisija ir apgalvojusi iebildumu rakstā, šajā lietā pārkāpuma ietekmi uz tirgu acīmredzami būtu iespējams noteikt. Informācija, kura, kā to uzskata Komisija, būtu vajadzīga, lai izvērtētu šo ietekmi, neesot informācija, kuru nav iespējams iegūt, un turklāt šāda veida analīze bieži tiekot veikta lēmumos par aizliegtām vienošanām. Tādējādi saskaņā ar judikatūru Komisijai esot bijusi jāsalīdzina situācija, kas radās šī pārkāpuma dēļ, ar tādu situāciju, ja pārkāpums nebūtu izdarīts. Turklāt, tā kā apstrīdētajā lēmumā neesot ietverta neviena norāde uz pamatojumu, kādēļ Komisija ir secinājusi, ka pārkāpuma ietekme nav nosakāma, tā attiecīgi neesot arī norādījusi pamatojumu.

257    Deltafina apgalvo, ka pat tad, ja šajā lietā pārkāpuma ietekmi uz tirgu faktiski nebija iespējams noteikt, kaut gan tas tā nav, Komisijai, nosakot naudas soda sākumsummu, tomēr esot bijis jāsecina, ka pārkāpumam nebija nekādas ietekmes uz tirgu. Patiesi, nosacītā neiespējamība izvērtēt ietekmi neļaujot pieņemt, ka šāda ietekme pastāv.

258    Savā replikā Deltafina precizē, ka šis pamats neattiecas uz to, ka pārkāpums ir kvalificēts kā “sevišķi smags”, bet gan uz sākumsummas palielināšanu pārkāpuma ietekmes uz tirgu dēļ.

259    Tādējādi Deltafina lūdz atbilstoši samazināt naudas sodu, ņemot vērā faktu, ka Komisija, kad tā noteica naudas soda sākumsummu, neievēroja ietekmes neesamību vai, pakārtoti, pārkāpuma ierobežoto ietekmi uz tirgu.

260    Komisija lūdz noraidīt Deltafina argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

261    Vispirms ir jāatgādina, ka no trim kritērijiem, kas minēti Pamatnostādnēs, lai novērtētu pārkāpuma smagumu (skat. iepriekš 220. punktu), galvenā nozīme sevišķi smagu pārkāpumu raksturošanā ir pārkāpuma raksturam. Tādējādi nolīgumus vai saskaņotas darbības, kuru mērķis, kā šajā lietā, ir cenu noteikšana vai tirgu sadale, var kvalificēt kā “sevišķi smagus”, pamatojoties vienīgi uz to raksturu, un šāda rīcība nav jāraksturo ar konkrēto ietekmi uz attiecīgo tirgu (šajā ziņā skat. judikatūru, kas minēta iepriekš 222.?225. punktā).

262    Šajā lietā, kā norādīts iepriekš 235. punktā, attiecīgās aizliegtās vienošanās mērķis bija kopīgi noteikt cenas, kuras maksā pārstrādātāji par jēltabaku, piegādātāju un daudzumu sadale, kā arī informācijas apmaiņa. Šāda prakse ir horizontāli “cenu karteļu” tipa ierobežojumi Pamatnostādņu izpratnē, un tādējādi pēc sava rakstura tie ir “sevišķi smagi”.

263    No tā izriet, ka šajā lietā Komisija aizliegto vienošanos varēja kvalificēt kā sevišķi smagu pārkāpumu, nepierādot tās konkrēto ietekmi uz tirgu (šajā ziņā skat. iepriekš 215. punktā minēto 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 76. punkts, un iepriekš 109. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 103. punkts).

264    Turklāt no apstrīdētā lēmuma redakcijas izriet, ka, lai gan 365. apsvērumā Komisija, izmantojot Pamatnostādņu formulējumus, ir apstiprinājusi, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, tai ir jāņem vērā trīs apstākļi, kas norādīti minēto Pamatnostādņu 1.A punkta pirmajā daļā (skat. iepriekš 220. punktu), pēc tam tā pārkāpuma smaguma novērtējumu nepamatoja ar pārkāpuma konkrēto ietekmi.

265    Apstrīdētā lēmuma daļā par pārkāpuma smaguma novērtējumu (365.–369. apsvērums) šis apstāklis nav norādīts nevienā secinājumā. Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 368. apsvērumā, atsaucoties uz to apstrīdētā lēmuma daļu, kurā analizēta nolīgumu starp pārstrādātājiem ierobežojošā ietekme, Komisija, pirmkārt, atsaucas uz aizliegto vienošanos iepirkumu jomā vispārīgiem apsvērumiem un to spēju – tāpat kā tipiskā “pārdošanas karteļu” gadījumā – kropļot konkurenci un, otrkārt, apstiprina, ka šī spēja ir vēl jo svarīgāka gadījumā, ja runa ir par tādu produktu, kāds tiek aplūkots šajā lietā. Tomēr šos apsvērumus nevar interpretēt kā pārkāpuma konkrētās ietekmes uz tirgu analīzi, jo tie drīzāk ir apsvērumi, kas šajā gadījumā saistīti ar aizliegtās vienošanās iepirkumu jomā spēju kropļot konkurenci.

266    No tā izriet, ka ar šajā daļā izvirzītajiem Deltafina argumentiem nevar apšaubīt, ka pārkāpums kvalificēts kā sevišķi smags.

267    Turklāt ir jānorāda, ka replikā Deltafina precizēja argumentus, kas izvirzīti šajā daļā, paskaidrojot, ka tā neapstrīd to, ka pārkāpums kvalificēts kā sevišķi smags, bet pārmet Komisijai, ka tā ir noteikusi tādu naudas soda sākumsummu, kas ir nesamērīga, ņemot vērā pārkāpuma konkrētās ietekmes uz tirgu neesamību.

268    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka no sankciju sistēmas, kas piemērojama par konkurences tiesību normu pārkāpumu un kas tikusi izveidota ar Regulu Nr. 1/2003, un tās interpretācijas judikatūrā izriet, ka aizliegtās vienošanās jau paša to rakstura dēļ ir uzskatāmas par vissmagākā naudas soda uzlikšanas pamatu. To iespējamā konkrētā ietekme uz tirgu, it īpaši jautājums par to, kādā mērā konkurences ierobežojums ir izraisījis lielāku tirgus cenu nekā tā, kas būtu pastāvējusi karteļa neesamības gadījumā, nav noteicošais kritērijs, nosakot naudas sodu apmēru (šajā ziņā skat. iepriekš 233. punktā minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 120. un 129. punkts; 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 68.–77. punkts; skat. arī ģenerāladvokāta Ž. Mišo [J. Mischo] secinājumus 2000. gada 16. novembra spriedumam lietā C‑283/98 P Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, I‑9855. lpp., 95.?101. punkts).

269    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai novērtētu naudas soda summu, apstākļiem, kas attiecas uz nodomu, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz pret konkurenci vērstu darbību sekām, it īpaši, ja runa ir par sevišķi smagiem pārkāpumiem, piemēram, cenu noteikšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 118. punkts; iepriekš 215. punktā minēto 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 96. punkts, un 2009. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑554/08 P Carbonne-Lorraine/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑189.* lpp., 44. punkts).

270    Šajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma tās daļas analīze, kura attiecas uz inkriminētajiem faktiem, liecina, ka pārstrādātāji apzināti īstenoja pret konkurenci vērstas darbības, par kurām tie tika sodīti (piemēram, skat. apstrīdētā lēmuma 111., 124., 125., 141. un 158. apsvērumu). Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 363. un 473. apsvēruma, šo apgalvojumu turklāt apstiprina apstāklis, ka aizliegtā vienošanās bija slepena.

271    Turklāt arī no apstrīdētā lēmuma izriet, ka pārstrādātāji vairākkārt vienojās par pasākumiem, kas paredzēti, lai nodrošinātu efektīvu aizliegtās vienošanās īstenošanu, piemēram, savstarpēju apmaiņu ar attiecīgo piegādātāju rēķiniem (apstrīdētā lēmuma 122. un 129. apsvērums), pienākumu apspriesties iepirkumu gadījumos ārpus nolīgumiem (apstrīdētā lēmuma 139. apsvērums), pienākumu kontrolēt darbiniekus, lai izvairītos no tā, ka tie uzņemas iniciatīvu bez vajadzīgās koordinācijas (apstrīdētā lēmuma 140. apsvērums), tādas struktūras izveidi, kas vērsta, lai nodrošinātu ar konkurenci nesaderīgu mērķu īstenošanu (apstrīdētā lēmuma 187. apsvērums). Šajā ziņā vēl ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma 383. apsvēruma izriet, ka Komisija ir pierādījusi, ka aizliegtā vienošanās tika īstenota, un tas ir apstāklis, kuru Deltafina neapstrīdēja.

272    Otrkārt, ir jākonstatē, ka Komisija, nosakot naudas soda sākumsummu, ņēma vērā katra attiecīgā uzņēmuma prettiesiskās rīcības iespējamās sekas. No apstrīdētā lēmuma 370. un 371. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja par pamatotu naudas sodu noteikšanu atkarībā no katra attiecīgā dalībnieka tirgus daļas, lai ņemtu vērā ne tikai tā konkrēto nozīmi, bet arī katra uzņēmuma prettiesiskās rīcības iespējamās sekas.

273    Tomēr no judikatūras izriet, ka katra attiecīgā uzņēmuma tirgus daļa tirgū, kas ir ierobežojošo darbību mērķis, pat tad, ja nav pierādījumu par pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, ir objektīvs elements, kas precīzi parāda katra no tiem atbildību saistībā ar minēto darbību potenciālo kaitīgumu normāliem konkurences spēles noteikumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 196.?198. punkts un it īpaši 197. punkts). Tādējādi saskaņā ar judikatūru, lai noteiktu naudas soda apmēru, uzņēmuma kontrolētās tirgus daļas ir nozīmīgas, lai noteiktu ietekmi, kādu šis uzņēmums varēja īstenot tirgū (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 139. punkts, un iepriekš 215. punktā minētais 2009. gada 3. septembra spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 62. punkts).

274    Tādējādi ir jākonstatē, ka šajā lietā, nosakot naudas soda sākumsummu atbilstoši katram aizliegtās vienošanās dalībniekam piederošajām tirgus daļām, Komisija izmantoja atbilstošu kritēriju, lai noteiktu ietekmi, kāda Deltafina rīcībai varēja būt tirgū.

275    Šādā kontekstā, kad ir noticis sevišķi smags konkurences tiesību normu pārkāpums un pastāv apstākļi, kas norāda uz nodomu, kā minēts 270. un 271. punktā, pat ja pieņem, ka vienošanās nav ietekmējusi tirgu, kā to apgalvo Deltafina, ir jāuzskata, ka Deltafina, kas bija uzņēmējs, kura tirgus daļa bija ievērojami lielāka nekā citu aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļas konkrētajā tirgū, naudas soda sākumsummas noteikšana augstākā līmenī nekā Pamatnostādnēs paredzētā minimālā EUR 20 miljonu robeža, proti, EUR 25 miljoni, nav neatbilstoša.

276    Ņemot vērā šos apsvērumus, nevar pieņemt Deltafina argumentu, ka naudas soda sākumsumma esot acīmredzami nesamērīga tāpēc, ka pārkāpums nav nekādi ietekmējis tirgu.

277    Turklāt it īpaši attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā minētajiem datiem, kas pierādot aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu neesamību (skat. iepriekš 255. punktu), ir jānorāda, ka no judikatūras izriet, ka, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, ir svarīgi zināt, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki ir darījuši visu iespējamo, lai to nodomi īstenotos konkrēti. Tā kā to, kas vēlāk notiek ar faktiskajām tirgus cenām, var ietekmēt citi ārpus aizliegtās vienošanās dalībnieku kontroles esoši faktori, šie dalībnieki nevar savā labā izmantot ārējus faktorus, kas rada šķēršļus to darbībai, padarot tos par apstākļiem, kas pamato naudas soda samazināšanu (skat. iepriekš 217. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 287. punkts; iepriekš 223. punktā minēto 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā Carbone-Lorraine/Komisija, 86. punkts, un iepriekš 222. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Gütermann un Zwicky/Komisija, 130. punkts un tajā minētā judikatūra).

278    Tādējādi apstākļos, kādi ir šajā lietā, kurā aizliegtās vienošanās dalībnieki tieši veica pasākumus, lai pret konkurenci vērstie mērķi īstenotos konkrēti (skat. iepriekš 270. un it īpaši 271. punktu), tāda cenu attīstība tirgū kā tabakas cenu pieaugums, uz ko norādīja Deltafina, nevar pati par sevi pamatot naudas soda samazinājumu. Patiesi, nevar izslēgt, ka, ja aizliegtās vienošanās nebūtu bijis, cenu pieaugums būtu nozīmīgāks par iepriekš minēto pieaugumu.

279    Turklāt saskaņā ar judikatūru, ja ir pierādīta aizliegtas vienošanās īstenošana, Komisijai nevar tikt prasīts, lai tā sistemātiski pierādītu, ka aizliegtās vienošanās faktiski ir ļāvušas attiecīgajiem uzņēmumiem panākt tādu darījumu cenu, kas ir augstāka vai, kā tas ir šajā lietā, – aizliegto vienošanos iepirkumu gadījumā ? zemāka par cenu, kāda būtu pastāvējusi, ja aizliegtās vienošanās nebūtu bijis. Būtu nesamērīgi prasīt sniegt šādus pierādījumus, kam būtu vajadzīgi ievērojami resursi, ņemot vērā, ka būtu jāveic hipotētiski aprēķini, pamatojoties uz ekonomiskajiem modeļiem, kuru precizitāti tiesai ir grūti pārbaudīt un kuru nekļūdīgums nekādi nav pierādīts (šajā ziņā skat. iepriekš 217. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 286. punkts; iepriekš 223. punktā minēto 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā Carbone-Lorraine/Komisija, 85. punkts, un iepriekš 222. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Gütermann un Zwicky/Komisija, 129. punkts un tajā minētā judikatūra).

280    Tādējādi, pat ja tās rīcībā bija dati, kas liecinātu par jēltabakas cenu pieaugumu, kas ir augstāks nekā citu lauksaimniecības produktu vidējais cenu pieaugums, šis apstāklis nerada sekas, ka Komisijai būtu jāpierāda, ka nolīgumi starp pārstrādātājiem faktiski deva tiem iespēju panākt tādu cenu, kas bija zemāka par cenu, kāda būtu pastāvējusi, ja aizliegtās vienošanās nebūtu bijis.

281    Visbeidzot Deltafina arī apgalvo, ka apstrīdētājā lēmumā esot pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, jo Komisija neesot minējusi iemeslus, kādēļ tā secināja, ka pārkāpuma ietekme nebija nosakāma.

282    Attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu vispirms ir jāatzīmē, ka no judikatūras izriet, ka saistībā ar naudas sodu noteikšanu par konkurences tiesību pārkāpumu minētais pienākums ir izpildīts, ja Komisija savā lēmumā sniedz vērtēšanas elementus, kas tai ir ļāvuši noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu. Attiecībā uz lēmumu, ar kuru vairākiem uzņēmumiem ir noteikti naudas sodi, pienākuma norādīt pamatojumu nozīme ir arī jāvērtē, ņemot vērā faktu, ka pārkāpumu smagums jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, tostarp tādiem kā īpašie lietas apstākļi, lietā pastāvošā situācija un naudas sodu preventīvais raksturs, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas obligāti jāņem vērā (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 463. un 465. punkts).

283    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 365.?376. apsvērumā norādīja faktorus, kurus tā ņēma vērā, lai noteiktu naudas sodu, kas uzliekami attiecīgajiem uzņēmumiem, sākumsummas. Komisija šajos apsvērumos it īpaši norādīja kritērijus, pamatojoties uz kuriem tā, pirmkārt, atbilstoši Pamatnostādnēm vērtēja pārkāpuma smagumu un, otrkārt, pēc tam noteica sākumsummu, klasificējot uzņēmumus atbilstoši to nozīmībai konkrētajā tirgū saskaņā ar to tirgus daļām, ņemot vērā katra uzņēmuma konkrēto nozīmi un to prettiesiskās rīcības iespējamās sekas. Tādējādi judikatūrā noteiktās prasības attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu ir izpildītas.

284    Attiecībā konkrēti uz Deltafina iebildumu ir jānorāda, ka, tā kā konkrētā ietekme uz tirgu nav kritērijs, kas nepieciešams, lai pārkāpumu kvalificētu kā sevišķi smagu horizontālu aizliegto vienošanos gadījumā, it īpaši attiecībā uz cenu noteikšanu, kā tas ir šajā lietā, Komisijai tā nebija jāņem vērā pārkāpuma smaguma noteikšanā (skat. iepriekš 222.?224. punktu un 261.?265. punktu). Šajā lietā, kā norādīts iepriekš 264. un 265. punktā, tā nav balstījusi pārkāpuma smaguma novērtējumu uz šo kritēriju. Tomēr apstāklis, ka Komisija nav pamatojusi, kāpēc tā nebija ņēmusi vērā vienu kritēriju, kurš tai nebija jāņem vērā un attiecībā uz kuru tā uzskatīja, ka ņemt to vērā šajā lietā nav vajadzīgs, nevar radīt pamatojuma neesamību attiecībā uz Deltafina naudas soda noteikšanu.

285    Turklāt ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, analizējot EKL 81. panta pārkāpumus, EKL 253. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka Komisijai savos lēmumos ir jāpaskaidro iemesli, kuru dēļ tā naudas soda apmēra aprēķināšanā nav izmantojusi alternatīvu pieeju tai, kura faktiski izmantota apstrīdētajā lēmumā (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T‑18/05 IMI u.c./Komisija, Krājums, II‑1769. lpp., 153. punkts un tajā minētā judikatūra).

286    Līdz ar to Komisijai nevar pārmest pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

287    No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka piektā pamata trešā daļa ir jānoraida.

288    Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida kopumā.

B –  Par septīto pamatu, kas saistīts ar atbildību mīkstinošu apstākļu kļūdainu vērtējumu, kā arī ar vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

289    Savā septītajā pamatā Deltafina vispirms pārmet Komisijai, ka tā, izvērtējot Deltafina rīcību, nav ņēmusi vērā atbildību mīkstinošu apstākli, kas tai būtu licis samazināt naudas sodu. Komisija neesot ņēmusi vērā absolūti neskaidro atbilstošo tās nozares tiesisko regulējumu lietas apstākļu norises laikā, uz kuru attiecās aizliegtā vienošanās, un tādējādi EKL 81. panta neskaidro piemērošanu starpuzņēmumu nolīgumiem. Faktiski likums, kas regulē šāda veida nolīgumus, proti, 1988. gada 16. marta legge n 88 sulle norme sugli accordi interprofessionali e sui contratti di coltivazione e vendita dei prodotti agricoli (Likums Nr. 88 par starpuzņēmumu nolīgumiem, audzēšanas līgumiem un lauksaimniecības produktu tirdzniecību) (1988. gada 23. marta GURI Nr. 69; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 88/88”), esot veicinājis horizontālas vienošanās noslēgšanu starp pārstrādātājiem. Tomēr no apstrīdētā lēmuma 315. un 359.?362. apsvēruma izrietot, ka Komisija bija informēta par šo apstākli, bet tā no tā nav izdarījusi nevienu secinājumu saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu.

290    Deltafina arī apgalvo, ka lietā, kurā tika pieņemts Komisijas 2004. gada 20. oktobra Lēmums C(2004) 4030, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. panta 1. punktu (Lieta COMP/C.38.238/B.2 ? Jēltabaka ? Spānija) (turpmāk tekstā ? “lēmums Jēltabaka – Spānija”), kurā tiesiskais regulējums būtiski neatšķīrās no tiesiskā regulējuma šajā lietā, Komisija esot piemērojusi pārstrādātājiem naudas sodu samazinājumu par 40 %.

291    Visbeidzot Deltafina apgalvo, ka tai uzliktais naudas sods ir nesamērīgs, ņemot vērā apstākļus, kas lika Komisijai tai nepiemērot atbrīvojumu no naudas soda. Tā uzsver, ka tās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda izpaušana nekaitēja Komisijas veiktajai izmeklēšanai, ka tās labticība administratīvā procesa laikā nevarētu tikt apšaubīta un ka Komisija pati esot atzinusi, ka tās sniegtais ieguldījums izmeklēšanā bija būtisks, un ka šai lietai piemīt “izņēmuma raksturs” tāpēc, ka Deltafina bija pirmais uzņēmums, kas lūdza atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, un tāpēc, ka ar to saistīts pirmais nosacīta atbrīvojuma atsaukšanas gadījums. Neskatoties uz to, Komisija esot uzlikusi ārkārtīgi augstu naudas sodu par rīcību, saistībā ar kuru pats par lietu atbildīgais ierēdnis 26 mēnešus pēc minētajiem faktiem nezināja, vai tā patiešām ietver sadarbības pienākuma pārkāpumu (skat. iepriekš 185. punktu). Deltafina arī atsaucas uz Komisijas praksi noteikt simboliskus naudas sodus gadījumos, kad pastāv pamatotas šaubas, vai pārkāpums ir izdarīts.

292    Visbeidzot tiesas sēdē Deltafina, atsaucoties uz šī sprieduma 190. punktā minētā sprieduma lietā Nintendo un Nintendo of Europe/Komisija 169. punktu, pārmeta Komisijai, ka tā, ņemot vērā tās sadarbību, tai ir piešķīrusi tādu pašu naudas soda samazinājumu kā Dimon Italia, proti, naudas soda samazinājumu par 50 %, kaut arī Dimon Italia bija sākusi sadarboties vēlāk nekā Deltafina un tās sadarbības kvalitāte bija būtiskāka nekā Dimon Italia sniegtās sadarbības kvalitāte.

293    Komisija lūdz noraidīt Deltafina argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

294    Attiecībā uz iebildumu par to, ka nav ņemts vērā atbildību mīkstinošs apstāklis, ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru, nosakot soda apmēru, attiecīgo uzņēmumu rīcība var tikt vērtēta saskaņā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kas paredzēti atbilstošās valsts tiesību normās (Tiesas 2003. gada 9. septembra spriedums lietā C‑198/01 CIF, Recueil, I‑8055. lpp., 57. punkts, un iepriekš 109. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 228. un nākamie punkti).

295    Turklāt ir jānorāda, ka Pamatnostādņu 3. punktā ar virsrakstu “Atbildību mīkstinoši apstākļi” ir noteikts apstākļu, kuriem pastāvot var tikt samazināta naudas soda summa, neizsmeļošs saraksts, un viens no tiem ir uzņēmuma pamatotas šaubas, vai ierobežojošā rīcība patiešām ir pārkāpums.

296    Šajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ņēma vērā valsts tiesību aktus un, konkrētāk, Deltafina norādīto Likumu Nr. 88/88. Apstrīdētā lēmuma 315.–324. apsvērumā un 358.–362. apsvērumā Komisija tieši veic šī likuma ietekmes analīzi. Komisija apstiprina, ka atbilstošās valsts tiesību normas varēja radīt nenoteiktību attiecībā uz APTI un Unitab īstenoto darbību likumību. Tieši tāpēc Komisija šīm apvienībām uzlika simboliskus naudas sodus (it īpaši skat. apstrīdētā lēmuma 362. apsvērumu).

297    Tomēr attiecībā uz pārstrādātāju īstenoto aizliegto vienošanos, kurā piedalījās Deltafina, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 323. apsvērumā Komisija apstiprina, ka uz aizliegto vienošanos “pilnībā ir attiecināms [EKL] 81. panta 1. punkts, jo tā ir ārpus Likuma Nr. 88/88 noteikumu piemērošanas jomas, tā kā tā galvenokārt paredzēja noteikt maksimālās vai vidējās piegādes cenas un sadalīt daudzumus un piegādātājus”. Deltafina šo konstatējumu nekādi neapstrīd. Tā tikai apstiprina, savus apgalvojumus nepamatojot, ka valsts tiesību akts esot veicinājis horizontālas vienošanās starp pārstrādātājiem noslēgšanu.

298    Šādos apstākļos Deltafina nevar uzskatīt, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā attiecīgais tiesiskais regulējums kā atbildību mīkstinošs apstāklis.

299    Attiecībā uz iebildumu, kas saistīts ar lēmumu Jēltabaka – Spānija, ir jānorāda, ka, lai gan Deltafina to tieši neapstiprina, tā būtībā norāda uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo šai lietai līdzīgā lietā Komisija esot piemērojusi pārstrādātājiem attiecīgo atbildību mīkstinošo apstākli.

300    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja salīdzināmas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 79. punkts).

301    Šajā lietā abu attiecīgo lēmumu salīdzinājums saistībā ar valsts tiesiskā regulējuma ietekmi uz apstrīdētajām darbībām liecina, ka abas situācijas ievērojami atšķīrās viena no otras saistībā ar minētā tiesiskā regulējuma ietekmi uz prettiesiskajām darbībām. Konkrētāk, no lēmuma Jēltabaka – Spānija 52. un nākamajiem apsvērumiem, 349. un nākamajiem apsvērumiem, no 426.–429., 437 un 438. apsvēruma izriet, ka Spānijā valsts iestādēm bija būtiska nozīme sarunās par nolīgumiem starp ražotājiem un pārstrādātājiem. Runa bija par sarunām, kas uzskatāmas par “publiskām”. Spānijā pastāvēja pat “ministrijā pieņemta darba kārtība, [kas vērsta], lai atļautu un mudinātu dalībniekus kopīgi apspriest tabakas iepirkšanas un pārdošanas nosacījumus, tostarp cenas” (lēmuma Jēltabaka – Spānija 60. apsvērums). Komisija no tā secina, ka “publiskās sarunas starp ražotāju pārstāvjiem un pārstrādātājiem vismaz zināmā mērā [bija] noteikušas pārstrādātāju rīcības kontekstu (it īpaši attiecībā uz iespējām apvienoties un pieņemt kopēju nostāju) papildus kopējai nostājai, ko tie pieņēma publisko sarunu kontekstā, to slepenajai stratēģijai (maksimālajām) vidējām piegādes cenām un daudzumiem” (lēmuma Jēltabaka – Spānija 438. apsvērums). Būtībā šo iemeslu dēļ Komisija piešķīra Spānijas pārstrādātājiem uzlikto naudas sodu samazinājumu par 40 %.

302    Tomēr šajā lietā valsts iestādēm nebija tādas nozīmes sarunās starp pārstrādātājiem un ražotājiem. Tādēļ Deltafina nevar apgalvot, ka Komisija pārkāpa vienlīdzīgas attieksmes principu, tai nepiemērojot attiecīgo atbildību mīkstinošo apstākli.

303    Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pats apstāklis, ka Komisija savā agrākajā lēmumu pieņemšanas praksē ir uzskatījusi, ka noteikti elementi ir atbildību mīkstinoši apstākļi, lai noteiktu naudas soda apmēru, vēl nenozīmē, ka tai būtu pienākums sniegt tādu pašu vērtējumu kādā vēlākā lēmumā (Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 337. punkts, un iepriekš 224. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 395. punkts). Tādējādi Deltafina nevar atsaukties uz atbildību mīkstinoša apstākļa piemērošanu citā lietā, lai secinātu, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu šajā lietā.

304    Tālāk ir jāvērtē iebildums, ka naudas sods esot nesamērīgs, ņemot vērā faktus, kas pamudināja Komisiju nepiešķirt Deltafina galīgo atbrīvojumu no naudas soda.

305    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā, nepieļaujot kļūdu, ir konstatēts Deltafina sadarbības pienākuma pārkāpums, Komisija nolēma administratīvā procesa beigās tai nepiešķirt galīgo atbrīvojumu no naudas soda. Tādējādi, zaudējot labvēlības statusu, Deltafina kā prettiesiskas aizliegtas vienošanās starp pārstrādātājiem līdzdalībniecei tika piemērots sods, kura pamatsumma tika noteikta EUR 60 miljonu apmērā (skat. apstrīdētā lēmuma 379. apsvērumu).

306    Tomēr, neskatoties uz to, ka Deltafina neizpildīja nosacījumu, kas vajadzīgs, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, Komisija nolēma tai piemērot naudas soda samazinājumu atbildību mīkstinoša apstākļa dēļ, pateicoties tās sniegtajai būtiskajai sadarbībai administratīvā procesa ietvaros. Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 38.–42. punktā apkopotos apsvērumus, Komisija nolēma Deltafina samazināt naudas sodu par 50 %.

307    Tātad ir jākonstatē, ka, aprēķinot samazinājuma apmēru, kas piemērojams naudas sodam, Komisija ņēma vērā un atzina gan šīs lietas ārkārtas apstākļus, gan Deltafina visa administratīvā procesa laikā sniegtās sadarbības nozīmību, ko tā norādīja sava iebilduma pamatojumam. Balstoties uz šiem apsvērumiem un ņemot vērā Deltafina sadarbības pienākuma pārkāpumu, Komisija tai piešķīra ļoti būtisku naudas soda, kas tai citādi būtu bijis jāmaksā, samazinājumu.

308    Ievērojot šīs lietas apstākļus un ņemot vērā Deltafina piemēroto naudas soda samazinājumu, tā nevar apgalvot, ka naudas sods ir nesamērīgs, ievērojot faktus, kas lika Komisijai nepiemērot atbrīvojumu no naudas soda. Citi Deltafina argumenti nevar likt apšaubīt šo vērtējumu.

309    Saistībā ar argumentu, ka nav nodarīts kaitējums izmeklēšanai, kas turklāt nav pierādīts, šajā lietā tam nav nozīmes gan attiecībā uz sadarbības pienākuma pārkāpuma konstatējumu (skat. iepriekš 171. punktu), gan attiecībā uz sadarbības novērtējumu. Tā kā ir konstatēts sadarbības pienākuma pārkāpums, Deltafina nevar atsaukties uz iespējamu labticību administratīvajā procesā, lai pieprasītu naudas soda papildu samazinājumu. Visbeidzot attiecībā uz norādi par Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi, kas ietver simbolisku naudas sodu noteikšanu, tā nevar apšaubīt arī iepriekš minēto secinājumu, ņemot vērā iepriekš 244. punktā minēto judikatūru.

310    Visbeidzot, tā kā tikai tiesas sēdē Deltafina pirmo reizi tiesvedības laikā norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu Dimon Italia piešķirtā naudas soda samazinājuma dēļ, tā ir iesniegusi jaunu pamatu, nepamatojoties uz tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi tiesvedības laikā. Tādējādi saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmo daļu šāds pamats Vispārējai tiesai ir jānoraida kā nepieņemams.

311    Ņemot vērā iepriekš minēto, septītais pamats ir jānoraida kopumā.

312    Tādēļ pilnībā ir jānoraida prasījumi par apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu. Attiecībā uz pakārtoti iesniegtajiem prasījumiem, kas vērsti, lai izdarītu grozījumus apstrīdētajā lēmumā, Vispārējā tiesa uzskata, ka, tā kā šajā lietā ne ar vienu pierādījumu nevar pamatot naudas soda apmēra samazināšanu, nav pamata apmierināt šo lūgumu. No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida kopumā.

III –  Par lūgumu iesniegt dokumentu

313    Attiecībā uz Deltafina lūgumu likt Komisijai iesniegt iebildumu raksta pielikumā pievienotā dokumenta pilno versiju (skat. iepriekš 68. punktu) vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai nav pienākuma nodrošināt piekļuvi iestādes iekšējiem dokumentiem [administratīvā] procesa gaitā (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 54. punkts, un 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 420. punkts). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesvedības gaitā Eiropas Savienības tiesā Komisijas iekšējie dokumenti nav pieejami prasītājiem, izņemot, ja to prasa lietas ārkārtas apstākļi, pamatojoties uz vērā ņemamām norādēm, kas tiem ir jāiesniedz. Šis piekļuves ierobežojums iekšējiem dokumentiem ir pamatots ar nepieciešamību nodrošināt attiecīgās iestādes sekmīgu darbību konkurences tiesību normu pārkāpumu apkarošanā (skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

314    Tomēr ir jākonstatē, ka Deltafina nav pierādījusi, ka pastāv ārkārtas apstākļi, pamatojoties uz vērā ņemamām norādēm, kuru dēļ būtu jāsaņem pilnībā viss dokuments, uz kuru tā atsaucas savā lūgumā, un tā nav paskaidrojusi iemeslus, kādēļ šis dokuments varētu izraisīt interesi saistībā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Šādos apstākļos lūgums par šī dokumenta pilnās versijas iesniegšanu nevar tikt apmierināts.

 Par tiesāšanās izdevumiem

315    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

316    Tā kā Deltafina spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Deltafina SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Azizi

Cremona

Frimodt Nielsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 9. septembrī.

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

I –  Administratīvais process

II –  Apstrīdētais lēmums

A –  Par pārkāpumu un vainojamību pārkāpjošajā rīcībā

B –  Par naudas soda summas aprēķināšanu

1.  Naudas soda pamatsummas noteikšana

2.  Atbildību mīkstinošs apstāklis

C –  Par Deltafina pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda

1.  Atbilstošie fakti

2.  Par to, ka Deltafina nav izpildījusi nosacījumu, kas minēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktā

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par primāri norādītajiem pamatiem

A –  Par pirmajiem trīs pamatiem, kas saistīti ar acīmredzamām kļūdām, kuras pieļautas, nepiešķirot Deltafina galīgo atbrīvojumu no naudas soda

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

a)  Par iecietības programmu

b)  Par sadarbības pienākuma piemērošanas jomu

c)  Par Deltafina izdarīto sadarbības pienākuma pārkāpumu

d)  Par īpašajiem argumentiem, kurus Deltafina izvirzījusi saistībā ar kļūdām apstrīdētajā lēmumā, ciktāl Komisija tai nepiešķīra galīgo atbrīvojumu no naudas soda

Par argumentu, kas saistīts ar to, ka Komisija bija piekritusi, ka Deltafina izpauž informāciju attiecībā uz savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda APTI sanāksmē

–  Par iespējamo Komisijas iepriekšēju informēšanu

–  Par iespējamo vienošanos attiecībā uz izpaušanas nenovēršamību

Par to, ka par izmeklēšanu bija zināms un tā netika ietekmēta

e)  Par iebildumu, kas saistīts ar to, ka Deltafina nav iesniegusi savu lūgumu par labvēlības statusu sadarbībā ar saviem galvenajiem konkurentiem

B –  Par ceturto pamatu, kas saistīts ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, labas pārvaldības principa un samērīguma principa pārkāpumu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

II –  Par pakārtoti norādītajiem pamatiem

A –  Par piekto pamatu, kas saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu pārāk lielas naudas soda sākumsummas dēļ un pamatojuma nesniegšanu

1.  Vispārīgi apsvērumi

2.  Par piektā pamata pirmo daļu, kas saistīta ar samērīguma principa pārkāpumu, ņemot vērā ierobežoto tirgus apmēru un Deltafina ierobe˛oto apgrozījumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

3.  Par piektā pamata otro daļu, kas saistīta ar samērīguma principa pārkāpumu, ņemot vērā ierobežoto ģeogrāfiskā tirgus apmēru

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

4.  Par piektā pamata trešo daļu, kas saistīta ar samērīguma principa pārkāpumu, ņemot vērā pārkāpuma ietekmes uz tirgu neesamību, un ar pamatojuma nesniegšanu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

B –  Par septīto pamatu, kas saistīts ar atbildību mīkstinošu apstākļu kļūdainu vērtējumu, kā arī ar vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

III –  Par lūgumu iesniegt dokumentu

Par tiesāšanās izdevumiem

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.