Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Éditions Odile Jacob SAS iesniedza 2004. gada 8. novembrī

(lieta T-452/04)

(2005/C 45/55)

tiesvedības valoda - franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 8. novembrī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Éditions Odile Jacob SAS, Parīze, kuru pārstāv Wilko van Weert un Olivier Fréget, advokāti.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja apstrīd Komisijas 2004. gada 30. jūlija lēmumu par Wendel Investissement kā Lagardère cedēto aktīvu ieguvēja piekrišanu saskaņā ar Komisijas 2004. gada 7. janvāra lēmumu, ar ko uzņēmumu koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un Eiropas Ekonomikas zonas līguma darbību (1) (turpmāk tekstā – “lēmums par saderību”). Uzņēmumu koncentrācija tika atļauta, ja Lagardère cedē konkrētu aktīvu daļu, proti, Editis. Prasītāja iesniedza piedāvājumu pārņemt Editis, bet tas netika pieņemts.

Savas prasības pamatojumam prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, balstoties uz pilnvarnieka ziņojumu, kas nebija iecelts atbilstoši nosacījumiem, kuri izvirzīti lēmuma par saderību II pielikuma 15. punktā. Kā norāda prasītāja, minētais pilnvarnieks bija atkarīgs, jo īpaši no Editis, pretēji pienākumam, kas Lagardère uzlikts ar lēmumu par saderību.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu uzraudzīt Editis cesiju, pieļaujot, ka pārņēmēju atlases procedūra tiek īstenota diskriminējoši pretrunā konkurences noteikumiem. Pēc prasītājas uzskatiem, Komisijai vajadzēja prasīt, lai iespējamo pārņēmēju atlase tiktu organizēta pārskatāmi, objektīvi un nediskriminējoši. Turklāt Komisijai nevajadzēja piekrist noteikumiem nolīgumā par konfidencialitāti starp Lagardère un iespējamiem pārņēmējiem, to skaitā prasītāju, tādējādi atturot tos aizstāvēt savas tiesības. Prasītāja, vēršot uzmanību uz EK līgumā ietverto konkurences noteikumu neizpildi, norāda arī, ka Komisijai vajadzēja iesaistīties, lai izlabotu procesu. Visbeidzot, Komisija atteicās sniegt prasītājai minimālo aizsardzību, uz kādu, pēc prasītājas uzskatiem, tai bija tiesības kā ieinteresētajai trešai personai.

Treškārt, prasītāja norāda uz acīmredzamu kļūdu, ko Komisija pieļāvusi, izvērtējot to, kā ir ievēroti nosacījumi, kas pārņēmējam izvirzīti ar lēmumu par saderību. Pēc prasītājas viedokļa, pārņēmējs nav [tāds] uzņēmējs, kas būtu spējīgs atjaunot efektīvu konkurenci.

Visbeidzot, prasītāja atsaucas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

(1)  Lieta COMP/M.2978 – Lagardère / Natexis / VUP (OV L 125, 54. lpp.)