—

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija, lai pamatotu konstatējumu par likumīgām interesēm, balstījās uz juridisko iedarbību un atturošo iedarbību, kuru rada pārkāpuma konstatācija, kaut arī šis nebija tas iebildums, kurš tika darīts zināms prasītājai un par kuru tai bija iespēja lietderīgi sniegt apsvērumus.

—

gadījumā, ja pastāvētu likumīgas intereses (ko prasītāja apstrīd), lai konstatētu, ka attiecībā pret prasītāju ir izdarīts pārkāpums, Komisija nebija sniegusi pienācīgu pamatojumu tam, kāpēc tā ir izmantojusi savu rīcības brīvību, lai izdarītu šādu konstatējumu;

—

veids, kādā Komisija ir īstenojusi rīcības brīvību, ir pretrunā samērīguma principam, jo apstrīdētais lēmums nebija vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi nodrošināt konkurences tiesību iedarbīgu īstenošanu, un neērtības, kuras prasītājai bija radītas ar pārkāpuma konstatāciju, nebija samērīgas ar šo mērķi.

—

pārsniedza savas pilnvaras, uzdodot pārkāpuma izbeigšanu un aizliedzot to atsākt, kaut arī šis pārkāpums bija izbeigts;

—

piemēroja apvērstu pierādīšanas pienākumu, neievērojot nevainīguma prezumpciju, jo tā īstenoja savas pilnvaras tāpēc, ka tā nevarēja būt droša, ka pārkāpums ir izbeigts;

—

pieļāva kļūdu faktos, secinot, ka pārkāpums no prasītājas puses un/vai kopumā nebija izbeigts; un/vai

—

rīkojās nesamērīgi, jo Komisijas pilnvaru īstenošana, lai novērstu prasītājas pieļautu konkurences tiesību pārkāpumu, nebija nedz nepieciešama, nedz piemērota.