—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu; un

—

katrā ziņā piespriest atbildētājai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atvieglojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) radīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos savas izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, kļūdaini nolemjot, ka ar to esot atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā laikposma beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļojot Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretēja AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālajai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma [Taxation (International and Other Provisions) Act 2010] 371IB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma [Taxation (International and Other Provisions) Act 2010] 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām personām atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot pieļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās pusēs šai sakarā faktiski bija sniegušas. Līdz ar to apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežojot brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nebija vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam (pakārtoti) prasītāja izvirza šādu pamatu.

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšanas un no tā, ka šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītājas brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.