15.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/11

1)

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka importētājs, lai iebilstu pret ievedmuitas nodokļa vēlāku iegrāmatošanu, var atsaukties uz tiesisko paļāvību atbilstoši šai tiesību normai, norādot uz savu labticību, tikai tad, ja ir izpildīti trīs kumulatīvie nosacījumi. Vispirms ir vajadzīgs, lai nodokļa neiekasēšana būtu notikusi pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ, tad – lai kompetento iestāžu pieļautā kļūda būtu tādas dabas, ko labticīga persona, kas ir atbildīga par samaksu, nevar saprātīgi atklāt, un visbeidzot – lai persona, kas ir atbildīga par samaksu, būtu izpildījusi visus spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā paredzētos noteikumus par muitas deklarāciju. Šāda tiesiskā paļāvība nepastāv it īpaši tad, ja, lai arī pastāvēja acīmredzami iemesli šaubīties par “A formas” izcelsmes sertifikāta patiesumu, importētājs, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, nav pārliecinājies par šā sertifikāta izsniegšanas apstākļiem, lai pārbaudītu, vai šīs šaubas ir pamatotas. Šāds pienākums tomēr nenozīmē, ka importētājam būtu vispārīgs pienākums sistemātiski pārbaudīt apstākļus, kādos eksportēšanas valsts muitas iestādes izsniedz “A formas” izcelsmes sertifikātu. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus pamatlietas konkrētos apstākļus, ir jāizvērtē, vai attiecīgajā gadījumā ir izpildīti šie trīs nosacījumi;

2)

Regulas Nr. 2913/92, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā lietā kā pamatlieta no Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ziņojumā iekļautās informācijas var tikt secināts, ka importētājs nevar pamatoti atsaukties uz tiesisko paļāvību atbilstoši šai tiesību normai, lai iebilstu pret ievedmuitas nodokļa vēlāku iegrāmatošanu. Tomēr, ja šādā ziņojumā ir tikai attiecīgās situācijas vispārīgs apraksts – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ar to vien nepietiek, lai no juridiskā viedokļa pietiekami pierādītu, ka šie nosacījumi patiešām ir izpildīti visos aspektos, tostarp attiecībā uz eksportētāja atbilstošo rīcību. Šādos apstākļos principā importēšanas valsts muitas iestādēm, iesniedzot papildu pierādījumus, ir jāpierāda, ka eksportēšanas valsts muitas iestādes nepatiesu “A formas” izcelsmes sertifikātu ir izsniegušas eksportētāja sniegtā nepatiesā faktu izklāsta dēļ. Tomēr, ja importēšanas valsts muitas iestādēm nav iespējams sniegt minēto pierādījumu, attiecīgajā gadījumā importētājam ir jāpierāda, ka minētais sertifikāts tika sagatavots, pamatojoties uz eksportētāja veiktu patiesu faktu izklāstu.