Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2015. gada 16. aprīļa spriedumu lietā T-402/12 Carl Schlyter/Eiropas Komisija 2015. gada 3. jūlijā iesniedza Francijas Republika

(Lieta C-331/15 P)

(2015/C 311/33)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Francijas Republika (pārstāvji – G. de Bergues, D. Colas, F. Fize)

Pārējie lietas dalībnieki: Carl Schlyter, Eiropas Komisija, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Francijas valdība lūdz Tiesu:

Pamati un galvenie argumenti

Savā apelācijas sūdzībā, kas iesniegta 2015. gada 3. jūlijā, Francijas valdība, pamatojoties uz Tiesas Statūtu 56. pantu, lūdz Eiropas Savienības Tiesai atcelt Vispārējās tiesas ceturtās palātas 2015. gada 16. aprīļa spriedumu lietā Carl Schlyter/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai Francijas valdība izvirza vienu pamatu.

Šī pamata pamatošanai Francijas valdība būtībā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvā 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), paredzēto procedūru un attiecībā uz tāda izņēmuma piemērošanu, kas attiecas uz pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, kā tas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1049/2001”) 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā.

Pirmām kārtām, Francijas valdība apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties kvalificēt Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru kā izmeklēšanu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

Šajā ziņā Francijas valdība, pirmkārt, norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā sniegtā Vispārējās tiesas izmeklēšanas jēdziena definīcija nav pamatota ne ar vienu definīciju, kas būtu noteikta Regulā Nr. 1049/2001, Direktīvā 98/34 vai judikatūrā.

Turklāt, otrkārt, šī definīcija nav saskanīga ar risinājumu, kādu pieņēmusi Vispārējās tiesas astotā palāta 2014. gada 25. septembra spriedumā lietā T-306/12 Spirlea/Komisija. Proti, minētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka tā sauktā “EU Pilot” procedūra var tikt kvalificēta kā izmeklēšana Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Kā norāda Francijas valdība, tā sauktās “EU Pilot” procedūras mērķi un norise lielā mērā līdzinās Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķiem un norisei.

Treškārt, ja Tiesa izvēlētos pārņemt pārsūdzētajā spriedumā sniegto izmeklēšanas jēdziena definīciju, Francijas valdība uzskata, ka Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra, ņemot vērā tās mērķus un norisi, katrā ziņā atbilst šai definīcijai.

Otrām kārtām, Francijas valdība, pirmkārt, uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pakārtoti uzskatīdama, ka pat gadījumā, ja Komisijas izdotais sīki izstrādātais atzinums ietilpst izmeklēšanas darbībā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, šī dokumenta izpaušana obligāti nekaitē Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķim.

Šajā ziņā Francijas valdība norāda, ka prasītājs savā sākotnējā prasības pieteikumā, replikas rakstā vai savos apsvērumos par personu, kas iestājušās lietā, procesuālajiem rakstiem nevienā brīdī nav izvirzījis argumentu, ka gadījumā, ja Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra būtu uzskatāma par izmeklēšanu, apstrīdētā dokumenta izpaušana neradītu šīs izmeklēšanas darbības mērķim kaitējumu.

Līdz ar to, tā kā Vispārējās tiesas pakārtoti izvirzīto pamatu nebija izvirzījis pats prasītājs un tā kā tas attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, Francijas valdība uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84.–88. punktā, izvirzīdama šo pamatu pēc savas iniciatīvas, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir uzskatījusi, ka Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķis ir nepieļaut, ka valsts likumdevējs pieņem valsts tehniskos noteikumus, kas rada šķēršļus preču vai pakalpojumu brīvai apritei vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū (pārsūdzētā sprieduma 85. punkts).

Francijas valdība uzskata, ka tādējādi Vispārējā tiesa Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķi ir interpretējusi šauri.

Proti, Francijas valdība faktiski uzskata, ka līdztekus valsts noteikumu atbilstības mērķim Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķis arīdzan attiecas uz dialoga kvalitāti starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti.

(1)  OV L 204, 37. lpp.

(2)  OV L 145, 43. lpp.