2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/151

Ziņotāja:

Baiba MILTOVIČA

1.1.

Stratēģija, kura koncentrējas uz siltumapgādi un aukstumapgādi, kas ikdienā ietekmē visus ES iedzīvotājus, bija vajadzīga jau sen un ir vērtējama ļoti atzinīgi. Piemērojot labāko praksi, izveidojot saskaņotu politikas satvaru un to atbalstot ar pieejamo finansējumu, Eiropā paveras daudz iespēju veikt uzlabojumus.

1.2.

Šī visaptverošā ES stratēģija ir ārkārtīgi vērienīga. Tas nozīmē, ka ES klimata un enerģētikas mērķu sasniegšana būs lielā mērā atkarīga no šīs stratēģijas efektīvas un konsekventas īstenošanas dalībvalstu līmenī. Tajā apgalvots, ka atjaunojamo energoresursu lomas stiprināšana siltumapgādes un aukstumapgādes jomā varētu būt visnozīmīgākais faktors, kas sekmē vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķu sasniegšanu, un tas būtu jāatzīst pašreizējā Enerģētikas savienības programmā.

1.3.

EESK tādēļ iesaka gada ziņojumā par Enerģētikas savienības stāvokli iekļaut īpašu sadaļu, kurā apzināti sasniegumi saistībā ar minēto stratēģiju.

1.4.

Komiteja atzinīgi vērtē darbu, ko Komisija veikusi, apzinot un apkopojot datus par siltumapgādi un aukstumapgādi. Šādi dati ir ļoti būtiski. Eurostat būtu jānosaka par prioritāti darbs pie visaptverošāka datu kopuma vākšanas, jo īpaši attiecībā uz enerģijas patēriņu siltumapgādē.

1.5.

Lai ikviena kopēja stratēģija būtu efektīva, izšķirošā loma ir patērētājiem, un komiteja aicina izvērst tās priekšlikumu attiecībā uz visaptverošu Eiropas dialogu par enerģētiku nolūkā ievērojami uzlabot informētību un radīt skaidrus stimulus patērētāju ieradumu maiņai. Šādiem stimuliem vajadzētu būt ne tikai finansiāliem, bet ar tiem būtu jāuzsver arī stratēģijā iekļauto daudzo pasākumu pozitīvā sociālā ietekme, un tie būtu jāpiemēro mazaizsargātām un enerģētiskās nabadzības skartām grupām.

1.6.

Komiteja iesaka nekavējoties veikt salīdzinošu analīzi par publiskā un privātā sektora shēmām, kas paredzētas efektīvu mazoglekļa siltumapgādes un aukstumapgādes programmu atbalstam.

1.7.

Lai nodrošinātu ierosinātās stratēģijas īstenošanu, visās dalībvalstīs vietējā un reģionālajā līmenī saskaņā ar minēto stratēģiju jāievieš jauna pieeja pilsētplānošanas politikai. Komiteja uzsver Pilsētas mēru pakta ieguldījumu šajā jomā.

1.8.

Augsta līmeņa ES mērķi enerģētikas un klimata jomā ir jāpārvērš dalībvalstu tiešā ieguldījumā, kas īstenojami valstu plānu ietvaros, piemēram, nosakot piecu gadu mērķus katrai nozarei un piemērojot īpaši siltumapgādei un aukstumapgādei izstrādātus parametrus.

2.1.

Siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija ir pirmais konkrētais ES līmeņa vērtējums par nozari kopumā. Siltumapgāde un aukstumapgāde veido apmēram 50 % no ES kopējā enerģijas patēriņa, šī joma arī turpmāk ilgtermiņā būs lielākais enerģijas pieprasījuma virzītājspēks, un lielākā atsevišķā nozare tajā ir ēku siltumapgāde. Pateicoties ēku siltumapgādes tehnoloģiju ilgtspējai, no tām lielā mērā būs atkarīgs, vai ES spēs sasniegt vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķus klimata un enerģētikas jomā. Šobrīd viens no lielākajiem enerģijas izmantojuma segmentiem šajā nozarē ir telpu apkure un ūdens sildīšana mājokļos – un šā segmenta dekarbonizācija ir visproblemātiskākā. Siltumapgādē šobrīd visvairāk izmanto fosilā kurināmā enerģiju, ko piegādā tieši ēkās, radot drošības un emisiju problēmas vietējā līmenī.

2.2.

Šis jautājums skar visas pilsoniskās sabiedrības grupas. Vajadzība pēc enerģijas vairumā lielo pārstrādes nozaru, kurās siltumenerģiju parasti izmanto ekstensīvi, tieši ietekmē šo nozaru konkurētspēju; aukstumapgāde ir svarīga lielā daļā no pārtikas pārstrādes, izplatīšanas, ražošanas un mazumtirdzniecības un uzglabāšanas ķēdes, savukārt mājokļu apkures un dzesēšanas izmaksas un efektivitāte ir aktuāla visiem.

2.3.

Visās dalībvalstīs arvien lielāks skaits mājsaimniecību lielu ienākumu daļu tērē par enerģiju, tādējādi paaugstinot enerģētiskās nabadzības līmeni. Īpaši apdraudēti ir veci cilvēki, mazaizsargātas iedzīvotāju grupas un grupas ar zemiem ienākumiem, un EESK ir ierosinājusi izveidot enerģētiskās nabadzības novērošanas centru, lai analizētu un risinātu šo problēmu (1). Lai sasniegtu efektīvus rezultātus, sociālo, finansiālo un tehnisko pasākumu kopumam ir jādarbojas sinerģijā. Lielāka uzmanība pievēršama precīzu siltumapgādes datu vākšanai, jo tas palīdzēs cīņā pret enerģētisko nabadzību.

2.4.

Siltums un aukstums kā tāds nav viegli vai ekonomiski transportējams. Tas rada ļoti lokalizētus un sadrumstalotus “tirgus”. Aukstumapgāde veido tikai 5 % no enerģijas pieprasījuma, bet siltumapgāde – 95 %, turklāt siltumapgādes pieprasījums ievērojami pārsniedz aukstumapgādes pieprasījumu, lai arī aukstumapgāde ir ļoti svarīga dalībvalstīs ar siltāku klimatu. Kapitālieguldījumi siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmās vairāk ir vērsti uz vidēju un ilgu termiņu, taču tehnoloģijas attīstība un inovācija šajā nozarē ir strauja.

2.5.

Iepriekšējos atzinumos (2) EESK ir aicinājusi visā enerģētikas nozarē piemērot integrētu un saskaņotu politisko pieeju, kā arī šajos jautājumos uzticēt lielāku lomu pilsoniskajai sabiedrībai un uzturēt ar to dialogu. Ar Enerģētikas savienības tiesību aktu kopumu iepriekš minētais tagad ir oficiāli noteikts par prioritāti, un, atzīstot siltumapgādi un aukstumapgādi par svarīgu nozari, paveras iespēja iekļaut savstarpējas atsauces un nodrošināt konsekvenci daudzajos klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumos, kas vēl tikai top.

3.1.

Paziņojumā izvērtēts nozares potenciāls dot ieguldījumu ES stratēģisko klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanā, un tam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments, kurā sniegts analītisks un zinātnisks pamatojums. Ar paziņojumu iecerēts siltumapgādi noteikt par vienu no energoefektivitātes politikas jomām un mudināts rīkot lietpratīgas debates un panākt konsensu gan šajā jautājumā, gan ar to saistītajos enerģijas pieprasījuma samazināšanas un dekarbonizācijas jautājumos.

3.2.

Šajā stratēģiskajā satvarā ir noteiktas četras galvenās rīcības jomas. Ēku siltumefektivitāte; efektīva un ilgtspējīga apkures tehnoloģija; rūpniecības neizmantotā potenciāla integrēšana, vienlaikus palielinot tās efektivitāti; un ciešāka sinerģija ar elektroenerģijas sistēmu, kurā nozīmīgas funkcijas būs siltumsūkņiem un citām atjaunojamo energoresursu sistēmām. Aprakstīti daudzi iespējamie pasākumi, taču detalizēti risinājumi tiks piedāvāti, Enerģētikas savienības ietvaros pārskatot tiesību aktus.

3.3.

Dominējošais redzējums ir ēku dekarbonizācija, tās renovējot, efektīvākas siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas, centralizētas siltumapgādes paplašināšana un pāreja no fosilā kurināmā uz mazogekļa enerģijas avotiem. Lielākā daļa no Eiropas ēku fonda ir dzīvojamās ēkas, turklāt 60–70 % no ES mājokļu fonda būvēti 1980. gadā vai agrāk, un mājsaimniecībām ir vislielākais īpatnējais patēriņš (kWh/m2 gadā). Nelielais ēku modernizācijas īpatsvars palielina patērētāju finansiālo slogu. ES mājsaimniecības ar mājokli saistītam energopatēriņam, no kura aptuveni divas trešdaļas veido apkure un vienu trešdaļu – citas vajadzības, vidēji tērē 6,4 % (COM(2014) 520 final) no saviem izmantojamajiem ienākumiem. Aizvien lielākam skaitam mājsaimniecību rodas problēmas segt enerģijas izmaksas. Siltumapgāde un aukstumapgāde par pieejamu cenu ir būtiska, lai patērētājiem (mājsaimniecībām) saglabātu augstu dzīves kvalitāti.

3.4.

Tā kā ne visas rūpniecības nozares var virzīties pa mazoglekļa enerģijas ceļu, it īpaši tāpēc, ka daudzās pārstrādes nozarēs ir nepieciešams energoietilpīgs fosilais kurināmais, būs svarīgi izmantot daudz lielāku daļu no atlikumsiltuma, ko dažas rūpnieciskās un elektroenerģijas ražošanas iekārtas rada kā blakusproduktu. Darba dokumentā norādīts uz rūpnieciskā atlikumsiltuma izmantošanu centralizētajās siltumapgādes sistēmās un uz jauno tehnoloģiju un alternatīvo degvielu aizvien lielāko lomu, jo tās var dot nozīmīgu ieguldījumu.

3.5.

Stratēģijā ir apzinātas vairākas būtiskas problēmas. Fosilais kurināmais veido vairāk nekā 80 % no izmantotās enerģijas, tāpēc šis sektors ir ļoti svarīgs, lai sasniegtu zemas oglekļa emisijas mērķus un nodrošinātu pāreju uz efektīvāku un drošāku energosistēmu. Divas trešdaļas no ES ēkām – no kurām lielākā daļa tiks izmantota vēl 2050. gadā – ir būvētas pirms energoefektivitātes prasību ieviešanas. Stimuli “veikt uzlabojumus” var būt sadrumstaloti īpašumtiesību vai īres līgumu dēļ, un tos var vājināt atbilstošu finansējuma shēmu trūkums. Siltumapgādes nozarē trūkst tirgus diktētas konkurences, būvētājiem un iekārtu uzstādītājiem trūkst apmācības un ekspertzināšanu un vietējie patērētāji nepietiekami apzinās iespējamos ieguvumus. Ēku renovācijas temps ir zems (0,4–1,2 % gadā), turklāt visā Eiropas Savienībā pieaug enerģētiskās nabadzības problēma.

3.6.

Gandrīz 50 % ēku ir sildkatli, kuru efektivitāte ir zem 60 % salīdzinājumā ar pašreizējo tehnoloģiju līmeni, kas pārsniedz 90 % (nomaiņas gadījumā tagad noteikts ar likumu). Turklāt mājokļu apkurei (fosilais kurināmais un biomasa) dažās Eiropas vietās ir liela ietekme uz gaisa piesārņojumu. Taču ievērojama daļa sildkatlu tiek ekspluatēti arī pēc to tehniskā darbmūža beigām. Nomaiņas gadījumā ļoti nozīmīgs faktors joprojām ir izmaksas, un, lai arī nomaiņa vienmēr ļoti labi atmaksājas, ir grūti atrast sākumkapitālu; jo īpaši pārejot uz atjaunojamu energoresursu avotu, piemēram, saules vai ģeotermālo enerģiju, vai siltumsūkņiem. Šajā gadsimtā rūpniecībā ir panākti lieli energoefektivitātes ietaupījumi, taču it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir grūtības noteikt uzlabojumus par prioritāti un tos finansēt.

3.7.

Norādīts, ka centralizēto siltumapgādi, kas šobrīd nodrošina 9 % no ES siltumapgādes, ir iespējams ievērojami paplašināt un, izmantojot atlikumsiltumu, to ir vieglāk pārorientēt uz atjaunojamo vai kombinētu energoresursu avotiem nekā individuālas mājsaimniecības. Tāpat vāji attīstīta ir siltuma un elektroenerģijas koģenerācija, turklāt efektivitātes perspektīvu piedāvā arī viedu ēku (mājokļi, pakalpojumu un rūpniecības sektora ēkas) potenciāls, kombinējot to ar viedu tīklu, kā arī iespēja mājsaimniecībām vairāk iesaistīties kā ražojošiem patērētājiem. Stratēģijā netieši ierosināts sekmēt “ražojošo patēriņu”, izmantojot jaunas apkures tehnoloģijas un labāk informējot iedzīvotājus.

3.8.

Tiek ierosināti instrumenti un risinājumi. Stratēģiju veidojošie komponenti būs ES instrumentu konsekventa integrēšana, pārskatīšana un īstenošana topošās Enerģētikas savienības programmas ietvaros. Šajā saistībā īpaši jāmin Energoefektivitātes direktīva (EED), Direktīva par ēku energoefektivitāti (ĒEED), ES ekodizaina pamatdirektīva un Energomarķējuma pamatdirektīva, Atjaunojamo energoresursu direktīva un ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS). Stratēģijai vajadzētu palīdzēt efektīvāk koordinēt šos pasākumus.

3.9.

Sīki ir izklāstītas konkrētas darbības, ko Komisija veiks, lai risinātu minētos uzdevumus un atbalstītu līdz šim īstenotos likumdošanas pasākumus. To vidū ir atjaunojamo energoresursu popularizēšana, iedzīvotāju līdzdalības stimulēšana, ciešāka sadarbība ar patērētāju apvienībām, lielāka apņēmība pielietot inovāciju, izmantojot, piemēram, Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu (SET plānu) un atbalstot jaunas pieejas pasākumu finansēšanai. Stratēģijas centrā jābūt patērētājam, un tajā jāuzsver pāreja uz dekarbonizētām sistēmām, kuru pamatā ir atjaunojamo energoresursu un atlikumsiltuma izmantojums.

4.1.

Siltumapgādei un aukstumapgādei ir būtiska loma rūpniecībā, pārtikas pārstrādē un uzglabāšanā, kā arī pakalpojumu sektorā. Tā kā komfortablus dzīves un darba apstākļus vēlas visi cilvēki, siltumapgāde un aukstumapgāde skar ikvienu ES iedzīvotāju. No siltumapgādes un aukstumapgādes izmaksām un pieejamības ir atkarīga ne tikai enerģētiskās nabadzības pakāpe sabiedrībā, bet arī veselu uzņēmējdarbības nozaru konkurētspēja. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē šo pirmo stratēģisko pārskatu par siltumapgādi un aukstumapgādi Eiropas Savienībā.

4.2.

Dokumentā iekļauts redzējums, ka tajā izklāstīto stratēģiju īstenošana ievērojami sekmēs izmaksu pazemināšanu, uzlabos energoapgādes drošību, samazinās atkarību no importa un veicinās klimata mērķu sasniegšanu. Komiteja pilnībā atbalsta šo redzējumu, taču norāda uz izskatāmajā stratēģijā aplūkoto problēmu apmēru un sarežģītību; dažas no tām var būt novērtētas par zemu, piemēram būtiskās prasības, kas dalībvalstīm būs jāpilda; pieprasītā iedzīvotāju ieradumu maiņa; finansiālā atbalsta shēmu efektivitāte; pretpasākumi enerģijas cenu nenoteiktībai un visefektīvāko tehnisko risinājumu noteikšana un īstenošana.

4.3.

Daudzās dalībvalstīs patērētāji saņem centralizētas siltumapgādes sistēmu pakalpojumus, kam izmaksu, efektivitātes un atlikumsiltuma izmantošanas ziņā var būt ievērojamas priekšrocības. Komiteja mudina ES iestādes atzīt, ka stratēģijā šis sektors ir uzsvērts skaidri un atzinīgi, un atbalstīt pašvaldību centralizētas siltumapgādes sistēmu attīstību un pilnveidošanu ar finansiāliem pasākumiem un paredzot renovāciju un tehniskus uzlabojumus. Termoelektrostaciju modernizācija var sniegt būtiskus ieguvumus attiecībā uz enerģijas patēriņu un emisijām, un jaunā tirgus modeļa noteikumos, ko pašlaik izstrādā, būtu jāparedz labāko pieejamo tehnoloģiju izmantošana. Jo īpaši būtu jārada iespējamās sinerģijas starp atkritumu izmantošanu enerģijas ražošanā (ar tās ievērojamo potenciālu) un centralizētu siltumapgādi.

4.4.

Lielāku uzmanību stratēģijā varētu pievērst patērētāju lomai un it īpaši izglītības un apmācības nozīmei saistībā ar ieradumu maiņu. Īpaši grūts uzdevums ir izpratnes veidošana par siltumapgādes izmantošanu un izmaksām daudzdzīvokļu ēkās. Lai viedas ēkas un vieda siltumapgāde efektīvi darbotos, ir vajadzīgi viedi iemītnieki ar digitālo līdzekļu lietotprasmi. Stratēģijā nav pietiekami uzsvērtas funkcijas, kas patērētājam jāuzņemas, lai jebkura visaptveroša stratēģija būtu efektīva. Jāatzīst tendence efektivitātes ietaupījumus iemainīt pret “komfortu” un nevēlēšanās būtiski mainīt dzīvesveidu, lai maksimāli izmantotu jauno tehnoloģiju priekšrocības, tādēļ vajadzīga to faktoru padziļināta izpēte, kas veicina ieradumu izmaiņas.

4.5.

Stratēģijā skaidri pateikts, ka nepieciešamo publisko un privāto ieguldījumu piesaistīšanā liela nozīme būs mērķtiecīgām finansējuma paketēm. EESK norāda, ka attiecīgiem siltumapgādes un aukstumapgādes projektiem tiek novirzīta tikai ļoti neliela daļa no enerģētikas nozarei apstiprinātā EIB finansējuma caur Eiropas Stratēģisko investīciju fondu. Darba dokumentā nav piemēru vai analīzes par attiecīgajām shēmām dalībvalstīs, no kurām tikai dažas ir veiksmīgi sekmējušas ieguldījumus.

4.6.

Ņemot vērā siltumapgādes un aukstumapgādes milzīgo nozīmi ES klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanā, EESK iesaka gadskārtējā ziņojumā par Enerģētikas savienības stāvokli iekļaut atsevišķu nodaļu, kurā apzināts progress un turpmākā virzība saistībā ar stratēģijas 3. punktā minētajām problēmām. Tam būtu divējādas būtiskas priekšrocības:

5.1.

Pievienotajā darba dokumentā ir izmantoti daudzu avotu dati, lai veidotu priekšstatu par to, kā enerģiju izmanto siltumapgādē un aukstumapgādē visā Eiropas Savienībā. Ir veiktas aplēses un izdarīti pienācīgi secinājumi, taču nozarē attēlotā aina vairāk atbilst 2012.–2013. gada situācijai. Būtu bijis lietderīgi iekļaut vairāk datu par tendencēm pēdējos desmit gados. Eurostat būtu jānosaka par prioritāti darbs pie visaptverošāka datu kopuma vākšanas, jo īpaši attiecībā uz enerģijas patēriņu siltumapgādē (3).

5.2.

Jāatzīmē arī, ka, ja 90 % no siltumapgādē līdz 2020. gadam prognozētā atjaunojamo energoresursu enerģijas pieauguma ir saistīti ar biomasas izmantošanu, tad joprojām liela problēma ir biomasas sadegšanas procesa radīto cieto daļiņu un gāzu emisiju samazināšana. Īpaši svarīgi šajā saistībā būs aktualizētās ES ilgtspējīgas bioenerģijas politikas 2020.–2030. gadam secinājumi (plānots, ka tie būs daļa no ES atjaunojamo energoresursu paketes, ko paredzēts pieņemt līdz 2016. gada beigām), un stratēģijā līdz ar citiem jautājumiem būtu jāņem vērā arī dažu biomasas veidu negatīvā ietekme uz veselību.

5.3.

Enerģijas sistēmas, juridiskās struktūras, būvniecības tehnoloģija un uzņēmējdarbības modeļi dalībvalstīs būtiski atšķiras. Turpmākajos tiesību aktos par stratēģijas īstenošanu būtu jāparedz iespēja valstīm tos pielāgot.

5.4.

Atzīstot dalībvalstīs pastāvošo daudzveidību, ir svarīgi, lai pēc prasīto mērķu izvirzīšanas tiktu saglabāta tehnoloģiju neitralitāte jautājumā, kā vislabāk tos sasniegt valsts un vietējā līmenī. Vērtīgu ieskatu sniedz pilsētu un vietējo pašvaldību plašā pieredze ilgtspējīgas enerģētikas plānu izstrādē atbilstoši Pilsētas mēru paktā izklāstītajam.

5.5.

Stratēģijā ierosināts, lai bankas piedāvā īpašu kredītfinansējumu īrētu privātmājokļu renovēšanai, bet Eiropas hipotekāro kredītu aizdevējiem (Eiropas Hipotekāro jautājumu federācija (European Mortgage Federation) – Eiropas Nodrošināto obligāciju padome) ir plāni, saskaņā ar kuriem namīpašnieki varēs pretendēt uz samazinātiem hipotekārā kredīta maksājumiem, ja viņi veic ar energoefektivitāti saistītus renovācijas pasākumus, un zemākām procentu likmēm par aizdevumiem to veikšanai. EESK mudina Eiropas regulatorus steidzami un pozitīvi izskatīt šo iniciatīvu.

5.6.

Komiteja vairākos atzinumos ir norādījusi uz energopakalpojumu uzņēmumu (4) izaugsmi un funkciju, ko tie var uzņemties, patērētāju vidū popularizējot apzinātu enerģijas izvēli un energoefektivitāti. EESK atzinīgi vērtē šo ieguldījumu, tomēr aicina Komisiju mudināt dalībvalstis nodrošināt energopakalpojumu uzņēmumu vai līdzīgu privātu struktūru pienācīgu uzraudzību un novērošanu, lai aizsargātu patērētāju intereses. Patērētāju uzticēšanās šādiem dienestiem un citām ar enerģiju saistītām konsultatīvām programmām ir ļoti svarīga (5).

5.7.

EESK ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu Londonā izveidot iedzīvotāju forumu “Enerģija” un mudina panākt iedzīvotāju lielāku līdzdalību, kas balstītos uz ciešāku sadarbību ar Eiropas patērētāju asociācijām. Lai sarežģītās leģislatīvās, regulatīvās, tehnoloģiskās, sociālās un ar ieradumiem saistītās norises, kas ir enerģētikas pārkārtošanas pamatā, varētu pilnībā izvērst savu potenciālu, būs vajadzīga sabiedrības izpratne un ieinteresētība. Kā veltīt vairāk uzmanības iedzīvotāju līdzdalībai, izklāstīts EESK priekšlikumā par Eiropas enerģētikas dialogu, kas atbilst šiem mērķiem.

5.8.

Šajā stratēģijā ietverts aicinājums īpašu prioritāti piešķirt radikālai un koordinētai pieejai attiecībā uz siltumapgādi un aukstumapgādi. Šāda pieeja ir jāiekļauj pašreiz notiekošajā tiesību aktu pārskatīšanā un šajā jomā pieņemtajos tiesību aktu kopumos. Tāpēc Direktīvas 2012/27/ES par energoefektivitāti (EED) un Direktīvas 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (ĒEED) pārskatīšanā, jaunajā direktīvā par atjaunojamajiem energoresursiem (REDII) 2020.–2030. gadam un atjauninātajā ES bioenerģijas ilgtspējas rīcībpolitikā ir jāiekļauj īpaša norāde uz siltumapgādes un aukstumapgādes būtisko nozīmi un jāapstiprina šajā stratēģijā ierosinātie koordinācijas pasākumi.

5.9.

Komiteja tāpēc ar nožēlu norāda uz garām palaisto izdevību noteikt energoefektivitāti par prioritāti nesen publicētajā ierosinātajā Kopīgu centienu regulā (COM(2016) 482 final). Dalībvalstis Austrumeiropā varētu vairāk izmantot ēku renovāciju, lai risinātu tādas problēmas kā piesārņojums, energoatkarība un enerģētiskā nabadzība, un ar minēto regulu varētu novirzīt resursus iepriekš minētā īstenošanai.