24.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/11

Ziņotājs:

Joost VAN IERSEL

1.1.

Eiropas nākotne lielā mērā ir atkarīga no mūsdienīgu zināšanu un talantīgu cilvēku pieejamības atvērtā un uz zināšanām balstītā sabiedrībā. Augstskolām šajā procesā ir būtiska nozīme. Ja katra dalībvalsts rīkosies atsevišķi, rezultāts vienmēr būs neapmierinošs.

1.2.

EESK norāda, ka dalībvalstīm un Eiropas Savienībai būtu jāvienojas par kompetences sadalīšanu un pilnvaru sadalījums būtu jāpilnveido, lai varētu izveidot Eiropas augstākās izglītības telpu. Tādi augstskolu veidi kā “uz pilsonisko līdzdalību orientēta augstskola” (civic university) un “uz uzņēmējdarbību orientēta augstskola” (entrepreneurial university) var būt ļoti noderīgi, lai Eiropā varētu uzlabot augstākās izglītības kvalitāti.

1.3.

Pašreizējais stāvoklis liecina, ka, neskatoties uz panākto progresu, joprojām pastāv daudz šķēršļu un ierobežojumu, kas kavē efektīvu ES iesaistīšanos. Dažādas kultūras, savtīgas intereses, finanšu līdzekļu trūkums un demogrāfiskās attīstības tendences bieži vien apgrūtina iespējas mūsdienīgi reaģēt uz tādiem dinamiskiem izaicinājumiem kā globalizācija, jaunās tehnoloģijas un mobilitāte.

1.4.

EESK uzskata, ka Eiropas iestādēm ir jācenšas stimulēt un paātrināt Eiropas augstākās izglītības modernizāciju, kurai jāskar gan izglītošana, gan pētniecība un inovācija. Augstskolām ir neatkarīga misija kalpot sabiedrības interesēm. Subsidiaritāte un lielā augstskolu daudzveidība neļauj izmantot pieeju “viens risinājums der visiem”. ES līmeņa stratēģiskas pamatnostādnes un atbalsts tomēr var būtiski sekmēt apstākļu uzlabošanu.

1.5.

Būtisks Eiropas Komisijas uzdevums ir veicināt un paātrināt centienus, kuru mērķis ir pārveidot Eiropas augstskolas, lai tās kļūtu par vienu no izaugsmes un sociālās kohēzijas, kā arī sabiedrības labklājības nodrošināšanas virzītājspēkiem.

1.6.

Uz augstākās izglītības modernizāciju būtu skaidri jānorāda valstu reformu programmās un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos.

1.7.

Gan ar stratēģiju “Eiropa 2020” (tostarp Eiropas semestri), programmu Erasmus+, programmu “Apvārsnis 2020” un reģionālajiem un kohēzijas fondiem, gan arī atvieglojot studentu un lektoru pārrobežu mobilitāti, Eiropas Savienībai būtu jāapliecina apņēmība, kas saistīta ar augstāko izglītību.

1.8.

Ar stratēģisku apspriešanos ES līmenī būtu jāpapildina valstu un augstskolu iekšējās un savstarpējās debates un projekti, lai varētu paaugstināt Eiropas augstākās izglītības iestāžu kvalitāti. Labas prakses piemēri būtu sistemātiski jāizplata.

1.9.

EESK atkārtoti norāda, ka svarīgi ir nodrošināt augstākās izglītības iestāžu reālu autonomiju, pārskatatbildību un pārredzamību, kas ir būtiski modernizācijas priekšnosacījumi (1). Tos nevar radīt bez piemērota un atbilstoša finansējuma.

1.10.

Laikā, kad notiek būtiskas izmaiņas sabiedrībā un ekonomikā, augstskolu pārveidošana ir laikietilpīgs un darbietilpīgs process. Augstskolām ir jābūt atvērtām pret sabiedrības vajadzībām un jāsadarbojas ar citām ieinteresētajām personām.

1.11.

EESK atzinīgi vērtē uz pilsonisko līdzdalību orientētas augstskolas koncepciju un “trīskāršās spirāles” un “četrkāršās spirāles” modeli (2). Uzmanības centrā ir augstākās izglītības atvērtība, piekļuves paplašināšana, reģionālie apstākļi, visu (potenciālo) ieinteresēto personu ideju integrēšana programmās un viedas un mūsdienīgas attiecības starp pētniecību un izglītību.

1.12.

Uz pilsonisko līdzdalību orientētai augstskolai ir vairākas kopīgas iezīmes ar augstskolu, kas orientēta uz uzņēmējdarbību. Uz pilsonisko līdzdalību orientētai augstskolai nozīmīga ir tās neatkarīgā misija, un tā ir atvērta darba tirgus vajadzībām un mācību plānu, pētniecības un inovācijas pielāgošanai sabiedrības vajadzībām. Ieinteresēto personu platformas (3) var ļoti sekmēt kopīgu prasību formulēšanu. Tikpat noderīgas var būt arī privātā un publiskā sektora partnerības starp augstskolām un dažādām sociālām grupām.

1.13.

Izglītošanas līmenim un pienācīgai sagatavotībai turpmākajam darbam arī turpmāk vajadzētu būt prioritātei neatkarīgi no (vislabākās) augstskolas specializācijas. Arī izcili pasniedzēji būtu atzinīgi jānovērtē.

1.14.

Komisijai būtu jāstimulē pārrobežu savstarpējās bagātināšanās projekti, kuros piedalās augstskolas, pasniedzēji un studenti, kā arī jāveicina atvērtība pasaulei un vajadzības gadījumā studentu un citu ieinteresēto personu vajadzībām jāizstrādā tādi instrumenti kā U-Multirank.

2.1.

Lielās Eiropas augstskolu atšķirības ir izveidojušās ļoti atšķirīgo tradīciju un kultūru dēļ (4). Ar Boloņas procesu 1999. gadā tika aizsākta sekmīga virzība uz mācību programmu modernizēšanu.

2.2.

Kopš 2008. gada finanšu un ekonomikas krīzes dēļ augstskolas ir spiestas vēl rūpīgāk izvērtēt darbību un meklēt jaunas iespējas finansējuma iegūšanai un tā lietderīgai izmantošanai. Tādēļ saasinājusies konkurence uz finanšu līdzekļiem, kuru apmērs ir ierobežots. Pietiekama finansējuma trūkums patiešām rada problēmas daudzām augstskolām un kavē modernizācijas programmas īstenošanu.

2.3.

Būtiskās un dinamiskās pārmaiņas, kas sabiedrībā notiek globalizācijas un jauno tehnoloģiju dēļ, ietekmē arī augstskolas. Augstākā izglītība, pētniecība un inovācija ir ļoti būtiski ekonomikas ilgtspējīgas atveseļošanās faktori, taču ierobežotais finansējums un pārmaiņu process atklāj arī manāmus trūkumus.

2.4.

Viens būtisks aspekts ir autonomijas, pārskatatbildības un pārredzamības trūkums. Starp dalībvalstīm vērojamas būtiskas atšķirības (5).

2.5.

Labas prakses piemēri liecina, ka struktūru un studiju programmu pārskatīšana, kā arī lielāka atvērtība un sadarbība uzlabo kvalitāti un rezultātus.

2.6.

Augstākajai izglītībai mūsdienās vajadzētu būt pieejamai visiem talantīgiem cilvēkiem. Līdztiesības principa ievērošanu apdraud tas, ka izglītības pieejamības un personas sociāli ekonomiskās izcelsmes korelācija kļūst arvien ciešāka. Turklāt vairākās valstīs augstākā izglītība nebūt negarantē nodarbinātības drošību. Krīzes laikā jaunieši ar augstāko izglītību noteikti nav bijuši pasargāti no bezdarba.

2.7.

Demogrāfiskās attīstības tendences negatīvi ietekmē (aizvien) mazāk apdzīvotās un mazāk konkurētspējīgās teritorijas. Bieži vien tam ir būtiska ietekme uz iespējām piesaistīt pasniedzējus un studentus un uz piesaistīto pasniedzēju un studentu kvalitāti. Dažas dalībvalstis saskaras ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju. Šajās valstīs ir jaunas privātas augstskolas, kas nespēj nodrošināt pietiekamu kvalitāti, un tāpēc to darbībai ir neapmierinoši rezultāti. Stāvokli vēl vairāk pasliktina finansējuma trūkums tradicionālajai augstākajai izglītībai.

2.8.

Vēlme panākt ciešākas attiecības starp augstskolām un sabiedrību visur raisa debates par to lomu sabiedrībā un par savienībām ar citām ieinteresētajām personām, piemēram, ar uzņēmumiem, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību.

2.9.

Bieži vien skaudri ir jūtama neatbilstība starp augstskolu beidzēju prasmēm un darba tirgus vajadzībām, starp piedāvājumu un pieprasījumu. Uzņēmumi sūdzas par kvalificētu speciālistu trūkumu, it īpaši tehniskajās profesijās un IKT jomā. Tā kā globālā zināšanu bāze strauji mainās, pašlaik vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgs pareizais prasmju kopums 21. gadsimtam, lai augstskolu beidzēji varētu sistemātiski atjaunināt savas zināšanas.

2.10.

Turklāt jauno tehnoloģiju un digitalizācijas dēļ augstākā izglītība ir spiesta pielāgot un pilnveidot pašlaik lietotās metodes. Arvien plašāk tiek izmantoti jauni mācīšanas un mācīšanās veidi, tostarp zināšanu apguve, kas orientēta uz studentiem, un tiešsaistes kursi. Tomēr vietējo un reģionālo pašvaldību teritorijās izveidotām augstskolas pilsētiņām joprojām būs svarīga nozīme kā izglītības, pētniecības un sakaru veidošanas vietām.

2.11.

Palielinās studentu un zinātnieku/augstskolu pasniedzēju mobilitāte visā pasaulē. Augšējos līmeņos notiek nepārtraukta “cīņa par talantiem”, taču vispārējā tendence ir plašāka. Eiropas augstskolu kvalitāte un pievilcība ir galvenie faktori, kas piesaista ārvalstu studentus, sekmējot izglītību un pētniecību un ilgtermiņa tīklu veidošanos.

2.12.

Cenšoties uzlabot rezultātus, (labākās) augstskolas bieži uzsver, ka to galvenais uzdevums ir pētniecība, un finansējuma saņemšanas noteikumi to atbalsta. Koncentrēšanās uz pētniecību traucē panākt iespējami labāku pētniecības un izglītības līdzsvaru un savstarpējo mijiedarbību.

3.1.

Augstskolu veidošanās par sabiedrības zināšanu centriem, kas ir neatņemama ES ekosistēmas daļa, izraisa debates par augstākās izglītības būtiskākajām pazīmēm, kurām jābūt ik dienas lietoto metožu un paņēmienu pamatā.

3.2.

Pieejas ir atšķirīgas, taču vērojama kopīga attīstības tendence, proti, augstākā izglītība kļūst atvērtāka pret ieinteresēto personu, kas pārstāv publisko un privāto sektoru, un studentu viedokļiem un interesēm, kā arī tādiem jautājumiem kā pētniecības un izglītības savstarpējā bagātināšanās, sadarbības paplašināšana un internacionalizācija.

3.3.

Vairumā augstskolu tas ir ilgstošs un pūļu pilns process. Lielām, uz tradīcijām balstītām iestādēm nav viegli mainīt savu darbību. Turklāt daudzās valstīs noteiktās (politiskās) procedūras augstskolu vadītāju, kā arī pasniedzēju un pētnieku iecelšanai ir šķērslis, kas kavē pārmaiņas. Šādos gadījumos neatkarīgu pieeju izmantošana augstskolās ir visai reta parādība. EESK uzskata, ka augstākās izglītības atvērtības nodrošināšanai un atvērtas domāšanas saglabāšanai vajadzētu būt svarīgai augstākās izglītības prioritātei visā kontinentā.

3.4.

Augstas kvalitātes pētniecība, kā arī labāk apmācīti un augsti kvalificēti cilvēki ir neatņemams tautsaimniecības noturības priekšnosacījums. Krīze negatīvi ietekmējusi zināšanu centru darbības rezultātus, un analīze liecina, ka starp izcilu pētniecību un izglītību un ekonomikas rādītājiem pastāv tieša saistība.

3.5.

Augstskolas vairs neorientējas uz sabiedrības augstākajiem slāņiem. Krasi ir pieaudzis augstskolu skaits un lielums. Augstskolu vide ir kļuvusi daudzveidīgāka: vairāk kategoriju, proti, lietišķo zinātņu augstskolas līdztekus pētniecības augstskolām, reģionālās augstākās izglītības iestādes līdztekus valsts un starptautiskām augstskolām, aizvien lielāks fakultāšu skaits, it īpaši ekonomikas un tehniskas nozarēs, utt.

3.6.

Augstākās izglītības pieejamības palielināšana pamatoti ir politiska prioritāte visā kontinentā. Tiek prognozēts, ka Eiropas Savienībā 40 % nākamās paaudzes cilvēku varētu iegūt augstskolas diplomu. Turklāt studiju programmas, mācīšanās līdzekļi (moderno plašsaziņas līdzekļu izmantošana jaukta tipa mācību procesā utt.), saikne starp pētniecību un izglītību, kā arī citi aspekti, piemēram, internacionalizācija un sabiedrības intereses, vairs nav tādi paši kā agrāk. Attiecīgi ir jāpielāgo arī pārvaldības metodes.

3.7.

Būtu jānodrošina, ka neatkarīgas, pārskatatbildīgas un pārredzamas augstskolas var rīkoties iespējami brīvāk saskaņā ar tādu tiesisko regulējumu, kurš veicina augšupējus impulsus un konkurenci, kas būtiski sekmē plašāku līdzdalību un pārdomātu specializāciju.

3.8.

Atvērtai attieksmei, tostarp skaidrai ieinteresēto personu informēšanai, vajadzētu nodrošināt, ka augstskolas turpina būt izaugsmes, konkurētspējas un sociālās kohēzijas virzītājspēks.

3.9.

Vietējo un reģionālo kopienu ekonomisko dzīvotspēju ļoti labvēlīgi var ietekmēt tādi augstskolu veidi kā “uz pilsonisko līdzdalību orientēta augstskola” un “uz uzņēmējdarbību orientēta augstskola”. Lai šādas augstskolas izveidotu, vajadzīga gan mērķtiecība, gan cieša augstskolu, to izveidē ieinteresēto personu un valsts iestāžu sadarbība.

4.1.

EESK atzinīgi vērtē uz pilsonisko līdzdalību orientētas augstskolas modeli (6). Tas aptver ne tikai izglītošanu, akadēmiskos pētījumus un zināšanas. Uz pilsonisko līdzdalību orientēta augstskola aktīvi sadarbojas ar iedzīvotājiem un apkārtējo sabiedrību – it visos līmeņos. Katra augstskola savai darbībai var pievienot pilsoniskuma dimensiju, kļūstot gan par “spēkstaciju”, kas nodrošina kopienai vajadzīgo intelektu, gan par “apakšstaciju”, kura saņem informāciju no ārpuses un citu izcilās idejas pielāgo savām konkrētajām vajadzībām.

4.2.

Šādi procesi notiek visā Eiropā – tos virza uz pieprasījumu orientēta pētniecība, uz problēmu risināšanu orientēta mācīšanās, sadarbība starp augstskolām un vietējām kopienām, skolām, slimnīcām, uzņēmumiem utt. Tomēr joprojām ir nepieciešama būtiska veiktspējas uzlabošana (7).

4.3.

Reģionālā līmenī augstskolas var atbalstīt holistisku pieeju un kļūt par līderiem, apvienojot attiecīgās ieinteresētās personas, lai risinātu kopīgas problēmas. Labi veidotai uz pilsonisko līdzdalību orientētai augstskolai var būt liela nozīme arī centienos uzlabot grūtībās nonākušu reģionu rezultātus.

4.4.

Modeļa veids dažādās augstskolās būs atšķirīgs. Līdztekus tām augstskolām, kas ir tieši saistītas ar mazāk pārtikušiem reģioniem ar vājiem ekonomikas rādītājiem un/vai demogrāfiskām problēmām, kritēriji, saskaņā ar kuriem augstskolu varētu uzskatīt par tādu, kas orientēta uz pilsonisko līdzdalību, attiecas uz daudz plašāku grupu. Mūsdienās arī Eiropas augstskolas, kas jau sasniegušas pasaules līmeni, un tās, kuras vēlas to sasniegt, aizvien vairāk un pamatoti izrāda interesi par pilsonisko aktivitāti un līdzdalību.

4.5.

Uz pilsonisko līdzdalību orientēta augstskola ir paraugs augstskolām, kas vēlas atbrīvoties no novecojušām pārvaldības metodēm vai tradicionālām pieejām. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad jauni talanti jārosina sekmēt valsts vai reģiona ekonomikas attīstību. Padziļinātai sadarbībai ar attiecīgajām ieinteresētajām personām visos reģionos ir jābūt tam risinājumam, kas nodrošina atvērtību un modernizāciju.

4.6.

Padomes attiecīgās prezidentvalstis pamatoti izvēlējās līdzīgu pieeju Lundas deklarācijā un Romas deklarācijā (8), norādot, ka pētniecībai jākoncentrējas uz galvenajām mūsdienu problēmām, atkāpjoties no konservatīvām tematiskām pieejām un iesaistot ieinteresētās personas gan no publiskā, gan privātā sektora. Saistībā ar Eiropas pētniecības telpas un Inovāciju savienības izveidi jānorāda, ka atbildīga pētniecība un inovācija ir galvenais mērķis, kas aptver visus attiecīgos politikas pasākumus un darbības. Šo principu ievērošana ir noteikta par prioritāti arī programmā “Apvārsnis 2020”.

4.7.

Līdztekus “trīskāršās spirāles” modelim – augstskolas, privātais sektors, valdība – pastāv arī “četrkāršās spirāles” modelis, kurā ietilpst arī vietējās kopienas un pilsoniskā sabiedrība. Otro modeli raksturo cieša saistība ar attiecīgo vietu un mērķa apziņa, pārredzamība un atbildība ieinteresēto personu un plašākas sabiedrības priekšā. Tas pilsoniskajai sabiedrībai paver jaunu līdzdalības iespēju.

4.8.

Viena konkrēta grupa, kam jāpievērš īpaša uzmanība, ir bijušie studenti – augstskolu absolventi. Eiropā varētu darīt daudz vairāk, iesaistot šos cilvēkus, lai viņi palīdzētu uzlabot augstskolu rezultātus un tēlu. Šajā jomā Eiropa varētu izmantot ASV piemēru, proti, šajā valstī plaši lietoto metodi.

4.9.

Absolventi būtu jāuzskata par augstskolu kopienas neatņemamu sastāvdaļu. Viņi var būt augstskolas vēstnieki reģionu, valstu un starptautiskā līmenī, kā arī studiju programmu apspriešanas virzītāji, un tas ir īpaši lietderīgi dinamisku pārmaiņu laikā. Viņiem var būt būtiska nozīme debatēs par līdzsvaru starp pētniecību un izglītību, kā arī starp pētniecību un tirgu. Īpašs mērķis varētu būt absolventu iesaistīšana, lai viņi sniegtu konsultācijas tiem augstskolu beidzējiem, kas diplomu saņēmuši pavisam nesen, jo īpaši tiem, kuri ieguvuši pirmo augstskolas diplomu, kā arī personām no ārvalstīm.

4.10.

Lielāka absolventu mobilitāte palīdz sekmīgi veidot starptautiskus tīklus, un tas var dot labumu gan viņu augstskolām, gan uzņēmumiem.

5.1.

Uz pilsonisko līdzdalību orientētai augstskolai ir vairākas kopīgas iezīmes ar augstskolu, kas orientēta uz uzņēmējdarbību. Augstskolas nav uzņēmumi. Tām ir neatkarīga misija kalpot sabiedrības interesēm, it īpaši – izglītot, veikt (augstākā līmeņa) pētniecisko darbību un nodrošināt, ka zināšanas izmanto visa sabiedrība kopumā. Uz uzņēmējdarbību orientētai augstskolai ir divas prioritātes: vadīt un pārvaldīt iestādi un attīstīt studentu uzņēmējdarbības prasmes un pašiniciatīvu.

5.2.

Ļoti svarīga ir studiju programmas atbilstība darba tirgus vajadzībām un pētniecības un inovācijas atbilstība sabiedrības vajadzībām. Lai varētu risināt sabiedrības problēmas, ļoti būtiska ir saziņa un mijiedarbība ar privāto sektoru valsts/reģionālajā līmenī.

5.3.

Vienpatņa mentalitāte vairs nav lietderīga. Tehnoloģiju dinamiskā attīstība un sabiedrības problēmas liek nepārtraukti pielāgoties. Pieprasījums kļūst aizvien sarežģītāks, un tādēļ ir vajadzīga starpdisciplināra un transdisciplināra kompetence un atvērta attieksme pret jaunām attīstības tendencēm. Tas nozīmē, ka līdztekus profesionālajai kompetencei jāattīsta arī prasmes. Ieinteresēto personu platformas, kas saistītas ar augstskolām, var būt ļoti lietderīgas kopīgā prasību noteikšanā. Pasniedzējiem ir jābūt pienācīgi sagatavotiem šādām dinamiskām pārmaiņām. Eiropas Savienībā uzņēmējdarbības prasmes (9) būtu jāattīsta arī visos augstākās izglītības novirzienos.

5.4.

Tikpat noderīgas var būt arī privātā un publiskā sektora partnerības starp augstskolām un sociālām grupām, piemēram, uzņēmēju aprindām un veselības aprūpes nozari.

5.5.

Vērtīgs projekts augstskolām būtu sadarbībā ar tautsaimniecības nozarēm radīt “izglītības vērtību ķēdes”. Šādam projektam ir divi mērķi:

5.6.

Arī dažās dalībvalstīs slēgtie nolīgumi par noteiktu rezultātu sasniegšanu pozitīvi ietekmē augstskolu specializāciju, profilu un tēlu. Šiem nolīgumiem var būt plaša starptautiska un reģionāla ievirze, un tie var pozitīvi ietekmēt studiju programmu un studentu mērķu vērienīgumu un kvalitāti. Lai to panāktu, ļoti būtiska ir pastāvīga abu pušu (valdību un augstākās izglītības iestāžu) apņēmība.

5.7.

Inovācijai būtu jāietekmē gan pētniecība un izglītība, gan arī pārvaldība. Sekmīgs augšupēju uzlabojumu piemērs ir HEInnovate, kas ir neatkarīgs tiešsaistes pašnovērtējuma rīks, kuru izstrādājusi Eiropas Komisija (10). Būtu jāsekmē plašāka šī rīka izmantošana.

5.8.

Studentiem, kuri vēlas būt mobilāki, ir pieejamas augstskolu studiju programmas, kas tiek piedāvātas starptautiskā līmenī, un plašs savā starpā konkurējošu tiešsaistes kursu klāsts. Salīdzināmībai un pārredzamībai būtu jāveicina konkurence un sasniegto rezultātu konverģence. Tādiem pārredzamības rīkiem kā ES sistēmai U-Multirank ir milzīgs potenciāls, un augstskolām vajadzētu apsvērt, kā šādu rīku izmantot efektīvāk.

5.9.

Visiem talantīgajiem cilvēkiem vajadzētu būt vienlīdzīgām iespējām piekļūt augstākajai izglītībai. Arvien biežāk tiek ieviestas maksas sistēmas. Tāpēc studenti aizvien kritiskāk vērtē izglītību, ko viņi iegūst. Taču nav pieļaujama nekāda sociāla atlase, ko izraisa studiju maksas ieviešana. Studentiem sniegtajam atbalstam (tam jābūt atkarīgam no viņu sociālā un ekonomiskā stāvokļa) ir jānodrošina, ka visiem ir vienlīdzīgas iespējas piekļūt pienācīgai izglītībai. Turklāt studiju maksas sistēmas nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai aizstātu valsts piešķirto finansējumu.

5.10.

Arī demogrāfiskās attīstības tendenču dēļ ir jāvelta papildu pūles, lai palielinātu absolventu skaitu attiecīgajos reģionos un lai it īpaši stiprinātu šo reģionu noturību un turpmāko dzīvotspēju.

5.11.

Gan studentu, gan tautsaimniecības interesēm atbilst prasība, ka augstākajai izglītībai un pētniecībai jābūt savstarpēji cieši saistītām. Tomēr finansēšanas modeļi parasti vairāk atbalsta pētniecības rezultātus, un tādēļ augstskolu pasniedzēji aizvien biežāk nevēlas nodarboties ar pasniegšanu.

5.12.

Augstskolām pienācīgi jāņem vērā, ka lielākais vairums absolventu ar bakalaura grādu un maģistra grādu un pat ar doktora grādu strādās sabiedrības labā un tautsaimniecībā, proti, ārpus zinātnes jomas. Tādēļ izglītības standartiem un pienācīgai sagatavotībai turpmākajam darbam arī turpmāk būtu jābūt galvenajai prioritātei neatkarīgi no tā, kāda ir (vislabākās) augstskolas specializācija. Šajā jomā ASV rāda piemēru, ko Eiropai nevajadzētu atdarināt (11). Eiropai vajadzīgā formula ir tiekšanās pēc izcilības un vienlīdzības.

5.13.

Digitalizācija ir paradigmas maiņa, kas būtiski ietekmē augstāko izglītību, proti, gan mācīšanu un (jaukta tipa (12)) mācīšanos, gan pasniedzēju un studentu prasmes, gan arī pārvaldības struktūras. Visos līmeņos būs vajadzīgs vairāk dinamiskuma un elastīguma. Tādēļ noderīga un pat būtiska ir ciešāka augstākās izglītības iestāžu un privātā sektora sadarbība.

6.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka ES darba kārtībā aizvien biežāk tiek iekļauti visi iepriekš aplūkotie temati un augstākās izglītības modernizācijas jautājumi. Būtu vēlams rast kopēju pieeju, lai nodrošinātu sekmīgu Eiropas augstākās izglītības telpas un Eiropas pētniecības telpas izveidi.

6.2.

Atvērtas un pārredzamas augstskolas, kā arī skaidri noteikta Eiropas pamatstratēģija ļoti pozitīvi ietekmēs vienoto tirgu un Eiropas sabiedrības modernizāciju, kuras mērķis ir radīt pret globālām krīzēm noturīgu sabiedrību. Tādēļ būtiska ir studentu un pētnieku brīva pārvietošanās un zināšanu brīva aprite.

6.3.

ES iesaistīšanās augstākās izglītības jautājumu risināšanā sākās ar zinātnisko pētījumu veicināšanu, pēc kārtas īstenojot vairākas pamatprogrammas. Vērojams, ka pieaug ES apņēmība veltīt uzmanību izglītības jomai. Stabilitātes un izaugsmes paktā ir uzsvērts, ka jāturpina izaugsmi veicinoši izdevumi, it īpaši izdevumi augstākajai izglītībai.

6.4.

Divi no pieciem stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķiem ir tiešā veidā saistīti ar augstāko izglītību – ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un inovācijā, kā arī izglītība. Par to sasniegšanu atbildīgi vairāki Komisijas locekļi. Konkrētām valstīm 2014. gadā adresētie ieteikumi liecina, ka aptuveni pusei dalībvalstu ir nopietnas problēmas saistībā ar prasmju neatbilstību darba tirgus vajadzībām, kā arī to, ka augstākās izglītības iestāžu un tautsaimniecības vai citu ieinteresēto personu sadarbība joprojām nav pietiekama.

6.5.

Konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos norādīts, ka, nodrošinot efektīvāku sadarbību starp augstākās izglītības iestādēm, pētniecības iestādēm un tautsaimniecību, jārisina tādi jautājumi kā nodarbināmība un privātā sektora un studentu/absolventu kā nākamo darbinieku (vai darba devēju) vajadzības, kā arī konkurētspēja. EESK uzsver, ka Komisijai un Padomei būtu efektīvāk jāuzrauga konkrētām valstīm adresēto ieteikumu izpilde un atklāti jāapspriež rezultāti.

6.6.

Neraugoties uz to, ka augstākajai izglītībai vajadzētu būt neatkarīgai un pārskatatbildīgai, dalībvalstīs ir politiskie spēki, kas rosina ieviest stingrāku regulējumu, kurš šo neatkarību mazinātu. Šajos gadījumos tiek piesaukts subsidiaritātes princips, kas liedz Eiropas augstākās izglītības sistēmu saskaņošanu. Tas kaitētu studentu un visas sabiedrības interesēm.

6.7.

Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām būtu jāizmanto labākas un plašākas prasmes. Tādēļ ir vajadzīga augstskolu, pasniedzēju un studentu pārrobežu savstarpējā bagātināšanās un atvērtība pasaulei. Mērķtiecīga Padomes, dalībvalstu un Komisijas apņēmība, pilnveidojot valstu un ES pilnvaru sadalījumu un precizējot tās, varētu uzlabot augstākās izglītības rezultātus.

6.8.

EESK pastāvīgi uzsver, cik svarīgas ir ES pētniecības un inovācijas programmas. Pārrobežu pētniecība palielina ieguldījumu rentabilitāti, ES programmas rosina pievērsties svarīgām tehnoloģijām un stratēģiskiem tematiem, starpvalstu finansējums nodrošina labākus rezultātus, un Eiropas zinātnes apvienības reāli uzlabo Eiropas konkurētspēju. Tādēļ arī jaunas zināšanas ir vairāk jāizplata, it īpaši nodrošinot to brīvu pieejamību.

6.9.

Saskaņā ar Septīto pamatprogrammu un kopš 2014. gada arī saskaņā ar programmu “Apvārsnis 2020” Eiropas Pētniecības padome sekmīgi atbalsta augstas kvalitātes pētniecību, piešķirot konkurētspējas uzlabošanai paredzētu finansējumu. Tomēr strukturāli šķēršļi joprojām kavē pētnieku, zinātnieku un studentu pārrobežu mobilitāti.

6.10.

Augstākās izglītības un pētniecības rezultāti tiek aizvien vairāk vērtēti, un tiek nodrošināta to pārredzamība visā pasaulē. Augstskolas sadarbojas un konkurē pasaules līmenī, strādājot pie kopīgiem pētniecības projektiem, cenšoties gūt izcilus rezultātus un aizvien vairāk piesaistot studentus un darbiniekus no trešām valstīm. Šis ir svarīgs jautājums, un tomēr valstu regulējums un stimulu trūkums var kavēt progresu šajā jomā. Starptautiski apsekojumi liecina, ka palielinās atšķirība starp Eiropas labākajām augstskolām un citām augstskolām.

6.11.

Vairāk jācenšas kopīgos projektos iesaistīt izcilus pētniekus no visas Eiropas. Jāveido saikne starp visiem kontinentā esošajiem īpašo zināšanu centriem, un tie būtu jāiesaista izcilos Eiropas pētniecības projektos.

6.12.

Zinātnieku un studentu mobilitāte Eiropā ir vāja, jo pārrobežu aprite joprojām tiek mākslīgi kavēta. Eiropā steidzami risināms jautājums ir vienlīdzīgu darba apstākļu nodrošināšana pētniekiem un zinātniekiem, kā arī lielāka studiju programmu un studentiem piešķirto grādu konverģence.

6.13.

Neatbilstošie statistikas dati būtu jāuzlabo un labāk jāizmanto, lai novērtētu mobilitātes apmēru un atbalstītu mobilitāti.

6.14.

Augstskolu atvērtības nodrošināšana un modernizācija, kā arī kultūru daudzveidība, ko nodrošina plašāka internacionalizācija, ir lietderīga. Turklāt studenti, kas var izmantot modernus sociālās plašsaziņas līdzekļus, tādus pārredzamības instrumentus kā U-Multirank un augstskolu specializēšanās, tiek rosināti izdarīt konkrētu izvēli. Viņiem varētu palīdzēt pragmatiski risinājumi ES līmenī.

6.15.

Cieša sadarbība starp tiem, kas to vēlas, var parādīt, kāda var būt virzība uz priekšu. Viens piemērs ir Beniluksa valstu nesen noslēgtais nolīgums par diplomu automātisku savstarpējo atzīšanu. Tas ir būtisks solis uz priekšu (13). Virzība uz augstskolu piešķirto grādu un dažādo zinātnisko grādu savstarpēju atzīšanu palīdzēs mazināt šķēršļus starp augstskolām un radīs iespējas atvērtai apmaiņai.

6.16.

Piemērotas sistēmas kvalitātes nodrošināšanai ir jāinternacionalizē, un tām vajadzētu būt skaidrai saiknei ar Eiropu. Šajā procesā arī jāpanāk akreditācijas lēmumu atzīšana. Jebkura iniciatīva šajā jomā būtu vērtējama atzinīgi (14). Savstarpējās atzīšanas procesam būtu pakāpeniski jāvirzās uz priekšu, līdz tiek sasniegta Eiropas līmeņa akreditācija, un tas it īpaši paaugstinās izglītošanas kvalitāti vājākās augstskolās.

6.17.

Šāda prakse pozitīvi ietekmētu gan mobilitāti, gan nodarbināmību visā Eiropā. Ieviešot vienotu grādu vairākās augstskolās, to kopīgās programmas kļūtu daudz populārākas. Jāapsver iespēja atbalstīt šādu mērķsadarbību. Kvalitāti var paaugstināt administratīvo un izglītošanas metožu apmaiņa uz vietas.

6.18.

Galvenais internacionalizācijas priekšnosacījums ir kopīgu valodu lietošana. Kultūras un ekonomisku apsvērumu dēļ ir vēlamas (vairāk nekā divu) valodu zināšanas. Angļu valoda varētu būt mūsdienu lingua franca. Progress valodu prasmju uzlabošanā ir pārāk lēns. Būtu jāapsver iespēja noteikt, ka studentiem obligāti jāzina viena svešvaloda.

6.19.

Programma Erasmus+ līdz šim īstenota ļoti sekmīgi, un tā ir milzīgs solis uz priekšu mobilitātes atvieglošanā. To atzinīgi vērtē arī tautsaimniecība. Tā ļoti labi saskan ar Komisijas pamatprincipu, kas attiecas uz izaugsmi un nodarbinātību. Programmas finansējumam būtu jāspēj apmierināt aizvien pieaugošo pieprasījumu. Būtu jānovērš juridiskie šķēršļi, kas kavē studentu apmaiņu.

6.20.

Eiropas strukturālo un investīciju fondu prioritāte pamatoti ir inovācijas un izaugsmes aspekti, tostarp pētniecība. Komisijai ir jāuzņemas vadošā loma centienos uzlabot augstskolu iesaistīšanos reģionāla līmeņa projektos.

6.21.

Augstskolas parasti ir neatkarīgas no vietējām un reģionālajām pašvaldībām, taču pastāv arī zināmi izņēmumi. Uz tiem būtu jāvērš uzmanība. Ļoti vērtīgu ieguldījumu sniedz arī ESIF programma, kas ar RIS3  (15) starpniecību saista pētniecību ar ES reģionālajām programmām, sekmējot inovācijai labvēlīgas vides radīšanu.

6.22.

Augstskolām vajadzētu būt informētām par RIS 3 un to īstenošanu dažādos līmeņos. Kopā ar aktīvām reģionālajām iestādēm tām būtu jāuzņemas aktīva loma programmas īstenošanā.

6.23.

Diemžēl ar pārvaldību saistītu iemeslu dēļ augstskolas joprojām nepietiekami aktīvi izmanto ESIF programmu. Jācenšas panākt sinerģiju starp ES programmām (ESIF, “Apvārsnis 2020” un Erasmus+), taču pretrunīgi nosacījumi liedz to panākt.