9.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 133/33

1.1.

Komiteja atzinīgi vērtē labumu, ko devusi ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) koncepcija, — vides kvalitātes uzlabošanos gan dalībvalstīs, gan Eiropas Savienībā kopumā.

1.2.

Tas, vai, vērtējot projektu ietekmi uz vidi, tiek pieņemti pamatoti un iedarbīgi lēmumi, ir lielā mērā atkarīgs no IVN dokumentu kvalitātes un neatkarības, un tajos izmantotās informācijas kvalitātes. Lai to novērtētu, jāpiemēro proporcionalitātes princips, un kvalitāte jāprasa arī no atļauju izsniedzējām iestādēm pēc konstruktīvas apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību.

1.3.

Pēc Komitejas domām, ir būtiski norādīt, ka attiecīgās izmaksas — gan naudas, gan visvairāk laika izteiksmē — var aizkavēt MVU projektus, īpaši tad, ja saistībā ar prasību pēc alternatīvām netiek ievērots proporcionalitātes princips.

1.4.

IVN direktīva būtu jāīsteno elastīgi un proporcionāli, apvienojot procedūras, kurās piešķir vides un plānošanas atļaujas tiem projektiem, kuru ietekme uz vidi jau iepriekš ir zināma vai noskaidrota kā neliela. EESK atzinīgi vērtē un atbalsta pasākumus, ko Komisija veikusi, lai uzlabotu tiesisko noteiktību dalībniekiem, kuri iesaistīti IVN procesā.

1.5.

EESK ļoti atzinīgi vērtē priekšlikumu precizēt termiņus galvenajiem direktīvā paredzētajiem posmiem (sabiedriskajai apspriešanai, sākotnējās pārbaudes lēmumam un galīgajam IVN lēmumam) un ieviest mehānismu, ar ko nodrošināt IVN procesu saskaņošanu un koordinēšanu visā ES.

1.6.

Komiteja uzskata, ka monitorings IVN lēmumā būtu jānosaka par obligātu tikai pamatotos gadījumos un tikai tādā mērā, cik tas ir absolūti nepieciešams.

1.7.

Attiecībā uz ierosinājumu iekļaut noteikumu par “IVN pielāgošanu jaunajai problemātikai” EESK uzskata, ka šāds direktīvas darbības jomas paplašinājums jāattiecina vienīgi uz tādiem projektiem, kuriem paredzama liela un skaitliski izmērāma ietekme uz vides aizsardzības aspektiem un kuri ir novērtēšanas posmā, turklāt šajā ziņā liela nozīme jāpiešķir proporcionalitātes principam un skaidri jānošķir dažādās projekta sagatavošanas un īstenošanas fāzes.

1.8.

EESK atbalsta iedzīvotāju tiesības uz informācijas pieejamību un tiesības piedalīties IVN procesā. Tomēr vienlaikus Komiteja aicina projektu ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūras noteikumus izstrādāt tā, lai IVN direktīvu nevarētu izmantot negodīgos nolūkos vai nepamatoti novilcināt termiņus. EESK vēlas, lai visu iesaistīto pušu interesēs sūdzības tiktu izskatītas saprātīgā termiņā.

2.1.

Direktīva 2011/92/ES, ar ko, ieviešot prasību obligāto minimumu, tika saskaņoti projektu ietekmes uz vidi novērtēšanas principi, palīdz nodrošināt augstu vides un cilvēka veselības aizsardzības līmeni.

2.2.

Direktīva 2011/92/ES ir jāgroza, lai stiprinātu ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūras kvalitāti, racionalizētu dažādus procedūras posmus un sekmētu saskaņotību un sinerģiju ar citiem Savienības tiesību aktiem, kā arī dalībvalstu stratēģijām un politikas pasākumiem, kuri ietilpst valsts kompetencē.

2.3.

Saskaņā ar Savienības saistībām, kas noteiktas atbilstīgi Konvencijai, un mērķiem un darbībām, kuras paredzētas Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam, pasākumiem, kas veikti nolūkā nepieļaut būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, mazināt to un, ja iespējams, to kompensēt, būtu jāpalīdz izvairīties no vides kvalitātes pasliktināšanās un bioloģiskās daudzveidības neto zuduma.

2.4.

Klimata pārmaiņas arī turpmāk radīs kaitējumu videi un apdraudēs ekonomikas attīstību. Tāpēc būtu jāsekmē Savienības izturētspēja vides, sociālajā un ekonomikas jomā, lai efektīvi atrisinātu klimata pārmaiņu jautājumu visā Savienības teritorijā. Risinājumi saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un ietekmes mazināšanu jāievieš daudzās nozarēs, kas ietvertas Savienības tiesību aktos.

2.5.

Piemērojot Direktīvu 2011/92/ES, ir jānodrošina konkurētspējīga uzņēmējdarbības vide, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai veidotu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi saskaņā ar mērķiem, kuri noteikti Komisijas paziņojumā “Eiropa 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”.

2.6.

Projekta vides ziņojumā, kas jāizstrādā attīstītājam, būtu jāiekļauj attiecībā uz ierosināto projektu pieņemamo alternatīvu novērtējums, tostarp pašreizējā vides stāvokļa iespējamā attīstība projekta neīstenošanas gadījumā (pamatscenārijs), jo tas ļautu uzlabot novērtēšanas procesa kvalitāti un vides apsvērumus integrēt projekta izstrādes sākotnējā posmā.

2.7.

Lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību, būtu jānosaka prasība kompetentajai iestādei pamatot savu lēmumu piešķirt projektam attīstības atļauju, norādot, ka tā ir ņēmusi vērā notikušo apspriešanos rezultātus un attiecīgo apkopoto informāciju.

2.8.

Būtu jānosaka termiņi dažādiem projektu ietekmes uz vidi novērtēšanas posmiem, lai veicinātu efektīvāku lēmumu pieņemšanu un palielinātu tiesisko noteiktību, ņemot vērā arī ierosinātā projekta raksturu, sarežģītību, atrašanās vietu un apjomu. Šādi termiņi nekādā gadījumā nedrīkstētu apdraudēt augstos vides aizsardzības standartus, it īpaši tos, kas izriet no citiem Savienības tiesību aktiem vides jomā, un īstenu sabiedrības līdzdalību un tiesu pieejamību.

3.1.

Komiteja atzinīgi vērtē labumu, ko devusi ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) koncepcija, — vides kvalitātes uzlabošanos gan dalībvalstīs, gan Eiropas Savienībā kopumā. Minētā koncepcija ir transversāls ES un dalībvalstu vides politikas un tiesiskās sistēmas instruments, ko var uzskatīt par praktisku šīs politikas tiesiskā regulējuma iemiesojumu.

3.2.

Komisijas ierosinājums turpināt uzlabot projektu ietekmes uz vidi novērtēšanas sistēmu pamatojas uz plašu IVN izmantošanas pieredzi, kas gūta 27 gados kopš pirmās direktīvas pieņemšanas (1). Notikusi arī sabiedriskā apspriešana, kuras rezultāti izmantoti, formulējot ierosinātās izmaiņas un noteikumu precizējumus kodificētajā IVN Direktīvā 2011/92/ES (2), lai novērstu trūkumus, atspoguļotu pašreizējās sociālekonomiskās un vides pārmaiņas un problēmas, kā arī panāktu atbilstību lietpratīga regulējuma principiem.

3.3.

Tas, vai, vērtējot projektu ietekmi uz vidi, tiek pieņemti pamatoti un iedarbīgi lēmumi, ir lielā mērā atkarīgs no IVN dokumentācijā izmantotās informācijas kvalitātes un no IVN procesa kvalitātes. Kvalitāte būtu jādefinē objektīvi, un kvalitātes prasības būtu jānosaka atbilstīgi proporcionalitātes principam, t.i., tās informācijas kvalitāte un apjoms, kas pieejama zonējuma atļauju izsniegšanas posmā. Papildus informācijas kvalitātes un neatkarības prasībai būtu jānosaka, ka procedūras pārvaldītājiem — sevišķi atļauju izsniedzējās iestādēs — jāuztur un pastāvīgi jāuzlabo nepieciešamā kompetence. EESK uzsver, ka šķiet būtu jānosaka, pie kādiem nosacījumiem iedzīvotāji var pieprasīt citu ekspertīzi.

3.4.

Lai arī nav iespējams izmantot universālu pieeju, jo tā atkarīga no katra ierosinātā projekta konkrētās mijiedarbības ar apkārtējo vidi, kopumā ir jāstiprina pamata principi, kas nodrošina kvalitatīvākus datus, lai sniegtu pamata informāciju, novērtētu iespējamo ietekmi un alternatīvas, un jāstiprina datu kvalitāte kopumā. Lai IVN procedūras būtu efektīvas, izšķiroša nozīme ir elastīgumam attiecībā uz prasību proporcionalitāti. Šis princips ir arī pamatnosacījums tam, lai varētu uzlabot saskaņotību ar citiem ES tiesiskajiem instrumentiem un racionalizēt pārvaldību, tādējādi mazinot birokrātiju.

3.5.

Īstenošanas uzlabošanai jābūt prioritātei, un īstenošanas pārvaldībai ir vajadzīga vienota Eiropas sistēma. Tomēr tajā ir jāparedz vajadzīgais elastīgums, un tā ir jāpielāgo konkrētām vietējā un reģionālā līmeņa vajadzībām veselības un vides aizsardzības jomā. Vienlaikus sistēmai jābūt skaidri definētai attiecībā uz projektu pārrobežu ietekmes novērtēšanu un pietiekami saprotamai, lai nepieļautu neleģitīmu interešu iedarbību.

3.6.

Veicot vietēja, reģionāla un valsts līmeņa novērtējumus, ir vajadzīga piekļuve kvalitatīviem datiem stratēģiskā līmenī, lai radītu bāzi ar projektiem saistītajiem novērtējumiem. Atbildība par šādu datu vākšanu un to pieejamību novērtēšanas procesā visās nozarēs ir jāuzņemas valsts iestādēm.

3.7.

EESK ir gandarīta, ka sagatavošanas posmā Komisija ir aplūkojusi vairākas alternatīvas nepieciešamajām izmaiņām IVN direktīvā un ka priekšlikums, kura pamatā ir vispusīga analīze, izstrādāts, pamatojoties uz tādu alternatīvu, kuras saimnieciskās izmaksas un pozitīvā ietekme uz vidi ir samērīgas, ņemot vērā ietekmes novērtējumu. Tomēr Komiteja uzskata par ļoti svarīgu norādīt, ka izmaksas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem var radīt šķēršļus gan naudas, gan — it sevišķi — laika izteiksmē; īpaši tas sakāms par prasību pēc alternatīvām, kura projektam var kļūt pat liktenīga.

3.8.

IVN direktīva būtu jāīsteno elastīgi un proporcionāli, apvienojot procedūras, kurās piešķir vides un plānošanas atļaujas tiem projektiem, kuru ietekme uz vidi jau iepriekš ir zināma vai noskaidrota un ir neliela; tādējādi varētu izvairīties no pārmērīgas un liekas kavēšanās visā apstiprināšanas procedūru ķēdē. Šāds ieteikums vēl jo būtiskāks ir patlaban, kad tiek apstiprināti Eiropas komunikāciju tīkli, kam ir ārkārtīgi svarīga nozīme elektrības un gāzes tirgus integrācijā un transporta infrastruktūras attīstībā.

4.1.

EESK nešaubīgi atbalsta Komisijas ieceri — ar ierosinātās IVN direktīvas pārskatīšanas palīdzību uzlabot ES tiesiskā regulējuma saskanīgumu, cita starpā veidojot kodolīgākas galveno jēdzienu definīcijas, kur vien tas vajadzīgs. Tomēr attiecībā uz katru konkrēto projektu tā attīstītājam un kompetentajai iestādei, ievērojot proporcionalitātes principu, ir jāizvērtē piemērotākie IVN informācijas un atlases kritēriji un jāvienojas par to sarakstu.

4.2.

Komiteja atzinīgi vērtē arī ierosinājumu noteikt konkrētus termiņus galvenajiem direktīvā paredzētajiem posmiem (sabiedriskajai apspriešanai, sākotnējās pārbaudes lēmumam un galīgajam IVN lēmumam) un ieviest mehānismu, kas būtu izmantojams kā IVN vienas pieturas aģentūra, lai nodrošinātu iespēju IVN izmantot koordinēti vai kopīgi ar citiem vides novērtējumiem. Tomēr nebūtu lietderīgi atļaut kompetentajai iestādei vēl par trim mēnešiem pagarināt 3 mēnešus ilgo “pamata” termiņu, kas noteikts obligātajai sākotnējai pārbaudei. Nav šaubu, ka ir ārkārtīgi svarīgi saskaņot procesu visā Eiropas Savienībā, un ar atvēlētajiem trim mēnešiem un vienu papildu mēnesi pietiek, lai kompetentā iestāde varētu sagatavot savus secinājumus.

4.3.

EESK atbalsta priekšlikumu, ka ārkārtas situācijās dalībvalstij ir atļauts neveikt IVN, ja tam ir pamats un ja rodas attiecīga nepieciešamība. Komiteja atzinīgi vērtē arī pasākumus, ko Komisija veikusi, lai uzlabotu pārredzamību un pārskatatbildību, kā arī prasību kompetentajai iestādei pienācīgi pamatot savu lēmumu (gan pozitīvu, gan negatīvu) par konkrētu projektu.

4.4.

EESK atzinīgi vērtē un atbalsta pasākumus, ko Komisija veikusi, lai uzlabotu tiesisko noteiktību dalībniekiem, kuri iesaistīti IVN procesā. Tomēr Komiteja ir pārliecināta, ka to var panākt tikai tad, ja saistošus termiņus nosaka ne vien katram atsevišķam IVN procesa posmam, bet arī visa procesa pabeigšanai un lēmuma pieņemšanai par konkrēto ierosināto projektu. Ir ļoti svarīgi IVN procesa sastāvdaļās ierobežot ļaunprātīgas izmantošanas risku, jo tas nevajadzīgi kavē lēmumu pieņemšanu, mazinot tiesisko noteiktību dalībniekiem, kas iesaistīti procesā.

4.5.

Pret daudzviet un daudzkārt apspriesto jautājumu — alternatīvu izmantošanu — EESK iesaka izturēties ļoti piesardzīgi. Nav šaubu, ka “pamatscenārijs” ir pamatots un loģisks, īpaši attiecībā uz ieguldījumiem atjaunošanā. Alternatīvu skaitam un to izstrādes detalizācijas pakāpei būtu jāatbilst projekta vērienam un būtībai, un tas būtu iepriekš jāsaskaņo ar kompetento iestādi.

4.6.

Lai uzlabotu īstenošanu, uzmanība jāpievērš šādām jomām:

4.7.

Vēl viena problēma ir prasība veikt monitoringu. EESK uzskata, ka IVN lēmumā monitorings būtu jāpieprasa tikai pamatotos gadījumos un tikai tādā apmērā, kas noteikti nepieciešams, lai saskaņā ar ierosinātā grozījuma 8. panta 2. punktu atklātu svarīgākos ietekmējošos faktorus, kuri raksturīgi projekta būvniecības fāzei. Pamatojums tam ir fakts, ka pašreizējā tiesiskajā regulējumā par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli ir noteiktas prasības veikt monitoringu, kad projekts vai iekārta sāk darboties, un šīs prasības joprojām ir spēkā, piemēram, direktīvā par rūpnieciskajām emisijām.

4.8.

Attiecībā uz ierosinājumu iekļaut noteikumu par “IVN pielāgošanu jaunajai problemātikai” EESK uzskata, ka šāds direktīvas darbības jomas paplašinājums jāattiecina uz visiem projektiem, kuriem paredzama ietekme uz vides aizsardzības aspektiem un kuri ir novērtēšanas posmā. EESK iesaka apsvērt turpmāk minētos aspektus.

4.8.1.

Tas, kā projekts ietekmē bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, būtu jāvērtē gan tad, ja ietekme paredzēta reģionālā mērogā, un tad, ja būs vietēja mēroga ietekme. Lai arī vides aspektus (piemēram, nacionālos parkus, dabas rezervātus, “NATURA 2000” teritorijas utt.) aizsargā citi juridiskie instrumenti, ir skaidri vajadzīgs visaptverošāks novērtēšanas process — tāds, kāds tas ir ietekmes uz vidi novērtējumos un ko regulē gan valstu, gan Eiropas līmeņa noteikumi.

4.8.2.

Klimata pārmaiņas ir globāla parādība, kas ietekmē vietējo līmeni un rada nepieciešamību pēc vietēja līmeņa pasākumiem. Globālās ietekmes uz klimata pārmaiņām izvērtēšana un ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšana ir nozīmīgs uzdevums. Šajā ziņā ir jāpiemēro proporcionalitātes princips un jānodrošina vadlīnijas valsts un vietējā līmenī. Šā iemesla dēļ, vērtējot klimata aizsardzības aspektu, galvenā vērība būtu jāvelta reālai un tiešai projekta ietekmei uz vietējo klimatu (zemes izmantojumu, ūdens resursiem utt.) un tā reģionālajai ietekmei. EESK uzskata, ka svarīgs ir arī jautājums par novērtējumu saistībā ar sagaidāmās [vietējās, reģionālās vai globālās] klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas potenciālu.

4.8.3.

Šajā saistībā EESK norāda, ka nepiemērots ir ierosinātais kritērijs, pēc kura vērtēt, kā konkrētais projekts ietekmē globālās klimata pārmaiņas, proti, siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tāpēc Komiteja aicina izstrādāt vadlīnijas šā aspekta īstenošanai un aicina klimata pārmaiņu ietekmes novērtējumu arī iekļaut tajā plānu un programmu izstrādes posmā, kurā tiek veikts stratēģiskais vides novērtējums.

4.8.4.

Katastrofu riska novērtēšanā nebūtu jākoncentrējas uz absolūti hipotētiskiem gadījumiem vai hipotētiskām to kombinācijām. Vadoties no proporcionalitātes principa, šāda veida novērtējums būtībā nav jauna prasība, ciktāl tā joprojām attiecas uz potenciāli paredzamām dabas katastrofām (plūdiem, liela mēroga ugunsgrēkiem, zemestrīcēm utt.).

4.8.5.

EESK uzskata, ka [dabas] resursu patēriņa novērtēšana IVN atļauju piešķiršanas procedūru ietvaros ir vajadzīga. Nav šaubu, ka taupīga resursu izmantošana ir būtisks ekonomikas princips ikvienā projektā, lai šis projekts varētu tikt īstenots, tomēr bioloģiskās daudzveidības samazināšanās liecina, ka ir vajadzīgi proaktīvi plašāki pasākumi. Tomēr par šādu novērtēšanu IVN posmā nav pietiekami daudz informācijas. Šā IVN aspekta novērtēšanai nepieciešams izstrādāt vadlīnijas un apkopot informāciju. Lai arī prasība novērtēt izejvielu, dabas resursu un enerģijas patēriņu produktīvos ieguldījumos jau ir ietverta integrētajā reģistrācijas procedūrā, ko nosaka Rūpniecisko emisiju direktīva, tā neattiecas uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanos.

4.9.

EESK atbalsta iedzīvotāju tiesības uz informācijas pieejamību un tiesības piedalīties IVN procesā. Tomēr vienlaikus Komiteja aicina projektu ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūras noteikumus izstrādāt tā, lai IVN direktīvu nevarētu izmantot negodīgos nolūkos vai nepamatoti novilcināt termiņus. Lēmuma pieņemšanai atvēlētais 27 mēnešu laikposms gluži vienkārši ir nepieņemams un rada šaubas par Eiropas Savienību kā jaunām investīcijām piemērotu ekonomikas zonu.