8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/25

—

ņemot vērā Direktīvas 2004/18/EK un 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras (1), un Direktīvu 2007/66/EK par pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā (2),

—

ņemot vērā Padomes Lēmumu 2010/48/EK par to, lai noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (3), kas stājās spēkā 2011. gada 22. janvārī, kurā publiskā iepirkuma direktīvas noteiktas kā Kopienas tiesību akti, kas attiecas uz jautājumiem, ko pārvalda ar minēto konvenciju,

—

ņemot vērā PTO 1994. gada 15. aprīļa Nolīgumu par publisko iepirkumu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 26. pantu (Invalīdu integrācija),

—

ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par publiskā sektora tirgu vienlīdzīgu pieejamību ES un trešās valstīs (4),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „ES publiskā iepirkuma politikas modernizācija. Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” (COM(2011)0015),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES” (COM(2010)0571),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu uzņēmumiem un izaugsmei (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu (6),

—

ņemot vērā 2009. gada 3. februāra rezolūciju „Publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā: inovāciju veicināšana ilgtspējīgu kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai Eiropā” (7),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā” (COM(2010)0543),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku. 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā profesora Mario Monti2010. gada 9. maija ziņojumu „Par jaunu vienotā tirgus stratēģiju”,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu SEC(2010)1214,

—

ņemot vērā ziņojumu „MVU piekļuves ES publiskā iepirkuma tirgiem novērtējums” (8),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Publiskais iepirkums, ņemot vērā vides uzlabošanas aspektus” (COM(2008)0400),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vispirms domāt par mazākajiem”— Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts „Small Business Act” (COM(2008) 0394),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Inovācijas savienība” ” (COM(2010)0546),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 11.–12. maija atzinumu par Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju „Virzība uz efektīvāku Eiropas tirgu”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 13. jūlija atzinumu par Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju „Virzība uz efektīvāku Eiropas tirgu”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 13. jūlija atzinumu par Zaļo grāmatu par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0326/2011),

A.

tā kā ES publiskā iepirkuma tirgus atbilstoša darbība ir izaugsmes galvenais virzītājs un vienotā tirgus pamats, turklāt ar tā palīdzību var būtiski veicināt konkurenci un inovācijas un risināt ātri veidojošās sabiedriskās politikas problēmas vides un sociālajā jomā, kā arī tādus ar nodarbinātības kvalitāti saistītus jautājumus kā pienācīga samaksa, līdztiesība, sociālā kohēzija un integrācija, vienlaikus piedāvājot pilsoņiem, uzņēmumiem un nodokļu maksātājiem optimālus risinājumus;

B.

tā kā Eiropas publiskā iepirkuma noteikumi ir ievērojami veicinājuši pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes palielināšanos, cīņu pret korupciju un iepirkuma procesa profesionalizāciju;

C.

tā kā pašreizējos ekonomiskajos apstākļos svarīgāk nekā jebkad ir nodrošināt valsts izdevumu optimālo efektivitāti, vienlaikus, cik iespējams, ierobežojot uzņēmumu segtās izmaksas, un labāk funkcionējošs iepirkuma tirgus palīdzētu sasniegt šos divus mērķus,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu un plašo apspriešanu, kas ir sākums publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanai saskaņā ar Lisabonas līguma nosacījumiem un Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) judikatūru un atbilstoši pārskatītajiem valsts atbalsta noteikumiem;

2.

norāda — lai gan ES iepirkuma direktīvu pārskatīšana 2004. gadā pamatā nodrošināja publiskā iepirkuma vienotā tirgus lietderīgu turpmāko attīstību, dažus gadus pēc Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK transponēšanas valsts tiesību aktos ir jānovērtē, vai būs nepieciešama direktīvu optimizācija un paskaidrojumi, lai novērstu praksē atklājušās nepilnības; uzsver, ka daudzas ieinteresētās personas uzskata publiskā iepirkuma noteikumus par ļoti sarežģītiem un tādiem, kas prasa īstenot dārgas un apgrūtinošas administratīvās atbilstības procedūras; pauž nožēlu par biežajiem gadījumiem, kad noteikumus neatbilstoši transponē valsts tiesību aktos, un nepietiekamiem apmācības pasākumiem; aicina Komisiju ierosināt noteikumu būtisku vienkāršošanu un konsolidāciju, tos pēc vajadzības precizējot; turklāt uzsver, ka pastiprinātai IKT izmantošanai pašlaik jābūt ievērojamai nozīmei pārvaldības un izmaksu samazināšanā un ka dažādās Eiropas e-iepirkuma un e-komercijas izmantošanas iniciatīvas attiecīgi ir jāsaskaņo ar iepirkuma noteikumu reformu;

3.

prasa skaidri norādīt direktīvās, ka tās nekavē nevienu valsti ievērot SDO Konvenciju Nr. 94; aicina Komisiju mudināt visas dalībvalstis ievērot šo konvenciju; uzsver — lai ilgtspējīgā publiskā iepirkuma procedūra efektīvi darbotos, ir nepieciešami skaidri un nepārprotami ES noteikumi, kuros precīzi definēta dalībvalstu tiesību aktu un īstenošanas sistēma;

4.

lūdz precizēt direktīvu darbības jomu; norāda, ka galvenais publiskā iepirkuma mērķis ir preču, darbu un pakalpojumu iegāde, ko valsts iestādes īsteno, lai apmierinātu pilsoņu vajadzības un nodrošinātu publiskā finansējuma efektīvu izmantošanu; uzsver — lai procedūru varētu atzīt par publisku iepirkumu, līgumslēdzējai iestādei ir jāgūst tiešs labums;

5.

prasa precizēt direktīvās ietvertās definīcijas, piemēram, jēdziena „publisko tiesību subjekts” definīciju atbilstoši EST judikatūrai, nesamazinot ES publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanas jomu;

6.

atgādina par 2010. gada maija rezolūciju par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu, kurā ir atsauces uz EST judikatūru un pausts viedoklis, ka publiskā sektora sadarbība neietilpst publiskā iepirkuma tiesību aktu darbības jomā, ja ir ievēroti turpmāk minētie nosacījumi: partnerības mērķis ir tāda sabiedriska pakalpojuma sniegšana, kurš uzticēts visām partnerībā iesaistītajām valsts iestādēm; uzdevumu veic tikai attiecīgās valsts iestādes, t.i., bez privātā kapitāla piesaistes; un uzdevums paredzēts galvenokārt iesaistītajām valsts iestādēm; uzsver, ka uzdevumu nodošana starp publiskā sektora organizācijām ir dalībvalstu iekšējās administratīvās organizācijas jautājums un uz to neattiecas iepirkuma noteikumi; uzskata, ka šiem precizējumiem ir jābūt kodificētiem publiskā iepirkuma direktīvās;

7.

uzsver, ka ir jāizslēdz pakalpojumu koncesijas no Eiropas publiskā iepirkuma noteikumu darbības jomas; atkārto, ka pienācīgi vērā jāņem gan procedūru sarežģītība, gan dalībvalstu tiesu sistēmu un tiesu prakses atšķirības attiecībā uz pakalpojumu koncesijām; uzskata, ka termina „pakalpojumu koncesijas” definīcijas izstrāde un atbilstošu tiesību normu izveide šo koncesiju reglamentēšanai ir 2004. gada direktīvu par publisko iepirkumu un papildinošo EST spriedumu nopelns; uzsver, ka jebkādu priekšlikumu tiesību aktam attiecībā uz pakalpojumu koncesijām varētu pamatot vienīgi mērķis novērst iekšējā tirgus darbības kropļojumus; norāda, ka līdz šim šādi kropļojumi nav konstatēti un tādēļ tiesību akts par pakalpojumu koncesijām varētu būt nepieciešams vienīgi tādā gadījumā, ja tas piedāvātu būtiskas iespējas uzlabot iekšējā tirgus darbību;

8.

uzsver, ka pašreizējā pakalpojumu klasifikācija A un B kategorijā ir jāsaglabā, ciktāl B kategorijas pakalpojumiem piemērojamie „vieglākie” noteikumi ir pamatojami ar raksturojumu, ka tie pamatā ir vietējā un reģionālā mērogā nodrošināti pakalpojumi; aicina Komisiju izstrādāt līdzekļus, kas vienkāršotu vietējo un reģionālo iestāžu lēmumu pieņemšanu par to, kurai kategorijai pieskaitāmi konkrēti līguma uzdevumi;

9.

šajā sakarībā konstatē, ka publiskā iepirkuma tiesību aktu piemērošana individuālo sociālo pakalpojumu sniegšanai bieži vien nav atbilstoša, lai nodrošinātu optimālus rezultātus attiecīgo pakalpojumu lietotājiem; prasa Eiropas tiesību aktos atzīt izmēģinātas un pārbaudītas dalībvalstu procedūras, pamatojoties uz principu, ka visiem pretendentiem, kas spēj izpildīt iepriekš likumīgi noteiktos nosacījumus, neatkarīgi no to juridiskās formas ir atļauts piedalīties pakalpojumu sniegšanā, ja tādējādi tiek ievēroti vienlīdzīgas attieksmes, pārredzamības un nediskriminācijas vispārējie pamatprincipi;

10.

uzsver, ka jāizvairās no jaunu noteikumu ieviešanas publiskā iepirkuma tirgu jomā zem ES robežvērtībām, jo tā var apdraudēt valsts līmenī izveidoto juridisko noteiktību;

11.

aicina Komisiju saskaņot Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvu ar jauno publiskā iepirkuma regulējumu, kas radīsies pēc pašreizējās pārskatīšanas, un veikt šo uzdevumu paralēli galvenajam tiesību akta priekšlikumam, lai nodrošinātu saskaņu;

12.

uzsver Eiropas Komisijas pienākumu kontrolēt ES direktīvu pareizu ieviešanu dalībvalstīs;

13.

uzskata, ka pilnīga publisko iepirkumu potenciāla attīstīšanas nolūkā nosacījumam par zemāko cenu vairs nav jābūt noteicošajam faktoram līgumu piešķiršanā un ka tas visumā jāaizstāj ar ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu pēc tā sniegtā labuma ekonomikas, sociālajā un vides jomā, ņemot vērā visas attiecīgo preču, pakalpojumu vai darbu aprites cikla izmaksas; uzsver, ka tas neizslēgtu zemāko cenu kā izšķirošo kritēriju ļoti standartizētu preču vai pakalpojumu gadījumā; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt plaši piemērojamu un fakultatīvu metodoloģiju aprites cikla izmaksu aprēķināšanai; uzsver, ka kritērija „maksimāls ekonomiskais labums” atbalstīšana sekmēs inovācijas un centienus iegūt visaugstāko kvalitāti un vērtību, t.i., panākt atbilstību stratēģijas „Eiropa 2020” prasībām; uzsver, ka tas jo īpaši attiecas uz tādu preču publisko iepirkumu, kas ietekmē patērētāju veselību, piemēram, pārtikas nozarē, kur kvalitātei un ražošanas metodēm ir svarīga nozīme; uzsver, ka publiskā iepirkuma noteikumiem ir jābūt pietiekami elastīgiem, lai nodrošinātu, ka pasīvajiem patērētājiem, piemēram, slimnīcās, veco ļaužu aprūpes iestādēs, skolās un bērnudārzos, ir vienlīdzīga piekļuve veselīgai un finansiāli izdevīgai pārtikai, nevis tikai lētākajai pieejamai iespējai;

14.

atzīst, ka publiskais iepirkums, ja to izmanto efektīvi, var kļūt par reālu virzītājspēku kvalitatīvas nodarbinātības, algu un darba apstākļu, kā arī līdztiesības veicināšanā, prasmju un apmācības sekmēšanā, vides politikas īstenošanā un pētniecības un inovāciju stimulēšanā; aicina Komisiju mudināt valdības un līgumslēdzējas iestādes vairāk izmantot ilgtspējīgu publisko iepirkumu, kas atbalsta un veicina kvalitatīvu nodarbinātību un nodrošina Eiropā kvalitatīvus pakalpojumus un preces; aicina Komisiju pārbaudīt, kā publiskais iepirkums ir veicinājis plašāku ES mērķu sasniegšanu, un aprakstīt, kas jādara, lai uzlabotu šos mērķus nākotnē;

15.

atgādina, ka pirmskomercializācijas posma iepirkums ir nepilnīgi izmantots līdzeklis, kas publiskajā iepirkumā var veicināt inovācijas un sniegt nozīmīgu ieguldījumu, nosakot un izveidojot vadošos tirgus un uzlabojot MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam; turklāt uzskata, ka attiecībā uz ierosināto pieredzes apmaiņu par riska un ieguvumu modeli (intelektuālā īpašuma tiesības) pirmskomercializācijas iepirkumā vajadzīgs gan juridiskais skaidrojums, gan vienkāršošana, lai ļautu regulāri un efektīvi izmantot šo līdzekli iepirkuma veicējiem; attiecīgi aicina Komisiju ierosināt, lai saistītie iepirkuma vai valsts atbalsta noteikumi tiktu pielāgoti kā daļa no vispārējās pārskatīšanas, veicinot pirmskomercializācijas iepirkuma uzsākšanu;

16.

norāda, cik svarīgi ir publiskā iepirkuma standarti, jo tie var palīdzēt publiskā iepirkuma rīkotājiem ievērot savus politikas mērķus efektīvi un pārredzami; šajā sakarībā prasa izveidot regulāri atjaunināmu datubāzi, kurā būtu apkopoti standarti, īpaši uz ekoloģiskiem un sociāliem kritērijiem attiecināmie standarti, un darīt šo datubāzi pieejamu valsts iestādēm, tā nodrošinot iepirkuma konkursu dalībniekiem atbilstīgas norādes un skaidrus noteikumus par piedāvājumu izstrādi, lai būtu iespējams viegli pārliecināties par atbilstību attiecīgajiem standartiem;

17.

aicina publiskajā iepirkumā vairāk izmantot nediskriminējošus un atvērtus standartus, lai atbalstītu vienkāršošanas un inovācijas mērķus, jo īpaši pieejamības, IKT un vides jomā;

18.

uzsver, ka fakts, vai produkts vai pakalpojums ir ražots ilgtspējīgā vai neilgtspējīgā veidā, ir pamatoti uzskatāms par produkta raksturojumu, ko var izmantot kā salīdzinājuma kritēriju iepretim citiem produktiem vai pakalpojumiem, kas nav ražoti ilgtspējīgā veidā, lai ļautu līgumslēdzējām iestādēm pārredzami kontrolēt to piešķirto līgumu ietekmi vides un sociālajā jomā, vienlaikus nevājinot svarīgo saikni ar līguma priekšmetu; norāda, ka ir jāprecizē, ciktāl visu veidu līgumu tehniskajās specifikācijās var iekļaut prasības saistībā ar ražošanas procesu, kad tas ir būtiski un atbilstoši; atsaucas uz Wienstrom lietu, kas ir kļuvusi par klasisku paraugu tam, kā un kādēļ ražošanas raksturojumu var uzskatīt par tehnisku specifikāciju;

19.

uzsver nepieciešamību stiprināt publiskā iepirkuma ilgtspējas dimensiju, ļaujot to iekļaut ikvienā iepirkuma procesa posmā (t.i., spēju pārbaude, tehniskās specifikācijas, līguma izpildes noteikumi);

20.

norāda — lai nodrošinātu lielāku informētību par preču, darbu un pakalpojumu ietekmi uz vidi un klimatu, iepirkuma iestādēm savā „ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma” novērtējumā un savos aprites cikla izmaksu aprēķinos jāiekļauj ar vidi saistītās izmaksas; šajā sakarībā;

21.

norāda, ka direktīvu noteikumiem jābūt konkrētākiem attiecībā uz pieejas nodrošināšanu personām ar invaliditāti;

22.

uzskata, ka pašreizējie noteikumi par apakšlīgumu slēgšanu ir jāpastiprina, jo dažādu līmeņu apakšlīgumu izmantošana var radīt problēmas attiecībā uz atbilstību koplīgumiem, darba apstākļiem un veselības un drošības standartiem; tāpēc ierosina, ka valsts iestādēm pirms līguma noslēgšanas jābūt pilnībā informētām par apakšuzņēmēju izmantošanu; prasa Komisijai izvērtēt, vai turpmākajās direktīvu pārskatīšanas reizēs būtu jāiekļauj papildu noteikumi par apakšlīgumu noslēgšanas tiesību piešķiršanu, piemēram, attiecībā uz atbildības ķēdes izveidi, lai konkrēti nepieļautu, ka MVU apakšuzņēmējiem tiek izvirzīti sliktāki nosacījumi salīdzinājumā ar tiem, ko piemēro galvenajam līgumslēdzējam, kurš saņēmis publiskā iepirkuma līgumslēgšanas tiesības;

23.

atzīst, ka ES varētu būt svarīga loma, sekmējot veiksmīgu publiskā un privātā sektora partnerību izveidi, veicinot godīgu konkurenci un paraugprakses apmaiņu dalībvalstīs attiecībā uz sociālo un nodarbinātības politiku; tomēr norāda, ka dalībvalstīs pastāv lielas atšķirības šajā jomā piemērojamo juridisko un procesuālo prasību ziņā; tādēļ aicina Komisiju precizēt publiskā un privātā sektora partnerības jēdzienu, it īpaši attiecībā uz to, kā puses kopā uzņemas riskus un izpilda savas finansiālās saistības;

24.

aicina Komisiju pārskatīt un vajadzības gadījumā paaugstināt robežvērtības attiecībā uz piegādes un pakalpojumu sniegšanas līgumiem, lai veicinātu cita starpā bezpeļņas un sociālās ekonomikas uzņēmumu un MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam; prasa ļoti uzmanīgi ņemt vērā juridiski saistošās prasības PTO Nolīgumā par publisko iepirkumu; uzsver, ka attiecībā uz jau tā grūtajām sarunām jautājumos par piekļuvi publiskajam iepirkumam ir jāņem vērā arī tas, ka robežvērtību palielināšana Eiropā ļoti viegli varētu radīt turpmākas grūtības ES tirdzniecības politikā;

25.

uzsver, ka jebkāda veida ES iepirkuma noteikumu darbības jomas paplašināšana jautājumā „ko iegādāties”, ir uzskatāma par būtiskām pašreizējā regulējuma izmaiņām, kas rūpīgi jāizvērtē; pauž šaubas, vai tas sekmētu vienkāršošanu un racionalizēšanu un drīzāk baidās, ka tas varētu novest pie daudz sarežģītākiem un praksē grūti īstenojamiem noteikumiem ar daudzām atkāpēm, jo iepirkuma direktīvas ir procesuālas pamatnostādnes („kā iegādāties”), kuras nebūtu jāpapildina ar noteikumiem par to, „ko iegādāties”;

26.

norāda, ka direktīvas bieži vien tiek uztvertas kā pārāk detalizētas un ka tās kļūst aizvien tehniskākas un sarežģītākas, vienlaikus ir ievērojami pieaudzis risks, ka šos noteikumus neievēro ne līgumslēdzējas iestādes, ne arī pakalpojumu sniedzēji; atzīmē, ka bailes no sarežģītiem uzdevumiem noved pie izvairīšanas no riska, un tas kavē inovācijas un ilgtspējīgu attīstību, tādēļ līgumslēdzējas iestādes pārāk bieži izvēlas pēc zemākās cenas, nevis ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma; aicina lielāku vērību piešķirt sarunām un saziņai savienojumā ar pasākumiem, kas nodrošinātu pārredzamību un novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un diskrimināciju, un mudina kā iespējamu pirmo soli skaidri atļaut apspriešanos ar tirgus dalībniekiem;

27.

norāda, ka publiskā iepirkuma politikai vispirms jānodrošina efektīva līdzekļu izmantošana dalībvalstīs, jāpanāk optimāli rezultāti attiecībā uz publisko iepirkumu, piemērojot skaidras, pārredzamas un elastīgas procedūras, un jāļauj Eiropas uzņēmumiem konkurēt, pamatojoties uz vienādiem nosacījumiem, visā Savienībā;

28.

atbalsta Eiropas publiskā iepirkuma noteikumu pārskatīšanā skaidrus, vienkāršus un elastīgus noteikumus, kas būtu mazāk detalizēti un padarītu piešķiršanas procesu vienkāršāku, samērīgāku, rentablāku, kā arī MVU un ieguldījumiem atvērtāku un draudzīgāku; tādēļ uzskata, ka ir vairāk jāpievēršas pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pamatprincipiem; pauž viedokli, ka noteikumu vienkāršošana publiskā iepirkuma jomā ļautu samazināt kļūdas risku un pievērst lielāku uzmanību mazo līgumslēdzēju iestāžu vajadzībām;

29.

atbalsta ierosinājumu novērtēt, vai varētu atļaut, ka iepriekš paziņotas sarunu procedūras līdz ar publicēšanu ES mērogā tiek izmantotas plašāk, nekā to paredz pašreizējās direktīvas, lai līgumslēdzējas iestādes un uzņēmēji var labāk sazināties un piedāvājumu un pieprasījumu var saskaņot efektīvi; pauž viedokli — ja tiktu paredzēta sarunu procedūras piemērošanas jomas paplašināšana, būtu jāievieš papildu aizsardzība pret noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, līgumslēdzējas iestādes pienākums sākumā noteikt ikvienam pretendentam vismaz dažus minimālos nosacījumus attiecībā uz procedūras īstenošanu, atbilstīgi labai praksei privātā iepirkuma procedūrā, un paredzēt prasības attiecībā uz rakstisko dokumentāciju;

30.

aicina Komisiju pārskatīt pašreizējās metodes attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju kvalifikāciju (jo īpaši pamatlīgumiem, dinamiskajām iepirkumu sistēmām un komunālo pakalpojumu iepirkuma rīkotāju izmantotajām kvalifikācijas sistēmām), lai ikviena jaunā kvalifikācijas metode samazinātu izmaksas un laika grafikus, būtu pievilcīga gan līgumslēdzējām iestādēm, gan uzņēmējiem un garantētu vislabākos iespējamos rezultātus;

31.

atgādina savu stingro prasību sistemātiski atzīt alternatīvus piedāvājumus (vai variantus), jo tie ir ļoti nozīmīgi inovatīvu risinājumu sekmēšanā un izplatīšanā; uzsver, ka veiktspējas un funkcionālo prasību specifikācijas un skaidra variantu atzīšana dod pretendentiem iespēju piedāvāt inovatīvus risinājumus, jo īpaši tādās izteikti novatoriskās nozarēs kā IKT; aicina arī pārbaudīt visus līdzekļus — gan leģislatīvos, gan neleģislatīvos —, lai nodrošinātu, ka ar publisko iepirkumu vairāk veicina inovācijas Eiropā;

32.

aicina Komisiju precizēt publisko iepirkumu reglamentējošos noteikumus, īpaši attiecībā uz līgumu izpildes posmu (piemēram, attiecībā uz spēkā esoša līguma „būtiskiem grozījumiem”, grozījumiem saistībā ar līgumslēdzēju un līgumu izbeigšanu);

33.

pauž nožēlu par to, ka pretendentiem ir tikai ierobežotas iespējas labot izlaidumus savos piedāvājumos; tādēļ prasa Komisijai izstrādāt noteikumus par to, kādus izlaidumus piedāvājumu iesniedzēji drīkst labot, kādi papildu labojumi ir atļauti un kā garantēt pārredzamību un vienlīdzīgu attieksmi;

34.

norāda, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jābūt iespējai mācīties no iepriekšējās pieredzes ar pretendentu, pamatojoties uz oficiālu vērtējuma ziņojumu; iesaka noteikt laika ierobežojumu atkāpēm, tādējādi garantējot pārredzamību un objektivitāti; atzīmē, ka Direktīvā 2004/17/EK un 2004/18/EK jāiekļauj tiesību akta precizējums, norādot, ka pretendents, kas atzīts par vainīgu pārkāpumā iepriekšējā iepirkuma procedūrā, var atgūt uzticamību pēc tam, kad viņš pietiekami pierādījis, ka ir veicis efektīvu „pašattīrīšanās” procedūru; uzskata, ka šāds precizējums veicinātu pretkorupcijas mehānismus, apstiprinot stimulus korumpētības prakses pārvarēšanai, un likvidētu nopietnu juridisko nenoteiktību;

35.

pauž nožēlu par to, ka Zaļajā grāmatā nav minētas nepilnības, kompetences un zināšanu trūkums par iepirkuma procedūru, kā arī publiskā iepirkuma stratēģiju neatbilstība; uzsver, ka ir svarīgi sekmēt profesionalitāti un garantēt objektivitāti gan līgumslēdzēju iestāžu, gan tirgus dalībnieku vidū, jo īpaši atbalstot mērķtiecīgu apmācības programmu izveidi; iesaka izveidot izcilības centru tīklu atbilstīgi spēkā esošajam valstu tiesiskajam regulējumam, lai veicinātu informācijas un labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm; turklāt mudina gan valsts, gan ES līmeņa atbalsta organizācijas uzņemties kopīgu atbildību, lai padarītu attiecīgo informāciju pieejamu un veicinātu informācijas apmaiņu starp to dalībniekiem visā Eiropā; uzsver, cik nozīmīgas gan līgumslēdzējiem, gan pretendentiem ir pārredzamas un viegli saprotamas rokasgrāmatas; pauž nožēlu, ka attiecīgi 2005. un 2010. gadā publicētie dokumenti „Zaļais iepirkums. Videi draudzīga publiskā iepirkuma rokasgrāmata” un „Sociāls „iepirkums”. Rokasgrāmata sociālo apsvērumu ietveršanai publiskajos iepirkumos” šajā ziņā nav pietiekami praktiski;

36.

konstatē, ka uzņēmumiem no citas dalībvalsts tiek piešķirti tikai 1,4 % pasūtījumu; uzsver, ka līgumslēdzēju un pretendentu kvalifikācijas celšana un labāka apmācība palīdzētu stiprināt ES mēroga konkurenci un labāk izmantot publiskā iepirkuma iekšējā tirgus priekšrocības;

37.

uzsver — lai saglabātu nodarbinātību un ilgtspējīgu attīstību, inovāciju un izaugsmi, ir svarīgi nodrošināt MVU, kas ir Eiropas ekonomikas virzītājspēks, atbilstošu piekļuvi publiskajam iepirkumam; uzsver, ka procedūru un administratīvo formalitāšu vienkāršošana un MVU draudzīgu stratēģiju izveide un labas prakses kodeksa īstenošana sekmēs MVU piekļuvi publiskā iepirkuma līgumiem un dos tiem iespēju piedalīties iepirkumos ar vienlīdzīgākiem un taisnīgākiem nosacījumiem; uzskata, ka, nodrošinot visiem uzņēmējiem vienkāršotu, vienlīdzīgu un taisnīgu piekļuvi publiskajam iepirkumam, tiktu panākta labāka nodokļu maksātāju naudas izmantošana; norāda, ka MVU parasti nav ievērojamu un specifisku administratīvo spēju un tādēļ ir svarīgi samazināt tiem noteikto administratīvo slogu;

38.

norāda, ka atlases kritērijiem par finansiālo stāvokli, piemēram, par uzņēmuma apgrozījumu, jābūt proporcionāliem konkrētā līguma raksturam; brīdina Komisiju un dalībvalstis, pieņemot elastīgus un lietotājam draudzīgus instrumentus, neradīt jaunus apgrūtinājumus MVU un vispirms ņemt vērā to intereses; aicina Komisiju — ar mērķi uzlabot piekļuvi publiskā iepirkuma procedūrām un veicināt to pārredzamību, jo īpaši mazāko līgumslēdzēju iestāžu un pretendentu interesēs, — modernizēt Eiropas publisko iepirkumu tīmekļa vietni (Tenders Electronic Daily (TED)), lai to padarītu pieejamāku, uzlabojot izskatu un funkcionalitāti un īpašu uzmanību pievēršot meklēšanas kritērijiem un katra iepirkumu konkursa kopsavilkuma tulkojumu kvalitātei un detalizētībai; ierosina TED piedāvāt lietotājiem pakalpojumu — ziņojuma nosūtīšana, ja ir publicēts konkurss izvēlētajā interešu jomā;

39.

prasa Komisiju palielināt informētību par to, kāda nozīme ir līgumu sadalīšanai daļās, un apsvērt principa „piemērot vai paskaidrot” ieviešanu, saskaņā ar kuru ir jāīsteno noteikumi par sadalīšanu daļās vai arī jāpaskaidro to neīstenošanas iemesli;

40.

norāda, ka līgumslēdzējām iestādēm ir vairāk jāizmanto iespēja sadalīt publiskos līgumus daļās, kas dotu lielākas iespējas MVU piedalīties publiskajā iepirkumā kvalitatīvā un kvantitatīvā izteiksmē un uzlabotu konkurences līmeni; mudina MVU izmantot kopīgu iepirkumu un līgumu apvienošanu, kas tiem ļautu radīt apjomradītus ietaupījumus tādās jomās kā loģistika un transports; mudina valsts iestādes būt elastīgām, apsverot šos modernos un brīvprātīgos vienošanās veidus; aicina Komisiju izpētīt visas iespējas, kā mudināt MVU un mazos uzņēmējus veidot pagaidu vai pastāvīgas grupas, ļaujot tām piedalīties uzaicinājumos iesniegt piedāvājumus par līgumiem, kas nav sadalīti daļās, lai viņiem nebūtu jādarbojas kā apakšuzņēmējiem; aicina Komisiju šajā sakarībā īpaši pārbaudīt pašreizējo praksi par apakšlīgumu slēgšanu ar MVU — bieži vien ar sliktākiem nosacījumiem nekā līgumos, kas piešķirti galvenajam līgumslēdzējam, — attiecībā uz tām līgumu daļām, kuras nav sadalītas un ir par lielu, lai MVU piedalītos iepirkuma procedūrā;

41.

ierosina pēc iespējas atļaut pašdeklarēšanos un pieprasīt dokumentu oriģinālus tikai no iepriekšējās atlases kandidātiem vai izvēlētā pretendenta, vienlaikus izvairoties no citiem nepareizu deklarāciju radītiem kavējumiem vai tirgus traucējumiem; prasa Komisijai veicināt iespēju izmantot visās dalībvalstīs atzītu „elektronisku iepirkuma pasi”, kas apliecinātu, ka piedāvājuma iesniedzējs izpilda visus nosacījumus ES tiesību aktos par publisko iepirkumu; uzsver, ka Eiropas pirmskvalifikācijas sistēma varētu būt noderīgs instruments, ja tas būtu vienkāršs, lēts un viegli pieejams MVU;

42.

lai apkarotu ar publisko iepirkumu saistīto korupciju, aicina Komisiju veicināt efektīvāku ziņošanas praksi, tostarp informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz negodīgu solītāju izslēgšanu; aicina Komisiju sniegt skaidrus noteikumus par ziņotāju aizsardzību atbilstīgi ieteikumiem Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijā Nr. 1729 (2010) (9), uzlabot ar ES līdzekļiem finansētu līgumu pārredzamību un veicināt izglītojošas darbības gan iestāžu, gan plašas sabiedrības līmenī;

43.

norāda, ka atsevišķas dalībvalstis jau piemēro efektīvas publiskā iepirkuma procedūras, kas garantē pārredzamību un nodokļu maksātāju naudas lietderīgu izmantošanu; prasa Komisijai izpētīt dalībvalstu labo praksi šajā jomā un noteikt efektīvākos publiskā iepirkuma principus ES mērogā;

44.

norāda, ka korupcijas apkarošana un favorītisms ir viens no direktīvu mērķiem; uzsver, ka dalībvalstis saskaras ar dažādām problēmām šajā jomā un ka sīkāk izstrādāta Eiropas pieeja var traucēt noteikumu racionalizācijas un vienkāršošanas centieniem un radīt jaunu birokrātiju; norāda, ka pārredzamība un konkurence ir galvenie principi korupcijas apkarošanā; prasa īstenot kopēju pieeju attiecībā uz „pašattīrīšanās” pasākumiem, lai izvairītos no tirgus traucējumiem un nodrošinātu tiesisko noteiktību kā uzņēmējiem, tā arī līgumslēdzējām iestādēm;

45.

uzskata — tā kā publiskā iepirkuma līgumi attiecas uz publisko finansējumu, tiem jābūt paredzamiem un atvērtiem publiskām pārbaudēm; aicina Komisiju sniegt skaidrojumus, lai nodrošinātu vietējām un citām publiskajām iestādēm tiesisko noteiktību un ļautu tām informēt pilsoņus par to līgumsaistībām;

46.

aicina Komisiju novērtēt problēmas, kas saistītas ar nesamērīgi lētiem piedāvājumiem, un ierosināt atbilstošus risinājumus; iesaka līgumslēdzējām iestādēm nesamērīgi lētu piedāvājumu gadījumos sniegt laicīgu un pietiekamu informāciju pārējiem pretendentiem, lai ļautu viņiem novērtēt, vai ir pamats uzsākt pārskatīšanas procedūru; aicina panākt lielāku saskaņotību starp ES kopējo ārējās tirdzniecības politiku un dalībvalstu praksi pieņemt nesamērīgi lētus piedāvājumus;

47.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu; norāda, ka e-iepirkuma rīcības plāns nav sasniedzis savu mērķi un ka ir vajadzīga spēcīgāka politiskā vadība visos valdības līmeņos — tostarp ES —, lai saglabātu un paātrinātu pāreju uz e-iepirkumu; vēlas nodrošināt, ka vismaz 50 % publiskā iepirkuma darbību gan no ES iestādēm, gan no dalībvalstu puses tiek veiktas elektroniski saskaņā ar dalībvalstu valdību pausto apņemšanos Mančestrā 2005. gadā notikušajā ministru konferencē par e-pārvaldi;

48.

uzsver, ka Komisijai ir īpaša loma, veicinot progresu standartizācijas un infrastruktūras jautājumos, piemēram, par e-parakstiem un laika zīmogiem, tādēļ drošības apsvērumu dēļ ir nepieciešams vispārīgi saskaņots formāts; prasa Komisijai izstrādāt attiecīgos kopējos standartus; uzsver, ka apgrūtinošas tehniskās prasības pretendentu autentifikācijai var būt traucēklis uzņēmējiem; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību izstrādāt standartizētu sistēmu e-parakstiem; aicina dalībvalstis piedāvāt sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju izsniegto sertifikātu legalizācijas pakalpojumus, ko veiktu to uzraudzībā;

49.

uzsver — lai nodrošinātu dažādu sistēmu savietojamību un izvairītos no nespējas mainīt pakalpojumu sniedzēju, jāievēro atvērti standarti un tehnoloģiju neitralitāte; aicina Komisiju nodrošināt dalībvalstīs jau esošo dažādo e-iepirkuma procedūru reālo savietojamību, vairāk izmantojot tādu ES iniciatīvu kā PEPPOL un e-CERTIS iegūtos rezultātus;

50.

norāda, ka visi tiesību aktu priekšlikumi par e-iepirkuma izmantojuma paplašināšanu un vienkāršošanu jāiekļauj galveno publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanā un tiem jāatbilst piemērošanas jomai un vispārējiem publiskā iepirkuma noteikumiem, piemēram, saistībām attiecībā uz robežvērtībām;

51.

uzsver, ka e-iepirkums var veicināt visa iepirkuma procesa vienkāršošanu, panākot efektivitāti, kas radīs ievērojamus izmaksu un laika ietaupījumus gan uzņēmumiem, gan valsts pārvaldei, un palielinot pārredzamību un pieejamību; norāda, ka īpaši elektroniskā līgumtiesību piešķiršana paver jaunas izredzes pārvaldības modernizācijai publiskā iepirkuma jomā; atkārto, ka e-iepirkumam jābūt lētākam, lietderīgākam un pārredzamākam par parastajām publiskā iepirkuma procedūrām; tomēr uzskata, ka šī joma vēl ir jāpilnveido un ir jāpanāk vairāk attiecībā uz piekļuvi ticamai, salīdzināmai un objektīvai informācijai un statistikas datiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pārrobežu e-iepirkuma izmantošanu;

52.

norāda, ka likumdošana nav vienīgais veids pārmaiņu veicināšanai; tādēļ aicina Komisiju izpētīt jaunus veidus pieredzes apmaiņai, paraugprakses apmaiņai un zināšanu pārrobežu nodošanai starp vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem; uzsver, ka ir liela nepieciešamība pilnveidot to darbinieku spējas un izpratni, kuri nodarbojas ar e-iepirkumu, kā arī palīdzēt MVU pilnveidot zināšanas un spējas, izmantojot valsts un/vai ES stimulus, lai panāktu „līdzvērtīgus konkurences apstākļus” starp MVU un lielākiem uzņēmumiem; atzinīgi vērtē jauno Eiropas savienošanas instrumentu, kas veicinātu pārrobežu e-iepirkumu, tādējādi veicinot digitālā vienotā tirgus attīstību;

53.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas e-pārvaldes rīcības plānā 2011.–2015. gadam pausto paziņojumu attīstīt platformu epractice.eu kā efektīvu līdzekli dalībvalstu un e-pārvaldes lietotāju pieredzes un informācijas apmaiņai un mudina paplašināt tās darbības jomu, iekļaujot arī vietējos un reģionālos lietotājus;

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.