5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/77

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā ir noteikts, ka „Savienības politikai attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā — tās izskaušana. Politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

—

ņemot vērā 2002. gada 18.–22. martā Monterrejā, Meksikā notikušajā Starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu pieņemto Monterrejas konsensu,

—

ņemot vērā Eiropas konsensu attīstības jomā (1),

—

ņemot vērā Komisija dienestu darba dokumentu attiecībā uz ES rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sabiedrībā (2010.–2015. gadam) (SEC(2010)0265) un Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus par tūkstošgades attīstības mērķiem, kuros apstiprināts attiecīgais ES rīcības plāns,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (2) („Attīstības sadarbības instruments” (ASI)),

—

ņemot vērā ES rīcības kodeksu par darba dalīšanu un attīstības sadarbības papildināmību (3),

—

ņemot vērā Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un Akras rīcības programmu,

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības iniciatīvu, kuru 2009. gada aprīlī aizsāka ANO Izpilddirektoru padome,

—

ņemot vērā 2010. gada 7. decembra Eiropas ziņojumu par attīstību ar nosaukumu „Sociālā aizsardzība iekļaujošas attīstības labā”,

—

ņemot vērā SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un SDO Globālas nodarbinātības paktu, kas vispārējā vienprātībā tika pieņemts 2009. gada 19. jūnijā notikušajā Starptautiskajā darba konferencē,

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta par tiesībām uz pārtiku Olivier De Schutter ziņojumu „Agroekoloģija un tiesības uz pārtiku”, ar ko nāca klajā ANO Cilvēktiesību padomes 16. sesijā [A/HRC/16/49] 2011. gada 8. martā,

—

ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas ziņojumu „Pārtikas un lauksaimniecības stāvoklis 2010.–2011. gadā — sievietes lauksaimniecībā – dzimumu nevienlīdzības izbeigšana attīstībā”, Roma, 2011,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2010. gada marta iniciatīvu „Strukturēts dialogs — efektīvai partnerībai attīstības jomā”, kurā ir paredzēts noteikt praktiskus līdzekļus pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo varas iestāžu līdzdalības efektivitātes uzlabošanai Eiropas sadarbības jomā,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 10. novembra Zaļo grāmatu „ES attīstības politika iekļaujošas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības atbalstam. ES attīstības politikas ietekmes palielināšana” (COM(2010)0629),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra Zaļo grāmatu par trešām valstīm sniegtā ES budžeta atbalsta nākotni,

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu (4), 2009. gada 24. marta rezolūciju par TAM līgumiem (5), 2010. gada 25. marta rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību (6), 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par veselības aprūpes sistēmām Subsahāras Āfrikā un veselību pasaulē (7), 2010. gada 15. jūnija rezolūciju „Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā sasniegtais — termiņa vidusposma pārskatīšana, gatavojoties ANO augsta līmeņa sanāksmei 2010. gada septembrī” (8), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Kankunā (COP 16) (9) un 2011. gada 8. marta rezolūciju par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas atzinumu (A7-0205/2011),

A.

tā kā nabadzības samazināšana un izskaušana ir galvenais ES attīstības politikas mērķis, kā tas noteikts Lisabonas līgumā;

B.

tā kā Eiropas konsensā attīstības jomā ir vēlreiz uzsvērtas ES apņemšanās attiecībā uz nabadzības izskaušanu un virzību uz TAM sasniegšanu un attiecībā uz tādu principu ievērošanu kā īpašumtiesības un partnerība, palīdzības efektivitāte un attīstības politikas saskaņotība, kas vēl aizvien ir būtiski un kuriem jābūt to centienu pamatā, kuru mērķis ir palielināt ES attīstības palīdzības ietekmi;

C.

tā kā nabadzībai ir vairākas dimensijas, ne vien ekonomiskā, bet arī humānā, sociokulturālā, politiskā, aizsardzības, dzimumu un vides dimensija, kas jārisina ar ES attīstības politikas palīdzību;

D.

tā kā dzimumu līdztiesība, pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm politikā un ekonomikā un sieviešu cilvēktiesību īstenošana ir būtiski faktori attiecībā uz nabadzības samazināšanu un ilgtspējīgu attīstību,

1.

atzinīgi vērtē centienus izstrādāt Eiropas valstu stratēģijas dokumentus, lai tādējādi panāktu labāku koordināciju starp Komisiju un dalībvalstīm; uzsver, ka plānošanas procesam ir jānodrošina palīdzības efektivitātes programmas īstenošana un Eiropas Parlamenta demokrātiskās kontroles tiesību ievērošana, kā noteikts Lisabonas līguma 290. pantā;

2.

atkārtoti aicina ES budžetā iekļaut EAF kā svarīgu pasākumu, lai labāk saskaņotu dažādos ES palīdzības instrumentus; uzstāj, ka tas nedrīkst izraisīt finansējuma samazinājumu ne attiecībā uz turpmākās attīstības sadarbības instrumentu, ne attiecībā uz EAF (salīdzinājumā ar pašreizējiem līmeņiem);

3.

uzsver, ka lielu ieguvumu, palielinot ES palīdzības ietekmi, jau varēja panākt, pilnībā īstenojot principus, ar ko jau vada attīstības pasākumus, piemēram, ES palīdzības koncentrēšana uz nabadzību, APS un Parīzes un Akras palīdzības efektivitātes saistības; tādēļ aicina Komisiju uzņemties vadību šajos jautājumos, jo īpaši Busanas augsta līmeņa sanāksmē par palīdzības efektivitāti, kā arī nodrošināt, ka šajā izšķirošajā procesā tiek ievēroti iepriekš noteiktie mērķi attiecībā uz palīdzības efektivitātes plānu 2015. gadam;

4.

uzskata, ka ir jāveic regulāra Eiropas Savienības finansēto projektu un politiku izvērtēšana, lai noteiktu efektīvākās attīstības darbības; rezultātā aicina Komisiju izstrādāt vispārēju izvērtēšanas politiku, kuras pamatā ir skaidri kritēriji un rādītāji; tomēr atgādina, ka tiekšanās pēc politikas ar spēcīgu ietekmi nedrīkst novest pie tā, ka tiek dota priekšroka izteikti kvantitatīvam un īstermiņa rezultātu izvērtējumam;

5.

uzskata, ka TAM līgumi paredz pozitīvu modeli paredzamam un rezultatīvam atbalstam, kas Komisijai un dalībvalstīm jāturpina pilnveidot;

6.

atgādina, kā atzīts Konsensā attīstības jomā, ka galvenais attīstības veicinātājs ir atbildīga un sadarbīga pārvaldība; mudina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt pārvaldības prakses jaunattīstības valstīs un ziņot par minētajām praksēm, kas ietver korupcijas izskaušanu, valsts finanšu pārvaldības uzlabošanu, pārredzamības palielināšanu un cilvēktiesību ievērošanu; atbalsta Komisijas priekšlikumus uzlabot labas pārvaldības veicināšanu un cīņu pret korupciju saņēmējās valstīs; tomēr uzsver, ka mehānismiem, kas izmanto atbalstu kā politisko reformu stimulu, jābūt pārredzamiem, īpaši jāuzsver demokrātija un cilvēktiesības un jāiesaista valsts attīstībā ieinteresētās puses;

7.

uzsver, ka saskaņā ar demokrātiskās ieinteresētības principu parlamenti, vietējās un reģionālās varas iestādes, pilsoniskā sabiedrība un citas ieinteresētās puses ir jāatbalsta to centienos veikt savus uzdevumus attīstības stratēģiju definēšanas jomā, liekot valdībām atskaitīties par paveikto un uzraugot un izvērtējot iepriekšējās darbības un attīstības procesa rezultātus; turklāt uzstāj uz faktu, ka attīstības teritoriālā pieeja nodrošina lielāku saņēmēju ieinteresētību;

8.

aicina ES ievērot tās Akras saistības, sniedzot finansējumu un attiecīgu atbalstu partnervalstu valdībām, lai ļautu pilsoņiem pilnvērtīgi piedalīties pilsoniskās sabiedrības organizācijās;

9.

uzsver vietējo un reģionālo varas iestāžu un to tīklu lomu Eiropas attīstības politikas ietekmes palielināšanā; norāda, ka saņēmējvalstu parlamentu loma ļauj tiem vislabāk noteikt prioritārās nozares, sagatavot un pieņemt valsts stratēģijas dokumentus un daudzgadu budžetu, kā arī uzraudzīt piešķirtos budžeta līdzekļus, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību pirms politiskā dialoga ar donoriem, lai dotu iespēju parlamentāriešiem ietekmēt lēmumu pieņemšanu;

10.

uzsver ciešo saikni starp ietekmīgu attīstības politiku un spēju uzlabošanu; norāda, ka spēju uzlabošana jāuzskata par integrētu procesu, kas uzlabo pilsoņu, organizāciju, valdību un sabiedrības spēju izstrādāt ilgtspējīgas attīstības stratēģijas; uzsver, ka spēju uzlabošana ir process, kurā vajadzīga partnervalstu ieinteresētība un politiskā telpa;

11.

norāda, ka atbalsts spēju uzlabošanai ne tikai ar budžeta atbalsta instrumentu, bet arī ar tehniskās sadarbības līdzekļiem ir būtisks ietekmīgai attīstības palīdzībai; atzīst, ka partnervalstu ieinteresētība un pārveidošanas procesu atzīšana var palielināties laika gaitā, ja tos atbalsta ar minētajiem instrumentiem;

12.

uzsver, ka mērķis palielināt palīdzības ietekmi un sasniegt vairāk rezultātu/cenas un ieguvumu attiecību nedrīkst izraisīt ar risku nesaistītu attīstības politiku, kas koncentrējas tikai uz „vieglajām valstīm”; uzstāj — lai gan faktiskajām vajadzībām jāturpina būt ES attīstības palīdzības piešķiršanas galvenajam kritērijam, atbalsta efektivitāte jāuzlabo, koncentrējoties uz reāliem rezultātiem; aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt finansēšanas instrumentu piemērošanas jomu un koncentrēties uz oficiālās attīstības palīdzības (OAP) sniegšanu nabadzīgākajām un neaizsargātākajām valstīm un nabadzīgāko sabiedrības slāņu aizsniegšanu, it īpaši to, kuri ir pakļauti vislielākajam sociālās atstumtības riskam, piemēram, sievietes, bērni, vecāki ļaudis un personas ar īpašām vajadzībām, vienlaikus ievērojot sasniegtos rezultātus un atbalsta ietekmi; aicina plānot pakāpenisku pārtraukšanas periodu attiecībā uz OAP piešķīrumiem jaunietekmes valstīm;

13.

uzsver nepieciešamību saskatīt atšķirības starp vismazāk attīstīto valstu un vidēju ienākumu valstu, jo īpaši jauno donorvalstu ar augošu ekonomiku, attīstības vajadzībām; atgādina, ka 72 % no pasaules nabadzīgajiem iedzīvotājiem dzīvo vidēju ienākumu valstīs un ka sadarbība un dialogs tādēļ ir jāturpina, lai risinātu tajās pastāvošās nabadzības un nevienlīdzības problēmas; atkārtoti pauž nostāju, ka sadarbību ar vidēju ienākumu valstīm un stratēģiskajiem partneriem neoficiālās attīstības palīdzības jomā nedrīkst finansēt no jau tā nepietiekamā attīstības palīdzības budžeta;

14.

uzskata, ka ES attīstības politika jāvirza uz tādu attīstības šķēršļu novēršanu kā lauksaimniecības ražojumu dempings, nelikumīgs parādu slogs, kapitāla aizplūšana un negodīga tirdzniecība un uz tādas starptautiskās vides izveidi, kas veicina nabadzības samazināšanu, nodrošinot pienācīgus ienākumus un iztikas līdzekļus, kā arī pamata cilvēktiesību, tostarp sociālo un ekonomisko tiesību, īstenošanu;

15.

atgādina par cilvēktiesību un nediskriminācijas universāluma principu kā pamatu, ar ko uzlabot ES attīstības politikas ietekmi;

16.

uzsver, ka nevienlīdzības — tostarp dzimumu nevienlīdzības — samazināšana pastiprina uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, par ko iestājas Eiropas konsenss attīstības jomā, un var veicināt straujāku nabadzības samazināšanu;

17.

atzīst attīstības šķēršļus, kas izriet no konfliktiem un katastrofām, kā arī to, cik nozīmīgi un rentabli ir ieguldīt profilakses pasākumos;

18.

aicina Komisiju kopā ar ieinteresētajām dalībvalstīm dot iespēju jauniem inovatīviem atbalsta veidiem, piemēram, pēcapmaksai, uz ražošanu pamatotam atbalstam, uz rezultātiem pamatotam finansējumam;

19.

uzsver, ka attīstības politikas saskaņotība (APS) ir būtiska ietekmīgas attīstības politikas īstenošanai un TAM sasniegšanai; aicina Komisiju skaidri noteikt atbildības jomas un vadību augstākajā līmenī attiecībā uz Līguma noteikuma par APS ieviešanu un aicina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un ES delegācijas šim mērķim atvēlēt pietiekamus līdzekļus;

20.

uzskata — lai nodrošinātu lielu ietekmi, ES attīstības politikā jāizmanto uz stimuliem balstīta pieeja, kas pamatojas uz lielāku diferencēšanu, atlīdzinot tām valstīm, kuru veikums ir labs, un atbalstot tās valstis, kuras guvušas vismazāk panākumu;

21.

pieprasa, lai pienācīgi vērā tiktu ņemti mērķtiecīgi inovatīvie finansēšanas mehānismi, kas koncentrējas uz labklājības palielināšanu, īpašuma tiesībām un kapitāla aizplūšanas samazināšanu, izstrādājot lokalizētus attīstības virzienus saskaņā ar saņēmēju īpašajām prioritātēm;

22.

atkārtoti pauž nostāju, ka ir jāsasniedz kopējais mērķis līdz 2015. gadam 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) veltīt OAP; mudina Komisiju un dalībvalstis atrast jaunus attīstības finansējuma avotus, piemēram, finanšu darījumu nodokli pasaules līmenī, risinājumus ar privātā sektora finansēm un uz tirgu vērstiem risinājumus; iebilst pret jebkādu ESAO Attīstības palīdzības komitejas noteiktās OAP definīcijas pārveidošanu vai paplašināšanu;

23.

mudina dalībvalstis izpildīt savas nenokārtotās finanšu saistības, tostarp tās, kas veiktas saistībā ar mātes un bērna veselību kā daļa no grupas G8 Muskokas iniciatīvas;

24.

uzsver, ka atbalsts jāsniedz paredzamā veidā, kas saskaņots ar valsts plāniem un prioritātēm, kā arī, lai nodrošinātu stimuliem lielāku pārredzamību un donorvalstu, NVO un partnervalstu atbildību;

25.

uzskata, ka Komisijas sniegtās attīstības palīdzības pievienotā vērtība un TAM termiņa tuvošanās attaisno OAP gada rādītāju nozīmīgo pieaugumu reālajā izteiksmē nākamajā daudzgadu finanšu shēmas (DFS) laikposmā; uzsver, ka vispārējā Eiropas atbalsta daļa, kas novirzīta caur ES budžetu, nebūtu jāsamazina un būtu jāsaglabā uzmanības centrā nabadzības jautājums;

26.

atgādina, ka atbalsts saskaņā ar turpmākajiem ES attīstības sadarbības instrumentiem jāsaista ar OAP kritērijiem, ko noteikusi ESAO Attīstības palīdzības komiteja;

27.

aicina pastiprināti ieguldīt attīstības izglītības un informētības palielināšanas jomā Eiropā; uzsver, ka šis process būtu jāuzskata ne vien par iespēju palielināt sabiedrības atbalstu izdevumiem attīstības jomā, bet arī par iespēju katram Eiropas iedzīvotājam izprast globālās attīstības jautājumus; uzsver, ka sabiedrības informētības palielināšana un vienaldzības samazināšana attiecībā uz jaunattīstības valstu nožēlojamo stāvokli palīdzētu uzlabot ES attīstības politiku;

28.

atzīmē — lai palielinātu sabiedrības informētību un samazinātu vienaldzību, jācenšas uzlabot atbalsta sniegšanas pārredzamību, palielināt neatkarīgu novērtējuma pētījumu izplatīšanu un piemērot stingrākas sankcijas tām iesaistītajām pusēm, kas atzītas par vainīgām attīstības palīdzības līdzekļu izšķērdēšanā;

29.

atzīst, ka ekonomiskā izaugsme ir ļoti svarīgs attīstības virzītājspēks; tomēr uzsver, ka izaugsme ir tikai viens no daudzajiem instrumentiem un ka izaugsmes maksimizēšana nav līdzvērtīga attīstības maksimizēšanai; jo īpaši norāda, ka izaugsmes ietekme uz nabadzības izskaušanu būs daudz lielāka, ja tiks samazināta nevienlīdzība un ievērotas cilvēktiesības; tādēļ uzstāj, ka ES attīstības palīdzībai jābūt vērstai nabadzīgāko izaugsmes virzienā, pieņemot tādus pasākumus, kas īpaši koncentrējas uz nabadzīgākajiem un sociāli atstumtajiem, lai tādējādi sekmētu un palielinātu tautas labklājību un ļautu viņiem pašiem kļūt par patiesas izaugsmes virzītājspēku, piemēram, mikrokredīts un mikrofinansējums, kā arī citi no tirgus atvasināti risinājumi;

30.

uzskata, ka politika, kas balstās tikai uz ekonomikas izaugsmi, ir apliecinājusi savu ierobežoto spēju izskaust nabadzību un veicināt sociālo kohēziju, kā uzskatāmi parādīja nesenās finanšu, klimata, enerģētikas un pārtikas krīzes; aizstāv ilgtspējīgu attīstību, pamatojoties uz godīgu tirdzniecību un sociālo taisnīgumu, kas dod labumu pašreizējām paaudzēm, neapdraudot resursu pieejamību nākamajām paaudzēm;

31.

uzsver, ka neviena politika, kas veicina ekonomisko izaugsmi, nebūs sekmīga bez sociālo un vides normu sekmēšanas un sociālās aizsardzības mehānismu ieviešanas politikas;

32.

uzsver, ka ES politikai jāveicina izaugsme tajās tautsaimniecības nozarēs, kurās nabadzīgie pelna sev iztiku, piemēram, lauksaimniecībā, un jāvērš vairāk uzmanības ēnu ekonomikas sektoram; aicina Komisiju un dalībvalstis priekšroku dot tiem pasākumiem, kas garantē zemes drošību un veicina nabadzīgo iedzīvotāju slāņu piekļuvi tirgiem, kredītiem un citiem finanšu pakalpojumiem un iespējām attīstīt prasmes, nepastiprinot esošo nevienlīdzību un nenostiprinot asimetriskas atkarības struktūras;

33.

atbalsta centienus veicināt rūpniecības un infrastruktūras attīstību, kas veicina ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, pilnībā ievērojot sociālās un vides normas; atzīmē, ka visefektīvākais veids, kā palielināt izaugsmi un palīdzēt cilvēkiem izkļūt no nabadzības, ir uzlabot rūpniecības un tirgus attīstību;

34.

atzīmē, ka rūpniecības attīstībai ir milzīgas iespējas pārveidot valstu ekonomikas, un atšķirībā no lauksaimniecības eksporta vai dabas resursu ieguves, kas pakļauj ekonomikas šokiem, tā var uzlabot ilgtermiņa ražīguma pieauguma iespējas; tāpēc aicina jaunattīstības valstis risināt šo jautājumu, izveidojot un īstenojot industrializācijas politiku, īpaši koncentrējoties uz rūpniecības specializāciju un tirdzniecības spējas izveidošanu;

35.

uzsver, ka rūpniecības izaugsmei jābūt energoefektīvai, lai izaugsme IKP izteiksmē būtu brīva no naftas atkarības un no siltumnīcefekta gāzu emisijām; mudina ES un dalībvalstis veikt visus pasākumus, lai veicinātu energoefektīvu tehnoloģiju un labākās prakses nodošanu jaunattīstības valstīm;

36.

uzskata, ka finansējums liela apjoma eksportam vai infrastruktūras projektiem, kas vienlaikus ir pievilcīgs attiecībā uz redzamu rezultātu sasniegšanu, var nebūt labākā stratēģija, lai sniegtu labumu plašākai sabiedrībai un nabadzīgām, sociāli atstumtām kopienām;

37.

mudina, ka ES un tās dalībvalstīm būtu sistemātiskāk jāatbalsta SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmas īstenošana jaunattīstības valstīs, lai tādējādi stimulētu kvalitatīvu darba vietu radīšanu un būtiskāko darba standartu ievērošanu;

38.

uzsver, ka jaunattīstības valstu ekonomikas dažādošanai un to atkarības no importa mazināšanai ir jābūt prioritāriem izaugsmes atbalsta politiku mērķiem;

39.

uzsver, ka uz ieguldījumu projektiem, kas atbalstīti ar ES mehānismiem subsīdiju un aizdevumu sapludināšanai, nav jāattiecina to īstenošanas uzraudzība un starptautiski saskaņotu sociālo un vides standartu ietekmes pētījumi; uzstāj, ka lēmumu pieņemšanas procesam par projektu izraudzīšanu jābūt pārredzamam un jānodrošina saskaņotība ar ES stratēģijas dokumentiem, principu par valsts ieinteresētību un ES saistībām atsaistīt savu atbalstu;

40.

uzstāj, ka sapludināšanai drīzāk jārada jauni līdzekļi, nekā jāizraisa subsīdiju aizstāšana ES OAP ar aizdevumiem;

41.

uzsver, ka attīstības politika nevar kļūt patiesi efektīva, neveicinot atbilstošu tiesisko regulējumu, jo īpaši īpašuma tiesību un līgumtiesību jomā;

42.

uzsver, ka dzimumu līdztiesības veicināšana palīdzēs īstenot sieviešu darba ražīgumu un tādējādi veicinās ilgtspējīgu un nabadzīgo virzienā vērstu izaugsmi;

43.

uzsver, ka nabadzību mēra ne tikai naudas izteiksmē un ka savā plašākajā nozīmē tā ir tādu pamattiesību liegšana kā tiesības uz pārtiku, izglītību, veselību vai vārda brīvību;

44.

uzsver, ka pamata sociālo pakalpojumu sniegšana ir būtiska visnabadzīgāko izaugsmes veicināšanai un TAM sasniegšanai; aicina 20 % no visa ES atbalsta piešķirt pamata sociālajiem pakalpojumiem, kā to noteikusi ANO Tūkstošgades izaugsmes mērķos (rādītājs 8.2 attiecībā uz 8. mērķi — ieviest globālu partnerību attīstības jomā), īpaši koncentrējoties uz brīvu un vispārēju pieeju pamata veselības aprūpei un pamatizglītībai, ņemot vērā ES atbalstu iniciatīvai „Izglītība visiem” un 2010. gada paziņojumam „ES loma veselības jomā pasaules mērogā”; atkārtoti atgādina, ka īpaša uzmanība jāvelta neaizsargātām iedzīvotāju grupām un personām ar augstu sociālās atstumtības risku, piemēram, personām ar īpašām vajadzībām;

45.

uzsver, ka meiteņu izglītība un dzimumu līdztiesības veicināšana izglītībā ir ļoti svarīga attīstībai, un politikas un pasākumi, kas nerisina dzimumu nelīdztiesības jautājumu, neizmanto svarīgas attīstības iespējas; uzsver, ka meiteņu izglītība sniedz vislielāko visu izglītības ieguldījumu atdevi, nodrošinot gan privātos, gan sociālos ieguvumus, kas uzkrājas personām, ģimenēm un sabiedrībai kopumā, samazinot dzimstības līmeni, pazeminot mātes, zīdaiņu un bērnu mirstības līmeni, aizsargājot pret HIV/AIDS infekciju, palielinot sieviešu iesaistīšanās līmeni darba tirgū un ienākumus un radot paaudžu izglītības labumus;

46.

uzsver, cik nozīmīgi ir novērst finanšu nepilnības veselības sistēmās, ievērojot tādas prioritātes kā seksuālā un reproduktīvā veselība, kas cieš no samazinājumiem, un cik nozīmīgi ir ieguldīt cīņā pret HIV/AIDS un citām slimībām;

47.

atgādina, ka ieguldīšana bērnos un jaunatnē ir ilgtermiņa ieguldījums ilgtspējīgā sabiedrības attīstībā;

48.

atzinīgi vērtē ANO Sociālās aizsardzības minimuma iniciatīvu; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt atbalstu jaunattīstības valstu sociālās aizsardzības programmām un izstrādāt visaptverošu politikas sistēmu, ietverot dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju aspektus sievietēm, attiecībā uz šo jautājumu;

49.

atzinīgi vērtē ES centienus sistemātiskāk risināt saikni starp tās migrācijas un patvēruma politikas ārējo dimensiju un citām politikām, uz ko attiecas migrācija, piemēram, nodarbinātība, izglītība, tiesības un sociālā aizsardzība;

50.

uzskata, ka nodokļu ieņēmumi ir būtiski jaunattīstības valstīm, lai ievērotu tās pilsoņu pamatvajadzības, lai tās būtu mazāk atkarīgas no ārvalstu palīdzības un veicinātu demokrātisko atbildību; atkārtoti pauž uzskatu, ka ES ir jāatbalsta partnervalstis godīgu, pārredzamu un efektīvu nodokļu sistēmu izveidē, lai ar to palīdzību iekasētu ieņēmumus, kas nepieciešami sociālās aizsardzības un nabadzīgāko atbalsta politiku īstenošanai, un starptautiskā līmenī jāturpina strādāt, lai panāktu lielāku finanšu pārredzamību un nodrošinātu, ka partnervalstis izmanto ieguvumus; uzsver, ka paraugprakses un informācijas apmaiņa nodokļu politikas jomā ir izšķirosi svarīga, lai izveidotu taisnīgas nodokļu sistēmas;

51.

uzsver cilvēktiesību patieso nozīmīgumu un daudzos ES pieejamos līdzekļus, lai palīdzētu paplašināt iespējas ievērot visas cilvēktiesības;

52.

atzīst, ka privātā sektora attīstība jaunattīstības valstīs ir būtiska nodarbinātības iespēju radīšanai, pakalpojumu sniegšanai un labklājības palielināšanai; atgādina, ka 90 % darbavietu jaunattīstības valstīs ir privātajā sektorā; uzsver, ka saskaņā ar nabadzīgāko iedzīvotāju atbalsta programmu ES attīstības palīdzībai būtu jābūt vērstai uz to, lai finansētu vietējos uzņēmumus, uzlabotu vietējo kapitālu un mudinātu saņēmējas valstis izveidot tādu vidi, kas sekmē mazo un vidējo uzņēmumu un mikrouzņēmumu attīstību, un uz šķēršļu novēršanu, kuri kavē uzņēmumu reģistrāciju, piekļuvi kapitālam un pieejamam kredītam, un ka pakalpojumiem un spēju uzlabošanas iespējām jābūt paredzētām galvenokārt nabadzīgākajiem uzņēmējiem;

53.

atkārto sociāli un ekoloģiski atbildīga privātā sektora nozīmīgumu, uzlabojot ilgtspējīgas attīstības tempu; aicina Komisiju veicināt un atbalstīt cita starpā sociālekonomiskos uzņēmumus, kas darbojas saskaņā ar ētikas un ekonomikas principiem;

54.

uzsver, ka ir svarīgi skaidri novērtēt iespējamos riskus, palielinot privātā sektora iesaistīšanos, un ka tādēļ jādefinē skaidri kritēriji privātā sektora projektu atbalstīšanai, kā arī stingri ietekmes novērtēšanas mehānismi, kas jāizstrādā, lai nodrošinātu, ka privātā sektora ieguldījumi ir ilgtspējīgi atbilstoši saskaņotajiem starptautiskās attīstības mērķiem un neizraisa atgriešanos pie saistītā atbalsta;

55.

atgādina, ka valsts ieguldījumi sabiedriskajās precēs, infrastruktūrās un pakalpojumos pamatā kalpo ilgtspējīgai attīstībai un efektīvai nevienlīdzības samazināšanai;

56.

uzsver, ka jaunattīstības valstīs īstenotajiem investīciju projektiem, kuros iesaistīts privātais sektors un kurus finansē ES, jāatbilst starptautiskā līmenī saskaņotiem vides, cilvēktiesību, sociālajiem un pārredzamības standartiem un saņēmēju valstu attīstības plāniem; iebilst pret jebkāda veida sadarbību ar privātuzņēmumiem, kas tiešā vai netiešā veidā atbalsta jebkādu nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; aicina Komisiju pārskatīt tās pienācīgas rūpības mehānismus, lemjot par finansējumu resursu ieguves projektiem;

57.

pauž pārliecību, ka ieguldījumi pozitīvi ietekmē izaugsmi un darba vietas ne tikai ES, bet arī jaunattīstības valstīs; uzsver, ka industriālās valstis ir atbildīgas par to, lai pastiprināti veicinātu ieguldījumu un tehnoloģiju nodošanu vietējiem uzņēmumiem, lai jaunajām tautsaimniecības nozarēm jaunattīstības valstīs būtu iespēja īstenot kvalitātes standartus, kā arī starptautiskos sociālos un vides standartus; turklātuzsver nepieciešamību palielināt sadarbību, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm uzlabot savu institucionālo un reglamentējošo spēju pārvaldīt ārvalstu ieguldījumus;

58.

aicina ES atzīt jaunattīstības valstu tiesības regulēt ieguldījumus, atbalstīt ieguldītājus, kas veicina partnervalsts attīstības stratēģiju, un piemērot preferenciālu režīmu vietējiem un reģionālajiem ieguldītājiem, lai veicinātu reģionālo integrāciju;

59.

aicina ES ievērot tās tirdzniecības stratēģijas atbalsta saistības attiecībā uz attīstības palīdzību, īpaši koncentrējoties uz projektiem, kas paredzēti, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm pilnveidot savas ar tirdzniecību saistītās iemaņas, uzlabot piegādes ķēdi un visbeidzot konkurēt reģionālajos un pasaules tirgos;

60.

aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu ar līdzīgu mērķi kā jaunajā ASV likumā par „konfliktu izrakteņiem”, proti, cīnīties pret izrakteņu nelegālu izmantošanu jaunattīstības valstīs, jo īpaši Āfrikā, kas pastiprina pilsoņu karu un konfliktus, lai nodrošinātu ES tirgū importēto izrakteņu kontroli;

61.

aicina analizēt un novērtēt publiskā un privātā sektora partnerību, kas iesaista privāto sektoru attīstībā, ko veicina Komisija, lai gūtu mācību no šīs pieredzes, pirms pāriet uz jauno politisko koncepciju par publisko līdzekļu izmantošanu privātā sektora finansējuma uzlabošanai;

62.

uzsver, ka privātajam sektoram sniegtajam atbalstam jāiet roku rokā ar saņēmēju valstu, reģionālo un vietējās pašpārvaldes iestādēm un parlamentiem sniegto atbalstu, lai šīs iestādes varētu efektīvi regulēt tirgu, veicināt pārredzamību, īstenot taisnīgu nodokļu politiku un labu pārvaldību, kā arī apkarot korupciju gan uzņēmumos un NVO, gan valdībās un valsts iestādēs;

63.

atzinīgi vērtē priekšlikumu attīstības palīdzību koncentrēt uz ilgtspējīgas atjaunojamās enerģijas iegūšanu; atkārto, ka enerģijas pieejamība ir priekšnosacījums Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai; uzstāj, ka ūdensapgādei un nabadzīgo cilvēku piekļuvei enerģijai un saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un vietējo attīstību jābūt ES atbalstīto projektu galvenajiem mērķiem;

64.

pauž prioritāru atbalstu ilgtspējīgiem vietēja un reģionāla līmeņa enerģētikas risinājumiem, īpaši decentralizētu enerģijas ražošanu, lai saskaņotu attīstības prioritātes un vides problēmas;

65.

norāda uz atjaunojamās enerģijas (saules enerģija, vēja enerģija, ģeotermālā enerģija un biomasa) milzīgo potenciālu daudzās jaunattīstības valstīs; aicina ES un tās dalībvalstis īstenot atjaunojamās enerģijas projektus jaunattīstības valstīs un darīt pieejamas tehnoloģijas, zināšanas un ieguldīšanas iespējas, jo tas ir vitāli svarīgi ekonomikas un sociālajai attīstībai, samazina šo valstu atkarību no fosilā kurināmā un pazemina to neaizsargātību pret cenu svārstībām enerģētikas tirgū;

66.

aicina Komisiju nodrošināt, ka ES oficiālā attīstības palīdzība enerģijas pieejamības uzlabošanai veicina vietējās ekonomikas attīstību, videi draudzīgas darba vietas un nabadzības samazināšanu un ka tā nav saistīta vai izmantota, lai subsidētu ES uzņēmumus; turklāt aicina Komisiju neradīt neskaidrību par politikām, lai palielinātu enerģijas pieejamību nabadzīgajiem cilvēkiem, ievērojot ES klimata pārmaiņu seku mazināšanas mērķus vai savas energoapgādes drošības vajadzības;

67.

atzinīgi vērtē jaunattīstības valstu uzsāktās iniciatīvas ieguldīt pārtikas ražošanā, nevis biodegvielas ražošanā, lai nodrošinātu savus pārtikas krājumus;

68.

atgādina, ka attīstīto valstu pienākums ir uzņemties vadību, veidojot pasaules mēroga zema oglekļa emisiju ekonomiku, kas vajadzīga, lai panāktu nepieciešamos emisiju samazinājumus; mudina dalībvalstis uzņemties vadību emisiju samazināšanā;

69.

atzīst, ka cīņa pret klimata pārmaiņām un galveno attīstības mērķu sasniegšana ir savstarpēji saistīti mērķi; uzsver sistemātiskāku centienu nepieciešamību, lai iekļautu uz ekosistēmu balstītu pielāgošanos klimata pārmaiņām, to mazināšanu un katastrofu riska mazināšanas pasākumus un tādēļ aicina īstenot holistisku pieeju, iekļaujot vides dimensiju attīstības programmās un projektos, piemēram, uzlabojot noteikumus par atkritumu pārkraušanu un nelegālu mežu izciršanu;

70.

aicina Komisiju novērtēt „klimatisko migrāciju” ietekmi, kas pēc dažiem paredzējumiem līdz 2050. gadam liks 200 miljoniem cilvēku mainīt dzīvesvietu pakāpeniskas apstākļu pasliktināšanās dēļ to tagadējā teritorijā, un uzsver, ka izmantojot Eiropas Savienības attīstības politiku, jāsniedz atbalsts un jāsamazina bēgļu skaits, ieguldot tehnoloģijās, cilvēkresursos un finanšu palīdzībā;

71.

atkārtoti pauž nostāju, ka iekļaušana nevar aizstāt noteikumu par jauniem papildu resursiem, kurus ES un citi donori ir piešķīruši jaunattīstības valstu klimata pārmaiņu seku mazināšanas centieniem un pielāgošanās vajadzībām; uzsver, ka šai pieejai jāpieņem vietējā un/vai reģionālā pieeja, lai risinātu īpašās problēmas, ar ko saskaras šīs jomas; atgādina, ka pasākumi saistībā ar klimata pārmaiņām — un sabiedriskie pasākumi kopumā — nav jāfinansē ar OAP un ka tādēļ ir vajadzīgs, lai dalībvalstis uzņemtos jaunas papildu saistības 0,7 % NKI veltīt OAP;

72.

uzsver, cik nozīmīgi ir veicināt ilgtspējīgu pilsētvides attīstību kā daļu no starptautiskās dienaskārtības, kā arī īstenot to vietējā, reģionālajā un valsts līmenī, kam būtu labvēlīga ietekme uz cilvēku dzīves kvalitāti visā pasaulē un jo īpaši jaunattīstības valstīs;

73.

atzīmē, ka ilgtspējīgu attīstību var panākt tikai, uzlabojot saņēmēju valstu spēju veidošanu un uzlabojot pamata infrastruktūru;

74.

pieprasa ietvert un īstenot valsts un reģionālās stratēģijas dokumentos Konvencijas par bioloģisko daudzveidību 8. panta j) punktu, kas ir ilgtspējīgas attīstības pīlārs;

75.

atzīst, ka atmežošana un neilgtspējīgs kokmateriālu imports ES tirgū ir veicinājis dabas katastrofas un nabadzīgo valstu neaizsargātību, un tāpēc aicina ES Komisiju un Padomi iekļaut savā jaunajā attīstības politikas stratēģijā visus aizliegumus saistībā ar nelegālu kokmateriālu apriti ES;

76.

atkārtoti pauž nostāju, ka ES attīstības palīdzība jānovirza pārtikas nodrošināšanai jaunattīstības valstīs un ilgtspējīgas, vietējas, maza apjoma un bioloģiskas lauksaimnieciskās ražošanas veicināšanai; īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt mazo lauksaimnieku piekļuvi ražošanas līdzekļiem (zeme, nodrošināti īpašumtiesības apliecinoši dokumenti, sējas materiāls, izglītība, kredīti, konsultācijas un konsultāciju dienesti), pārstrādes un realizēšanas iespējām un vietējiem un pārrobežu tirgiem;

77.

aicina, lai saskaņā ar Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu tiktu atbalstīta pāreja uz bioloģisku un ekoloģiski ilgtspējīgu lauksaimniecību, kas gan ņem vērā mazās lauksaimnieciskās ražošanas pieredzi, gan arī ir efektīvs līdzeklis, lai pielāgotos klimata pārmaiņām;

78.

uzsver īpaša atbalsta nozīmīgumu sievietēm lauksaimniecībā, jo pētījumi liecina, ka dzimumu nevienlīdzības likvidēšana lauksaimniecībā varētu jaunattīstības valstīs palielināt kopējo lauksaimniecības produkciju par 2,5–4 % un ka sievietes iztērē lielāku daļu savu ienākumu par savu bērnu pārtiku, apģērbu un izglītību; aicina novērst visa veida diskrimināciju pret sievietēm un vērst visas lauksaimniecības politikas un programmas uz dzimumu līdztiesību; uzsver, ka sievietes jāuzskata par līdztiesīgiem partneriem, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību attiecībā uz lauksaimniecības attīstību un pārtikas nodrošinājumu;

79.

uzstāj, ka ES būtu jārisina arī galvenie iemesli pārtikas nodrošinājuma trūkumam, tostarp vājā kontrolējamība par tiesībām uz pārtiku, spekulācijas ar pārtikas cenām un zemes piesavināšanās; vēlreiz uzsver, ka kopējās lauksaimniecības politikas reformā jāņem vērā Līguma noteikums par APS pastiprināšanu, godīgu konkurenci un palīdzība jaunattīstības valstīm apgūt spējas pašām veikt ražošanu; aicina uz rīcību, kuras mērķis būtu novērst zemes piesavināšanos, nodrošināt sīkīpašnieku un vietējo lauksaimnieku īpašuma tiesības un piekļuvi lauksaimniecības zemei un izbeigt sēklu monopolu un atkarību no īpašiem pesticīdiem;

80.

norāda — lai nodrošinātu ar pārtiku visus pasaules iedzīvotājus, kuru skaits 2050. gadā varētu pārsniegt 9 miljardus, lauksaimnieciskās ražošanas apjoms būs jāpalielina par 70 % no šā brīža līdz tam laikam, izmantojot mazāk zemes, mazāk ūdens un mazāk pesticīdu; atzīmē, ka globālais pārtikas nodrošinājums Eiropas Savienībai ir vissteidzamākais jautājums, un aicina nekavējoties un saskanīgi rīkoties, lai panāktu pārtikas nodrošinājumu gan attiecībā uz ES pilsoņiem, gan arī pasaules līmenī;

81.

uzsver, ka saskare ar pārtikas nodrošinājuma trūkumu nozīmē daudzu pasākumu īstenošanu dažādās nozarēs, piemēram, vietējo dabas resursu pārvaldību, ražošanas un izgatavošanas pastiprināšanu, apmācības, profesionālo organizāciju strukturēšanu, drošības tīkla ieviešanu visneaizsargātākajiem, izglītošanu uztura jomā un arī darba vietu dažādošanu laukos ārpus lauksaimniecības, lai uzlabotu ienākumus laukos dzīvojošajās ģimenēs, kas pirmās cieš no bada;

82.

norāda, ka jāievieš labākas lauksaimnieciskās ražošanas metodes, tostarp zemu izmaksu tehnoloģijas, jāparedz pētniecība lauksaimniecības jomā un jāpastiprina ražības un efektivitātes attiecība jaunattīstības valstīs, lai uzlabotu ilgtspēju;

83.

aicina ES un jaunattīstības valstis veicināt interesi par zemi kā līdzekli nabadzības samazināšanai, stiprinot īpašuma tiesības un atvieglojot kredītu pieejamību lauksaimniekiem, mazajiem uzņēmumiem un vietējai sabiedrībai;

84.

pauž dziļas bažas par to, ka pašlaik lauksaimniecības zemi iegādājas valdības atbalstīti ārvalstu ieguldītāji, jo īpaši Āfrikā, kas rada risku iedragāt vietējo pārtikas nodrošinājumu un izraisīt negaidītu un plašu sociālo nemieru, ja šo procesu nevadīs pareizi;

85.

uzsver, ka ES zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem jāpalīdz konsolidēt partnervalstu zivsaimniecības politiku un jāstiprina to spēja nodrošināt ilgtspējīgu zveju savos ūdeņos un vietējo nodarbinātību nozarē;

86.

uzsver, ka attīstības politikas galvenajam aspektam jābūt atbilstošai aizsardzībai pret katastrofām un slimībām, kas saistītas ar ūdeni, kā arī pietiekama daudzuma un kvalitātes ūdens pieejamībai par pieņemamu cenu, lai atbilstu pārtikas, enerģijas un citām pamatvajadzībām, kas nepieciešamas veselīgai un produktīvai dzīvei, neiespaidojot svarīgo ekosistēmu ilgtspēju;

87.

lai palielinātu pārredzamību un to attīstības projektu atzīšanu sabiedrībā, ko pilnībā vai daļēji finansējusi ES vai dalībvalstis, aicina izveidot elektronisko datubāzi, kas sniedz informāciju par OAP; uzskata, ka šāda datubāze dotu iespēju lietotājiem noteikt visus ES donoru un attiecīgā gadījumā Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūru projektus un programmas visās saņēmējās valstīs, kas tos finansē, un organizācijas, kas tos īsteno; uzskata, ka tai vajadzīga funkcija, kas ļauj viegli meklēt konkrētu informāciju, pamatojoties uz iepriekš noteiktu kritēriju kopumu (donors, Attīstības palīdzības komitejas nozare, atrašanās vieta, projekta statuss, finansējuma veids un TAM), un jāpiedāvā tabulas un ģeogrāfiskās kartes analīzei; norāda, ka šāda veida datubāze ir arī svarīga pastiprinātai koordinācijai un saskaņošanai starp donoriem un saskaņošanai ar saņēmējvalsts valdību;

88.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.