15.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 48/94

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž gandarījumu, ka vairākas Euromed reģiona partnervalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas ir pamats, lai uzlabotu minēto personu dzīves kvalitāti.

1.2.

Komiteja norāda, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti Euromed reģiona partnervalstīs, būtu ciešāk jāiesaista Euromed partnerības sadarbībā. Lai minētās organizācijas varētu aktīvi līdzdarboties pilsoniskās sabiedrības attīstībā, ir vajadzīgs finansējums.

1.3.

Komiteja aicina Euromed reģiona partnervalstis, veidojot dzīves vidi, plašāk izmantot “universālā dizaina” pieeju, jo īpaši tāpēc, ka pieejama un ērti izmantojama vide sekmē arī tūristu piesaisti reģionam.

1.4.

Komiteja aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, lai Euromed reģiona partnervalstīm paredzētajā finansējumā tiktu iekļautas arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras pārstāv cilvēkus ar invaliditāti, un lai Eiropas kaimiņattiecību politikas programmu līdzekļi netiktu izmantoti papildu šķēršļu radīšanai, kas kavē cilvēku ar invaliditāti līdzdalību sabiedriskajā dzīvē līdzvērtīgi citiem.

1.5.

Ņemot vērā Euromed reģiona partnervalstu kultūras tradīcijas un atzīstot, ka ar labdarības pasākumiem var uzlabot dzīves kvalitāti cilvēkiem ar invaliditāti, Komiteja aicina iesaistītās puses vairāk izmantot tādu pieeju, kuras pamatā ir tiesības, tādējādi mudinot sabiedrību uzņemties savu daļu atbildības par cilvēku ar invaliditāti labklājību un viņu iztiku, kā arī veidot tādu vidi un nodrošināt tādus pakalpojumus, kas atbilst visu lietotāju vajadzībām. Šāda pieeja atbilst ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām.

1.6.

Lai radītu kvalitatīvas darba vietas un nodrošinātu darbaspēka prasmju atbilstību tirgus vajadzībām, Vidusjūras reģiona valstīs lielāka uzmanība jāpievērš izglītības pasākumiem, kas pielāgoti cilvēkiem ar invaliditāti. Minētajām valstīm jāmazina arī negatīvās sekas, ko rada iedzīvotāju aizplūšana no lauku apgabaliem un kas atspoguļojas nodarbinātībā un migrācijas viļņos.

1.7.

Statistiskas dati liecina, ka cilvēku ar invaliditāti īpatsvars sabiedrībā ir vismaz 10 %; tātad var secināt, ka Vidusjūras reģiona partnervalstīs dzīvo ap 25 miljoniem cilvēku ar invaliditāti. Komiteja aicina Euromed reģiona lēmējiestādes sekmēt vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, tostarp viņu iesaistīšanu darba tirgū.

1.8.

Lai stiprinātu Vidusjūras valstu kohēziju, Euromed reģiona partnervalstis būtu jāiesaista iespējami lielākā skaitā iniciatīvu, piemēram, tematisko Eiropas gadu pasākumos (1), Eiropas kultūras galvaspilsētas iniciatīvā un nesen uzsāktajā Eiropas universālā dizaina galvaspilsētas iniciatīvā (2).

2.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savos atzinumos jau ir pievērsusies sociālās jomas attīstībai Euromed reģiona partnervalstīs.

2.2.

Komiteja nolēma sagatavot šo pašiniciatīvas atzinumu, lai veicinātu izpratni par cilvēku ar invaliditāti dzīves apstākļiem Vidusjūras reģiona valstīs un sniegtu ieguldījumu šo apstākļu uzlabošanā. Šobrīd sociālās jomas attīstībā ir izšķirošs posms, kas saistīts ar svarīgiem uzdevumiem pasaules mērogā.

2.3.

Barselonas process, kas uzsākts 1995. gadā, deva jaunu impulsu ES attiecībām ar Vidusjūras reģiona kaimiņvalstīm (3) un radīja jaunas iespējas miera un ekonomiskas labklājības telpas izveidei reģionā. Kopš Barselonas deklarācijas pagājuši 15 gadi, tomēr sasniegumi ir visai pieticīgi.

2.4.

Savienības Vidusjūrai iniciatīva, kas uzsākta 2008. gadā, piešķīra sadarbībai jaunu dinamiku, ko Euromed reģiona partnerībā iesaistītās valstis var izmantot šā reģiona līdzsvarotai attīstībai. Šajā attīstībā būtiska nozīme ir sociālajiem aspektiem, tostarp cilvēku ar invaliditāti stāvokļa uzlabošanai.

2.5.

Eiropas Komisija partnerības nolīgumos varētu pievērst lielāku uzmanību sociālās attīstības aspektam un stingrāk norādīt uz steidzamu nepieciešamību uzlabot sociālo kohēziju.

2.6.

Libānā 2002. gada oktobrī pasludināja Arābu valstu desmitgadi cilvēkiem ar invaliditāti. Tā ilgs līdz 2012. gadam. Desmitgades iniciatīvas izstrādē piedalījās 19 arābu valstis un vairāk nekā 100 pārstāvju no arābu valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras pārstāv cilvēkus ar invaliditāti. Saistībā ar desmitgadi pieņemta deklarācija, kuru izstrādāja pēc ilgstošām konsultācijām ar iesaistīto valstu sociālo lietu ministriem.

2.7.

Vairākas Vidusjūras reģiona valstis (4) ir ratificējušas ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kuras mērķis ir nodrošināt šo cilvēku tiesību aizsardzību un uzlabot viņu dzīves apstākļus. Eiropas Savienībā minētās konvencijas ratifikācijas process saistīts ar direktīvas projektu par diskriminācijas izskaušanu, par kuru Komiteja ir izstrādājusi atzinumu. Direktīva par diskriminācijas izskaušanu dažādās dzīves jomās vēl nav pieņemta, taču process ir sācies, un ES veic būtisku soli ceļā uz cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzību.

2.8.

Cilvēkresursu attīstības jomā sadarbība ir bijusi rezultatīva. Sabiedrības attīstības vidējais rādītājs no 0,6941995. gadā palielinājies līdz 0,7362007. gadā (5). Pašreizējai krīzei ir negatīva ietekme uz šo attīstību, tāpēc Euromed reģiona partnervalstu sociāli ekonomiskajā attīstībā īpaša uzmanība jāpievērš iespēju vienlīdzībai.

2.9.

Cilvēku ar invaliditāti tiesību un dzīves kvalitātes ziņā situācija dažādās Euromed reģiona partnervalstīs ir atšķirīga. Šā atzinuma mērķis ir pievērst valstu uzmanību nepieciešamībai šo situāciju uzlabot, padarīt efektīvāku šajā jomā darbojošos pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbu un aktīvāk nekā līdz šim iesaistīt minēto organizāciju pārstāvjus ES un Euromed reģiona valstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju regulārā sadarbībā. Konkrētu valstu rīcības piemēri un atsauces uz šajās valstīs veiktajiem pētījumiem un apkopotajiem datiem apliecina, ka minētās valstis cilvēku ar invaliditāti integrāciju uzskata par svarīgu jautājumu un ir veikušas pasākumus, lai stiprinātu sociālo kohēziju.

3.1.

Barselonas procesa (1995) mērķis ir vispārēji saskaņot sociāli ekonomisko attīstību abos Vidusjūras krastos. Tomēr tajā nav ņemtas vērā dažādu sabiedrības grupu īpašās vajadzības. Eiropas Savienības kohēzijas politikas īstenošana ir apliecinājusi, ka vienlīdzīgu iespēju veicināšana mazāk aizsargātām sabiedrības grupām un sociālās kohēzijas uzlabošana dod labumu visai sabiedrībai.

3.2.

Veidojot vienotu brīvās tirdzniecības zonu, ir svarīgi, lai cilvēku ar invaliditāti dzīves apstākļi un iztikas līdzekļi partnervalstīs tuvinātos ES standartiem. Lai to panāktu, cilvēki ar invaliditāti aktīvāk jāiesaista lēmumu pieņemšanā valstu, reģionālajā un vietējā līmenī.

3.3.

Iekļaujoša izglītības sistēma, nodarbinātības politika, līdzsvarota reģionālā attīstība un līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā sekmē nabadzības mazināšanu. Tādējādi Euromed reģiona partnervalstis kļūst arī pievilcīgākas kā dzīves un darba vietas, kas savukārt mazina emigrāciju. Sociālā iekļaušana galu galā veicina arī cilvēku mobilitāti. Daudzās Vidusjūras partnervalstīs bērniem ar invaliditāti nav pieejama pietiekama izglītība, tāpēc, sasniedzot darbspējīgu vecumu, viņi lielākoties nevar iesaistīties darba tirgū un izmantot tā sniegtās iespējas.

3.4.

Lielākā daļa Euromed valstu skolu nespēj nodrošināt apmācību bērniem ar invaliditāti. Aptuveni puse bērnu ar invaliditāti dzīvo aprūpes iestādēs un ir nošķirti no ģimenēm. Cilvēki ar invaliditāti nevar īstenot savas tiesības uz iesaistīšanos darba tirgū, lai gan Euromed valstīs ir pieņemti īpaši likumi, kuros noteikts, ka cilvēki ar invaliditāti saņem atbalstu un ka viņiem ir piekļuve nodarbinātības iespējām. Ziņojumā, ko 2003. gadā sagatavojusi Libānas Savienība cilvēkiem ar kustību traucējumiem (Lebanese Physically Handicapped Union), norādīts, ka iestādes, kas saņem lielāko daļu valsts budžeta līdzekļu, kuri paredzēti cilvēkiem ar invaliditāti, nenodrošina šiem cilvēkiem tādu izglītību, kas būtu pietiekama, lai viņi varētu iekļauties darba tirgū.

3.5.

Pašlaik ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām ir ratificējušas šādas Euromed partnervalstis, kas nav ES dalībvalstis: Alžīrija, Bosnija un Hercegovina, Maroka, Tunisija, Turcija, Ēģipte, Sīrija, Jordānija, Horvātija un Melnkalne. Konvenciju vēl nav ratificējusi Izraēla, Palestīna, Libāna, Albānija, Monako, Mauritānija un Lībija (novērotājas statusā). Arī daļa ES dalībvalstu vēl nav ratificējušas konvenciju.

3.6.

Konvencijā nodrošināta cilvēku ar invaliditāti aizsardzība pret diskrimināciju jebkurā dzīves jomā: nodarbinātībā, transporta un publisko ēku pieejamībā, kā arī mājokļu jomā. Konvencijā uzsvērts, ka ir svarīgi nodrošināt atbilstīgus pakalpojumus un piemērotu sociālo aizsardzību kā pilsētās, tā arī lauku reģionos.

3.7.

Īpaša uzmanība konvencijā veltīta izglītības pieejamībai, tiesībām brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tiesībām uz ģimenes dzīvi un līdzdalību politikā. Atsevišķi konvencijas panti īpaši attiecas uz bērniem un sievietēm ar invaliditāti — divām būtiski svarīgām grupām, kurām Euromed reģiona valstu sadarbībā būtu jāpievērš uzmanība un kurās jāuzlabo sociālā iekļaušana.

3.8.

Konvencijas pamattekstam pievienots fakultatīvs protokols. Valstis, kas parakstījušas un ratificējušas konvenciju, apņemas uzraudzīt tās īstenošanu. Konvencijas dalībvalstis ar ratifikāciju uzņēmušās arī saistības iesniegt ANO pārskatus par to, kā cilvēku ar invaliditāti dzīves apstākļi atbilst konvencijas prasībām.

3.9.

Konvencijas ratifikācija ir pirmais solis ceļā uz pārmaiņām sabiedrības attieksmē gan pret cilvēkiem ar invaliditāti, gan pret viņu dzīves apstākļiem, — tiklab ES dalībvalstīs, kā arī Euromed reģiona partnervalstīs. Šobrīd vairāku sabiedrības grupu, tostarp cilvēku ar invaliditāti, sociāli ekonomiskais stāvoklis Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs neatbilst ANO konvencijas kritērijiem.

3.10.

Euromed partnervalstu reģionālajai sadarbībai ir svarīga nozīme cilvēku ar invaliditāti ikdienas dzīves uzlabošanā. Pārvietošanās iespējām, informācijas izplatīšanai, cilvēkiem ar invaliditāti pielāgotu pakalpojumu sniegšanai un kopīgu projektu īstenošanai jābūt efektīvākai nekā līdz šim. Reģionālā kohēzija vienas valsts robežās — lauku apgabalu ilgtspējīga attīstība un cilvēkiem ar invaliditāti pieejami pakalpojumi gan pilsētās, gan ārpus tām — palielina Vidusjūras partnervalstu konkurētspēju.

3.11.

Gan reģiona mērogā, gan Euromed reģiona valstu partnerattiecībās jāvalda savstarpējai sapratnei, arī tolerancei starp dažādām kopienām, un cīņai pret diskrimināciju.

3.12.

Vidusjūras reģiona lauku apgabalos sociālās neaizsargātības izpausmes ir nabadzība, bezdarbs, nepietiekama infrastruktūra, augsnes degradācija un iedzīvotāju nepārtraukta aizplūšana no laukiem. Valstīm jādara viss iespējamais, lai mainītu šo negatīvo tendenci.

3.13.

Lielākajā daļā ES dalībvalstu ir vairākas invalīdu pārstāvības organizāciju apvienības. Tās palīdz dažādām cilvēku ar invaliditāti grupām labāk izprast citu vajadzības un paust vienotu nostāju politikas veidošanas procesā. Euromed reģiona partnervalstīm būtu jāatbalsta šādu apvienību izveide un stiprināšana.

3.14.

Vairākās Euromed reģiona valstīs — Marokā, Jordānijā, Tunisijā un Ēģiptē — ir izveidotas tādu organizāciju apvienības, kuras pārstāv cilvēkus ar dažādu veidu invaliditāti.

3.15.

“Handicap International” ir izsludinājusi konkursu bezpeļņas organizācijām, lai rosinātu tās savā darbībā iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti.

Tunisija un Jordānija ir iesaistījušās ANO attīstības programmā (UNDP). Jordānijā izveidotā organizācija cilvēkiem ar kustību traucējumiem “Al Hussein Society for the Habilitation and Rehabilitation of the Physically Challenged” ir UNPD partnerorganizācija. Tās mērķis ir nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti pieejamus IT risinājumus, aprīkojot IT telpas ar atbilstīgām datorprogrammām, tostarp grafiskajām lietojumprogrammām, un organizējot IT kursus cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

3.16.

Starptautiskās organizācijas “Disabled Peoples International” (DPI), kas apvieno cilvēkus ar invaliditāti, tīmekļa vietnē norādīts, ka pašreiz organizācijā tiek veidots sestais — Arābu valstu reģions. Organizācijas norāda, ka 10 valstis jau paudušas vēlmi tajā iesaistīties, un sagatavošanas darbu varētu pabeigt pēc diviem vai trim mēnešiem.

4.1.

Ņemot vērā Vidusjūras reģiona valstu kultūras tradīcijas, attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti un viņu nozīmi sabiedrībā lielā mērā nosaka reliģija. Dažādie skaidrojumi par invaliditātes cēloņiem būtu jāaizstāj ar zinātniski pamatotu informāciju, kas atvieglotu uz tiesībām balstītas pieejas izmantošanu invaliditātes problēmu risināšanā. Euromed reģiona partnervalstīs ir atšķirīga sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar iedzimtu vai iegūtu invaliditāti; visvairāk diskriminē cilvēkus ar iedzimtu un pamanāmu invaliditāti. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodrošināt informāciju par dažāda veida invaliditāti un norādīt uz invalīdu spējām un prasmēm.

4.2.

Izmantojot plašāko definīciju, lēšams, ka, piemēram, Marokā, invaliditātes jautājums skar aptuveni 25 % ģimeņu. Pamanāmas invaliditātes gadījumā piekļuve pakalpojumiem ir būtiski apgrūtināta. Reliģijas un ģimenes nozīmīgā loma Marokā nosaka, ka sabiedrībā ir izplatīta labdarība. Palīdzība cilvēkiem ir cēls pamatprincips, bet ar to vien nepietiek, lai nodrošinātu cilvēkiem ar invaliditāti vai hroniskiem slimniekiem pienācīgus dzīves apstākļus.

4.3.

Lai cilvēkiem ar invaliditāti uzlabotu dzīves kvalitāti, papildus labdarības pasākumiem vajadzētu pastāvīgi pilnveidot arī pakalpojumus un uzlabot dzīves apstākļus. Cilvēku ar invaliditāti pārstāvības organizācijas un citas pilsoniskās sabiedrības sociālās organizācijas ar sabiedrības atbalstu varētu veiksmīgi apvienot labdarību ar tādu modeli, kura pamatā ir tiesības. Cilvēki ar invaliditāti jāiesaista lēmumu pieņemšanā tādos jautājumos, kas skar sociālās sistēmas attīstību. Marokā vērojama tendence pāriet no labdarības modeļa uz tādu pieeju, kurā lielāka nozīme ir tiesībām.

4.4.

“Handicap International” (HI) projekti Marokā ir labs piemērs, kā vienā Euromed reģiona partnervalstī valsts vai vietējās pārvaldes iestādes ir sekmējušas minētā modeļa attīstību. “Handicap International” ir nevalstiska organizācija, kas Marokā darbojas kopš 1993. gada. Sociālo lietu ministrijas līdzfinansēts apsekojums par cilvēku ar invaliditāti, tostarp bērnu, un viņu ģimeņu dzīves apstākļiem 2004. gadā liecina, ka 70 % cilvēku ar invaliditāti vispār nav pieejama izglītība un tikai 30 % bērnu ar invaliditāti iegūst izglītību. Norādīts, ka galvenā problēma ir sociālo dienestu un speciālistu trūkums, kā arī apstāklis, ka sabiedrības negatīvā attieksme pret bērniem ar invaliditāti 50 % gadījumu ir bijusi par iemeslu atstumtībai no izglītības sistēmas. Apsekojuma rezultātā izstrādāti šādi ieteikumi:

4.5.

Īpaša uzmanība Euromed reģiona partnervalstīs jāvelta apstākļiem, kādos dzīvo bērni ar invaliditāti un tās ģimenes, kurās kādam ģimenes loceklim ir invaliditāte. Ģimenēm, kuru aprūpē ir cilvēki ar invaliditāti, tostarp bērni, būtu jāiesaistās lēmumu pieņemšanā par jauniem pakalpojumiem un piemērotiem rehabilitācijas un atbalsta pasākumiem. Mūsdienu sociālās aprūpes un rehabilitācijas sistēmā ģimene ir partneris gan attiecībās ar vietējām pašvaldībām un valsts pārstāvjiem, gan pakalpojumu sniedzējiem. Tā var ierosināt priekšlikumus par pakalpojumiem un piedalīties pakalpojumu klāsta izveidē; ģimenei ir arī vērtīga pieredze jautājumos par invaliditāti. Ja nav attīstīta pakalpojumu tīkla, iepriekš minēto pieeju var izmantot arī rehabilitācijai sabiedrībā (community-based rehabilitation), invalīdu atbalstīšanā iesaistot neformālas grupas un bezpeļņas organizācijas (juridiskas personas), kas darbojas šajā jomā.

4.6.

Pieņemamus dzīves apstākļus un tiesības varēs nodrošināt tikai tad, ja cilvēkiem ar invaliditāti tiks sniegta regulāra un pastāvīga palīdzība. Ņemot vērā sociāli ekonomiskās attīstības atšķirības Vidusjūras reģiona valstīs un pašreizējās krīzes dēļ ierobežotās pakalpojumu sniegšanas iespējas, risinājumu meklēšanā aktīvi jāiesaista arī paši cilvēki ar invaliditāti.

4.7.

Nodarbinātība ir labākais risinājums, lai panāktu sociālo iekļaušanu. Jāgādā gan par nodarbinātības iespējām vispārējā, atvērtā darba tirgū, gan par aizsargātām un subsidētām darba vietām, kas paredzētas tieši cilvēkiem ar invaliditāti. Invalīdu nodarbinātības jautājumi Eiropas Savienībā tiek risināti gan ar likumdošanas pasākumiem, gan ar paraugprakses popularizēšanu. Tā kā 2003. gads bija Eiropas gads cilvēkiem ar invaliditāti, ES sociālo partneru apvienības atkārtoti apliecināja savu apņemšanos — īstenot kopīgi pieņemto deklarāciju cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai. Šī deklarācija, kurā uzsvars likts uz spējām, nevis traucējumiem, ir labs palīglīdzeklis, lai Euromed reģiona partnervalstīs uzlabotu nodarbinātības iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, sevišķi šim mērķim izmantojot sociālās ekonomikas uzņēmumus.

4.8.

Lai iesaistītu cilvēkus ar invaliditāti Euromed reģiona partnervalstu darba tirgū, par pamatu var izmantot 1993. gadā panākto arābu valstu vienošanos par cilvēku ar invaliditāti rehabilitācijas un nodarbinātības veicināšanu. Dokumentā uzsvērts, ka ir svarīgi nodrošināt pieejamu darba vidi un cilvēkiem ar invaliditāti pielāgotu sabiedrisko transportu. Lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, ierosināts arī ieviest īpašu nodarbinātības kvotu sistēmu, ko izmanto arī vairākās ES dalībvalstīs.

4.9.

Cilvēki ar invaliditāti vēlas sniegt ieguldījumu sabiedrībā, bet šajā nolūkā ir jārada labvēlīga vide, kuras pamatā ir tiesības un visaptveroša iekļaušana sabiedrībā. Lielāks atbalsts jāsniedz cilvēku ar invaliditāti pārstāvības organizācijām. Valstij regulāri jārūpējas par cilvēkiem, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti, kas ir vismazāk aizsargātā sabiedrības grupa.

4.10.

Sievietes parasti aktīvi iesaistās pasākumos, kas paredzēti cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanai, — gan individuāli, ģimenē, gan sabiedriskos pasākumos. Ir jāatzīst sieviešu nozīme šajā darbā. Taču sociālo pasākumu īstenošana nevar būt tikai ģimenes pienākums. Euromed reģiona partnervalstīs ģimenēs, kurās ir bērni ar invaliditāti, par aprūpi galvenokārt ir atbildīgas sievietes — bērnu mātes; to veicina arī reliģiskā pārliecība un kultūras īpatnības.

Sieviešu, bērnu un minoritāšu stāvoklis Euromed reģiona valstīs aplūkots Arābu valstu tautas attīstības 2002. gada pārskatā; tajā norādīts, ka 2000. gadā apmēram 53 % sieviešu bija analfabētes, un prognozēts, ka 2015. gadā šis skaitlis būs 37 %.

4.11.

Labs sociālās aizsardzības programmas piemērs Vidusjūras reģiona valstīs ir Tunisijā īstenotie “Handicap International” (HI) projekti sociālās aizsardzības un sociālās solidaritātes veicināšanai, kuros iesaistīti gan sadarbības tīklu dalībnieki, gan gala patērētāji — cilvēki ar invaliditāti un viņu ģimenes. No 1998. līdz 2002. gadam īstenotā projekta “Bērnu invaliditātes profilakse” mērķis bija uzlabot bērniem ar invaliditāti sniegto pakalpojumu kvalitāti, apmācīt rehabilitācijas speciālistus un nodrošināt līdzekļus specializētajiem aprūpes centriem. Laikposmā no 1998. gada līdz 2003. gadam saistībā ar atsevišķu projektu izveidotas 2 rehabilitācijas slimnīcas, uzbūvēts 1 rehabilitācijas centrs un 1 tehnisko palīglīdzekļu darbistaba, kā arī 2 mobilie centri tehnisko palīglīdzekļu remontam. Marokā, Alžīrijā un Tunisijā īstenotā HI projekta “Cilvēku ar invaliditāti autonomijas veicināšana Magribā” (2004-2006) mērķis bija rosināt vietējā līmeņa iniciatīvas, lai sekmētu cilvēku ar invaliditāti sociālo integrāciju, pašapziņu un pašpārliecību. Projektā piedalījās arī Tunisijas sociālo lietu ministrija un vairākas invalīdu apvienības.

4.12.

Kā labu piemēru Vidusjūras partnervalstī veiktam Eiropas Savienības projektam, kura mērķis ir mainīt sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti, var minēt Euromed reģiona Jaunatnes programmu, kas ir viens no pamatelementiem Eiropas Komisijas darbībā jauniešu atbalstam trešās pasaules valstīs. Tā ir viena no reģionālajām programmām, kas uzsākta saskaņā ar Barselonas procesa 3. sadaļu nolūkā veicināt neformālo apmācību un kultūru dialogu 27 Euromed reģiona partnervalstīs. Tuvākajā nākotnē paredzams, ka tajā iesaistīsies 37 valstis. Euromed reģiona valstu jaunatnes programma ir konkrēta ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerības iniciatīva. Tai pieejamos resursus var izmantot, lai uzlabotu Euromed reģiona valstu jauniešu savstarpējo sapratni, sekmētu pilsoniskās sabiedrības demokratizāciju un jauniešu, it sevišķi jaunu sieviešu, pilsonisko drosmi, palielinātu jauniešu organizāciju ietekmi, kā arī stimulētu informācijas un pieredzes apmaiņu starp jauniešu organizācijām. Ar šādiem līdzekļiem ir iespējams mainīt attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti un hroniski slimiem cilvēkiem. Programma, kas uzsākta 1999. gadā, uzskatāma par Eiropas Komisijas Jaunatnes programmas turpinājumu konkrētajā reģionā.

5.1.

Vidusjūras reģiona partnervalstīs ēkas un transports šobrīd vēl neatbilst cilvēku ar invaliditāti vajadzībām. Jāņem vērā, ka pieejamu un lietošanai ērtu vidi varēs izmantot ne tikai cilvēki ar invaliditāti, bet arī citas sabiedrības grupas, piemēram, ģimenes ar bērniem, vecāka gadagājuma cilvēki, kā arī cilvēki, kam traumas rezultātā uz laiku radušies kustību traucējumi.

5.2.

Universālais dizains nozīmē tādus ražojumus un tādu vidi, kas ar iespējami mazāk ierobežojumiem un bez nepieciešamības pielāgoties vai meklēt īpašus risinājumus būtu pieejama ikvienam. Universālais dizains ir saistīts arī ar citiem sabiedriskiem mērķiem, un tas ir visaptveroša risinājuma neatņemama sastāvdaļa.

5.3.

Mūsu apkārtējās vides veidošanā būtu jāņem vērā šādi universālā dizaina koncepcijas pamatprincipi:

5.4.

Būtiska nozīme ir ne tikai fiziskajai videi, bet arī attieksmei. Droša pārvietošanās pilsētvidē ir lielā mērā atkarīga no satiksmes dalībnieku savstarpējās iejūtības. Lai veidotu pieejamu un ērtu vidi, svarīga nozīme ir informēšanas pasākumiem.

5.5.

Dažās Euromed reģiona partnervalstīs (Jordānijā, Marokā, Tunisijā un citur) ir pieņemti tiesību akti par visiem pieejamu sabiedrisko telpu. ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām skaidri norādīts: piekļuves nenodrošināšana cilvēkiem ar invaliditāti uzskatāma par diskrimināciju. Ļoti svarīga ir arī brīva piekļuve darba vietām un drošība darbavietā.

5.6.

Cilvēkiem ar invaliditāti sabiedriskais transports ir ērtāk pieejams tur, kur tiek mudināts izmantot dzelzceļa transportu un kur tas ir modernizēts. Piemēram, Marokā dzelzceļa transports ir attīstīts un, ja stacijas ēkas un peroni ir atbilstīgi aprīkoti, cilvēki ar invaliditāti var izmantot vilcienu.

5.7.

Ir jāizceļ un jāpopularizē pozitīvie piemēri transporta pieejamības un citu universālā dizaina projektu īstenošanas jomā Euromed reģiona partnervalstīs.

5.8.

Jordānijā veikti pasākumi, lai tiesību akti par cilvēku ar invaliditāti piekļuvi sabiedriskai telpai tiktu ievēroti ikdienā. Šajā nolūkā Ammānas aglomerācijas pašvaldība kopā ar cilvēku ar invaliditāti padomi rīkoja divu dienu uzklausīšanas sēdi. Šādas iniciatīvas būtu vēlams uzsākt visās reģiona valstīs.

5.9.

Euromed reģiona valstis ik gadu apmeklē vairāk nekā 40 miljoni tūristu. Pieejamas vides un universālā dizaina pamatprincipiem ir svarīga nozīme tūrisma nozares attīstībā. Pieņemot lēmumu par brīvdienu ceļojuma galamērķi, klientu izvēle ir atkarīga no ērtībām un pieejamības. Priekšroka bieži tiek dota reģioniem, kur jau veikti pasākumi pieejamas vides veidošanā.

5.10.

Kopīgo projektu un visu ES finansēto projektu īstenošanā jāpiemēro universālā dizaina koncepcijas pamatprincipi. Ir svarīgi nodrošināt piekļuvi arī transporta jomā (http://www.euromedtransport.org).

5.11.

Eiropas Padomes ziņojumā par universālā dizaina koncepcijas piemērošanu nolūkā panākt visaptverošu iekļaušanu minēta virkne piemēru, kā izmantot visiem pieejamas vides priekšrocības, lai panāktu cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu. Euromed reģiona partnervalstis varētu izmantot šajā ziņojumā iekļautos labas prakses piemērus.

5.12.

Secinājums, ka visiem pieejama, universālā dizaina pamatprincipiem atbilstoša vide pozitīvi ietekmē sabiedrības ekonomisko attīstību, ir būtisks arguments lēmuma pieņēmējiem, lai nodrošinātu visiem, arī cilvēkiem ar invaliditāti, ērti pieejamu vidi.

5.13.

Izmantojot universālā dizaina koncepciju, jāņem vērā tie daudzie šķēršļi, ar kuriem jāsakaras vājdzirdīgām un vājredzīgām vai neredzīgām personām. Šādi šķēršļi ir jānovērš, lai visiem cilvēkiem visās dzīves jomās varētu nodrošināt vienlīdzīgas tiesības attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem.

6.1.

Visās Euromed partnervalstīs ir Eiropas Savienības pārstāvniecības. Tādējādi ir vieglāk iepazīstināt sabiedrību ar konkrētām ES politikas tematiskajām jomām. Pārstāvniecībām jābūt par piemēru — tām jābūt gatavām sadarboties ar organizācijām, kurās apvienojušies cilvēki ar invaliditāti. Jānodrošina arī, lai ES pārstāvniecību publiski pieejamās telpas atbilstu universālā dizaina principiem.

6.2.

Kopš 1999. gada, kad stājās spēkā Amsterdamas līgums, cilvēku ar invaliditāti diskriminācijas izskaušana ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības uzdevumiem. Pašlaik notiek debates par direktīvu, kuras mērķis ir izskaust diskrimināciju Eiropas Savienībā, un par šo tematu EESK ir izstrādājusi atzinumu (6). Eiropas Savienībā 2010. gads ir pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, un, ņemot vērā sociālo stāvokli Vidusjūras reģiona valstīs, šī iespēja ir jāizmanto, lai pilnveidotu Euromed reģiona valstu sadarbību. Tematiskajos Eiropas gada pasākumos būtu plašāk jāiesaista Euromed reģiona partnervalstu pilsoniskās sabiedrības un valdības pārstāvji.

6.3.

Eiropas tematiskie gadi un citas iniciatīvas, kuru mērķis ir iepazīstināt sabiedrību ar ES prioritātēm, palīdzētu Vidusjūras reģiona partnervalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas darbojas sociālajā jomā un rūpējas par cilvēktiesību un diskriminācijas izskaušanu, īstenot informēšanas pasākumus. Tiem ir būtiska nozīme, lai mainītu sabiedrības attieksmi un uzlabotu cilvēku ar invaliditāti un citu mazāk aizsargātu sabiedrības grupu dzīves kvalitāti.

6.4.

Nesen ierosinātais priekšlikums — piešķirt Eiropas universālā dizaina galvaspilsētas titulu (līdzīgi Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam) — būtu noteikti jāapvieno ar Euromed reģiona procesu, lai uz šo titulu varētu kandidēt arī šā reģiona partnervalstu pilsētas.

6.5.

EESK arī uzskata, ka investīcijas pētniecībā un izstrādē veicinātu jaunu tehnisko palīglīdzekļu, kā arī IKT preču un pakalpojumu ieviešanu un tādējādi palīdzētu uzlabot cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti, samazināt veselības un sociālās aprūpes izmaksas, atvieglot piekļuvi darba tirgum un radīt labvēlīgus apstākļus jaunu darba vietu radīšanai.

6.6.

Cilvēku ar invaliditāti Eiropas foruma un Euromed reģiona partnervalstu cilvēku ar invaliditāti pārstāvības organizāciju ciešāka sadarbība, kā arī tiešo kontaktu veicināšana starp ES dalībvalstu un Euromed reģiona partnervalstu organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti, sekmētu organizāciju apvienību dibināšanu tajās valstīs, kur tādas vēl nav izveidotas.

6.7.

Cilvēku ar invaliditāti Eiropas forums ir sācis sadarbību ar Arābu valstu cilvēku ar invaliditāti organizāciju, kas ir 1989. gadā Kairā dibināta organizāciju apvienība, kurā apvienojušās vairāku valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti. Madridē 2010. gadā notikušajā Cilvēku ar invaliditāti Eiropas foruma pilnsapulcē piedalījās Arābu valstu cilvēku ar invaliditāti organizācija, kuru vadīja Naser Al-Mahmoud kgs. Šai sadarbībai ir svarīga nozīme, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti dzīves apstākļus Euromed reģiona partnervalstīs.